Mūsu tilts
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Nelabi ož pēc gāzes
Mihails Golovatovs, kas 1991.gadā vadīja tankus pret demonstrantiem Viļņā un nesen izspruka no aizturēšanās Vīnē, nav vienkārši pensionēts čekists
Kad Vīnes lidostas darbinieks pienāca aprunāties un piedāvāja atnest alu, vīrietis atteicās. Dzeršana Mihailam Golovatovam nebija prātā, viņš palūdza biļeti atpakaļceļam rezervēt Krievijai piederošā aviokompānijā, lai droši nonāktu Maskavā, nevis Lietuvā, no kuras pieprasītā aresta viņš tikko kā bija izglābies.
Ekskluzīvā intervijā aģentūrai Ria Novosti bijušais padomju specvienības Alfa komandieris atceras savu aizturēšanu Vīnes lidostā 14.jūlija pēcpusdienā: «Policijas virsnieks pārbaudīja informāciju datorā un pajautāja man: «Vai jūs esat bijis Viļņā?» Es atbildēju, ka reiz tur biju pirms 20 gadiem. Šajā brīdī man viss kļuva skaidrs. Es lūdzu policistam iedot man Krievijas konsulāta telefona numuru, taču tur neviens necēla klausuli.»
Īstais tālruņa numurs tomēr atradās. Pēc pāris stundām policijas iecirknī ieradās Krievijas vēstnieks un palika pie bijušā VDK virsnieka līdz pat pieciem no rīta. Nepagāja pat diennakts, kad Golovatovs tika atbrīvots un atgriezās Maskavā. Austrija paziņoja, ka Lietuvas izdotais Eiropas aresta orderis nav piemērojams, jo neattiecas uz noziegumiem, kuri veikti pirms šā ordera ieviešanas 2002.gadā. Nesasniegts palika Golovatova vētrainā ceļojuma galamērķis – slēpotāju treniņnometne Ramsau, uz kuru viņš devās kā Krievijas Slēpošanas federācijas viceprezidents.
Joprojām nesasniegts paliek arī Lietuvas mērķis saukt pie atbildības visus VDK kaujiniekus, kuri 1991.gadā nogalināja neatkarības aizstāvjus, kas ar kailām rokām stājās pretī padomju tankiem. 90.gados Lietuvas tiesa vērsa apsūdzības pret 23 kaujiniekiem. Seši tika notiesāti, vēl četri ir jau miruši, bet pārējie ir izsludināti meklēšanā. Arī Golovatovs.
No kaujinieka par uzņēmēju
Bijušais padomju čekas specvienības Alfa komandieris Mihails Golovatovs vadīja speciāli no Krievijas atgādātu 65 kaujinieku vienību, kas 1991.gada 13.janvārī ieņēma Viļņas televīzijas torni, ko pret padomju uzbrukumu aizsargāja neapbruņoti protestētāji. Bojā gāja 14 cilvēki un aptuveni 600 tika ievainoti. Krievijas pilsoni Golovatovu un citus kaujiniekus Lietuva apsūdzēja noziegumos pret cilvēci. Viņa aresta orderis tika izdots jau 1991.gada decembrī, kad Lietuva pieprasīja Golovatovam ierasties tiesā, taču bijušais VDK virsnieks atteicās to darīt un līdz pat šāgada 14.jūlijam nebija sasniedzams.
Gan toreiz, gan tagad viņš atkārto: karavīrs pilda pavēles. «Lietuvas valdība politiski apšauba PSRS armijas virspavēlnieka Mihaila Gorbačova pavēļu likumību. Es esmu karavīrs, un es rīkojos Padomju Savienības robežās. Debates par to, vai šāda pavēle bija, ir idiotiskas. Bija tikšanās štābā, notika sarunas pa VDK nodrošinātām valdības telefonu līnijām. Mēs rīkojāmies atbilstoši likumam un virspavēlnieka izdotām pavēlēm,» intervijā Ria Novosti 1991.gada janvāri atceras Golovatovs. Pēc šādas loģikas gan sanāk, ka PSRS vadība deva uzdevumu uzbrukt «savas zemes» pilsoņiem, un tas, viņuprāt, bija normāli.
Lietuva pirmā no Baltijas valstīm pasludināja neatkarību 1990.gadā, un tai arī tika visbargākā kritika par PSRS graušanu no Gorbačova, kurš neilgi pirms asiņainā janvāra slaktiņa pieprasīja atcelt visus «antikonstitucionālos» lēmumus, taču Golovatovs noliedz, ka būtu devis pavēli iznīcināt mierīgos protestētājus Viļņā.
Golovatovs cer, ka Krievijas valdība viņa aizturēšanas gadījumu atbilstoši novērtēs un rīkosies: «Valstij ir jāaizsargā savi karavīri, kas riskē ar dzīvību, apkarojot terorismu un ekstrēmismu. Ja, nedod Dievs, šis gadījums nonāks Hāgas tribunālā, tad drīzumā manai lietai pievienosies desmitiem tūkstošu citu. Šodien mums ir darīšana ar Lietuvu, bet rīt sekos Latvija un Igaunija.»
1992.gada jūlijā Golovatovs atvaļinājās no valsts dienesta un sāka vadīt kompāniju Alfa-A, kas nodrošināja kravu pārvadājumu drošību bijušās PSRS teritorijā, bet vēlāk caur ārvalstu partneriem izvērsa savu darbību arī ārpus padomijas robežām.
Tomēr Golovatovs nav vienkārši pensionējies čekists, uzņēmējs un sporta funkcio-nārs. Viņš ir Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) konsultatīvās padomes vicepriekšsēdis. Krievu rakstnieks un disidents Vladimirs Bukovskis uzskata, ka Golovatovs līdz šim brīdim strādā FSB labā un tieši tāpēc daudz ceļo, pēc mediju ziņām, tikai pērnajā gadā vien viņš ES valstīs pabijis astoņas reizes.
Neizdarīja mājasdarbu
Kad 14.jūlijā Austrian Airlines reiss no Maskavas nolaidās Vīnē, Mihails Golovatovs nenojauta par nepatikšanām. Paņēmis bagāžu, viņš devās uz pasu kontroli, kur darbiniece palūdza uzgaidīt, jo esot jāpārbauda viņa daudzkārtējās iebraukšanas vīza. Tad viņu nogādāja lidostas policijas iecirknī, un pēc pirmajām sarunām ar likuma kalpiem kļuva skaidrs, ka «situācija izskatījās ļoti nelabvēlīga», atminas Golovatovs. Nu tika iedarbināts viss diplomātiskais aparāts, Krievijas konsulāts nosūtīja ziņojumu FSB un Krievijas Ārējās izlūkošanas pārvaldei. Golovatovs atzīst – ne mirkli nav šaubījies, ka Krievijas varas iestādes viņu nepametīs likteņa varā.
Kaut arī Eiropas aresta ordera jēga ir tāda, ka visas ES dalībvalstis ir apņēmušās bez apsūdzību pārbaudes izdot meklējamo noziedznieku, Austrija neizdeva Golovatovu Lietuvai.
Austrijas varas iestādes pavēstīja, ka piemērots izņēmuma gadījums – orderim nav atpakaļejoša spēka, tāpēc tas neattiecas uz apsūdzībām, kas izvirzītas pirms 2002.gada. Austrijas prokuratūra gan pieprasīja, lai Lietuva nekavējoties, līdz 15.jūlija pusdienlaikam, sniedz papildu informāciju par apsūdzībām (vēlāk šo termiņu pagarināja līdz pulksten 14), taču pēc tam paziņoja, ka Lietuva nav spējusi sniegt nekādus «pārliecinošus» argumentus. Lietuva atsauca savu vēstnieku Austrijā un iesniedza protesta notu.
«Viņi ņirgājas par mums! Cerējām, ka ES aizsargās cilvēktiesības, bet ko mēs tagad redzam?» izmisusi saka Aldona – lietuviete, kas pirms 20 gadiem piedalījās protesta mītiņā pie televīzijas torņa, bet tagad piketē pret Austrijas lēmumu.
Galvenais jautājums – kāpēc austrieši tā steidzās atbrīvot Golovatovu, pat neizmantojot visu likumā atļauto laiku, lai noskaidrotu lietas būtību? Lietuvas Ģenerālprokuratūra 20.jūlijā pavēstīja Austrijas kolēģiem, ka ir informēta par speciālo izņēmumu, taču vienlaikus ir zināms – gadījumos, kad orderis nav spēkā uz senākiem noziegumiem, aresta prasība automātiski jātulko kā personas izdošanas pieprasījums. Tātad Golovatovs jebkurā gadījumā bija jāsūta uz Viļņu, nevis Maskavu.
Kritika arī pašu mājās
Intervijā Austrijas laikrakstam Der Standart Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite pauda izbrīnu par Austrijas nevēlēšanos sadarboties, kas ir izraisījusi milzīgu sašutumu lietuviešu tautā. Prezidente vienlaikus izteikusi cerību, ka šādi gadījumi nevienā ES valstī vairs nekad neatkārtosies. Viņa arī uzsvēra, ka atbilstoši Eiropas Komisijas direktīvai aresta orderi izdevušajai valstij ir tiesības sniegt papildu informāciju 18-40 dienu laikā, bet Austrija to ignorējusi.
Eiropas Komisijas vicepriekšsēde Vivjena Redinga paziņojusi, ka Austrija rīkojusies likumīgi – tai nebija jāizpilda aresta ordera prasība. «No tiesiskā viedokļa jautājums ir skaidrs. Cita lieta – no politiskā,» sacīja eirokomisāre un piebilda, ka ikvienai ES valstij ir jāpalīdz saviem partneriem.
Austrijas kanclers Verners Faimans paziņojis, ka negrasās oficiāli atvainoties Lietuvai un visas nesaskaņas esot jāatrisina starpval-stu darba grupai, par kuras izveidi vienojušies Lietuvas un Austrijas tieslietu ministri.
Latvija kopā ar Igauniju ir paudusi atbalstu Lietuvai, iesniedzot protesta notas Austrijai. Līdzīga pozīcija ir arī Čehijai, Bulgārijai un Ungārijai. Latvijas tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs atzīst: fakts, ka Golovatova aresta jautājums ir pacelts ES līmenī, garantē, ka Austrija vai jebkura cita valsts neuzdrošināsies vēlreiz rīkoties līdzīgi.
Pašā Lietuvā līdztekus protesta piketiem, Austrijas preču boikotam un pat radikāliem aicinājumiem pieteikt karu Austrijai ir dzirdami arī pozitīvi secinājumi – sak, Lietuva pati nekad nebūtu spējusi pievērst tādu uzmanību 1991.gada 13.janvāra slaktiņam, kā tas noticis tagad. Kritika skan ne tikai pret austriešiem, bet arī pret pašmāju tiesībsargiem, jo izrādījies, ka Lietuvas prokuratūra Golovatova Eiropas aresta orderi izsniegusi tikai pērnajā rudenī.
Krievu spiediens?
