Žaneta Jaunzeme-Grende (47) pēc diviem mēnešiem kultūras ministres amatā iedzīvojusies vairākos skandālos, un KNAB tagad pētīs, vai viņa spējusi valsts intereses nošķirt no privātajām. Atklājoties jauniem faktiem, skandāli ministrei var maksāt amatu
Imant, paskaties, kādas man šodien smukas zeķbikses! – novilkusi kurpes un izpletusi svārkus, kā gatavotos kniksēt, nākamā kultūras ministre saka medainā balsī. Dzejnieks Imants Ziedonis, atspiedies uz spieķīša, domīgi uzlūko. Piekrītoši pamāj. Pēc pārciestā insulta viņš runā maz. Šī aina risinās aizvadītajā pavasarī, Žanetai todien kājās melnas zeķbikses ar puķītēm, un viņa ieradusies dzejnieka dzīvoklī dienas vidū, lai kaut ko palīdzētu un aprunātos. Iepazinusies ar Ziedoni pirms vairākiem gadiem saistībā ar tūrisma biznesu, kam vēlējās piesaistīt dzejnieka vārdu, viņa grūtā brīdī kļuva par ģimenes draugu un atbalstu. Kā visu, kam ķērusies klāt, Jaunzeme-Grende to darīja ar neiedomājamu enerģiju un aizrautību. Viņai vienmēr bija vīzija.
Kāda tagad ir Jaunzemes-Grendes vīzija kultūras ministres amatā? Pagājušā gada nogalē viņa izraisīja skandālu ap Operu, atsakoties tās vadību uzticēt Andrejam Žagaram – vienīgajam un konkursa komisijas apstiprinātajam kandidātam uz šo amatu, kurā viņš nostrādājis jau 15 gadus. Drīz vien atklājās, ka šis ir skaļākais, taču ne vienīgais ministres skandāls. Aiz vaimanām par Operas maksātnespēju tās gandrīz pusmiljona parādu dēļ pavīdēja trīsreiz lielākas summas pavisam citā vietā. Runa ir par naudu Nacionālās bibliotēkas būvniekiem, ja atbilstoši līgumam vairs netiktu indeksētas un samazinātas Gaismaspils celtniecības izmaksas. Dienā, kad ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa atkārtoti būvniekiem atgādināja par indeksāciju, Jaunzeme-Grende atstādināja viņu no amata, pamatojot ar neizdarībām un zaudējumu pieļaušanu Operā. Bibliotēkas būvkompānijas pārstāvis Māris Saukāns ir ministres tuvs draugs. Savukārt ministres vīrs Ants Grende, kas strādā apdrošināšanas brokerkompānijā, kuru Jaunzeme-Grende pati savulaik izveidoja un vadīja, nācis uz ministriju skaidrot tās darbiniekiem, kā pareizi būtu jārīko apdrošināšanas iepirkumi. Tagad premjerministrs Valdis Dombrovskis lūdzis KNAB pārbaudīt ministres iespējamo interešu konfliktu. No biznesa aprindām nākusī jaunā ministre amatā ir nostrādājusi divus mēnešus. Bilance – trīs skandāli.
Svilpe un tamburīns
«Sporta skolotāja. Prot ar svilpi mutē likt nostāties ierindā, prot ielikt kaktā,» par Jaunzemi-Grendi teic kādas Kultūras ministrijas pakļautības iestādes vadītājs. Atklāti, ar savu vārdu par ministri izteikties vēlas retais – vieniem būs jāsastrādājas turpmāk, citiem negribas aizvainot. Salīdzinājums ar sporta skolotāju nav nejaušs: kultūras ministre absolvējusi Sporta pedagoģijas akadēmiju, studiju laikā piestrādājusi par treneri 8.bērnu un jaunatnes sporta skolā. Pati nodarbojās ar orientēšanās sportu, vadīja orientēšanās pulciņu bērniem. Pusaudzes gados ļoti gribējusi kļūt par ārsti, bet, kā sanitāre izmēģinot slimnīcas ikdienu, sapratusi – nespēj skatīties, kā mirst bērni. Uzņēmīgajai, aktīvajai Žanetai sports likās nākamā labākā izvēle. «Bet tad kaut kā apprecējos, un bērni, un sākās kapitālisms,» viņa stāsta.
