Žurnāla rubrika: Svarīgi

Krīzes menedžeris

Posted on maijs 25, 2011 by - Pusdienās

Bijušais Finanšu ministrijas valsts sekretārs, tagad Komercbanku asociācijas vadītājs Mārtiņš Bičevskis (36) dalās pārdomās par Slakteri, Repši un Tautas partiju

Atnācis dažas minūtes agrāk uz tikšanos, es restorānā Čarlstons ieņemu vietu ar skatu uz ieeju no Blaumaņa ielas un gaidu tur parādāmies nesen amatu atstājušo Finanšu ministrijas valsts sekretāru Mārtiņu Bičevski. Taču viņš mani pārsteidz, pienākot no aizmugures. Restorānam ir arī otra, retāk izmantota ieeja no Pērses ielas, kur atrodas Bičevska jaunā darba vieta – Latvijas Komercbanku asociācija, un acīmredzot viņš jau ir ātri apguvis jauno darba vidi ārpus šaurā Vecrīgas areāla, kura centrā atrodas Finanšu ministrija (FM), bet robežas nosaka Ministru Kabinets un Saeima.

Tērpies gaiši pelēkā uzvalkā un baltā kreklā bez šlipses, viņš izskatās manāmi brīvāks nekā allaž cieši sasietā kaklasaitē televīzijā redzētais ierēdnis, tāpēc pirmais jautājums dabiski ir – vai viņš jūtas atvieglots, ka vairs nav jāatrodas Latvijas finanšu krīzes epicentrā un jābūt atbildīgam par budžetu? Taču Bičevskis nav gatavs uzreiz atzīties, ka banku lobija organizācijas pārstāvēšana varētu būt mazāk nervus kutinoša par Finanšu ministrijas vadīšanu. Pēc divpadsmit gadiem valsts pārvaldē, kad bijis arī no Tautas partijas ievēlēts 7.Saeimas deputāts, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks un Tieslietu ministrijas valsts sekretārs, viņam drīzāk esot «noslēgta cikla sajūta». Turklāt ne jau viņš atbildējis par budžeta veidošanu – viņš ir bijis ministrijas galvenais administrators, bet tehniskajos darbos paļāvies uz ministrijas profesionāļiem. 

Taču, jautāts, vai viņš 2008.gada jūnija sākumā būtu uzņēmies FM valsts sekretāra darbu, ja zinātu, ka pēc sešiem mēnešiem sabruks Parex un valstī sāksies dziļākā finanšu krīze kopš 90.gadu sākuma, viņš pēc pauzes atbildi noformulē tā: «Es nebūtu pakļāvis ministriju tādam riskam, jo bija skaidrs, ka man personīgi iepriekšējo zināšanu par tādu apmēru krīžu menedžmentu nebija.» Bičevskim ir jurista, nevis ekonomista izglītība, un, stājoties amatā, viņam bija pavisam citas domas par to, ko viņš Finanšu ministrijā darīs: pārveidos budžeta menedžmentu, veltīs vairāk laika nodokļu politikai. 

Vai tiešām viņam nebija nojausmas, kas gaida tautsaimniecību un līdz ar to – ministriju?  2008.gada pavasarī nekustamo īpašumu cenu kritums jau bija sācies, nodokļu ienākumi atpalika no plānotajiem un starptautiskie kredītreitingi virzījās uz leju. «Kad es sāku strādāt Finanšu ministrijā, es vispirms braucu uz Ameriku mācīties krīzes menedžmentu,» atbild Bičevskis. «Tātad intuitīvi mēs valsts sektorā jutām, ka būs jābūt gataviem vadīt krīzes apstākļos. Tomēr būtu pilnīgi absurdi tagad teikt, ka es zināju, ka būs krīze, turklāt tāda apjoma. Vai man bija bažas par būtisku ekonomikas lejupslīdi? Nē. Primāri es uz Finanšu ministriju gāju kā menedžeris, nevis kā eksperts.»

Bičevskis nevēlas vērtēt aizgājušajos trīs gados pieņemtos politiskos lēmumus, «savu valdību, kura ir šo smagumu iznesusi», vai vēl aizvien strīdīgo lēmumu pat pēc Parex pārņemšanas ļaut neierobežotā apjomā no bankas izņemt naudu, kas pēc dažām nedēļām bija jāatceļ, lai izglābtu banku no pilnīgas iztukšošanas. «Šie ir lēmumi, kuri balstījās uz tajā brīdī pieejamo informāciju. Kā būtu, ja būtu darīts citādi, nekad nevarēs izrēķināt. Tajā brīdī bija gaidas, ka banku varēs noturēt pie dzīvības, jo 2008.gada oktobrī pieņēmumi par ekonomikas kritumu nebija ne tuvu reālajam. Atcerēsimies, ka 2008.gada decembrī mēs uztaisījām 2009.gada budžetu ar pieņēmumu, ka astotā gada budžeta deficīts būs 2% no IKP. Faktiski bija 3,5%. Pieņēmums par 2009.gada ekonomikas kritumu bija 5%, faktiski bija 18%. Trīs mēnešus vēlāk lēmumi droši vien būtu bijuši pilnīgi citādi. Taču tie tika pieņemti tajā brīdī, tajā laikā.»

Taču, tāpat kā daudzi Latvijas politiskajā vidē, viņš atzīst, ka ir problēmas valsts komunikācijā ar sabiedrību: «Nav ne mazāko šaubu, ka mēs varējām labāk skaidrot, ko darām un ko mēs gribam darīt.» 

Ko Bičevskis domā par tālaika finanšu ministru Ati Slakteri (TP), pie kura viņš sāka darbu ministrijā un kura reputāciju krīze smagi iedragāja? «Viņš bija mans ministrs, viņš mani uzaicināja darbā. Un, Dievs, dod mums tik daudz cilvēku publiskajā sektorā, kuri spēj uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus.» Protams, arī Slaktera gadījumā varēja rasties jautājumi par komunikāciju… 

Slaktera aizstāvēšana atgādina, ka Bičevskis savulaik bija viens no Tautas partijas dibinātājiem, valdes locekļiem un jaunatnes organizācijas vadītājiem. Vai tas viņam neradīja problēmas darbā ar ministriem no citām partijām? Viņš pats atzīst, ka citiem varēja būt bažas, vai viņa rokās esošā profesionālā informācija «netiek lietota kādas partijas politiskajiem mērķiem», taču vairākkārt un dažādos formulējumos sarunas laikā uzsver, ka viņš kā ierēdnis vienmēr ir strādājis «uz ministru», vienalga, no kuras partijas viņš būtu. Savu darbību Tautas partijā viņš aizstāv, jo valstij ir nepieciešams veicināt politisko aktivitāti, un labāk lai visi zina, ka viņš ir partijā. Daudzi citi vārdā nenosaukti augsti valsts ierēdņi formāli esot bezpartijiski, taču viņiem tomēr uzlikts kādas konkrētas partijas ministra zīmols.

Taču attiecības ar Tautas partiju viņam ir pārtrūkušas. Viņš 1998.gadā esot iesaistījies TP dibināšanā, jo tic labēji konservatīviem principiem, un darbojies tajā, «pirms tās rīcība radīja bažas par organizācijas godprātību». Tagad Bičevskis saka: «Tautas partija ir nogurusi,» un pats pārstājis maksāt biedra naudu brīdī, kad pēc Andra Šķēles atgriešanās aktīvajā politikā 2009.gada nogalē visiem biedriem, tajā skaitā arī viņam – vienam no partijas dibinātājiem – bijis jāpārreģistrējas. 

Turklāt ar Slaktera pēcteci finanšu ministra amatā Einaru Repši – Šķēles oponentu no Jaunā laika – Bičevskim esot izveidojusies laba sadarbība. Tik laba, ka, kā viņš tagad stāsta, par valsts sekretāra vietas atstāšanu viņš esot sācis domāt brīdī, kad Repše 2010.gada sākumā paziņoja par apņemšanos aiziet no politikas.

Tomēr Bičevskis neesot meklējis darbu Komercbanku asociācijā. Tā esot atradusi viņu, lai nodotu vadības grožus no tās prezidenta Teodora Tverijona, kurš atradies organizācijas galvgalī jau no 1992.gada. Asociācijas vadītāja amatā Bičevskis redz plašu darba lauku un kā jaunu virzienu izceļ sabiedrības izpratnes celšanu par personiskajām finansēm. «Es neslēpšu, ka mums jau tagad klusībā ir pārdomas un jau esam sākuši apspriesties ar atsevišķām valdības organizācijām par iespējamu pat vēl dziļāku sadarbību, lai palīdzētu saprast, vai mēs jau izglītības sākumstadijā spējam pietiekami nodot tādas zināšānas, kādas ir vajadzīgas. Domājam gan par sākumskolu, gan par vidusskolu. Par ekonomikas zināšanām, lai saprastu, vai mēs patlaban mācām to, kas ir vajadzīgs.» Tas ir svarīgi arī tāpēc, lai bankas nākotnē varētu Latvijā atrast kvalificētu darbaspēku.

Pēdējās nedēļās publiski izskanējuši pārmetumi, ka viņš valdībā aizstāvējis valstij it kā neizdevīgu Hipotēku un zemes bankas komercdaļas privatizācijas modeli, kurā bankas aktīvi tiktu pārdoti pa daļām, nevis kopīgi kā funkcionējoša banka. Vai tiešām viņš uzskata, ka aktīvu izpārdošana ir izdevīgāka?

«Es nevis uzskatu, bet zinu,» cieši pasaka Bičevskis. «Hipotēku un zemes banka visu laiku ir bijusi attīstības projektus finansējoša institūcija, kas nav klasiska komercinstitūcija. Tai nekad nebūs komercinstitūcijas cena. Turklāt Eiropa neļaus vienkārši banku pārdot ar visu valsts sniegto atbalstu. Tādā gadījumā tā ir tirgus kropļošana. Kāds privātais, valstij neko neatmaksājot, saņems valsts kapitalizētu, valsts finansētu banku. Citadeli valsts varēs pārdot tikai tad, kad pircējs uzņemsies saistības atmaksāt visus valdības ieguldījumus. Hipotēku bankas gadījumā valdības ieguldījumi ir lielāki nekā atlikušais pašu kapitāls.»

Viņš arī nenoraida iespēju, ka Citadeli varētu pārdot kādai bankai, kas patlaban nav pārstāvēta Latvijas tirgū. Pašreizējiem Komercbanku asociācijas biedriem tas neradītu bažas, jo Latvijā jau tagad ir pietiekami spēcīga konkurence, lai «viens vairāk vai viens mazāk nevarētu būtiski kaut ko mainīt». «Konkurence vienmēr ir veselīga. Arī nozarē. Un stiprie nekad nebaidās, bet ir gatavi jauniem izaicinājumiem.»

Un kas ir galvenais padoms, ko viņš dotu jaunajam valsts sekretāram, ja viņam ir bažas par briestošām nepatikšanām savas atbildības laukā? 

«Vienmēr jārēķinās ar sliktāko scenāriju.»

Ēdienkarte
Tomātu krēmzupa
2 Cēzara salāti ar grilētu cāļa krūtiņu
1 ūdens San Pellegrino, 1 ūdens Acqua Panna
2 espresso

Mēra cīņa par dzīvību

Posted on maijs 25, 2011 by - Analīze

Kā varēja gadīties, ka 34 gadus jaunais un sportiskais Rīgas mērs Nils Ušakovs Rīgas pusmaratonu veica pēdējiem spēkiem un īsi pirms finiša sabruka

Trīs dienas pirms liktenīgā starta Nordea maratonā 22.maijā Rīgas mērs Nils Ušakovs, tērpies gaišā kreklā un tumšzilā žaketē, pozēja fotogrāfiem jaunatklātajā itāliešu dziedātāja Al Bano vīna veikalā bārā Vecrīgā. Vakars bija patīkami vēss, mērs smaidīja. Viņš jutās acīmredzami labi. 

Pavisam citāda aina atklājas, uzlūkojot foto, kurās politiķis redzams saulainajā pagājušās svētdienas rītā, sākot 21 km garo pusmaratonu. Uz acīm saulesbrilles, sejā bālums bez ierastā, kameru virzienā vērstā smaida. Uz pleciem uzmetis oranžu sporta jaku, mērs iesildās, izvingrina kāju muskuļus. Krekliņu rotā 1.numurs. Divas stundas vēlāk, 100 m pirms finiša, Ušakovs pie Akmens tilta tuneļa Vecrīgas pusē saļima. Palīgā piesteigušies maratona dalībnieki numuru steigšus norāva – lai neatpazīst un lieki nepievērš uzmanību. Lielākā daļa maratona dalībnieku, kas tobrīd atradās notikuma vietā, turpināja skriet, nesaprata, kas notiek. Tieši šeit skrējēju straume sadalījās divās mazākās plūsmās: pusmaratona dalībnieki devās uz finišu, maratona dalībnieki turpināja ceļu. 

Turpmāko notikumu gaita bija tik neticama, ka, sniedzot palīdzību mēram, radās pat jukas: vieni sauca palīgā mediķus, citi meta ar roku – kaut kas ir noticis, bet gan jau būs labi! Bija grūti noticēt, ka maratons kādam var beigties ar ļoti nopietnām veselības problēmām. Vēlāk atklājās, ka skrējiena laikā cietuši 16 cilvēki. Vissmagāk – Ušakovs. 

Vienu stundu reanimācijas brigāde centās samaņu zaudējušajam politiķim sniegt palīdzību turpat Daugavmalā, ieceļot speciāli aprīkotajā mašīnā. Tad nogādāja Stradiņu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. 

Klaudzina aizvērtās durvīs
Par patieso diagnozi joprojām ir daudz jautājumu. Pirmdienas rītā medijos tika izplatīta ziņa, ka mērs atrodas reanimācijā, ir komā, tiek mākslīgi elpināts. Dažas stundas vēlāk ārsti šo ziņu nodēvēja par nepatiesu, atklājot, ka mērs atrodas slimnīcā no pārkaršanas un organisma atūdeņošanās. Pirmdienas vakarā mediķi sasauca preses konferenci un skopi atkārtoja, ko jau pauduši iepriekš, – pārkaršana un atūdeņošanās, kā arī neslēpa, ka mērs tiek turēts medikamentu izraisītā miegā, lai varētu veikt ārstēšanu. 

Otrdien Stradiņu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļas vadītājs Pēteris Ošs, lūgts komentēt politiķa veselības stāvokli, laipni, bet nepārprotami norādīja, ka jaunākās ziņas jāvaicā mēra preses sekretārei Annai Kononovai. Kopš otrdienas rīta ziņas par Ušakova veselības stāvokli mediji var saņemt tikai ar preses sekretāres starpniecību. 

Medijos izplatītais Kononovas skaidrojums, ka mērs pārkarsis, organisms atūdeņojies un rezultātā radušās veselības problēmas, liek uzdot jautājumu – kādas? 

Stradiņu slimnīcas mediķi klusē. No neformālām ārstu sarunām dzirdams, ka «tur jābūt kaut kam vairāk». Sākotnēji izskanējusī informācija liecina, ka reanimācijā mērs ievietots ar plaušu tūsku. Mēram sākušās dzīvībai vissvarīgāko orgānu darbības problēmas. Iespējams, sācies autoimūns process (orgānu sabrukšana), kas prasa ļoti pieredzējušu augsta līmeņa reanimāciju. Otrdienas vakarā parādījās ziņas, ka mēru transportēs uz klīniku Berlīnē. Jāpiebilst, ka vienīgās augsta riska iekšējo orgānu operācijas, kurās nav lielas pieredzes Latvijas mediķiem, ir saistītas ar aknu transplantāciju. 

To, ka mēra veselības stāvoklis ir nopietns, liecina fakti pēc saļimšanas. «Viņš drebēja, ķermenis raustījās. Smagi elpoja. Bija putas pa muti vai kas tāds,» stāsta aculiecinieks Gatis Lubāns. Viņš pirmais satvēra sagrīļojušos politiķi. 

Piesteigusies ārste noguldījusi politiķi uz sāniem, turējusi viņa galvu, lai neaizkrīt mēle. Lubānam šķitis, ka Ušakovs ir ar traucētu apziņu – viņam bijis grūti padzerties, kaut arī pakritis, viņš vēl centies tikt uz priekšu. «Turējām viņu diezgan cieši. Teicām: labi, labi, līdz finišam vēl paspēsi tikt!» 

Pirmās pazīmes, ka ar mēra pašsajūtu ir slikti, parādījušās pie uzkalniņa Akmens tilta pakājē – viņš kļuvis bāls, no skrējiena pārgājis soļos, augsti cilājot kājas. «Viņš ir ļoti spītīgs. Viņam domu var tikai ar cirvi no galvas izcirst,» saka Saskaņas centra Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs. Šajās dienās, kopš Ušakovs ievietots slimnīcā, Urbanovičs gan raudājis, gan šaustījis sevi, ka nav izdevies Nilu pasargāt. «Man viņš ir kā dēls. Ir vainas sajūta, ļoti riebīga sajūta,» Urbanovičs atzīstas. Pēc notikušā viņš klaudzinājies pie reanimācijas durvīm, bet tās politiķim nav atvērtas. «Un pareizi ārsti dara, ka neļauj traucēt darbu. Gribu viņu redzēt mājās vai darbā, nevis slimnīcā.» Frakciju nelaime vēl vairāk saliedējusi. Vai Ušakova kundzi saskaņieši atbalsta, cenšas uzmundrināt? «Nu, protams! Vai tad jūs domājat, ka mēs esam alu cilvēki?» 

Par Ušakovu atteicās runāt gan viņa sieva Jeļena, gan tuvākie draugi – žurnāla Patron redaktors Dmitrijs Ličkovskis un Rietumu bankas valdes loceklis Pāvels Melameds. 

