Žurnāla rubrika: Svarīgi

«Mikriņiem» jāpiebremzē

Posted on janvāris 18, 2012 by - Tēma

Jaunais gads nāk ar pārmaiņām Rīgas sabiedriskajā transportā, kas turpmāk jānodrošina tikai vienam uzņēmumam. Kas gaida taksobusu pakalpojumus pēc tam, kad šos maršrutus pārņems Rīgas satiksme? 

Drēgns, dūmakains pirmdienas rīts. Stāvot pieturā savā Zolitūdes blokmāju rajonā, Kristīne (32) mierīgi ļauj garām paslīdēt lielajam Rīgas satiksmes autobusam, jo zina – pēc dažām minūtēm nāks «mikriņš». Tas ir ātrāks, apstājas izdevīgākā vietā, arī somiņa no kabatzagļiem nav jāsargā. Jau pēc piecpadsmit minūtēm viņa būs centrā. 

Jaunā gada pirmajās dienās nekas neliecina, ka Rīgas sabiedriskā transporta sistēmā notiek pārmaiņas – mikroautobusu maršruti no 1.janvāra oficiāli kļuvuši par daļu no pašvaldības uzņēmuma Rīgas satiksme sistēmas. Dome pieprasa, lai taksobusi tiktu atjaunoti, un tas ir lielākais risks, kas var izmainīt rīdziniekiem ierasto un ērto transportu. Pārcelti arī taksobusu galapunkti, bet plāni katru auto aprīkot ar GPS un precīzi kontrolēt gan maršrutu, gan laika grafiku, var deldēt «mikriņu» priekšrocības pilsētas satiksmē. 

Kāda īsti būs jaunā kārtība un kas nākamajos gados sniegs taksobusu pakalpojumu, joprojām nav skaidrs, jo kādas it kā igauņu transporta firmas sūdzība ir aizkavējusi iepirkuma procesu un jauno līgumu slēgšanu. 

Konkurss apturēts
Kristīnes maršruts no Zolitūdes uz centru ir viens no 35 taksobusu reisiem, kurus Rīgā patlaban nodrošina astoņi privātie uzņēmumi. No jaunā gada kārtībai jāmainās. Saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvu lielajās pilsētās, arī Rīgā, sabiedriskā transporta pakalpojumi ir jāsniedz vienam uzņēmumam un visiem transporta veidiem jāveido ekonomiski izdevīgs, iedzīvotāju interesēm atbilstošs vienots maršrutu tīkls. Tā nu Rīgas dome bija izvēles priekšā – izsludināt atklātu konkursu par sabiedriskā transporta pakalpojumiem pilsētā vai izmantot direktīvā paredzēto atrunu, ka visus pakalpojumus bez konkursa rīkošanas var sniegt arī pašvaldībai pilnīgi piederošs uzņēmums. Dome izvēlējās otro variantu. Tomēr atklājās, ka Rīgas satiksme finansiāli nebija spējīga pārņemt visu taksobusu tīklu, bet atteikties no šā iecienītā transporta dome arī nebija gatava, tāpēc nolemts iepirkuma procedūrā piesaistīt apakšuzņēmējus. Dome uzskata, ka ES direktīva pēc būtības ir ievērota, bet Eiropas Komisija to nav vērtējusi. 

Rīga tagad ir sadalīta trīs segmentos jeb konkursa lotēs – viena nosedz maršrutus no centra uz Mežciemu, Vecdaugavu un Sarkandaugavu, otra – uz Dreiliņiem, Pļavniekiem, Ziepniekkalnu, Imantu un Ķengaragu, bet trešā – uz Zolitūdi, Iļģuciemu un Bolderāju. Taču joprojām nav skaidrības, kas šajos maršrutos veiks pārvadājumus – kaut arī jaunais gads ir sācies, iepirkums nav pabeigts. 

Pērn novembrī Rīgas satiksme izsludināja atklāto sarunu procedūru par «paaugstināta servisa sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu», kā smalki nodēvēti mikrobusi, un saņēma piecus pieteikumus. Taču konkurss pašlaik «iestrēdzis» Iepirkumu uzraudzības birojā, kur to apstrīdējusi Igaunijā reģistrēta kompānija Riga Transport OU. 

Konkursā ir pieteikušās visas kompānijas, kas pašlaik nodrošina taksobusu pārvadājumus Rīgā, tikai tās ir «piespiedu brīvprātīgā kārtā» apvienojušas savus spēkus. Paklusām dzirdēta kurnēšana par konkursa noteikumu dīvainībām un nesamērīgi augstām prasībām. Piemēram, Rīgas satiksme uzskata par vēlamu, lai taksobusu uzņēmumam ir sava degvielas uzpildes bāze un autobusu vidējais vecums nepārsniedz trīs gadus. 

Pašlaik ar visiem taksobusu uzņēmumiem noslēgti pagaidu līgumi, bet pēc konkursa beigām paredzēts slēgt līgumus uz astoņiem gadiem ar stingrām prasībām. «Tie līgumi ir tā izstrādāti – ja solis pa labi vai pa kreisi, uzreiz nošaušana,» nedaudz ironiski stingrās prasības komentē Rīgas Taksometru parka vadītājs Leopolds Muižnieks, kura uzņēmums tagad apkalpo trīs maršrutus.

Par pagaidu līgumiem žurnāla Ir aptaujātie uzņēmumu vadītāji izsakās piesardzīgi, būtisku izmaiņu neesot. Tomēr pie izslēgta diktofona atzīst – jaunais mikrobusu grafiks raisa diskusijas, piemēram, dažos maršrutos intensīvi jākursē jau no pieciem rītā, citos sastrēguma stundās reisu skaits ir samazināts, vēl citos, braucot pēc grafika, sanāk, ka mikroautobuss burtiski «seko» trolejbusam. Visi cer uz to, ka RS turēs solījumu pirms pastāvīgo līgumu slēgšanas vēlreiz pārrunāt kursēšanas intensitāti un citas prasības. 

Manevriem piegriež skābekli
Tiem, kuri uzvarēs konkursā, patiešām nāksies krietni ieguldīt, un par to agri vai vēlu būs jāsamaksā klientam. Vispirms katrs taksobuss būs jāaprīko ar GPS sistēmu, kas savietojama ar RS vadības kontroli. Tas izmaksā 120-150 latus uz vienu mašīnu un nepieciešams, lai RS kontrolētu, kā taksobusi ievēro tiem ierādīto laika grafiku un maršrutus. 

Pašlaik ar jauno GPS kontroles sistēmu jau aprīkotie lielie RS autobusi, pēc pasažieru vērojumiem, kļuvuši «lēnāki» un skrupulozi ievēro grafiku – kā nekā, šoferim pat divu minūšu nobīde var maksāt prēmiju. Ātrums un spēja manevrēt līdz šim bijusi viena no mikroautobusu lielajām priekšrocībām. «Pēcpusdienā mūsu maršrutnieks bieži met līkumus pa sānielām, taču visi ir apmierināti, jo labāk kvartālu paieties kājām, nevis stundu nīkt sastrēgumā,» domā pasažiere Lidija (59). Arī mikrobusiņa šoferis Juris (48), kas pie taksobusa vai taksometra stūres nosēdējis teju pusi mūža, atzīst – ja oficiālo maršru-tu nosprostojusi avārija vai ir cits šķērslis, viņš to apbrauc pa blakus ielām. 

Uzņēmēji sarunās pirms līgumu slēgšanas uzdevuši Rīgas satiksmei jautājumu par sastrēgumu apbraukšanu. SIA Kort valdes priekšsēdētājs Igors Krasovskis stāsta – mazi līkumi būšot atļauti, tā vismaz solījusi RS. Par laika grafika ievērošanu gan uzņēmēji nepriecājas, taču Rīgas domes satiksmes departamenta vadītājs Vadims Bramņiks ir strikts: «Nav normāla situācija, ka taksobuss brauc pa priekšu lielajam satiksmes autobusam un nolasa visus pasažierus.» 

Varētu šķist, ka, saskaņojot kustību grafikus, RS jau šogad plāno lielāku peļņu un tādējādi rīdzinieku nauda ietaupīsies, atvēlot mazākas Rīgas domes dotācijas uzņēmumam. Taču izrādās – šāds pieņēmums ir aplams. «Mūsu bilanci jaunā kārtība neiespaidos,» saka Rīgas satiksmes vadītājs Leons Bemhens. Pēdējos gados RS no Rīgas pilsētas budžeta ik gadu saņēmusi aptuveni 50 miljonu latu dotāciju. Bemhens gan to sauc par kompensāciju par tiem pasažieriem, kurus RS pārvadā par pazeminātiem tarifiem. RS pārvadāto pasažieru skaits ir ap 12 miljoniem mēnesī, un tikai 48% no visiem braucieniem notiek par pilnu maksu. 