90.gados, kad Latvijā «sākās kapitālisms», Žanetai bija 25 gadi. Kā sporta meistara kandidāte piedalīdamās sacensībās Berlīnē 1989.gadā, viņa stacijā pamanīja, ka ar vilcienu iespējams aizbraukt uz Zviedriju. «Tad man radās doma, ka var taču no Rīgas ar vilcienu apbraukt apkārt Baltijas jūrai.» Rīga-Berlīne-Malme-Stokholma-Helsinki-Viborga-Ļeņingrada-Rīga.
Viņa devās ceļā un radīja 90.gadu sākumam tipisko biznesa modeli – tirgojās. Pirka un pārdeva tālāk auto Lada. Varēja ļoti labi nopelnīt. «Tādā ziņā es esmu drosmīga, es redzu iespējas,» saka Jaunzeme-Grende. Kā daudzi tolaik, biznesu viņa iemācījās dzīvē, nevis skolā. «Learning by doing,» pati intervijā to formulē mazliet neveiklā angļu valodā. «Viņa zina, kā lietas Latvijā notiek. Redzēja mežonīgā kapitālisma pirmsākumus – uz kāda melnuma, liekulības bāzes viss noticis,» saka pieredzējis žurnālists, kurš ar Jaunzemi-Grendi daudzkārt saskāries darba lietās.
«Neesmu bijusi baigā biznesmene, bet domāju, ka izveidot kompāniju un tālāk pārdot pasaules lielākajai kompānijai – tur bišķiņ meistarību vajag,» tagadējā kultūras ministre saka par apdrošināšanas starpniecības pakalpojumu firmu, ko izveidoja 1996.gadā, bet 2002.gadā pārdeva Marsh, ietekmīgam pasaules apdrošināšanas brokerim un riska konsultantam. Viņa izveidoja nelielu komandu no jaunības un sporta gaitu kolēģiem, firmā strādāja arī kādreizējais Latvijas orientēšanās sporta čempions un Žanetas otrais vīrs Ants Grende. Žaneta nostrādāja kompānijā vēl piecus gadus pēc tās pārdošanas, bet Ants aizvien ir Marsh darbinieks.
Kompānijas skaistajā restaurētajā koka ēka Torņakalnā pajumte dota arī Imanta Ziedoņa fondam Viegli un domubiedru grupai Mazā kavalērija, kurā abi Grendes aktīvi darbojas kopā ar jauniem, radošiem cilvēkiem.
«Ļoti sirsnīgs un stiprs cilvēks. Vienmēr atceras, ka visi jāaicina pie galda, talciniekiem jāpasaka paldies un sabar, kad esam nevīžīgi. Žanetai piemīt degsme un sirds siltums, to var redzēt mirdzošajās acīs. Ļoti vienkāršs cilvēks, kurš mīl Latviju un cilvēkus,» ministri raksturo žurnāliste un mūziķe Eva Ikstena, kura darbojas Mazajā kavalērijā.
Tagadējā ministre domubiedru kopā ir kopš pirmsākumiem. Eva Ikstena stāsta – bijis 2009.gada marts, visi runājuši par krīzi. «Mēs, jaunie, jutām, ka ir kaut kas jādara. Vienu vakaru kopā ar dažiem jauniešiem devāmies uz dzīvokli pie Andra Čekstera, spēles Ideju Akadēmija vadītāja, lai kaltu pasaules glābšanas plānus. Namatēvs bija uzaicinājis Žanetu, teica, ka viņa ļoti atbalsta jaunas, trakas idejas, var palīdzēt ar padomu. Viņai bija tiešām grandiozas idejas, taču mēs pēc garas diskusijas nonācām pie secinājuma, ka beigsim ākstīties un sāksim paši ar sevi. Ierosināju aizbraukt uz maniem laukiem Latgalē un sakopt Varenes kalnu. Renārs [Kaupers] sagrieza ābolu astoņās daiviņās un teica, ka nu visiem, kuri esam šeit, jāņem gumijas zābaki, un otrdien braucam uz Latgali talkā.»
