Kāda tam jēga? Vai nav nekā cita, ko darīt? Sen jau viss ir zaudēts. Mēs, tauta, neesam nekas. Nemaisies! Vai tiešām nav bail no lapsenēm?
Tādus un līdzīgus spriedumus pēdējā laikā dzirdu aizvien biežāk. «Kāda jēga?» – šādu jautājumu esmu uzdevis un joprojām uzdodu pats sev. Un ātrā atbilde, protams, ir – nekāda. Ar to arī varētu beigt pārdomas, ja nebūtu jau par klasiku kļuvušā «bet…».
Bet ko un kā atbildēt sev un citiem par 1918.gada 18.novembri, par izsūtītajiem, bēgļiem un leģionāriem, par Baltijas ceļu, par 1991.gada janvāra upuriem un barikādēm, par augusta puča apjukumu, par asarām paša un citu acīs, Dievs, svētī Latviju! klausoties un līdzi dūcot.
Kas ar mums, arī ar mani, ir noticis šajos 20 gados? Kādēļ esam kļuvuši neticīgi, vienaldzīgi? Kādēļ apšaubām katru, kurš mēģina ko mainīt? Klausoties atbildīgu politiķu un sabiedrisko darbinieku aicinājumos nestāvēt malā, būt aktīviem, realitātē sastopos ar, maigi sakot, izbrīnu: «Kā? Tu to nopietni?!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.