Neprāts, ka ļauj visiem skriet
Facebook profilā redzamais mēra treniņu grafiks pēdējos mēnešos pirms maratona liecina par zināmu pārgalvību. Intensīvi skrējis, nodarbojies ar velomaratonu. Vēl pirms nedēļas noskrējis 16 km, kas no pieredzējušu skrējēju viedokļa ir nepareizs solis. Trīs nedēļas pirms starta jāļauj organismam sākt atpūsties, uzkrāt spēkus. Iespējams, politiķis pārvērtēja spēkus. Jaunībā viņš nodarbojies ar boksu. «Zināt, kā tas bija – draugi, boksa nodarbības, skūto galvu laikmets. Pats arī vienreiz noskuvu galvu, māte gandrīz dabūja infarktu. Bet toreiz šķita – ja esi ar skūtu galvu, nodarbojies ar boksu un tirgošanos, tad esi jau aristokrāts un visīstākais elites pārstāvis,» Ušakovs reiz medijos stāstījis par vidusskolas laiku, kad tirgojies Rumbulā ar importa precēm. Vecāki Ušakovam ir no inteliģences – inženieris un skolotāja, viņiem par prieku dēls 1994.gadā iestājās Latvijas Universitātē, sāka studēt ekonomiku. 

Pērn mērs ar labiem panākumiem jau piedalījās Rīgas pusmaratonā. Kāpēc šogad viss izvērtās citādi? «Tam var būt daudz iemeslu,» saka Latvijas Olimpiskās vienības sporta ārste Līga Cīrule. «Vai viņš pirms tam bija labi atpūties, vai nebija kāda saslimšana.» Ārste uzsver, ka ļaut visiem skriet maratonu, iepriekš neveicot veselības pārbaudi, ir neprāts. «Pēc 42 km muskuļos ir vieni vienīgi asinsizplūdumi, plīsuši sīkie asinsvadi.» 

Gatavoties maratonam jāsāk savlaicīgi. Vispirms ar veselības kontroli – jāveic kardiogramma, lai noskaidrotu, kā sirds reaģē uz slodzi, kā arī jāveic asins analīzes, kas uzrāda hemoglobīnu, jo «varbūt cilvēkam trūkst skābekļa pat sēžot». Treniņu slodzei jābūt individuālai, pakāpeniskai. Ušakova treniņi Facebook rāda, ka viņš sācis trenēties tikai martā, turklāt uzreiz intensīvi. Iespējams, ka mērs skrējis arī iepriekš, tikai nav publiskojis treniņus. Ārste pieļauj, ka pēkšņa pārslodze var radīt smagas veselības problēmas. Tomēr viņas balsī jaušas domīgums. Negribas izteikt spekulācijas, taču – grūti noticēt, ka tik smagā stāvoklī jauns cilvēks var nonākt bez kāda nopietnāka iemesla. 

Stradiņu ārsti nedēļas sākumā teica, ka Ušakovam slimnīcā būs jāpavada vēl vairākas nedēļas. Jānis Urbanovičs otrdienas vakarā žurnālam Ir atzina, ka situācija ir ļoti nopietna, pašlaik ir svarīgāk, lai Nils izdzīvotu, nevis – kas un cik ilgi pa šo laiku pildīs Rīgas mēra pienākumus. Saskaņas centrs ir gatavs nodrošināt viņam visu nepieciešamo palīdzību, tajā skaitā mediķu aprūpi ārvalstīs. Arī par Rīgas domes vadības grožu uzticēšanu kādam citam patlaban netiekot domāts. «Bez sarunas ar Nilu es pat domāt negribu par to. Tā būtu nodevība,» pauda Urbanovičs. 

Pati slimnīca šonedēļ mazliet atgādina Holivudas filmu: pa teritoriju klusi slīd vairāki apsardzes auto, vīri formās seko līdzi katram, kurš ienāk pa vārtiem. Rīgas mēru no apkārtējo ziņkārības sargā. «Lai vai kā, turēsim īkšķus!» saka ārste Līga Cīrule.

Iespējamie veselības riski maratona laikā
Karstuma dūriens. Intensīvas slodzes laikā muskuļu temperatūra pieaug pat līdz 40 grādiem. Muskuļi sacenšas par pieplūstošo skābekli un «nolaupa» to citiem svarīgiem orgāniem, radot nopietnu risku veselībai.
Sirds problēmas. Treniņu slodze var palielināt sirds izmēru, kas savukārt var izraisīt aritmiju. Izpētot vairākus elites maratonistus, mediķi noskaidrojuši, ka pēc finiša organismā ir palielināta olbaltumvielas – tropanīna – koncentrācija, tas liecina par sirds muskuļu bojājumiem. Taču parasti tie ir niecīgi un sadzīst.
Dehidratācija. Kad sportists sāk just slāpes, ir jau zaudēti vismaz 2% šķidruma organismā. Zaudējot 5%, rodas grūtības koncentrēties, paātrināts pulss un elpošana, bet pie 11% zaudēšanas var būt delīrijs, trieka un pat nāves iestāšanās.
Hiponatrēmija jeb ūdens intoksikācija. Problēmas var radīt arī pārāk liels ūdens patēriņš, jo samazinās sāls koncentrācija asinīs un līdz ar to sarūk arī audiem pieejamā sāls daudzums – tas var izraisīt smadzeņu, sirds un muskuļu darbības traucējumus. Pieveicot pusmaratona distanci nepilnās divās stundās, kā to gandrīz izdarīja Ušakovs, ik pa 20-30 minūtēm ieteicams izdzert 120-170 mililitrus šķidruma.

Vistraģiskākais maratons bija ASV pilsētā Detroitā 2009.gada oktobrī – sirds problēmu dēļ pēc pusmaratona finiša nomira trīs – 26, 36 un 65 gadus veci – vīrieši. Taču kopumā Amerikas Kardioloģijas koledžas veiktā analīze par 26 maratoniem pēdējo 30 gadu laikā liecina: pēkšņas nāves risks maratona laikā ir 0,8 gadījumi uz 100 000 cilvēku.

Pirmais ir cilvēks

Posted on maijs 25, 2011 by - Analīze

Es neuzņemtos šo gaļasmašīnu, ja nenovērtētu savas izredzes tikt ievēlētam, saka ZZS izvirzītais prezidenta kandidāts Andris Bērziņš (66)

Ar Andri Bērziņu tiekamies viņa kabinetā Saeimas Tautsaimniecības komisijā, un prezidenta kandidāts sāk ar joku – ārzemju viesiem sakot, ka telpa ir tik maza, cik pašlaik Latvijas tautsaimniecība. Skaidrs, ka viņš pieradis pie plašāka vēriena un nopietni tēmē šauro kabinetu nomainīt pret pils apartamentiem. Saruna ieilgst, gari vārdu plūdi mijas ar ļoti precīzām un atklātām atbildēm, pirms kurām Bērziņš gan vairākkārt nosaka: tas nav rakstīšanai. Intervijas izvērsto versiju lasiet šeit.

Kāpēc uzskatāt, ka esat labs kandidāts?
Viennozīmīgu atbildi ir grūti iedot. Sāku to putru vārīt 1990.gadā, balsojot par neatkarību. Tagad 20 gadu periodā iznākums ir pretējs gaidītajam. Tas ir gandrīz ceļš uz nekurieni. Ja to nesāks mainīt, pēc 20 gadiem vairs nebūs jāspriež par Latvijas nākotni. Tā ir mana iekšējā pārliecība, tur nav nekā politiska vai tā, kā viena daļa uzskata – kāds mani bīda, lai kādam kaut ko izdarītu. Savu dzīvi esmu nodzīvojis, balstīdamies uz sevi. 

Tad kāpēc jūs esat labs prezidenta kandidāts?
Tagad Latvijai ir pilnīgi nepieciešams, ka notiek līdzsvarota attīstība – vispirms cilvēkam, tad ģimenei un tad tikai valstij. Visu laiku tas tiek būvēts no trīsstūra otra gala. Eiropas mazajās attīstītajās valstīs filozofija ir tāda, ka pirmais ir cilvēks – ja tu par sevi nerūpēsies, tad būsi no valsts vai kāda cita atkarīgs. Izejot no tā, mums ir pilnīgi jāpārgriež tā pieeja. Mēs grimstam, ja iesim pēc [līdzšinējā] modeļa, tad [diez vai] 2030.gadā kāds te gar mežmalu staigās, būs lielais klusums. Būtībā jāmēģina veicināt, lai cilvēks maina savus paradumus. 

Ir tāds vācu pētījums Kas noved pie valstu bankrotiem?. Pamatlietas ir trīs. Kari. Kulta un kultūras celtnes, kas nedod reālu atdevi. Latvijā var teikt, ka mēs sevišķi ES fondus ieguldām tādās [lietās], kur atdeves nav nekādas. [Trešā ir] sociālā atbalsta valsts, kas pēdējos 30 gadus tiek veidota. Mums jāsaprot, kā cilvēkus jācenšas saglabāt [Latvijā]. Citādi, skatoties, kas notiek apkārt, kaut vai Āfrikā, ja [šeit] tā telpa atbrīvosies, tad ieplūdīs [citi]. Neglābjami. Tā ir atbilde, kāpēc es būtu gatavs pamēģināt pagriezt [šo virzienu]. Uzskatu, ka tautsaimnieciskie jautājumi pašlaik ir nostājušies pirmajā vietā. Ja tos neatrisināsim, tad nekādas politikas mums nelīdzēs.

Kā tie ir jāatrisina? Kādas redzat prioritātes nākamajiem četriem gadiem?
Nodarbinātība, kur ir lielā pretruna ar Eiropu. Eiropā ir mobilitāte, ne jau darbavietu attīstīšana. Mums ir jāmeklē savs ceļš, ja tā nebūs, tad Latvijas nebūs. Izglītība. Ir jāmēģina atjaunot [iepriekšējo kārtību no 12 uz 11 klasēm] – tas ir vesels gads pasaulei priekšā konkurencē, arī vairāk pelnītāju pensiju sistēmai. Sociālā aizsardzība. Valsts politikai ir jābūt tādai, lai [nodokļos] atņemtu konkrētajam cilvēkam pēc iespējas mazāk, lai viņš pats izvēlētos, ko darīt ar naudu. 

Tas izklausās pēc premjera programmas.
Prezidentam ir iespējas iniciēt visu ko. 

Lai Saeima jūs apstiprinātu, nepieciešams atbalsts vai nu Vienotībā vai Saskaņas centrā. SC ir pateicis, ka viņu nosacījums prezidenta atbalstam ir nonākšana valdībā. Vai jūs būtu gatavs pildīt šo SC prasību?
Saeima un tajā ietilpstošie spēki nosaka šo kustību, ne prezidents. 

Kādēļ nolēmāt atgriezties politikā, bet neiestājāties nevienā partijā?
Es nevaru būt partijā – ja man dažas lietas ir nepieņemamas, man ir savas domas. 

Jūs bijāt tā sauktajā Valmieras grupā, kurā ietekmīgi cilvēki savās interesēs gadiem ilgi bīdīja valsts politiku. Kādas jums pašlaik ir attiecības ar tā loka cilvēkiem? Andri Šķēli, pārējiem?
Valmieras grupas sākums ir ļoti vienkāršs. Braucu uz Augstāko Padomi no Valmieras vai Cēsu puses, [advokāts un AP deputāts Andris] Grūtups dzīvoja Inčukalnā, viņam nebija tiesību, divatā braucām. Runājām, ka vajag savākt tādus [domubiedrus], kas grib kaut ko darīt. Augstākajā Padomē sanāca cilvēki, pieredzes nebija, viss bija jātaisa no jauna. Vienkārši pēc tam radās mīts. Vistīrākais. 

Ir taču ieraksti no grupas sapulcēm.
Ieraksti jau būtībā ir atmiņas. Esmu bijis klāt, labi to situāciju zinu. Bija [pašiem] prieks, ka vēl kāds uzskata, ka tur ir reāla vara. 

Valmieras grupas konkurents Aivars Lembergs gan visu laiku spējis nodrošināt sev ietekmi. Neskatoties uz smagajām apsūdzībām, viņš ir ZZS premjera kandidāts. Jūs viņu varētu nominēt?
Ja ZZS viņu bīdīs, tā ir viņu atbildība. Tad es objektīvi izvērtēšu, vai tāds der vai neder. Man jābūt taisnam pret visiem. 

2005.gadā, kandidējot uz Rīgas mēra posteni, teicāt, ka jūsu atšķirība ir spēja sasniegt rezultātu. Uz kādu rezultātu tagad ejat?
Ja prezidents zvēr, ka viņš veicinās labklājības attīstību, tad mans mērķis ir panākt, lai iet tajā virzienā, nevis uz leju. Viss. 

Lai tiktu līdz zvērestam, ir jādabū vairākums. Vai Vienotība varētu nobalsot par jums?
Ja es ticētu skaitītajam, cik ir zvērējuši mūžīgo uzticību [Zatleram], tad jau man te nebūtu jēga sākt. 

Vai 2.jūnijā pirmajā tūrē ievēlēs prezidentu?
Ja nav kaut kādas idejas, kas man nav zināmas, tad noteikti. 

Tas būsit jūs?
To gan nevaru pateikt. Kāds esmu, tāds esmu, viņi visi to labi zina. Es jau neesmu atbraucis no Amerikas, parādījies pēdējā vakarā. 

Kurā brīdī jūs izdomājāt, ka gribat būt prezidents?
Tās runas jau visu laiku gāja uz riņķi, bija vesela virkne [kandidātu] uz pārrunām mūsu [ZZS] struktūrās. Beigās palika, ka neviena nav. Tad es teicu – ja jau tāda situācija, tad es varu pamēģināt. 

Pētot, kā tika izvirzīts Zatlers, vairāki politiķi pastāstīja par neformāliem kandidātu kritērijiem. Jūs visiem atbilstat, izņemot vienu – ka šim cilvēkam jābūt valsts varas sodītam. Kas ir jūsu Ahilleja papēdis?
Es pirmoreiz to dzirdu, bet tur varbūt ir izskaidrojums, kāpēc [ZZS vadītājs Augusts] Brigmanis man pirms četriem gadiem piedāvāja [kandidēt]. Es viņam prasīju – ko esmu nogrēkojies? Man bija reāls izbrīns. Es [sacīju], ka nedomāju, ka tas ir priekš manis. 

Kas tagad mainījies?
Pirms četriem gadiem arī ekonomiskā situācija bija citāda. Lai gan man bija skaidrs, ka tas iet uz… Man jau aiziešana no Unibankas bija tāda, ka 2003.gadā, taisot plānus, Hansabanka rādīja 60% pieaugumu, es – 10%. Zviedri sāka mani masēt, sak, strādāt nemāki, bet es teicu, ka man bail par nākotni. 

Jūs arī kā bankas vadītājs esat izbaudījis 1998.gada krīzē, ko nozīmē, ka Krievija netur vārdu. Kādus jūs redzat galvenos riskus un iespējas Latvijas attiecībās ar Krieviju?
Izejot no mazā un lielā [brāļa] sindroma, mēs nekad, esot vieni, nebūsim spējīgi tur kaut ko ietekmēt. Eiropas politika ne vienmēr sakritīs ar mūsu interesēm. Ir jautājums, kas būs Eiropa – vai federāla valsts, vai kas cits. 

Kā jums šķiet?
Esošais veids nevar būt ilgtermiņa. Pretrunas pieaug. Tagad nāk obligātās direktīvas – ja Sabiedrisko pakalpojumu regulators kļūst padots kaut kādam Eiropas regulatoram, nevis mūsu valdībai, tie ir skaidri piemēri, kas izskalo pamatus mūsu neatkarīgajai valstij. 

Kā Latvijai palielināt enerģētisko neatkarību no Krievijas?
Mums ir pietiekams zemes resurss, mežu potenciāls, lai mēs [ar atjaunojamiem energoresursiem] varētu ne tikai sevi nodrošināt, bet arī kļūt eksportspējīgi. Mums jāiet tāds ceļš kā somiem, norvēģiem, kad valsts enerģētiskā kompānija kā Neste, Statoil veido lielus projektus, apgūst jaunas tehnoloģijas. Latvijas valsts mežus varētu pavērst vienu soli uz priekšu [atjaunojamās enerģijas virzienā], jo to nevar iesākt maza kompānija ar kādām blēdībām. 

Mums ir mērķis 2014.gadā pievienoties eirozonai. Vai tas ir pareizs lēmums?
Iestāšanās līgumā tas ir obligāts nosacījums. Par termiņu – man šķiet, ka ir novēlots, jo mazās zemes ar fiksētu valūtas kursu nevar pastāvēt. 

Mūsu mazais lats – Latvijas Banka ir pilna [ar rezervēm], visu laiku tur stāv pāri par miljardu, kas neiet apgrozījumā. Tas ir ceļš uz elli. 

Kā vērtējat valdības darbu?
Man [premjers Valdis] Dombrovskis kā cilvēks ir ļoti pieņemams, viņš šo laiku mierīgi un saprātīgi centās vadīt. Domāju, ka uz šo brīdi ir grūti atrast viņa aizvietotāju. Bet, nu, katram cilvēkam ir rezerve, ko viņš izsmeļ. Es to nevaru novērtēt. 

ZZS savulaik iebilda pret Latvijas karavīru nosūtīšanu uz Afganistānu. Cik ilgi, jūsuprāt, Latvijas karavīriem tur būtu jāpaliek?
Mans sapnis un vēlme būtu, lai aizsardzības ministrs būtu sieviete ar visām no tā izrietošajām sekām. 

