Žurnāla rubrika: Svarīgi

No kleķa būdiņas uzmanības centrā

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Pasaulē

Kas ir šī sieviete, kura apsūdz SVF bijušo vadītāju Dominiku Štrausu-Kānu izvarošanas mēģinājumā?

Viņa piedzima kleķa būdā nomaļā Āfrikas ciemā, kur nebija ne elektrības, ne ūdensvada. Līdz tuvākajam lielceļam bija 10 minūšu gājiens. Viņa nav gājusi skolā un jau pusaudža gados tika izprecināta brālēnam. Piedzima meita, bet drīz kļuva par atraitni. 

Drīz pēc tam, kad viņai bija nedaudz vairāk par 20 gadiem, jaunā sieviete ieceļoja ASV – kļūstot par vēl vienu nelegālo imigrantu, kas cīnās par iespēju sākt jaunu, labāku dzīvi. Pirmais darbs bija afrikāņu restorānā Bronksā, bet dažus gadus vēlāk viņa priecājās par iespēju sākt strādāt stabilāku darbu glaunajā Sofitel New York viesnīcā Manhetenā. 

Un tad notika 14.maija incidents. Sieviete paziņoja policijai par franču politiķa Dominika Štrausa-Kāna seksuālo uzbrukumu, kad ieradās uzkopt viņa apartamentus. 

Tagad, pašai negribot, viņa nonākusi starptautiska skandāla epicentrā. Politiķa advokāti neslēpj, ka gaidāmajā tiesas prāvā ķidās sievietes raksturu un apgalvojumus visos iespējamajos sīkumos, cenšoties apgāzt ikvienu sievietes liecību, pretī tam liekot Starptautiskā Valūtas fonda nesenā vadītāja un Francijas potenciālā prezidenta kandidāta Štrausa-Kāna versiju par notikušo. 

Politiķis ir nolīdzis privātdetektīvus un prominentus advokātus, kuri pirmstiesas izmeklēšanai jau paziņojuši, ka viņu rīcībā ir «būtiska informācija», kas spēs «nopietni apšaubīt sievietes godprātību». Līdz šim nekādas konkrētākas detaļas viņi nav izpauduši. 

Pretēji advokātu teiktajam daudzās intervijās ar cilvēkiem, kuri pazīst sievieti un zina par viņas līdzšinējo dzīvi, istabene tiek raksturota kā pieticīga un daudz strādājoša vientuļā māte. Intervijas notikušas gan Ņujorkā, gan 32 gadus vecās sievietes dzimtenē Gvinejā – ar tuviniekiem, kaimiņiem un kolēģiem. Pati istabene kopš incidenta ir spējusi izvairīties no sabiedrības acīm un nav runājusi arī ar žurnālistiem. 

«Viņa ir vienkārša meitene no laukiem, kas nav gājusi skolā un nav mācījusies ne angļu, ne grieķu, ne portugāļu valodu, kāda iespēja ir bijusi jums,» atbild viņas vecākais brālis, kura vārds ir Mamadū (49). «Vienīgā lieta, ko viņa apguvusi, ir Korāns. Paši varat iedomāties, kas viņai tagad ir jāpārdzīvo. Pat es nezinu, kur viņa slēpjas patlaban.» 

Reliģiska audzināšana
Sieviete ir jaunākā no pieciem bērniem un augusi ļoti reliģiskā ģimenē, stāsta Mamadū un otrs nedaudz jaunākais brālis, kuru arī sauc Mamadū. Abi dzīvo Tiakules ciemā, kur izauga kopā ar māsu. Gvinejā, kas atrodas Rietumāfrikā, iedzīvotāju vairākums ir musulmaņi, un daudzus vīriešus no fulbi etniskās grupas bieži sauc par Mamadū, kas ir vietējās valodas versija vārdam Muhameds. The New York Times parasti izvairās identificēt personas, kas apgalvo, ka kļuvuši par seksuālas varmācības upuriem, un arī šoreiz, lai aizsargātu sievietes anonimitāti, izvairāmies nosaukt viņas ģimenes locekļu uzvārdu. 

Ģimenes galva bijis cienījams vietējais imams. Kad bērni bija mazi, viņi mācījās lasīt mājās, izmantojot koka plāksnītes, uz kurām uzrakstītas vārsmas no Korāna, stāsta brāļi. Kad māsa vēl bija maza meitene, viņa bijusi ļoti kautrīga. Pasargāta jutusies tikai savā ģimenē un audzināta respektēt vecāku cilvēku teikto. «Līdz pat brīdim, kad viņa aizbrauca, nevienu reizi neesmu dzirdējis, ka viņa runātu kādam pretī vai uzstājīgi aizstāvētu savu viedokli,» atceras viens no Mamadū. «Nekad ne ar vienu nav sastrīdējusies, nekad.» 

«Pat tad, kad sadusmojās par kaut ko, skaļi to nevienam neteica,» piebilst brālis, sēžot spartiskā betona mājā, uz kurieni no būdas ar salmu jumtu ģimene pārvācās neilgi pēc jaunākās meitas piedzimšanas. Uz galda stāv ādā ievākotas svētās grāmatas. Pie sienas piekārta ģīmetne ar bārdainu sirmgalvi – tas ir viņu tēvs, kas jau aizgājis mūžībā. 

Ciemā meitene dzīvojusi līdz pusaudzes gadiem, bet tad darba meklējumos pārcēlusies uz Gvinejas galvaspilsētu Konakri – līdz turienei ir 13 stundu bedrains brauciens pāri kalniem. Divus mēnešus vēlāk tēvs pieprasīja meitai atgriezties ciemā. Viņš bija atradis precinieku – meitenes brālēnu. Viņai nav bijis citas izejas kā samierināties ar šo aprēķina laulību, apgalvo brāļi. 

Jaunais pāris pārcēlies uz reģionu trīs stundu attālumā. Tur pasaulē nāca viņu meita. 

Bet tad vīrs negaidīti saslima un nomira. Sieviete ar mazo bērnu atkal pārcēlās uz galvaspilsētu, kur tobrīd dzīvoja arī viens no Mamadū. Tikmēr viņas vecākā māsa Hasanatu kopā ar savu gvinejiešu vīru bija emigrējusi uz Ņujorku, uz kurieni nabadzības un politiskās nestabilitātes dēļ pašu zemē devās daudzi tautieši. 2002.gadā emigrēt nolēma arī jaunākā māsa. Tobrīd viņa nezināja ne vārda angliski. 

«Visi grib tikt uz Ameriku,» saka Mamadū. «Jūs jau paši zināt, kāpēc cilvēki dodas prom no Āfrikas.» 

Apmešanās Bronksā
Nav īstas skaidrības, kā sieviete ieradās Amerikā. 12 mēnešos pēc 2002.gada septembra ASV izsniegusi vīzas 4410 gvinejiešiem, lielākoties tūrisma braucieniem un biznesa darījumiem. 

Līdz brīdim, kad sieviete 2008.gadā sāka strādāt par istabeni Sofitel viesnīcā, viņai jau bija legāla darba atļauja, apgalvo advokāti. Skaidrs ir tas, ka pēc ieceļošanas Amerikā imigrante apmetās Bronksā, kur dzīvo ne tikai daudzi viņas tautieši, bet arī citi iebraucēji no Rietumāfrikas valstīm. 

Vietējā sabiedrība tobrīd aizvien centās atgūties no skandāla, kuru izraisīja ielu tirgotāja Amadū Dialo nogalināšana 1999.gadā. Starp citu, viņš bija ieceļojies no tā paša Gvinejas reģiona un pārstāvēja to pašu etnisko grupu, no kuras nākusi arī istabene. Incidents notika uz ielas: policisti šāva, jo viņiem likās, ka vīrietis mēģina no kabatas izvilkt pistoli, kuras, kā izrādījās, vīrietim nemaz nebija. 

Sieviete ātri iedzīvojās raibajā afrikāņu imigrantu sabiedrībā, taču iebraukušie gvinejieši viņu īsti nav pamanījuši. Pēc lūgšanām mošejās tautieši mēdz aiziet kopējās pusdienās uz savējo restorāniem, kur galvenais ēdiens ir kasavas lapas un liellopu gaļas sautējums, klāt piedzerot pašu darinātu limonādi no hibiska ziediem, bet pēc tam kopā noskatīties kādu Āfrikas komandu futbola maču vai ziņas. Viņi mēdz iepirkties savējo bodītēs, kur var atrast īpašus kukurūzas miltus, ievārījumus, palmu eļļu un garšvielas. 

Gvinejā, kas ir bijusī franču kolonija, daudzi cilvēki seko arī ziņām no Francijas. Patiesībā viena no sakritībām šajā Štrausa-Kāna aresta lietā var būt fakts, ka Gvinejā viņu līdz tam pazina labāk nekā ASV, vismaz izglītotu cilvēku aprindās. (Nav nekādu liecību, ka Štrausu-Kānu atpazinusi arī istabene.) 

Kādu dienu pēc pārcelšanās uz Ameriku sieviete ieradusies afrikāņu restorānā Marayway Bronksā un lūgusi darbu, atceras tā īpašnieks Bahorē Džabī. Viņš to arī piedāvājis. Vairākus nākamos gadus gvinejiete strādāja rosīgajā vakara maiņā, palīdzot Džabī un viņa sievai Fatimai gan virtuvē, gan klientu apkalpošanā pie restorāna trim galdiņiem. Reizēm ciemos esot atnākusi arī sievietes meita. 

Džabī, kas Amerikā ieceļojis no Gambijas, atceras, ka darbiniece ļoti maz stāstījusi par privāto dzīvi, taču bijusi ļoti laba palīdze. «Viņai bija labs raksturs.» 

Aptuveni šajā laikā sieviete saņēmusi politisko patvērumu, apgalvo viņas advokāti, taču neizpauž, kādi bija motīvi, iesniedzot petīciju imigrācijas iestādēm. 

Gvinejiešu sabiedrības līderi stāsta, ka lielākoties tautieši saņem patvērumu, lai paglābtos no politiskās vajāšanas dzimtenē, taču mēdz būt arī sociāli iemesli, piemēram, Rietumāfrikā praktizētā sieviešu apgraizīšanas tradīcija un piespiedu laulības. 

Tad kādu dienu sieviete paziņoja Džabī, ka vēlas atstāt restorānu, jo atradusi labāk algotu darbu Sofitel. Līdz ar šo soli viņa atkal nonāca jaunā pasaulē – ikdiena vairs nebija paplukušā Bronksas nostūrī, bet gan luksusa viesnīcā, kas atrodas netālu no slavenā Taimskvēra. Stāsta, ka arī viesnīcā viņa bijusi čakla darbiniece. 

Zvanot uz Gvineju, stāsta brāļi, sieviete lielākoties dalījusies ar jaunumiem savas meitas dzīvē, kura tobrīd jau bija sasniegusi pusaudzes gadus. Izrādās, Bronksā dzīvo arī istabenes attāli radinieki. «Pie viena no viņas radiem svētdienās dārzā mēdz sapulcēties 50-60 cilvēku. Lai nosvinētu mazuļa nākšanu pasaulē vai kaut kādas citas ceremonijas,» stāsta kaimiņos dzīvojošais pensionētais policists Andrē Landerss. Taču sieviete uz šiem saietiem nav nākusi. Vienīgā vieta, kur viņa laiku pa laikam redzēta izejam cilvēkos, ir afrikāņu restorāns Café 2115 Hārlemā. Arī tur klienti sanāk kopā, lai paēstu, papļāpātu un noskatītos kādu televīzijas pārraidi franču valodā. 