Kaut arī taksobusi formāli būs iekļauti Rīgas satiksmes sistēmā, uz tiem atvieglojumi neattieksies arī turpmāk, piemēram, nestrādājošie pensionāri bez maksas braukt nevarēs, biļešu atlaides nebūs arī skolēniem, bet attiecībā uz valsts noteiktajiem atvieglojumiem invalīdiem un bāreņiem jautājums vēl ir atklāts. Pat ja daļa pasažieru varēs braukt ar atlaidēm, taksobusi nesaņems valsts dotāciju pretēji RS, jo uzņēmumi nevar atļauties uzstādīt elektronisko biļešu iekārtas. Tādējādi viens no tradicionāli lielpilsētas transportu saistošajiem elementiem – vienota biļete – Rīgā tuvāko gadu laikā nebūs. Toties kontroles sistēma gan būs viena, tas attiecas gan uz biļešu izsniegšanu, gan vadītāju darba kultūra. «Tagad pasažieriem būs viena adrese, kurā sūdzēties,» saka Bemhens. RS kontrolieri varēs pārbaudīt arī bezbiļetniekus. 

Jaunākus vai lētākus?
GPS sistēmas taksobusos ir īstermiņa ieguldījums, bet daudz sāpīgāks uzņēmumu makiem būs līgumos paredzētais taksobusu parka atjaunošanas plāns. Tajā noteikts, ka uzņēmumiem divu gadu laikā autoparks jānomaina tā, lai mašīnu vidējais vecums nepārsniedz trīs gadus, bet vecākajam automobilim nav vairāk par pieciem gadiem. «Ekonomiski domājot, šāds auto vidējais vecums ir par zemu – ir vajadzīgi aptuveni trīs gadi, lai izmaksātu līzingu un auto sāktu normāli pelnīt,» saka Maršrutu taksometru apvienības LLV valdes locekle Iveta Vilka. Viņasprāt, optimālāks spēkratu vidējais vecums būtu 4,5 gadi – tieši tāds tas patlaban ir sešos maršrutos, kurus apkalpo Vilkas pārstāvētais uzņēmums. 

Katrā no astoņiem taksobusu uzņēmumiem situācija ir atšķirīga. Piemēram, SIA Centība N, kura apkalpo trīs taksobusu maršrutus uz Ziepniekkalnu, visi busiņi ir 2008.gada izlaiduma, tātad pašlaik atbilst līguma prasībām, savukārt, Rīgas Taksometru parka un SIA Kort busu vidējais vecums ir 4,5 gadi. Tāpēc visi taksobusu nozares uzņēmēji vienā balsī uzsver – pirms sākt taksobusu parka atjaunošanu, ir jāsaprot, vai tiešām privātie taksobusi pilsētas satiksmē plānoti uz palikšanu. Īpašnieki, cits klusām, cits skaļi, atzīst, ka viņiem nav atbildes uz šo jautājumu. Rīgas Taksometru parka vadītājs Muižnieks pieļauj, ka RS varētu izmantot situāciju un pakāpeniski pārņemt šo pelnošo sabiedrisko pārvadājumu segmentu. Tiesa, līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām 2013.gadā taksobusi esot drošībā, jo pašreiz Rīgas satiksmi neinteresējot peļņa un Rīgas dome to arī neprasa. 

Kā prasība atjaunināt autoparku iespaidos «mikriņu» biļešu cenu, pašlaik neviens neņemas teikt. Kaut arī konkursa pieteikumu iesniedzēji nevēlas to atklāt pirms piedāvājumu atvēršanas, noprotams, ka cenas neviens nav piedāvājis mainīt. «Konkurences apstākļos citu cenu kā 50 santīmus nemaz nevaram likt,» saka četrus maršrutus apkalpojošās SIA DMK valdes loceklis Jurijs Balabka. 

Dome un RS uzskata, ka prasība atjaunot mikrobusu parku ir loģiska un «nav normāli, ja cilvēks uzvalkā mums brauks pie 15 gadus veca busa stūres», saka Bramņiks. Pasažieri gan atzīst, ka viņus drīzāk uztrauc nevis busa vecums, bet tīrība. «Ja jau tas tagad būs paaugstināta servisa pakalpojums, lai biežāk iztīra mašīnas,» nosmej Pēteris (37), bet Kristīne no Zolitūdes secina: jauns autobuss, protams, ir patīkamāks, bet, ja tas nozīmēs cenas kāpumu, priekšroku dotu zemākai. 

Noslēpumainie igauņi
Dienu pirms pieteikumu iesniegšanas beigām RS izsludinātajā konkursā šo procesu Iepirkumu uzraudzības birojā apstrīdēja nepazīstams uzņēmums no Igaunijas. Riga Transport OU vienīgā valdes locekle gan ir rīdziniece Iveta Silionova, kura man stāsta: «Nesaņēmām paskaidrojumus, uz kādiem likumdošanas aktiem balstoties ir izstrādāts nolikums.» Iepirkumu uzraudzības birojs sūdzību ir izskatījis, bet lēmuma paziņošana vairākkārt atlikta. Tagad gaidāms, ka  to publiskos ceturtdien, 19.janvārī, vai piektdien. 

Lai gan pirmajā brīdī igauņu uzņēmums šķiet kā melnais zirdziņš, kurš negaidīti parādījies jau sadalītā spēles laukumā, tā amatpersonas nepārsteidz transporta biznesa zinātājus. Silionova ir arī izpilddirektore taksometru kompānijā Rīga Taxi, kas faktiski pieder uzņēmumam Maxi Taxi. Tā īpašnieks Vladimirs Aksjonovs plašāku uzmanību piesaistīja pirms gadiem desmit, kad notika ietekmes sfēru dalīšana galvaspilsētas taksometru tirgū. 2002.gadā pie Aksjonova mājas Ozolniekos tika uzspridzināts viņa auto. Uzņēmējs to saistīja ar konkurentu vēlmi izrēķināties. Tika ierosināta krimināllieta, bet vainīgais palika nenoskaidrots. Vēl pirms tam, 1999.gadā, tika sadauzītas un izdemolētas vairākas Aksjonova firmai piederošas automašīnas, kad par ietekmi cīnījas Aksjonovs un taksometru kompānija Bona M.  2002.gadā Aksjonova uzņēmums faktiski iekaroja Bona M biznesa nišu, pārņemot uzņēmuma kredītsaistības un jaunos līzingā iegādātos Mercedes automobiļus. 

Tagad pats Aksjonovs garākās sarunās neielaižas un visus jautājumus pāradresē izpilddirektorei Silionovai. Savukārt viņa noraida satiksmes departamenta šefa Vadima Bramņika un RS vadītāja Leona Bemhena pieņēmumu, ka sūdzības mērķis ir novilcināt konkursu. «Man tiešām dzīvē ir daudz citu lietu, ar kurām nodarboties, un par kaut kādu ieriebšanu nevar būt ne runas.» Viņa uzsver, ka nevar likt vienlīdzības zīmi starp Rīga Taxi un Igaunijā reģistrēto uzņēmumu. «Riga Transport, ko veidojām kopā ar igauņu kolēģiem, spēj un grib sniegt taksobusu pakalpojumus rīdziniekiem,» uzsver Silionova. Sīkākas ziņas par šiem igauņu partneriem un viņu pieredzi gan Silionova nesniedz. 

Kā liecina Igaunijas oficiālajos reģistros atrodamā informācija, Riga Transport gan nav nekādu igauņu kolēģu – šo kompāniju 2010.gada 8.martā reģistrējis kāds Igaunijas pilsonis Indreks Āre (kura «lauciņš», pēc publiski pieejamās informācijas, ir biznesa pakalpojumu sniegšana), bet jau pēc dažām dienām atstājis valdes locekļa amatu un viņa vietā stājusies Silionova. Kompānijas gada pārskats liecina, ka vienīgā darbība 2010.gadā ir bijusi 40 000 igauņu kronu (1800 latu) iemaksa firmas pamatkapitālā. Par pērno gadu pārskats vēl nav sniegts. 

Jautāts par «igauņu investoriem» Rīgas transporta sistēmā, ilggadējais šā biznesa pārstāvis Leopolds Muižnieks, sirsnīgi smejoties, atzīst: «Vecais draugs Aksjonovs gribēja ieriebt, apstrīdot konkursu, bet tagad varētu viņam pat konjaku uzsaukt – pateicoties viņa sūdzībai, man pagaidām galva par jaunajiem līgumiem nav jālauza.» 

Cik ilgi turpināsies gaidīšana, kļūs  zināms pēc Iepirkumu uzraudzības biroja lēmuma par Riga Transport sūdzību. Ja sūdzību noraidīs, jau šomēnes Rīgas satiksme plāno paziņot konkursa uzvarētājus, slēgt līgumus, un visiem – gan uzņēmējiem, gan «mikriņu» pasažieriem – būs jāsāk pierast pie jaunās kārtības. Ja ne, būs jāizsludina jauns konkurss.

Bīstami!

Posted on janvāris 18, 2012 by - Analīze

Diskusijā par valsts valodu iesaistot Satversmes tiesu, politiķi riskē viedokļu sadursmi no referenduma iecirkņiem pārcelt ielās 

Tā var būt apzināti plānota darbība vai muļķīga nejaušība, bet jebkurā gadījumā mainīt neko vairs nav iespējams – pēc 30 Saeimas deputātu pieteikuma Satversmes tiesai ir jālemj par 18.februāra referenduma atlikšanu vai procesa turpināšanu. 