Kāda starpība?
Mani vecāki divos karos ir pazaudējuši pilnīgi visu. Būtu jādara viss, lai tādi kari neatkārtotos. Bet, ja mēs gribam NATO aizsargu, mums jāiegulda nauda, jāpiedalās. Man cilvēcīgi liekas, ka nav īsti risinājuma Afganistānā. Ir sajūta, ka tie kari notiek pēc valstu bankrota definīcijas, ka tas ir tīri kundzības cīņa, izvērtēt to ir ļoti grūti, es neesmu iedziļinājies. 

Ārlietas jūs neinteresē?
Es negribu saprast šito te. Es te palasīju par Amerikas iekšējo virtuvi. 

Kā vērtējat Osamas bin Ladena iznīcināšanas operāciju?
Cilvēcīgi ļoti negatīvi. 

Sacījāt, ka jūs uztrauc tautsaimniecības jautājumi. Kādā veidā jākonsolidē nākamā gada budžets?
Nekas neatliks, kā te iekšienē atrast. Mums tik un tā būs jāiziet uz to, ka nevaram tērēt vairāk, kā ieņemam. Tas ir neapstrīdami. Protams, tas ir tik sarežģīti, ka var prasīt politiskus zaudējumus, ieskaitot Saeimas līmenī. 

Vai būtu atbalstāma pensiju samazināšana?
Tas būtu likumīgi neiespējami, man šķiet. 

Ja jūs apstiprinās par prezidentu, kopā ar pensiju jūsu ieņēmumi būs ievērojami lielāki nekā premjeram. Tas būtu samērīgi?
Es savu pensiju esmu godam nopelnījis, kāpēc man kaunēties, ka tā par kādu lielāka? Tad jau mums jāmaina valsts iekārta, jātaisa sociālisms atpakaļ. Es priecājos, ka iespēja bija, es to izmantoju savā labākajā vēlmē un atdodot sevi visu. Tajā laikā ar slēptākiem veidiem varēja nesalīdzināmi daudz vairāk nopelnīt, es izvēlējos tādu ceļu, kāpēc man tagad saņemt pārmetumus? 

Saskaņā ar deklarāciju jūs esat miljonārs. Kas ir tie cilvēki, kas jums parādā gandrīz divus miljonus eiro?
Pamatā radinieki, diemžēl. Kādreiz biju naivs, uzticējos cilvēkiem un tā izdarīju. 

Maz zināms par jūsu tuvinieku loku, pastāstiet dažos vārdos!
Ja būs rezultāts, varēsim pie tā atgriezties. Ja nebūs, neredzu jēgu citus pakļaut tādam spiedienam un izjūtām, kādas man ir. 

Esat precējies?
Esmu šķīries, jau ilgus gadus. 

Spriežot pēc deklarācijas, jums ir trīs bērni. Viens no viņiem pavisam maziņš.
Jā, tas ir mans dzinējspēks, sešgadīgs puika. Man meita ir Zviedrijā, gaida, kad te paliks labāk, lai atgrieztos. Tā ir mana cilvēciskā motivācija [kandidēt]. 

Ja jūs neievēlēs pirmajā tūrē, vai kandidēsit otrajās vēlēšanās?
Ja man liksies, ka tur nav nekāda dubultdibena, tad jā. 

Pašlaik jūs būsit divi kandidāti ar Valdi Zatleru. Kādi ir jūsu plusi salīdzinājumā ar viņu?
Mēs esam pilnīgi pretēji cilvēki, viņam ir tā pieredze kādā vienā virzienā, man tā ir tautsaimnieciska, visā kopumā, arī tīri politiski visos līmeņos, sākot no pašvaldībām, Augstākajā Padomē un arī tagad, lai es to [darbu] varētu veiksmīgi darīt. 

Jūsu darbs bijis saistīts ar risku novērtēšanu – ja tagad būtu jāliek likmes par savām izredzēm, ko jūs teiktu?
Visu laiku esmu bijis konservatīvajā pusē, jo bankā bija jābūt ļoti piesardzīgam. Ja es šo daru, tad jūs varat saprast, kā es to vērtēju. Ja es vērtētu citādi, tad nekad to gaļas mašīnu uz savu galvu neņemtos. Ja nejustu jēgu, tad es tā nedarītu.

Nelāgas nojautas

Posted on maijs 25, 2011 by - Komentārs

Atkal atskan trauksme eirozonā un bažas par pasaules ekonomikas izaugsmi

Kamēr Latvijas sabiedrisko diskusiju telpu pilnīgi pārņemušas ap Valsts prezidenta vēlēšanām sapītās Jēkaba ielas intrigas, radot neskaidrību par valsts turpmāko politisko kursu, tautsaimniecībā pagājušā gada straujā atkopšanās no krīzes ir piebremzējusies un nākotne vairs neizskatās tik rožaina, kā tas bija pat pirms mēneša vai diviem.

Ekonomisko procesu vērotājiem aptumšojās vaigs, kad maija pirmajā pusē kļuva zināms Latvijas iekšzemes kopprodukta 2011.gada pirmā ceturkšņa ātrais novērtējums. Medijos tas lielu uzmanību neizraisīja, jo 3,4% pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, varētu šķist dabisks turpinājums jau kādu laiku vērotajai ekonomikas izaugsmei.

Par nelaimi, it kā mēreni pozitīvais skaitlis faktiski slēpj sevī satraucošu faktu, ka, salīdzinot ar iepriekšējo, 2010.gada pēdējo ceturksni, ekonomika faktiski nav augusi – IKP palielinājies tikai par 0,2%. Tas ir ievērojami mazāk nekā pagājušajā gadā, kad IKP auga vidēji par 0,9% ceturksnī. Tiesa, šie skaitļi ir tikai Centrālās statistikas pārvaldes ātrais vērtējums, jūnijā precizētie dati varētu būt lielāki, tomēr nav gaidāms, ka korekcija būs tik nozīmīga, lai būtiski samazinātu vilšanos par pirmā ceturkšņa datiem.

Grumbas ekonomistu pierēs kļūst vēl dziļākas, kad salīdzina Latvijas rezultātus ar mūsu kaimiņvalstu izaugsmi. Igaunijas IKP pirmajā ceturksnī pieauga par 8%, salīdzinot ar iepriekšējā gada pirmo ceturk-sni, un par 2,1%, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni. Tas bija straujākais pieaugums četros gados, līdzvērtīgs pirmskrīzes buma laikiem, un nozīmīgi pārsniedza pat visoptimistiskākās ekonomistu prognozes. Savukārt Lietuvas tautsaimniecība pieauga par 6,9%, salīdzinot ar to pašu periodu 2010.gadā. Izaugsme, salīdzinot ar 2010.gada pēdējo ceturksni, bija 3,5%, tātad vairāk nekā Latvijai par visu gadu. 

Atšķirīgie rezultāti izriet no trīs Baltijas valstu atšķirīgajām tautsaimniecības struktūrām. Igaunijas straujo izaugsmi balsta eksporta sektors, kurš jau pirms krīzes bija ievērojami spēcīgāks nekā Latvijā, bet pagājušā gada beigās Igaunijas eksporta kopējā vērtība pārsniegusi 80% no valsts IKP. Latvijā šī proporcija ir ap 55%. Papildu vilkmi rada Zviedrija, kura 2010.gadā ir piedzīvojusi Āzijas jaunattīstības valsts cienīgu IKP izaugsmes tempu (4.ceturksnī – 7,3%, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu) un kopš pagājušā gada rudens ir Igaunijas galvenais ekporta tirgus. Tāpēc nav pārsteigums, ka Igaunijas ekonomika skrien uz priekšu palēkdamies. 

Arī Lietuvā eksportam ir lielāka loma ekonomikā (vairāk nekā 70% no IKP), turklāt nekustamo īpašumu burbulis dienvidu kaimiņzemē bija mazāks nekā pie mums, līdz ar to izaugsmi bremzējošais parādu slogs tur nav tik smags. Latvijā mājsaimniecību un uzņēmumu kopējais parādu apjoms ir 94% no IKP, bet Lietuvā tikai 59%. 

Lielāki atmaksājamie parādi nozīmē, ka mazāk naudas paliek pāri gan patēriņam, gan investīcijām, un abas šīs kopprodukta sastāvdaļas Latvijā turpina klibot. Taču turpmākai izaugsmei kritiski svarīgas būs tieši jaunas investīcijas ražojošos uzņēmumos, jo, kā konstatēts Swedbank šomēnes publiskotajā pētījumā par apstrādes rūpniecības tendencēm, būtiskākais ierobežojošais faktors ražošanas un eksporta pieaugumam ir jaudu trūkums. Tomēr šo jauno investīciju piesaiste nenotiks tik strauji, kā norisa esošo jaudu apgūšana, līdz ar to rodas bažas, vai Latvijas tautsaimniecības izaugsme šogad atbildīs optimistiskākajām prognozēm, kuras tika izteiktas gada sākumā.

Ainu vēl vairāk sarežģī pēdējās nedēļās no jauna pieaugošais satraukums par eirozonas likteni. Eiropas problēmas, kā jau ierasts, rodas Grieķijā, kuras grūtības sakārtot budžetu ir radījušas aizvien skaļākas runas gan finansistu, gan politiķu vidū, ka tai būs jāmaina sava milzīgā valsts parāda (vairāk nekā 150% no IKP) atmaksas noteikumi. Vai tas nozīmētu parāda atmaksas termiņa pagarināšanu, procentu likmju maiņu vai daļēju parāda norakstīšanu; vai tas notiktu, vienojoties ar parāda turētājiem vai viņiem uzspiežot jaunus noteikumus, – par to finanšu tirgos un presē nerimst minējumi. Taču, kā pagājušo piektdien paziņoja aģentūra Fitch vienlaikus ar Grieķijas kredītreitinga kārtējo samazinājumu, – jebkura atmaksas noteikumu izmaiņa, pat labprātīga, ir vērtējama kā defolts. Savukārt tam, kā otrdien norādīja aģentūra Moody’s, būtu smagas sekas ne tikai Grieķijā, kuru banku maksātspēja ir atkarīga no tajās uzkrāto Grieķijas valsts obligāciju vērtības, bet arī daudzās citās Eiropas valstīs. Arī to bankas ir iepirkušas Grieķijas vērtspapīrus, un defolta gadījumā to valdībām būtu jāsāk domāt ne tikai par papildu naudas piešķiršanu grieķiem, bet arī par pašmāju banku glābšanu.

Šai neiepriecinošajai bildei pievienojās trešās lielās kredītreitingu aģentūras Standard&Poor’s lēmums samazināt Itālijas nākotnes perspektīvu no «stabila» uz «negatīvu» un Spānijas svētdien notikušo vietējo vēlēšanu rezultāti, kuri liek raizēties par Madrides spēju veiksmīgi savaldīt valsts kopējo budžeta deficītu. Rezultātā bažas par eiro nākotni uzbangojušas ar jaunu spēku.

Ja tām vēl pievieno tirgos manāmo nervozitāti par pasaules kopējās ekonomikas izaugsmes palēnināšanos, kura izpaužas dažādu izejvielu – naftas, sudraba, vara – cenu pēdējo nedēļu manāmā kritumā, tad kopējā aina jau sāk radīt nopietnas bažas par to, vai ārējā vide arī turpmāk būs tikpat labvēlīga eksporta pieaugumam, cik tā bija bijusi kopš krīzes dziļākā punkta 2009.gadā.

Latvijā izaugsmes piebremzēšanai varētu būt pat nopietnākas īstermiņa politiskas sekas nekā prezidenta vēlēšanām. Kopš Dombrovska valdības atsvaidzināšanas 2010.gada novembrī Vienotības un ZZS sadarbība ir bijusi atkarīga no koalīcijas spējas izvairīties no smagu lēmumu pieņemšanas. Ja atkal pienāks laiks, kad politiskās izvēles definēs teiciens «kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp», tad rezultāti varētu būt asiņaini.

Melu aritmētika

Posted on maijs 25, 2011 by - Komentārs

Zatlera četros gados padarīto Bērziņa virzītāji atsakās apspriest

Stāsts par Andra Bērziņa kandidēšanu uz Valsts prezidenta amatu Latvijas politiskās kultūras nepārzinātājam šķistu brīnumaināks nekā par Pelnrušķīti. Mazpazīstams Saeimas deputāts, kas nav sevi pieteicis ar kaut cik vērā ņemamām politiskām iniciatīvām, kur nu vēl valstiskiem «redzējumiem» un iedvesmojošām «vīzijām», ko latvieši obligāti prasa no politiķiem, tikai pirms nedēļas ieminējās, ka varētu padomāt, vai nevarētu kandidēt. Un vietējo politikas guru vērtējumā zibenīgi kļuva par reālāku kandidātu nekā amatā esošais prezidents. Vai nav brīnums?

Taču vietējiem «kvaukšķiem», kuriem vietējā politiskā melu kultūra ir ikdiena, šis stāsts diezin vai šķiet brīnumains. Te nevienam nav noslēpums, ka vietējo naudas maisu ieskatā viņu pašu amatā ieliktais prezidents Valdis Zatlers nav attaisnojis viņu cerības un būtu nomaināms ar kādu, pašuprāt, patiešām savējo. Tā ka stāsts ir par prastu andeli –  vai var sarunāt, kā to izdarīt un ko likt vietā.

Nupat izskatās, ka var. Pirms divām nedēļām Saeimas tā dēvētajos kuluāros drudžainās spekulācijas par prezidenta vēlēšanu scenārijiem nomainīja rāmas apceres, kurš tad īsti ir tas vārdā nenosauktais «baņķieris, cienījams cilvēks», kuru Aivars Lembergs nupat atradis prezidenta amatam. Protams, tika pieminēts arī ZZS frakcijas deputāts, bijušais Unibankas prezidents Andris Bērziņš no to pašu kuluāru mūžīgo dažādu amatu rezerves kandidātu saraksta. Taču ne gluži nopietni. Jo, pirmkārt, vienas partijas deputāts, otrkārt, kas tādu vispār zina.

Pirms nedēļas mitējās arī minējumi, kurš būs kandidāts, un «kuluāri» sāka prātot, vai Bērziņš vajadzīgs tikai kā Zatlera «šķīdinātājs» pirmajās vēlēšanās, ar ko «notīrīt galdu» pirms otrajām, vai arī tiešām iecerēts kā Lemberga «implants» Pilī. (Žargons autentisks.)

Pagājušo trešdien, vaicāts, vai viņš piekristu pretendēt uz amatu, Bērziņš žurnālistiem atbildēja, ka šādu domu «šodien» dzirdot pirmo reizi, tomēr «visas iespējas jāizvērtē». Kad jau ceturtdien Lembergs izstāstīja, ka bija ticies ar Bērziņu, «un tad viņš izteica domu, ka viņš varētu būt prezidenta kandidāts», Bērziņš atzinās, ka runājot par to ar citu frakciju deputātiem, taču vēl domāšot. Tiesa, piektdien viņš aģentūrai BNS teica, ka «es esmu mežā, es vācu malku», jo esot muļķīgi skraidīt apkārt un vākt sev balsis. Tomēr dažs «politikas vērotājs» jau bija sarēķinājis, ka Bērziņa izredzes esot vismaz «piecdesmit uz piecdesmit», un skaidroja, ka argumentus pret Bērziņu esot daudz grūtāk atrast nekā argumentus pret Zatlera pārvēlēšanu.

Argumenti par labu Bērziņam lielākoties aprobežojas ar «nopietns kandidāts», jo, redz, balsojis par Latvijas neatkarību, vadījis banku, ievēlēts parlamentā, bijis kandidātu sarakstos citiem amatiem. Politiķu argumentus pret Zatlera palikšanu amatā joprojām neesam dzirdējuši un acīmredzot arī nedzirdēsim, ja vien neuzskatām par argumentiem dažu sajūtas, ka viņus neesot «pārliecinājis» kaut kas no prezidenta pēdējā laikā teiktā, viņa runa Universitātē neesot bijusi gana iedvesmojoša, bet pats esot dzimis nepareizā zvaigznājā. 

Taču izvēle nav starp divām «baltām lapām». Latvijai ir prezidents. Ir jābūt ļoti nopietniem argumentiem, kāpēc Zatlers vairs neder un jānomaina. Nopietns amatā esoša valsts galvas četru gadu darba izvērtējums būtu vissvarīgākais, kam vajadzētu notikt pirms šīm vēlēšanām. Taču tieši tas nav paredzēts prezidenta nomaiņas scenārijā.

Jo tad nāktos secināt, ka neatkarīgi no dažu sajūtām pašreizējā prezidenta nostāja pamatjautājumos – par valstiskuma pēctecību, okupāciju, pilsonību, valodas politiku, dalību NATO un Eiropas Savienībā, sadarbību ar Latvijas sabiedrotajiem, attiecībām ar kaimiņvalstīm (katrs var pats turpināt, viņaprāt, Latvijas valstij svarīgāko jautājumu sarakstu) – ir pilnīgi skaidra, bet viņa rīcība ir atbildusi viņa nostājai un valsts politikas pamatprincipiem. Prezidents arī nav vairījies uzņemties iniciatīvu vissmagākajos politiskās un ekonomiskās krīzes brīžos – gan pēc «bruģakmeņu nakts» 2009.gada janvārī, gan valsts bankrota priekšā 2008.gada decembrī un 2009.gada jūnijā. Zatlera prezidentūras gados Latvija ir sasniegusi lielāku ārējo drošību nekā jebkad jaunākajā vēsturē, un arī iekšpolitiski prezidents ir bijis pāri partiju un biznesa grupu interesēm stāvošs stabilitātes nodrošinātājs.