«Viņa nav tāda sieviete, kas ātri aizsviltos,» apgalvo kāds draugs, kas nevēlas tikt iepīts šā skandāla iztirzāšanā un nevēlas nosaukt savu vārdu. Mājās istabenei patīkot skatīties DVD ar nigēriešu komēdijām, stāsta draugs. «Viņa tās skatās katru vakaru.» 

Zem lupas
Tagad sievietes dzīve, kas vēl pavisam nesen nebija citu ievērības cienīga, pēkšņi kļuvusi par pastiprinātas uzmanības objektu – to dara žurnālisti, to dara Štrausa-Kāna aizstāvības komanda. Papildu informāciju vēlas iegūt arī policijas izmeklētāji. 

Štrausa-Kāna tiesiskie aizstāvji jau paziņojuši, ka seksuālajam kontaktam viesnīcas istabā esot piekritušas abas puses. Istabenes advokāti to sauc par meliem. 

Par notikušo patīk papļāpāt arī cilvēkiem Bronksā, kuru vidū sieviete nodzīvojusi pēdējos deviņus gadus, bet tikai retais viņu atceras. Daudziem gvinejiešu imigrantiem, kas bēguši no asiem etniskiem konfliktiem dzimtenē, šis gadījums nozīmē vēl ko citu – sieviete nāk no fulbi etniskās grupas, kas ir lielākā Gvinejā, tajā pašā laikā visvairāk cietusi no citu etnisko grupu represijām. 

«Tas mums uzplēš vecas rētas,» saka Mamadū Maladaho Dialo, fulbi izcelsmes žurnālists, kas tagad dzīvo Ņujorkā. Atkal kāds darot viņiem pāri. 

Sievietes brāļi Gvinejā apgalvo, ka nav runājuši ar māsu kopš incidenta viesnīcā. Viens no vīriešiem izvelk lapiņu, uz kuras uzrakstīti vairāki tālruņu numuri Ņujorkā, un viens no tiem ir māsas dzīvoklī, taču mēģinājumi sazvanīt bijuši nesekmīgi. Neviens neceļ. 

Brāļi izskatās uztraukušies un apjukuši par notikušo. Tajā pašā laikā tic, ka māsas audzināšana palīdzēs tikt cauri iespējamajai tiesai. «Viņa ir spēcīga savā ticībā,» saka vecākais Mamadū. «Un nekas to nekad neizmainīs.»

Vecās ziemas smagā krava

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Tēma

Tautas paruna par ragavu labošanu vasarā tagad būtu jātulko tā – samaksā apkures parādus! Arvien lielāks skaits iedzīvotāju to nespēj vai negrib. Nesamaksātie rēķini sasnieguši tik draudīgus apmērus, ka pēc nākamā siltuma tarifu lēciena var nākties salt ne tikai parādniekiem, bet arī godīgiem maksātājiem, kas kļuvuši par situācijas ķīlniekiem

Pirms mēneša nokļuvu nepatīkamā situācijā. Meklējot ekonomisku mitekli Rīgas centrā, atradu privatizētu dzīvokli koka namiņā Avotu ielā. Izīrētājs, četrdesmitgadīgs sportiska izskata vīrietis, steidzīgi paģērēja parakstīt līgumu un veikt pirmo iemaksu. Labi saprazdams, ka izīrē mājvietu ģimenei ar piecgadīgu bērnu, viņš noklusēja, ka dzīvoklim ir vairāk nekā 1000 latu komunālo maksājumu parāds, bet nelielās ēkas iemītniekiem kopumā – vairāk nekā 7000 latu. Šā iemesla dēļ pērn Rīgas siltums vilcinājies pieslēgt apkuri, izdarot to tikai pašās novembra beigās. To noskaidrojusi, no dzīvokļa nekavējoties atteicos, kaut arī izīrētājs nesteidzās atdot naudu un optimistiski klāstīja, ka apkures nepieslēgšana rudens sākumā ir pilnīgi normāla lieta. Pēc pirmā aukstuma taču nāk siltuma vilnis. Galu galā valsts nevienam iedzīvotājam nedrīkst liegt siltumu un ūdeni. 

Šī nav privāta, bet arī valsts mēroga drāma. Statistika, ko Latvijas pašvaldību savienībai (LPS) iesūtījušas pašvaldības, liecina: siltuma parādi pēc divām bargām ziemām un tarifu kāpuma veido apjomīgāko skaitli atjaunotās Latvijas vēsturē –  aptuveni 40 miljonus latu. 

Tā ir ne tikai nemaksātāju problēma. Arvien izplatītāka kļūst prakse, ko LPS padomnieks Paulis Barons sauc par cilvēku spīdzināšanu, – cerībā, ka parādnieki sarosīsies, ēku radiatori tiek turēti auksti vēl tad, kad uzkritis pirmais sniegs. Sekmīgie rēķinu maksātāji tā kļūst par nemaksātāju ķīlniekiem, jo ap 70% iedzīvotāju izmanto centrālapkuri. Šādu precedentu skaits vairosies līdz ar augošo parādu nastu. No 1.jūlija būs jauna akcīzes nodokļa likme dabasgāzei, ko izmanto lielākajā daļā termocentrāļu. Ņemot vērā dabasgāzes cenu kāpumu, gāzes tarifi nākamajā sezonā varētu palēkties par 17-22%, lēš LPS. 

Parāds dubultojies
Cik šajā rudenī būs jāmaksā par apkuri Rīgas siltuma (RS) klientiem, vēl nav zināms. Augot gāzes cenai, kas veido aptuveni 80% no siltumtarifa, aug arī izmaksas. Jau 1.jūnijā tarifs kopš maija pieaudzis par diviem latiem, sasniedzot Ls 37,41 par megavatstundu (bez PVN), saka RS informācijas daļas vadītāja Linda Rence. 

Taču uzņēmums diplomātiski norāda, ka meklēs ceļus, lai nodokļa iespaidā tarifs «pieaugtu pēc iespējas mazāk», un uzsver, ka trīs gadus Rīgā pieturējusies zemākā siltuma cena Baltijas valstu galvaspilsētās. Piemēram, maijā siltuma megavatstunda Rīgā maksāja Ls 35,37, bet Tallinā un Viļņā attiecīgi Ls 37,64 un Ls 48,31. 

Skaidrs, ka jaunais tarifu kāpums uzslāņosies veco parādu nastai, jo aizvadītajā sezonā rīdzinieki nav samaksājuši RS rēķinus vismaz 12 miljonu latu apmērā. Tā ir lielākā daļa no Rīgā uzkrātā apkures parāda, kas, pēc LPS datiem, pārsniedz 14 miljonus. Pirms apkures sākuma pērnajā septembrī šī summa bija «tikai» 6,5 miljoni, tātad parāds ir dubultojies. Situācija viskrasāk pasliktinājusies tieši Rīgā un citās lielpilsētās, kaut gan daudzi nespēj norēķināties par apkuri arī provincē, liecina jaunākā LPS statistika, ko snieguši 60% Latvijas pašvaldību. 

Turklāt jāņem vērā, ka siltajos mēnešos vismaz daļa parādnieku centusies vecos rēķinus tomēr nomaksāt. Salīdzinājumam – gadumijā Latvijas kopējā parādu summa bija sasniegusi jau 60 miljonu latu robežu, kuru LPS padomnieks Aino Salmiņš sauc par kritisko «sarkano līniju», aiz kuras var sākties namu apsaimniekotāju un siltumuzņēmumu bankroti. «Par krīzes beigšanos runā tikai politiķi!» izsaucas Salmiņš, prognozējot, ka gaidāmajā sezonā parādu slogs var kļūt patiesi dramatisks. 

Taču dramatiska ir bijusi jau iepriekšējā sezona. Aino Salmiņš nosauc skaitli 37 – viņš Rīgā vien zina tik daudzu namu, kuros pērn apkure vispār netika pieslēgta. Neminot konkrētus skaitļus, šādu faktu apstiprina arī Linda Rence no RS – ir ēkas, kuras kritiskās parādu nastas vai siltumsistēmas bojājumu dēļ ziemā nav apkurinātas. 

Vai tā būtu aplupusi koka mājiņa vai trekno gadu objekts ar dažādām ekstrām, scenārijs ir viens – apkures nepieslēgšana mūsu klimatiskajos grādos visur draud ne tikai ar cilvēku veselības problēmām, bet arī ar īpašuma izpostīšanu: plīsušām caurulēm, no mitruma sapelējušām sienām. 

Man pazīstama cienījama vecuma rīdziniece pērno ziemu pavadīja šādā ēkā, kam atslēgta apkure. Vienīgais siltuma avots bijis elektriskais sildītājs, kad palicis pavisam auksti, viņa ieslēgusi gāzes plīts riņķus un turējusi vaļā durvis uz virtuvi. Šoziem mājas saimnieks ir solījis salabot komunikācijas, kas nav izturējušas salu pēc tam, kad ēkai netika pieslēgta apkure. Sieviete gan nezina, priecāties vai bēdāties par šo jaunumu, jo viņas nelielie ienākumi – 120 latu mēnešalga – varētu neizturēt siltumtarifu slogu. Ja nāksies maksāt par apkuri, nepaliks naudas ēšanai. 

Par to, ka masīvie siltuma parādi faktiski apdraud visu valsts iedzīvotāju tiesības garantēti saņemt komunālos pakalpojumus, LPS informējusi Saeimu un valdību. Kāds būs risinājums, vēl nav zināms.

Vai siltumpakalpojumu sniedzēju un pašvaldību mērogā nostrādās tā pati loģika, kas jau tagad darbojas ne vienā vien namīpašumā, – maksātāji segs parādnieku iekrātos milzu rēķinus? 

Uzsauc maksātāji
Tāpat kā citur Latvijā, arī Siguldā vērojamas galējības: ir pensionāri, kas dzīvo spartiski un ziemā uzkrātos parādus pa vasaru cītīgi deldē, bet netrūkst arī jaunu cilvēku, kas mitinās lepnos ar hipotēku slogu apliktos dzīvokļos un vairs negrib vai nevar segt neko. 

Nesen apsaimniekotājs atteicās no šāda prestiža klienta, treknajos gados daudzināta jaunā projekta, kas pārvērties parādu vergā. Siguldas terases savulaik tika reklamētas kā «stilīgākais nams ar modernāko risinājumu Rīgas apkārtnē, ar modernu un centralizētu gāzes apkuri, ūdens filtrēšanas un mīkstināšanas sistēmu, slēdzamu kāpņu telpu, liftu, apakšzemes autostāvvietu». Lielākajai daļai tur esošo dzīvokļu īpašnieku ir hipotekārie parādi, jo lētāk par 100 tūkstošiem latu šīs oāzes treknajos gados nevarēja nopirkt. 

Latvijas Nekustamo īpašumu pārvaldnieku un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis, kura uzņēmums vairs nebija ar mieru apsaimniekot Siguldas projektu, teic, ka ceturtā daļa nama iedzīvotāju vairs neesot spējuši norēķināties pat par komunālajiem pakalpojumiem. Trīs gadus ilgusī tiesvedība pret nemaksātājiem, ko sācis apsaimniekotājs, nav izrādījusies rezultatīva. 

Beikmanis uzskata – tiesas acīmredzami netiek gala ar dzīvokļu saimniekiem, no kuriem mēģina piedzīt komunālos parādus, jo vidējais termiņš lietas izskatīšanai tikai pirmajā instancē vien ir pusotrs gads. Tiesu izpildītāju pakalpojumi vidēji maksājot 500 latus – tā ir atbilde, kāpēc apsaimniekotāji nav pārāk naski uz tiesāšanos. 

