Kā mācēju, tā rakstīju

Komponists Zigmars Liepiņš seko Eirovīzijai «ar Dievu uz pusēm», uzrakstījis vijoļkoncertu un gatavojas 60 gadu jubilejai

Divos pēcpusdienā caurlūkojot restorāna Umami ēdienkarti, Zigmars Liepiņš atzīstas, ka šis viņam īsti nav ne brokastu, ne pusdienu laiks. Četros naktī mūziķis parasti ejot gulēt. «Sēžu un rakstu savas notis,» viņš atbild, kad jautāju, ko tad viņš cauru nakti dara.

Patlaban mūziķu vidē notiek dažādi pagājušā gada kopsavilkuma pasākumi, un Zigmaru Liepiņu, kurš vienmēr izcēlies ar asu skatu, esmu aicinājusi uz sarunu, lai izvērtētu to, kas notiek vietējā popmūzikā. Taču Liepiņš par pārsteigumu atklāj, ka viņš to lāgā nav klausījies («būsit veltīgi naudu pusdienām iztērējusi»), vienīgi Eirovīzijai «ar Dievu uz pusēm» sekojot līdzi. Viņam gan ir savs mūzikas favorīts – Instrumenti. «Viņi pašlaik ir redzamākais kvalitatīva lēciena iemiesojums Latvijas populārajā mūzikā. Visām lietām, ko dara, viņi pieiet ar gudru, profesionālu piegājienu – gan mūzikas veidošanai, gan saturam, arī koncerta uzbūvei, ko bija uztaisījuši Arēnā Rīga.» 

Liepiņš slavē Rīgas Doma kora skolu, no kurienes pašlaik nāk spēcīgākie mūziķi dažādos žanros, arī akadēmiskajā mūzikā. Kvalitatīva izglītība ir tas, kas Instrumentus atšķir no popkultūras pamatmasas. «Ir tomēr liela starpība, vai jaunais cilvēks no astoņiem gadiem ir dziedājis garīgo mūziku baznīcā un korī, un paralēli ar nopietnu matemātikas pasniedzēju darbojies skolā. (..) Instrumentu puišiem, Šipkevičam junioram, piemēram, bez tā, ka viņam ir savs specifiskais talants – balss, kāda ir vienam no desmit tūkstošiem – vēl nāk klāt [izglītības] bāze apakšā, plus intelekts. Televīzijas šodien multiplicē faktiski neesošus varoņus – negribu nevienu saukt vārdā, bet dažādus diletantus un puskoka lēcējus. Tas ir nožēlojami, jo tie cilvēciņi nav ieguvuši pamatsajēgu, kā mūzika veidojas. Uz īsu brīdi viņus pataisa par varoņiem, un tad izmet ārā miskastē.»