Ko sola mainīt vai izdarīt labāk kandidāts Bērziņš? Līdz šim neko. Pirmdien bilda, ka sākšot rakstīt savu «īso kandidāta programmu». Taču vēlēšanas jau pēc nedēļas, un kāpēc mums būtu jānotic, ka valsts augstākajā amatā viņš darītu to, ko atlikušajā nedēļā pagūtu pateikt, kur nu vēl – ka darītu labāk, nekā turpinātu darīt Zatlers? Pat īsajā kandidēšanas laikā Bērziņš ir pastāvīgi rīkojies pilnīgi pretēji paša teiktajam, ka «man ir dubultjēzus vecums, man vairs nav jēgas ne melot, ne muļķoties».

Apzināti izvairīdamies no Zatlera darītā un Bērziņa pagaidām tikai runātā vērtēšanas, prezidenta nomainītāji mēģina reducēt diskusijas līdz diviem argumentiem – salīdzina Bērziņu šodien ar Zatleru pirms četriem gadiem un piesauc «aritmētiku» Saeimā.

Pirmais «arguments» patiesībā ir pazemojošs Bērziņam, otrais – arī Saeimai. Veids, kā pirms četriem gadiem ievēlēja Zatleru, bija apkaunojošs valstij, un tolaik par to bija jālamā gan Zatlers, gan viņa ievēlētāji. Pagāja gads, kamēr viņš saprata, ka pienākumi pret valsti ir augstāki par «zoodārza» dresētāju pulciņa interesēm. Latvijai palaimējās, ka saprata. Taču tieši tāpēc viņu grib nomainīt, nevis tādēļ, lai arī Bērziņam būtu iespēja «augt» un «mācīties». Otrreiz to pašu kļūdu tie paši neatkārtos.

Ar otro argumentu – ka Zatleram «reāli» nepietiekot balsu, bet Bērziņam pietikšot – tiek faktiski pateikts, ka Saeimas vairākums melo saviem vēlētājiem. Zatleram atbalstu solījušas trīsarpus no piecām frakcijām, kopā vairāk nekā 60 deputātu, Bērziņam – tikai pieci viņa izvirzītāji. Pat ja Saskaņas centrs vienoti atbalstītu Bērziņu, tās būtu tikai 34 balsis. Pat ne gluži tīrajā Latvijas politikā šī ir pirmā reize, kad par valsts augstākā amata kandidāta galveno priekšrocību tiek nosaukts tautas priekšstāvju melīgums.

Sacensības

Posted on maijs 25, 2011 by - Redaktores sleja

Iespējams, visdaiļrunīgākās pašlaik būtu telomēras

Tie ir tādi kā uzgaļi mūsu hromosomām – pēc to garuma zinātnieki iemācījušies prognozēt cilvēka mūža ilgumu un citas svarīgas lietas. Pirmais tests būs nopērkams tikai gada nogalē, bet, kā par nelaimi, jau šonedēļ ir tieši tāds laiks, kad daudz ir runāts, bet maz pateikts, un tas pats mazumiņš nav «tikai patiesība, visa patiesība un nekas cits kā patiesība». Te mērķēju uz abiem lielajiem jaunumiem, kam var būt tālejoša ietekme uz Latvijas politisko vidi.

No ēnas uz starta līnijas iznācis Valda Zatlera konkurents prezidenta sacīkstēs – Andris Bērziņš, savukārt Rīgas mēram Nilam Ušakovam maratona skrējiens laimīga finiša vietā diemžēl beidzies reanimācijā. Tālākā notikumu attīstība abos gadījumos ir neskaidra, un to vēl pastiprina nojausma, ka visu patiesību par notiekošo neuzzinām.

Par mēru vismaz nav daudz, ko jautāt, tik jānovēl pilnīgi izveseļoties, toties nedēļu pirms prezidenta vēlēšanām jautājumu vilnis aug. Šonedēļ intervijā saņēmām paša Bērziņa atbildes, kas ļauj ieskicēt līdz šim miglaino kandidāta politisko apvārsni. Svarīgāko jautājumu: kurš no abiem ir labākais prezidenta kandidāts, pirmsvēlēšanu nedēļā uzdosim ikvienam lasītājam – aicinām Ir.lv nobalsot par tīkamāko kandidātu, tā dzenot uz priekšu Zatlera un Bērziņa sacīkšu mašīnītes reālā trasē. Turpat izmantojiet iespēju nosūtīt arī e-vēstuli katram Saeimas deputātam, kurš vēl nav izpildījis atklātības minimālo normatīvu – pateicis, par ko balsos 2.jūnijā.

Atgriezies, lai izdzīvotu

Posted on maijs 19, 2011 by - Cilvēki

Vai Andra Šķēles (53) pēdējā atgriešanās politikā notika, lai atdzīvinātu izčākstējušo Tautas partiju vai glābtu savu biznesa impēriju no bankrota, līdzīgi kā izmisīgi to centās Ķirsons un Plaude-Rēlingere? Pareizās atbildes ir abas 

Trīskārtējais premjers un Tautas partijas dibinātājs Andris Šķēle neēd kartupeļus. Jo tie nav veselīgi. Šķēle grib izskatīties un justies labi, tādēļ izvairās no miltu produktiem, priekšroku dodot gaļai un dārzeņiem. Motivāciju neapstāties Šķēlem dod arī sešus gadus vecais dēls. Nesen DienaTV diskusijā Šķēle stāstīja, ka «bērni, vismaz attiecībā uz vīriešiem, dod jaunu motivāciju». Turpat viņš arī piebilda: «Man ir veicies, man ir trīs bērni. Ja tāda iespēja vēl tiks dota, es būšu tikai priecīgs.» 

Bērni un latviešu tautas izmiršana ir Šķēles pēdējā laikā biežāk pieminētā tēma. Viņu ļoti uztrauc Latvijas tautas nākotne, tāpēc martā viņam izdevās pārliecināt Saeimas Nacionālās drošības komisiju izveidot Demogrāfijas politikas apakškomisiju. Šķēle ir tās priekšsēdētājs. Viņu nepārliecināja fakts, ka Labklājības ministrija jau strādā pie šīs tēmas, un viņa vadītā komisija darbu dublēs. Politiķis gatavs iet pat līdz referendumam, lai atceltu neseno māmiņu algu iesaldēšanu. 

Taču, par spīti pūlēm labi izskatīties un rūpēm par latviešu tautas saglabāšanos, no malas Šķēles aktivitātes vairāk izskatās pēc izmisīga mēģinājuma sev un apkārtējiem iestāstīt, ka nekas nav mainījies. Ka viņš joprojām ir ietekmīgs politiķis un uzņēmējs, kā tas bija pēdējos divdesmit gadus. Un ka Tautas partijas atdzimšana apvienības Par labu Latviju! (PLL) sastāvā ir tikai laika jautājums. 

Taču tā vairs nav. To pierādīja neveiksmīgais mēģinājums par lielu naudu nopirkt vietas pēdējās Saeimas vēlēšanās. Katra no iegūtajām astoņām vietām PLL izmaksāja visdārgāk starp pārējām Saeimā iekļuvušajām partijām – ap 100 000 latu. Uzlabot PLL jaunākos reitingus nav spējusi arī Šķēles biežā uzstāšanās parlamentā. Šajā Saeimas sasaukumā opozīcijas deputāts Šķēle debatējis visbiežāk par visiem – pusgada laikā 69 reizes. 

Taču, par spīti zaudētajai politiskajai ietekmei, Šķēle un viņa ģimene joprojām ir viena no bagātākajām Latvijā. Pēc miljonāru saraksta veidotāju firmas Baltic Screen aplēsēm, pērn Šķēles ģimenes īpašumu kopējā vērtība bija 52 miljoni latu. Pirms vairāk nekā desmit gadiem, 1997.gadā, tobrīd bezpartijiskā premjerministra Šķēles biznesa vērtību mediji lēsa ap sešiem miljoniem latu. Sanāk, ka kopš 90.gadu vidus Šķēles un nu jau arī viņa ģimenes īpašumu vērtība ir pavairojusies deviņkārt.   

Šajos skaitļos arī slēpjas atbilde, kā padomju laiku tulpju audzētājs un lauksaimniecības inženieris Šķēle kļuva par vienu no Latvijas ietekmīgākajiem cilvēkiem, oligarhu Šķēli. Jo viņš ir izcils stratēģis, veikls shēmotājs un ar tik elastīgu sirdsapziņu, lai nejustos vainīgs par «lielāko kretīnu» ielikšanu svarīgos amatos. «Savējie» viņam ļāva tikt pie miljoniem, bet Pasaules Bankai lika zvanīt trauksmes zvanus par valsts nozagšanu. 

Šķēles saknes
Starta kapitālu, līdzīgi kā daudzi padomju laiku «biznesmeņi», Šķēle ieguva, pārdodot rozes un tulpes. Zināšanas puķkopībā viņš ieguva ģimenes dārzā Jelgavā, kur strādāja kopā ar brāli Edgaru. Viņu tēvs Arnolds Šķēle bija Lauksaimniecības akadēmijas profesors. 

Izsisties Šķēlem palīdzēja asais prāts, ambīcijas un milzīgās darba spējas. Viņš ceļas sešos un nereti gulēt iet pēc pusnakts. Kā teicamnieks pabeidzis Jelgavas 1.vidusskolu, Šķēle vēlāk absolvēja Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti. 

Puķes Šķēle audzēja paralēli darbam zinātniskās pētniecības institūtā Ulbrokā 80.gados, kur uzkalpojās līdz pat direktora vietniekam komercjautājumos. Bet pa vakariem, līdzīgi kā tūkstošiem padomju laiku ģimeņu, Šķēle ar savu pirmo sievu, Gaiļezera slimnīcas medmāsu Dzintru, būvēja māju. Šo mērķi Šķēle arī piepildīja. Uzcēla māju Stopiņos. Lielu. 

Taču savu lielo iespēju Šķēle atrada Lauksaimniecības ministrijā, kur strādāja pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Tobrīd valsti vadīja premjers Ivars Godmanis. Šķēle iepriekš Ulbrokā bija strādājis kopā ar Godmaņa tēvu Teodoru Godmani. 

Šķēles pārziņā ministrijā bija pārtikas pārstrādes sektors. Joprojām dzīvojot bailēs par nesen kā atgūto neatkarību, tobrīd valsts pārvaldē dominēja vēlme pēc iespējas ātrāk sagraut veco sistēmu. Viens no soļiem bija valsts uzņēmumu privatizācija. 

Šķēle bija viens no cilvēkiem, kurš lēma par lielo valsts pārtikas uzņēmumu nodošanu privatizācijai. Bet jau dažus gadus vēlāk, no 1993.gada, kad viņš pameta ministriju, Šķēle strādāja privātā holdingā Ave Lat grupa, kas šos uzņēmumus bija privatizējis. Presei Šķēle stāstīja, ka ir tikai Ave Lat grupas stratēģiskais menedžeris, bet vēlāk atklājās, ka līdz pat kļūšanai par premjeru 1995.gadā Šķēle pastarpināti bija arī grupas līdzīpašnieks. 

Kopumā Ave Lat holdingā nonāca teju 10 valsts uzņēmumu: Abras sausiņu cehs, Baltmaiznieks, Rīgas vīni, Rīgas piena kombināts, Balticovo, Laima, Uzvara. Vēlāk šajos uzņēmumos svarīgos amatos sāka strādāt arī vairāki Šķēles padotie, kas iepriekš bija lēmuši par uzņēmumu nodošanu privatizācijai. 

Tā ir viena no Šķēles labajām īpašībām. Viņš parūpējas par cilvēkiem, kas viņam ir palīdzējuši. Tas labi saskatāms arī digitālās televīzijas lietā, kur daļa no apsūdzētajiem, kurus pēc kriminālprocesa sākšanas atlaida no darba valsts iestādēs, atrada pajumti Šķēles ģimenes uzņēmumos. Pats Šķēle šajā lietā ir liecinieka statusā. Viņš turpina noliegt savu saistību ar digitālās TV ieviesēju Kempmayer, kaut arī pērnvasar publiskotie dokumenti rāda, ka Šķēles dibināts trasts The Yew Tree Trust caur citu ārzonas firmu kontrolēja 25% no Kempmayer. 

Oficiāli par Ave Lat grupas īpašnieku un miljonāru Šķēle kļuva tikai 1999.gadā. Līdz tam viņš no holdinga publiski norobežojās, jo tas negatīvi ietekmēja veiksmīgi sākto politisko karjeru. 

Bet iesāka viņš ļoti spoži. 1995.gadā neilgi pirms Ziemassvētkiem prezidents Guntis Ulmanis viņu kā bezpartijisku kompromisa personu uzaicināja veidot valdību. Viens no cilvēkiem, kurš Ulmanim ieteica virzīt Šķēli, bija «ķēķa sarunu» advokāts un Augstākās Padomes deputāts Andris Grūtups. Viņš kā advokāts Ave Lat grupai iepriekš bija palīdzējis, apejot konkurentus, privatizēt vairākus valsts uzņēmumus un vienlaikus arī pats piedalījās privatizācijas likumu izstrādē. 

Kopīgi ar savu mazo biroju, kam politiskajās aprindās bija iesauka «asiņainie punduri», Šķēle kā premjers izrādījās spēcīgs politiskais līderis. Viņš skaidri iezīmēja Latvijas virzienu NATO un ES un aizstāvēja stingru budžeta politiku, salīdzinot valsti ar lietišķi pārvaldāmu uzņēmumu. Kad 1997.gadā politisko ietekmju dalīšanas rezultātā Šķēle demisionēja, bija skaidrs, ka viņš atgriezīsies ar savu partiju. 1998.gadā Tautas partija 7.Saeimas vēlēšanās ieguva visvairāk balsu. 

Tieši nespēja nodalīt privātās biznesa intereses no valsts iegāza Šķēli. Visus gadus, kopš Šķēle un Tautas partija bija pie varas, žurnālisti atklāja aizvien jaunus faktus, kas pierādīja Šķēles saistību ar Ave Lat grupu. 

Lai it kā pieliktu šīm spekulācijām punktu, 1999.gada vasarā Šķēle nopirka jau daļēji finanšu grūtībās nonākušo pārtikas gigantu. Mēnesi pēc darījuma strauji kritās Šķēles reitings. Izmisīgi glābjot varu un biznesu, Šķēle ķērās pie radošas idejas – nodot Ave Lat trastā ārzemju kompānijai, pretī saņemot 29 miljonu dolāru vekseli. Oficiāli tas nozīmēja, ka viņam Ave Lat vairs nebija nekādas teikšanas. Taču jau drīz vien žurnālisti aiz ārzemju trasta kompānijas izšķetināja kārtējo uzņēmumu ķēdi, kuras gali aizveda atpakaļ pie paša Šķēles. «Vekselis nogrāva viņa reitingu uz visiem laikiem,» vēlāk Dienai stāstīja Šķēles bijušais runasvīrs Jurģis Liepnieks, «protams, tā vairāk ir mana kļūda nekā Šķēles. Idioti, idioti mēs bijām!» 

Vekseļa darījums arī kārtējo reizi parādīja, cik grūti Šķēlem bija atbrīvoties no 90.gados iecienītā postpadomju valstīs izplatītā biznesa stila: izmantot ārzonu kompānijas, lai slēptu savas patiesās īpašumtiesības un maksātu mazākus nodokļus. 

2000.gadā Šķēle demisionēja un pameta arī TP vadītāja posteni. Kad 2002.gadā 8.Saeimas vēlēšanās pie varas nāca jaundibinātā partija Jaunais laiks ar Einaru Repši priekšgalā,  Šķēlem iegūtais opozīcijas deputāta krēsls bija par sīku. Viņš no politiskās skatuves nogāja, kļūstot par TP «ierindas biedru». Taču  joprojām palika partijas galvenais ziedotājs un striķīšu raustītājs nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Ap šo laiku bija beigusi pastāvēt arī Ave Lat grupa. Krievijas finanšu krīzes rezultātā novājinātos uzņēmumus izpārdeva. Pircēji pārsvarā bija ārzemnieki. 

Ārzonu vietā ģimene
Aiziešanu no aktīvās politikas un Ave Lat dabīgo nāvi Šķēle izmantoja, lai veidotu jaunu holdingu ar jaunu piegājienu. Viņš tik ļoti vairs neslēpās. Ārzonu vietu ieņēma viņa izaugušās meitas no pirmās laulības un jaunā sieva. 2004.gadā viņš apprecējās ar bijušo partijas Latvijas ceļš politiķi Kristiānu Lībani-Šķēli. Abu ģimenē aug dēls. 

Pašreizējā biznesa modelī īpašnieces ir meitas Madara (25%) un Anete (25%), viņa sieva Kristiāna (30%). Kā arī Šķēles ilggadējie biznesa partneri – Edgars Šķenders (10%), ar kuru Šķēle pazīstams no Ulbrokas institūta laikiem, un Iveta Smilga-Krongorne (10%). Viņa ir sieva Šķēles uzticamajam grāmatvedim Harijam Krongornam, kurš ir viens no apsūdzētajiem digitālās TV lietā. 

Latvijā ierasts, ka dažādos noziegumos apsūdzētie vīri savus īpašumus pārraksta uz dzīvesbiedreņu vārda, lai nelabvēlīga tiesas sprieduma gadījumā būtu mazāk jāzaudē. 

Līdzīga motivācija varētu būt iemesls, kādēļ arī Šķēle savus biznesus reģistrējis uz radu  vārda. Viņam pašam oficiāli pieder visai neliela daļa no kopējā biznesa. Toties pēdējos desmit gados viņa vārds parādījies teju visos lielākajos ar korupciju saistītajos kriminālprocesos. Svaigākie no tiem ir digitālās TV ieviešanas lieta, Jūrmalgeita un Rīgas domes kukuļošanas lieta. Šķēle pats ne reizi nav bijis apsūdzēts pierādījumu trūkuma dēļ. 