Komunālo maksājumu dzēšana pašlaik ir sāpīgs punkts gan tad, ja parādnieks saglabā dzīvokli, gan arī tā zaudēšanas gadījumā. «Bankas teic, ka ir sociāli atbildīgas, ar parādniekiem vienojas par kredītbrīvdienām, lai dzīvokļi nebūtu jāatsavina, taču tajā pašā laikā mēģina novilkt laiku, līdz uzlabosies ekonomiskā situācija un dzīvokļiem augs tirgus vērtība,» komentē Beikmanis. 

Savukārt gadījumā, ja nenokārtoto saistību dēļ parādnieks dzīvokli tomēr zaudē un tas nonāk «zem āmura», standarta līgumi paredz, ka no pārdošanā ieņemtās naudas vispirms banka atgūst hipotēkas summu un tikai tad tiek apmierinātas prasības par komunālajiem maksājumiem. 

Tiesa, pašlaik Saeimā tiek skatīti Ekonomikas ministrijas izstrādātie Civilprocesa likuma grozījumi, saskaņā ar kuriem šādā mājokļa pārdošanas gadījumā pirms kredīta dzēšanas būtu vispirms jāsamaksā apsaimniekošanas un komunālo maksājumu parādi. Tas ļautu uzelpot ne vien tiem, kas pēc ienākumu krituma zaudējuši uz kredīta ņemto dzīvokli un nespēj atbrīvoties no komunālo parādu astes, bet arī tiem, kuri maksā rēķinus gan savā, gan parādnieku vietā. 

Beikmanis ir atklāts par to, ka tieši tā patlaban notiek: «Maksātspējīgie sedz [rēķinus] nemaksātājiem. Citādi nemaz nav iespējams izdarīt.» Vitāli svarīgās koplietošanas apkures sistēmas finansēšanai namu apsaimniekotāji novirzot naudu, kas būtībā paredzēta citiem mērķiem – remontiem, teritorijas uzkopšanai. Rezultāts nereti ir haoss, uz kura fona daļa iedzīvotāju vaino apsaimniekotājus neefektīvā līdzekļu izmantošanā. Diemžēl ir gadījumi, kuros tas, visticamāk, tā arī noticis. 

Revolūcija katlumājā
Šajā pavasarī stratēģiski svarīgo objektu – autonomo katlumāju – ar drastiskām metodēm bija spiesti ieņemt cita jaunā projekta Torena namu iedzīvotāji Rīgā, Torņakalnā. Dzīvokļi četrās skaistās celt-nēs, no kuru augšējiem stāviem redzami Vecrīgas torņi, vēl 2006.gadā bija uz izķeršanu, kaut cenas jau bija sasniegušas augstāko punktu, atceras Frīdmaņu ģimene. Tipiski pircēji bija tādi kā Juris un Laura – jaunas, ambiciozas ģimenes, kas vēlējās labu dzīves kvalitāti sev un bērniem. Parki ap māju kompleksu, teritorijā – skaists rotaļu laukums, pazemes autostāvvieta. 

Taču pērn, kad daudzu Torena namu iedzīvotāju maciņus bija patukšojusi krīze, viņi atskārta, ka par apsaimniekošanu jo-projām maksā tādu pašu summu kā trekno gadu kulminācijā 2008.gada nogalē – 50 santīmus kvadrātmetrā. Cenu aptauja liecināja, ka tik liela nauda Rīgā vairs nekur netiek iekasēta, vidējais tarifs atkarībā no sniegto pakalpojumu apjoma noslīdējis līdz 35 santīmiem par kvadrātmetru, vietām tas ir 20 santīmu. «Mākslīgi uzpūsts bija arī apsaimniekotāju aprēķinātais apkures tarifs. Viņiem likās, ka ir izgudrojuši naudas mašīnu, kas viņus nodrošinās visai dzīvei,» skumji pasmaida Frīdmanis. Pēc viņa stāstītā, arī serviss vairs nelīdzinājās sākotnējam. Apsaimniekotāja finanšu pārskatos tikmēr bija uzrādīts 38% darba algu pieaugums, Ls 18 000 vērti remontdarbi, kurus neviens nebija pamanījis, un līzingā ņemts auto. Toties boileru, kura defekta dēļ vienas ēkas iedzīvotājiem nebija siltā ūdens, nevarēja savest kārtībā divas nedēļas, bija izveidojies arī Ls 5000 parāds Latvijas gāzei. Apsaimniekotājs šajās kataklizmās vainoja iedzīvotājus. Liela daļa Torena namu iemītnieku bija godīgi maksājuši rēķinus, citi nevarēja tikt līdzi tarifu skrējienam vai ļaunprātīgi izmantoja administratīvās jukas. 

Kad firma atteicās samazināt apsaimniekošanas maksu, sākās karš. «Tā bija revolūcija,» Frīdmanis atceras, kā pēc tam, kad anketēšanas ceļā tika savākts vajadzīgais iedzīvotāju balsu skaits, lai uzteiktu apsaimniekošanas līgumu, ar grūstīšanos un policijas izsaukšanu vainagojās katlumājas un elektrotransformatora ieņemšana. Draudus demontēt bērnu rotaļu laukumu apsaimniekotājs neizpildīja, par nesenajām sadursmēm liecina tikai norautās novērošanas kameras, no kuru stabiem karājas vadu gali, un pazudusī automātiskā vārtu barjera. Tā kā būvvalde sākotnēji ēku kompleksu bija apstiprinājusi ar visiem šiem elementiem, iedzīvotāji par notikušo ir vērsušies Ģenerālprokuratūrā, ir sākta tiesvedība. Pēc līguma uzteikšanas apsaimniekotāja kontos palikusi arī dzīvokļu īpašnieku četru gadu laikā veidotais uzkrājums ēku remontdarbiem – Ls 25 000. 

Torena namu iedzīvotāji nākamo apkures sezonu gaida ar lielāku drošības sajūtu nekā iepriekšējo – dzīvokļu īpašnieku dibināta biedrība ir pārņēmusi savā kontrolē līgumus par komunālo pakalpojumu sniegšanu, siltumenerģijas tarifu aprēķinu, remontu uzkrājumu fonda izlietošanu un parādnieku situāciju. Jaunā maksa par apsaimniekošanu – 31 santīmu kvadrātmetrā – došot iespēju ietaupīt un vairāk līdzekļu novirzīt komunālo maksājumu segšanai un īpašuma sakārtošanai. 

Brūkošās ēkas
Tikmēr daudzi citi īpašumi ir nonākuši tik iespaidīgā parādu jūgā, kādus apsaimniekotājs nesola segt un nespēj arī efektīvi atgūt. 

«Cilvēki no masu medijiem bija sapratuši, ka valsts vai pašvaldība apmaksās parādus. Neviens netaisās tos apmaksāt. Tas nav iespējams,» komentē Aino Salmiņš no Pašvaldību savienības. 

Namu apsaimniekotājiem, kas nespēj vairs tikt galā ar parādu nastu, atliks izsludināt maksātnespēju. Kas notiks, ja šāds bankrotu vilnis valstī tiešām sāktos, situāciju modelē Salmiņa kolēģis Paulis Barons: «Iespējami ir radikāli risinājumi – atzīt, ka valstī ir krīze, un dot siltumu pazeminātā režīmā. Laukos ir pašvaldības, kur tā jau notiek, siltums ir 14-15 grādu.» 

Pastāvīgais naudas trūkums un nepietiekamās rūpes gan par namiem, gan siltumtrasēm, rada vēl vienu risku – kādā brīdī attapties vispār bez siltuma nevis parādu, bet gan tehnisku bojājumu dēļ. 

Pašvaldību pārstāvji pauž bažas, ka ne tikai namu apsaimniekotāji, bet arī «siltumnieki» šovasar, tāpat kā pērn, neinvestēs infrastruktūrā, jo katrs liekais santīms tiks novirzīts apkures parādu segšanai. «Trubai patīk, ka to rušina, pārbauda. Nekā tāda pašlaik nav – izņemot aktivitātes, kur tiek piesaistīta Eiropas nauda. Tas rada ļoti lielus riskus, īpaši mazos uzņēmumos, kas, piemēram, kurina desmit mājas. Ja ir avārija, tad [bez siltuma] stāv visas desmit,» saka Aino Salmiņš. 

Katastrofālā situācijā atrodas arī daudzas ēkas, kuru uzturēšanai hroniski trūkst līdzekļu. Tekoši jumti, cauras sienas, šķībi logu rāmji, caur kuriem tik dārgais siltums plūst ārā ar šalti, ir ikdiena. Mēs maksājam daudz un turpinām salt, atzīst nekustamo īpašumu mākleris uzņēmuma Riga Estate Sales direktors Pāvels Zaicevs, kuram lūdzu komentēt pašreizējo situāciju īres tirgū. Uz sarunu viņš ir ieradies taisnā ceļā no kāda dzīvokļa Tērbatas un Blaumaņa ielas stūrī Rīgā, kur īrniekam jau pēc līguma noslēgšanas, piesitot mājas sienai, lai pieliktu gleznu, tā ir sagāzusies. 

«Māja kā tāda ir pazudusi,» secina Ģirts Beikmanis no nekustamo īpašumu pārvaldnieku asociācijas. Sevišķi ekonomikas turbulenču laikā esam pārliecinājušies, cik bīstams un nelabvēlīgs risinājums ir atsevišķu dzīvokļu privatizācijas dēļ sadrumstalotie namīpašumi. Zem viena jumta esošajiem 40, varbūt pat 100 privatizētajiem dzīvokļiem katram ir savs īpašnieks, bet atšķiras gan viņu maksātspēja, gan izpratne par to, kādā kārtībā jābūt īpašuma koplietošanas teritorijai – komunikācijām, jumtam, apgaismojumam. Ne velti tepat kaimiņos, Vācijā vai Skandināvijā dzīvotspējīgāks izrādījies modelis, kur mājas ir kopīpašums, paju sabiedrības. Ja kāds no iedzīvotājiem ignorē noteikumus, pārējiem ir tiesības atsacīt viņa paju un tādējādi viss īpašums nekļūst par ķīlnieku pretējām interesēm vai nespējai vienoties. 

Nabadzības lāsts
Nabadzība diemžēl turpina nosacīt dzīves kvalitāti un noskaņojumu lielai cilvēku daļai. Pēc Latvijas Pašvaldību savienības informācijas, maznodrošināto statuss ir piešķirts jau 190 tūkstošiem iedzīvotāju. Daudzi, nespējot tikt galā ar situāciju, ir izbraukuši no valsts, bieži vien aiz sevis atstājot gan ar komunālajiem, gan hipotekārajiem parādiem apkrautus dzīvokļus. LPS aicina valdību un Saeimu pārskatīt siltumapgādes maksājuma kompensācijas mehānismu maznodrošinātajiem  iedzīvotājiem. Jau 2011.gada pirmajā ceturksnī  krasi  ir pieaudzis dzīvokļa pabalstu saņēmušo personu skaits (no 45,5 līdz 68,5 tūkstošiem), izmaksāto pabalstu apjoms šāgada četros mēnešos palielinājies par 27% salīdzinājumā ar periodu pirms gada. LPS prognozē, ka dzīvokļu pabalstiem izmaksājamā summa nākamajā apkures sezonā varētu «uzbriest» vēl pat par 30%.  Vai līdz ar to neaugs arī nodokļu slogs maksātspējīgajiem iedzīvotājiem? 