Mediju ziņas liecina, ka kritikas vilnis par bijušā VDK virsnieka sasteigto atbrīvošanu veļas arī pašā Austrijā. Kanclera stingrā nostāja neapmierina pat dažus viņa partijas biedrus sociāldemokrātus. Zalcburgas mērs Heincs Šādens publiski lūdzis piedošanu Lietuvai. Austrijas eiroparlamentārietis Hanness Svoboda paziņojis, ka viņa valsts bijusi nesolidāra. Steidzīgo lēmumu kritizējis arī cilvēktiesību un Eiropas tiesību eksperts no Vīnes Universitātes Manfrēds Novaks. Savukārt opozīcijā esošās Zaļās partijas pārstāvis Pēters Pilcs pat apsūdzējis ārlietu ministru melos, pieprasījis publiskot visus šīs lietas dokumentus un veikt parlamentāro izmeklēšanu. Zaļo politiķis paziņojis, ka naktī pēc Golovatova aizturēšanas Krievijas vēstnieks Austrijā Sergejs Ņečajevs draudējis ar politiskām un ekonomiskām sankcijām, ja nenotiks atbrīvošana. Pēc tam Austrijas Ārlietu ministrijā esot sasaukta slepena sapulce, kurā nolemts nekonfliktēt ar krieviem. Kad 15.jūlija rītā Krievijas vēstniecības nolīgtais advokāts argumentēja, ka orderis nav pareizi noformēts, Golovatovs tika atbrīvots.
Tikmēr laikraksts Die Presse ziņojis, ka tam izdevies piekļūt aresta ordera dokumentiem, kuros esot skaidri un gaiši lasāms, ka Golovatovs tiek apsūdzēts par 14 cilvēku nonāvēšanu, nelegālu arestu un spīdzināšanu.
Austrijas politologs, kas specializējies Krievijas jautājumos, Gerhards Mangots intervijā Der Standart vaļsirdīgi atzinis – Golovatova izdošana Lietuvai uz ilgu laiku būtu sabojājusi Austrijas attiecības ar Krieviju un, visticamāk, nopietni apgrūtinātu Austrijas kompāniju darbu Krievijas tirgū.
Nekā personīga, tik ģeopolitika
Šī ir Austrijas kapitulācija jeb tiesiskais «anšluss», tikai šoreiz nevis Hitlera, bet Krievijas priekšā – tik skarbi Golovatova atbrīvošanu raksturojis Eiroparlamenta deputāts un kādreizējais Lietuvas neatkarības kustības līderis Vītauts Landsberģis. Viņaprāt, ja Austrija 13.janvāra notikumus Viļņā neuzskata par noziegumu pret cilvēci, tad tā ir nevis pilntiesīga ES dalībvalsts, bet Krievijas satelīts. Bažas, ka Eiropas Savienība pārvērtīsies par Gazprom savienību, sāk īstenoties dzīvē, – tā secina politiķis.
Krievijas koncerns Gazprom šajā skandālā nav velti piesaukts. Austrija no Krievijas iepērk 60% tai nepieciešamās gāzes. Mazināt šo gāzes atkarību jāspēj projektam Nabuko, kurā iesaistīta arī Centrāleiropā lielākā austriešu enerģijas kompānija OMV – šis ES atbalstītais cauruļvads piegādās gāzi no Azerbaidžānas, Turkmenistānas un Irānas. Savukārt Krievija kā alternatīvu piedāvā jaunu dienvidu gāzesvadu, kas piegādātu gāzi caur Melno jūru uz Austriju un Itāliju, bet šo plūsmu kontrolējošais uzņēmums uz pusēm piederētu Gazprom un OMV. Abu projektu paralēla īstenošana ir maz ticama, taču austrieši sēž uz diviem krēsliem un nebūs zaudētāji nevienā gadījumā.
Lietuvas Ārlietu ministrija šo «gāzes faktoru» taktiski nekomentē, savukārt igauņu portāls Delfi norāda – Austrijai nebija citas racionālas izvēles, kā vien steidzami atbrīvot Golovatovu. Ja viņš tiktu aizturēts ilgākai pārbaudei, tad Austrijas varas iestādēm nāktos īstenot vienu no diviem ļoti nepatīkamiem scenārijiem – izdot viņu Viļņai vai arī ar rūpīgu pamatojumu to atteikt. Steidzamā atbrīvošana turpretī balstās uz formāliem argumentiem, un austrieši ir veiksmīgi izvairījušies no nopietna izvērtējuma, kurš varētu novest pat līdz tam, ka viss padomju režīms būtu jāatzīst par noziedzīgu.
Krievijas amatpersonu ironiskie smaidi preses konferencē par šo gadījumu ir saprotami un tādi redzēti ne jau pirmo reizi. Krievijas publicists Aleksandrs Podrobņaks portālā Graņi raksta, ka 20 gadus pēc asiņainajiem Viļņas notikumiem Krievijā nav dzirdēta nekāda nožēla ne no izpildītāju, ne no pavēļu devēju puses.
Tomēr, kaut arī taisnā tiesa nevienam nerādās pat sapņos, virzība uz priekšu notiek – to apliecina kaut vai atziņa, ko izteicis kādreizējais Viļņas garnizona komandieris Vladimirs Ushopčiks, kurš savulaik aizbēga uz Baltkrieviju un tagad tur uzkalpojies līdz aizsardzības ministra vietnieka amatam: «Labāk mums tur [Eiropā] nerēgoties.»
Savu rakstu publicists Podrobņaks noslēdz ar vārdiem: «Atliek cerēt, ka PSRS beidzamajos gados notikušo masu slepkavību īstenotāji un organizatori tomēr stāsies tiesas priekšā. Kā tas notika Tunisijā un Ēģiptē. Piemēram, Kambodžā komunistus tiesā par noziegumiem, kas veikti pirms 40 gadiem. Ar ko Krievija sliktāka?» Tieši tā, ne ar ko.
Biznesa medībās
Krievu augošo interesi par Latvijas īpašumiem neredz tikai aklais. No šogad izgaismotām vērienīgām uzņēmumu pārdošanām vairākums saistītas tieši ar Austrumu kaimiņu investoriem. Līdzīga proporcija valda arī mājokļu tirgū. Tomēr «krievi nāk!» saucējiem jāņem vērā – pirmskrīzes gados Latvijā piedzīvotie zviedru naudas plūdi joprojām ir nepārspēti
Kamēr pa Jaunā viļņa skatuvi grozījās jauni un veci šovbiznesa spīdekļi, diskrētāks krievu biznesa zvaigžņu burziņš savācās kādā Jūrmalas villā. Namatēvs – Rietumu bankas līdzīpašnieks Leonīds Esterkins. Viesi – no biznesa žurnāla Forbes Krievijas miljardieru simtnieka.
Nav zināms, kādi lēmumi sekos šim «salidojumam». Visticamāk, šiem miljardieriem šejienes biznesa ūdeņi izrādīsies par seklu. Varbūt vienīgi kāds sev nolūkos vasarnīcu. Tomēr neatkarīgi no tā pat ar neapbruņotu aci ir jau redzams, ka Krievijas nauda aktīvi plūst uz Latviju. Krievi iepērkas!
«Kādi apsvērumi bija maskaviešiem, kuri nopirka manu biznesu? Viņi teica, ka biznesa vide Krievijā pašlaik ir pārāk nestabila. Latvijā sistēma tomēr ir krietni sakārtotāka un saprotamāka,» stāsta Uģis Putniņš, kurš pavasarī Krievijas investoriem pārdeva savu Vecrīgas āra kafejnīcu uzņēmumu Možums Pro.
Paši maskavieši izvairās no atklātas sarunas par šo tematu. Tāpat kā citi investori. Piemēram, pēc pārdomām no komentāriem tomēr atteicās jaunais Rīgas piena kombināta akcionārs Krievijas multimiljonārs Andrejs Beshmeļņickis. Arī korporācijas Otkritije līdzīpašnieks Mihails Beļajevs nevēlas runāt pirms septembra, kad finanšu tirgus uzraugiem jāapstiprina amerikāņu GE Money bank pirkšanas darījums. Toties investoru vietā labprāt izsakās eksperti, kuri bez ilgām pārdomām nosauc galveno iemeslu Krievijas kapitāla pieplūdumam Latvijā – uzņēmēji pašu tēvzemē īsti nejūtas kā mājās.
To, ka Latvijas biznesa pārpircēju vidū pirmo vietu ieņems tieši Krievijas investori, jau pērnā gada pavasarī prognozēja finanšu sabiedrības Laika stars vadītājs Vadims Jerošenko. Viņš nekļūdījās. Tagad Jerošenko saka – nākamos pāris gadus šādu gadījumu skaits tikai augs. «Krievus interesē vairākas mūsu stratēģiskās nozares: pirmajā vietā es liktu tranzītu un loģistiku, tālāk – metālapstrādi un kokapstrādi. Domāju, ka turpmākā gada laikā būs gan uzņēmumu iegāde, gan kopēji investīciju projekti, piemēram, Rīgas ostā.»
Rīgas osta augs
Rīgas brīvosta – tās ir aptuveni 370 kompānijas, 20 tūkstoši darba vietu un aptuveni 300 miljoni nodokļu ieņēmumu valsts budžetā. Vēl tā ir Krievijas kravu īpašnieku īpašo interešu sfēra. «Palūkojamies uz ostas uzņēmumiem: aptuveni 40% pieder Latvijai, 60% – ārzemniekiem. Trešo daļu visu ostas īpašumu kontrolē Krievijas kapitāls, kas daļēji ir reģistrēts arī Šveicē, Nīderlandē vai citur,» skaidro Vladimirs Makarovs, kas Rīgas brīvostā atbild par stratēģisko plānošanu.
Viņš apstiprina: jā, tuvākajā nākotnē ostā būs jauni investīciju projekti ar Krievijas investoru līdzdalību. Jūlija pēdējā darbdienā Rīgas dome apstiprināja vērienīgu jauna minerālmēslu termināļa projektu, ko kopīgi cels Rīgas tirdzniecības osta un Krievijas gigants Uralhim – investīciju kopējais apjoms būšot nepilni 74 miljoni dolāru.
Ar ticamiem un precīziem skaitļiem raksturot Krievijas investīciju apjomu Latvijā nav viegli. Viens no iemesliem ir Makarova minētais – ne visi ieguldījumi ienāk tieši no Krievijas, tie nereti parādās caur trešajās valstīs un ārzonās reģistrētiem uzņēmumiem. Statistika izrādās tikpat tāla no realitātes kā tā, kas fiksē, piemēram, emigrējušo latviešu skaitu.
Oficiāli Krievijas kapitāls kopējos ieguldījumos Latvijā ir tikai astotajā vietā (pērnā gada beigās uzkrātās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā bija tikai 134 miljoni latu), palaižot priekšā tādas valstis kā Nīderlande un Kipra. Cik lielā mērā oficiālā statistika atšķiras no īstenības – uz šo jautājumu Centrālajā statistikas pārvaldē īsti nespēja atbildēt. Atliek vien ekspertu empīriskās nojausmas, ka statistika daudz ko neredz.
