Kāpēc lielzemnieks un kādreizējais zemnieku NVO aktīvists Valters Bruss (45) ar traktoru uz Rīgu protestēt nebrauks
Septembra sākumā mūs gaidot jauns Baltijas ceļš, tikai šoreiz to solās veidot nevis brīvību prasoši cilvēki, bet zemnieki, protestējot pret Eiropas Komisijas izteikto netaisnīgo un diskriminējošo piedāvājumu lauksaimniecības subsīdijām pēc 2013.gada. Pēc viņu vārdiem, Eiropas Komisijas piedāvājums nozīmējot, ka 2020.gadā jauno ES valstu zemnieki varētu saņemt 50% no veco valstu tiešmaksājumu apjoma (patlaban tie Latvijai ir 30% jeb 90 eiro par hektāru ES vidējo 266 eiro vietā). Zemnieki solās rīkot protestus, abas lielākās lauksaimniekus pārstāvošās organizācijas – izglītojošu kampaņu Latvijā ar semināriem. Zemkopības ministrs ar Valsts prezidentu apspriež speciālas Eiropas lietu padomes dibināšanu Rīgas pils paspārnē, lai sarunās aizstāvētu Latvijas intereses.
Ar agrāko Zemnieku saeimas un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes vadītāju Valteru Brusu pusdienās K Sunī satiekamies lietainā dienā, kad viņš atbraucis līdz galvaspilsētai, jo labību tāpat nevar kult. Bruss pasmejas, ka lauksaimniecība nav domāta cilvēkiem bez stipriem nerviem. Kā kulšana jūlijā sākas, tā nākamās brīvdienas ir septembra vidū, turklāt cilvēks ir atkarīgs no faktoriem, kurus vispār nevar ietekmēt. «Izskatās, ka šogad būs slapjākais jūlijs un sliktākā raža pēdējos divdesmit gados, bet – ko tur darīt. Graudu cenas ir augstas, pavasarī noslēdzu līgumus, kad tās bija vēl augstākas, gan jau būs O.K.,» viņš nosaka.
Zemnieku protestos pret ES budžeta piedāvājumu Bruss nepiedalīšoties. Esot trīs gadus pagājis malā no sabiedriskām aktivitātēm un koncentrējoties tikai uz biznesu. (Bruss bija ne tikai NVO aktīvists, bet arī Sabiedrības citai politikai biedrs. Vienotībā neesot pārreģistrējies un nedomā darboties, jo «man garšo siļķe, es nekad neēdu siļķu salātus, es savos uzskatos par indivīdu tiesībām esmu liberālāks nekā trīs partiju veidojums».) Idejiski viņš protestētājus zemniekus atbalstot, jo runa esot mazāk par naudas apjomu kā par principiem, ka atbalsta nosacījumiem ir jābūt vienlīdzīgākiem, vismaz 80% no ES vidējo maksājumu līmeņa. Taču, tā kā Brusam pašam nav traktora vadītāja apliecības, viņš piedalīties nevarot, bet strādniekus šādos protestos nekad neesot sūtījis.
Bruss vadīja ietekmīgo lauksaimnieku nevalstisko organizāciju laikā, kad tika pieņemts pirmais ES budžets, kopš Latvija kļuvusi par dalībvalsti, un no tā laika atceras divas mācības. Pirmā – zemniekiem nav jāprotestē Rīgā vai pat Latvijā, jo vietējiem iedzīvotājiem problēma ir skaidra un valdības un zemnieku nostāja pilnībā sakrīt. Otrkārt, būtiskākais ir sadarboties ar citu jauno valstu zemniekiem un necerēt uz lielajām ES lauksaimniecības organizācijām, jo «droši vien, ka ne jau latvieši izgudroja teicienu, ka katram savs krekls ir tuvāks». Izšķirošā būs Polijas nostāja, no kuras labākus nosacījumus var cerēt iegūt arī pārējie.