Zvērināta advokāte Anita Rektiņa, pie kuras dodos konsultēties par siltumparādu juridiskajiem aspektiem, sarunu pagriež citā plāksnē. Viņasprāt, vienīgais ilgtermiņa atrisinājums ir normālas algas, no kurām cilvēki spētu segt nepieciešamos maksājumus. Pat mazgabarīta dzīvokļa komunālie maksājumi ir kļuvuši nesavietojami ar minimālo izpeļņu. Tas, ka tikai neliela daļa cilvēku, strādājot pilnu laiku, spēj adekvāti apmierināt elementārās dzīves vajadzības, viņasprāt, ir briesmu signāls.  Iespēja, ka pašvaldības gadu no gada parādu segšanai varētu aizņemties naudu no valsts kases, diemžēl nav risinājums. 

Otrs problēmas aspekts, pēc juristes domām, ir cilvēku morālais pagrimums un necaurskatāmā valsts politika, arī lavīnveidīgi augošais nodokļu slogs. «Ja katrs saprastu, kas notiek tagad, kas būs pēc pieciem gadiem, tad cilvēkiem būtu lielāka motivācija maksāt nodokļus un parādus. Ja nav skaidrs, kas notiek ar valsti, ja tiek runāts tikai par budžeta konsolidāciju, tad cilvēkiem parādās pašsaglabāšanās instinkts, viņi sāk domāt vienīgi par sevi.» 

Salsti vai siltini
Tomēr ir arī otra izeja – apvienot spēkus, kā to paveica Torena namu iedzīvotāji un kā rīkojas simtiem māju iemītnieku, kas ķērušies pie vienīgā ilglaicīgā risinājuma pret nesamērīgi dārgiem apkures rēķiniem – dzīvojamo ēku siltināšanas un renovācijas. 

Lilita Baškere no Jelgavas visu savas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju vārdā pirms Jāņiem saņēma balvu, ko Ekonomikas ministrija šogad iedibinājusi, lai uzteiktu energoefektīvāko ēku saimniekus. Lilita dzīvo 1978.gadā celtā paneļu mājā, kas laika gaitā bija kļuvusi par vienu no «caurākajām» pilsētā. Ziemās telpās valdīja 14-15 grādu temperatūra. Kad pirms diviem gadiem Jelgavā tika izsludināts konkurss Vācijas Vides ministrijas atbalstītajai renovācijai, Lilita saprata, ka šeit tā ir vajadzīga kā ēst. Laiku, kad vākta visu 24 dzīvokļu iedzīvotāju piekrišana šai iniciatīvai, viņa atceras ar smagu sirdi: klauvējusi pie katra dzīvokļa durvīm, stundām ilgi pārliecinājusi cilvēkus, ka viņu ieguldītais līdzfinansējums patiešām tiks izlietots lietderīgi, ka viņi būs tikai ieguvēji. Lilitai, pēc profesijas grāmatvedei, tas izdevās, kaut arī daudzi tālab ņēma kredītus, jo katram jāpiemaksā bija ne simti, bet tūkstoši – Baškevicu divistabu dzīvoklim, piemēram, pašu līdzdalība pārbūvē bija 4500 latu. «Tagad māja ir pilnībā renovēta,» lepojas Lilita. Tai ir savs siltummezgls, katrā dzīvoklī iespēja regulēt temperatūru. Ieguldītā nauda sāk atgriezties, jo apkures rēķini sarukuši. «Agrāk, pat pie lētākas cenas, par divistabu dzīvokli maksāju vairāk nekā 80 latus, tagad ziemā ir 25-30 lati,» saka Lilita. Pēc divām bargajām ziemām iedzīvotāji lēsuši, ka siltumenerģija ieekonomēta kopumā par 70%. 

Pašlaik ēku siltināšanai atbalstu sniedz Eiropas Reģionālās attīstības fonds, kura līdzekļus administrē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Eiropas līdzfinansējums paredz segt 40-60 procentus no renovācijas izmaksām jeb kopumā nepilnus 29 miljonus latu. Projektā patlaban pieteikušās 512 Latvijas mājas, aprīlī vien iesniegti 57, maijā – 67 jauni projekti.

Pašvaldības ar lielāko parādu nastu
Iedzīvotāju parādi par apkuri, miljonos latu

14,7 miljoni Rīga (parāds ir 17% no siltuma piegādes apjoma sezonā)
3,4 miljoni Daugavpils (parāds ir 29% no siltuma piegādes apjoma sezonā)
3,2 miljoni Liepāja (parāds ir 42% no siltuma piegādes apjoma sezonā)
2,9 miljoni Jūrmala (54%)
2,7 miljoni Jelgava (45%)
1,6 miljoni Rēzekne (35%)
1,3 miljoni Jēkabpils (66%)
1,1 miljons Ventspils (25%)
0,7 miljoni Dobeles novads (53%)
0,6 miljoni Ogres novads (24%)
0,5 miljoni Valmiera (25%)
0,5 miljoni Salaspils novads (22%)

Avots: Latvijas Pašvaldību savienības aptauja, kurā informāciju sniegušas divas trešdaļas pašvaldību

Žurka, kas paspēja aizbēgt

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Pusdienās

Igaunijas lidsabiedrības Estonian Air jaunais vadītājs Tero Taskila jūt līdzi bijušajiem kolēģiem airBaltic, bet par pārējo klusē

Igaunijas nacionālās lidsabiedrības jaunais vadītājs Tero Taskila ir cilvēks, kas Latvijā kļuva pazīstamāks, tiklīdz bija to pametis. Kad igauņi maijā paziņoja, ka Estonian Air vadīs līdzšinējais airBaltic komercdirektors, kas divus gadus bija atbildīgs par kompānijas stratēģiju, Latvijas interneta komentāros izskanēja žēli secinājumi par profesionāļu zaudēšanu te sliktas valsts, te nacionālā lepnuma nenovērtēšanas, te ienākumu deklarēšanas prasības dēļ. Pašam Taskilam neviens par iemesliem nevaicāja. Neilgi pirms sākās kārtējais tracis ar airBaltic, nolēmu izmēģināt laimi. Viņš atsaucās bez kavēšanās, lai gan Taskilas iepriekšējā darbavietā es varētu būt viens no populārākajiem vudū lelles modeļiem.

Pēc pāris dienām brokastlaikā jau biju Tallinas Swissotel, kuru iecienījuši darījumu cilvēki un kur pagaidām mitinās Taskila. Ģimene vēl nav izlēmusi, kur nobāzēsies, un joprojām atrodas Latvijā, jo sieva studē augstskolā un atvases trenējas Dinamo Rīga bērnu komandā, kurai Igaunijā līdzvērtīgas nav.

Līdz septembrim jaunajam vadītājam ir jāiesniedz Estonian Air attīstības vīzija, lai par to varētu lemt Igaunijas valdība, kam pieder 90% daļu (pērn valsts atpirka daļas no SAS, skandināvi paturēja 10%).

Gaišpelēkā uzvalkā un perfekti izgludinātā gaišzilā kreklā tērptais soms ar masīvām brillēm tumšā ietvarā un neiztrūkstošo biznesa aksesuāru – baltu, nedaudz noskrāpētu iPhone – ir korektuma kalngals. No jautājumiem par maksātnespējas draudiem un citām problēmām, kas samilzušas virs bijušās darbavietas galvas, Taskila izvairās ar vienu frāzi: kā bijušais menedžmenta loceklis neesmu tiesīgs runāt par informāciju, kas iegūta manas darbības laikā airBaltic. Mazliet skumji nopūšas pie katra nākamā jautājuma par Latvijas lidsabiedrību – atkal par to pašu? Tas attiecas gan uz jautājumu, vai viņam kā vadības pārstāvim ir zināms, kam pieder airBaltic daļas, ko no Flika pastarpināti nopirka Bahamās reģistrētā kompānija Taurus Asset Management Fund Limited, gan arī par to, vai uzņēmums tiešām ir maksātnespējas priekšā un var izdzīvot. «Es ceru, ka Baltijas tirgū ir vieta abām šīm kompānijām. airBaltic sasniegumi to ir nolikuši uz pareiza ceļa, tranzītpasažieru modelis lieliski strādā. Viņi, tāpat kā visi citi industrijas dalībnieki, cieš no degvielas cenu celšanās, pērn aizkavējās arī lidmašīnu piegāde, bet biznesa pamats ir labs un stabils.»

airBaltic Taskilu pārvilināja no Bahreinas lidsabiedrības Gulf Air, jo bija nepieciešams kāds, kam ir pieredze ātrā lidsabiedrības restrukturizēšanā. Vienkārši sakot: kāds, kas nogrieztu liekos maršrutus, identificētu labākos, atrastu jaunus un saprastu, kā ar tiem vislabāk nopelnīt naudu un kā nopelnīt vēl vairāk no lidojumu blakuslietām. Viņš stāsta, ka arī uz Estonian Air pārvilināts tāpat: uzrunājuši «galvu mednieki», process sācies un beidzies šajā gadā. Viņš noliedz, ka darba maiņai būtu kāds sakars ar airBaltic prezidenta Bertolta Flika gadiem apstrīdēto prasību atklāt atalgojumu un iesniegt deklarācijas – arī Igaunijā viņam nākamā gada martā deklarācija būs jāiesniedz. Vaicāju, vai tiešām viņa līgumā nebija nekādu aizliegumu nekavējoties pāriet pie konkurentiem? No korektās atbildes var secināt, ka pāreja no vienas Baltijas lidsabiedrības uz otru varēja notikt tik ātri, jo viņš nav saņēmis kompensāciju par tā saukto dīkstāves periodu, kas augstākā līmeņa vadītājiem bieži ir vairāki gadi. «Aviobizness ir globāla industrija, kur gandrīz visi visiem ir konkurenti. Es nevaru iedomāties, kā cilvēkam var aizliegt nodarboties ar viņa profesiju, vienlaikus to finansiāli nekompensējot. Šāda pāreja aviācijā nav nekas neparasts, tā pietiekami bieži ir noticis jau iepriekš.»

Vaicāju, kā viņa aiziešanu uztvēra Fliks, kura temperaments ir pusei Rīgas zināms noslēpums. Kliedza? «Nē, nekliedza, bet tas jums jāprasa viņam pašam.» Saku, ka ar prieku to izdarītu, bet Fliku neviens Latvijā nav redzējis kopš kratīšanām saistībā ar iespējamo deputāta Aināra Šlesera (PLL) priekšvēlēšanu publicitātes apmaksu un arī iespējamām politiķa slēptām īpašumtiesībām airBaltic. «Viņš pirms pāris nedēļām man atsūtīja e-pastu ar laba vēlējumiem jaunajā amatā. Tas bija sirsnīgi.»

Vai Taskilu pārsteidz notikumu attīstība airBaltic? Viņš ir tikpat diplomātisks kā pārējās atbildēs: «Manas latviešu valodas zināšanas ir tieši tik labas kā Google tulkotājam. airBaltic ir lielisks, profesionāls vietējo un starptautisko profesionāļu kolektīvs, un viņi no tā cieš visvairāk. Daudzi vietējo [mediju] virsraksti lika domāt: par ko tas ir, no kurienes nāk un uz ko ir vērsts? Protams, ka es brīnos.»

Daudz atvieglotāks Taskila kļūst, runājot par Estonian Air plāniem. Latvieši par daudz ko apskauž igauņus, taču, salīdzinot ar airBaltic, kaimiņu  lidsabiedrība ir nepilngadīgs rūķītis: septiņas lidmašīnas, 200 lidojumu nedēļā (salīdzinājumam – airBaltic ir 34 lidmašīnas un vidēji 1340 lidojumu).