Nacionālās apvienības un Vienotības deputāti uzskata, ka jautājums par divu valsts valodu iespējamību Latvijā ir pēc būtības antikonstitucionāls un to kā Satversmes «kodolam» neatbilstošu vispār nevar apspriest. Savukārt Satversmes grozījumu iniciatori par noziegumu dēvē likumīgi ierosināta un 187 tūkstošu pilsoņu pieprasīta referenduma pēkšņu apturēšanu un sola – protestētāji izies ielās. 

Iespējams, galavārds par šo jautājumu – cik valsts valodām jābūt Latvijā – būs nevis visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem, bet sešiem tiesnešiem Latvijas karoga krāsas mantijās. Līdz Centrālās vēlēšanu komisijas noteiktajai referenduma dienai atlicis mazāk par mēnesi, tāpēc gaidāms, ka Satversmes tiesa jau šonedēļ sniegs atbildi uz jautājumu, vai 18.februārī vēlētāji drīkstēs doties uz balsošanas iecirkņiem, vai tomēr tie būs slēgti. 

Kodola sargi
Juristu vidū un Saeimas kuluāros jau pērn tika pieļauta iespēja, ka referendumu par krievu valodu kā otru valsts valodu var apstrīdēt Satversmes tiesā. Novembrī parak-stu vākšanā Satversmes 4.panta grozījumus atbalstīja vairāk nekā 1/10 vēlētāju un pirms Ziemassvētkiem Valsts prezidents Andris Bērziņš tos iesniedza izskatīšanai Saeimā, kura projektu tūlīt noraidīja. 

Iesniedzot likumprojektu Saeimā, prezidents norādīja, ka krievu valodas noteikšana par otru valsts valodu «ir atteikšanās no Latvijas kā nacionālas valsts un nonākšana pretrunā ar Satversmes kodolu», tāpēc «konstitucionāli ir vērtējams, vai šādu likumprojektu izskatīšana būtu pieļaujama». Prezidents lūdza atzinumu sniegt Konstitucionālo tiesību komisijai, kas Egila Levita vadībā darbojas prezidenta kancelejas paspārnē. 

Tomēr līdz pat pagājušajai nedēļai Saeimā nebija konkrētu piedāvājumu juridiskā ceļā apturēt referenduma procesu. Tāds radās, kad Nacionālās apvienības (NA) iebildumiem pret referendumu pievienojās arī Vienotība, 11.janvāra frakcijas sēdē nolemjot atbalstīt pieteikumu Satversmes tiesai. Ja Vienotības  deputāti nebūtu pievienojušies, NA viena nevarētu vērsties Satversmes tiesā, jo tās frakcijā ir 14 deputāti, bet pieteikuma iesniegšanai nepieciešami vismaz 20 atbalstītāji. 

Tagad Satversmes tiesa ir iesaistīta referenduma procesā. Deputātu pieteikumā nav tieši apstrīdēti paši Satversmes grozījumi (jo tie nav spēkā esošs likums, kura atbilstību var vērtēt Satversmes tiesa), bet gan citas normas – tautas nobalsošanas likums, kas pieļāvis vēlētāju parakstu vākšanu par nacionālās valsts būtībai neatbilstošiem grozījumiem, kā arī Valsts prezidenta un Saeimas rīcība, neapturot šos grozījumus. Deputāti uzskata, ka Satversmes «kodols» jeb nacionālās valsts būtība, kas formulēta Latvijas Republikas proklamēšanas aktā, ir negrozāma. Lūgts arī atlikt 18.februāra referendumu, kamēr tiesa pēc būtības izskata šo lietu. Satversmes tiesai tagad jālemj – ierosināt vai neierosināt lietu, atlikt referendumu vai ļaut tam notikt. Ja lieta tiks ierosināta, tās izskatīšana prasīs mēnešus – spriežot pēc līdzšinējās prakses, spriedums varētu būt ap valsts svētkiem novembrī. 

Aborts septītajā mēnesī
«Juridiski tas ir tāpat kā pieprasīt abortu grūtniecības septītajā mēnesī,» – tā tiesā iesniegto pieteikumu komentē konstitucionālo tiesību eksperti. Vairāki juristi neoficiālās sarunās atzīst, ka Satversmes tiesā iesniegtais lūgums atlikt referendumu ir kļūda – pareizāk būtu sākto procesu pabeigt un tikai tad lemt, kādi likumu grozījumi nepieciešami, lai Satversmes «kodola negrozāmību» nostiprinātu. 

Tomēr juristi lielākoties nevēlas publiski runāt par šo situāciju. Daļai no speciālistiem var nākties Satversmes tiesā pārstāvēt Saeimu un Valsts prezidentu, kam tiek pārmesta antikonstitucionāla rīcība. Citi darbojas Konstitucionālo tiesību komisijā, kas pēc Valsts prezidenta un Ministru kabineta lūguma vērtē, vai Satversmē būtu jānosaka kādi negrozāmie panti, un savu atzinumu plāno sniegt februāra sākumā vai vidū. Visbeidzot, jaušams, ka juristu domas atšķiras un atklātos strīdos pirms Satversmes tiesas lēmuma neviens negrib ieslīgt. 

Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas vadītājs Egils Levits atzīst, ka ar referendumu Latvijas valsts pamatus jeb «Satversmes kodolu» tik vienkārši nevar mainīt, taču stingri noliedz Saeimas kuluāros neoficiāli izskanējušo informāciju, ka tieši viņš ir konsultējis pieteikuma sagatavotājus – viņa uzskati esot tikai citēti pieteikuma tekstā, kura galīgo versiju iesniedzēji līdz šim atteikušies publiskot. 

Bailes no balsojuma
Kāpēc Vienotība, kuras līderi iepriekš bija skaidri formulējuši aicinājumu 18.februārī doties uz referendumu un balsot pret Satversmes grozījumiem, tomēr nolēma vērsties Satversmes tiesā? «Vai labāk būtu, ja bērns piedzimst un tad viņu nonāvē?» grūtniecības līdzību turpina Vienotības  Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, skaidrojot, kāpēc parakstījis pieteikumu Satversmes tiesai. 

15 deputātu lēmums pievienoties pieteikumam tika pieņemts Vienotības frakcijā, bet domes sēdē apspriests tikai sestdien, jau pēc pieteikuma iesniegšanas tiesā. Galvenie argumenti par labu tam – vēlme nepieļaut, lai valsts pamatjautājumi «ik pēc pāris gadiem tiktu ķidāti referendumos», un bažas, ka referendumā nepiedalītos tik pārliecinošs grozījumu pretinieku skaits, lai nedotu iespēju Kremļa polittehnologiem balsojuma rezultātu interpretēt kā Latvijas sabiedrības atbalstu oficiālai divvalodībai. 

«Mēs, protams, esam izvērtējuši visus iespējamos rīcības scenārijus,» apgalvo Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, uzreiz gan piebilstot – kā juriste viņa uzskatot, ka referendums netiks atcelts vai atlikts. Arī domes sēdē bija dzirdams viedoklis, ka prasība par referenduma atlikšanu nebija gluži pārdomāta. Savukārt premjers Valdis Dombrovskis izvairās no skaidras atbildes uz jautājumu, vai atbalsta frakcijas deputātu iniciatīvu: «Jāsagaida Satversmes tiesas lēmums.» 

Kaut arī bažas par referenduma juridisko iznākumu nepastāv – nav šaubu, ka Satversmes grozījumus par divvalodību neatbalstīs vismaz puse visu balsstiesīgo jeb 772 tūkstoši pilsoņu, politiķus uztrauc latviešu iespējamā pasivitāte balsošanā. Augstākās amatpersonas paudušas dažādus viedokļus par līdzdalību referendumā – premjers un Saeimas priekšsēdētāja līdz šim aicināja balsot pret grozījumiem, bet prezidents nevēlas piedalīties referendumā. «Atsevišķas politiķu grupas ar mediju starpniecību cenšas padarīt referenduma tematu par nozīmīgāko Latvijas notikumu šajā gadā. Nevaru un nevēlos šādam uzstādījumam piekrist, jo referendums ir apzināti eskalēts notikums, kura iznākums neatrisinās nevienu no Latvijas sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem,» uzskata Andris Bērziņš. Viņa padomnieks juridiskajos jautājumos Edgars Pastars papildina – problēmas ar Satversmes grozījumu projektu pamanītas jau tā virzības gaitā, taču prezidenta kancelejai nav bijis juridisku iespēju likumprojektu apturēt. 

Savukārt tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (NA), kurš uzraudzījis pieteikuma sagatavošanu Satversmes tiesai, referendumu salīdzina ar mēģinājumu leģitimēt okupācijas un genocīda sekas Latvijā. NA bijusi konsekventa šajā jautājumā – apvienības politiķi iebilda gan pret finansējuma piešķiršanu valsts apmaksātai parakstu vākšanas kampaņai (tas izraisīja ķēdes reakciju – par atbalstu parakstu vākšanai paziņoja arī Saskaņas centra līderis Nils Ušakovs, tā sekmējot iniciatīvas izdošanos), gan, «cik vien ātri spējuši», gatavojuši pieteikumu Satversmes tiesai, skaidro Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars. 

