Žurnāla rubrika: Svarīgi

Mammu, vai vīrietis var būt prezidents?

Posted on februāris 1, 2012 by - Pasaulē

Šonedēļ finišēs Somijas prezidenta vēlēšanas. Ilgus gadus izvēle bijusi starp kreisajiem sociāldemokrātiem un kādu citu labējo spēku. Šoreiz cīņa rit pavisam citā frontē 

Pirms divām nedēļām vēlēšanu pirmās kārtas laikā Somijas sabiedriskā televīzija YLE ziņoja par kādu interesantu ierakstu tviterī. Braucot mašīnā kopā ar vecākiem, kāda meitenīte pajautājusi: «Vai par Somijas prezidentu drīkst kļūt arī vīrietis?» Pēdējos 12 gadus pirmā valsts amatpersona bija Tarja Halonena, bērni citu prezidentu nekad nav redzējuši. Savukārt pieaugušie visā nopietnībā var vaicāt: «Vai ir iespējams, ka prezidents nav sociāldemokrāts?» 

Jau trīs dekādes valsts galva ir nācis no Sociāldemokrātiskās partijas (SDP). Nu pienācis pārmaiņu laiks. Šosvētdien somi balsos otrajā vēlēšanu kārtā. Izvēle būs starp Peku Hāvisto (51) un Sauli Nīnisti (63). Neviens no viņiem nav nedz sieviete, nedz sociāldemokrāts. 

Kopš pirmajām vēlēšanām Somijas vēsturē, kad šī valsts vēl bija tikai Krievijas autonomā guberņa, SDP ir nemainīgi bijusi starp līderiem. Tagad sociāldemokrāti ir popularitātes zemākajā punktā. Prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā pirms divām nedēļām sociāldemokrātu kandidāts Pāvo Liponens saņēma tikai 7% balsu un izstājās no turpmākās cīņas. «Tā ir īsta katastrofa! Līdz šim SDP kandidāta zemākais rezultāts bija 1962.gadā. Un tie bija 13%, divreiz vairāk nekā šoziem,» analizē Turku Universitātes docents Vile Pernā. Viņš šo kritumu saista ar ideju trūkumu – kopš «labklājības valsts» ieviešanas šī partija vienkārši nespēja piedāvāt neko jaunu. 

Kamēr SDP līderi domā, kuram no diviem atlikušajiem pretendentiem izteikt atbalstu, politikas eksperti paredz – līdz ar sociāldemokrātu novājināšanos valstī daudz kas var mainīties. Publicists Taneli Heika uzskata: «SDP ilgā atrašanās pie varas aizkavējusi daudzas pārmaiņas, kuras vācieši un zviedri sāka jau 90.gados. Somiem vairs nav naudas, lai uzturētu savu pabalstu sistēmu, un mums ir vajadzīgas liberālas reformas. Piemēram, jāpadara vienkāršāks darbinieku atlaišanas process, jāatsakās no kādām subsīdijām.» 

Izskatās, ka vēlēšanu pirmajā kārtā somi nav šķirojuši kandidātus pēc ierastā «kreisais – labējais» kritērija, bet izvēlējušies citas vērtības. Un viena no svarīgākajām bija kandidātu attieksme pret ES. «Somi maksā ļoti lielus nodokļus un nav īpaši laimīgi par to, ka miljoniem eiro no viņu kabatām aizies, lai glābtu Grieķiju un tai līdzīgas valstis. Nacionālistiski noskaņotie ļaudis uzskata, ka šī nauda jāiegulda Somijas labā,» uzskata Vile Pernā. Politologi un mediji šāgada vēlēšanas sauc par «referendumu par ES integrāciju». 

Uz starta līnijas bija nostājušies ļoti atšķirīgi kandidāti un starp tiem arī skaļi eiroskeptiķi. Piemēram, Timo Soini no partijas Īstie somi ir sauklis «kur ES, tur problēmas». Pāvo Veirinens no Centra partijas reiz piedāvāja – Igaunijai, Somijai un citām ziemeļvalstīm ir jāizveido atsevišķa monetārā savienība. Ja vēlēšanās kāds no viņiem iegūtu lielu atbalstu, tas nozīmētu skaļu «nē» Eiropai. 

Tomēr ne Soini, ne Veirinens nesaņēma pietiekami daudz balsu, lai tiktu otrajā velēšanu kārtā. Tajā ir palikuši divi parlamenta deputāti – Peka Hāvisto no Zaļās līgas un Sauli Nīniste no valdības vadītāja pārstāvētās Nacionālās koalīcijas partijas. Abi politiķi ir stingri Eiropas atbalstītāji, strādājuši ES organizācijās un atbalsta «ciešāku» ES. 

Ministrs saraudina sievietes
Sauli Nīniste ienāca «lielajā politikā» tikai 40 gadu vecumā. Bijis tieslietu un finanšu ministrs, Nacionālās koalīcijas partijas vadītājs un parlamenta priekšsēdētājs. Strādājot valdībā, viņš bija viens no atbildīgajiem par eiro ieviešanu Somijā. Nīniste ir strādājis arī Eiropas Investīciju bankas padomē. 2006.gadā piedalījās prezidenta vēlēšanās, arī tika līdz otrajai kārtai, bet tad zaudēja pirmo termiņu nokalpojušajai prezidentei Tarjai Halonenai. 

Vile Pernā skaidro Nīnistes tēlu: «Finanšu ministra amatā pieņēma ļoti grūtus lēmumus un ir viens no 90.gadu ekonomiskās krīzes pārvarēšanas simboliem. Viņu uzskata par cilvēku, kurš labi pazīst ekonomiku, ir neatkarīgs savos vērtējumos un atklāti tos pauž. Nīnistem arī izdevās uzrunāt parastus cilvēkus un radīt iespaidu, ka ir viņu pusē, nevis kopā ar eliti.» Un tomēr Nīniste tiek uztverts kā bagātnieku kandidāts, kura vēlēšanu kampaņai ziedo korporācijas un miljonāri. 

Gandrīz katrās priekšvēlēšanu debatēs žurnālisti uzdot Nīnistem vienu un to pašu jautājumu. Vai, strādājot valdībā, viņš tiešām noveda līdz asarām dažas ministres? Reiz žurnāls Image vēstīja, ka budžeta pārdalīšanas laikā politiķis uz ministriem kliedzis un svaidījis grāmatas. «Pats Nīniste to noliedz, bet tāds nu viņš ir darbā. Maita,» rezumē Taneli Heika. Kad Somijas politikas novērotājiem lūdz aprakstīt Sauli Nīnisti, atbildes sakrīt mats matā: «Viņš nav jauks. Nīniste ir nepatīkams cilvēks.» Taneli Heika spriež: «Nez kāpēc mums, somiem, gribas, lai pār mums valda cilvēki, kuriem ir gandrīz vai personības traucējumi. Vispār jau Nīnisti izvēlas tie somi, kuriem gribas prezidentu «ar stingru roku», līdzīgu Kekonenam – inteliģentu, bet vienlaikus autoritāru.» Nīnistem piemīt daudz piedzīvojuša un stipra vīrieša šarms. Viņa dzīve tiešām ir nesusi daudz pārbaudījumu. Pirmā sieva gāja bojā autoavārijā. Pats politiķis bija tuvu nāvei 2004.gadā, kad atpūtās Taizemes kūrortpilsētiņas Khao Lak pludmalē un kopā ar dēlu izglābās no postošā cunami viļņa, uzrāpjoties elektrības stabā. Nīniste visam tiek pāri un pat aprakstījis savus piedzīvojumus grāmatā, kuru Somijā atzīst par labu esam «priekš politiķa». 