Vēlāk šī iniciatīva pārtapa par fondu Viegli, kas veicina Imanta Ziedoņa ideju īstenošanos un veido sabiedriskus projektus, kas atklāj Latvijas skaistumu. Fonda valdē ir Ants Grende, bet padomē kopā ar jaunajiem cilvēkiem un uzņēmēju Māri Saukānu darbojas Jaunzeme-Grende. Arī pēc kļūšanas par ministri viņa kopā ar domubiedriem ir kāpusi uz skatuves fonda koncertos, skandina tamburīnu, skaita dzeju, dzied.
Pie cilvēkiem, kuri saistīti ar kultūru, Jaunzeme-Grende tiekusies vienmēr. «Daudziem biznesmeņiem tā ir – viņiem glaimo pazīšanās ar kultūras cilvēkiem,» saka sens kultūras ministres draugs rakstnieks Māris Bērziņš. Viņš ministri raksturo kā cilvēcisku, maigu. «Vienlaikus viņa ir gan stingra, gan maiga – kas nu kurā reizē izpaužas.»
«Kāpēc ministram jābūt vīzijai?!»
Abas pretišķīgās īpašības aumaļām izpaužas arī ministres karjerā. «Es ļoti mīlu konsekvenci. Teiksim, ja mēs norunājam šobrīd kaut ko – ka jūs esat ētiskas žurnālistes, nu, ka jums pašām tā šķiet -, tad es sagaidu, ka jūs tādas arī esat,» intervijā viņa nespēj noslēpt sarūgtinājumu par asiem jautājumiem.
Par konsekvenci gan varētu pajautāt Andreja Žagara domas. Operas skandālā minstre kardināli mainīja savu lēmumu dažu dienu laikā, Ziemassvētku priekšvakarā atsakoties parakstīt Žagara līgumu, bet tieši pirms Jaunā gada atkal aicinot viņu vadīt Balto namu. Skatītāji, kas 28.decembra vakarā devās uz Jaungada koncertu, ceturksni pirms tā sākuma bija netieši liecinieki ministres sarunai ar Žagaru pie Operas nama – turpat uz ielas, dubļu putra zem kājām.
Žagaram, kurš Operas direktora amatā piedzīvojis deviņus kultūras ministrus, bijis Helēnas Demakovas favorīts, bet par finansēm stingrāk «pie dziesmas» paņemts Sarmītes Ēlertes laikā, jaunā kultūras ministre pārmeta lielos parādus un pat piesauca Operas maksātnespējas draudus. Pēc tam viņu tomēr atzina par derīgu darba turpināšanai. Ministres rīcība atgādināja pārgalvīgas šūpoles, kuru lidojumam sabiedrība sekoja, teju izmežģījot kaklu. «Ziniet ko, tā konsekvence mainās no situācijām. Kaut kur kaut kas izmainās, dzīve pamainās un… Bet principā uz mani var paļauties. Ar vislielāko varbūtību,» viņa saka intervijā, stūrgalvīgi noliedzot, ka rīkojusies nekonsekventi un ar savu rīcību raisījusi pārdomas par patiesajiem mērķiem, kurus vēlas sasniegt.
Ja atmet kuluāros izskanējušo minējumu, ka Žagara vietā Operas vadītāja krēslā ministre vēlējusies redzēt kādu citu (izskanējis padomnieka Inta Dāldera vārds, viņš pats interesi noliedz), tad atliek pieņemt, ka strupceļā ministri iedzinis aktīvais, taču haotiski impulsīvais raksturs. Intervijā vaicāta, kāda ir viņas vīzija par Operas attīstību, Žaneta atbild skaistās frāzēs: «Izcila Opera ar sabalansētu budžetu.» Lūgta paskaidrot konkrētāk, viņa stresā atcērt: «Kāpēc ministram ir jābūt vīzijai?! Vīzijai par Operu ir jābūt direktoram!»