«Domāju, ka Krievijas investīcijas pēdējā gada laikā – tie ir desmitiem procentu kopējās ārzemju naudas, bet nekustamo īpašumu segmentā pat vairāk nekā puse,» uzskata investīciju sabiedrības Prudentia līdzīpašnieks Ģirts Rungainis. Viņš stāsta, ka Prudentia pašlaik strādā ar vairākiem «vidējiem un lieliem» Krievijas investoriem, kurus interesē mūsu pārtikas rūpniecība un enerģētika.
Analizējot Latvijas lielāko uzņēmumu piecdesmitnieku, Krievijas ietekme nav uzkrītoša. No pirmā desmitnieka uzņēmumiem Krievijas kapitāls parādās tikai Latvijas gāzē (7.vieta reitingā), bet no visa uzņēmumu saraksta ar piesardzību jāmin airBaltic (29.vieta) un pavisam droši Latvijas balzams (31.), Latvijas krājbanka (48.) un LTB Banka (49.).
Vai šis saraksts būtiski papildināsies, redzēsim turpmākajos gados, taču Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vadītājs Andris Ozols jau brīdina – latviešu bailes no krievu kapitāla ieplūdes nereti ir nepamatotas. «Tā ir tāda intuitīva piesardzība. Sak, nevajag pārdot Lattelecom krieviem, jo tad viņi varēs noklausīties mūsu sarunas. Tas ir galējs naivums.»
Sava banka Eiropā
Laikam nav otras tādas biznesa jomas, kas Krievijas investorus pašlaik interesētu vairāk par bankām. Šogad vien reģistrēta viena jauna banka un vēl divas nopirktas, nemaz nerunājot par krievu karsto vēlmi nopirkt Citadeli.
Agrāk Krievijas kapitāls finanšu sektorā nebija plaši pārstāvēts: multimiljonāra Vladimira Antonova Konvers Group ietilpstošā Latvijas krājbanka, bankas MDM «meita» LTB Bank, vēl nesen Maskavas bankai piederošā Latvijas Biznesa banka un SMP Bank, kuras māteskompānija ir Krievijas banka ar tādu pašu nosaukumu. Lielākā no šīm visām – Krājbanka – pēc kapitāla apjoma ir tikai Latvijas banku pirmā desmitnieka astē.
Maijā kļuva zināms, ka Krievijas miljardieris Andrejs Molčanovs ir pārņēmis Latvijas Biznesa banku no finanšu grūtībās nonākušās Maskavas bankas. Pēc neoficiālas informācijas, darījuma summa ir aptuveni 10 miljoni dolāru, taču faktiski ir nopirkta tikai licence. Abas puses darījumu nav komentējušas, bet finanšu un kapitāla tirgus uzraugi Molčanova pārstāvjiem uzlikuši 80 tūkstošu latu sodu, jo akcionāru maiņa neesot korekti saskaņota ar viņiem. Molčanovs savulaik izveidoja ietekmīgo Sanktpēterburgas būvkompāniju LSR, viņa īpašumi tiek lēsti trīs miljardu dolāru vērtībā, uzņēmējs ir ievēlēts Krievijas Senātā.
Jūnijā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) izsniedza licenci jaunajai Rigensis Bank, kuras dibinātājs investors Igors Ciplakovs ir iekļauts Krievijas miljonāru piecsimtniekā. Pēc žurnāla Finans ziņām, viņa īpašumi ir ceturtdaļmiljarda dolāru vērti. Banka plāno sākt darbu 2012.gadā, specializēsies uz korporatīvo klientu apkalpošanu.
Interesantāks gadījums ir Latvijā strādājošās amerikāņu GE Money bank pārdošana, par ko uzzinājām jūnija beigās. Jaunais īpašnieks ir Krievijas finanšu korporācija Otkritije, kuras lietas kārtot Latvijā drīzumā ieradīsies līdzīpašnieks Mihails Beļajevs. Darījuma summa nav atklāta, bet banku aprindās runā par 25 miljoniem dolāru.
Bankai, kas pašlaik ieņem tikai 15.vietu mūsu trīsdesmitniekā (marta beigās aktīvu apjoms bija 235,4 miljoni latu), ir lielas ambīcijas – turpmāko 2-3 gadu laikā iekļūt pirmajā piecniekā. Vai tas ir iespējams? Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka būs sarežģīti – biznesa apjomus vajadzēs septiņkāršot. Tomēr viss var gadīties. «Tas ir iespējams, ja jaunie akcionāri šeit sāks apkalpot lielus Krievijas uzņēmumus, kas jau strādā Eiropā un glabā savu naudu citās Eiropas bankās,» komentēja Rietumu bankas padomes loceklis Aleksandrs Gafins no Krievijas.
Gafins uzskata – Krievijas baņķieri, kas pārceļas uz Latviju, vispirms centīsies piesaistīt klientus un partnerus no Krievijas. Viņš netic plašu vietējo klientu masu pārņemšanai. «Banku biznesu Latvijā sen kontrolē eiropieši, un ar viņiem konkurēt ir ļoti grūti. Tāpēc ir acīmredzami, ka klientu meklējumos Otkritije vērsīs skatienus uz Austrumiem.»
Jau piecniekā esošs spēlētājs, turklāt universāla banka, ir Citadele, par ko interesējas Krievijas ieguldītāji. To vēlreiz apliecina agrākais Parex Asset Management prezidents un Citadeles viceprezidents Roberts Idelsons, kas pašlaik vada M2M Private Bank, kura ietilpst Krievijas un Lielbritānijas VMHY Group. «Mūsu interese saglabājas. Turklāt mūs interesē ne tik daudz vietējais bizness, cik starptautiska privātbaņķieru sistēma ar bāzi Baltijā, Šveicē un NVS valstīs. Gribam nopirkt šo platformu.»
Idelsons gan noliedz baumas, ka investori vēlas pirkt Citadeli par lēto aktīvu cenu: «Izsolē pārdos par taisnīgu cenu. Tie, kas grib nopirkt lēti, var vienkārši nepiedalīties.»
Kad diktofons ir izslēgts, daudzi baņķieri atzīst – lai arī kas izsolē nopirks Citadeli, visticamāk, tā būs Krievijas kompānija. Kaimiņzemes interese ir uzkrītoši liela. Kā to izskaidrot? Aleksandrs Gafins ir tiešs – banka Latvijā nozīmē virkni priekšrocību. «Daudzi Krievijas biznesmeņi grib diversificēt biznesu, jo Krievijā politiskie un ekonomiskie riski ir lieli.» Otrkārt, šejienes bankas ir pilnvērtīgas Eiropas bankas, likumdošana ir skaidra un nodokļi saprātīgi. Visbeidzot, personāls runā vairākās valodās, arī krieviski, un izprot Krievijas situāciju. «Luksemburgā vai Šveicē kādam ieskaidrot Krievijas muitas un nodokļu likumdošanas nianses ir ļoti grūti.» Un vēl – no Latvijas ir viegli pārkreditēties pie Rietumu kolēģiem, kuriem Latvijas bankas ir saprotamākas nekā Krievijas. «Pēdējās tomēr atrodas paaugstināta riska zonā.»
Nekustamo tirgus sakustas
Pēdējā laikā baumo, ka pircēji no Krievijas, aci nepamirkšķinot, pērk lauku īpašumus – mājas provincē par 50 tūkstošiem latu, lai tikai «iztērētu» uzturēšanās atļaujas saņemšanai nepieciešamo ieguldījumu limitu, kas mazpilsētās un laukos ir tieši 50 tūkstoši, bet lielajās pilsētās – 100. Tomēr Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) to neapstiprina – atsevišķi gadījumi esot, taču kūrortpilsēta un galvaspilsēta ir ārpus konkurences. Piemēram, jaunākā statistika par jūniju un jūliju ir šāda: 60 īpašumi iegādāti Jūrmalā, 52 – Rīgā, un tālāk seko pieci pirkumi Mārupē, četri – Ādažos, bet Amatā, Babītē un Garkalnē – pa trijiem.
Tas, kas patiešām mainījies, ir interese. Tā pēdējā laikā divkāršojusies. Vēl gada sākumā uzturēšanās atļaujas lūdza 40-50 investoru mēnesī, bet maijā – jau 73, jūnijā – 91, bet jūlijā – 74. Tiesa, tā esot pagaidu izmaiņa, kas atkal stabilizēšoties. «Maijā bija daudz runu par grozījumiem imigrācijas likumā, un ārzemnieki gribēja pagūt iesniegt dokumentus līdz lēmuma pieņemšanai: viņiem nebija skaidrs, kā mainīsies likums,» skaidro PMLP preses sekretārs Andrejs Rjabcevs.
16.jūnijā pieņemtie grozījumi ietekmēs tikai nekustamo īpašumu fiktīvos ieguvējus, kas cenšas mākslīgi sakāpināt darījuma summu. Pēc grozījumu pieņemšanas šādu gadījumu faktiski nav bijis, atzīst Rjabcevs.
Tieši mājokļa iegāde ir pats populārākais paņēmiens, kā pret investīcijām iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā. Šī programma sāka funkcionēt pirms gada, un šajā laikā no kopumā ieguldītajiem 78 miljoniem latu 58 miljoni nonākuši nekustamo īpašumu sektorā. Aptuveni 80% šīs summas ir Krievijas nauda. Tas ir daudz vai maz? Salīdzinājumam – līdzīgu summu, 65 miljonus latu, pērn hipotekārajos kredītos izsniedza pašlaik aktīvākais kreditētājs Latvijā Nordea banka (puse summas turklāt bija pārkreditēšanās no citām bankām, nevis jauni kredīti). Vai cits atskaites punkts: zemesgrāmatā pagājušajā gadā reģistrēti darījumi kopumā par nepilniem 565 miljoniem latu.
Tā kā stabilus apgriezienus uzturēšanās atļauju programma uzņēma tikai pašās gada beigās, var lēst, ka nekustamo īpašumu sektorā gada apgrozījums varētu sa-sniegt 100 miljonus latu.
«Nabaga miljonāru» jociņš
«Investīcijas nekustamajā īpašumā augs aritmētiskā progresijā, par aptuveni 10-15 procentiem mēnesī,» nākotnē cenšas ieskatīties juridiskā biroja Padva un partneri Baltija partneris Mihails Parinovs. Kompānija specializējusies Krievijas iedzīvotāju apkalpošanā, tajā skaitā uzturēšanās atļauju kontekstā. Darba nu kļuvis krietni vairāk, saka jurists.
Vai krieviem Latvija kļūs par otru Bulgāriju, kur, pēc aptuvenām aplēsēm, tikai pērn vien Krievijas īpašnieki ieguldījuši vismaz miljardu dolāru? Parinovs par reālu mērķi Latvijai uzskata 200-250 miljonu dolāru piesaisti tuvākajā laikā.