Uz jautājumu, kādēļ bizness pieder radiem, Šķēle savulaik žurnālam Ir atbildēja: «Mūsu valstī visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības iegūt īpašumus un/vai nodarboties ar uzņēmējdarbību. Ja jūs jautātu man – kāpēc atbalstu savu tuvinieku iesaistīšanos -, atbildētu vienkārši – tāpēc, ka esmu trīs bērnu tēvs un man rūp viņu nākotne.» 

Šķēle ir prasīgs tēvs. Līdzīgi kā no padotajiem, arī no meitām viņš gaida, ka tās ieradīsies uz sapulcēm astoņos no rīta. Atšķirībā no daudzām Latvijas bagātnieku atvasēm māsas Šķēles no liekas publicitātes izvairās.  Viņa meitām Madarai (28) un Anetei (31) abām ir biznesa izglītība. Pirmās iemaņas māsas apguva tēvam piederošajā firmā Uzņēmumu vadība un konsultācijas (UVK), kas, pēc Šķēles paša teiktā, sniedz konsultācijas miljonu vērtos darījumos. Taču publiski nekad nav izskanējis, ka UVK būtu vēl citi klienti, izņemot paša ģimenes uzņēmumus. 

Pirmo reizi mediju uzmanības lokā māsas nonāca 2007.gada vasarā, kad, pēc ekspertu aplēsēm, veica 20 miljonus latu vērtu darījumu, pārdodot apbūvei paredzēto bijušās Rīgas Sporta pils zemesgabalu. Tas ļoti atgādināja Šķēles ierasto biznesa stilu – par lētāku naudu iegādāties bijušo valsts īpašumu un pēcāk pārdot ar uzviju. Tikai pusgadu pirms darījuma māsas šo īpašumu nopirka par miljonu latu, tādējādi nopelnot aptuveni 19 miljonus. Turklāt darījums notika veidā, kas ļāva izvairīties no lielu nodokļu nomaksas. 

Patlaban abas meitas ir iesaistījušās tēva izveidotā holdinga uzņēmumu vadībā, ko veido vismaz 17 dažādu nozaru kompānijas, sākot no nekustamo īpašumu attīstīšanas, piena pārstrādes, pasažieru pārvadājumiem, alternatīvās enerģijas ražošanas, apsardzes servisa un atkritumu pārstrādes. 

Vienīgais māsu pašu izauklētais bērns ir ekskluzīvu mēbeļu ražotne Anna Barons. Lielo ieguldījumu, specifiskās nišas un finanšu krīzes dēļ šis bizness kopš tā sākšanas 2005.gadā strādājis ar zaudējumiem. Taču firmai nemitīgi audzis apgrozījums, un nesen nodibināts arī tās meitasuzņēmums. 

Šķēles ģimenes biznesa trešā sieviete, lielākā kapitāldaļu īpašniece un TP valdes locekle, sieva Kristiāna Lībane-Šķēle oficiāli uzņēmumu vadībā nepiedalās. Viņas biznesa daļas vērtība, pēc Baltic Screen aplēsēm, ir ap 10 miljoniem latu. Uz jautājumu, kāda ir viņas loma vīra veidotajā biznesā, Lībane-Šķēle žurnālam Ir atbildēja: «(..) vārdu «ģimene» mēdzu lietot tikai tā vienā – vistiešākajā un vispārpieņemtajā – nozīmē, par savu ģimeni uzskatot dēlu, vīru un sevi pašu. Līdz ar to man nav pamata piedalīties domu apmaiņā, kurā šim jēdzienam var tikt piešķirta paplašināta nozīme, lai kāda tā būtu.» 

Kādēļ Šķēle atgriezās?
Kopš Šķēles atgriešanās politikā 2009.gadā presē izskanējušas dažādas spekulācijas par viņa patieso motivāciju. Vieni uzskatīja, ka viņš to dara, lai glābtu biznesa impēriju, līdzīgi kā bankrotējušie miljonāri – Kolonnas īpašniece Ieva Plaude-Rēlingere un Lido īpašnieks Gunārs Ķirsons. Citi – lai glābtu TP, kuras popularitātes reitingi tobrīd arvien vairāk attālinājās no iekļūšanai Saeimā nepieciešamajiem 5%. Pareizās atbildes ir abas, jo Šķēle ir atkarīgs no varas. 

Lai arī pašreizējais Šķēles ģimenes bizness ir caurskatāmāks nekā 90.gados, Šķēle tikumus nav mainījis. Joprojām liela daļa biznesa ir atkarīga no nozīmīgiem politiskiem lēmumiem. Uzskatāms piemērs ir ģimenei piederošais Latvijā lielākais vēja parks Grobiņā. 2000.gadā tam licences zaļās enerģijas ražošanai, nekaunīgi apejot konkurentus, izsniedza valdības loceklis – pats Šķēle. Par šā vēja parka saražoto elektrību Latvijas iedzīvotāji maksā paaugstinātu tarifu, kas ir lielāks nekā kaimiņos un vidēji ES. Grobiņas vēja parka peļņa 2009.gadā bija 1,15 miljoni latu. 

Atgriežoties politikā trešo reizi, Šķēles ienākumu deklarācija rādīja, ka krīze krietni samazinājusi arī ienākumus. Lielais Ave Lat vekselis no 20 miljoniem sarucis līdz 600 tūkstošiem dolāru. Un viņš kādam ir aizdevis 19 miljonus latu. «Bez komentāriem,» skan Šķēles atbilde uz Ir jautājumu, kam nauda aizdota. Vēsture rāda, ka, visticamāk, tā ieguldīta Šķēles paša uzņēmumos. Jo Šķēle ir ļoti piesardzīgs, reizēm pat uz skopuma robežas taupīgs uzņēmējs. Ziemā, kad Šķēle ar ģimeni dodas atpūsties uz ārzemēm, zāles pret saaukstēšanos nopērk Latvijā, jo lētāk. 

Šķēle arī brauc ar desmit gadus vecu Audi, kas ir viņa iecienītā marka. Viņam patīk sevi salīdzināt ar skandināvu mēbeļu giganta IKEA īpašnieku, miljonāru, kura automašīna Saab arī ir pārdesmit gadu veca. Taču ir kāda būtiska atšķirība starp IKEA īpašnieku un Šķēli. Skandināvija ir slavena ar savu godīgā biznesa kultūru, savukārt Šķēles Audi ir reģistrēts uz viņa firmas vārda. Treknajos gados tā bija iespēja mazāk maksāt nodokļos. Šķēlem ir arī savs šoferis Oļegs, ar kuru viņš dodas tālākos izbraucienos pa Latviju. 

Cik veiksmīgi Šķēles ģimenes bizness pārdzīvoja pagājušo gadu, pašlaik nav iespējams pateikt. Raksta tapšanas laikā vēl nebija pieejami uzņēmumu gada pārskati par 2010.gadu. Taču finanšu saistības Šķēles ģimenes uzņēmumiem ir nopietnas. Smagākajā krīzes gadā – 2009. – holdinga mātesfirma Sabiedrība privātajiem ieguldījumiem savām meitām bija aizdevusi vai tajās ieguldījusi 31,4 miljonus latu, liecina Lursoft dati. Šajā skaitlī arī varētu slēpties Šķēles vekseļa nauda. 

Gandrīz desmit miljonu latu vērtas saistības ar bankām ir holdinga uzņēmumiem Valmieras piens un Rets investīcijas, kam pieder Grobiņas vēja parks. Vairāk nekā divus miljonus latu vērtas ķīlas bankām aizdevis arī Liepājas autobusu parks. Taču visi trīs iepriekš minētie uzņēmumi 2009.gadā strādāja ar peļņu, kas nozīmē: tie varēja apmaksāt savas saistības. Tīrā peļņa holdinga uzņēmumiem krīzes gadā bija aptuveni 1,2 miljoni latu. Taču visa šī nauda nepienācās «Šķēles ģimenei», jo daļa uzņēmumu viņiem pieder kopīgi ar citiem uzņēmējiem. 

Visriskantākais Šķēles bizness patlaban ir Tango projekts, kas paredz apbūvēt veselu kvartālu Rīgas centrā starp Dzirnavu un Tērbatas ielu. Šis ir vienīgais lielais bizness, kas pirmo reizi reģistrēts tikai uz Šķēles vārda. Viņš to ieguva 2009.gadā, kad tiesu izpildītāji to atņēma parādos nonākušajam Šķēles nu jau bijušajam advokātam Jānim Lozem. Arī Loze ir apsūdzēts digitālās TV lietā. Projektam Nordea bankā reģistrētas divas komercķīlas 19 miljonu latu apmērā. Neilgi pirms šā darījuma līdzīgā veidā Šķēle ieguva vēl vienu Lozes projektu Jūraslīcis, 23 ha bijušā zvejnieku kolhoza zemes Jūrmalā. Šis projekts 2009.gadā Šķēles ģimenei nesa lielākos zaudējumus, gandrīz miljonu. Pašlaik nekustamo īpašumu tirgū cirkulē informācija, ka Šķēle projektiem meklē pircējus. Tango cena ir vidēji 20 miljoni, bet Jūraslīča – ap 50 miljoniem. Lai arī tirgus lēnām atdzīvojas, eksperti šīs cenas uzskata par augstām. 

Lai veiksmīgi turpinātu attīstīt ar politiskās varas palīdzību iegūtos biznesus, Šķēlem nepieciešama ietekme. Pašlaik vismaz Saeimā un valdībā viņš to ir zaudējis. Viņa ietekme samazinājusies arī Rīgā, kurā saskaņieši jau izteikuši jaunus priekšlikumus atkritumu apsaimniekošanā, kas nav izdevīgi Šķēles ģimenes biznesam. Savā ziņā Šķēle pats vainojams pie pašreizējās situācijas, jo viņš bija viens no tiem, kas pēdējos divdesmit gados Latvijā izveidoja biznesa kultūru, kurā panākumi saistīti ar būšanu pie varas. Tādēļ Šķēle atkal ir «atgriezies, lai strādātu», jo viņš vienkārši nevar atļauties aiziet.

Andris Šķēle CV
Dzimis 1958.gada 16.janvārī
Pabeidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti
Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas strādā Lauksaimniecības mehanizācijas un enerģētikas zinātniskās pētniecības institūtā Ulbrokā
No 1990.gada ir lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera vietnieks. Pametot valsts pārvaldi, kļūst par lauksaimniecības nozarē privatizēto lielo pārtikas uzņēmumu menedžeri un, kā izrādās vēlāk, arī īpašnieku
Trīs reizes vadījis Latvijas valdību, pēdējo no tām 1999.gadā kā Tautas partijas līderis. Vēlāk aiziet no politikas, tad 2010.gadā atgriežas, lai «reanimētu» TP, taču bez panākumiem
Divreiz precējies, trīs bērnu tēvs

Kluss kā seifs

Posted on maijs 19, 2011 by - Cilvēki

No Ukrainas ieradies Rīgā studēt, Leonīds Esterkins (56) te «aizķērās» un pēc neatkarības atgūšanas izveidoja Rietumu banku, kas drīz iekļuva lielāko piecniekā, brīnumaini pārdzīvoja Krievijas krīzi un pēc Parex grimšanas izrāvusies starp līderiem Krievijas klientu piesaistē 

Latvijā ir redzēti interesantāki, bagātāki un ambiciozāki baņķieri nekā Rietumu bankas lielākais īpašnieks Leonīds Esterkins, taču – ak, tu neraža! – viņi asos pagriezienos ir ielidojuši grāvī. Banku sektorā ir svarīgi zināt savu vietu un par katru cenu nedzīties pakaļ līderiem, ja pats tāds neesi. Par Esterkinu mēdz teikt – labāk būt gudram, nevis pārgudram, jo tad ir mazāks risks saslimt ar zvaigžņu slimību. Ar to Esterkins tiešām nesirgst, jo atšķirībā no vairākiem redzamiem Latvijas miljonāru saraksta personāžiem gadiem cītīgi izvairās no publicitātes. 

Esterkina oficiālā biogrāfija līdz brīdim, kad viņš 1992.gadā kopā ar Arkādiju Suharenko un Anatoliju Levinu izveidoja Rietumu banku, ir viens liels baltais plankums. Proti, viņš pabeidza Rīgas Politehniskā institūta Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti 1978.gadā. Kas notika pēc tam, nezina pat žurnālists Lato Lapsa, kas jau vairākus gadus veido Latvijas bagātāko ļaužu topu. Padsmit gadu vēlāk – 1992.gadā – Esterkins ir jau bankas viceprezidents un, pēc ekspertu vērtējuma, ieguldījis tajā aptuveni septiņus miljonus latu. 

Daži zinoši cilvēki spēj pievienot vēl pa kādai detaļai šajā skopajā stāstā. Esterkins no Ukrainas pilsētas Nikolajevas ieradies Rīgā padomju laikos, lai studētu. Kopš padomijā sākās kooperatīvu ēra, nākamais baņķieris ir nodarbojies ar daudz ko – tajā skaitā, kā runā, tirgojis audumus veikalā Vesetas ielā. Vēlāk šajā vietā tika atvērta bankas filiāle. Šī informācija ir neoficiāla, jo pats Esterkins nekad nav publiski stāstījis par to, kā nopelnīja savu pirmo miljonu. Tāpat arī par pārējiem. Šā raksta gatavošanas laikā Esterkins ar preses sekretāra starpniecību pieļāva intervijas iespēju (tā būtu pirmā, ko viņš sniedzis), tomēr vēlāk atteicās. 

Skaidrs, ka nekāda pelēcība Esterkins nav bijis, jo citādi nebūtu kļuvis par vienu no elitārā Kluba-21 dibinātājiem, kura biedri deviņdesmito sākumā romantiski prātoja par Latvijas demokrātijas uzbūvi un radīja pirmo varas partiju Latvijas ceļš. Viens no kluba biedriem Sergejs Ancupovs nespēj atcerēties, kā tajā nonācis Esterkins, taču bez kavēšanās gatavs viņu raksturot: «Pozitīvs. Vienmēr sejā tāds viegls smaids un zināma atsvešinātība. Cilvēks vairāk sevī vērsts, domīgs. Ļoti ass, dzīvīgs prāts. Viņam ir trāpīgi un pa laikam asprātīgi izteikumi. Vairāk vēroja un vērtēja, tribīnēs nerāvās.» 

Cienījams ebreju klans
Introvertums un nevēlēšanās izrādīties ir izteiktākās īpašības cilvēkam, kurš 20 gadu garumā veiksmīgi izvairījies no publicitātes. Kas par viņu vispār ir zināms? Ļoti maz. Mīl sievu Irinu un dēlu Maksi, aizraujas ar fitnesu, apmeklē tikai tādus korporatīvos pasākumus, kuros nav klāt preses pārstāvju. Dzīvo Lielupē, uz sievas vārda noformētā māja ir starp desmit dārgākajiem Latvijas namīpašumiem. Ģimenisks cilvēks. Pastāv pat tāds jēdziens kā «Esterkinu klans», un šajā kontekstā ģimenē iekļaujas arī otrs Rietumu bankas akcionārs Arkādijs Suharenko (viņam pieder 17,33% daļu, pašam Esterkinam – 33,1%), kurš ir precējies ar Leonīda māsu. 

«Viņi visi būtībā ir radinieki. Rietumu banka jau no pašiem pirmsākumiem ir banka, kura pieder cienījamai ebreju ģimenei,» īpašnieku ciešo saikni komentē Lapsa. 

Saglabājot ģimenes biznesa pamatu (kontrolpakete, tāpat kā agrāk, ir Esterkina un Suharenko rokās), bankā tomēr ir iepludinātas arī svaigas asinis. 2005.gadā dibinātājiem pievienojās īru miljardieris Dermots Desmonds (pieder 33% akciju), bet pērnā gada martā – miljardieris no Honkongas  Balrams Čainrai (5). 

«Rietumu bankas akcionāru rīcība pierāda, ka viņi necieš no lielummānijas un netiecas par visu varu saglabāt vienpersonisku kontroli bankā,» vērtē kompānijas Prudentia partneris un investīciju baņķieris Ģirts Rungainis. «Piemēram, tie paši Kargins un Krasovickis to nesaprata – nevēlējās īstajā laikā pārdoties. Un beigās izrādījās pārāk trūcīgi, lai paturētu tik milzīgu banku.» 

Taisnības labad gan jāsaka, ka īpaši pierauties Esterkinam un Suharenko nenācās – viņu daļas līdz ar jauno akcionāru pievienošanos samazinājās nebūtiski, jo runa faktiski bija par īpašnieku rotāciju: līdz ar īru investora parādīšanos no bankas aizgāja leģendārais līdzdibinātājs Anatolijs Levins, kuram piederēja 26,4% akciju. Viņa iesaistīšanās bankas izveidē deviņdesmito sākumā deva vērtīgu pieredzi, jo ASV pilsonis Levins bija strādājis Citybank. Levina aiziešana no Rietumu bankas bija klusa. Pašā bankā skaidro, ka Čikāgā dzīvojošais īpašnieks kādā brīdī sācis savas akcijas vērtēt kā finanšu ieguldījumu un izdevīgā brīdī pārdevis. 

Dēls Holivudā
«Rietumu bankai Latvijas ekonomikā ir īpaša vieta, un, lielā mērā pateicoties tieši šim apstāklim, Esterkina kungam izdodas palikt ēnā,» saka Lapsa. Skandālu ar banku faktiski nav bijis, banka strādā bez zaudējumiem, kas arī mazina preses interesi. «Pēdējais redzamais pasākums – ar vērienu atzīmēta Esterkina 50 gadu jubileja, kuras izdevumi tika lēsti ap pusmiljonu latu vai eiro.» 