Kā Jaunzeme-Grende bez vīzijas nonāca kultūras ministra amatā? Par iesaistīšanos politikā viņa sākusi domāt jau pagājušā gada pavasarī, kad pirms Valsts prezidenta vēlēšanām no Visu Latvijai! līdera Raivja Dzintara saņēma piedāvājumu kļūt par apvienības kandidāti valsts galvas amatam. Atteikusies. Prezidenta amatam augsti kritēriji, neesot jutusies gatava. Toties pieņēmusi aicinājumu iestāties partijā, jo daudzos jautājumos uzskati sakrituši. Jaunzeme-Grende arī izlasījusi Dzintara grāmatu par ceturto Atmodu, no politiķa jaunajiem baušļiem viņai vistuvākais šķitis – visā atbalstīt latvisko.
Politikas kuluāros par bijušās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) vadītājas iesaistīšanos politikā runas klīda jau iepriekš. Bija dzirdams par viņas iespējamu iekļaušanos Vienotībā, taču to stingri noliedz gan pati, gan partija. Kāds no Vienotības politiķiem skaidro baumas absurdumu: kā gan premjera Valda Dombrovska paspārnē iederētos Jaunzeme-Grende, kura «krīzi izmantoja, lai pakāptos uz politiķu pleciem, rezultāts tagad ir redzams».
Savukārt Dzintars augstu vērtē Jaunzemi-Grendi, jo «viņa ar savām darba spējām, aizrautību spēj panākt to, ko daudzi citi nevar». Tomēr ārkārtas vēlešanās par vietu Saeimā Jaunzeme-Grende necīnījās. Arī kultūras ministra amatam Nacionālā apvienība sākotnēji pieteica citu kandidāti – bijušo Daugavpils teātra direktori Inesi Laizāni, kuru publiskajā telpā uzreiz aizmēza kritikas orkāns.
Tad uz skatuves parādījās Jaunzeme-Grende. Ironiski, ka viņa tagad pārvalda nozari, kuru savulaik, krīzes karstumā meklējot budžetā ietaupāmos miljonus, kā uzņēmēju pārstāve aicināja bez želastības «apcirpt». Valsts funkciju auditā LTRK pārstāvji kultūras jomai ielikuši apaļu 0. Valsts prezidents izteica šaubas par viņas piemērotību šim amatam, bet viņa pati enerģiski skaidro, ka ar kultūras jomu saistīta jau agrāk, jo vairākus gadus vadījusi bibliotēku tīkla konsorciju. Ministre uzskata, ka viņas pieredzes salikums – radošums, LU iegūtais maģistra grāds publiskajā pārvaldē, komunikācija ar kultūras jomas cilvēkiem – esot «šā brīža iespēja». Viņa arī uzsver, ka kultūras nozare ne ar ko būtiski neatšķiras no citām – visur ieviešami «labas pārvaldības principi».
Viena no pirmajām mācībām, ko jaunā ministre atklāja kultūras profesionāļiem pēc stāšanās amatā, bija «nauda seko naudai», pamācot, ka jāmaina domāšana – jādomā nevis par to, kā nav, bet gan par to, kā nopelnīt. Mūsu intervijas laikā neatstāj sajūta, ka ministre gājusi «pozitīvisma kursos», taču viņa atbild izvairīgi – gājusi esot dažādos kursos, bet pozitīvisms viņā jau no dabas.
Pati Jaunzeme-Grende par naudas trūkumu nekad nav sūdzējusies. Ir pratusi to nopelnīt. Ķīpsalā Grendēm pieder rindu māja, pirkta pirms desmit gadiem par 160 tūkstošiem ASV dolāru. Kādu no valdības dāmām viņa nesen samulsinājusi, izmetot frāzi: vīriešiem galvenais ir prāts, sievietēm – žakete. Ļoti iespējams, kā joku.
Tomēr cilvēki, kas Jaunzemi-Grendi pazinuši biznesā, bet tagad ir no tā prom, atļaujas neglaimot. «Viņa ir bez bremzēm, enerģijas pārpārēm, bet to neloģiski izmanto. Impulsīva, rada iespaidu, ka taisa stratēģijas, lai gan apakšā ir sīkas personīgas intereses,» saka kāds viņas pazinējs, kas tagad ieņem augstu valsts amatu. Neaprēķināma, – šis cilvēks pat izsaka līdzjūtību un iesaka uzmanīties, veidojot aprakstu par ministri.