«Bulgārijas nekustamie īpašumi Krievijā tiek reklamēti jau sen, ir visiem zināmi, bet Latvija nonāca uzmanības lokā tikai pagājušā gada beigās. Galvenais vēl priekšā.» Pieaugumu nodrošinās arī izmaiņas finansēšanas kārtībā – agrāk īpašumus varēja iegādāties tikai par savu naudu, bet kopš neilga laika to var iegūt par kredītu.
Kas tie ir par ļaudīm, kas labprāt «pērk biļeti» uz Šengenas zonu? Zināms, ka starp tiem ir arī oligarhi. Spilgtā atmiņā ir skaļais atteikums bijušajam Maskavas mēram Jurijam Lužkovam – šis ir viens no diviem visas programmas vēsturē piedzīvotajiem atteikumiem. Tas guva plašu publicitāti Krievijā, pie reizes veicinot programmas atpazīstamību.
Taču liela daļa taisnības ir Forbes jokā, ka Rīga ir «Londona trūcīgajiem Krievijas miljonāriem». Anglijā par «ieejas biļeti» jāmaksā trīs miljoni mārciņu, bet pie mums summa ir pieejamāka, tāpēc Londonā nonāk lielie un milzīgie uzņēmēji, bet Latvijā – mazie un vidējie. Lai arī pamatmasa nenāk no Forbes bagātnieku pirmā simta, tomēr Rjabcevs atzīst: «Tie ir naudīgi pircēji. Viņiem nav nekādu problēmu uzturēt sevi un ģimeni – mēs to redzam, jo saņemam izrakstus no bankas konta. Tas nepavisam nav gadījums, kad cilvēks par pēdējiem 100 tūkstošiem nopērk mājokli. Kaut arī ne vienmēr tie ir miljonāri.» Īpašumi tiek pir-kti, lai atpūstos te kādu laiku vasarā un iegūtu brīvu ceļošanas iespēju, nevis tiešām pārceltos uz dzīvi Latvijā.
Žurnāls Ir novēroja, ka investēšana Latvijas nekustamajos īpašumos ir kļuvusi par populāru tematu Krievijas plašsaziņas līdzekļos – sākot ar Forbes un beidzot ar reģionālajiem portāliem, teiksim, Vorkuta.ru.
Turklāt, pēc izdevuma Kommersant ziņām, Latvija pērn kļuvusi par ceturto vēlamāko nekustamo īpašumu iegādes vietu ārzemēs, spriežot pēc klientu izrādītās intereses nekustamo īpašumu kompāniju statistikā (13% pieprasījumu) tūlīt aiz Vācijas (36%), Spānijas (17%) un ASV (15%), pat apsteidzot Itāliju (11%) un Bulgāriju (4%). Cits jautājums – kā šī interese pārvēršas naudas apjomā?
Korupcijā pārspļauj Nigēriju
Kaut arī eksperti ir vienisprātis, ka Krievijas naudas pieplūduma galvenais iemesls ir neomulīgā biznesa vide viņu pašu mājās, šo nemājīgumu katrs skaidro mazliet citādi.
Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis vērš uzmanību uz nākamajā gadā gaidāmajām Krievijas prezidenta vēlēšanām – pirms tām ikviens, kam parādījusies kāda nopietnāka naudas summa, vismaz daļu mēģina ieguldīt ārzemēs. Pēc viņa domām, Krievijas valdība ir labākais Latvijas partneris investīciju piesaistē, jo pastāvīgi gādā, lai Krievijas caurmēra uzņēmējs savā dzimtenē nejustos droši. «Viņš skaidri zina: ja bizness attīstīsies sekmīgi, pie viņa var atnākt, un viņš acumirklī kļūs pliks un nabags.» Tāpēc Rungainis secina – Latvija ir ne tik daudz Londona trūcīgākiem miljonāriem, cik Honkongas līdziniece ķīniešiem: vide saprotama, spēles noteikumi civilizētāki.
Baņķieris Aleksandrs Gafins savukārt īpaši izceļ korupciju, nevis prezidenta vēlēšanas ar diviem labi zināmiem kandidātiem – Putinu un Medvedevu, kuri investīciju pieplūdumu Latvijā nevarot ietekmēt. «Uzņēmējus satrauc korupcijas līmenis, kas pārsniedzis jebkādas saprāta robežas. To atzinis pats prezidents Medvedevs. Tur arvien biežāk grib vienkārši atņemt biznesu. Bet kukuļu līmenis Krievijā ir tāds, ka Nigērija liekas kā bērnudārzs. Tāpēc daudzi cenšas pārcelt biznesu uz valstīm, kurās spēlē pēc pazīstamiem noteikumiem.»
Zinātāji redz ne vien trūkumus Krievijā, bet arī Latvijas pievilcību un gatavību atdot savu uzņēmumu aktīvus. Runā, ka Latvija beidzot esot «pagriezusies ar seju pret Krievijas investoriem». Toties Roberts Idelsons iemet trumpju kaudzē vēl kādu – Krievijas kapitāla aktivitāte esot tik pamanāma tāpēc, ka Rietumu investori ir kļuvuši piesardzīgāki un neizlēmīgāki. «Krievijā pašlaik ir diezgan daudz brīvas naudas. Un neviens, atskaitot krievus, nav gatavs Latvijā kaut ko pirkt.» Mēdz teikt – drošiem pieder pasaule. Vai vismaz tuvējās ārzemes.
Labi un slikti
Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vadītājs Andris Ozols vērtē krievu investīcijas:
+ Pēc Rīgas piena kombināta akciju paketes nonākšanas multimiljonāra Andreja Beshmeļņicka rokās gaidāms straujš eksporta kāpums uz Krieviju un NVS valstīm.Vietējie akcionāri pieļauj, ka Rīgas piena kombināts apgrozījumu var dubultot gada vai pusotra laikā.
– Nesenais krievu kompānijas Sveza mēģinājums agresīvi uzpirkt Latvijas finiera akcijas. Krievijas kompānijas komentāri izklausījās pavirši, un šķita, ka viņu patiesais mērķis ir tikai iegūt Latvijas finiera pasūtītāju bāzi un pārņemt kompānijas iekarotos tirgus.
Kas un kam pārdots pēdējā laikā?
airBaltic
Puse Bertoltam Flikam piederošās BAS par vienu eiro nonākusi pie Bahamās reģistrētās kompānijas Taurus Asset Management Fund, ko pārstāv Krievijas pilsonis Staņislavs Kovtuns. Neoficiāli minēts, ka pircējs varētu būt miljonārs Vladimirs Antonovs, kura kontrolētā Krājbanka izsniegusi Flika kompānijai 31 miljona latu kredītu. BAS kontrolē 47% airBaltic.
TVNET
Par otrā populārākā Latvijas ziņu portāla īpašnieku martā kļuva norvēģu mediju koncerns Schibsted.
Hotel de Rome un Konventa sēta
Krievijas pilsonim Andrejam Djuževam piederošā Baltic Investment Group martā iegādājās 50% akciju kompānijā Reho, kas pārvalda šīs abas Vecrīgas viesnīcas. Šis nav pirmais Djuževa darījums Rīgā – novembrī viņš par 1,51 miljonu latu nopirka likvidējamās RSK Apdrošināšanas kompānijas ēku Lāčplēša ielā.
Možums Pro kafejnīcas Vecrīgā
Līdz šim neatklāti maskavieši (no kuriem viens dzimis Liepājā) martā nopirka Uģim Putniņam piederošo populāro Vecrīgas āra kafejnīcu uzņēmumu.
Rīgas piena kombināts
Aprīlī par stratēģisko investoru uzņēmumā kļuvis Krievijā lielākā piena pārstrādes holdinga Danone-Unimilk vadītājs multimiljonārs Andrejs Beshmeļņickis. Akciju paketes lielums un summa netiek atklāti.
Pure Food
Aprīlī beļģu ģimenes uzņēmums Puratos nopirka Latvijas pārtikas ražotni. Darījuma summa nav atklāta.
Forum Cinemas
Somu Sanoma Group aprīlī par 116 miljoniem eiro pārdeva zviedru fondam Ratos AB savu kinoteātru tīklu Somijā un Baltijā, kurā ietilpst arī Rīgas lielākais kinoteātris.
Latvijas Biznesa banka
Maijā kļuva zināms, ka Krievijas miljardiera Andreja Molčanova biznesa struktūras pārņēmušas savā īpašumā šo kredītiestādi, kas piederēja grūtībās nonākušajai Maskavas bankai. Neoficiāli kā darījuma summa izskan 10 miljoni dolāru.
Man-Tess
Uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš jūnijā beidzot pārdevis termināli Rīgas ostā, par kura patieso īpašnieku aiz Nīderlandē reģistrētā Alandam Capital izkārtnes tagad tiek uzskatīts Krievijas bagātnieks un S.P.I. grupas īpašnieks Jurijs Šeflers.
GE Money bank
Amerikāņi pārdevuši Latvijā strādājošo banku Krievijas finanšu kompānijai Otkritije. Neoficiāli piesauktā darījuma summa ir 25 miljoni dolāru.
airBaltic ir 4–6 nedēļas
Valdības konsultants Ģirts Rungainis neieteiks valstij samazināt līdzdalību airBaltic mazāk par 25%
Ko mūsdienās darītu krietnais tēvadēls, nonācis krustcelēs un apzinājies bezcerīgo izvēli, ka, iedams pa labi, pazaudēs zirgu, bet pa kreisi – galvu? Nolīgtu konsultantu, protams.
Tieši tā rīkojusies Latvijas valdība, nolīg-stot IBS Prudentia, lai mēģinātu izšķirties starp diviem sliktiem risinājumiem nacionālās lidsabiedrības airBaltic glābšanai: ieguldīt papildu naudu pamatkapitālā uzreiz, vai arī ļaut to izdarīt kādam citam, rēķinoties, ka tādā gadījumā samazināsies valstij piederošo akciju daudzums (pašlaik 52,6%).
Abos variantos cena ir mērāma desmitos miljonu. Auditori arvien neapstiprina uzņēmuma gada pārskatu, bet neoficiāla informācija liecina, ka pērnais gads beidzies ar aptuveni 37 miljonu latu zaudējumiem un tendence šogad ir tikpat slikta. Pamatkapitāla palielināšanai nepieciešamā summa žurnālam Ir nosaukta amplitūdā no 30 līdz 60 miljoniem latu kopā no abiem īpašniekiem – valsts un Baltijas Aviācijas sistēmām (BAS), kas formāli pieder airBaltic prezidentam Bertoltam Flikam un Bahamās reģistrētam fondam, kas tiek saistīts ar Latvijas krājbankas īpašnieku Krievijas miljonāru Vladimiru Antonovu.
Kompānijas glābšana ir parastajā stāvoklī, ko var saukt par stabilu strupceļu, – prezidents Bertolts Fliks bēguļo pa ārzemēm, BAS «norāva» padomi un atsakās nominēt jaunus pārstāvjus, pirms nav lēmuma par pamatkapitālu, savukārt lēmuma par pamatkapitālu nav, kamēr nav uzticamu skaitļu par uzņēmuma stāvokli, un skaitļu nav.