Vairāk nekā par ģimenes tēvu ir zināms par dēlu Maksimu (32). Treknajos gados tūliņ pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā viņš darbojies nekustamo īpašumu jomā, bet pirms diviem gadiem aizbraucis uz Holivudu taisīt kinokarjeru. Nospēlējis epizodiskas lomas sešās filmās. Presē minēts kā Krievijas dziedātājas Zemfiras potenciālā bērna potenciālais tēvs (pēcāk izrādījās, ka tā pajokojis ģimenes draugs – pazīstamais, tagad jau mirušais krievu uzņēmējs Šabtajs Kalmanovičs) un kā potenciālais ukraiņu dziedātājas Mašas Fokinas līgavainis (informācija apstiprinājās, taču nepiepildījās). 

Atšķirībā no Arkādija Suharenko dēla Iļjas viņam attiecības ar Rietumu banku nav izveidojušās – mazliet pastrādājis, Maksims sapratis, ka banku bizness nav domāts viņam. Turklāt pastāvīgi dzīvot Latvijā arī negribas. Garlaicīgi. Tātad ģimenes uzņēmuma pēctecības jeb «tēvu un dēlu» problēma būs aktuāla arī Rietumu bankā. 

Krievija gandrīz nogremdē
Latvijas miljonāru pētnieki apgalvo, ka Esterkinam nav nekādu citu īpašumu kā vien daļas Rietumu bankā. Norāžu par citiem aktīviem nav ne zemesgrāmatā, ne Uzņēmumu reģistrā. «Acīmredzot banku bizness ir tas, ko Esterkins labi pārzina, un viņš saprot, kur vajag un kur nevajag līst. Spriežot pēc peļņas rādītājiem, saprot ļoti labi,» komentē Lapsa. Un tomēr šī sapratne ne vienmēr ir bijusi perfekta: «Krievijas krīzi 1998.gadā viņi knapi pārdzīvoja.» 

Par Rietumu bankas stāvokli Krievijas krīzes laikā oficiālais bankas viedoklis ir visai skops. «Bija īstermiņa valsts obligāciju krīze. Mēs to pārdzīvojām un ieguvām pieredzi,» saka preses sekretārs Sergejs Grodņikovs. 

Neoficiālajā versijā detaļu ir vairāk: akcionāri tolaik it kā morāli bija jau samierinājušies ar biznesa zaudēšanu, bet darīja visu, lai banku glābtu, – pat lidoja uz Maskavu vizītē pie «vajadzīgajiem cilvēkiem» Krievijas valdībā. Kas tieši nostrādāja, nav zināms, bet, neraugoties uz tolaik milzīgajiem zaudējumiem un norakstītajām saistībām (vairāk nekā astoņi miljoni latu), banka izdzīvoja. Nozarē runāja – brīnumaina izglābšanās. 

Šokējusi publiku ar rekordlieliem zaudējumiem Krievijas vērtspapīru tirgū, Rietumu banka 1998.gada nogalē skaļi izziņoja nākamā gada plānus – nopelnīt piecus miljonus un nopirkt kādu Krievijas banku. Patiesībā peļņa izrādījās 170 tūkstoši. Pēc tās pašas shēmas – «runā tikai par labo!» – banka rīkojās arī desmit gadus vēlāk, 2008.gadā izziņojot nodomu pārpirkt Baltkrievijā strādājošo Parex Leasing un nākamajā gadā sasniegt iepriekšējo peļņas līmeni, tātad ap 20 miljoniem latu. Vēlāk par šiem solījumiem neviens pat neatcerējās, kad 2009.gadu banka noslēdza ar 8,3 miljonu peļņu, bet 2010. – ar 3,2 miljoniem, skaidrojot, ka nepieciešams veidot uzkrājumus slikto kredītu garantēšanai. 

Tiesa, atšķirībā no tikai piesolītās Krievijas bankas iegādes darījums ar Parex Leasing  tiešām notika, un, kaut arī konkurentu meitaskompānijas biznesa apjoms bija neliels (kas ir pārdesmit miljonu pret bankas aktīviem 1,5 miljardu eiro vērtībā), pozitīvais publicitātes efekts droši vien arī bija galvenais mērķis. 

Piesardzīgi, bet iekrīt
Rietumu bankā par nesen aizvadīto krīzi runā kā par grēcinieku sodīšanas un īstenticīgo atalgošanas laiku. Grēcinieki iekarsa kredītu sacīkstēs, īstenticīgie – apdomīgi stāvēja malā. 

«Kredītu daļa mūsu bilancē ir salīdzinoši neliela, aptuveni 50%, turpretim lielākajiem hipotekāro kredītu tirgus dalībniekiem tā sasniedz pat 80-90%. Visaugstākā riska segmentā – aizdevumos Latvijas mājsaimniecībām – ieguldīti ne vairāk kā 2,6% no visiem bankas aktīviem,» 2009.gada augustā bankas preses sekretāru Grodņikovu citēja PBKdaily. 

Skaitļi tiešām liecina, ka krīzi banka sagaidīja labā formā. Brīvās naudas apjoms jeb tā sauktais likviditātes drošības spilvens 2008.gada beigās bija ap 400 miljoniem eiro jeb aptuveni ceturtā daļa visu aktīvu. Tiesa, kad rudenī kapitāls sāka aizplūst no Parex, mierīgi justies nevarēja neviena banka – ja lielie nerezidentu ieguldītāji iekristu nopietnā panikā, nekāds drošības spilvens vairs neglābtu, jo piesaistītie līdzekļi, ieskaitot depozītus Rietumu bankas klientu kontos, bija aptuveni miljards latu. 

Par laimi, panikas nebija, pareizāk sakot, ko īstenībā maksāja tās novēršana, zina tikai paši bankas vadītāji. «Toreiz daudzas vietējās bankas varēja nogāzties mums līdzi – esmu par to pārliecināts. Viss bija ļoti nestabils,» tagad mums komentē bijušais Parex īpašnieks Viktors Krasovickis. 

Viss varēja būt arī citādi. Oficiālā bankas versija vēsta, ka akcionāri apzināti turējušies tālāk no kredītu buma, taču neoficiālā informācija liecina, ka 2005.-2006.gadā akcionāru vidū ritējušas gana kaislīgas diskusijas par to, vai doties hipotekārā tirgus virzienā, vai palikt korporatīvo klientu sektorā. 

Tā vai citādi, Rietumu banka kārdinājumam nepadevās – vai nu Esterkina tālredzības, vai ierobežoto iespēju dēļ, jo konkurēt kredītu karā ar universālajām zviedru bankām nozīmētu pievērsties riskantākajiem klientu segmentiem. Par šo piesardzību banku sektora īstenticīgie arī tagad tiek atalgoti. 

«Atšķirībā no Parex īpašniekiem Rietumu bankas akcionāri izvēlējās pareizāku ceļu. Viņi nelīda vietējā kreditēšanā tik dziļi un nepiedalījās šajās «bruņošanās sacensībās». Protams, viņi izsniedza savu daļu kredītu un tajā skaitā arī slikto – nepārspīlēsim viņu ģenialitāti! Bet jautājums ir par apjomu. Zaudējumi bija nelieli, un viņi spēja tos pārvarēt. Savukārt Valērijs Kargins bija pieradis, ka Parex reiz bija pats lielākais, un turpināja dzīties pakaļ skandināvu bankām, ko nu nekādi nevajadzēja darīt. Bet, kad jau šis ceļš sākts, to pārtraukt bija ļoti grūti. Rezultātā Parex izskatījās slikti jau 2006.gadā, kamēr Rietumu banka mierīgi strādāja savā tradicionālajā nišā,» skaidro Rungainis. 

Tiesa, zvaigžņu slimība piezogas tieši veiksmes brīdī. Tāpēc tagad, kad Rietumu bankas vadība reizēm savu pirmskrīzes rīcību sāk uzskatīt par pravietošanu un dzirdami tādi izsaucieni kā «nu, kā var izsniegt hipotekāro kredītu 105% apjomā!», uzreiz atmiņā nāk lielais zemes īpašnieks Gatis Saknītis, kuru kreditēja tieši Rietumu banka un kurš palika tai parādā 12 miljonus latu. Vai tas bija «blats» vai pasakainas peļņas solījumi, kuru dēļ banka iekrita ar šo klientu, nav droši zināms. 

Paldies, Parex!
Vai un kādas ir bijušas Rietumu bankas akcionāru attiecības ar Parex īpašniekiem, vēsture klusē. Vienīgais gadījums, kad nejauši uzpeldēja informācija par divu «ebreju banku» attiecībām, notika 2005.gadā – noplūda toreizējā viceprezidenta Aleksandra Kaļinovska paziņojums, ka bankai esot konkurenti, kuriem piemītot nosliece darīt nelietības ar un bez iemesla. Kaļinovskis to rakstījis dienesta instrukcijā personālam, taču kļūdas dēļ paziņojums tika nosūtīts arī klientiem un nonāca medijos. Šis bankai bija nervozs laiks, kad klientu nauda bija iestrēgusi maksātnespējīgajā brokeru kompānijā Refco, par ko tūliņ pat skaļi ierunājās citi, tajā skaitā arī Parex. 

«Gan Parex, gan Rietumu banka bija ebreju bankas. No vienas puses, ebreji strādā kopā. Bet, cik es novēroju, starp šīm divām bankām vienmēr bija ne jau nu naidīgums, bet tāda kā greizsirdība,» saka Rungainis. «Kargins reiz pat manā klātbūtnē izmeta: sak, tie taču ir ukraiņu ebreji, bet mēs – pareizāki, vietējie. Vārdu sakot, viņiem tur bija kaut kāda sava iekšējā izpratne un sava «raspaļcovka» (hierarhija – red.). Kad Parex aizgāja pa burbuli, protams, ka viņi [Kargins un Krasovickis] redz situāciju un saprot, ka Rietumu banka gūst labumu. Un ne jau tikai Rietumu banka. Bet tā ir bijis vienmēr. 1995.gadā Parex lielā mērā noturējās tāpēc, ka nogrima Banka Baltija. Viņi izcēla kaudzi naudas un pārvilināja daudz klientu. 1998.-1999.gadā tas pats bija ar Rīgas komercbanku un citiem – viņi zaudēja, Parex ieguva. Tagad notiek pretējais – Parex nogrima, Rietumu banka un pārējie pacēlās uz tā rēķina.» 

Grūti spriest, vai Rietumu banka ir vai nav ieguvusi no Parex nogrimšanas, jo 2009.gadā bizness saruka visiem. Cita lieta, ka nerezidentu tirgū Rietumu banka tagad ir kļuvusi par visredzamāko spēlētāju. Vairākums ieguldījumu no ārzemniekiem, kas vēlas iegūt uzturēšanās atļaujas Latvijā, lielākoties nonāk tieši šajā bankā. Ieskaitot arī ieguldījumu no bijušā Maskavas mēra Jurija Lužkova.

«Nedomāju, ka viņi ļoti ieguva no mūsu kritiena,» komentē Krasovickis. «Arī Parex Leasing iegāde patiesībā ir sīkumi. Viņi izdzīvoja, un tas ir labi.» 

Miljonārus skaita rudenī, saka Lapsa par bagātnieku topu. Spriežot pēc ekonomikas atdzīvošanās, Esterkina īpašumu vērtība, kas tradicionāli seko Rietumu bankas novērtējumam, diezin vai šogad būs kritusies.

Rietumu bankas vēsture
1992.gada 14.maijā Rietumu banka tiek reģistrēta
1995.gada beigās tā ir jau piektā lielākā Latvijas banka pēc aktīvu apjoma
1997.gadā par bankas prezidentu kļūst bijušais Latvijas Bankas prezidenta konsultants Maikls Borks. Galvenais uzsvars tiek likts uz korporatīvajiem klientiem
1998.gadā Krievijas finanšu krīze rada lielākos zaudējumus bankas vēsturē
2001.gadā Rietumu banka nopērk vienu no Latvijas lielākā piecnieka – Saules banku, tādējādi iegūstot norēķinu karšu un bankomātu tīklu
2004.gadā nopērk Krievijas brokerkompāniju Eco Save un izveido investīciju kompāniju RB Investment
2006.gadā banka iegūst 170 miljonu eiro sindicētos kredītus, ko izmanto kreditēšanai
2007.gadā banka aizņemas vēl 120 miljonus eiro, ko iegulda Latvijas un ārzemju biznesa projektu finansēšanā
2008.gadā atver jaunu centrālo biroju
2010.gadā Rietumu banka aktīvi piedāvā pakalpojumus personām, kas pret ieguldījumiem vēlas saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā. Bankas padomē iesaistās pazīstams Krievijas finanšu mārketinga speciālists Aleksandrs Gafins

Liepājas monarhs

Posted on maijs 19, 2011 by - Cilvēki

Baltijas vienīgā metalurģijas uzņēmuma vadītājs un galvenais īpašnieks Sergejs Zaharjins (58) sabiedrībā parādās tikai sporta spēlēs, uz kurām ierodas zeltainā mersedesā ar numura zīmi «1 LM». Kad Liepājas metalurgs šoruden pēc vērienīgās rekonstrukcijas kļūs par modernāko tēraudlējēju Eiropā, Zaharjins sola runāt par pārvarēto krīzi 

Viņš vada uzņēmumu, kuram līdzīga nav visā Baltijā un kurš eksporta apjomu ziņā ir valsts flagmanis. Liepājas metalurga padomes priekšsēdētāja un 49% akciju īpašnieka Sergeja Zaharjina saimniecībā ir vairāk nekā divtūkstoš strādnieku un septiņsimt sporta kluba audzēkņu un sportistu. Pilsētas mērs ierodas pie viņa, nevis otrādi, jo Liepājas metalurgs ir lielākais nodokļu maksātājs pilsētas kasē un Liepājas balsts. 

Taču satikt Zaharjinu ir gandrīz neiespējami. Publiski viņš redzams tikai sporta spēlēs, un arī tad savā personīgajā ložā, kas tiek rūpīgi apsargāta. Sporta kluba Liepājas metalurgs prezidenta ierašanos stadionā piesaka mersedess, kas neapstājoties iebrauc pa vārtiem. Automašīnas mainījušās, bet numurs palicis iepriekšējais – «1 LM». Līdz zvaigžņu stundai 2005.gadā, kad LM futbola komanda beidzot tika pie kārotā čempiona titula, viņam nācās paciest jociņus par to, ka «pagaidām vienīgi uz Zaharjina BMW, nevis turnīra tabulā greznojas 1 LM». 

Dievs – futbols
Zaharjina sirds jau kopš bērnības pieder futbolam, viņš līdz pat skolas beigšanai dzenājis bumbu Raiņa parkā Liepājā. Kā talismanu glabā fotoattēlu, kurā puikas gados redzams kopā ar savu pirmo futbola treneri Leonu Valinski, viņa vārdā arī nosaukts 1997.gadā dibinātais Liepājas metalurga sporta klubs. 

Sports ir gan laimes, gan sirdsēstu avots. Par klasiku kļuvis stāsts par 2004.gada spēli ar Skonto futbolistiem, kas iesākās ar 2:0 mājinieku labā, bet beidzās ar rīdzinieku uzvaru, pēc daudzu gadu pūlēm kārtējo reizi atstājot LM komandu bez kārotā zelta. Zaharjins vēl ilgi pēc tiesneša svilpes vientuļš sēdējis savā ložā, grūtsirdīgi veroties tukšajā laukumā. Par viņu mēdz teikt «vientuļš», kaut Zaharjinam ir daži tuvi draugi, brālis, sieva, bērni un mazbērni. 

LM lielāko akcionāru raksturo kā savrupu, noslēgtu, pat kautrīgu, bet reizē arī ārkārtīgi mērķtiecīgu, apbrīnojami pacietīgu un spītīgu. «Ietiepīgs kā bērns un vienmēr dabū, ko grib,» – tā par viņu izteicās kāds bijušais padotais. «Tas man ir likums – ko esam nolēmuši, tas noteikti ir jāsasniedz. Izvirzīt mērķi, un tad ne soli atpakaļ,» par sevi saka pats Zaharjins vienīgajā plašākajā intervijā, ko pirms vairāk nekā sešiem gadiem sniedza žurnālistam Lato Lapsam. Paziņām patīkamais sarunbiedrs, bet žurnālistiem nesasniedzamais Zaharjins toreiz izvairīties no intervijas vairs nevarēja, jo bija publiski apsolījis: ja LM futbolkomanda iegūs Latvijas čempiona titulu, viņš runās. 

Tagad sazvanīts viņš ir ārzemēs vai iesaka labāk netraucēt 9.maijā, vai arī bez aplinkiem atsaka – līdz gada beigām, kamēr nebūs pabeigta uzņēmuma «gadsimta» rekonstrukcija, komentāru nebūs. Ne velti Zaharjins, kas atrodas turīgāko ļaužu saraksta galvgalī, 100 ievērojamāko cilvēku publicitātes reitingā pirms dažiem gadiem bija vien 94.vietā! 

Kas to zina, varbūt par cienījamu iemeslu sarunai viņš uzskatīs uzņēmuma 130.jubileju nākamgad. To pēc 85,6 miljonus eiro vērtās, ar valsts galvojumu īstenotās rekonstrukcijas LM sagaidīs jau kā modernākais savas nozares uzņēmums Eiropā. 

Neiekārots kumosiņš
Pērnā gada 28.decembrī pulksten 21.42 no martenkrāsns ugunīga tērauda straume pēdējoreiz ielija milzīgajā kausā, kas šķidro metālu nogādāja līdz tērauda nepārtrauktās liešanas iekārtai. Šajā brīdī uzņēmums atvadījās no aizpagājušā gadsimta tehnoloģijas, par kuras aizstāšanu ar elektroloka krāsnīm pirmo reizi sāka runāt jau 80.gadu vidū. 