Taču Igaunijā, kura pārcieta krīzi daudz vieglāk un kuras ekonomika atkopjas daudz straujāk, tempu uzņem arī aviācija. Tallinas lidosta šogad cer uz diviem miljoniem pasažieru (Rīgā jau pērn bija divtik), un maijs ir bijis labākais mēnesis tās pastāvēšanas vēsturē. Arī Estonian Air pasažieru skaits šogad audzis par vairāk nekā 30%, turklāt līdzīgā apjomā gan vietējo, gan ārzemju pasažieru plūsma, tātad atkopjas gan tūrisma sektors, gan vietējais bizness ir iznācis no krīzes «stiprāks nekā jebkad bijis». No Tallinas lido daudz vairāk lidsabiedrību nekā no Rīgas, kur dominē airBaltic un tādējādi padara aviācijas sektoru faktiski atkarīgu no sevis.

Taskila precīzi iezīmē, kāpēc mazai valstij ir nepieciešami labi aviosakari. «Aviācijas infrastruktūra ir viens no valsts veiksmes nosacījumiem. Nesen runājām ar Microsoft, un viena no pirmajām lietām, uz ko viņi skatās, plānojot jaunu vienību izveidošanu, ir aviotransporta tīkls, jo viņu darbaspēks ir internacionāls un iespēja to pārvietot ātri un par pieņemamu cenu ir ārkārtīgi būtiska,» viņš saka, burtiski atkārtojot vārdus, ko man ziemā Igaunijā teica Skype vadība. «Mazām valstīm ātrs, racionāls satiksmes tīkls ir ļoti būtisks, jo bez tā nav iespējams piesaistīt tiešās ārvalstu investīcijas, kas ir šo valstu izaugsmes pamats.»

Igaunijas nacionālā lidsabiedrība jau četrus gadus cieš zaudējumus (Taskila apgalvo, ka neesot interesējies par zaudējumu kopējo apjomu, bet masu mediji vēsta, ka pērn zaudēti 1,8 miljoni latu, kas gan ir stipri mazāk nekā gadu iepriekš). «Mums ir spēcīga bilance,» viņš saka. (Pērn valdība ne tikai izpirka SAS akciju vairākumu, bet arī ieguldīja uzņēmuma kapitālā 12,5 miljonus latu.)

Pēc Taskilas vārdiem, šis būs viens no grūtākajiem gadiem civilās aviācijas vēsturē, sevišķi Eiropas lidsabiedrībām, kam faktiski nebūs nekādas peļņas. Taču šo gadu Estonian Air cer beigt «pa nullēm» un 2012.gadā sākt pelnīt.

Kā? Viens virziens ir atklāt maršrutus, kur neviens no Baltijas vēl nelido, sevišķi Balkānos. Otrs esot darbība Skandināvijas valstīs un Krievijā, ar kuru sadarbība un tīkls arvien esot neattīstīti. airBaltic neesot Estonian Air galvenais sāncensis, jo Latvijas lidsabiedrība no Tallinas lido tikai uz Rīgu. Trešā grupa – biznesa pasažieri. Parādīšoties arī zināms segments tranzīta pasažieru, taču igauņi nekopēšot Rīgas biznesa modeli, kas balstās uz tranzītu. «Mūsu priekšrocība ir zemās izmaksas un augstā punktualitāte,» viņš saka.

Aviācija ir viena no retajām nozarēm, kur Latvijai izdevies apsteigt Igauniju (par Lietuvu pat nav vērts runāt – kopš nacionālās lidsabiedrības bankrota tajā satiksmi regulē Ryanair). Taču kaimiņos nekad nav bijis tādu skandālu kā Latvijā, kur uzņēmuma vadītājs piesaista nezināmas izcelsmes naudu, izveido savu kompāniju tīklu, kas smeļ krējumu no lidsabiedrības, un beigās neatstāj valdībai citu izvēli kā pārdot daļas vai turpināt investēt kompānijā, pār kuru zaudēta kontrole.

Jautāju Taskilam, kādi ir Igaunijas valdības nodomi un kāpēc Estonian Air nav veicies līdz šim. «Nedomāju, ka valdībām ir interese turēt lidsabiedrības tikai tādēļ, lai tās būtu. Tās uzskata, ka lidsabiedrība ir saprātīga investīcija,» viņš skaidro, norādot uz aviosatiksmes būtisko lomu investīciju un tūrisma piesaistē. «Neesot klāt, es nevaru pateikt, kāpēc neveicās. Kā kādreizējam sāncensim man šķiet, ka viens no iemesliem bija akcionāru struktūra un vienošanās trūkums par to, ko lidsabiedrībai vajadzētu darīt.» Agrāk SAS piederēja 49%, Igaunijas valdībai – 34% un privātai kompānijai Cresco – pārējās daļas. Skan ļoti pazīstami, saku. Kā par katru lietu, kas skar airBaltic, Taskilam arī šoreiz nav komentāru.

Ēdienkarte
Olu kultenis ar biezpienu un marinētiem gurķiem
Jogurts bez piedevām
Muslis ar jogurtu un svaigiem augļiem
Gāzēts minerālūdens, divas kafijas ar pienu

Tur kaut kas kustas!

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Analīze

Latvijai līdz šim palaimējies izvairīties no tādām sabiedrības veselības krīzēm, kādu nupat piedzīvoja Vācija un vēl vairākas valstis, cīnoties pret bīstamās E.coli baktērijas uzliesmojumu. Ikdienas darbs Latvijā ir rūpes par to, lai uz galda nenonāk bīstami produkti 

Naktīs no Briseles Andrai Vilciņai vēl nav zvanīts. Viņa ir viena no trim cilvēkiem Latvijas Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD), kuri no Eiropas īpašā trauksmes dienesta saņem brīdinājumus par nekvalitatīvu produktu parādīšanos tirgū. Lielākoties ziņojumi e-pastā iebirst darba laikā. Tikai vienu reizi Andrai zvanīts, taču tā bija sakaru pārbaude. 

Latvijai līdz šim paveicies izvairīties no lielām pārtikas krīzēm, lai gan realitāte ir tāda, ka nekvalitatīvi produkti iemanās pārsteigt patērētājus ar apbrīnojamu regularitāti. Teju 30 gadus Eiropā darbojas ātrās brīdināšanas sistēma RASFF, un jau septiņus gadus līdz ar pievienošanos ES tajā iesaistījusies arī Latvija. Ja kādā no ES valstīm atklāj bīstamu produktu, par to automātiski uzzina arī citas dalībvalstis. No savas puses to dara arī Latvija: ja nekvalitatīvu produktu konstatējuši mūsu speciālisti, par to tiek informēti arī citi eiropieši. 

Pērn RASFF ziņoja par 23 bīstamiem pārtikas produktiem, to vidū austeres un šķīstošā kafija no Francijas, diētiskā šokolāde no Vācijas, gliemenes no Spānijas, laša ribas no Igaunijas, valriekstu eļļa no ASV, konfektes uz kociņa no Ķīnas, majonēze no Krievijas, rozīnes no Uzbekistānas. Ne visi produkti nokļuva līdz Latvijas veikaliem, jo PVD telefoniski paspēja tirgotājus pabrīdināt tos neimportēt. Ziņas tiek saņemtas arī caur ES tirdzniecības kontroles un ekspertu sistēmu TRACE – tajā ievada kontroles punktos veiktos analīžu datus. Latvijā pērn no tirgus izņemti kopumā 18 122 kilogrami pārtikas. 

Andra Vilciņa, PVD pārtikas uzraudzības departamenta vecākā eksperte, novērojusi: pārtvertie produkti lielākoties cietuši nepareizas uzglabāšanas dēļ. Reti to sastāvā ir apzināti piejauktas neatļautas ķīmiskas vielas. Piemēram, pērn līdz Latvijai netika muskatriekstu krava no Indonēzijas, jo tās ceļojums beidzās jau kādā no ES valstīm – tur konstatēja, ka riekstos ir pelējuma sēnes izraisīts aflotoksīnu piesārņojums (nepareizas uzglabāšanas rezultāts). Savukārt plūmēs no Čīles atrada palielinātu konservanta sorbīnskābes līmeni. Kādai ķīniešu dārzeņu konservu kravai nepaveicās ar to, ka garajā ceļā bundžas vienkārši tika bojātas. Eksperti pamanījuši arī apzinātu produktu «uzlabošanu»: no Kanādas mēģināja importēt linsēklas ar Eiropā neatļautu ģenētisko modifikāciju, bet kādu Vācijas firmu pieķēra, aizraujoties ar kaviāra iekrāsošanu, lai tas izskatītos kārdinošāks. 

Tiešo importu no trešajām valstīm, piemēram, Krievijas vai Ķīnas, Latvijas speciālisti apseko valsts robežpunktos: uz četriem autoceļiem, diviem dzelzceļiem, piecos ostās, vienā lidostā un Latvijas pastā. PVD robežinspektori veic fizisko kravas kontroli un aizdomu gadījumā paraugus nosūta uz laboratorijām. Ir arī reizes, kad par trešo valstu produktiem ziņo patērētājs. Piemēram, nesen bija sūdzība par tārpiem sēnēs no Ķīnas. Tādos gadījumos PVD veic izmeklējumus un publiski izziņo, ka sēnes nevar lietot. 

Parazīti karpās
Pērn PVD paši pieķēra un no tirgus izņēma ap 20 bīstamu produktu: zivis (tajās bija parazīti), kviešus (insekti), minerālūdeni (nogulsnes) un kotlešu masu (salmonella) no Lietuvas, garšaugu ievārījumu no ASV (nedeklarēta benzoskābe, kas ir aromatizētājs un konservants), vairākas majonēzes no Ukrainas (neatļauta piedeva E386, kas ir sintētisks antioksidants) u.c. 

Vissarežģītākā bija cīņa ar lietuviešu karpām. Strīds nonāca pat līdz Briselei. Kāds Maxima pircējs sūdzējās, ka karpās kaut kas kustas. PVD inspektori konstatēja, ka vienai zivij parazīti ir uz zvīņu virsmas, otrai – vēderā. No tirdzniecības tika izņemti 130 kg dzīvu karpu. Visticamāk, tās izbaroja kažokzvēriem. Otru karpu partiju iznīcināt neizdevās, jo tā jau bija pārdota. Kad Latvijas PVD par Lietuvas izcelsmes karpām ziņoja RASFF, lietuvieši šķendējās, jo viņu valstī karpas ar zivju parazītiem ļauts tirgot, tie netiek uzskatīti par veselībai bīstamiem. Arvīds Zirnis, PVD dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības vadītājs, atzīst, ka zivju parazīti nav kaitīgi cilvēkiem, taču Latvijas PVD uzskatīja, ka tādas karpas liecina par sliktiem audzēšanas apstākļiem zivju dīķos. Lietuvas dienests uzdeva zivju dīķa īpašniekam izstrādāt karpu ārstēšanas plānu. 

No Latvijā ražotajiem produktiem melnajā sarakstā lielākoties iekļuvušas šprotes – paaugstinātā benzopirēna dēļ. Arī šokolādes, kuru riekstos un rozīnēs atrasti tārpi. Visbiežāk pie vainas ir pārtikas kodes: nelielie tauriņi pārgrauž gan papīra, gan plastmasas iepakojumus, bet no to oliņām izšķiļas kāpuri, kas barojas ar produktiem. Pieķerts tika arī sapelējis Edam siers, un kāpuri zivju tefteļos tomātu mērcē. Savukārt kādā latviešu kečupā atklāja aizliegto sintētisko saldinātāju – ciklāmskābi. Patlaban ražotājs to aizstājis ar aspartāmu un saharīnu. Nupat apjukumu izraisījušās Selgas jogurta vafeles no tirgus nav izņemtas, jo transtaukskābju pieļaujamais daudzums ES netiek reglamentēts. 

