Pirms divām desmitgadēm Herberts Cīms piedalījās Austrumvācijas drošības policijas Stasi arhīvu ieņemšanā. Tagad vācietis gatavs dot padomus ēģiptiešiem – ko darīt ar autoritārā režīma neglīto mantojumu. Tā vien šķiet, ka vēsture atkārtojas
Pēc garā lidojuma Herbertam Cīmam ir sajūta, ka viņš atgriezies pagātnē. Stāvot pie Ēģiptes drošības dienesta galvenās ēkas Kairā, vīrietis ir gatavs darbam, bet tad pēkšņi viņam vēderā sāk kņudēt nepatīkami tauriņi. Ir svētdiena, pulkstenis rāda desmit no rīta. Cīmam ir pelēka žakete, gludi skūti vaigi un kārtīgi sasieta kaklasaite ar sīku ziedu rakstu. Vācu ierēdnim Kairas saule ir par karstu. Vienīgais, kā trūkst stereotipiskajā tēlā, ir portfelis. Tas šoreiz atstāts viesnīcā.
Par vienu no savas dzīves lielākajiem izaicinājumiem Cīms uzskata laiku pirms 21 gada – 1990.gada janvāri, kad viņš kopā ar citiem demonstrantiem ielauzās Austrumvācijas bēdīgi slavenās drošības policijas Stasi galvenajā mītnē. Aktīvisti noorganizēja pilsoņu komitejas, lai uzraudzītu arhīvu un nepieļautu bijušajiem drošības dienesta darbiniekiem un aģentiem iznīcināt dokumentus. Vēlāk Cīms nolēma, ka tas varētu kļūt par viņa pamatdarbu, un ķērās pie arhīva lietu šķirošanas. Nākamajos gados viņš ir redzējis un lasījis par tik dažādām lietām, ka viņu nekas vairs īpaši nepārsteidz. «Ļaunumam ir pašam sava iekšējā loģika,» teica Cīms neilgi pirms kāpšanas lidmašīnā uz Kairu.
Mūri un novērošanas torņi
Cīmam ir 64 gadi, drīz dosies pensijā, un lielāko daļu sava brīvā laika viņš tagad pavada lauku mājās netālu no Berlīnes. «Birojā jau bija kļuvis nedaudz garlaicīgi,» viņš saka par darbu Vācijas federālajā komisijā, kuras pārziņā ir Stasi dokumenti. Bet tagad Cīms jūtas kā atkal atmests pagātnē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.