Pēdējo gadu laikā Nīniste bija ārkartīgi populārs, un viss, ko viņam vajag, lai uzvarētu, – nezaudēt karjeras laikā uzkrāto reitingu. Tāpēc viņš klusē. Televīzijas debatēs un tiekoties ar vēlētājiem izvairās no jebkādiem spilgtiem izteikumiem. Priekšvēlēšanu kampaņā viņš ķeras pie pārbaudītām vērtībām, piemēram, bezdarbas tēmas. Nīniste apsola dibināt īpašu komisiju, kas izstrādātu plānu, kā uzlabot bērnu un jauniešu labklājību. Un tas nostrādā. Viens no Zviedrijas televīzijas STV žurnālistiem pat apsolījis apēst savu veco cepuri, ja Nīniste nekļūs par prezidentu. 

Miera uzturētājs
Pekas Hāvisto iekļūšana vēlēšanu otrajā kārtā pārsteidza ļoti daudzus un pat aizēnoja Nīnistes pārliecinošo pārsvaru. Hāvisto triumfu skaidro dažādi, bet viens no populārākajiem viedokļiem – tā ir atriebība. Pērn Somijas parlamenta vēlēšanās gandrīz piektdaļu balsu ieguva populistiskā partija Īstie somi. Koalīcijas sarunu gaitā viņus atstāja ārpus valdības, bet šīs partijas uzskati dominēja publiskajā telpā gan pirms, gan pēc vēlēšanām. Starptautiskie preses izdevumi bija pilni ar virsrakstiem par to, ka Somijā triumfē radikāļi. Taneli Heika skaidro: «Daudzi cilvēki bija sašutuši un sprieda: bet Īstie somi nemaz nepārstāv mūs! Mēs neesam ksenofobiska un atpalikusi valsts. Tāpēc pie nākamās izdevības to pierādīt daudzi izvēlējās politisko spēku, kurš ir pēc iespējas tālāk no Īstiem somiem.» Šis spēks prezidenta vēlēšanu kampaņā bija Peka Hāvisto. 

Hāvisto ir minoritātes iemiesojums. Viņš pārstāv pilnīgi visu, pret ko iestājas Īstie somi. Politiķis neslēpj savu homoseksualitāti, nāk no maznozīmīgās partijas Zaļā līga un dzīvo reģistrētās partnerattiecībās ar imigrantu no Ekvadoras. «Svarīgi ir arī tas, kā Hāvisto pretstatīja sevi Īstajiem somiem. Viņš nekad neizraisīja konfliktu, neteica «jūsu vērtības man neder». Viņš piedāvāja parunāt, sastrādāties. Un cilvēkiem tas patika, viņiem jau bija apnikusi konfrontācija un kašķi,» skaidro politikas pētnieks Tobijs Arčers. Savu miermīlīgumu Hāvisto demonstrēja pie katras iespējas. Reiz viens Īsto somu parlamentārietis Teuvo Hakarinens piedāvāja, ka homoseksuāļi un imigranti būtu jādeportē uz Ālandu salām. Atbildes gājienā Hāvisto aizbrauca uz kolēģa kokzāģētavu – aprunāties. Tikšanās beidzās ar kopēju pasēdēšanu Hakarinena mātes virtuvē, abi politiķi dzēra kafiju un ēda kūku. To filmēja un fotografēja lielākie mediji. 

Vairākus gadus Peka Hāvisto ir strādājis Apvienoto Nāciju vides programmās tādos problemātiskos reģionos kā Kosova, Afganistāna, Irāka, Sudāna. Somijā politiķis ir pazīstams kā miera sarunu vadītājs, viņš vadīja Dārfūras miera sarunas Eiropas Savienības vārdā. Intervijās politiķim patīk dalīties ar saviem «kara lauka piedzīvojumiem». Piemēram, kā viņš Somālijā iekļuva nemiernieku pārņemtajā Mogadīšo. Pretēji visām uzvedības normām Hāvisto vienkārši piezvanīja bruņoto grupu līderiem: «Es atbraukšu. Lūdzu, neuzspridziniet mani.» 

Tomēr Hāvisto popularitāte nav pietiekama, lai viņu ievēlētu par valsts pirmo amatpersonu. «Šajā valstī prezidentam ir jābūt viedokļa līderim un jāpārstāv visi pilsoņi. Bet liela daļa somu ir pret zaļajiem, visvairāk laucinieki. Viņi uzskata Zaļo līgu par iedomīgiem pilsētniekiem, kuri uzspiež savus uzskatus un neko nesaprot no lauku dzīves.» Kā vides ministrs Hāvisto ieviesa noteiktu vietu un dzīvnieku aizsardzību. Uz sapulcēm, kur lēmumi bija jāskaidro lauksaimniekiem un medniekiem, Hāvisto bija jāiet policijas un miesassargu pavadībā. «Laukos daudzi atceras Hāvisto kā cilvēku, kurš liedza viņiem brīvību izrīkoties ar savu zemi pēc pašu ieskatiem,» skaidro Tobijs Arčers. 

Ko teikt Putinam
Somijas konstitūcijā ir noteikts, ka prezidents kopā ar valdību nosaka valsts ārpolitiku. Par to kandidātiem ir dažādi skatījumi. Laikraksta Helsingin Sanomat žurnālisti jautāja, par ko pirmajā tikšanās reizē politiķi runātu ar Krievijas premjeru un nākamo prezidenta kandidātu Vladimiru Putinu. Peka Hāvisto ķertos pie jautājuma par Krievijas mēslojuma rūpnīcu netālu no Sanktpēterburgas, kura, pēc somu pētnieku domām, indē Baltijas jūru. Sauli Nīniste ar Putinu apspriestu hokeju. Nīniste jau iepriekš ir izteicies – viņš negribētu iejaukties kādas valsts iekšējās problēmās, ja tas varētu traucēt ekonomiskajai sadarbībai un eksportam uz šo zemi. 2010.gadā Krievija bija Somijas trešais lielākais eksporta tirgus 4,7 miljardu eiro apjomā. Pēc paša vārdiem, Nīniste arī netiktos ar dalailamu, lai neaizvainotu Ķīnas vadību. Hāvisto ir pretējās domās. 

Cits mūžīgais ārpolitikas jautājums ir Somijas dalība NATO. Hāvisto ir tās pretinieks, savukārt eksperti uzskata – kļūstot par prezidentu, Nīniste varētu atbalstīt Somijas iestāšanos organizācijā. Tobijs Arčers stāsta: «Starp ārpolitikas veidotājiem ir sajūta, ka ar citām Rietumu valstīm ir jāsadarbojas, ja Somija kādreiz cer uz militāro palīdzību. Tomēr vairākums cilvēku ir pieraduši pie domas, ka esam neitrāla valsts starp PSRS jeb Krieviju un NATO. Daudzi joprojām neitralitāti uzskata par daļu no mūsu identitātes un domā – ja pievienosimies NATO, saniknosim Krieviju. Nīniste vienreiz izteicās, ka ir par NATO, un tas vien ir ārkārtīgi drosmīgi.» 