Kaut arī pērnā gada martā Jaunzeme-Grende pati nolēma atstāt LTRK vadītājas amatu, arī šajā stāstā atklājas skarbāki apakštoņi. Sabiedrība LTRK valdes priekšsēdētāju iepazina kā enerģisku uzņēmēju interešu pārstāvi, kam pēc vārda kabatā nekad nav jāmeklē. «Pabeidzot šo trīs gadu posmu, esmu lepna par padarīto!» viņa vēstīja atvadu paziņojumā. «Lepnums» ir vārds, ko nedzird no organizācijas virtuves zinātājiem. Neapmierinātība ar valdes priekšsēdētājas darbu esot ilgi rūgusi. Par iemesliem LTRK valdes un padomes locekļi tagad nevēlas teikt neko vai diplomātiski atrunājas.
LTRK prezidents Gundars Strautmanis tikai pēc ilgākas izvaicāšanas norāda, ka formāli padome nebija saņēmusi nevienu mutisku vai rakstisku sūdzību, taču biedriem sajūtas bijušas tādas, ka «diez vai viņu vēlreiz nominētu šim amatam». Kāpēc? «Tas drīzāk attiecas uz zināmiem neiecietības elementiem, vairāk rakstura jautājums.»
Vadītāja nekautrējās pati publiski atzīt, ka LTRK nav izdevies piesaistīt plānoto biedru skaitu, sasniegt ambiciozi izvirzītos mērķus. Kontekstā ar Jaunzemes-Grendes algu (2500 latu bijuši priekšnosacījums, lai viņa uzņemtos vadīt kameru, krīzes laikā alga nedaudz samazināta) ne vienam vien bija radies iespaids par saimniekošanu «trekno gadu» stilā, kamēr paši LTRK dalībuzņēmumi cīnījās par izdzīvošanu.
Neveiksmīgi izrādījās arī projekti, ko LTRK virzīja ES fondu finansējuma saņemšanai, arī projekts konferenču tūrisma attīstībai teju miljona vērtībā. Tagad intervijā Jaunzeme-Grende atzīst, ka pievienošanās LTRK bijusi kļūda. «Otrreiz kameras projektu nedarītu. Droši vien ņēmu pārāk caur savu sirdi, tagad tā vairs nedarītu.»
Taču Jaunzemi-Grendi raksturo spēja pēc kritieniem piecelties. Tā bijis ne reizi vien. Savulaik neveiksmi cieta arī viņas tūrisma biznesa ideja, kurā bija plānojusi iesaistīt Imantu Ziedoni. Doma bija ierīkot viesnīcas dzirnavās, kas atrodas dažādās gleznainās Latvijas vietās, un vest šurp ārzemniekus. Jaunzemei-Grendei bija nauda, Ziedonim – cienījamais vārds. Taču izrādījies, ka vairākums ieceļo uz īsu brīdi, uzturas pilsētās. Viesnīcu iegādei ņemtos kredītus gan esot izdevies nolīdzināt ar biznesā nopelnīto, pirkumi pārdoti tālāk, tagad saka ministre.
Bizness izjuka, bet attiecības ar Ziedoni saglabājās. Pazīšanos Jaunzeme-Grende lika lietā, veidojot fondu Viegli. Intervijā kultūras ministre piemin vēl kādu prominentu pazīšanos – apmeklējot Torņakalna baznīcu pirms desmit gadiem, reiz izraisījusies saruna ar mācītāju Juri Rubeni. Viņa nokļuva Torņakalna Lutera draudzes padomē. Tagad braukājot pie Rubeņa uz kristīgās meditācijas nodarbībām Lūžņā. Ministre stāsta, ka saņēmusies izlasīt Bībeli no sākuma līdz galam. Izlasījusi arī Imanta Kalniņa tulkoto Korānu. Nesen televīzijā atzinās, ka nopirkusi un izlasījusi Selindžeru, kas tiek uzskatīts par jauniešu autoru.
