Pēc Ziemeļkorejas diktatora Kima Čen Ira nāves viņa dēls ir mantojis zemi ar diezgan neskaidru nākotni – vai viņa paša pieredze Rietumos mudinās uz demokrātiskākiem lēmumiem un atvērtību? Vai arī turpināsies komunistiski dzelžainais režīms, kas ne pa jokam biedē arī citas zemes?
Vakars bija ļoti auksts – temperatūra zem nulles, tomēr nebija nekādu šaubu, ka cilvēki, kas tuvosies «mūžīgā prezidenta» Kima Ir Sena piemineklim, novilks mēteļus. Tā viņiem ir mācīts. Tā ir jāizrāda cieņa. Un tieši tā arī notika pirmdienas, 19.decembra, vakarā, kad valsts televīzijas diktore, birdinot asaras, paziņoja par kārtējā Dārgā līdera – Kima Čen Ira nāvi.
Mātes ar bērniem, studenti, biroju darbinieki, celtnieku brigādes – tūkstoši kāpa augšup pa izgaismotām trepēm līdz statujai galvaspilsētas Phenjanas centrā, rokās nesot baltas krizantēmas. Daudzi bija ieradušies grupās tieši no darba. Daži palika ilgāk: vienkārši stāvēja abos trepju sānos, veidojot dzīvu ķēdi. Viņu acīs bija asaras.
Nedaudz nostāk notiekošo vēroja kāds ārzemnieks. Viņš Ziemeļkorejā strādā jau vairākus gadus, bet šajā vakarā viņš juties kā svešinieks krietni izteiktāk nekā agrāk. Nekāda haosa, ko gadiem ilgi prognozēja dažādi ārvalstu novērotāji, nebija. Toties bija sajūta, ka Dārgais līderis aizvien ir dzīvs un pats režisē masu sēras galvaspilsētā, kas jau sen atgādina nereālas propagandas filmas butaforijas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.