Valsts apvērsums?
Ja referendums notiktu 18.februārī, ar lielāku vai mazāku balsu proporciju Satversmes grozījumi tiktu noraidīti. Tagad iespējas pielikt punktu šai diskusijai ir kļuvušas daudz neskaidrākas, taču pieauguši konflikta eskalācijas draudi. 

«Tas ir valsts apvērsuma mēģinājums,» pieteikumu Satversmes tiesai vērtē referenduma iniciators Vladimirs Lindermans no biedrības Dzimtā valoda. «Šie 30 deputāti vienkārši grib atņemt pilsoņiem viņu tiesības. Tas ir noziegums. Šaubu nav,» turpina Lindermans. Viņaprāt, referenduma atcelšanai nav juridiska pamata, bet politiski tas izraisītu milzīgu neapmierinātības vilni. «Aptuveni 200 000 cilvēku ir parak-stījušies, būs liels sašutums. Mēs, biedrība Dzimtā valoda, būsim spiesti aicināt cilvēkus protestēt – iziet ielās. Protams, likuma robežās.» Lindermans neuzskata, ka šis būs etnisks konflikts: «Ja tiesa atcels referendumu, tas nebūs konflikts starp latviešiem un krieviem. Tas būs konflikts starp valsti un sabiedrību, jo valsts grib atņemt tiesības sabiedrībai.» 

Saskaņas centra frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs pirms Satversmes tiesas lēmuma nevēlas komentēt situācijas attīstību, taču izteica izbrīnu par to, ka tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris jau pirms lēmumiem ir medijos komentējis tiesas iespējamās darbības. Nils Ušakovs klusē. Kuluāros tiek lēsts, ka referenduma atcelšanas gadījumā tā piekritēji varētu sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tomēr neviens pašlaik nespēj konkrēti atbildēt, kā juridiski pamatotu šos iebildumus.

Kā mācēju, tā rakstīju

Posted on janvāris 18, 2012 by - Pusdienās

Komponists Zigmars Liepiņš seko Eirovīzijai «ar Dievu uz pusēm», uzrakstījis vijoļkoncertu un gatavojas 60 gadu jubilejai

Divos pēcpusdienā caurlūkojot restorāna Umami ēdienkarti, Zigmars Liepiņš atzīstas, ka šis viņam īsti nav ne brokastu, ne pusdienu laiks. Četros naktī mūziķis parasti ejot gulēt. «Sēžu un rakstu savas notis,» viņš atbild, kad jautāju, ko tad viņš cauru nakti dara.

Patlaban mūziķu vidē notiek dažādi pagājušā gada kopsavilkuma pasākumi, un Zigmaru Liepiņu, kurš vienmēr izcēlies ar asu skatu, esmu aicinājusi uz sarunu, lai izvērtētu to, kas notiek vietējā popmūzikā. Taču Liepiņš par pārsteigumu atklāj, ka viņš to lāgā nav klausījies («būsit veltīgi naudu pusdienām iztērējusi»), vienīgi Eirovīzijai «ar Dievu uz pusēm» sekojot līdzi. Viņam gan ir savs mūzikas favorīts – Instrumenti. «Viņi pašlaik ir redzamākais kvalitatīva lēciena iemiesojums Latvijas populārajā mūzikā. Visām lietām, ko dara, viņi pieiet ar gudru, profesionālu piegājienu – gan mūzikas veidošanai, gan saturam, arī koncerta uzbūvei, ko bija uztaisījuši Arēnā Rīga.» 

Liepiņš slavē Rīgas Doma kora skolu, no kurienes pašlaik nāk spēcīgākie mūziķi dažādos žanros, arī akadēmiskajā mūzikā. Kvalitatīva izglītība ir tas, kas Instrumentus atšķir no popkultūras pamatmasas. «Ir tomēr liela starpība, vai jaunais cilvēks no astoņiem gadiem ir dziedājis garīgo mūziku baznīcā un korī, un paralēli ar nopietnu matemātikas pasniedzēju darbojies skolā. (..) Instrumentu puišiem, Šipkevičam junioram, piemēram, bez tā, ka viņam ir savs specifiskais talants – balss, kāda ir vienam no desmit tūkstošiem – vēl nāk klāt [izglītības] bāze apakšā, plus intelekts. Televīzijas šodien multiplicē faktiski neesošus varoņus – negribu nevienu saukt vārdā, bet dažādus diletantus un puskoka lēcējus. Tas ir nožēlojami, jo tie cilvēciņi nav ieguvuši pamatsajēgu, kā mūzika veidojas. Uz īsu brīdi viņus pataisa par varoņiem, un tad izmet ārā miskastē.» 

Pēc Liepiņa domām, vēl augstā līmenī darbojas Gunāra Kalniņa Gospeļu koris. Talantīgi un profesionāli mūziķi ir, taču viņi neriņķo TV šovu un dzelteno žurnālu orbītā. Liepiņš piemēram min jauno dziedātāju Daumantu Kalniņu, kurš savulaik kā solists uzstājās ar Doma zēnu kori un kādu laiku dziedāja džezu teātrī Artelis. Ja viņš aizietu uz TV šovu, viņu droši vien paņemtu atplestām rokām, un šovam varbūt būtu augstāks līmenis. «Bet viņam nebūtu ko tajā vidē darīt, jo viņš runā profesionāla mūziķa valodā.» 

Par TV mūzikas šoviem Liepiņš saka – tie ir nonivelējuši populāro mūziku. Lai arī pats tajos šad tad ir parādījies («tā bija kļūda – aizgāju un sapratu, ka ne savā laivā braucu»), komponists uzskata, ka neviens pats šovs nav bijis gaumīgs. «Es saprotu, ka Amerikā tas ir viena brīža bizness, kur tāds Džastins Bībers nopelna milzīgu naudu. Ar 99% garantiju varu teikt, ka pēc pieciem gadiem par viņu neviens neko nezinās, bet viņa dzīvē būs noticis finansiāls notikums, kas vēl 10 paaudzes uzturēs. Latvijā tā nav.» Kāpēc tomēr pat «vecie» mūziķi uz šoviem iet? «Kur lai viņi liekas? Viņiem ir jāiet. Tā nebūtība ātri parādās ap stūri un viss – tu esi aizmirsts.» Tiesa, pieredzējušie mūziķi šogad ignorē Eirovīziju – atšķirībā no citiem gadiem, kad savas dziesmas tai piedāvāja, piemēram, Jānis Lūsēns vai Kārlis Lācis, šogad «komponistu ar vārdu» nav. «Tāpēc, ka tā jau ir gandrīz garantēta izgāšanās,» Liepiņam ir savs skaidrojums. «Eirovīzijai nav liela sakara ar mūziku, un katrs apjēdz, ka pie laba gala tas īsti nevar novest. Jaunajiem šajā ziņā nav ko zaudēt.» 

Pirms diviem gadiem Eirovīzijas nacionālajā atlasē kā līdzautors piedalījās arī Liepiņš (ar Dona izpildītu dziesmu My Religion is Freedom), un arī to viņš sauc  par kļūdu. «Pēc tam es pārmetu krustu – paldies, Dievam, ka netikām tālāk! Es būtu ļoti daudz naudas pazaudējis, jo nebūtu varējis atļauties dzīvot kādā Oslo pievārtes hostelī un būtu mēģinājis darīt to ar lielu pompu. Oslo izgājiens būtu izmaksājis ap 100 000, un tas nedotu garantijas, ka tur kaut kas būs. Tas tikai, lai tu savu cieņu nepazaudētu.»

Eirovīziju Liepiņš sauc par sporta sacīkstēm, kurās milzīga nozīme ir veiksmei un kuras formāts nav formulējams. «Piedalās slavenais [Endrū] Loids Vēbers un nedabū pirmo vietu. Nu atvainojiet! Tur iet Patrīcija Kāsa, un paliek septītā. Bet viņa taču jau ir notikusi māksliniece! (..) Vinnē viena vāciete, kura dzied pavisam vienkāršu dziesmu, kaut gan blakus krievs ir iztērējis miljonu, lai caur stiklu izietu cauri. Kas ir tas modelis, kas visus padara trakus? Es nekad neesmu to varējis saprast.» Meklējot kopsakarības, Liepiņš nonācis pie secinājuma, ka Eirovīzijai ir arī politisks fons – nu kā lai citādi izskaidrojot, ka Igaunijas un Latvijas pārstāvji uzvarējuši pirms iestāšanās ES un pēc tam par mums aizmirst. «Tajā brīdī mēs bijām vajadzīgi Eiropai, lai paplašinātos.»

No šā gada Latvijas dalībniekiem Liepiņš uzslavē Paulu Dukuri un Anmary, kuras varētu sacensties no «muzikāli mākslinieciskā viedokļa». «Pārējie ir švakāki – arī pavisam švaki, bet nesauksim vārdos, lai viņiem nav slikta sajūta.» 