Vilciņa novērojusi, ka pārtikas tirgū par bīstamiem retāk atzīst dārzeņus un augļus, biežāk – gaļu un olas. Liellopu gaļa lielākoties cieš no piesārņotas barības un medikamentiem, kad dzīvnieku ārstēšanā izmantots pārāk daudz antibiotiku – tās nonāk cilvēka organismā, gaļu ēdot. Pirms diviem gadiem vietējā cūkgaļā konstatēja hloramfenikolu, kas cilvēka organismā var radīt rezistenci jeb pretestību pret antibiotikām, kā arī traucēt jaunu asins šūnu veidošanos. 

No ekspertes noprotams, ka importētu gaļu labāk neēst tieši antibiotiku pārmērības dēļ. Arī medu labāk lietot Latvijas un no zināmām saimniecībām, jo normatīvie akti paredz, ka medus marķējumā nav jānorāda medus sastāvs. «Cilvēkam jābūt ļoti zinošam, citādi šajos laikos grūti izdzīvot. Jāsaprot, ka vīnogu no Čīles nevar dabūt šurp bez pesticīdiem,» – tā Vilciņa.

Daži no produktiem, kas pēdējos gados nonākuši nevis uz galda, bet miskastē
Indiešu ājurvēdas džemā pārsniegts benzoskābes līmenis
Parazīti saldētā hekā no Argentīnas
Sintētisks antioksidants majonēzē no Ukrainas
Miltu pelēkais svilnis tējā no Polijas
Stikla lauskas marinētos gurķīšos no Vjetnamas
Svins plūmēs no Čīles
Pārsniegts nitrātu daudzums lapu salātos no Lietuvas
Krāsvielas pastā no Itālijas
Smiltis Latvijā ražotās šprotēs tomātu mērcē
Neatļautas krāsvielas – alūrsarkanais un briljantzaļais – zefīra konfektēs no Ķīnas
Viltots veselības sertifikāts gliemenēm no Korejas
Radiācija saldētās mellenēs no Ukrainas
Mumificēta pele auzu pārslās no Polijas

Naftas karš

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Analīze

Valdībā un tiesā iestrēgst vairāk nekā 100 miljonus dolāru vērtais jautājums: kam pieder nafta Ventspils cauruļvadā? 

Neierastais vārds «bufernafta» būtu palicis tikai tranzīta profesionāļu leksikā, ja melnā zelta cenas nekāptu debesīs un pērn nebūtu sākusies naftas izsūknēšana no Latviju šķērsojošā cauruļvada, bet kontrole pār šo āderi pirms tam nebūtu izslīdējusi no Ventspils mēra Aivara Lemberga rokām. Taču pagājušā gada rudenī visi šie nosacījumi sakrita, un tāpēc vārds «bufernafta» ir ne vien nonācis valdības slēgto sēžu darba kārtībā, bet ar Lemberga gādību kļuvis arī par sinonīmu miljoniem latu, kuri varētu papildināt plāno valsts budžetu. 

Lembergs maina viedokli
Jautājums, uz kuru atbildi meklē politiķi un tiesa: kam pieder nafta, kas atrodas 2003.gadā slēgtajā Ventspils cauruļvadā, lai saglabātu to tehniskā kārtībā? Līdz šim ventspilnieki turējās pie uzskata, ka nafta līdz ar cauruļvadu pieder uzņēmumam LatRosTrans (LRT), ko Ventspils «trubas» pārvaldīšanai Latvija un Krievija izveidoja 90.gadu sākumā, bet vēlāk valdība iekļāva Ventspils naftas koncernā, kas tika privatizēts, un tagad tā lielākais īpašnieks ir starptautisks koncerns Vitol. Kopš koncerna attiecības ar kādreiz neapstrīdamo Ventspils saimnieku Aivaru Lembergu ir saasinājušās (Anglijas tiesa izskata prasību par 135 miljonu dolāru piedziņu no Lemberga, kas, pēc prasītāju uzskata, piesavinājies līdzekļus no Latvijas kuģniecības), Lembergs pēdējo mēnešu laikā aktīvi pauž viedokli, ka nafta nav privatizēta un joprojām pieder Latvijas valstij, nevis LRT. 

Valdībai līdz šim nav izdevies iegūt to apstiprinošus dokumentus, tāpēc valsts nav pieteikusi savas tiesības uz bufernaftu. Par tās piekritību pašlaik norit strīds starp baltkrievu piegādātājiem un LRT. Šīs kaujas cena nav maza -, pēc aptuvenām aplēsēm, cauruļvadā ir ap 140-150 tūkstoši tonnu naftas, kuras vērtība ir 120-140 miljoni dolāru. 

Baltkrievu trumpji
Juridiski cīņa par bufernaftu atklājās pērn decembrī, kad Baltkrievijas valsts koncernam Belnefthim piederošais cauruļvadu uzņēmums Družba un atklātā a/s Polocktransneft Družba vērsās Daugavpils tiesā pret LRT, prasot atzīt baltkrievu īpašumtiesības uz naftu. Baltkrievi apgalvo, ka viņu rīcībā esot dokumenti, kas apliecina viņu īpašumtiesības. 

Cīņas iemesls bija LRT rosība pērnruden, kad tā sāka naftas izsūknēšanu no cauruļvada, iepildot to Ventspils naftas termināļa rezervuāros. Vitol kontrolē esošais LRT uzskata, ka nafta pieder uzņēmumam, un solīja: lai nodrošinātu cauruļvada lietojamību nākotnē, naftas vietā iepildīs ķīmisku vielu. 

Baltkrievu argumenti publiski nav zināmi. Cik noprotams, viens no trumpjiem ir fakts, ka šīs valsts kompānijas iepumpēja cauruļvadā naftu, lai noturētu tehnoloģiski nepieciešamo spiedienu. 

Strīds par bufernaftu būtu palicis starp abu valstu uzņēmumiem, ja vien kāju durvīs ar paziņojumiem, ka bufernafta pieder valstij, šopavasar neieliktu Lembergs un valdības koalīcijā uz šo pozīciju neuzstātu viņa pārstāvētā Zaļo un Zemnieku savienība. 

Tiesas sēde, kurā sāktu skatīt LRT un baltkrievu civiltiesisko strīdu, bija paredzēta 16.maijā, taču tā nenotika un tagad nozīmēta 10.augustā. Kā atzīst satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS), līdz tam laikam valdībai vajadzētu tikt skaidrībā par bufernaftas piederību valstij. 

Kā iespējams, ka nafta nebūtu privatizēta kopā ar LRT un VN? Viens no iespējamajiem skaidrojumiem – kad Latvija pēc neatkarības atjaunošanas pārņēma cauruļvadu, tas darbojās un neviens neiedomājās uzskaitīt tajā esošās naftas apjomu. Līdz ar to arī vēlāk privatizācijai nodeva infrastruktūru – cauruļvadu un ar to saistītās iekārtas, nevis naftu. 

Valdības smagā artilērija
Vērtējot cīņu par bufernaftas piederību, no vairāku ministru neoficiāli paustā noprotams, ka strīda galvenā ass esot Lemberga vēlme panākt, lai ar viņu karojošā Vitol kabatās nenonāk miljoni, ko nestu bufernaftas pārdošana. Valsts pieteikšanās uz naftu nozīmētu iesaistīšanos garā tiesvedībā un potenciāli dārgi maksātu. Dažu ministru teiktais liecina – slepenās valdības sēdēs apspriesta versija, ka, atzīstot bufernaftas piederību valstij, LRT varētu izrakstīt pamatīgu rēķinu par bufernaftas glabāšanu cauruļvadā kopš tā slēgšanas 2003.gadā. 

Jautājumu par bufernaftu valdība skatījusi vairākās slēgtās sēdēs, līdz atbildei netiekot. Atzinumi par naftas piederību valstij nāk no juristiem, kas saistīti ar Lembergu, bet alternatīvu apstiprinājumu tam pagaidām nav. Zināms, ka saņemti vairāku ministriju juristu un Privatizācijas aģentūras (PA) atzinumi, savukārt Valsts arhīvā meklēti dokumenti, kas apliecinātu, ka bufernafta nav privatizēta kopā ar cauruļvadu kompāniju. «Līdz šim dokumentus, ka bufernafta pieder valstij, nav izdevies atrast. Juristi turpina strādāt, un tieslietu ministra Štokenberga vadībā izveidota speciāla darba grupa, kas nodarbojas ar bufernaftas jautājumu,» atzina viens no Dombrovska valdības ministriem, kas nevēlējās izteikties oficiāli, jo jautājumam par bufernaftu noteikta slepenība. 

Ministrs Aigars Štokenbergs (V) plašākus komentārus nesniedza, vien apstiprināja darba grupas izveidi. Risinājuma meklēšanā iesaistīta arī Auguļa vadītā ministrija, kas nolīgusi smago artilēriju – vienu no privatizācijas līkloču lietpratējiem, bijušo PA juridiskā departamenta direktoru Viktoru Šadinovu. No vērtējuma, kam taisnība, Šadinovs pagaidām atturas. Taču noprotams, ka juridisks skaidrojums, ka bufernafta tiešām nekad nav tikusi privatizēta, var arī atrasties.

Naftas cauruļvada hronika


1992.gada oktobris. Ivara Godmaņa valdība nolēma pārņemt Latvijas valsts īpašumā Polockas-Ventspils naftas cauruļvadu, kas atrodas Latvijas teritorijā, un tā pārvaldīšanai veidot slēgtu a/s LaSam, kurā 41% piederētu Latvijai, 59%  Krievijai, bet atlikušie 10% – privātajiem akcionāriem, naftas tranzīta kompānijām SWH Rīga un LatWestEast. Krievija iebilda pret privāto kompāniju līdzdalību, tāpēc pati neiesaistījās LaSam. Turpinājās valdību sarunas par cita kopuzņēmuma izveidi.


1994.gada marts. Latvija un Krievija parakstīja vienošanos par kopuzņēmuma LatRosTrans (LRT) dibināšanu, kurā Latvijai piederēs 66%, Krievijas valsts uzņēmumam Transņeftprodukt – 34%. Tomēr Latvija savu daļu noformēja nevis kā valsts, bet gan kā LaSam ieguldījumu, kurā savukārt 10% kontrolēja ar Aivara Lemberga ietekmi saistīti spēki. Nevienā no publiski pieejamajiem LRT dibināšanas aktiem nav fiksēts, kam pieder cauruļvadā esošā nafta.


1995.gada oktobris. Māra Gaiļa valdība nolēma izveidot naftas koncernu, faktiski sapludinot LRT un valsts a/s Ventspils nafta (VN). Gadu vēlāk vienotais VN koncerns tika nodots privatizācijai. 1997.gada vasarā par koncerna 37% īpašnieci kļuva ar Lemberga ietekmi saistītā a/s Latvijas naftas tranzīts. Naftas tranzīta miljoni plūda uz Ventspili līdz 2002.gada beigām.

2003.gada sākums. Krievija nolēma pārtraukt naftas tranzītu pa LRT cauruļvadu uz Ventspili, jo, pēc neoficiālas versijas, Lembergs sarunās ar Krievijas tranzīta vaļiem atteica gan tarifu samazināšanu, gan VN koncerna daļu pārdošanu. Tas bija pēdējais piliens Ventspils tranzītbiznesā briestošajā konfliktā starp Lembergu un viņa oponentiem.

2006.gada oktobris. Izsolē valsts pārdeva atlikušos 38,6% VN akciju, par kuru īpašnieci kļuva starptautiskais koncerns Vitol caur Kiprā reģistrēto meitasuzņēmumu Euromin Holding. Neoficiāli izskanējis, ka toreiz Vitol bija ar Lemberga interesēm saistīts akciju pircējs. VN vadībā līdz pat 2009.gada beigām atradās ar Lemberga ietekmi saistītas personas. Šajā periodā, 2009.gada sākumā, tapis Andra Grūtupa advokātu biroja vadītāja Viktora Tihonova atzinums, ka cauruļvadā esošā nafta pieder LRT.