Bībeli ministre piesauc arī Operas kontekstā: «Man nenāk tagad prātā neviens gabals par Andreja Žagara situāciju, bet mēs Bībelē noteikti atrastu kādu gabaliņu un varētu diskutēt par šo situāciju. Interpretēt, kādas tās ir zīmes vienam un otram.» Zīmes viņa redz arī mākslas darbos. Uz jautājumu par iedvesmojošāko operas iestudējumu Rīgā ministre steidz pastāstīt, ka noskatījusies Dievu mijkrēsli. Viņa vēlas salīdzināt divas nesen redzētas spilgtas izrādes: «Ja Džilindžers ir tāds instinktu režisors, Pūt vējiņi – instinktu parāde, tad Kairišs ir simbolu režisors. Dievu mijkrēslī es saskaitīju divdesmit simbolus.» Piemēram? «Par cik ar medijiem tagad runāju, tur ir tāds viskrāšņākais [moments], kad melnais tēls izkrīt no televizora. Tas ir…» viņa enerģiski uzsit ar abām plaukstām pa galdu un pavērš tās intervētāju virzienā. Kopš skandāla ap Operu ministrei, šķiet, ir rūgtums uz medijiem. «Kāds taisa melno PR,» viņa prāto.
Uz spēles 1,6 miljoni
Ministre to nepasaka, bet šis «kāds» varētu būt Jaunzemes-Grendes uzticību zaudējusī Kultūras ministrijas valsts sekretāre Solvita Zvidriņa, kas enerģiski cīnās par savu taisnību un amatu.
Zvidriņa ministrei palikusi «mantojumā» kopš laikiem, kad Kultūras ministriju vadīja Helēna Demakova no Tautas partijas. Zvidriņa pārnāca no Finanšu ministrijas, un, kā atzīst kāds zinošs ierēdnis, viņa «ir vecā parauga administratore, kas pakāpeniski gadu laikā bija izveidojusi tādu kā impēriju – ar saviem cilvēkiem, savu lietu kārtību». Zvidriņas spēcīgā puse – budžeta jautājumi, tāpēc ministriem bija divas iespējas: pieņemt un rēķināties ar viņu, vai sākt karot. Jaunzeme-Grende izvēlējās pēdējo. «Visticamāk, viņa vēlējās kaut ko atrisināt, sakārtot un, kā jau impulsīvas dabas cilvēks, metās cīņā, varbūt līdz galam nesaprotot, kur iesaistās,» – tā komentē kāds Jaunzemes-Grendes atbalstītājs.
Savukārt Zvidriņa ir pārliecināta, ka ministres lēmums rosināt disciplinārlietu pret viņu ir saistīts nevis ar personiskām nesaskaņām, kuru pirmsākumi meklējami partiju cīņās (Zvidriņas dzīvesbiedrs ir viens no Andra Šķēles līdzgaitniekiem Edmunds Krastiņš), bet gan ministres merkantilos aprēķinos. Atstādinātā valsts sekretāre apgalvo, ka Jaunzeme-Grende vēlas panākt, lai ar Gaismaspils būvniekiem tiktu lauzts tas līguma punkts, kas pašlaik uzņēmējiem rada pamatīgus zaudējumus.
Līgums tagad prasa būvniecības cenas ik ceturksni indeksēt saskaņā ar statistikas datiem – ja Latvijā kopumā būvizmaksas pieaug, tad atbilstoši sadārdzinās arī Gaismaspils celtniecība, bet, ja tās krīt, tad valsts ietaupa. Kopš 2008.gada bibliotēkas celtniecībā izpildīti darbi kopumā par 71,3 miljoniem latu un indeksācijas rezultātā izmaksas samazinātas par 6,2 miljoniem. Oficiālā statistika, ko veido pašu Latvijas būvnieku sniegtās ziņas, ir nepielūdzama – izmaksas jāturpina samazināt, taču tās nav pārrēķinātas kopš 2011.gada otrā ceturkšņa. Ministrijai iesniegtie Gaismaspils būvuzrauga Hill International aprēķini rāda – otrajā ceturksnī būvdarbu izmaksās valstij būtu jāietaupa vēl 836 tūkstoši, bet trešajā – 803 tūkstoši, tātad kopā vismaz 1,6 miljoni latu. Nacionālā Būvkompāniju apvienība (NBA) uzskata, ka statistikas dati neatbilst dzīvei un lūgusi kultūras ministri šai kļūdai rast «valstisku risinājumu», pretējā gadījumā draudot apturēt būvdarbus. Būvnieki vēstulē ministrijai raksta: «Kultūras ministrija, tāpat kā NBA, ir ieinteresēta pagaidām līdz apstākļu noskaidrošanai atlikt šī līguma punkta piemērošanu.» Atbilstoši pilnvarām šo jautājumu kārtošana ir ministrijas valsts sekretāres atbildība. Taču Zvirdiņas slimības laikā ministrija uzrakstījusi būvniekiem atbildi, kurā solījusi risināt jautājumu un sākusi attiecīgas sarunas ar Ekonomikas ministriju un Latvijas Banku. Kad Zvidriņa atgriezās darbā, viņa iebilda pret līguma maiņu un 23. decembrī nosūtīja būvniekiem vēstuli, kurā lūdza sagatavot inflācijas aprēķinus. Tieši todien ministre pret viņu ierosināja disciplinārlietu par Operas nepietiekamu uzraudzību.