Pats Zigmars Liepiņš pašlaik gatavojas savas 60 gadu jubilejas koncertiem, kuri notiks augustā un uz kuriem ceturtā daļa biļešu Dzintaru koncertzālē par izbrīnu autoram ir izpirkta. Nacionālajā teātrī tiek uzvesta operas Parīzes Dievmātes katedrāle teātra versija (ar minēto Daumantu Kalniņu Kvazimodo lomā). «Šī opera Žagara izpratnē, acīmredzot, nenes to ekselenci un pasaules slavu, uz ko viņš tendēts,» Liepiņš paskaidro, kāpēc ne Operā. Viņš kritizē, ka arī citu latviešu autoru darbi tiek spēlēti ļoti maz, lai gan tā ir Nacionālā opera – vienīgā vieta, kur var uzvest latviešu operas. Taču realitātē regulārajā repertuārā pēdējos gados ir bijusi tikai Lūsēna Putnu opera bērniem, Bruno Skultes Vilkaču mantiniece «nospēlēta četrreiz» un Ērika Ešenvalda operu Augļu koks ir Jāzeps «vienreiz ielaida Jaunajā zālē». 

Kad Liepiņš 2007.gadā pārdeva Radio SWH, viņš draugiem stāstīja, ka rakstīs operu. Un, kā draugi prognozēja, viņš to nav uzrakstījis. «Es to rakstīšu. Es pašlaik nerakstu, jo uzrakstīju vijoļkoncertu,» Liepiņš turas pretī. Maija vidū tam Lielajā ģildē būs pirmatskaņojums ar Nacionālo simfonisko orķestri, koncertu diriģēs komponista dēls Jānis Liepiņš. «Akadēmisks, normāls vijoļkoncerts, 25 minūtes garš, viss, kā tam jābūt. Kā mācēju, tā rakstīju, protams. Bet ja kāds ir gatavs spēlēt, varbūt nav tik slikti. Pats neiešu stāstīt, ka ir baigi ģeniāli, bet principā esmu apmierināts ar šo darbu,» Liepiņš smejas. 

Vaicāju, kā viņš jūtas, rakstot mūziklus teātriem – kur beidzas māksla un sākas komercija? (Pēdējos gados Nacionālajā teātrī iestudēti divi Liepiņa mūzikli Adata un Vadonis.) Liepiņš prāto, ka robežu starp operu un mūziklu novilkt nevar. Piemēram, kas ir Vēbera Operas spoks? «Tas, kas Verdi laikā bija opera, šodien varbūt ir mūzikls. Piemēram, Traviata – nu nav tur pārgudras tēmas, visa tā lieta ir vienkārša, meldiņi uz valsīti. Viss attīstījies procesā. Vāgneram ir kaut kas cits, Pučīni cits.» 

Par kritikas nesaudzēto mūziklu Vadonis Liepiņš sāk runāt pats. (Kritiķe Silvija Radzobe Vadoni nosauca par «grandiozu un nekaunīgu» Latvijas vēstures analfabētismu un «nelaimi, kas notikusi ne tikai Nacionālajam teātrim, bet Latvijai».) Iznīcinošo kritikas reakciju Liepiņš sauc par provinciālu un politiski pasūtītu. Vadonis esot tikai viena interpretācija par Kārļa Ulmaņa tēmu, un tajā nav jāmeklē vēsturiskās patiesības.

Vaicāju, vai mākslinieks slikti panes kritiku? «Es panesu normālu kritiku un neciešu neprofesionālismu,» atbild Liepiņš. «Ja tu raksti par mūziklu, raksti arī par mūziku. Mīļie draugi, pirmais vārds tur ir manējais – es uzrakstīju mūziku! Es tur galvenais vecis (smejas), bet visu laiku tikai [libreta autoru Kasparu] Dimiteru apspriež.» Liepiņu saniknojuši pārmetumi par himnas teksta integrāciju mūziklā, kas īstenībā bijis agrāk uzrakstīts un pārcelts fragments no uzveduma Kapteiņa stāsti. Tas rādīts TV, un Latvijas 90.gadskārtā to noskatījušās «visas prominences, kādas nu varēja būt». «Radzobe raksta, ka esmu fokstrota tempos [himnas tekstu] uzrakstījis. Viņai pat nav sajēgas, kas ir fokstrots. Nu kā lai tu to paciet kā normālu kritiku? Pieraksta pilnas avīzes, ka tu esi lohs, bet īstenībā faktiski viņi nav sapratuši, par ko vispār ir runa.»

Tomēr vismaz šobrīd Liepiņš spēj uz sevi paskatīties ar ironiju. Daudzas domas ar Radzobi un citiem prominentiem kritiķiem viņam sakrīt, tikai ne tās, kas «attiecas uz manām izrādēm».

Ēdienkarte
Vjetnamiešu pikantā zupa ar liellopa fileju, spinātiem, rīsu nūdelēm un garšaugiem
Siltie tītara un spinātu salāti sojas mērcē ar mandeļu skaidiņām un burkānu salmiņiem
Tīģergarneles ar fettucine tomātu un tunča mērcē un parmezāna sieru
Svaigi spiesta apelsīnu un greipfrūtu sula, kafija ar pienu

Ir jautā

Posted on janvāris 18, 2012 by - Viedoklis

Vai atbalstāt Wikipedia streiku pret interneta ierobežošanas draudiem ASV?


Viesturs Šeļmanovs-Plešs, Latvijas Interneta asociācijas izpilddirektors:
Atbalstu Wikipedia. Autortiesības nedrīkst ierobežot cilvēka pamattiesības interneta vidē. Mediju kompānijām ir jāspēj piedāvāt tādi satura produkti, kuri ir pieejami divu klikšķu attālumā.

Iveta Kažoka, Providus pētniece:
Kā regulāra Wikipedia lietotāja atbalstu šo akciju. Pirmkārt, tā cilvēkiem ļauj saprast, cik nozīmīgu vietu informācijas telpā ieņem bezmaksas informācijas vietnes, otrkārt, ir ļoti labi, ja šādi lielie bezmaksas informācijas sniedzēji rīkojas pilsoniski atbildīgi.

Juris Kaža, žurnālists:
Atbalstu un esmu gatavs uz vienu dienu atteikties no Wikipedia lietošanas, ja šādi var izdarīt spiedienu uz ASV Kongresu un netiktu pieņemtas represīvas un vecmodīgas likumdošanas normas. Uzskatu, ka iecerētie ierobežojumi ir pārmērīgi.

Res publica

Posted on janvāris 18, 2012 by - Viedoklis

Valoda nav tikai kultūras svētnīca, tā ir saskarsmes līdzeklis – runa ir par mūsu dzīvi 

Nelaimīgais referendums par divām valsts valodām ir gala punkts kādam sabiedriskam procesam, kas (ne) norisinās jau 20 gadus, proti, sabiedrības integrācijai. Integrēt, starp citu, nenozīmē «iekļaut» vai «asimilēt», bet gan «izveidot veselumu» jeb «saliedēties». 

Mūsdienās Rietumu pasaule ir komunikācijas pasaule. Gribot negribot mēs esam cieši saistīti ar pasauli ap mums, pat ja nesperam ne soli ārpus mājas. 

Varu apliecināt, ka Rīgā nav iespējams pilnvērtīgi dzīvot ar latviešu valodu vien. Tā ir tikai otrā pēc krievu valodas. 20 gadus, kurus esmu nodzīvojis Rīgā kā nepilsonis (vēl joprojām esmu vācietis), latviešu valoda ir viena no manām ikdienas valodām, bet līdz šobaltdienai atteicos iemācīties krievu valodu – lai patiešām to nesaprastu, bez tēlošanas. Manuprāt, tikai ar šādu attieksmi laika gaitā varētu pozicionēt latviešu valodu kā vienojošo (nevis vienīgo!) valodu Latvijā. Bet latvieši mēdz domāt savtīgi. Pirmkārt: oi, man jau patīk parunāt krieviski, prakse taču! Otrkārt: ja krievi runā ar savu drausmīgo akcentu, tas skan griezīgi un galu galā sabojā manu skaisto latviešu valodu. Tieši šis egoisms (vai varbūt iztapība?) noveda pie tā, ka vairāk nekā 20 gadus pēc Latvijas atdzimšanas jautājums par otru valsts valodu vispār varēja parādīties darba kārtībā. 

Valoda nav tikai kultūras svētnīca, tā ir arī saskarsmes līdzeklis un pamats komunikācijai. Te nav jautājums par latviešu valodas sargāšanu – runa ir par mūsu pašu dzīvi. Par kopīgo projektu vārdā Latvija. 