Tomēr būtībā Nīniste un Hāvisto ir ļoti līdzīgi. Somi jau ir izvēlējušies, ka prezidenta amatā grib redzēt liberālu, proeiropeisku politiķi ar starptautiskā darba pieredzi un labu angļu valodas prasmi. Pārējais ir stila un rakstura atšķirības. Vīrišķīgs «vientuļais jātnieks», kā Nīnisti devē eksperti, vai miera uzturētājs Hāvisto, kurš dedzīgi aizstāv zaļo dzīvesveidu. Jau svētdienas vakarā taps skaidrs, kurš no viņiem pārstāvēs Somiju turpmākos sešus gadus.

Somijas prezidents
Savu prezidentu somi ievēlē tiešās vēlēšanās reizi sešos gados, viens cilvēks šo amatu var ieņemt divas reizes pēc kārtas.
Pretendenti nāk no politiskajām partijām – katrs parlamentā ievēlētais spēks piedāvā savu kandidātu.
Ja pirmajā velēšanu kārtā neviens no kandidātiem nesaņem 51% balsu, tiek rīkota otrā kārta, kurā piedalās divi populārākie pretendenti.
Ilgu laiku Somijā darbojās vēlēšanu kolēģijas sistēma – pilsoņi ievēlēja 301 pārstāvi, kuri tad balsoja par prezidentu. Šo sistēmu pilnībā atcēla tikai 1994.gadā.
Somijas prezidents paraksta likumus, ieceļ ģenerālprokuroru, ministriju valsts sekretārus, Somijas Bankas valdi un bruņoto spēku amatpersonas.

Tutūū!

Posted on februāris 1, 2012 by - Tēma

Kopš Satiksmes ministrija nonāca ZZS ietekmē, Latvijā līdz šim vērienīgāko valsts iepirkumu – jaunu vilcienu būvi par pusmiljardu eiro – kontrolēja ar Aivaru Lembergu un Aināru Šleseru saistīti cilvēki. Rezultātā konkursā nebija konkurences, un Latvija grasās pirkt dārgus vilcienus. Tiesiskuma koalīcija oligarhu ekspresi uz laiku apturēja, taču no sliedēm noņemt nespēja. Kāpēc? 

Tas notika bez liekām ceremonijām – «zaļais zemnieks» Artis Stucka Pasažieru vilciena šefam Andulim Židkovam pateica, ka amats jāatstāj, un viss. Nebija nedz mēģinājumu kaut ko sarunāt, nedz pārmetumu, un Židkovs par to nebrīnījās. Satiksmes ministrijai bija nomainījies politiskais «jumts», par ministru kļuvis Uldis Augulis (ZZS), un Latvijai ierasti tas nozīmēja vadības maiņu arī pakļautajos uzņēmumos. 

Mazliet neparasti bija tikai tas, ka par Pasažieru vilciena valdes priekšsēdētāju iecēla nevis kādu zaļzemnieku, bet LPP/LC biedru Nilu Freivaldu. Viņa karjera strauju lēcienu piedzīvoja laikā, kad satiksmes ministrs bija Ainārs Šlesers – vadītāja amatā nepieredzējušais Freivalds kļuva par ministrijas valsts sekretāru. 

Freivalda nonākšana Pasažieru vilcienā (PV) pagājušā gada martā ir lūzuma punkts jauno vilcienu iepirkumā – mūsdienu Latvijā lielākajā valsts iepirkumā, kura kopējās izmaksas lēš ap 600 miljoniem eiro. Viņš pērn pavasarī aizsāka notikumu ķēdi, kas aizveda līdz tam, ka tik apjomīgā konkursā palika tikai viens pretendents un Latvija tagad grasās pirkt vilcienus, kurus daudzi sauc par dārgiem un turklāt neērtiem. «Projekta ekonomiskā atdeve ir negatīva», un tas «nav sabiedrībai izdevīgs» – konfidenciālā ziņojumā valdībai novembrī rakstīja Satiksmes ministrija (SM). Tomēr pirms nedēļas valdība atļāva PV slēgt līgumu ar konkursa uzvarētāju – spāņu uzņēmumu Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles (CAF), kura apakšuzņēmējs ir Rīgas Vagonbūves rūpnīca (RVR). «Notiek tas, ko man savulaik teica RVR šefs Igaunis – bez mums šā līguma jums nebūs,» rezumē bijušais PV vadītājs Židkovs. 

Freivalds rīkojas
Freivalds gan nebija pārmaiņu pirmā bezdelīga. Pie teikšanas SM nonākot Augulim, PV valdē jau bija iecelts ZZS deputāta kandidāts Saeimas vēlēšanās Mārtiņš Jirgens. Taču, kļuvis par PV valdes priekšsēdi, Freivalds rīkojās ātri un izlēmīgi. Pēc trīs dienām viņš no amata atbrīvoja divus PV departamentu vadītājus (Ievu Odīti un Ivaru Zaļo), kuri bija konkursa komisijā, un pēc nedēļas radikāli mainīja visu konkursa komisiju. Agrāko deviņu cilvēku vietā atstāja četrus, no kuriem divi bija jaunpienācēji – minētais Jirgens un jaunā administratīvā departamenta vadītāja Santa Glāzniece, kura pirms tam strādāja par juristi Aivara Lemberga bērniem daļēji piederošajā uzņēmumā LSF Holdings un Auguļa laikā tika iecelta arī par airBaltic padomes locekli. 

Vasarā komisija tika «nostiprināta» ar tikko PV darbā pieņemto Annu Poču, kas stājās PV vadošā darbinieka Sanda Austruma vietā. «Pieredzējuši tehniskie eksperti tika aizstāti ar nepieredzējušiem», kuri «jau pirmajā darba dienā tika iekļauti komisijas sastāvā un pieņēma lēmumu balsojot», ziņojumā SM vēlāk rakstīja viens no PV valdes locekļiem, tobrīd vēl neatlaistais Vienotības pārstāvis Mārtiņš Greste. 

Līdz ar izmaiņām PV vadībā un konkursa komisijā sāka mainīties PV nostāja elektrovilcienu un dīzeļvilcienu «vienotās platformas» jautājumā, kas vēlāk izšķirīgi ietekmēs konkursa pretendentu skaitu. Proti, konkursa nolikumā šis jēdziens nebija sīki definēts. PV vēlējās galvenokārt panākt, lai abu veidu vilcienus var vadīt tie paši cilvēki, tāpēc bija prasība par identiskiem galvenajiem mezgliem un vadības kontroli, savstarpēji izmantojamām rezerves daļām, «ciktāl tehniski tas ir iespējams». RVR paralēli Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB) bija iesniegusi sūdzību, kurā cīnījās par precīzu vienotās platformas vilcienu definīciju nolikumā, un savu panāca. Izpildot IUB lēmumu, mēnesi pirms piedāvājumu iesniegšanas termiņa PV nolikumā detalizēti uzskaitīja lietas, kurām abos vilcienu veidos jābūt identiskām, to vidū, piemēram, ir «starpvagonu pārejas», kuru identiskumam, pēc speciālistu raksturotā, vispār nav nekādas nozīmes. 

Precīzi definētā vienotā platforma no dalības konkursā, kā vēstulē SM raksta Greste, «apzināti» izslēdza vienu no pretendentiem – Šveices uzņēmumu Stadler, kurš nebija gatavs dažās nedēļās likt galdā labotajam nolikumam atbilstošu piedāvājumu. PV neatbalstīja Stadler lūgumu termiņu pagarināt, lai arī iepriekš vairākas reizes tas bija darīts. Pēc žurnālam Ir sniegtās informācijas, komisijas sēdē pret termiņa pagarināšanu balsoja visi komisijas jaunpienācēji – Jirgens, Glāzniece un Poča, pārējie uzskatīja, ka termiņš jāpagarina. (Stadler par termiņa nepagarināšanu iesniedza sūdzību IUB, taču IUB to atzina par nepamatotu.) 