Bija jau klāt pēdējais laiks, pretējā gadījumā Liepājas metalurgs izvilktu labi ja pāris gadu. 

Uzrunājot martena pēdējās maiņas strādniekus un uzaicinātos vēsturiskā mirkļa lieciniekus, Zaharjins atzina, ka ir mazliet skumji, taču apņēmīgi iezīmēja nākotnes ainu: «Esam stingri pārliecināti, ka septembrī iedarbināsim jauno tehnoloģiju – vismūsdienīgāko, kādu vien pasaule šodien pazīst. Sasniegsim projektēto jaudu, pelnīsim, norēķināsimies par kredītu, kas bija nepieciešams, lai īstenotu mūsu plānu. Esmu pārliecināts, ka uzcelsim mūsu jauno Metalurgu.» 

Viņš pats Liepājas metalurgā pavadījis visu mūžu, kaut arī nenāk no metalurgu ģimenes. Kā viņš stāstījis intervijā Lapsam, vecāki Latvijā ieradušies 1945.gadā, tēvs bijis atslēdznieks, mamma strādājusi Liepājas linoleja fabrikā. Karjeru Liepājas metalurgā Sergejs sāka lietuves cehā kā formētājs  strādnieks. Taču jau ar augstāko izglītību, jo bija pabeidzis Politehnisko institūtu. Drīz vien uzticēts meistara amats, tad – maiņas priekšnieka. Vairākus gadus Zaharjins nostrādāja martenā, bet 1990.gadā tagadējais valdes priekšsēdētājs viņam uzticējis ārējos ekonomiskos sakarus, bet pēc diviem gadiem – jaunizveidoto mārketinga daļu. 

Posms līdz LM privatizācijai 1996.gada nogalē Zaharjina dzīvē ir miglā tīts. Viņš strādāja LM, taču brāļu Zaharjinu un cita nākamā lielā akcionāra Kirova Lipmana vārds tolaik tika saistīts ar bēdīgi slaveno, vēlāk bez pēdām pazudušo biznesmeni – vai varbūt afēristu – Mihailu Švarcmanu un viņa neskaitāmajiem uzņēmumiem, veikaliem un a/s Liepājas komercbanka, kurai drīz vien bankrotējot, nebūtībā aizgāja arī daudzu liepājnieku iekrājumi un pat daža pašvaldības uzņēmuma līdzekļi. 

Privatizējamais uzņēmums tolaik darbojās ar pusi jaudas, bija iekrājis milzu parādus par nodokļiem, gāzi un elektrību. «Nebija situācijas, ka tas būtu iekārojams kumosiņš, uz kuru visi saskrējuši, lai sagrābtu,» Lapsam stāsta uzņēmējs, vienlaikus uzsverot: «Mums – vadībai – tad bija skaidrs, ka šī rūpnīca var strādāt.» 

LM privatizācija, kā stāsta pats Zaharjins, noritējusi divos posmos: vispirms akciju kontrolpaketi par 2,2 miljoniem latu nopirka Krievijas, Baltkrievijas un Singapūras kopuzņēmums Agrosin, kas pēc gada to pārdeva savam Īrijas meitasuzņēmumam, ārzonas firmai Gesil Ltd (īpašnieki oficiāli nebija zināmi, taču mēļo, ka nosaukumā esot iešifrēti visu trīs lielo īpašnieku vārdu pirmie burti un tolaik visiem bijis vienāds daļu skaits). Tajā pašā gadā Sergejs Zaharjins kļuva par uzņēmuma padomes priekšsēdētāju. 

Atšķirībā no abiem pārējiem lielākajiem akcionāriem (Iļjam Segalam un Kirovam Lipmanam attiecīgi pieder 21% un 20% daļu, pārējās mazajiem akcionāriem) Zaharjins visu laiku ir Liepājā un uzņēmumā. Akcionāru attiecībās iet kā pa viļņiem. Lipmans uzskata, ka bez viņa uzņēmums vispār nepastāvētu, un nicīgi izsakās, ka Zaharjinu lielā nauda sabojājusi. Tikko iesniegtajā 2010.gada pārskatā redzams, ka Lipmana pārstāvis akcionāru sapulcē uzdevis virkni nepatīkamu jautājumu par uzņēmuma pārvaldi, taču viņa svars uzņēmumā ir par mazu arī pēc aktīvās akciju uzpirkšanas, ar ko Lipmans pēdējā laikā nodarbojies. 

Biznesam ejot uz augšu, Zaharjins pirmo reizi miljonāru sarakstā iekļuva 2004.gadā. Pērn viņa turīgums tika lēsts 53 miljonu latu vērtībā. Gan toreiz, gan tagad galvenais šīs turības avots, protams, ir Liepājas metalurgs, kas pastāvīgi auga, un tā peļņa ik gadu kāpa, līdz 2007.gadā sasniedza rekordaugsto 16 miljonu līmeni. Tad nāca krīze, kas nosita uz leju produkcijas cenas un pēdējos divus gadus lika strādāt ar kopumā gandrīz 20 miljonu latu zaudējumiem. Taču uzņēmums tieši šajā smagajā laikā ir investējis attīstībā un šāgada pirmajā ceturksnī jau atkal atgriezies pie peļņas. 

Liepājas mērs Uldis Sesks uzskata, ka Liepājas metalurgs visas smagās krīzes, kas varēja beigties ar bankrotu, ir pārvarējis tieši tāpēc, ka pieder liepājniekam. «Ja īpašnieks dzīvotu kaut kur ārzemēs, neticu, ka grūtības būtu pārvarētas. Liepājnieka lepnums un sīkstums ir ļāvis izturēt.» 

No kā baidās miljonārs?
Teju paranoiskas rūpes par drošību raksturo Liepājas metalurga šefu. Viņa grezno villu Marija Liepājā ieskauj augsts metāla žogs un dzīvžogs, visos stūros ierīkotas videokameras, pie vārtiņiem brīdinošs uzraksts «Nikns suns», visam kvartālam apkārt apvilkta dzeltenā svītra – mašīnu te nav atļauts novietot. Savukārt Nīcas pagastā īpašumā Vilnīši esošo komplesu ne tikai ieskauj žogs un sargā videonovērošana, bet jūras pusē dežūrē arī Liepājas metalurga apsardzes vīri ar suņiem. Arī Zaharjina automašīna esot aprīkota ar visām iespējamajām drošības sistēmām un bruņustikliem. No kā tik ļoti jābaidās klusajā Liepājā? «Ir daudzi, kas nevēl viņam labu,» sīkākos paskaidrojumos neieslīgstot, atbild uzņēmuma preses sekretāre. 

Publiskajā telpā Liepājas metalurga lielakcionārs gan nav bijis saistīts ar lieliem skandāliem. Ja vien par tādu neuzskata 1998.gadā noraidīto dažu Saeimas deputātu ierosinājumu piešķirt viņam pilsonību par īpašiem nopelniem (iebildumi saistījās ar valodas neprasmi, bet 1999.gadā Zaharjins ar kundzi abi ieguva pilsonību naturalizācijas kārtībā). Vēl jāmin gadījums divtūkstošo gadu vidū, kad Vilnīšu īpašumā, kas atrodas tikai pārsimt metru no jūras, saimnieks izlēma uzbūvēt asfaltētu ceļu līdz mājai, norokot kāpas. Šķiet, sodu samaksāja, bet ceļš stāv joprojām. 

Arī pērn Zaharjina vārds visai klusi izskanēja kādā civilprasībā, kas bija saistīta ar viņa dzīvesbiedres Jeļenas biznesa partnera parādu aptuveni 100 000 latu apjomā. Pēc advokāta teiktā, gandrīz pusi summas atbildētājs pēc Zaharjinas lūguma bija ieskaitījis viņas vīra kontā, taču Jeļena paziņojusi, ka nauda nav saņemta, un tad nu šim cilvēkam nācās iesūdzēt tiesā Zaharjinu, lai atgūtu pārskaitīto naudu un norēķinātos ar Jeļenu. 

Zaharjins gan ne reizi vien ziedojis vietējai ebreju kopienai. Viņa māte ir ebrejiete, tāpēc, pats nebūdams Liepājas ebreju draudzes loceklis, Zaharjins vienmēr finansiāli to atbalstījis, bijis arī viens no ziedotājiem holokausta upuru memoriālam Šķēdē. Viņš atbalstījis arī krievu kopienu, bet pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām 14 000 latu ziedoja Šķēles un Šlesera apvienībai (tāpat kā otrs LM akcionārs Segals), kuras sarakstā bija arī viens no ilggadīgajiem uzņēmuma pārstāvjiem Valērijs Terentjevs. 

Izaudzina troņprinci
Tāpat kā par sevi, arī par uzņēmumu Zaharjins publiski nerunā. LM «seja» ir valdes priekšsēdētājs Terentjevs, kuram atšķirībā no paša Zaharjina runāšana valsts valodā nesagādā problēmas. Zaharjins ja runā, tad tikai izšķirīgos brīžos strādnieku sapulcēs. 

No padotajiem tiek prasīta absolūta pakļaušanās un pilnīga atdeve. Nodevība netiek piedota. Plašāk zināms stāsts par futbolistu, kurš nepakļāvies, pārgājis uz citu klubu, bet pēc atgriešanās Liepājas metalurga komadā Zaharjins viņam roku vairs nav spiedis. Dzirdēts, ka Zaharjina kā vadītāja vājā vieta esot nespēja uzreiz atzīt savas kļūdas un pārāk lielā, brīžiem pat naivā uzticēšanās. Tomēr kaut ko par «bosu» uzzināt no padotajiem nav iespējams – komanda, ko padomes priekšsēdētājs savācis ap sevi (starp citu, lielākā daļa tajā esot sievietes), ir pilnībā uzticama. Zaharjina sekretāre Aleksandra, kura šajā amatā ir jau 20 gadu, smejas, ka pretējā gadījumā viņu atlaidīšot. 

Sekretāre nav izņēmums. Liepājā par uzņēmumu saka: pilsēta pilsētā. Lielākā daļa LM vadošo kadru ir cilvēki, kuri uzņēmumā ir jau vismaz 20 vai vairāk gadu. Viņu vidū klasesbiedri un radinieki, bet izpilddirektors un padomes loceklis Leons Ptičkins ne tikai daudzus gadus strādājis kopā ar savu priekšnieku, bet ir arī Liepājā slavenā futbola trenera Afanasija Ptičkina dēls. 

Ar uzņēmumu cieši saistīta visa Zaharjinu dzimta, izņemot Sergeja meitu, kura aizprecējās uz savas vecmāmiņas dzimteni Baltkrieviju. Sergeja vecākais brālis Valērijs, kuram pieder uzņēmums Pērle LM, kopā ar vienu no meitām gādā par strādnieku ēdināšanu, otra brāļameita rūpējas par produkcijas kvalitāti. Paša Sergeja dēlu Alekseju ne viens vien uzskata par Zaharjinu impērijas troņprinci, viņš pašlaik ir tēva vietnieks LM padomē. Sergejs ļoti lepojoties ar dēlu, kurš studējis Atlantā, ASV, un pēc tam divus gadus nostrādājis kādā Ņujorkas bankā. Kopš 2004.gada Aleksejs darbojas LM, daudz braukājot riņķī, jo viņa ziņā ir uzņēmuma «ārlietas». Par sevi Aleksejs teicis: «Būdams skolnieks, vasarā strādāju rūpnīcā, un mana attieksme pret to ir kā pret dzimtajām mājām.» 

Savā ziņā rūpnīca kļuvusi par mājām arī pašam Sergejam. Pašlaik, kad rit rekonstrukcija, par kuru viņš uzņēmies personīgu atbildību, lai būtu tuvāk procesam, Zaharjins nereti uzturas kādreizējā administrācijas ēkā iekārtotā dzīvoklī, kaut arī viņa rīcībā ir lepnā villa un svešām acīm apslēptais īpašums pie jūras.

Sergejs Zaharjins CV
Dzimis 1953.gada 7.februārī Liepājā
Politehniskajā institūtā apguvis metalurga specialitāti
Kopš 1975.gada strādā Liepājas metalurgā
1996.gadā kopā ar partneriem privatizē Liepājas metalurgu. Pašlaik lielākais akcionārs ar 49% akciju. Pieder daļas vēl piecos uzņēmumos, arī sporta klubā Liepājas metalurgs, un 21 nekustamais īpašums
Precējies, sievai Jeļenai pieder savs bizness – ķīmiskā tīrītava Tiara. Ir meita un dēls, kurš arī darbojas Liepājas metalurga vadībā un tiek uzskatīts par troņmantnieku

Lipmana ripas

Posted on maijs 19, 2011 by - Cilvēki

Pēc paša vārdiem, lielā nauda Kirovu Lipmanu (70) nav mainījusi, tāpēc viņš netaupa sulīgāku vārdu tiem, kam bagātība sagrozījusi galvu. Atšķirībā no daudziem viņš spēj arī skaidri pateikt, kur ņēmis starta kapitālu

Līdztekus tām 19 ripām, ko šāgada pasaules čempionātā savos vārtos ielaida Latvijas hokeja izlase, izskatās, ka vēl vienu, pats savējos, raidījis Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans. Pēc nervus kutinošās maija pirmās nedēļas, kas mūsu valstsvienībai gandrīz maksāja zaudētu vietu elites grupā, viņš paziņojis par iespējamību pamest šo amatu. 

Taču, lai gan sabiedrības lielākā daļa Lipmana vārdu varētu saistīt galvenokārt ar hokeju, pirmajā vietā viņam ir cits spēles laukums – bizness -, kurā veiksmi nodrošina pavisam citas «ripas». Un atšķirībā no hokeja, kur dažādus pret sevi pielietotus spēka paņēmienus Lipmans sajutis ik pa laikam, lielāko zāļu ražotāja Grindeks īpašnieku un Liepājas metalurga akcionāru biznesa krīze pret apmalēm grūstījusi salīdzinoši maigi. Precīzāk, Lipmans pratis no dižķibeles izvairīties, iepriekš saliekot pareizās ripas un ripiņas pareizajās laukuma daļās. 

Kādā intervijā Lipmans izteicies, ka viņš nezinot, cik naudas viņam precīzi ir. Ja cilvēks tiešām sakās to nezinām, tas nozīmē, ka daudz. It īpaši, ja to saka viens no bagātākajiem cilvēkiem Latvijā. 

Lipmana fenomens
«Pēc piedzīvotā zaudējuma pret Slovēniju aizdomājos – kāpēc man tas viss ir vajadzīgs? Esmu veiksmīgs uzņēmējs, un man ir viss nepieciešamais,» dienu pēc tam, kad Latvijas izlasei čempionāts jau bija beidzies, aģentūra LETA citēja Lipmanu, kurš tajā brīdī apsvēra iespēju pamest Latvijas Hokeja federācijas vadītāja amatu. 

Jau iepriekš, vismaz vārdos, Lipmans allaž ir uzsvēris, ka hokejs viņam esot tikai blakusnodarbe. «Hokejs man ir tikai priekš sevis, lai parādītu, ko cilvēks var izdarīt, ja grib,» aprīļa sākumā viņš atzina intervijā žurnālam Ir. Arī žurnālam Klubs pirms diviem gadiem viņš kliedējis priekšstatu, ka viņa galvenais interešu loks ir hokejs. «Tiem, kas tā domā, uzreiz gribu pateikt, ka viņi kļūdās, man galvenais vienmēr ir bijis bizness. Hokejs ir tikai hobijs, kurš pēdējā laikā diemžēl kļuvis arī par grūtu blakusdarbu.» Tieši aizņemtības dēļ, gatavojoties braucienam uz Bratislavu, Lipmans šoreiz atteica interviju. 

Pieņemot, ka arī biznesa druvas kopšana nav nekāds vieglais darbiņš, Lipmana vāktajai ražai ir salda garša. Jaunākajā, pērnā gada novembrī publiskotajā Baltic Screen veidotajā Latvijas bagātāko cilvēku sarakstā Lipmanu ģimene – Kirovs ar dzīvesbiedri Annu – ieņem otro vietu aiz Lembergiem, abu laulāto draugu īpašumu novērtējumam sasniedzot 54 miljonus latu. Nupat nācis klajā vēl viens – bagātāko sieviešu – saraksts, un tā līdere ir Anna Lipmane. 

«Kirovs patiesībā ir fenomens,» saka viens no miljonāru saraksta veidotājiem, žurnālists Lato Lapsa. «Kirovs ir fenomens ar to, cik ļoti atšķirīgs ir viņa publiskais tēls no viņa biznesa veiksmes.» Mazliet lempīgs, mazliet muļķīgs, ar dīvainu runasveidu – Lapsa modelē iespējamo publikas priekšstatu par Lipmanu. «Bizness sausos skaitļos rāda kaut ko pilnīgi citu: cilvēku, kurš spēj pieņemt pareizos lēmumus – stratēģiskos, taktiskos -, kurš savu biznesu spēj virzīt un tikt galā ar visu ko. Ar biznesa izpratni un pareizo likmju likšanu uz pareizajām kārtīm viņam viss ir vislabākajā kārtībā, un atšķirībā no visādiem gan bārdainiem, gan nebārdainiem gudriniekiem un viņa bijušajiem kompanjoniem no Liepājas metalurga viņš ir stipri vairāk bijis plusā nekā viņi visi.» 