Ne velti Latvijā jūtos kā mājās. Man ir daudz kas kopīgs ar latviešu mentalitāti un dzīvesveidu. Esmu arī mazlietiņ savpatis, kas labprāt strādā viens, nevis komandā. Nu, tāds tipisks latvju saimnieks. Tāpēc man ir labi saprotama īstena saimnieka doma: «Mans viedoklis ir tieši tas, kas visiem jāņem vērā, jo esmu saimnieks, kam viss skaidrs un kurš prot nekļūdīgi lemt. Taču neviens no tiem ķēmiem – politiķiem tur augšā neieklausās manī, un tāpēc es diemžēl neko nevaru ietekmēt.» Vienalga, vai Satversmes tiesa referendumu atceļ vai ne – vai būtu tajā jāpiedalās? Ja Latvijā būtu tikai viens karalis, vadonis vai saimnieks, tad tas visiem pateiktu priekšā, kas un kā jādara. Taču mēs esam vēsturiski retā un saudzējamā situācijā, kad ikviens balsstiesīgais pilsonis var gan proponēt to, kas viņam ir svarīgs (piemēram, ierosinot referendumu, ja ir pietiekami daudz domubiedru), gan arī atbildēt uz kādas sabiedrības daļas ierosinājumu, piedaloties referendumā. Šāda privilēģija latviešiem pēdējos 800 gados kopumā bijusi tikai 35 gadus! 

Nepiedalīšanās referendumā nozīmē negatavību brīvībai. Tā ir ne tikai pļauka Latvijai kā republikai (latīņu valodā res publica nozīmē sabiedriska lieta) un demokrātijai kā tādai, bet pļauka arī līdzcilvēkam, ar kuru dzīvo un dzīvosi kopā. Ja katram astotajam pilsonim kāds jautājums – vienalga, kāds! – ir svarīgs, tad viņš ir pelnījis atbildi. Protams, šī atbilde būtu noraidoša, tomēr viņš tiktu ņemts vērā. Savukārt atmetot ar roku, uzgriežot muguru, ejot savu ceļu un klaji ignorējot šo veseluma astotdaļu – šāds nicinājums netiktu aizmirsts nekad, ne Latvijā, ne ārpus tās. Tā būtu augsne Latvijas sabiedrības sašķeltībai mūžīgi mūžos. 

Ko darīs latviešu saimnieks? Vai viņa apvārsnis sniegsies tikai līdz paša sētai, vai arī viņš izrādīsies līdzatbildīgs par Latviju kā veselumu?

 

Baltijas megaprojekts

Posted on janvāris 18, 2012 by - Komentārs

Trīs valstīm šogad jālemj par daudzu miljardu vērtiem kopējiem darbiem

Šis ir Baltijas lielās infrastruktūras gads. Nākamajos mēnešos galvenais sarunu temats ne vienmēr saskanīgajām «trīs māsām» Latvijai, Igaunijai un Lietuvai būs kopīgi pieņemamie lēmumi par trīs megaprojektiem, kuru realizēšana ne tikai ciešāk integrētu reģiona enerģētikas un transporta infrastruktūru, bet arī piesaistītu to tuvāk pārējai Eiropas Savienībai. 

Tiesa, nevienam no šiem projektiem virzība uz priekšu nav gluda. Sašķidrinātās dabasgāzes termināļa (SGT) projekts, kurš radītu alternatīvu Krievijas Gazprom piegādātajam kurināmajam, jau ilgstoši nekust no vietas, jo Rīga, Viļņa un Tallina nevar vienoties, kur to celt. Visaginas atomelektrospēkstacijas projekts, kurā varētu piedalīties visas trīs Baltijas valstis, nesen sasniedza «starpfinišu», kad Lietuvas valdība parakstīja vienošanos ar Japānas industriālo gigantu Hitachi par AES celtniecības un koncesijas līguma izstrādi. Taču oktobrī būs Seima vēlēšanas, un pašā Lietuvā jau izskan bažas, vai nesanāks kā pirms četriem gadiem, kad aizejošā valdība pirms vēlēšanām vienojās par AES celtniecību, bet jaunā valdība pēc vēlēšanām šo vienošanos atcēla. 

Savukārt Rail Baltica projekts – Eiropas platuma sliežu dzelzceļa līnijas būvniecība no Lietuvas robežai līdz Tallinai, kas savienotu Baltijas dzelzceļa tīklu ar pārējo Eiropu – izraisījis šaubas par tā noslogojumu un rentabilitāti gan Latvijas, gan arī Igaunijas ar austrumu-rietumu tranzītu saistītajās aprindās.

Šie projekti prasa milzīgas investīcijas. SGT izmaksas nav aprēķinātas, bet līdzīga termināļa celtniecība Polijā maksās ap 900 miljoniem eiro (630 miljoni latu). Visaginas AES celtniecības izmaksas tiek lēstas ap 5 miljardiem eiro (3,5 miljardi latu), bet Rail Baltica – 3,7 miljardi eiro (2,6 miljardi latu). Tās ir iespaidīgas summas, un par tām ceļamajiem objektiem būtu jāsaglabā lietderība vairākus gadu desmitus. Tāpēc ir gluži pareizi, ka par katru no šiem projektiem notiek izsmeļošas diskusijas.

Taču mūžīgi atlikt lēmuma pieņemšanu (kas tagad, šķiet, varētu draudēt gāzes termināļa projektam) arī nedrīkst, tāpēc ar zināmu gandarījumu varam konstatēt, ka, šķiet, ticis sperts kārtējais solis uz priekšu Rail Baltica projekta attīstībā. Pagājušajā nedēļā Latvijā gandrīz divas dienas darba vizītē uzturējās Eiropas transporta komisārs Sīms Kallass, kurš ir teju galvenais Rail Baltica ieceres virzītājs un atbalstītājs. Rīgā viņš tikās ar Valsts prezidentu, Ministru prezidentu, satiksmes ministru, Latvijas dzelzceļa vadību un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Gan publiski, gan neoficiāli paustie vizītes rezultātu vērtējumi ir pozitīvi. 

No Latvijas puses svarīgākais sasniegums bija Kallasa apliecinājums, ka dzelzceļa sliedēm nav obligāti jāseko maršrutam, kuru iezīmēja pagājušajā gadā publiskotais projekta izpētes ziņojums. Tas paredzēja kravu uzņemšanu veikt ārpus Rīgas, kas izraisīja loģistikas nozares un valdības pārstāvju iebildumus, jo nozīmīgi sarežģītu kravu pārcelšanu no kuģiem Rīgas ostā uz dzelzceļu. Latvijas pārstāvji arī uzskata dzelzceļa pievešanu pie lidostas kā iespēju veicināt Rīgas kā tūrisma centra attīstību. Kallass paziņoja, ka tuvākajā laikā tiks pasūtīta jauna, padziļināta izpēte, un tajā Latvija varēs noteikt dzelzceļa maršrutu. Kā viņš teica ekskluzīvā intervijā žurnālam Ir, pret izmaiņām viņam «nav nekādu iebildumu, tas ir pilnīgi jūsu rokās, pilnīgi».

Kallass arī apliecināja, ka 85% projekta izmaksu segtu ES no īpaša Connecting Europe Facility (CEF) fonda, jo Rail Baltica ir daļa no Baltijas-Adrijas jūras koridora – viena no ES noteiktajiem 10 prioritārajiem transporta attīstības virzieniem, kurus paredzēts iekļaut ES 2014.-2020.gada budžeta ietvarā. 85% atbalsts nozīmētu, ka Latvijai projekts tiktu gandrīz vai uzdāvināts, jo papildus tiešiem maksājumiem no struktūrfondiem budžetā ieplūstu nodokļi, kas tiek maksāti, šai naudai apgrozoties valsts iekšienē. Un, protams, tiktu nodrošinātas arī darba vietas. 

Kallass uzrunāja arī tos, kuri ir satraukti, ka šis projekts atraus naudu no citiem infrastruktūras projektiem, sevišķi no rietumu-austrumu dzelzceļa infrastruktūras modernizācijas. Viņš teicās esam gatavs palīdzēt arī šiem projektiem meklēt naudu, bet centās arī atvēsināt cerības, ka prioritārajiem projektiem radītā CEF nauda, no kuras tiktu finansēts Rail Baltica, varētu tikt novirzīta citiem projektiem.  «Ja CEF netiek ieviests, šī nauda pazudīs,» viņš teica, tiekoties ar transporta organizāciju pārstāvjiem, taču šā fonda ietvaros «Rail Baltica ir saraksta pašā augšgalā». 

Vēl tāls ceļš ejams līdz gala lēmumam par Rail Baltica. Par Eiropas Komisijas budžeta priekšlikumu, tajā skaitā par Kallasa transporta attīstības koncepciju, vēl jāvienojas ES dalībvalstīm. Neapklusīs arī austrumu virziena prioritātes aizstāvji, kuri turpinās apšaubīt, vai nākotnē pa šo ziemeļu-dienvidu ceļu varētu attīstīties nopietnas kravas plūsmas.

Kallass atzīst, ka projekts ir zināmā mērā «politisks», bet aizrāda, ka tikpat «politisks» bija Ēresunda tilta un Lamanša tuneļa projekti. Arī tos sākotnēji vajāja šaubas un finanšu problēmas, bet tagad tie izrādījušies ļoti veiksmīgi kā jaunu, līdz tam neeskistējušu savienojumu veidotāji.