Arī Prudentia partneris un valdības konsultants Ģirts Rungainis, ar kuru tiekamies kafejnīcas KID āra terasē un kurš lielāko daļu sarunas pavada uz krūtīm sakrustotām rokām, par skaitļiem runāt diez ko negrib, jo esot izdevies panākt nestabilu abu procesā iesaistīto, publiski karojošo akcionāru uzticību un negriboties teikt neko tādu, kas tai kaitē. airBaltic glābšanas procesā Prudentia iesaistījās pirms mēneša bez konkursa un pēc Satiksmes ministrijas uzaicinājuma, jo «kāds tur konkurss, ja pirmais darbs jāizdara pāris naktīs». Nākamnedēļ tai vajadzētu valdībai ieteikt, kā rīkoties tālāk.
Vienu skaitli viņš nosauc gan – ja valsts vēlētos pārņemt uzņēmumu savā īpašumā pilnībā, jārēķinās ar 250 miljonu eiro ieguldījumu. Tas ietvertu gan pamatkapitāla palielināšanu, kas tiktu izmantots iepriekšējo gadu zaudējumu segšanai, kredītu pārfinansēšanai, un vismaz 100 miljonu ieguldījumu jaunajās lidmašīnās, kuras airBaltic objektīvi vajag. Vecie propelleru Fokker ir degvielrijīgi kā caurbiras. Apstākļos, kad degvielas cena dramatiski pieaugusi, katrs reiss ar tiem par pašreizējām biļešu cenām nozīmē zaudējumus.
Rungainis ir samierniecisks arī par to, kā airBaltic nonākusi bēdīgajā situācijā. Avioindustrija neesot labākais investīciju objekts – slavenais amerikāņu investors Vorens Bafets teicis, ka tā visā pastāvēšanas vēsturē zaudējusi vairāk naudas, nekā tajā investēts, un rentabilitāte bijusi maza arī treknajos gados. Lidsabiedrībām pēdējos gados trāpījušas gan dabas kataklizmas, gan augstās degvielas cenas.
«Pirms pāris gadiem jau viss bija labi un nevienu neuztrauca tas, ka valsts neko nevar ietekmēt, un tā bija ieguldījusi minimālus līdzekļus. Brīdī, kad izrādījās, ka vajag valsts līdzekļus, valsts arī sāka uzdot jautājumus,» viņš saka. Vēl viens faktors esot straujā attīstība: ar tik lielu apgrozījumu kā airBaltic kompānijai arī vajag vairāk naudas, un, ja nevar nopelnīt, tad ir jāiegulda.
Žurnālam Ir zināms, ka nesenā valdības sēdē Prudentia kā vēl vienu no faktoriem skarbi kritizējusi Bertoltu Fliku kā vadītāju. «Tā ir viena lieta, par ko es negribu izteikties publiski,» saka Rungainis. «Mūsu darbs šajā statusā ir aizstāvēt valsts intereses, un kā tādam man nav ne draugu, ne ienaidnieku. Es negribu diskutēt ar airBaltic vadību caur presi, es negribu neko nevajadzīgu teikt par to, kas tur ir noticis. Vienmēr varēja vadīt labāk. Katrā ziņā mēs neesam redzējuši nekādus klajus noziedzīgus nodarījumus.»
Prudentia bijis uzticēts izvērtēt visus scenārijus, pat abas galējības, kurās valsts pārdod visas daļas vai atpērk visu no Flika un Co. Rungainis ir tiešs – pašreizējā stāvoklī uzņēmuma vērtība neesot lielāka par tās zīmolu vērtību, kas tai vairs nepieder (preču zīmju vērtību auditori 2009.gada decembrī novērtēja starp 6,5 un 13 miljoniem eiro – red.), bet viņš arī neredz, kur valsts varētu iegūt 250 miljonus eiro. Turklāt tādā scenārijā esot jārēķinās ar vēl pāris simtiem miljonu lidostas attīstībai. «Par to vajadzētu būt lielākajam cepienam, jo valstij nav jābūt pašmērķim būt par aviokompānijas līdzīpašnieku. Ir svarīgi, lai šeit ir kāda aviokompānija, kam tā ir bāzes lidosta, kas nodrošina pietiekami daudzus tiešos lidojumus un tranzīta plūsmu, kas paaugstina lidojumu biežumu un samazina izmaksas tiem, kas dzīvo lidostas tuvumā,» viņš saka. «Galvenais secinājums – ir jāattīsta lidosta, jo mūsu mērķis ir paaugstināt dzīves līmeni pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Bet mūsdienās lietas, kas paaugstina pievienoto vērtību, pārvadā ar lidmašīnām.»
Pēc viņa vārdiem, gaisa satiksme 21.gadsimtā esot tas, kas 18.gadsimtā kuģi un ostas, 19.gadsimtā – dzelzceļš vai 20.gadsimtā automašīna. Stāsti par ostu lielo ietekmi uz Latvijas konkurētspēju viņam šķietot smieklīgi, jo, neskaitot infrastruktūras nolietošanu un apkārtējās vides piesārņošanu, tās dod labumu ļoti nelielam skaitam cilvēku, savukārt aviosatiksme – daudziem.
Ja aizvērtu acis un izmainītu balsi, varētu domāt, ka dzirdu nevis Rungaini, bet Šleseru. Rīgas lidostai, ja to vizionāri attīsta, esot potenciāls ne tikai konkurēt ar Helsinkiem, bet arī ar Stokholmu un Kopenhāgenu. Nākamajos 40 gados esot jātiecas uz 20-30 miljoniem pasažieru (šogad labākajā gadījumā būs gandrīz pieci). Valstij jāaicina labākie aerotropoles (pilsēta, kas attīstās ap lidostu) koncepta speciālisti pasaulē, jāsauc kopā Mārupes un Rīgas pašvaldības un jāzīmē lieli plāni.
Tikai pirms tam, protams, paliek tāds sīkums kā nacionālās lidsabiedrības glābšana. Rungainis teic, ka laiks esot 4-6 nedēļas. Ja to neizdarīs līdz Saeimas vēlēšanām, pēc tam līdz rīcībspējīgai valdībai paies zināms laiks, bet kompānijai naudu un lēmumu vajag tagad. Arī otrs akcionārs – Baltijas Aviācijas sistēmas – liekot manīt, ka nebūs mierā vienpusēji ieguldīt, grib runāt par akciju pārdali un draud pārcelt bāzi uz Viļņu.
Prudentia esot mandāts runāt gan ar BAS, gan ar Latvijas krājbanku, kas tieši un netieši uzņēmumā ieguldījusi apjomīgus līdzekļus. «Viņi ir signalizējuši, kādi ir riski. Var strādāt pie tā, lai pārvietotu lidostu uz Viļņu, kas nav izdarāms vienā dienā, bet vajag atcerēties, ka Lietuvā Antonova kunga ietekme ir daudz lielāka. Otrs risks ir maksāšanas problēmu iestāšanās, bet nevajadzētu dzīt vilni sabiedrībā un ar to baidīt, jo kompānija vispār ir laba un, ja cilvēkus baida, viņi nepērk biļetes, kas situāciju tālāk pasliktina,» sacīja Rungainis. «Bet risinājums ir vajadzīgs 4-6 nedēļās, citādi riski ievērojami pieaug.»
Kādu risinājumu Prudentia gatavojas ieteikt? Baņķieris uzsver, ka neesot pareizi sacīt, ka kādam no variantiem jau tiek dota priekšroka – valdība vērtēs visus. No sarunas graudu pa graudam izdodas izlobīt, ka konsultantiem nešķistu prātīgi ieguldīt kārtējos desmitus miljonu valsts naudas, ja tā nav gatava iet līdz galam un pārņemt visu biznesu. Līdz ar to paliek otrs variants – ļaut BAS ieguldīt un palielināt akciju apjomu, valsts daļu skaitam nekrītot zem 25%, jo ir dažādi nosacījumi, kas regulētajā industrijā drīkst lidot uz ES un uz trešajām valstīm. Pēc 6-9 mēnešiem var mēģināt atrast pieklājīgu investoru. Taču valstij un BAS vajadzētu noslēgt jaunu akcionāru līgumu par labāku pārvaldību un vienoties, kas notiek pēc īstermiņa ugunsgrēka nodzēšanas: kādā termiņā un par cik viena no pusēm otru izpērk, paredzot valstij iespējas savas akcijas eventuāli atgūt, kad pārskries vētra. «Tas ir skaidrs – nauda ir jāliek ar nosacījumiem.»
Atgādinu, ka tieši tas pats tika sacīts pirms pusotra gada, kad valsts ieguldīja 15,6 miljonus, par kuru izlietojumu tagad nav ziņu. Tad tika solīts gan valsts pārstāvis valdē (tajā arvien ir tikai Fliks), gan lielāka kontrole pār naudas izlietojumu (nav noticis). Uz to konsultantam īsti nav, ko teikt, bet ir divas citas atziņas. Pirmā – nevajag lolot ilūzijas, ka valsts spēs vadīt airBaltic. Otrā – ka valsts spēj ātri pieņemt lēmumus, jo «sistēma ir uzbūvēta tā, lai to vadīt varētu pat idiots, kura nonākšana tās vadībā demokrātiskā sabiedrībā ir pilnīgi iespējama».
Taču Rungainim neesot šaubu, ka lēmums tiks pieņemts, jo to vienkārši nevar nepieņemt.
Līdz ar to atliks vienīgi novērtējums, vai procesā ir zaudēta galva, vai tikai zirgs.
Ēdienkarte
Jogurta zupa ar gurķiem un redīsiem
Siltie vistas salāti ar gaileņu mērci
Minerālūdens
Espresso
Latte
Labdien un atā!
Līdz Saeimas ārkārtas vēlēšanām palikušas 45 dienas. Vēl nekad partijām nav bijis tik īss sagatavošanās posms un partiju kasēs – tik maz naudas
Ja Saeimas vēlēšanas būtu notikušas jau jūlijā, tad saskaņā ar Latvijas faktu aptauju par uzvaru tajās cīnītos apvienība Saskaņas centrs (SC) un Zatlera Reformu partija (ZRP), ievērojami tālu aiz sevis atstājot Vienotību, Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS), kā arī partiju Visu Latvijai!-Tēvzemei un brīvībai/LNNK (VL-TB/LNNK). Provizoriskās aplēses liecina, ka šādā gadījumā jaunajā Saeimā būtu ievēlēti 30 deputāti no SC, tikpat no ZRP, 15 tautas kalpi no Vienotības, 14 – no ZZS, bet VL-TB/LNNK saņemtu 11 mandātus.
Taču vai partiju piedāvājums ārkārtas vēlēšanām būtiski atšķirsies no 10.Saeimas?