Trīs nodaļas
Lipmana izaugsmes hronoloģija sastāv no trīs nodaļām, un pirmās nosaukums ir firma Liplat. «Man bija firma Liplat, un izdevās parakstīt labu līgumu ar Staburadzi, Laimu un Uzvaru par izejvielu piegādi. Toreiz pirku un pārdevu arī metālu. Taču mani tas viss neinteresē, tas nav mans bizness, es negribu ar kaut ko tādu nodarboties. Man tuvāka ir ražošana,» par sava biznesa pirmsākumiem Lipmans pirms diviem gadiem stāstīja Klubam. Kur cilvēks, kas pats vēl salīdzinoši nesen bija stāvējis darbgalda strādnieku pusē – gan rūpnīcā Krasnaja zarja, gan tepat VEF -, ieguva līdzekļus privāta biznesa sākšanai? «Ja jūs gribat zināt, kur dabūju starta kapitālu, tad varu pateikt, ka to man aizdeva ASV radinieki,» nenosaucot konkrētu summu, teica Lipmans. «Šo naudu jau sen viņiem esmu atdevis, un man nav, no kā kaunēties.» 

Un tā 90.gadu vidū Lipmans sāka rakstīt savas augšupejas otro nodaļu, kopā ar Sergeju Zaharjinu un Iļju Segalu privatizējot tobrīd pavisam sarūsējušo Liepājas metalurgu. «Tas bija ļoti bēdīgā stāvoklī, gandrīz bankrotējis,» 2004.gadā Lipmans stāstījis Latvijas Avīzei, sakot, ka «tagad darbs rit veiksmīgi». Tobrīd tā arī bija, jo no 2004. līdz 2008.gadam Liepājas metalurga peļņa svārstījusies no 4,15 līdz 16,4 miljoniem latu. Pamatīgs kritiens notika 2009.gadā, kad uzņēmums piedzīvoja zaudējumus 12,4 miljonu, bet pērn – 6,4 miljonu latu apmērā. 

Lai gan patlaban Liepājas metalurga lielākais īpašnieks ir Zaharjins ar 49% akciju, Lipmans ar savu piektdaļu vērtspapīru nekautrējas papliķēt pa plecu pats sev: «Ja manis nebūtu, nebūtu arī uzņēmuma,» viņš pirms gada pavēstīja Lietišķajai Dienai. «Kad notika privatizācija, mani mēģināja atrunāt, jo situācija bija ļoti sarežģīta. Bija ļoti daudz jāstrādā, un es gribēju pierādīt sev, ka šo uzņēmumu var pacelt. Jo pēc dabas esmu rūpnieks – nozare nav svarīga, bet es ļoti labi pārzinu rūpniecības vadību, kas ir vesela zinātne.» 

Te sākas Lipmana biznesa hronoloģijas trešā, Grindeks, nodaļa. Liepājas domes priekšsēdis Uldis Sesks, kuru Lipmans nosaucis par savu draugu, stāsta, ka visus panākumus Kirovs guvis, pateicoties intuīcijai. «Intuīcija un laika izjūta – būt īstajā laikā un īstajā vietā,» saka Sesks. «Piemēram, Liepājas metalurgam bija grūti laiki Latvijas neatkarības pirmsākuma gados, un viņš tomēr ar savu intuīciju bija gatavs investēt un riskēt. Tāpat arī Grindeks kā uzņēmums, kurā viņš iegāja, – viņš zināja, kurā brīdī tādu soli spert.» 

Līdzīgi domā Lato Lapsa, sakot, ka Grindeks gadījumā Lipmans saskatījis to, ko citi nav spējuši. «Jupis viņu zina, kura nopelns ir lielāks, ka Grindeks ir tāds, kāds tas ir, un ka Lipmaniem kopā pieder tik daudz, cik tiem pieder, – vai tas ir Kirova nopelns, vai tas ir dzīvesbiedres Annas nopelns,» spriež Lapsa, atgādinot, ka tieši Annai, kura nereti tiek uzskatīta par akciju formālu turētāju, ir mediķa izglītība. 

Lipmana kundze gan izteikusies, ka Grindeks akcijas viņai palīdzējis iegādāties vīrs. «Vīrs nebija pret šādu darījumu, tādēļ arī nopirka man akcijas,» LETA citē Annu Lipmani. Arī pats Lipmans par zāļu ražotāju runā kā par savu īpašumu. «Pēdējos gados Grindeks nopelnījis aptuveni 30 miljonus latu, un visu šo naudu es atstāju uzņēmumā,» viņš pirms pusgada stāstīja laikrakstam Telegraf. Kad viņš atnācis uz Grindeks 2004.gadā, tā apgrozījums bijis 11 miljoni, bet tagad sasniedzis 70 miljonus. «Manos plānos ir tuvākajos gados apgrozījumu palielināt līdz 300 miljoniem. Es uzcēlu jaunu tablešu ražotni, jaunu attīrīšanas sistēmu, Eiropā labāko laboratoriju. Tie ir milzu ieguldījumi.» 

Grindeks peļņa kāpusi no 2,4 miljoniem latu 2004.gadā līdz deviņiem miljoniem latu 2008.gadā, 2009.gadā nokrītot līdz 3,7 miljoniem, bet 2010.gadā atkal pieaugot līdz 7,1 miljonam. Grindeks interneta vietnē atrodami dati, ka pērn uzņēmums eksportējis zāles uz vairāk nekā 40 pasaules valstīm, bet uzņēmuma pārstāvniecības un aģenti strādā 14 pasaules valstīs. 

Šāgada sākumā biznesa portāls Nozare.lv vēstīja, ka Latvijas farmācijas sektors kļūstot par nopietnu investīciju iespēju gan vietējiem, gan ārvalstu investoriem un Grindeks kopā ar otru pašmāju farmācijas flagmani Olainfarm ieņemot «stabilas dominējošās pozīcijas Latvijas tirgū». 

«Jāsaka, gods kam gods, – Lipmana kungs uzņēmumā ir iekšā ar galvu un kājām un arī viņa kundze, un arī viņa dēls. Tā ka tas ir viņa pamatbizness, pamatsāpe un pamatdarbs. Viņš pavisam nopietni vēlas to uzņēmumu attīstīt,» atzīst Grindeks padomes loceklis un 0,18% akciju īpašnieks Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš. Viņš domā, ka ideja par iesaistīšanos Grindekā noteikti piederējusi Lipmanam: «Sākotnēji, es domāju, tā tīri bija Lipmana kunga iniciatīva. Ilgtermiņā, es domāju, tas ir ģimenes bizness.» 

Taču Lipmana dzīvesbiedre noteikti neesot tikai formāla statiste. «Viņa ir noteikti līdzvērtīgs partneris diskusijās, un viņai ir stingrs mugurkauls,» saka Kalviņš. «Es nedomāju, ka viņas pārliecību varētu tā vienkārši ģimenes lokā sašķobīt. Nav tā, ka viņa būtu malā stāvētāja, un, ja arī paskatāmies tajās vietās, kur ir vajadzīga kompetence, teiksim, zinātniskajās konferencēs par mildronātu un citiem Grindeks produktiem, tur Anna Lipmane ir klāt kā nagla, un nav jau viņai klausītājas loma vien.» 

Autoritatīvi uz mērķi
Ja cilvēks vēlas sasniegt kādu mērķi, viņš rīkojas, taču, ja ceļā uz ieceri jāsadarbojas ar vēl kādu, mēdz gadīties viedokļu atšķirības. Lipmans nav nekāds izņēmums. Cita lieta, ka tiem, ar kuriem biznesa ceļi laika gaitā sadalījušies, Lipmans nav kautrējies veltīt visai skarbu kritiku. 

«Esmu tāds pats, kāds biju laikā, kad man nebija naudas. Taču ar katru tā nenotiek, un īpaši sāk trakot tie, kuri pirms tikšanas pie lielās naudas bijuši ar pliku pakaļu. Tādi diemžēl bija mani partneri Liepājas metalurgā, un ar tādiem cilvēkiem vairs kopā negribēju strādāt,» Lipmans, kurš jaunības gados nopietnā līmenī aizrāvies ar futbolu, intervijā Klubam bumbu sāpīgi uzsper virsū Liepājas metalurga lielākajam līdzīpašniekam Zaharjinam. «Zaharjins – kas viņš tāds vispār ir? Viņš nāk no Liepājas nabagiem, bet tagad ir pacēlies un sācis kaut ko tēlot.» 

Abu akcionāru nesaskaņu iemesls vismaz medijos nav pamanāmi apspriests. Iespējams, strīda sākums meklējams pirms dažiem gadiem, kad Liepājas metalurgs vēlējās ņemt 160 miljonu eiro (aptuveni 112 miljonu latu) lielu kredītu rūpnīcas modernizācijai, kam valsts piešķīra galvojumu. Taču, sākoties krīzei, uzņēmums pārskatīja projektu un noslēgtos līgumus, atsakoties no starpniekiem, tā uz pusi samazinot izmaksas, un 2010.gada sākumā toreizējais finanšu ministrs Einars Repše (JL) parakstīja valsts galvojumu 60 miljonu latu apmērā. 

Pēc pusgada Lipmans intervijā Lietišķajai Dienai šo darījumu nosauca par aizdomīgu, jo nokārtots bez viņa līdzdalības: «Ar mani neviens nav runājis, un tas ir absurds – kā var dot garantiju uzņēmumam par tik milzīgu summu un neapspriest to ar vienu no galvenajiem akcionāriem? Man ar to nebija nekāda sakara, bet, ja kaut kas notiek, es kā akcionārs par to atbildu.» 

Lielāku skaidrību liekas viešam kāda cita Lipmana saķeršanās – ar Grindeks akcionāru Vitāliju Gavrilovu, kurš pērn 11 procentus uzņēmuma akciju pārdeva Krievijas kompānijai Farmstandart. Nevis, piemēram, Lipmanam. «Acīmredzot šim cilvēkam šajā dzīvē viss ir ļoti viegli nācis. Es tādus zinu, kas cēlušies no komjaunatnes darbiniekiem: labi prot dziedāt, dejot un kulstīt mēli. Taču ātri padodas grūtību priekšā,» pirms gada Lipmans teica laikrakstam Delovije Vesti, klāstot, ka Gavrilovam vajadzējis izstāstīt kompanjonam Lipmanam par savām finanšu problēmām, nevis «klusiņām mūs uzmest un uz tā rēķina nopelnīt». Savukārt Lietišķajai Dienai Lipmans atzinās: «Viņš ir aizgājis, un es uzelpoju. Viņš bija pavisam cits cilvēks – viņam galvenais bija nauda, viņam vienmēr bija par maz. Tagad šī spiediena uz mani vairs nav.» 

Ko atbild abi Lipmana oponenti? Precīzi neko. Zaharjins, kurš līdz šim no intervijām izvairījies, turpina klusēšanas taktiku: «Līdz gada beigām, kamēr nepabeigsim [Liepājas metalurga] rekonstrukciju, nekādus komentārus nesniedzu.» Viņš atsakās arī tad, kad ieminos, ka vēlos runāt par Lipmanu, nevis rūpnīcu. «Viss tiek pakārtots rekonstrukcijai, viss pārējais ir otršķirīgi. Līdz gada beigām es negribu sniegt nekādus komentārus, kamēr mēs tiešām nepabeigsim rekonstrukciju, bet gada beigās paskatīsimies. Labi?» 

Arī sākumā draudzīgais Gavrilovs kļūst strups, uzzinājis, ka vēlos uzdot jautājumus par Lipmanu. «Nē, nē, klau, tēma ir closed,» viņš nosaka. «Nerunājam par to. Labi, veiksmi. Sorry, kā saka. Paldies, visu labu.» 

Lai gan Ivaram Kalviņam šā konflikta aizkulises neesot zināmas, un arī visam, kas parādās publiskajā telpā, viņš neticot, tomēr situācija, kad divu lielu Grindeks akcionāru savstarpējās pretenzijas iznestas uz āru, Kalviņam nav patikusi. «Tas, ka Lipmana kungam ir tāds autoritatīvs vadīšanas stils, – nu, tāds tas ir. Kādam tas patīk, kādam tas nepatīk. Jo, ja ir divi vai vairāki autoritatīvi vadītāji pie vienas pults, tad jau ir problēmas,» saka Kalviņš. «Katrā gadījumā viņš ir mērķtiecīgs un, kā lai to pasaka… Pietiekami enerģisks uzņēmējs, kas grib un var savus mērķus piepildīt visiem iespējamiem līdzekļiem,» saka Kalviņš, tūlīt savu teikumu papildinot ar vārdu «legāliem», jo viņš neesot dzirdējis, ka Lipmans būtu atļāvies rīkoties nelikumīgi. 

Arī Lato Lapsa stāsta, ka Lipmans ir no tiem cilvēkiem, ar kuriem žurnālists sarokotos bez iebildumiem: «Viņš, protams, dzīvo tur, kur viņš dzīvo, un ir spiests sisties tā, kā viņš sitas. Bet, teiksim, par Lipmanu nekad neviens nav teicis to, ko Lipmans ir teicis kaut vai par Gavrilovu.» 

Bardaks
Plašākai sarunai piekrīt cits Lipmana opozicionārs Viesturs Koziols, a/s Diena valdes priekšsēdētājs un bijušais a/s Dinamo Rīga valdes priekšsēdis, uzsverot, ka Lipmanu viņš varot raksturot tikai saistībā ar hokeju, nevis biznesu, jo kā uzņēmēju viņu nepazīst. Koziolam neesot ko slēpt – viņam un Lipmanam esot dažādi uzskati par to, kādai ir jābūt Latvijas hokeja saimniecībai. 

Piemēram, Koziols vienmēr esot «cepies un vārījies» par to, ka Latvijas Hokeja federācija neko nav darījusi, lai radītu treneru mācību sistēmu. «Nulle,» saka Koziols un turpina ar citu piemēru: «Kā var būt tā, ka Kirovs Lipmans tagad pasaka, ka viņš ir tas, kurš mums, Latvijai, kā lielais atnesīs uz paplātes kārtējo pasaules čempionātu hokejā! Hokeja federācija nav Kirova Lipmana personīgais kantoris.» Lipmana un viņa vadītās federācijas «nopelns» esot tāds, ka Latvijas hokejs pēdējā desmitgadē slīdējis «ļoti strauji un ļoti daudz». «Latvijas hokeja saimniecību ir vispār grūti nosaukt par hokeja saimniecību. Vienkārši bardaks, nekas vairāk.» 

Bez jebkādas ironijas Koziols uzskatot, ka Lipmans ir cilvēks, no kura daudz jāmācās. «Kā var blefot, kā var, teiksim, vienā dienā cilvēku nolamāt, pēc tam otrā dienā šis cilvēks viņam ir draugs. Kā var tā lavierēt starp «balts» un «melns». Visu cieņu! Reti kurš tā var izdarīt un ar tādu pārliecību, un tik ilgi,» saka Koziols, Lipmanu nosaucot par sporta meistaru blefošanā. 

«Nezinu, vai tādos vārdos to varētu saukt,» saka Lipmana draugs Uldis Sesks par apzīmējumu «blefotājs». «Bet Kirovam tās idejas varbūt ir tādas, ka viņš kādreiz skatās vairākus soļus uz priekšu, un daudziem tās izklausās pēc pārāk optimistiskām idejām.» 

Iespējams, par šādu – pārlieku optimistisku – domu pirms gadiem desmit tika uzskatīta Lipmana iecere sarīkot pasaules čempionātu Rīgā. Idejas medus mucu tolaik arī sabojāja krietna karote nesmukumu ar potenciālajiem halles būvniekiem. Kā vēstīja laikraksts Diena, tieši Lipmans uz Latviju bija atvedis ASV kompāniju IMS Studio 6, kuras pārstāvja Gorana Takača un potenciālā investora Andrē Guelfi vārds tika saistīts ar starptautiskiem korupcijas skandāliem. 

Lai gan ar pamatīgu ņigu ņegu, tomēr pirmo hokeja čempionātu izdevās sarīkot. Kad medaļas tika sadalītas un fanu pūļi bija atgriezušies mājās, Lipmans atklāja, ka gluži jau nu «hobijs» un «blakusdarbs» viņam šis pasākums nav bijis. «Pasaules čempionātā Rīgā nopelnījām aptuveni 280 000 latu,» Lipmans teica Klubam. «Bet, ja būtu iespēja rīkot otrreiz, nopelnītu ļoti daudz, mums toreiz nebija pieredzes.» Tas, vai Latvija iegūs tiesības hokeja lielpasākumu rīkot arī 2017.gadā, būs skaidrs pēc gada. Domājams, mazliet ilgāks laiks būs jāpagaida, lai mēs uzzinātu, vai tik Lipmana taktikā neietilpst viena perioda zaudējums ar Latvijas Hokeja federāciju, lai stratēģiski uzvarētu visu spēli.

Kirovs Lipmans CV
Dzimis 1940.gada 5.novembrī Liepājā. Vārds dots par godu kādam bulgāram, kas savulaik izglābis Lipmana tēvu
Kirovu audzinājusi māte, jo pārējie Lipmanu ģimenes locekļi nošauti Otrā pasaules kara laikā
Izturot lielu konkursu, iestājies Ļeņingradas cirka skolā, kur plānojis apgūt klauna amatu, taču no tā viņu atrunājusi māte
1975.gadā absolvējis Ļeņingradas Dzelzceļa transporta inženieru institūta Ekonomikas fakultāti un LU Ekonomikas fakultāti, apgūstot inženiera ekonomista specialitāti
Strādājis Ļeņingradas rūpnīcā Krasnaja zarja un rūpnīcā VEF par datortehnikas bāzes centra priekšnieku. Vadījis VEF futbola komandu.
Dzīvesbiedre Anna Lipmane, farmācijas uzņēmuma Grindeks otra lielākā akcionāre un padomes locekle. Dēls Filips, kam savulaik tēvs nopircis uzņēmumu Kalceks, jo vēlējies, lai viņam ir savs bizness, arī strādā Grindekā