2009.gada nogale. Sākās Vitol konfrontācija ar Lembergu saistībā ar VN un tai piederošās Latvijas kuģniecības pārvaldīšanu, pār ko Vitol vēlāk ieguva kontroli. Pēc neoficiālas versijas, Lembergs neesot pildījis vienošanos, saskaņā ar kuru viņam bijusi iespēja atpirkt VN daļas, ko Vitol iegādājās valsts rīkotajā izsolē.


2010.gada rudens. Vitol kā lielākais VN īpašnieks sāka naftas izsūknēšanu no cauruļvada, Lembergs nekavējoties iestājās pret to. Divas notas valdībai iesniedza arī Baltkrievijas vēstniecība, decembrī baltkrievi vērsās tiesā, prasot aizliegt naftas izsūknēšanu. Lembergs paziņoja, ka cauruļvada nafta pieder Latvijas valstij. Šādu atzinumu pretēji iepriekš teiktajam sniedza arī advokāts Tihonovs. Valdība jautājumu vairākkārt skatījusi, bet nav izlēmusi, vai pieteikt tiesības uz bufernaftu.

Ir jautā

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Viedoklis

Vai KNAB jaunais priekšnieks jāizrauga šai vai nākamajai Saeimai?


Ēriks Kalnmeiers, ģenerālprokurors
Jāieceļ maksimāli saprātīgi īsā termiņā. Esmu konkursa atbalstītājs. Tā varētu būt arī šī Saeima, ja vien iespējams paspēt konkursa kārtībā atlasīt cienīgu pretendentu

Juta Strīķe, pilda KNAB priekšnieka pienākumus
Nākamais priekšnieks būtu jāieceļ tai Saeimai, kas ir gatava apstiprināt profesionāļu komisijas izraudzītu biroja vadītāja amata pretendentu

Valdis Dombrovskis, Ministru prezidents
Nav jākavējas. Tiks izsludināts konkurss, Saeimas komisijā ir iesniegti priekšlikumi atlases kritērijiem, tāpēc no laika viedokļa var sanākt, ka lemj jau nākamā Saeima.

 

Nejauši vai jauši

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Viedoklis

Nākamo vēlēšanu rezultātu veidos mediji. Paradīzes mērs to saprot, bet žurnālisti? 

Solvita ir forša meitene. Bet reizēm viņa ir stulba. Gribētos ticēt, ka tikai sagadīšanās dēļ reklāma ar šādu tekstu parādījās LTV 100.panta preses kluba pauzē tieši pēc tam, kad tajā savu tirādi par Vienotību bija paudusi tās galvenā Solvita. Tomēr LTV vēsture attaisno arī ļaunākas aizdomas. Piemēram, pērn dienu pirms vēlēšanām, kad aizliegta politiskā aģitācija un Domburs ar premjera kandidātiem apspriež nākotnes koalīcijas, reklāmas pauzē parādās rullītis par paradīzi zemes virsū – Ventspili, kurā nezināmas izcelsmes aptaujā pilsētnieki pozitīvi vērtē pašvaldības vadības darbu. Un viss ir it kā kārtībā, ne tā politiskā reklāma, ne ņirgāšanās par likumiem, ne brutāla manipulēšana ar vēlētājiem, ko pieļauj neviens cits kā tieši t.s. sabiedriskais medijs. 

Aizejošā Saeima, lai arī Vilnīša gadījumā pierādīja spēju gaismas ātrumā izgriezt senus augoņus, tomēr nepaspēs atrisināt gadiem ievārīto putru ar reakcionāro nopelniem bagāto kultūras darbinieku padomi, kam it kā jārūpējas par sabiedrisko mediju kvalitāti. (Tādēļ gribētos zināt, vai tiesa, ka padomes un LTV vadība bijusi ļoti neapmierināta ar Ziņu dienesta sen nepieredzēto operatīvo darbu pēc prezidenta rīkojuma nr.2 un apspriesta pat nepieciešamība «novākt no kadra» īpaši aktīvos?) Nevar arī nekavējoties apgūt it kā joprojām pieejamo Eiropas naudu jauna un sabiedrības vajadzībām atbilstoša sabiedriska medija izveidošanai. Tas būs nākamās Saeimas uzdevums. Protams, ja tauta spēs ievēlēt jēdzīgāku parlamentu. Viegli tas nebūs, un šoreiz vairāk nekā citkārt daudz kas būs atkarīgs tieši no medijiem, jo partijām nav naudas un laika klasiskām reklāmas kampaņām. Būs jālieto citi līdzekļi. 

Skatoties televīziju, šķiet, ka problēmu māktais, bet joprojām ņiprais paradīzes mērs to ir sapratis pirmais. Viņš pērk reklāmas laiku LNT, lai atbildētu uz darbaļaužu jautājumiem (visskatītākā televīzija laikam tirgo ēteru par dempinga cenām, citādi kungs nespētu iekļauties Anglijas tiesas noteiktajos tēriņu ierobežojumos). Krievu medijos klāsta, ka atbalsta draudzību ar krievu partijām. Cilvēks – PR ģēnijs, kas apsūdzēts smagos noziegumos, piedalās sabiedrisko mediju diskusijās.  Vārdu sakot, strādā ar konkrētām auditorijas grupām. 

Jautājums – vai tagad, kad tik paliekoši kā nekad agrāk ir izskanējis vēstījums par postu, ko valsts attīstībai nodara politikas un biznesa noziedzīga sapludināšana, nav pienācis laiks jaunus darbības principus definēt arī medijiem? Tiem, kas to vēl var atļauties, un, pirmkārt, sabiedriskajiem. 

Piemēram, atzīstot nevainīguma prezumpciju un izteikšanās tiesības, tomēr apsūdzētas, tiesājamas un aizdomās turamās personas iztaujāt vienīgi par to iespējamajiem noziegumiem. Citādi var iznākt, ka gadiem kā cienījamus ekspertus uzklausām rūdītus kriminālnoziedzniekus. Žurnālistiem pārliecināties, vai sevi dažādi dēvējošie speciālisti, kas tiek aicināti komentēt politikas procesus kā no partijām neatkarīgi eksperti, tiešām ir neatkarīgi un viņu krāšņo izteikšanos kāds materiāli nestimulē. Ja nav drošas pārliecības, tad neaicināt – lai pa lēto nopērk kādu minūti LNT. Publiskot mediju sadarbības līgumus. Pirmkārt, tas attiecas uz LTV vienošanos ar Ventspili. Sabiedrībai jāzina, vai LTV salīdzinoši labie finanšu rādītāji nav tieši saistīti ar rietumgala labvēlību un vai televīzijas vadība var pati lemt, kam dot ieplūstošo naudu un pateikt, ka dienā pirms vēlēšanām nerādīs divdomīgas reklāmas. 

Septembra vēlēšanu rezultāts būs tāds, kādu to veidos mediji. Daži to ir jau sapratuši. Kad sapratīs pārējie?

Fliktīvi darījumi

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Komentārs

Jāsāk izmeklēšana par airBaltic vadītāja rīcību ar valsts īpašumu

Aizlaidies uz fāterlandi un tās galvaspilsētā Berlīnē šķietami aizmirsis latviešu valodu, ar kuras apgūšanu savulaik tik ļoti lepojās, airBaltic prezidents Bertolts Fliks rada iespaidu, ka pats saprot – viņa dienas Latvijas nacionālās aviokompānijas vadītāja krēslā ir skaitītas. 

Patiesi, ir grūti iedomāties, kā cilvēks var efektīvi pildīt pienākumus, ja bailes no aresta neļauj viņam ierasties valstī, kurā atrodas viņa darbavieta. (airBaltic bija starp uzņēmumiem, kuros KNAB veica kratīšanas maija beigās, un korupcijas apkarotāji vēstulē Satiksmes ministrijai atzinuši, ka viņiem interesē Flika atrašanās vieta.) 

Tomēr, kamēr viņš vēl skaitās uzņēmuma vadītājs, Flika austajās shēmās turpina pīties Latvijas valsts, kurai pieder 52,6% uzņēmuma, bet kura, pateicoties bijušā satiksmes ministra Aināra Šlesera (LPP) 2009.gadā īsi pirms amata atstāšanas parakstītajam akcionāru līgumam, ir gandrīz pilnībā zaudējusi iespēju pārredzēt, kur nu vēl kontrolēt vai ietekmēt uzņēmuma darbību. Šlesera parakstītais līgums nosaka, ka nevienu būtisku lēmumu nevar pieņemt bez mazākuma akcionāra – uzņēmuma Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS) – piekrišanas, turklāt tikai BAS ir tiesības nominēt uzņēmuma valdes locekļus. Patlaban tāds ir tikai viens – pats Fliks -, un, kur gadījies, kur ne, viņš vienlaikus Uzņēmumu reģistrā parādās kā 50% BAS akciju īpašnieks. 

Nu jau pat satiksmes ministrs Uldis Augulis, kuram kā ZZS pārstāvim vajadzētu būt diezgan iejūtīgam pret valsts un privāto interešu saplūšanu, ir atzinis, ka Šlesera noslēgtais līgums ir neizdevīgs valstij. Flika vadībā airBaltic pārdeva gan savu nosaukumu, gan virkni citu preču zīmju pašam Flikam piederošajam BAS. Nozīmīga daļa airBaltic veikto funkciju kā ārpakalpojumi nodoti uzņēmumiem, kuri pilnībā vai daļēji pieder BAS, un, kā valsts pārstāvji uzņēmuma padomē raksta ziņojumā Satiksmes ministrijai, kurš nonācis Ir rīcībā, «šajā klasiskajā interešu konflikta situācijā [airBaltic] intereses nav aizsargātas un atkarība no SIA Baltijas Aviācijas Sistēmas kontrolētajiem uzņēmumiem ir ļoti pieaugusi».

Vai tad kāds brīnums, ka kopš šā līguma noslēgšanas airBaltic finanšu rezultāti strauji pasliktinājušies? 2010.gada provizoriskie zaudējumi lēšami desmitos miljonu latu. Uzņēmuma vadība un kārtējais pret Fliku iejūtīgais satiksmes ministrs Augulis šos zaudējumus gan noraksta uz Īslandes vulkānu, augstām degvielas cenām un jaunu lidmašīnu piegādes kavēšanos, taču zīmīgi, ka aviokompānija Norwegian, kuru Fliks ziņojumā uzņēmuma padomei nosaucis par «Eiropā vienīgo kompāniju, kura ir airBaltic konkurente un samērāma lieluma ziņā», 2010.gadu beigusi ar vērā ņemamu peļņu.

Šonedēļ valdībā tika izskatīts valsts pasūtīts airBaltic audits. Tas gan ir slepens, tomēr Augulis publiski atklāja, ka uzņēmums gada pirmajos piecos mēnešos strādājis ar 13 miljonu latu zaudējumiem. Viss gan esot kārtībā, Auguļaprāt. Vasarā atkal būšot peļņa, un auditā nekas nenorādot, ka uzņēmuma līdzekļi būtu nopludināti uz ārzonām. Taču esot arī tāda maza problēma – airBaltic ļoti nepieciešamas papildus investīcijas. Trūkstot likviditātes jeb naudas. Daudzi desmiti miljonu. Augulis liek priekšā piesaistīt vēl kādu investoru, līdz ar to atstājot valsti kā mazākuma akcionāru. 