Nenogulēt vēlēšanas
Lai arī vēl ne tik senā vēsturē politiskie spēki sacentās par iespēju pirmajiem iesniegt vēlēšanu sarakstus, pašlaik partijām svarīgākais ir paspēt iesniegt atbilstoši sagatavotus sarakstus Centrālajā vēlēšanu komisijā līdz to pieņemšanas pēdējai dienai 18.augustā. Sarakstu sastādīšana patlaban rit pilnā sparā, taču visu lielāko politisko spēku pārstāvji atzīst, ka ar dažiem izņēmumiem 11.Saeimas vēlēšanās startēs tie paši deputāti, kuri bija ievēlēti tagad atlaistajā parlamentā. Izņēmums ir ZRP, kuras nebija 10.Saeimā un par kuras sarakstiem vēl nav zināmas pat aptuvenas aprises. «Pašlaik strādājam pie principiem, pēc kādiem veidosim sarakstus,» stāsta ZRP valdes loceklis Klāvs Olšteins (iepriekš Vienotība), skaidrojot, ka iecere ir sarakstus veidot no reģionu nodaļu ieteiktiem cilvēkiem, vadībai Rīgā nebūšot lielas lomas šajā jautājumā. Deputātu kandidātu sarakstu ZRP plāno apstiprināt partijas kongresā 13.augustā, līdz ar to saraksti varētu tikt iesniegti pēdējās dienās pirms termiņa beigām.
Šāda kavēšanās netieši ietekmē arī ZZS sarakstu iesniegšanas plānus, jo joprojām nav zināms Ventspils mēra Aivara Lemberga (Latvijai un Ventspilij) lēmums – startēt ārkārtas vēlēšanās vai ne. Lembergs iepriekš izteicies, ka vēlētos konkurēt ar Zatleru vienā apgabalā, tieši tāpēc «noslēgts» joprojām nav arī ZZS saraksts. Turklāt ZZS politiķi neslēpj – uz Lembergu tiek liktas lielas cerības. «Viena lieta ir apvienības reitings, kas ir nokrities, otra – partijas vilkme ar Lembergu. Apvienības vilkme [socioloģiskajās aptaujās] uzrādās 8% apmērā, taču Lemberga vilkme ir 30%. Tā ka viss būs atkarīgs no tā, vai viņš startēs vai nestartēs,» saka ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis. Saeimas kuluāros neoficiāli izskan minējumi, ka Lembergs arī šoreiz vēlēšanās nestartēs, taču tas nenozīmē, ka viņš tā arī rīkosies un saviem tuvākajiem politiskajiem līdzgaitniekiem nesagādās pārsteigumu – izšķiršanos kandidēt, jo «nav jau vairs ko zaudēt». Lai arī ZZS sarakstā startē visi apvienības ministri un deputāti, to skaitā no Latvijai un Ventspilij, bet ne Latvijas Zaļās partijas izvirzītā Saeimas deputāte Iveta Grigule, sarakstos būšot jaunpienācēji – viņu vidū ir manāms arī bijušais Sabiedrības integrācijas fonda direktors Nils Sakss, bijušais Augstākās tiesas senators Vilnis Vietnieks, kā arī bijušais Tautas partijas deputāts Māris Kučinskis. Viņam gan bija izvēle – pievienoties ZZS vai Vienotībai, bet lēmums pieņemts par labu «zaļzemniekiem», jo šis piedāvājums bijis pirmais. «Pašlaik ir divi varianti – vai nu mest plinti krūmos, vai tomēr pierādīt, ko var izdarīt,» pauž Kučinskis.
Viņš nav vienīgais 10.Saeimas deputāts, kurš pirms jaunajām vēlēšanām maina partiju, – lēmumu pievienoties ZZS pieņēmis arī no Par labu Latviju! saraksta Saeimā ievēlētais, bet partijām nepiederošais deputāts Imants Jānis Bekešs. Savukārt neveiksmīgi beidzās SC mēģinājums pārvilināt savās rindās savulaik pazīstamu apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) politiķi Juri Sokolovski – sākotnēji viņš piekritis, taču vēlāk pārdomājis.
Jaunas sejas varēs manīt arī citu politisko spēku piedāvājumā – Saskaņas centrs elektorātu uzrunās ar dažiem latviešu tautības kandidātiem. Piemēram, Zemgalē SC sarakstā ar pirmo numuru startēs bijušais Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis Ivars Zariņš, kurš gan nav partijas biedrs. Starp jaunpienācējiem atrodams arī advokāts Andrejs Elksniņš, kurš būšot arī SC tieslietu ministra kandidāts. Savukārt Vienotība lepojas ar krievu tautības jaunpienācēju sarakstam – krimināltiesību ekspertu Andreju Judinu, bet Latgalē lielas cerības liek uz bijušo Daugavpils mēru, savulaik LPP/LC biedru Jāni Lāčplēsi. Vietas Vienotības sarakstos atradīsies arī Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdim Mārtiņam Sausiņam, kā arī Sabiedrības citai politikai domubiedriem no biedrības Progresīvie jauniešiem – Ansim Dobelim un Ervīnam Labanovskim, kas savulaik bija arī aktīvi Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedri. «10.Saeimas vēlēšanu saraksts bija «svaigāks» – tajā bija daudz jaunpienācēju, no kuriem lielākā daļa kļuva par deputātiem, bet šis saraksts ir nobriedušāks,» skaidro Vienotības valdes loceklis Edgars Jaunups.
Ar jaunām sejām uz ārkārtas vēlēšanām dodas arī VL-TB/LNNK, tās deputātu kandidātu vidū ir gan tenors Nauris Puntulis, gan Latvijas Avīzes žunāliste Ināra Mūrniece, gan Rīgas domnieks – no Pilsoniskās savienības savulaik ievēlētais Jānis Atis Krūmiņš.
Par «jaunām sejām» Latvijas politikā varētu uzskatīt arī SEB Dzīvības apdrošināšanas valdes locekli Jāni Ozoliņu, uzņēmuma HansaWorld Latvia vadītāju Edmundu Sprūdžu, fonda Nāc līdzās pārstāvi Sarmu Freibergu, portāla Satori vadītāju Reini Tukišu, Zatlera likumdošanas padomnieci Sandru Sondori-Kukuli – viņi būs ZRP sarakstos.
Fēnikss un aizgājēji
Ārkārtas vēlēšanas nav izņēmums – līdzīgi kā iepriekšējās, arī šajās ir politiķi, kas atgriežas, lai strādātu. Par šādu lēmumu izšķīries bijušais Tautas saskaņas partijas dibinātājs Jānis Jurkāns, kas startēšot LPP/LC sarakstā, bet partijā neiešot. Jurkāns atgriežoties, «lai glābtu valsti, jo neviens cits nezinot, kā nopelnīt naudu». Pats sevi Jurkāns redzot tikai ārlietu ministra amatā.
Savukārt virkne citu politiķu šoruden priekšvēlēšanu cīņās vairs neiesaistīsies – viņu vidū likvidējamās Tautas partijas politiķi, arī PLL līderis Guntis Ulmanis, kurš nolēmis pamest politiku. Deputātu kandidātu sarakstos rudenī vairs nebūs atrodams arī SC deputāta Valērija Kravcova vārds, jo sibīrietim Saeimas deputāta amatā tā arī nav izdevies apgūt latviešu valodu. Vēlēšanās vairs nestartēs arī virkne Vienotības biedru – bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece nav atrodama ne tikai deputātu kandidātu sarakstos, bet arī vairs nav manīta iesaistāmies partijas darbā, lai arī ir JL valdes locekle. «Nebūtu godīgi teikt, ka šajā situācijā, kad parlaments ir atlaists, es varētu piedāvāt ko jaunu. Sabiedrībā ir pieprasījums pēc jaunas politikas, tāpēc es ieturēšu pauzi un domāju, ka līdzīgi vajadzētu rīkoties vēl daudziem citiem šīs Saeimas deputātiem,» skaidro Mūrniece. Arī pašreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars vēlēšanās nestartēšot, jo pret viņu «vērsta aktīva nomelnošanas kampaņa», turklāt viņam esot jaunas prioritātes. «Redzot, cik vājas pašlaik ir partijas, esmu nolēmis veltīt visu savu laiku Vienotības izveidei par spēcīgu politisko spēku,» pauž Kampars. Citu iemeslu pēc nepiedalīsies arī bijušais aizsardzības ministrs Imants Viesturs Lieģis, kā arī Saeimas deputāts Kārlis Šadurskis (Lieģis savu nākotni saista ar diplomātisko dienestu, bet Šadurskis cer beidzot sākt pildīt Eiropas parlamenta deputāta pienākumus).
Jauni ceļi pie vēlētājiem
Lai arī partiju iekšējā darba organizācija ir atšķirīga – vieniem ir tēla veidotāji (ZZS un Vienotībai; attiecīgi – reklāmisti Ralfs Vīlands un Ainārs Ščipčinskis), bet citi iztiek ar pašu spēkiem un zināšanām -, viena lieta visiem politiskajiem spēkiem ir kopīga: šogad aģitācijai varēs tērēt ievērojami mazāk naudas nekā pērn. Oficiālie «griesti» noteikti 282 000 latu apmērā, taču daži politiskie spēki, piemēram, VL-TB/LNNK norāda, ka varētu iztikt «ar dažiem desmitiem tūkstošu».
Tikmēr dārgo cīņu par vēlētāju balsīm TV ekrānos un radio pat pirms termiņa, kurā tiek uzskaitīti priekšvēlēšanu izdevumi, sāka Vienotība. Tiesa, reklāmas vēlētāju balsu zvejošanai plāno izmantot arī citi politiskie spēki, taču lielāko uzsvaru šajā priekšvēlēšanu periodā kampaņu organizatori plāno veltīt tiešiem deputātu kandidātu kontaktiem ar vēlētājiem, organizējot gan tikšanās, gan izmantojot sociālās saziņas tīklus, gan arī citos veidos. Tas, vai arī šoreiz vēlētāju izvēli būtiski ietekmēs kampaņās ieguldītā nauda, vai tomēr izvēle tiks balstīta uz rūpīgi pārdomātiem lēmumiem, būs redzams jau pavisam drīz – 17.septembrī.
Ir jautā
Kā vērtējat ekonomista Dombrovska ieteikumu, ka otrai valsts valodai Latvijā jābūt angļu?
Janīna Kursīte-Pakule, Saeimas deputāte:
Negatīvi. Nav atšķirības, vai tā būtu krievu, angļu vai vācu valoda, jo tajās runā nesalīdzināmi lielāks skaits nekā latviešu. Cilvēkiem ir tendence pamazām pāriet uz lielāku valodu. Notrulinās sava kultūra.
Alfrēds Rubiks, Sociālistiskās partijas līderis:
Viņš pats nezina, ko piedāvā. Kāpēc angļu valoda, ne krievu? Ar Angliju ir tik tāli sakari, bet Krievija ir blakus. Ja kāds domā, ka pasaule drīz runās angļu valodā, tad maldās, lai mācās labāk ķīniešu valodu.
Diāna Kubasova, uzņēmēja, Rīgas Ekonomikas augstskolas absolvente:
Kaut arī tas veicinātu internacionālo integrāciju, attīstītu starptautisko biznesu un uzlabotu izglītības līmeni, tas veicinātu latviešu valodas un kultūras izsīkšanu.