Rezultātā 29.jūnijā PV saņēma vienu piedāvājumu – spāņu ražotājs CAF bija apvienojies ar vietējo RVR. Bija pazudis vēl viens spēlētājs – viens no pasaulē lielākajiem vilcienu ražotājiem Bombardier, kurš pirmajā kārtā bija RVR partneris, tikai apgrieztā lomā – Bombardier bija pundurīša RVR apakšuzņēmējs. Tā kā PV toreizējā vadība uzskatīja, ka RVR nav spējīga nedz finansiāli, nedz tehnoloģiski īstenot šādu pasūtījumu, otrajai kārtai tos kvalificēja ar nosacījumu, ka Bombardier jāuzņemas solidāra atbildība par pasūtījumu. Pēc garantijas pieprasīšanas Bombardier pazuda. «Droši vien saprata, ka viņi nevēlas sapīties ar šiem zēniem,» komentē Židkovs. 

Konkursa komisija vienīgo pretendentu CAF/RVR augustā atzina par uzvarētāju, un PV valde ar divām balsīm par un vienu (Grestes) pret konkursa rezultātus apstiprināja. Divas dienas pirms lēmuma pieņemšanas PV valde tika papildināta ar vēl vienu SM tābrīža vadībai acīmredzot lojālu cilvēku – Edmundu Kancēviču, kurš Auguļa laikā tika iecelts arī par Latvijas Gaisa satiksmes valdes locekli. Freivalds šajā valdes sēdē nepiedalījās. «Sēdēja pie sekretāres un dzēra tēju,» sacīja kāds aculiecinieks. Iespējams, šie notikumi skaidrojami ar to, ka bija parādījies jautājums, vai Freivalds kā bijušais SM valsts sekretārs vispār var vadīt ministrijai pakļauto PV, un iepirkuma organizatori nevēlējās riskēt, ka tiktu apšaubīta šī PV valdes lēmuma leģitimitāte. Freivalda viedoklis šajā rakstā nav atspoguļots, jo sarunāto interviju viņš atcēla – PV izlēmis līdz vilcienu iepirkuma līguma noslēgšanai informāciju nesniegt. 

Dārgi un neērti vilcieni
PV prasītā vilcienu vienotā platforma, kurai, pēc tās aizstāvju teiktā, vajadzēja nest ietaupījumu, realitātē izrādījusies «ekonomiski nepamatota», teikts jau minētajā Grestes ziņojumā SM, kuru ministrijas valsts sekretārs Anrijs Matīss noslepenojis. PV valdes loceklis vērš uzmanību, ka Latvijā iepirkto vilcienu cena būs augstāka par tirgus cenu un iepirkumiem citur Eiropā. Latvijā viens elektrovilciena vagons izmaksās 1,57 miljonus eiro, bet, piemēram, Igaunijā, kur iepirkuma apjoms ir mazāks, tā cena ir 1,33 miljoni eiro un Vācijā – 1,08 miljoni eiro. Vienu dīzeļvilciena vagonu PV grasās pirkt vidēji par 1,95 miljoniem eiro, bet Deutsche Bahn apkopotā tirgus analīze liecina, ka līdzīgos trīs vagonu vilcienu piedāvājumos dārgākā cena ir 1,63 miljoni, tātad Latvija pārmaksās vismaz 19%. 

PV ir uzsvēris, ka par vilcieniem tomēr samaksās par 2% mazāk, nekā sākotnēji plānoja. Tā ir, taču tajā pašā laikā dīzeļvilcienu uzturēšanas izmaksas ir par 42% lielākas nekā prognozēts. «30 gadu laikā 23 dīzeļvilciena vienībām šis sadārdzinājums veido 32 miljonus latu,» ziņojumā valdībai raksta SM. 

Šajā ziņojumā norādīts arī uz dažiem aspektiem, kas liek šaubīties, vai valsts iegūs labu preci. PV rēķināja, ka jaunie vilcieni varētu nest 15% energoresursu ietaupījumu, taču pēc iepazīšanās ar CAF piedāvājumu secinājis, ka elektroenerģijas patēriņš būs aptuveni tāds pats, savukārt dīzeļdegvielas patēriņš būs pusotru reizi lielāks nekā vecajiem RVR vilcieniem. 

SM ziņojumā turklāt paustas bažas, ka jaunie vilcieni būs pasažieriem neērti, jo sēdvietu skaitu, ko PV rēķināja četriem vagoniem, CAF/RVR ir saspiedis trijos vagonos. «Pasažieru ērtības (sēdvietu platumu, attālumu starp tām un ejas platumu) konkursā bija paredzēts vērtēt ar punktiem, bet, tā kā konkursā nebija nodrošināta konkurence, vienīgais pretendents nebija ieinteresēts piedāvāt labāku kvalitāti,» secina SM. 

SM valdībai arī ziņoja, ka PV sagatavotais līguma projekts ar CAF būtiski atšķiras no konkursa nolikuma, kam nākotnē var būt negatīvas tiesiskās un finansiālās sekas. Piemēram, līgumā bija parādījies PV pienākums iesniegt vilcienu piegādātājam neatsaucamu bankas garantiju 16 miljonu eiro apmērā, bet pazudusi iespēja, ka PV pēc pieciem gadiem var atteikties no vilcienu uzturēšanas, ja to uzskata par lietderīgu, kā arī punkts, kas konkretizēja brāķa vilcienu atdošanu ražotājam. Tāpat bija būtiski palielināts avansa apjoms un PV kompensācijas gadījumos, ja līgums jāpārtrauc ražotāja vainas dēļ. 

«Slikti vilcieni par dārgu cenu,» rezultātu raksturo bijušais PV vadītājs Andulis Židkovs. Par negodīgu šo konkursu uzskata arī citi tam klāt stāvējuši cilvēki, ar kuriem šā raksta tapšanā sazinājās žurnāls Ir, diemžēl komentārus ar savu vārdu viņi nav gatavi sniegt. 

Rīkojums nr.2 apstādina
Līgums par jaunu vilcienu iepirkumu, visticamāk, jau būtu parakstīts, ja ne slavenais Zatlera rīkojums nr.2. Mainoties valdībām, Ministru kabinetā nonāca SM ziņojums, kurš aprakstīja iepriekš minētos faktus un beidzās ar ieteikumu līgumu ar uzvarētāju neslēgt, projektu pārskatīt un rīkot jaunu iepirkumu. 

Divu mēnešu laikā valdība gan nonāca pie citiem secinājumiem. 

Satiksmes ministrs Aivis Ronis apgalvo, ka kopš paša sākuma valdības nostāja ir bijusi likt Pasažieru vilcienam novērst identificētos trūkumus un panākt līguma ar CAF atbilstību konkursa nolikumam. Ko valdība uzskatīja par trūkumiem, Ronis detalizēti neizklāsta, vien norāda, ka tas skāris gan finanšu, gan tehnisko un juridisko jomu. Līdz janvāra beigām PV valde Ministru kabinetam apliecinājusi, ka trūkumi novērsti. Vai tas nozīmē, ka CAF nedabūs nevienu no iepriekš minētajām nolikumā neparedzētajām ekstrām, gan paliek neskaidrs, jo šo jautājumu ministrs pāradresē PV. 