Taču gaiši oranži rūtotajā kreklā un linu krāsas džinsos tērptais Bruss ar viedtelefonu un modernu plecu somu, kuru tikpat labi varētu noturēt par pilsētas švītu, zemnieku prasības atbalsta tikai tajā daļā, kas attiecas uz prasību beigt diskriminēt jauno valstu zemniekus desmit gadus pēc iestāšanās ES (jaunais budžets stāsies spēkā 2014.gadā). Viņa viedoklis par ES subsīdijām, kurās izmaksā vairāk nekā trešdaļu organizācijas budžeta, ir parasti publiski dzirdamajam zemnieku sakāmajam neraksturīgs – tās vajadzētu izbeigt. Visās ES valstīs.
«Ja nebūtu subsīdiju, arī produktu cenas būtu aug-stākas, kas mums būtu izdevīgāk. Tas arī padarītu šo nozari konkurētspējīgāku,» saka zemnieks. «Taču tas diez vai ir iespējams, tāpat kā tas, ka subsīdijas paliks tādas, kā pašlaik piedāvāts projektā. Es gribu cerēt, ka būs kaut kas pa vidu starp to un Latvijas zemnieku prasībām pēc vismaz 80% atbalsta līmeņa.»
Bruss, kurš iekļauts Latvijas miljonāru topos, protams, pārstāv lielo zemnieku viedokli, kuri būtu pelnītspējīgi arī bez subsīdijām, kas ir būtiskas mazo un vidēji mazo saimniecību izdzīvošanai. Ja nebūtu subsīdiju, daudzas no tām nepastāvētu. Viņa abām saimniecībām Tērvetes pusē pieder 1750 hektāru zemes (sākumā bija 18 ha), no kuriem trešdaļu vai ceturtdaļu aizņem rapsis, bet pārējo – graudaugi. Bruss gan apgalvo, ka viņa saimniecības lielums diez vai nodrošinot vietu pat Latvijas lielāko desmitniekā. Milzīgo platību apkopj 12 cilvēku, kuri strādā uz lauka; kaltēs un palīgdarbos strādā vēl 12 cilvēku. No teju 20 saimniecības pastāvēšanas gadiem 18 tā pelnījusi ar lauksaimniecisko ražošanu, un tikai divos neiekrist mīnusos palīdzējušas subsīdijas.
Latvijas valsts subsīdiju viņam kā graudaugu audzētājam neesot, bet ES, pēc žurnāla Ir aplēsēm, ir tuvu 200 tūkstošiem eiro gadā: gan par graudaugiem, gan par likvidēto cukura ražošanas nozari. Esot izmantojis arī atbalstu tehnikas iegādei, jo «būtu muļķīgi neizmantot, ja, piemēram, kaimiņš graudu kalti uzceļ ar 50% atbalstu». «Bet es jau tāpat to uzceltu.»
Pēc Brusa teiktā, subsīdijas veido apburto loku. «Mums ir 63-65 tūkstoši ES platībmaksājumu saņēmēju, no kuriem varbūt 2000 ir lauksaimnieki, bet pārējie ir cilvēki, kas dzīvo laukos,» Bruss ir skarbs.
Latvijas lauksaimniecības stāvokļa raksturojumam piemērotākais apzīmējums esot «Stambula – kontrastu pilsēta». Konkurētspējīgi esot 10-20% zemnieku saimniecību, pārējām bez Eiropas maksājumiem klātos ļoti smagi un, visticamāk, nāktos nozari pamest. Saimniecības, kuras būtu spējīgas paplašināties, to nevar izdarīt, jo Zemgalē un Vidzemē, un, visticamāk, arī Kurzemē brīvu lauksaimniecības zemju vairs neesot. Tās tiek apstrādātas. «Un tā arī ir tā dilemma. Palielinot ES subsīdijas, šīs saimniecības nekad nekļūs lielākas, jo neviens no šī biznesa prom neies. Un, jo vairāk naudas būs, jo cilvēki būs apmierinātāki un pat nedomās par pārmaiņām. Ja naudas būs mazāk, tad daļai būs smagi un no nozares būs jāaiziet, bet tie, kas paliks, varēs izveidot lielākas saimniecības un kļūt konkurētspējīgāki.»