Vai tas bija Šlesera vai Flika, vai viņa finansētāja, Krievijas bagātnieka un Krājbankas īpašnieka Antonova, vai arī Auguļa partijas patrona un Antonova sarunu biedra Lemberga, vai varbūt pat BAS pastarpinātā biznesa partnera Šķēles plāns – iedzīt airBaltic tādā strupceļā, ka valdībai nekas cits neatliktu, kā atdoties pirmajam investoram, kurš parādītos durvīs? To mēs patlaban nezinām, taču pa lēto pārdot daļas nedrīkst. Valstij vēl aizvien ir būtisks ietekmes līdzeklis, jo bez tās līdzdalības airBaltic nevarēs saglabāt nacionālas lidkompānijas statusu un līdz ar to arī ienesīgos reisus uz austrumiem. Jebkurai investoru piesaistei ir jānodrošina gan laba cena, gan būtiskas izmaiņas uzņēmuma pārvaldē, kuras padarītu to caurspīdīgu un uzticamu. Te nevajag steigties.

Bet ko gan valdībai vajadzētu darīt ātri: publiskot airBaltic auditu. Sabiedrībai jādod iespēja spriest par stāvokli, kādā Fliks to novedis, un ir pamats domāt, ka Auguļa interpretācija ir Flikam pārāk labvēlīga. Un vēl būtu jāvēršas prokuratūrā, lai tā izvērtē, vai Fliks ar savu rīcību nav krimināli sodāmi pārkāpis savu pienākumu būt, kā Komerclikumā rakstīts, krietnam un godīgam saimniekam. Vēstule ar tādu lūgumu prokuratūrai jau bijusi Kaspara Gerharda ministrēšanas laikā uzrakstīta. Tā ir jānosūta.

Komentārs 140 zīmēs
Ziemeļnieki nav dienvidnieki. Par spīti krīzei Īslande sāk sarunas par iestāšanos ES, bet Grieķijā vardarbīgi protestē pret centieniem noturēt valsti eirozonā.

Ķīna paplašina ietekmi Eiropā. Premjers Vens Londonā un Berlīnē paraksta miljardiem vērtus līgumus, sola pirkt eirozonas valstu parādzīmes.

Lido nolaižas no kalna. Ķirsona bankrotējušā atpūtas bāze pie Gaiziņa izsolīta par Ls 1,04 milj. latu. Trekno gadu grēmas vēl aizvien spiež pakrūtē.

KNAB politizēšana

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Komentārs

Saeimai pēc iespējas drīz jālemj par jaunu KNAB vadītāju

Valda Zatlera lēmums ierosināt Saeimas atlaišanu sasniegs mērķi – no oligarhiem brīvu politiku -, ja tas paliks galvenais temats arī pirmstermiņa vēlēšanās septembrī. Uzturēt šo mērķi vislabāk var nevis ar «priekšvēlēšanu retoriku», bet gan ar darbiem. Viens no tādiem būtu jauna Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka iecelšana.

Jautājums par KNAB priekšnieku vienmēr ir bijis un paliek «politisks». Jau tāpēc vien, ka galavārds pieder Saeimai. Taču pirmām kārtām tāpēc, ka jauna priekšnieka iecelšana padzītā KNAB likvidatora Normunda Vilnīša vietā parādīs, kādai Saeimas vairākuma ieskatā jābūt korupcijas apkarošanas politikai.

Diemžēl pēc Vilnīša atlaišanas uzvirmojušajās diskusijās jautājums par nepieciešamību pilnveidot biroja priekšnieka meklēšanas procedūru tiek jaukts kopā ar jautājumu par to, vai šai Saeimai ir gana «leģitimitātes», lai lemtu par jaunu KNAB priekšnieku.

Jautājuma absurdumu ar darbiem parāda pašlaik ietekmīgākā oligarha politiskie rokaspuiši «zaļie zemnieki». Aivara Lemberga priekšstāvju vadonis Saeimā Augusts Brigmanis uzskata, ka «tas jau paliek smieklīgi, ka atlaista Saeima, kurai izteikta neuzticība, apstiprina KNAB vadītāju». 

Brigmanim acīmredzot nešķiet smieklīgi, ka šī pati Saeima jau pēc Zatlera rīkojuma sākt tās atlaišanu ir ievēlējusi Valsts prezidentu. Un ka gatavojas lemt par Satversmes tiesas tiesneša apstiprināšanu amatā, kā arī par citiem svarīgiem jautājumiem, piemēram, kriminālatbildības noteikšanu par partiju finansēšanas pārkāpumiem, pilsoņu tiesībām ierosināt likumprojektus, pašvaldību tiesībām rīkot referendumus. 

Lemberga politbiznesa pārstāvju vēlme atstāt lemšanu par KNAB priekšnieku nākamajai Saeimai ir saprotama. Tās nav tikai cerības, ka arī nākamajā būs oligarhiem paklausīgs vairākums, kas iedabūs amatā Vilnīša klonu. Lai šādām cerībām būtu izredzes piepildīties, pirms vēlēšanām jānoņem no dienas kārtības jautājumi, kuros ZZS būtu spiesta ar rīcību paust nostāju par «tiesiskuma privatizāciju», kā to nodēvējis Zatlers. Balsojums par konkrētiem kandidātiem konkrētiem amatiem būtu ļoti skaidra attieksmes paušana.

Iedomājieties, ka Lemberga komandai Saeimā īsi pirms vēlēšanām būtu jābalso par vai pret, piemēram, Jutu Strīķi vai Alvi Vilku, vai Jāni Maizīti, vai vēl kādu tikpat cienījamu un sabiedrībā augstu vērtētu kandidātu KNAB vadītāja amatam. 

Balsot «pret» nozīmētu riskēt zaudēt vēlētāju jau tāpat zūdošo uzticēšanos un arī diskvalificēt sevi kā Vienotības «partnerus» šajā valdībā. Saeimas vēlēšanu tuvums arī premjerministram Valdim Dombrovskim neatstātu citu izvēli kā vien parādīt ZZS «sarkano kartīti». Bet izlidot tagad no valdības «zemniekiem» nozīmētu ne tikai smagus zaudējumus vēlēšanās, bet arī gandrīz garantētu palikšanu opozīcijā pēc tām.

Tomēr balsot par Lembergam nepieņemamu kandidātu būtu neiespējams pārbaudījums. Cik ļoti neiespējams, nupat parādīja «zemnieku» iespītēšanās pret tieslietu ministra ieteikto kandidāti vakantajam Satversmes tiesas tiesneša amatam Universitātes profesori Sanitu Osipovu. Pēc tiesneša Viktora Skudras nāves aizpildāmais amats ir viens no diviem tiesā, kuriem kandidātus saskaņā ar likumu ieteic valdība. Nē, «zemniekiem» piepeši bija ievajadzējies konkursu.

Droši vien arī tā ir vēlēšanu tuvuma ietekme. Ar konkursa prasīšanu ZZS laikam cerēja novilcināt lemšanu par tiesnesi līdz nākamās Saeimas ievēlēšanai. Citādi ar Osipovu būtu varējuši izrīkoties kā ar Māri Vīgantu un Andreju Judinu, kuriem Saeimas vairākums bez jebkādiem paskaidrojumiem liedza amatus Augstākajā Tiesā. Osipova gan nav sankcionējusi Lemberga apcietināšanu vai publiski vērtējusi politiķu lēmumu tiesiskumu, tomēr uzkrītoši neatbilst «savējās» mafiozajiem kritērijiem – tiem, kuriem bez jebkādiem konkursiem atbilda Tautas partijas veterāne un, iespējams, dokumentu viltotāja Vineta Muižniece, par kuras ievēlēšanu ST Andris Šķēle bija vienkārši aprunājies ar Lembergu.

 Tieši par to būs pirmstermiņa vēlēšanas – vai LŠŠ korporācijai izdosies privatizēt arī tiesu varu. Tieši par to bija arī Zatlera lēmums sākt Saeimas atlaišanu. Tiem politiķiem, kuri sakās to atbalstām, jāpārstāj spriedelēt, kad un kurai Saeimai būtu jālemj par KNAB priekšnieku, un jādara viss nepieciešamais, lai parlaments var par to lemt pēc iespējas drīz. Kandidātu izvērtēšanas procedūras varot pilnveidot «pāris nedēļu laikā», apgalvo Dombrovskis. Ja var, tad ir nepiedodami aizstāt rīcību ar sadomātām un, ja vēlaties, «politizētām» diskusijām par šīs Saeimas leģitimitāti.  

Savukārt no ļoti politizētā «ierindas vēlētāja» viedokļa būtu svarīgi tieši pirms vēlēšanām pārliecināties, vai oligarhu pakalpiņi Saeimā uzdrošinātos balsot pret Strīķi, Vilku vai kādu citu profesionāļu izraudzītu profesionāli, un, ja uzdrošinātos, vai Dombrovskim beidzot būtu dūša izmest viņus no valdības.

Komentārs 140 zīmēs
Jāņu brīvdienās nebija satiksmes negadījumos bojā gājušo. Kopš 2000.gada «asiņainajos Jāņos» dzīvību zaudēja 30 cilvēki, šis rādītājs pastāvīgi samazinājies.

ZZS reitings mēneša laikā krities no 15 līdz 10 procentiem. Daži prognozēja, ka Zatlera karš pret oligarhiem kaitēšot Vienotībai. Taču tauta nav stulba.

airBaltic šefs Bertolts Fliks preses konferencē Berlīnē vācu valodā sauca: «Esmu Vācijas investors!» Laikam Latvijā zeme deg zem kājām, ka jātveras pie tēvu zemes.

Dāvanu laiks

Posted on jūnijs 29, 2011 by - Redaktores sleja

Vasaras saulgrieži nav nekādi Ziemassvētki, tomēr šogad tā sanācis, ka dāvanas citu pēc citas atrodam nevis zem eglītes, bet gan papardēs.

Piemēram, Saeima pirms referenduma ir sākusi strādāt ar tādu sparu, ka līdz jaunajām vēlēšanām trijos mēnešos izdarīs vairāk nekā tad, ja parastajā kārtībā tiktu atlaista pēc trijiem gadiem. 

Karstais KNAB kartupelis Vilnītis pēkšņi izrādījās pavisam auksts pērnais sapujenis, ko ielidināja krūmos un aizmirsa pāris dienu laikā. Samazinātie aģitkampaņas tēriņu griesti ir politiķu dāvana gan pašiem (kasēs tāpat vējš svilpo), gan TV skatītājiem (mazāk miglas smadzenēm). Ārzonu īsto saimnieku atklāšana, deputātu imunitātes apcirpšana attiecībā uz administratīviem sodiem un bēdīgi slaveno kratīšanu, internetā parakstītu iniciatīvu ātrs ceļš uz Saeimas darba kārtību – līdz vēlēšanām piepildāmo vēlmju saraksts ir kārdinošs.

Dāvanu vilni esam uzķēruši arī mēs – žurnālā sākam vairākas jaunas labas lietas. Komentāru cienītājus ik nedēļu gaidīs pārsteigums, jo līdzās Aivara Ozoliņa un Paula Raudsepa viedokļiem publicēsim kāda sabiedrībā godāta un zinoša cilvēka skatu uz aktualitātēm. Ozoliņa un Raudsepa tāpēc nekļūs mazāk, tieši otrādi, ierastos komentārus papildinās lakoniski domu zibšņi – tvitera drukātā versija! Bagātīgāks kļūs arī mūsu kultūras saturs, jo oriģinālās «nekritiķu» recenzijas papildinās profesionāli ieteikumi, kā nepalaist garām vērtīgus un aizraujošus mākslu pasaules notikumus. Svētki turpinās!