Valdība 24.janvārī atļāva slēgt līgumu, ja tiek izpildīti vēl divi nosacījumi – tiesa noraida Stadler sūdzību un ļauj PV slēgt līgumu (pa šo laiku tas ir noticis), kā arī ja izmaina vēl divus PV un CAF līguma pun-ktus, kas neatbilda nolikumam un kas skar avansa apjomu un maksājumu indeksāciju. Kā var noprast, pašlaik abas puses saskaņo līgumu. Līdz tā noslēgšanai ar presi nesarunājas arī CAF. 

Valdība nav likusi PV nokaulēt cenu, Ronis tikai norāda, ka no PV dotajiem uzdevumiem netieši izrietēja «konsekvences tieši finansiālā un ekonomiskā ziņā». Ronis arī saka – daļa ekspertu uzskata, ka salīdzināt cenas ar citu valstu iepirkumiem nav korekti, jo vilcieniem ir dažāda specifikācija, sliežu platums, valstīs ir dažādi klimatiskie apstākļi. Piemēram, Igaunijā iepirkti tikai vilcieni un klāt nav bijusi to uzturēšana, un, pēc dažu ekspertu stāstītā, 30 gadu periodā varot izrādīties, ka dārgāk maksā igauņi. Sarunas brīdī ministrs un klātesošais padomnieks Kaspars Ozoliņš bija pārliecināti, ka Latvijas īpašais nosacījums bija daļu no ražošanas veikt Latvijā, taču vēlāk ministrija to laboja kā patiesībai neatbilstošu. 

Arī RVR vienmēr ir paudusi, ka cenas ir nesalīdzināmi lielumi – «tiek mēģināts salīdzināt nesalīdzināmus skaitļus, kas raksturo saturiski dažādus priekšmetus», teikts RVR rakstiskajās atbildēs žurnālam Ir. Nav gan skaidrs, kas tieši Latvijas apstākļos vilcienus padara dārgākus. 

Pārmetumus par sēdvietu saspiešanu RVR noraida, apgalvojot, ka nekad nav prasīti četri vagoni un CAF piedāvājums atbilst konkursa nolikumam. SM novembra ziņojumu vadībai RVR sauc par maldinošu un vērtē kā konkurentu «mēģinājumu ietekmēt Ministru kabinetu, lai tas pieņemtu negatīvu lēmumu». «Daļa no informācijas ir pat pretrunā ar veselo saprātu, jo tiek apgalvots, ka RVR dīzeļvilcienos uzstādītais dīzeļdzinējs, kas tika konstruēts PSRS zemūdenēm pagājušā gadsimta vidū, patērējot 1,5 reizes mazāk (!) dīzeļdegvielas nekā CAF piedāvātais pēdējās paaudzes mūsdienu dīzeļdzinējs,» raksta RVR. Pēc tās sniegtās informācijas, CAF «piedāvājums visās pozīcijās ir izdevīgāks par 15-35%». 

Ronis stāsta, ka vilcienu ekonomijas jautājums vērtēts valdības sēdē un PV atzinis, ka kļūdījies aprēķinos un nav ņēmis vērā, ka jaunajiem dīzeļvilcieniem «jauda lielāka, tie iet ātrāk, ātrāk var uzsākt [braukt] un līdz ar to degvielas patēriņš tādai lokomotīvei lielāks». Iespējams arī, ka enerģijas patēriņa rādītāji ir uzpūsti. Vilcienu ekonomijai vērtēšanas sistēmā bija liels svars, taču, lai izvairītos no nepamatoti zemu rādītāju iesniegšanas, konkursa nolikumā bija punkts, kas paredzēja sodus, ja realitātē vilcienu enerģijas patēriņš izrādītos lielāks. «Pieļauju, ka CAF un RVR, zinot, ka konkurences nebūs un piedāvājumu nebūs ar ko salīdzināt, šos rādītājus ir apzināti piedāvājuši ar lielu rezervi, lai neiestātos soda sankcijas. Bet tikpat labi tas var liecināt, ka tiešām ir paredzēts piedāvāt ne pārāk jaunas un ekonomiskas tehnoloģijas,» spriež Židkovs. 

Tropiskais zieds
«Ja jūs man jautājat kā cilvēkam, kurš bija vienkāršs Latvijas pilsonis, kad viss šis konkurss tika organizēts, vai es varu būt lepns, – nē. Diemžēl tas ir tipisks ilūziju gados iestādīts tropiskais zieds,» saka Ronis. 

Uz analoģiju ar tropu ziedu ministru pamudinājis vēl viens aspekts, kas apspriests valdības sēdē. Ir liela varbūtība, ka daļa dārgo vilcienu «stāvēs sētmalē», kā to formulē Židkovs. Projekts rakstīts treknajos gados, kad visi iztēlojās strauju augšupeju, lielu pasažieru plūsmu. Realitātē valsts dotācijas vilcienu pasažieru pārvadājumiem ir samazinātas no 30 līdz 19 miljoniem latu gadā un tuvākajā laikā lielākas nekļūs. Līdz ar to visus vilcienus noslogot nevarēs. Piemēram, Židkovs uzskata, ka šis iepirkums bija jāizbeidz un nākamajā ES budžeta periodā jāiesniedz jauns piedāvājums, kurā dīzeļvilcienus, iespējams, vispār nevajag iekļaut. 

Šādu variantu apsvērusi arī valdība, tomēr nav atbalstījusi, jo baidījusies, ka nākamajā periodā vilcienu iepirkšanai ES naudu nedabūs vispār. Gan tāpēc, ka EK Latviju jau ir kritizējusi par sliktajām spējām apgūt ES finansējumu un biežo projektu maiņu, gan tāpēc, ka nedabūtā līguma dēļ CAF Latviju var ieraut tiesvedībā. 

Viena sūdzība par šo konkursu Briselē ir, un to iesniedzis Stadler, apšaubot termiņa nepagarināšanu, konkurences ierobežošanu, CAF piedāvājuma atbilstību nolikumam u.c. Židkovs domā, ka EK Latvijai var pārmest konkurences nenodrošināšanu, ja no trijiem atlasītajiem pretendentiem tikai viens beigās iesniedz piedāvājumu, un līdz ar to vismaz daļu ES naudas var nākties atdot atpakaļ. SM vadība gan uzskata, ka IUB, noraidot Standler sūdzību, jau ir apliecinājis iepirkuma atbilstību Latvijas un ES likumiem. 

EK pārstāvniecībā Latvijā žurnālam Ir norādīja, ka «ir radušies jautājumi, vai Latvijai izdosies realizēt vilcienu projektu pašu noteiktajā termiņā, bet tie nav saistīti ar iepir-kuma procedūras būtību». Stadler sūdzība vēl tiek skatīta, taču Latvijai nav jāgaida tās iznākums, lai noslēgtu līgumu. EK vēlāk gan var veikt auditu un likt atmaksāt nepareizi iztērētos līdzekļus, ja tādi tiek konstatēti. 

Oligarhu projekts?
PV vilcienu iepirkumam kopš paša sākuma ir bijusi emocionālā dimensija – RVR ir apelējis pie tā, ka šī ir iespēja Latvijai jaunā pakāpē sākt vilcienu ražošanu. 