Zvirdiņa ir tā, kas atklātībā cēlusi arī ministres interešu konfliktu saistībā ar veselības apdrošināšanas līgumiem – atstādinātā valsts sekretāre apgalvo, ka ministre vēlējusies panākt, lai jau sāktais polišu iepirkums tiktu pārtraukts, un pieaicinājusi savu vīru, apdrošināšanas jomā strādājošo Marsh pārstāvi Antu Grendi, kā konsultantu ministrijas ierēdņiem. Zvidriņa arī pārmet, ka ministre vēlējusies panākt valstij neizdevīgu mierizlīgumu par Rīgas kinostudijā uzņemto filmu autortiesībām, kā rezultātā faktiski šīs autortiesības nonāktu privātu kompāniju rīcībā, bet valsts varētu filmas tikai bez maksas izmantot.
Jaunzeme-Grende visus pārmetumus noraida. Bibliotēkas gadījumā vienīgais, ko ministrija būvniekiem, sava drauga Māra Saukāna vadītajai kompānijai esot solījusi, – risināt problēmas. Ja Ekonomikas ministrija un Latvijas Banka nesaskatīšot pamatu uzņēmēju sūdzībām, līgums paliks negrozīts. To, ka cīņas ap būvniecības miljoniem un Zvidriņas disciplinārlieta norit vienlaikus, ministre sauc par apstākļu sakritību. Vīru viņa vairs nekad uz ministriju neaicināšot, vispār tobrīd domājusi tikai labu – vīrs ierēdņiem gribējis pastāstīt par nelikumībām un to, «kā nevajag darīt». Savukārt filmu lietā ministre neesot pareizi saprasta, viņa uzskata, ka ir jādara «tā, kā labāk valstij». Uz jautājumu, kā tad tas būtu, ministre nespēja atbildēt. Tomēr skandāli saasinājuši situāciju arī pašas pārstāvētajā partijā, kurā viņai netrūkst arī nelabvēļu, tāpēc nav izslēgts, ka darba kārtībā varētu nonākt arī jautājums par viņas turpmāku atrašanos šajā amatā.
Galavārds šajā skandālu mudžeklī jāsaka KNAB un valdības vadītājam. Birojs ir sācis pārbaudi.
Līdz tam mazliet gaismas šajā ēnu spēlē ienes divi cilvēki, kas pazīst Jaunzemi-Grendi. Bijušais kolēģis komentē: «Viņai patīk ātri un skaisti skriet, bet, kad vajag veikt plānveidīgus, ilgtermiņa pasākumus, tad vajag kādu, kas pēc viņas savāc. Citādi nekas nesanāks.» Viņš uzskata, ka ministre labi apzinās, kas «ir labs un kas slikts», bet savdabīgā kārtā nejūt robežas jautājumos, kas skar privāto un publisko telpu. Cits paziņa ministres darbošanos salīdzina ar situāciju skolā – klases aizmugurē kāds blēņojas, zēni rausta meitenes aiz bizēm, bet priekšā viena visu laiku ceļ roku. Viņa bez mitas grib atbildēt – vienalga, zina, vai ne.