Komentārs 140 zīmēs
Reitingu aģentūru reitingi rūk: S&P samazināja 9 eirozonas valstu kredītreitingu, taču valūtas un obligāciju tirgi šo izmaiņu faktiski ignorēja.

Austrumlatvijas iedzīvotāji nemierā, ka atņem «legālās kontrabandas» iespējas. Varbūt valdība varētu šo pārestību kompensēt, legalizējot sīkās zādzības?

Banku sektorā vēlamies stabilitāti. Tāpēc FKTK jaunā vadītāja Kristapa Zakuļa negaidīti sasteigtā apstiprināšana ir mulsinošs signāls.

Dāvana ekstrēmistiem

Posted on janvāris 18, 2012 by - Komentārs

Mētāšanās par referendumu palīdz ienākt politikā vardarbības sludinātājiem

Vienotības un Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa sestdien partijas domes sēdē uz aicinājumu atsaukt partijas deputātu parakstus zem pieteikuma Satversmes tiesai, kas apstrīd referenduma tiesiskumu, atbildēja, ka nopietns politisks spēks ar savu nostāju nemētājoties. Ja tā, tad jautājumā par referendumu Vienotība rīkojusies kā nenopietns politisks spēks. Rezultātā par nopietnu spēku var kļūt tautas nobalsošanas ierosinātāji Vladimira Lindermana ekstrēmisti, kuri kopā ar Raivja Dzintara lāpnešiem būs vislielākie, patiesībā arī vienīgie ieguvēji no šīs mētāšanās.

Nekādas Vienotības nostājas par referenduma atcelšanu faktiski nemaz nav. Bet partijas Saeimas frakcijas lēmums domes sēdē izpelnījās arī skarbu kritiku. Turklāt arī tas nebija vienots – par Visu Latvijai! iniciatīvu parakstījušies 15 no 20 deputātiem. Tomēr vislielākā mētāšanās iznākusi starp sākotnējo nostāju aicināt Latvijas pilsoņus piedalīties un balsot pret otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai (kas bija arī visas valdības koalīcijas lēmums) un piepešo kūleni, ka rīkot šādu nobalsošanu vispār nedrīkstot.

Šis komentārs tapa otrdien, kad vēl nebija zināms, vai ST ierosinās lietu. Taču jebkurā gadījumā referenduma ierosinātāji, kuri paši bija vienmēr uzstājuši, ka nemaz arī necerot mainīt Satversmi, nu varēs vēstīt saviem atbalstītājiem, ka ir uzvarējuši – redz, tie latvieši, pirmkārt, nobijās, otrkārt, mēģina mūs apčakarēt. Tāpēc – jāspiež! 

Toties apmuļķoti vai vismaz vīlušies jūtas daudzi no tiem, kuri bija apņēmušies piedalīties tautas nobalsošanā un pateikt stingru «nē» mēģinājumiem ieviest Latvijā otru valsts valodu. Tā vietā viņiem nu jāklausās stāstos par Satversmes «garu» un «kodolu» un jāgaida, kā daži tiesību teorētiķi šo metafiziku iedabūs savās juridiskās konstrukcijās. Viņiem gan var būt patiesa sajūta, ka notiek kaut kas ne īsti godīgs.

Šo sajūtu teju demonstratīvi pastiprina referenduma apturēšanas rosinātāji, slēpdami pat pieteikuma tekstu. Dzintars pēc tā iesniegšanas skaidroja, ka to slēpt ieteikuši kādi vārdā nenosaukti juristi, jo, raugi, tā publiskošana «varētu traucēt lietas izskatīšanai». Demokrātiskās Latvijas Republikas tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš arī uzskata, ka sabiedrībai nav jāredz tās priekšstāvju iesniegtā svarīgā dokumenta teksts, «lai juristi var mierīgi strādāt». Bet viena no pieteikuma galvenajām virzītājām Vienotībā, Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne, kas ilgus gadus bijusi Satversmes tiesas tiesnese, apgalvo, ka viņai tā teksta vairs neesot.

Deleģēt politikas veidošanu anonīmiem juristiem ir katastrofāli slikta politika. Atbildība par kaitējumu, ko tiesiskumam un demokrātijas kvalitātei nodarīs referenduma procesa pārtraukšana tā gala posmā, lemšanas necaurspīdīgums un runāšana par «punkta pielikšanu» diskusijām par demokrātiskai valstij vissvarīgākajiem jau-tā-jumiem, būs jāuzņemas politiķiem. (Te jums vēl viens mētāšanās paraugs – valdības koalīcija nupat bija solījusi rīkot plašu diskusiju par valsts «pamatiem», bet nu pastāvīgi dzirdam, ka šie pamati esot neapspriežami.)

«Tiesiskuma koalīcija» izvēlējusies iet vadonisma un autoritāru risinājumu piekritēju jeb «īstenu latviešu» pavadā. VL pragmatiskais aprēķins gan labi saprotams – pašiem pērn neizdevās iecere sarīkot referendumu par valodu, tāpēc nedrīkstēja pieļaut, ka dažiem margināliem krieviem tagad būtu izdevies. Turklāt – jo stiprāks top pretinieks, jo stiprāki paši, –  tā ir jebkuru radikāļu eksistenciālā aksioma. 

Taču šajā reizē šīs saspēles otrajā pusē nav vairs tikai ciniskais balamute Urbanovičs un «eiropeiskais» Ušakovs ar kaķīšiem. Lindermans un viņa draugi ir ekstrēmisti, kuriem politiskās cīņas arsenālā arī terora un vardarbības draudi.

Latvijas krievu «pašcieņas» aizstāvja Lindermana līdzgaitnieki 2000.gadā bija ieņēmuši Pēterbaznīcas torni un draudējuši uzspridzināties. Toreiz viņu granāta gan izrādījās butaforija, toties nākamajā gadā Drošības policija, pārbaudot preses izdevumiem sūtītos anonīmos draudus vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu un terora aktos iznīcināt politiķus, kuri mēģinot «asimilēt» Latvijas krievus, Lindermana dzīvesvietā atrada piecus kilogramus trotila, bet citur – veselu ieroču arsenālu. 2002.gadā septiņi viņa līdzgaitnieki tika aizturēti saistībā ar iecerēm nogalināt Vairu Vīķi-Freibergu. Un joprojām nav atrasti tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavas. Tiesnesi nošāva uz ielas 2001.gada oktobrī, dažus mēnešus pēc tam, kad viņš bija piespriedis trim Pēterbaznīcas ieņēmējiem cietumsodu par terorismu. «Nacboli» bija draudējuši atriebties.

Lai kādus argumentu režģus veidos juristi un kādus lēmumus pieņems Satversmes tiesa, neviens nebūs galīgs un nepieliks punktu diskusijām par valsts pamatiem, kamēr Latvija paliks demokrātiska valsts.Politiķu mētāšanās – vispirms noguļot brīdi, kad bija jāvērtē referenduma tiesiskums, pēc tam deleģējot atbildību par to nezināmiem juristiem un labi zināmiem demagogiem, – ir nodarījusi kaitējumu gan tiesiskumam, gan sabiedrības etniskai saskaņai, gan politisko diskusiju kvalitātei. Rezultātā Latvijas politikā pirmo reizi var nostiprināties ekstrēmisti, kuri atzīst vardarbību kā politiskās cīņas līdzekli. Vai arī par to atbildēs kādi juristi?

Komentārs 140 zīmēs
Brigmanis nosaucis cenu Latvijas nākotnei Eiropā – divi ministru portfeļi Lemberga «zaļajiem zemniekiem», citādi neatbalstīs fiskālo disciplīnu.

Urbanoviča noslēpumi. SAB atņēmis pielaidi valsts noslēpumam saskanīgajam Jānim. Vai iemesls ir Krievijas nauda Latvijas politikai?

Skaidra valoda. Putina vietnieks Rogozins paziņojis, ka jebkādu militāru rīcību pret Irānas kodolprogrammu uzskatīs par Krievijas drošības apdraudējumu.

Nepadodies

Posted on janvāris 18, 2012 by - Redaktores sleja

Senie grieķi savulaik sprieda – cik labi nodzīvota dzīve, to nevar droši pateikt, pirms godam neesi sagaidījis nāvi

Tātad, nekas nav beidzies, kamēr patiešām nav galā, jo «pēdējā brīža piedāvājumi» var izpostīt vai izlabot iepriekš darīto. Aizvadītās nedēļas notikumi – viens politikā, otrs jaunas meitenes Montas dzīvē – apstiprina seno grieķu viedumu.

Referendums. Pirms nedēļas tas bija vienlaikus svarīgs un garlaicīgs politisks process. Svarīgs tāpēc, ka attiecas uz katru Latvijas cilvēku un valsts pastāvēšanas jēgu. Mēs dzīvojam valodā. Garlaicīgs, jo iznākums visiem sen zināms – Satversme paliks negrozīta, jo vēlētāju vairākums ir pret divām valsts valodām, jautājums tikai, cik naski pilsoņi to aizies pateikt balsošanas iecirkņos.