Vienošanās ar CAF paredzot, ka Latvijā veiks vismaz 64% no kopējā darba apjoma. 150 miljoni latu nodokļos, 500 darbavietu RVR un vēl vairāk saistītajās nozarēs, 100 miljoni eiro gadā eksporta potenciāls, jo licences līgums ļaus RVR ražot vilcienus ar CAF zīmolu – tādi ir RVR uzskaitītie labumi. 

Taču daudzi tiem netic. Pirmkārt, tāpēc, ka RVR tehnoloģiskais un kompetences līmenis neatbilst šim gadsimtam piemērotu vilcienu ražošanai un nav saprotama lielas starptautiskas kompānijas motivācija viena iepirkuma dēļ šeit būtībā atvērt jaunu ražotni. (RVR 2010.gadā bija 2,4 miljonu latu apgrozījums un 1,2 miljonu zaudējumi.) Apšaubīta tiek arī vīzija, ka Rīga kļūs par atspēriena punktu tālākam vilcienu eksportam uz Austrumiem, jo Krievijā jau noslēgti līgumi ar Siemens un Alstom, Baltkrievijā RVR pogas izgriezis Stadler. Savukārt Latvijas Pasažieru vilcienu RVR ir nokaitinājusi ar modernizēto vilcienu «zemo kvalitāti un nespēju uzņemties atbildību un salabot tos», teica viens no PV tehniskajiem darbiniekiem. 

Otrkārt, RVR ir izdevies nomainīt partnerus neticami ātrā laikā. Sākumā tā sadarbojās ar Bombardier, kura atteikšanās no turpmākas dalības konkursā tiek tulkota kā vēl viens iemesls apšaubīt RVR darbību. RVR gan norāda, ka garantijas pieprasīšanu Bombardier uzskatījis par «nepārvaramu papildu nosacījumu», kā dēļ sadarbība izjukusi. CAF partnerību piedāvājis pats. 

Visbeidzot Lemberga un Šlesera cilvēku iesaistīšanās konkursa organizēšanā liek uzdot jautājumu, vai šis nav oligarhu projekts. Pirms 10.Saeimas vēlēšanām RVR pastarpinātie līdzīpašnieki brāļi Valērijs un Ēriks Igauņi un Aivars Ločmelis pievienojās Par labu Latviju!, taču iepriekš sarunā ar žurnālu Ir Valērijs Igaunis noliedza, ka politiskajiem atbalstītājiem būtu paredzēta daļa šajā projektā. Pašlaik RVR ir ieķīlāta maksātnespējīgajā Vladimiram Antonovam piederošajā Latvijas krājbankā, kas raisījis spekulācijas, vai viņam tajā nav slēptu īpašumtiesību. Lursoft dati rāda – kopš 2009.gada beigām RVR kontrolpakete (67%) pieder Kipras ārzonas uzņēmumam Mysea Enterpraises Ltd., taču RVR apgalvo, ka tā labuma guvēji ir līdzšinējie akcionāri, Latvijas pilsoņi. 

Latvijā jau ir pieredze, ka «otkatu» piedāvāšanu nesmādē arī starptautiskas korporācijas – lai atceramies Šveicē uzieto Alstom kukuļu naudu Latvenergo vai Mercedes pārskaitījumus par autobusiem Rīgas satiksmei. 

Uz jautājumu, vai šis iepirkums nav organizēts viena pretendenta interesēs, ministrs Ronis atbildēja: «Katram no mums var būt subjektīvs viedoklis par to. Bet šis process nav bijis no skaistākajiem un estētiskākajiem iepirkuma procesiem pat mūsu valsts 20 gadu pastāvēšanas vēsturē.» Ar sev ierasto diplomātiju Ronis atbildēja arī uz jautājumu, vai uzticas PV valdei (kurā joprojām saimnieko un ar CAF sarunas vada ZZS un LPP/LC ļaudis): «Viena lieta ir, ko es pats sev atbildu. Publiski es teikšu: viņu atbildību es vērtēšu brīdī, kad redzēšu, vai viņi būs izpildījuši pēdējo nosacījumu un sasnieguši pašu izvirzīto mērķi parakstīt līgumu. Bet es nevienā brīdī neesmu teicis, ka esmu apmierināts ar viņu darbu.» Ronis apgalvo, ka ar «oligarhiem» sarunu par vilcienu iepirkumu viņam nav bijis un «nepiedienīgu» spiedienu nav izjutis. 

Zināms, ka par šo konkursu interesējies KNAB. Vai vilcieni ir «nozagti» – acīmredzot atbilde arī uz šo jautājumu jāuzliek tiesībsargu pleciem.

Raksta sagatavošanā piedalījās Indra Sprance

Kā vilcienu iepirkumā nonāca līdz vienam pretendentam
2010.gads
Septembrī dalībai konkursā kvalificē trīs pretendentus: CAF, Stadler un RVR – pēdējo ar nosacījumu, ka apakšuzņēmējs Bombardier ir solidāri atbildīgs par piegādātajiem vilcieniem.
Novembrī tiek apstiprināta jauna valdība, par satiksmes ministru kļūst Uldis Augulis (ZZS) 

2011.gads
Janvārī PV valdē ieceļ ZZS pārstāvi Mārtiņu Jirgenu, atbrīvo Andreju Požarnovu un Gintu Karlsonu
8.martā nomaina PV valdes priekšsēdētāju – ieceļ Nilu Freivaldu, kurš Šlesera laikā bija SM valsts sekretārs, atbrīvo Anduli Židkovu
11.martā Freivalds no darba atbrīvo divus PV departamenta vadītājus, kuri bija arī konkursa komisijā
16.martā Freivalds nomaina konkursa komisiju, līdzšinējo deviņu cilvēku vietā apstiprina četrus, no kuriem divi ir jaunie PV darbinieki Jirgens un Santa Glāzniece
27.maijā groza konkursa nolikumu, sīki definē vienotās platformas jēdzienu dīzeļvilcieniem un elektrovilcieniem. Savā sūdzībā Iepirkumu uzraudzības birojam to bija lūgusi RVR
Jūnijā PV pieņem darbā jaunu darbinieci Annu Poču un uzreiz ieceļ konkursa komisijā. Ar komisijas jauno locekļu balsīm panāk to, ka nepagarina piedāvājumu iesniegšanas termiņu, ko nolikuma grozījumu dēļ bija lūdzis Stadler
29.jūnijā PV saņem vienu piedāvājumu – CAF ir apvienojies ar RVR (līdzšinējais RVR partneris Bombardier pa šo laiku prasītās garantijas dēļ no dalības ir atteicies)
Augustā no komisijas izslēdz PV speciālistu Sandi Austrumu, kas tajā bija strādājis no paša sākuma
15.augustā ieceļ jaunu PV valdes locekli Edmundu Kancēviču, kurš Auguļa laikā bija kļuvis arī par Latvijas gaisa satiksmes valdes locekli
16.augustā konkursa komisija par uzvarētāju pasludina CAF/RVR
17.augustā PV valde apstiprina konkursa rezultātus. Par balso Jirgens un Kancēvičs, pret – no iepriekšējās valdības laika palikušais Vienotības pārstāvis Mārtiņš Greste. Freivalds valdes sēdē nepiedalās
19.augustā Mārtiņš Greste publiski paziņo, ka iepirkums nav bijis korekts
28.augustā tiek nopludināta informācija, ka iepriekšējās vadības laikā PV pārņēmis Grestes automašīnas Mercedes līzingu.
4.oktobrī Gresti atbrīvo no amata un PV valdē ieceļ pensionētu dzelzceļnieku Jāni Pētersonu
25.oktobrī apstiprina pašreizējo valdību, par satiksmes ministru kļūst bezpartejiskais Aivis Ronis
Novembrī vilcienu iepirkums parādās valdības darba kārtībā, SM iesaka konkursu izbeigt kā sabiedrībai neizdevīgu un rīkot jaunu