Viņš piemin Igaunijas piemēru, kur atšķirībā no Latvijas jau krietni pirms iestāšanās ES tika atceltas dažādas barjeras, kas aizsargāja vietējo lauksaimniecības tirgu. Tad visi baidījušies, kas nu būs ar vietējiem, kad iekšā sāks gāzties importa produkcija. Taču rezultātā izveidojušās lielas un spēcīgas saimniecības, sevišķi piena lopkopībā.
Bruss teic, ka pašreizējās problēmas sakņojas veidā, kā Latvija pēc neatkarības atjaunošanas īstenoja zemes reformu, atdodot lauksaimniecības zemes visiem, kuru senčiem tās bija piederējušas – neatkarīgi no tā, vai cilvēkam par zemkopību ir kāda sajēga. Tāpēc arī Latvijā saimniecības esot tik dažādas – gan tādas, kas spēj pelnīt un labi dzīvot gadu no gada, gan tādas, kas dzīvo no rokas mutē. Turklāt tam pat neesot saistības ar platību lielumu, jo no 20 hektāriem graudkopībā neesot nekādu cerību izveidot noturīgu biznesu, bet tāds pats zemeņu lauks vai lecektis būtu pavisam cita lieta.
Viens iemesls esot objektīvie lauksaimniecības apstākļi, kas Zemgalē ir labāki, bet, piemēram, Latgalē – sliktāki. Izglītības trūkumu – vispirms jau arodizglītības – Bruss sauc par vienu no lielākajām nozares problēmām, jo trūkstot cilvēku, kas saprot kaut ko no agronoma darba, var vadīt kolektīvu, uzrakstīt VID pārskatu un runāt ar banku. Pārāk daudz esot pašdarbnieku, kuri saimniekojuši kolhozos un tāpēc uzskata, ka prot to darīt, un arī tagad turpina tādā pašā garā. Neviens jau nevarot cilvēkam liegt 20 gadus sisties un turpināt to darīt, taču pastāv risks, ka tieši tādēļ viņu bērni, kuri redzējuši vecāku grūto dzīvi, laukos atgriezties negribēs. Taču viņš saprotot arī tos, kuri lauksaimniecību nepamet, jo lielākā daļa no viņiem arī neko citu neprot un darbavietu, uz kurām aiziet, vienkārši nebūtu.
Bruss nāk no zemnieku dzimtas: vectēvs bijis zemnieks, tēvs – agrofirmas Tērvete galvenais agronoms, arī pats pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes pabeigšanas agronoma specialitātē brīdi strādājis tur. Taču viņu neuztraucot, vai kāds no bērniem atgriezīsies saimniecībā, jo «es vēl esmu pietiekami jauns un tas sentiments parasti atnāk ap gadiem 60».
Situācija nozarē esot sākusi uzlaboties tieši treknajos gados, kad no lauksaimniecības cilvēki pazuduši Rīgas virzienā, lai strādātu būvniecībā. Taču krīze dabisko sakārtošanās procesu izjaukusi, un pēdējie 2-3 gadi bijuši slikti, taču zemniekiem neesot par ko sūdzēties, jo «kuram tad tādi nebija». Bruss arī aicina atcerēties, ka viņi šajos gados nav prasījuši lielākas nacionālās subsīdijas, kas tāpat galvenokārt tiekot tikai lopkopības sektoram, un summas ir mazākas nekā agrāk.
«Lauksaimiecībai kā nozarei vajadzētu kļūt pašpietiekamai, lai tā varētu eksistēt un pelnīt: tam vajadzētu būt mūsu mērķim, vienlaikus risinot jautājumus par lauku apdzīvotību, izglītību un pakalpojumu pieejamību,» viņš saka. «Taču vajadzētu beigt uzskatīt, ka lauksaimniecība un dzīve laukos ir viens un tas pats.»
Ēdienkarte
Siltie vistas salāti ar mandeļu un burkānu skaidiņām
Ūdens ar citronu
Svaiga apelsīnu sula
Divas kafijas