Taču trešdaļa Saeimas atrada veidu, kā garlaicību uzspridzināt. Kopš referenduma jautājums ir izņemts no pilsoņu un ielikts Satversmes tiesas rokās, no skaidri prognozējamas «mācību trauksmes» esam nonākuši neparedzamā juridiskā un politiskā karalaukā. Risinājums ir veselā saprāta atziņa, ka Latvijas valsts ilglaicīgums ir atkarīgs no pilsoņu gribas, nevis krampjainiem aizliegumiem grozīt Satversmi.

Monta. Viņai ir vēzis. Vispirms zālēm pietrūka valsts naudas, pēc tam ārsti atzina, ka ir jau par vēlu. Tomēr, pateicoties cilvēku ziedojumiem un savai neatlaidībai viņa turpina ārstēties un piektdien saņēma ziņu, kas liek ticēt brīnumam. Svarīgākais ir nepadoties, mums uzticētajā dienasgrāmatā raksta Monta. Februārī viņai būs dzimšanas diena.

Radars pasaulē

Posted on janvāris 11, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Turcijas premjers Redžeps Tajjips Erdogans brīdina, ka Sīrija svārstās uz pilsoņu kara robežas. Ankara ir nobažījusies, ka cīņas starp Sīrijas opozīciju, kas pieprasa prezidenta atkāpšanos un valsts demokratizāciju, un valdību, kas cenšas apspiest protestus, var pāraugt plašākā reģionālā konfliktā, kas apdraudētu arī Turcijas drošību. Sīrijā kopš marta notiek protesti pret prezidenta Bašara al Asada režīmu. Varas iestādēm vēršoties pret tiem, ir gājuši bojā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju.

Ziemeļkoreja izsludinājusi ieslodzīto amnestiju par godu gaidāmajām pirmā valsts līdera Kima Ir Sena un viņa dēla Kima Čen Ira jubilejām. Amnestija par godu Kimam Ir Sena 100 gadu jubilejai un viņa dēla 70 gadu jubilejai stāsies spēkā 1.februārī. Rīkojumā par amnestiju netiek norādīts, cik daudz ieslodzīto apžēlos. Kims Čen Irs nomira 2011.gada 19.decembrī, un par viņa «dižo mantinieku» pasludināts viņa jaunākais dēls Kims Čen Uns.

Čehija devusi politisko patvērumu apcietinātās bijušās Ukrainas premjerministres Jūlijas Timošenko vīram Aleksandram Timošenko. Timošenko notiesāta par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu. Tiesa viņai piesprieda septiņu gadu brīvības atņemšanu.

Pērn decembra nogalē Igaunijas Drošības policija pieķēra nodevēju no pašu vidus – virsnieku Indreku Poderu. Viņu tur aizdomās par darbošanos Krievijas mafijas labā. Šajā lietā notikumi risinājušies arī Latvijā, ziņo TV3 raidījums Nekā personīga. Latvijas Iekšlietu ministrs Rihards Kozlov-skis apstiprinājis, ka sadarbībā ar igauņiem Latvijas drošības dienesti pārbauda aizdomu lokā nonākušus Krievijas pilsoņus, kuriem šeit izsniegtas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.

NATO ģenerālsekretārs Anderss Fo Rasmusens nākamnedēļ vizītē plāno apmeklēt visas trīs Baltijas valstis. Rasmusens 18. un 19.janvārī, plānojis uzturēties Lietuvā, 19. un 20.janvārī ģenerālsekretārs iecerējis apmeklēt Igauniju, bet Latvijā viņš paredzējis ierasties 20.janvārī.

2011.gada nogalē Lietuvā dzīvoja 3,199 miljoni cilvēku, kas ir par 1,4% mazāk nekā gada sākumā, liecina Lietuvas Statistikas departamenta informācija. Valsts iedzīvotāju skaits pērn gada laikā samazinājās par 45 300, jo emigrācija tomēr joprojām pārsniedza imigrāciju, bet mirstība bija lielāka par dzimstību.

Uz bankrota sliekšņa nonācis ASV uzņēmums Eastman Kodak, kas savulaik bija pasaulē lielākais fotoprodukcijas ražotājs. Kodak jau ir sācis gatavoties tam, lai prasītu aizsardzību pret kreditoriem. Ņujorkas akciju birža piedraudējusi, ka pārtrauks uzņēmuma akciju tirdzniecību, ja to cenu neizdosies paaugstināt virs viena ASV dolāra līmeņa.

Ķīnas elektronikas ražotājs Huawei pirmdien prezentēja pasaulē plānāko viedtelefonu. Tālruņa Ascend P1S biezums ir 6,68 milimetri.

Radars Latvijā

Posted on janvāris 11, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Saskaņas centra Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs referendumā balsos par valsts valodas statusa noteikšanu krievu valodai, tāpat arī vēl seši frakcijas deputāti: Sergejs Mirskis, Igors Meļņiks, Marjana Ivanova-Jevsejeva, Dmitrijs Radionovs, Sergejs Potapkins un Nikolajs Kabanovs. SC paziņojis, ka krievu valodu referendumā 18.febfruārī atbalstīs arī virkne pašvaldību pārstāvju. Bet kā pirmais no SC politiķiem apņemšanos balsot «par» pagājušonedēļ izteica apvienības priekšsēdētājs un Rīgas mērs Nils Ušakovs. 

18.februārī gaidāmā valodas referenduma iepriekš formulēto jautājumu papildinās ar paskaidrojumu par krievu valodu, otrdien nolēma Centrālā vēlēšanu komisija. Jautājums būs: «Vai Jūs esat par likumprojekta Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē pieņemšanu, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu?». Iepriekš CVK bija gatavojusies vienkārši jautāt  par atbalstu Satversmes grozījumu pieņemšanai, taču šis formulējums izraisīja plašas diskusijas.

Zviedrijas mediju koncerns Modern Times Group parakstījis vienošanos, lai iegūtu 100% Latvijas Neatkarīgās televīzijas akciju. MTG, kas ir Latvijā raidošo telekanālu TV3, 3+ un TV6 īpašnieks, panācis vienošanos par visas LNT grupas iegādi, iegūstot telekanālu LNT, TV5 un Latvijas Mūzikas kanālu. Darījuma summa netiek atklāta. LNT pērn strādājis ar vairāk nekā 800 tūkstošu latu zaudējumiem.

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis piektdien apstiprināja Mārtiņa Krieviņa kandidatūru jaundibinātā Pārresoru koordinācijas centra vadītāja amatam. Centrs  ir premjerministra pakļautībā esoša institūcija, kas darbu uzsāka pērn 1.decembrī. Institūcijas vadītājam būs jānodrošina pārresoru koordinācijas funkcijas, kā arī ministru un citu valsts pārvaldes iestāžu sadarbība Nacionālā attīstības plāna izstrādē.

Latvijā gada vidējais patēriņa cenu kāpums pagājušajā gadā bija 4,4% salīdzinājumā ar 2010. gadu, ziņo Centrālā statistikas pārvalde. Visvairāk cenas pieauga pienam, sieram un olām (+10,8%), gaļai un gaļas izstrādājumiem (+5,4%), tējai un kafijai (+24,2%), augu eļļai un taukiem (+10,5%), cukuram (+32,5%), pārtikas sālim (+18,3%) un gāzētajiem dzērieniem (+12,9%).

Apvienības Saskaņas centrs frakcijas deputāts Andrejs Elksniņš sagatavojis grozījumus likumā, ka turpmāk drošības iestādes nevarētu veikt operatīvās darbības pret personām, kuras plāno noziegumus pret valsti. Priekšlikumi izslēdz iespēju nodrošināt tādu noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu kā aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu un iekārtu, likvidēt valsts neatkarību, graut teritoriālo vienotību.

Latvijā 2011.gadā reģistrēja 8849 jaunas vieglās automašīnas, kas ir par 77,8% vairāk nekā 2010.gadā. Decembrī reģistrētas 903 jaunas (2010. un 2011.gada izlaiduma) vieglās automašīnas, kas ir par 49,5% vairāk nekā 2010.gada decembrī un par 1,5% mazāk nekā pērn novembrī.

Salīdzinot ar novembri, reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā 2011.gada decembra beigās būtiski nemainījās un bija 11,5% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita, liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Aģentūras uzskaitē 2011.gada decembra sākumā bija 130 240, decembra beigās – 130 296 bezdarbnieki. To skaits mēneša laikā ir palielinājies par 56 cilvēkiem. Bet 4 321 reģistrētais bezdarbnieks decembrī iekārtojās darbā.

Īrijā pērn reģistrējušies 2195 iebraucēji no Latvijas, un viesstrādnieku skaits turpināja samazināties jau trešo gadu pēc kārtas, liecina Īrijas Sociālo un ģimenes lietu ministrijas apkopotie dati. 2010.gadā darbam Īrijā reģistrējās 3134 Latvijas iedzīvotāji, 2009.gadā – 3919 un 2008.gadā – 3727. No 2000.gada jūnija līdz 2011.gada decembrim Īrijā personas kods piešķirts 48 031 Latvijas iedzīvotājam.