2012.gads
24.janvārī pēc vairākkārtējas izskatīšanas valdība atļauj PV valdei slēgt līgumu ar CAF/RVR, ja tiek novērsti vairāki trūkumi. Līguma parakstīšanas termiņš pagarināts līdz februāra beigām

Ko pērk
34 elektrovilcienus
7 dīzeļvilcienus (ar iespēju vēlāk iegādāties vēl 16 dīzeļvilcienus)
30 gadus šie vilcieni jāuztur
2013 Gads, kad jāpiegādā pirmie vilcieni
578 000 000 kopējās izmaksas eiro, no kuriem vilcienu iegādei paredzēti 270 miljoni, bet uzturēšanai – 308 miljoni. ES līdzfinansējums iegādei ir 140 miljoni eiro

Dati: Pasažieru Vilciens un Mārtiņa Grestes ziņojums SM

Benzīna revolūcija

Posted on februāris 1, 2012 by - Analīze

Zaudējot ienākumus no «legālās kontrabandas», latgalieši draud bloķēt robežu un prasīt valdības atkāpšanos 

Rīga ir pārkāpusi nerakstītu likumu «jūs mūs netraucējat, mēs no jums neko neprasām», uzskata latgalieši, kuru ģimenes līdz šim uzturējis pierobežā plaši izplatītais rūpals – no Krievijas un Baltkrievijas likumīgi ievestas akcīzes preces tiek tālāk nelegāli pārdotas. Kopš 1.janvāra šī preču vadāšana ir stipri ierobežota – divas cigarešu paciņas, litru stiprā alkohola un 10 litrus degvielas papildus tam, kas atrodas mašīnas benzīnbākā, drīkst ievest ne biežāk kā reizi nedēļā, nevis katru dienu, kā līdz šim. 

Tā apkarojot ēnu ekonomiku, valdība cer šogad iekasēt papildus 1,6 miljonus latu valsts budžetā, savukārt preču ievedējiem tas nozīmē būtisku ienākumu kritumu. Agrāko 140 latu vietā tagad nedēļā varot «nopelnīt» tikai ap 20. To sapratuši, pierobežas iedzīvotāji jau sākuši stihiskas protesta akcijas Latgalē un pošas uz Rīgu. 

Stihiski protesti
Pirmie protesti sākās uzreiz, kad gada pirmajās dienās stājās spēkā jaunie grozījumi akcīzes nodokļa likumā. Vispirms Viļakā, pēc tam Rēzeknē. Nesankcionētā mītiņā pie Rēzeknes domes 6.janvārī sapulcējās aptuveni 300 protestētāju, kas pieprasīja atcelt likuma jaunos grozījumus. Tobrīd pilsētā uz jaunās koncertzāles spāru svētku svinībām bija ieradusies kultūras ministre. Vēl pēc nedēļas, 13.janvārī, aptuveni piecsimt automašīnu lēnā virtenē devās cauri visai pilsētai, faktiski bloķējot satiksmi. 

Tad arī gandrīz 2700 parakstītāju vēstulē Valsts prezidentam, Saeimas priekšsēdētājai un premjerministram pieprasīja atcelt akcīzes nodokļa likuma izmaiņas, pretējā gadījumā solot «izmantot visas savas pēdējās tiesības un iespējas izdzīvot šai valstī, ko sāksim pierādīt ar aktīvu tautas iesaistīšanu protesta akcijās, robežu bloķēšanā visas valsts austrumu pusē, līdz pat prasībai par esošās valdības atlaišanu». Vēstulē teikts, ka Latgalē netiek radītas darbavietas, tieši otrādi: «Viss tautas rokām radītais tiek izdemolēts, izpārdots, privatizēts un, ja ne, tad aplikts ar nepanesamiem nodokļiem un tāpat iznīcināts.» 

Vēstulē gan nekur nav tieši norādīts, ka protestu iemesls ir «legālās kontrabandas» izskaušana, taču ir secināts – pierobežas iedzīvotājiem tiek liegtas iespējas brīvi doties lētāk iepirkties uz kaimiņvalstīm un apciemot tur savus draugus vai radus. 

Rēzekne aplenkumā
«Neviens medijs neziņoja, ka 13.janvārī Rēzekne faktiski bija aplenkumā. No visas apkaimes un Rīgas bija sadzīti policisti, virs pilsētas lidinājās un nodokļu maksātāju naudu svilināja helikopters,» protesta dienu atceras rēzeknietis Andris Krievs. Viņš ir viens no protestētāju līderiem. Arī mūsu intervijas dienā Rēzeknē redzams netipiski daudz policijas mašīnu, vismaz ducis. Valsts policija negaidīti nolēmusi sarīkot profilaktisko reidu. Notverti seši šoferi bez vadītāja apliecības, divi pie stūres bijuši dzērumā, sodīti 15 gājēji. «Rīga mūs cenšas iebiedēt. Desmit gadus nekādu profilaktisko reidu nav bijis, un te pēkšņi tāda sakritība! Tas ir smieklīgi,» secina Krievs. Viņš stāsta, ka «aktīvistu» kodolu veido pieci cilvēki. «Mēs nekādā gadījumā nevienu nemusinām. Tieši otrādi – mēģinām nomierināt. Viļakā vīri jau bija gatavi iet uzbrukumā domei. Labi, ka izdevās atrunāt.» 

Tūlīt pēc automašīnu brauciena protestētājus esot uzrunājuši politiķi. «Visi piedāvāja palīdzību. No vairākām partijām. Neteikšu, no kurām, jo mēs uzreiz pateicām, ka nesadarbosimies ar politiķiem, lai pēc tam neteiktu, ka esam kādam pārdevušies,» saka Andris Krievs. 

Aizbrauc. Nomirst
«Legālajiem kontrabandistiem» pilsētā un visā reģionā jūt līdzi, jo no viņiem atkarīgas daudzas ģimenes. Paši protestētāji lēš, ka ar preču vadāšanu pāri robežai ir nodarbojušies 5-10 tūkstoši cilvēku. Bezdarba līmenis Latgalē ir stipri augstāks nekā vidēji Latvijā – aptuveni 20% iedzīvotāju ir bez darba, bet strādājošajiem ir pašas zemākās algas, 2010.gadā vidēji 225 lati mēnesī. 

«Naudas knapi pietika, lai savilktu galus, pabarotu ģimeni. Tas, kas notiek tagad, nav vārdos aprakstāms,» saka Krievs. 

Rēzeknē vairākās vietās iespējams nopirkt no Krievijas ievestās cigaretes. Vispopulārākās – zilās More paciņa – maksā 1,10 latus, tas ir par 45 santīmiem lētāk nekā veikalā. Pēc jaunā gada grūtāk esot pelēkajā tirgū dabūt benzīnu, tas maksā 80 santīmu, un bieži vien 95.markas vietā tiekot iesmērēta lētākā 92.marka. Tirgū satiktā pārdevēja Larisa apkopo ekonomisko situāciju: «Pēdējos divos gados cilvēki maz ko var atļauties, bet tagad naudas faktiski vairs nebūs.» 