Kāda jēga
Kāda tam jēga? Vai nav nekā cita, ko darīt? Sen jau viss ir zaudēts. Mēs, tauta, neesam nekas. Nemaisies! Vai tiešām nav bail no lapsenēm?
Tādus un līdzīgus spriedumus pēdējā laikā dzirdu aizvien biežāk. «Kāda jēga?» – šādu jautājumu esmu uzdevis un joprojām uzdodu pats sev. Un ātrā atbilde, protams, ir – nekāda. Ar to arī varētu beigt pārdomas, ja nebūtu jau par klasiku kļuvušā «bet…».
Bet ko un kā atbildēt sev un citiem par 1918.gada 18.novembri, par izsūtītajiem, bēgļiem un leģionāriem, par Baltijas ceļu, par 1991.gada janvāra upuriem un barikādēm, par augusta puča apjukumu, par asarām paša un citu acīs, Dievs, svētī Latviju! klausoties un līdzi dūcot.
Kas ar mums, arī ar mani, ir noticis šajos 20 gados? Kādēļ esam kļuvuši neticīgi, vienaldzīgi? Kādēļ apšaubām katru, kurš mēģina ko mainīt? Klausoties atbildīgu politiķu un sabiedrisko darbinieku aicinājumos nestāvēt malā, būt aktīviem, realitātē sastopos ar, maigi sakot, izbrīnu: «Kā? Tu to nopietni?!»
Nejauši, bet varbūt likumsakarīgi, pēdējā laikā esmu aktīvi iesaistīts notikumos ar Jelgavas novada augstākās amatpersonas Ziedoņa Caunes darbības īpatnībām. Patīkami pārsteidz, ka iedzīvotājos tomēr ir dzīva, varbūt naiva ticība taisnīgumam un godīgumam. Tajā pašā laikā šokējoša ir lemttiesīgo deputātu neizlēmība, attaisnošanās, neizpratne un pat bailes atklāti vērtēt notiekošo.
Kad pirms 20 gadiem augustā «lielā kaimiņa» divu kungu nesaskaņu rezultātā ieguvām neatkarību, iespējams, arī sākās mūsu nelaimes. Kas lēti pirkts, tam nav vērtības. Šajos atjaunotās neatkarības gados, ar mantotās padomiskās domāšanas attieksmi pret varu, valsti un varas augstprātīgo attieksmi pret tautu esam nodzīvojušies tik tālu, ka grēkus var atrast katram. Tagad pat lielākais nelietis ņirgdams atļaujas piesegties ar Bībeli, sakot: «Kurš tad te ir bez grēka, lai varētu mest akmeni pirmais.»
Mēs, sabiedrība, esam dīvainā situācijā. Daļa esam aktīvi sadarbojušies ar iepriekšējo varu, daļa – samiernieciski vai vienaldzīgi pieņēmuši gan iepriekšējos, gan šodienas rakstītos un nerakstītos eksistences un pat izdzīvošanas noteikumus. Manuprāt, lai patiešām nemuļļātos, mums ir jāreformējas katram un visiem kopā, pieņemot individuālu un kopīgu izlīgumu, varbūt pat zvērestu sev un savai valstij. «Es apņemos, nežēlojot dzīvību, aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību, godīgi dzīvot un strādāt, lai vairotu Latvijas valsts un tautas labklājību.» Tādu solījumu naturalizējoties paraksta nepilsoņi, bet pilsoņi? Vismaz domās pieņemsim šādu pašu solījumu.
Nepakļausimies «zombēšanai», ka politika ir netīra, tā atsitot jebkādu vēlmi tajā piedalīties. Taču netīri ir varas, naudas un mantas kārie politiķi.
Pieprasīsim pieņemt pamatlikumā sadaļu par atbildību – atbildību katram, sākot no pilsoņa līdz prezidentam. Satversmes 2.daļa par pilsoņu tiesībām un pienākumiem jau bija izstrādāta, bet 1922.gada 5.aprīlī Satver-smes sapulcē netika pieņemta. Vai var būt tikai tiesības – bez pienākumiem? Tādēļ jau esam tur, kur esam.
Lai sabiedrībai būtu tiesības un iespējas ietekmēt vietējo un augstāko varu, pieprasīsim patiešām realizēt Satversmes 2.pantu – «valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai».
Ja valstī ir krīze, tai jāattiecas uz visiem līmeņiem, nevar aizbildināties, ka augšām nevar daudz «griezt», jo viņi nebūšot lojāli valstij. Ja par naudu lojalitāti var nopirkt, tad par lielāku naudu – var arī pārdot.
Ja šādus un līdzīgus jautājumus uzdodam katrs sev, tad kā pieņemt katru pirmdienu LTV sludināto «viss notiek tā, kā tam jānotiek, neatkarīgi no mūsu gribas»? Kāda nolemtība! Kur esam mēs paši? Es nevēlos samierināties ar tādu bezcerību un būt tikai liecinieks, ka bez neviena šāviena, pateicoties vienaldzīgai malā stāvēšanai, zaudējam savu valsti.
Dzīve desu fabrikā
The Washington Post salīdzina Latvijas politisko rīcībspēju ar ASV nevarību
Viens no pasaules vēsturē sekmīgākajiem (ja arī ne cēlākajiem) politiķiem, Vācijas apvienotājs un ilggadējais kanclers Oto fon Bismarks esot teicis, ka ir divas lietas, kuras ļaudīm nebūtu jāredz: no kā tiek taisītas desas un kā tiek veidoti likumi.
Mūsu atklātības laikmetā gan ir vieglāk noslēpt, kādi subprodukti tiek piemalti desu luņķiem, nekā slēpt no vēlētājiem, kādas intrigas, savtīgums, neērti kompromisi un politbiznesa ķīmiķošana sajaucas, lai valdība vai parlaments nonāktu līdz lēmumu pieņemšanai. Turklāt daudz no tā, ko nezinām, bez sevišķas piepūles varam piedomāt klāt, un šos vērtējumus spēcīgi ietekmē latvieša pavloviskais negatīvisma reflekss, kas jau tūlīt pēc Jāņiem liek sūkstīties, ka vasara iet uz beigām. Tā viegli nonākt pie lielā sabiedrības daļā par aksiomu pieņemtā, ka nekur citur pasaulē nav tik muļķīgas un neefektīvas politikas kā pie mums.
Latvijai vēl būtu daudz darāms, lai nodrošinātu atbildīgu, godīgu un efektīvu politiku un valsts pārvaldi, tomēr jāteic, ka uz pasaulē notiekošā fona Latvija nebūt neizskatās pēc valsts, kura atrodas politiskās rīcībspējas rangu tabulas dibengalā. Tieši otrādi – kamēr visapkārt tiek apšaubītas pat visstabilākās vērtības un viena valsts pēc otras nonāk finanšu tirgu un kredītreitingu aģentūru krustugunīs, uzticēšanās Latvijas varēšanai pieaug.
Jau gandrīz pusotru gadu eirozona cīnās ar parādu krīzi, taču situācija ne tikai neuzlabojas, tā pastāvīgi kļūst sliktāka. 22.jūlijā eirozonas valstu vadītāji pieņēma kārtējo Grieķijas glābšanas plānu, kas piešķīra Atēnām vēl 159 miljardus eiro, samazināja par aizdoto naudu maksājamos procentus un palielināja nesen dibinātā ārkārtas palīdzības fonda tiesības palīdzēt arī citām grūtībās nonākušām valstīm.
Rezultāts? Moody’s nākamās nedēļas sākumā atkal pazemināja Grieķijas kredītreitingu, un krīzes ūdeņi jau sāka celties aizvien augstāk ap valstīm, kuras līdz šim bija ar dievpalīgu radījušas iespaidu, ka spēs izvairīties no kraha. Kipra, kuras finanšu sistēma ir cieši saistīta ar Grieķijas bankām, arī piedzīvoja kredītreitinga pazeminājumu. Salas prezidents tūlīt pēc tam atlaida valdību, un sākās runas, ka tā varētu kļūt par nākamo ES valsti, kurai nepieciešama starptautiska finanšu palīdzība. Itālijai un Spānijai kredītlikmes turpināja augt, Moody’s brīdināja, ka varētu samazināt Spānijas reitingu, un tās premjerministrs atlaida parlamentu un izsludināja ārkārtas vēlēšanas.
Tikmēr Latvijas kredītreitingi aug, un procentu likmes par valsts parādzīmēm krīt. Šīs nedēļas sākumā valsts desmitgadīgo obligāciju likme bija ap 5,48%, kas ir jau manāmi zemāk nekā Itālijai (5,79%) vai Spānijai (6,00%), zemāk par Poliju (5,77%) vai Ungāriju (7,42%), nemaz nerunājot par palīdzības programmu dalībniecēm Īriju (10,356%), Portugāli (10,26%) vai Grieķiju (14,05%). Arī apdrošināties pret Latvijas iespējamo defoltu ir lētāk nekā pret Spānijas vai Itālijas, un šis finanšu rādītājs Latvijai jau tuvojas Beļģijas līmenim. Pat Kipras nedienas, iespējams, liecina par investoru gatavību uzticēt savu naudu Latvijai, jo zinoši vērotāji min, ka pēdējā laikā manāmais krievu naudas pieplūdums Latvijā ir vismaz daļēji skaidrojams ar Austrumu naudas aizplūšanu no iecienītās Vidusjūras ārzonu paradīzes.
Savukārt tuvredzīgu politisku manevru uzvaru pār veselo saprātu un valsts interesēm spilgti demonstrēja ASV republikāņu un demokrātu sadursme par valsts parāda griestu paaugstināšanu, kura draudēja iedzīt defoltā valsti, kas atrodas pasaules finanšu sistēmas centrā. Pēdējā mirklī tika panākta vienošanās, uz kuras pamata ASV izpildīs savas finanšu saistības, tomēr politiķu biedējošā nespēja konstruktīvi risināt pat tik vienkāršu jautājumu rada dziļas bažas par ASV gatavību tikt galā ar milztošajām budžeta deficīta un valsts parāda problēmām. Tāpēc ir ticams, ka arī ASV kredītreitings varētu tikt pazemināts.
Arī Latvijā bijušas smagas politiskas sadursmes par deficīta samazināšanu, tomēr to rezultātā valsts ir virzījusies uz krīzes pārvarēšanu, nevis padziļināšanu. Varbūt tāpēc pirms dažām nedēļām iecienītais The Washington Post ekonomikas komentētājs Roberts Samjuelsons rakstā Ko mēs varam mācīties no Latvijas ekonomiskās atkopšanās salīdzina ASV ar Latviju un saka: «Izšķirīga rīcība Latvijā palīdzēja tai atgūt uzticību. Valdība spēja vadīt valsti. Savienotajās Valstīs valdība ir dreifējusi. Tās nekonsekvence un neizlēmība ir saēdusi ticību nākotnei un iedragājusi atkopšanos.»
Kas to būtu domājis, ka pienāks laiks, kad kāds amerikānis labvēlīgi salīdzinās Latvijas politisko veiktspēju ar Amerikas nevarību?
Daudzi, protams, teiks, ka tepat uz vietas tik jauki neliekas. Katram sava desu fabrika labāk pazīstama. Latvijai jāpārvar vēl daudz problēmu: oligarhi, korupcija, demogrāfiskā krīze, bezdarbs, izglītības sistēmas skleroze. Taču divarpus gadu pieredze dod pārliecību, ka pat nelabvēlīgos apstākļos Latvija spēj pārvarēt grūtības. Finanšu tirgi un ārzemju komentētāji sākuši mums noticēt. Laiks arī pašiem apzināties, ko esam panākuši, un turpināt virzīties uz augšu.
Komentārs 140 zīmēs
Šopings: jūnijā mazumtirdzniecība pieauga par 5,4%, salīdzinot ar pagājušo gadu. Šajā laikā radītas 30 000 darba vietas, tas atspoguļojas patēriņā.
Nebūs «interesanti»: prezidents no Saeimas darba kārtības izravējis politisko pozicionēšanos – Štokenberga gāšanu un deputātu imunitātes ierobežošanu.
Aiziet pa burbuli: Ulmanis nekandidēs. Šķēle nekandidēs. Kravcovs nekandidēs. Iesalnieks nekandidēs. Mūrniece nekandidēs. Jurkāns – kandidēs. Šlesera sarakstā.
Pieci zināmie
Nākamajā Saeimā būs Vienotība, ZZS, SC, VL-TB/LNNK un Zatlera partija
Saeimas atlaišana ir skarbs pārbaudījums politiķiem un viņu politikai. Tēla sakopšanas kampaņas nevar pagūt sagatavot, un tām nav arī naudas. Toties vēlētāji ir ieguvēji, jo varēs vērtēt to, kas ir, nevis to, ko par lielu naudu būtu piedāvājuši reklāmu taisītāji.
Ir piecas partijas un apvienības, kuras droši vien iekļūs nākamajā Saeimā un ir vērts vērtēt. Četras ir labi pazīstamas, piektā top.
Šajā Saeimā viskuplāk pārstāvētajai Vienotībai nākamajā droši vien būs mazāk vietu. Taču ilgtermiņā tieši Vienotība var izrādīties lielākā ieguvēja no Saeimas atlaišanas. Ieguvumi nav tikai nupat redzamie – ka tai nu izdodas virzīt uz priekšu virkni gadiem ilgi Saeimā bremzētu likumdošanas iniciatīvu. Un ka ārkārtas situācija pasteidzinājusi apvienības apvienošanos partijā. Lielākais Vienotības ieguvums – Saeimas atlaišana ir novērsusi tai risku izvirst par Lemberga iegribu apmierinātāju un beigu galā tikt izmestai opozīcijā.
Stratēģiskais mērķis, kura labad Vienotība izveidoja pašreizējo koalīciju un Valdis Dombrovskis uzņēmās premjerministra amatu, ir gods godam sasniegts – Latvija sekmīgi pabeigs starptautiskā aizdevuma programmu, un ekonomiskā izaugsme ir atgriezusies. Taču pēckrīzes situācijā vairs neattaisnojas kompromisi, kurus varēja pieciest šā lielā mērķa labad. Pēc prezidenta vēlēšanām Dombrovskis diezin vai grib atgādināt par «stingrajām norunām» ar «partneriem» nevirzīt amatiem kandidātus bez saskaņošanas koalīcijā. Bet par budžeta un ES naudas dalīšanu pat šādu vienošanos nav bijis. Jo vairāk Lembergs dabū, jo vairāk grib, un vēl trīsarpus gadus līdz vēlēšanām nebūtu nodzīvojusi vai nu šī valdība, vai nu Vienotība.
Vienotība acīmredzot izlēmusi paildzināt kopdzīves laimi ar «zaļajiem zemniekiem» vismaz līdz pirmstermiņa vēlēšanām un cīnīties ar oligarhiem, paturot valdībā lielākā partiju. Tomēr no tās varētu sagaidīt vismaz nekarošanu ar vienīgo dabisko sabiedroto – Zatlera partiju. Tikai no šo abu sekmēm būs atkarīgs, vai nākamās Saeimas vairākums būs brīvs no oligarhu ietekmes.
To pašu var novēlēt arī Zatlera partijai, kurai sarežģītākais būs konvertēt sabiedrības atbalstu Saeimas atlaidējam atbalstā arī viņa partijai. Pielikt katra deputāta kandidāta vārdam priekšā savējo Zatlers nevar.
Arī programmas partijai vēl nav, kaut gan īsi pirms termiņa beigām prezidents Universitātē sniedza plaši izvērstu redzējumu par Latvijas nākotnes uzdevumiem. (Tiesa, tajā oligarhi vēl nebija pieminēti, bet pašlaik būs svarīgi uzturēt vēsti, kāpēc šī Saeima bija jāatlaiž.) Bet Zatlera taktiskā lokanība rada jautājumus par rīcību pēc vēlēšanām. Piemēram – vai «politika bez etniskā dalījuma» nozīmē vēlmi piesaistīt nelatviešus vai Urbanoviču un Rubiku kā viņu pārstāvjus?
Vienkāršāks varēja šķist ZZS populistu darbiņš. Priekšvēlēšanu recepte tiem ir pārbaudīta – uzpirkt pensionārus ar naudas solījumiem un muļķot ar «premjerministra kandidātu» Lembergu tos, kuriem patīk, ka «saimnieks dalās».
Taču abi šie stiprākie trumpji pēkšņi var kļūt par tukšu lozi. «Savējais» prezidents Andris Bērziņš ir paziņojis, ka neatbalstīs budžeta naudas šķērdēšanu pirms vēlēšanām, bet premjerministra kandidātiem jābūt ar reputāciju, ko par nevainojamu atzīst drošības un tiesībsargājošās iestādes. Turpināt prasīt indeksēt pensijas un uzdot smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto Lembergu par premjerministra kandidātu «zemniekiem» var nozīmēt konfliktu ar prezidentu, kuram tie nevar uzbrukt, jo paši taču nupat iedabūjuši amatā. Tā ka ieguvējs no Saeimas atlaišanas var izrādīties vienīgi Zatlera lēmuma lielākais lamātājs Lembergs. Ja tiesu darbi, turklāt nu jau arī Anglijā, izvērstos pārāk draudīgi, viņš varētu izmantot negaidīto iespēju iegūt deputāta imunitāti.
Toties Saskaņas centrs nebūs ieguvējs pat ar diviem fiktīviem «premjerministra kandidātiem» – politiskā maratona upuri Ušakovu papildus Biškekas solītājam Urbanovičam. Vairāk par parasto ceturto daļu balsu (un nevis trešo, kā parasti blefo) šis veidojums nevar dabūt. Drīzāk varētu daļu zaudēt, ja Kremlī tiktu nolemts pirms vēlēšanām Pirmajā Baltijas kanālā laist pie vārda arī PCTVL. Kremlī tā droši vien nenolems, tomēr piesaistīt jaunus latviešu vēlētājus arī diezin vai izdosies. Šiem vēlētājiem tāpat nu jau četras partijas, no kā izvēlēties.
Tāpēc pārspīlēti šķiet arī rožainie paredzējumi valsts nozagšanas tautisko vecmeistaru un varas izsalkušo politisko margināļu apvienotajai komandai ar garāko nosaukumu Latvijas partiju vēsturē VL-TB/LNNK. Šie var dabūt klāt tikai tos vēlētājus, kurus atdos Vienotība, pazaudēs ZZS un nedabūs Zatlers. Raivja Dzintara draudzēšanās te ar krievu fašistiem, te ar Kremļa balstītā Čečenijas režīma draugiem, viņa partijas ideologa Iesalnieka «inteliģentais antisemītisms» un Oslo slepkavas atzinība šai partijai diezin vai daudziem būs baudāms vinegrets.
Nu, jā, ir vēl viens, sestais – Ainārs Šlesers. Viņa jaunā programma – Jauno vilni visā Latvijā un katru dienu, un tad, «ticiet man, mēs dzīvosim citā valstī!» – varētu patikt daļai kaimiņvalsts vēlētāju. Taču Latvijā viņiem nav balsstiesību, lai arī cik ļoti Šlesers gribētu tās pārdot.
Komentārs 140 zīmēs
VL un SC pieprasīja Štokenberga demisiju nedēļu pēc tam, kad UR pēc TM ieteikuma bija izpildījis Anglijas tiesas lēmumu par Lemberga mantu. Sagadīšanās?
Kāpēc būt kopā ar Krievijas oligarhiem Jaunajā vilnī ir gods, bet nokļūt bildē ar vienu vietējo – negods? Ko Zatlers tur meklēja, to dabūja.
Lukašenko režīms gatavo likumu, kas ļautu aizturēt cilvēkus, kuri protestē, klusējot stāvēdami uz ielas. Batjkas valdīšana iet uz galu.
Dažādie krievi
Dzin, dzin, pabildinu pāri, kas rāmā vasarnieku gaitā minas pa pašu veloceliņa vidu
Braucēji laipni pastūrē malā, tikai… katrs savā! Izlavos cauri kustīgajam labirintam un aiz muguras vēl sadzirdu, kā vīrietis pamāca savu līdzbraucēju – zini, eiropieši nobrauc ceļa labajā pusē. Krievu valodas izloksnes man ir tumša bilde, tāpēc pavirši secinu – maskavieši. Ko citu vēl nodomāt Jaunā viļņa pāršalktās Jūrmalas kāpās?
Glamūrīgais tusiņš nāk un iet, bet uz palikšanu Latvijā jau labu laiku kāpj cits vilnis. Vai tie būtu pārsimt tūkstoši par dzīvokli galvaspilsētā vai pārdesmit miljoni par kāda uzņēmuma akciju paketi, Krievijas turīgie cilvēki labprāt iegulda savu naudu ES dalībvalstī, kurā viņus saprot labāk nekā pie Vidusjūras vai Alpos. Kremlis nav uzņēmēju labākais draugs, un naudas straume pieaug.
Kāda ir tālejošāka ietekme šim procesam bez tā, ka Krievijas krievu nauda silda mūsu ekonomiku un uzšpricē arī eļļu etniskās gruzdoņas oglēm? (Un, jā, drusku kavē velokustību Jūrmalā.)
Pārsteidzošākais secinājums – varbūt šīs investīcijas izrādās savdabīga apdrošināšanas polise pret iekšpolitisko pavērsienu, ko pareģo radikāļu sauklis «Krievi nāk!». Šie ir citi krievi. Krievijas privāto investoru nauda drīzāk konkurē ar Kremļa dāļāto labvēlību mūsu politiķiem. Ir taču skaidrs – uzņēmēji iegulda savu naudu prognozējamā, rietumnieciskā valstī. Diezin vai ieguldītāji gribētu piedzīvot, ka šeit pie varas nāk Kremļa rokas bīdīta valdība, no kādas viņi paši glābjas finanšu emigrācijā.