Vietējā kultūras nama vadītāja Svetlana Semeņjaka ir noraizējusies par to, ka cilvēku kļūst aizvien mazāk. «Aizbrauc, nomirst. Mūsu teātrī vienu izrādi var parādīt labākajā gadījumā trīs reizes, pēc tam jātaisa jauns iestudējums, jo vairāk nav, kas skatās.» 

Jaunākie tautas skaitīšanas rezultāti apstiprina – tieši Latgalē iedzīvotāju skaits sarucis visstraujāk, par 21% (Latvijā vidēji par 13%). Lielākās pilsētas zaudējušas aptuveni piekto daļu iedzīvotāju: Daugavpils – 19%, Rēzekne – 18%, bet pierobežas novadi Dagda, Viļaka, Aglona pat 25-33% iedzīvotāju. 

Gaida startu
Vietējās pašvaldības acīmredzami nostājušās protestētāju pusē. Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs (Saskaņas centrs) uzskata, ka jaunais akcīzes nodokļa regulējums ierobežojot pārvietošanās brīvību un tādējādi esot pretrunā ar Satversmi. Līdzīgās domās ir arī Viļakas mērs Sergejs Maksimovs (LPP/LC), kurš saskata ES normu pārkāpumus. Finanšu ministrija savukārt uzsver, ka nevienam nav liegts ceļot pāri robežai, cik bieži vien vēlas, ierobežojumi attiecas tikai uz akcīzes preču ievešanu. 

Krāslavas mērs Gunārs Upenieks (ZZS) domā, ka jaunie likuma grozījumi valstij nāks tikai par sliktu – līdz šim preču pārvadātāji paši kūlušies, bet tagad nāks prasīt pabalstus no valsts un pašvaldības. 

Tomēr, neraugoties uz spiedienu, valdība negrasās pārskatīt akcīzes nodokļa likumu. Premjers Valdis Dombrovskis atzinis, ka valdībai ir jāstrādā pie reģiona attīstības plāna, taču «mēs nevaram valsts attīstību balstīt uz kontrabandu». 

Sašutumu par šo secinājumu neslēpj protestu organizētājs Andris Krievs: «Vai tad latgalieši Rīgas Centrāltirgū cigaretes blokiem tirgo? Vai latgalieši fūrēm ieved kontrabandu? Ik pa pusgadu muita noķer lielu cigarešu partiju, bet – cik kravas ienāk netraucēti?!» Viņaprāt, Latgales «legālo kontrabandistu» ierobežošana ir vieglākais ceļš, kā pierādīt valsts iestāžu rosīšanos, taču ar reālu kontrabandas apkarošanu tam maz sakara. 

Latgalieši negrasās norimt. Sākušās konsultācijas ar juristiem, lai izpētītu likumīgas iespējas ES līmenī apstrīdēt jaunās akcīzes nodokļa likuma normas, jo tām līdzīgu neesot citās Latvijas kaimiņvalstīs. Kā vēl viens atriebības veids tiek piesaukts «par» balsojums gaidāmajā valsts valodas referendumā – uz šādu rīcību kā protesta soli esot gatavi arī vietējie latvieši. Andris Krievs stāsta, ka nākamā protesta akcija būšot vai nu ceļu bloķēšana pie robežas, vai arī autokolonnu došanās uz Rīgu. Starta signāls būšot triju augstāko amatpersonu atbilde uz latgaliešu vēstuli.

Foto žagari

Posted on februāris 1, 2012 by - Analīze

Dzīvības glābēji vai kases automāti – fotoradaru izvietošanas kritēriji nav skaidri

Katru dienu Latvijā notiek avārija, kurā ir kāds ievainotais, bet ik pārdienu uz ceļa kāds cilvēks mirst. Kaut arī pēdējos piecos gados dilis, cietušo un bojāgājušo kopskaits gada laikā Latvijā ir piektais augstākais Eiropā – 97 upuri uz miljonu iedzīvotāju. 

Vai šo drūmo statistiku varētu uzlabot vērienīgais fotoradaru projekts, kurā no iekasētajām sodanaudām trešdaļu paredzēts novirzīt valsts privātajam partnerim Vitronic Baltica (VB)? 

Valsts un VB vienošanās paredz, ka līdz šāgada 20.maijam uz Latvijas ceļiem jāuzstāda 110 stacionārie radari, kā arī 20 radaru imitācijas – kastītes, kuras pēc skata atgādina ātruma mērītājus, taču pārkāpējus nefotografē. Pašlaik no tā nedarbojas nekas, jo uz ceļiem patrulē tikai 34 mobilie radari. 

Policija uz galvenajiem autoceļiem atzīmējusi 82, bet uz mazākiem ceļiem – 41 punktu, kur pēdējo triju gadu laikā visbiežāk notikušas smagas avārijas. Salīdzinot šo karti ar plānoto fotoradaru izvietojumu, jāsecina – punkti vietām sakrīt, vietām ne. Līgums ar VB gan paredz, ka stacionāros radarus izvietos ne vien avāriju vietās, bet arī uz lielajām šosejām Rīgas tuvumā un uz galvaspilsētas tiltiem. Tas, protams, būtiski samazina iespēju radarus izvietot visās bīstamajās vietās. 

Kā redzams kartē, virzienā uz Bausku radaru punktiņu nav vispār. «Šis vēl nav gala variants,» saka Valsts policijas prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš. Uz radaru izraibinātās Liepājas šosejas un Kuldīgas pusē ātruma mērītāju skaitu samazināšot, tos pārvietojot. Turklāt ik gadu 10% stacionāro radaru pēc policijas rīkojuma mainīšot dislokāciju. 

Tomēr skaidru kritēriju, kādās vietās radari jāuzstāda, nav pat policijas iekšējos dokumentos. Zivtiņš saka – radaram jāatrodas tur, kur notiek avārijas ar cietušajiem. Visvairāk to pērn bijis Rīgā (1787) un Daugavpilī (115). Novados visvairāk avāriju noticis Pierīgā, kā arī Cēsīs (24), Ogrē (18) un Siguldā (17). Šo statistiku salīdzinot ar radaru karti, atklājas, ka radaru punktiņu trūkst Ogrē, Cēsīs un Daugavpilī. 

Zivtiņš: uzticieties man!
Rīgā situācija ar radariem ir vēl miglaināka. Pašlaik galvaspilsētā un tuvākajos pagastos ik dienu dežūrē 34 pārvietojamie radari. Policijas mājaslapā atrodamā «radaru izvietojuma karte» atspoguļo tikai iespējamību, nevis reālo situāciju. Uz lūgumu iepazīstināt, kur tieši atrodas katrs radars, saņemu kategorisku atteikumu. «Tā ir policijas iekšējā informācija. Neviens nevar iejaukties policijas darbā,» saka Zivtiņš. Kad iebilstu, ka tādējādi nevar objektīvi salīdzināt, vai radari izvietoti pilsētas bīstamākajās vietās, vai arī tur, kur vieglāk iekasēt sodu, Zivtiņš iesaka «uzticēties». Balstoties uz analītiskā dienesta vērtējumu, Zivtiņš izvēlas, kur stāvēs radari, un Vitronic Baltica tos tur arī novietojot. Radaru izvietojums varot mainīties reizi nedēļā, bet dažos gadījums – vēl retāk. Zivtiņš lēmumu pieņem vienpersoniski un neuzskata, ka tas būtu jāsaskaņo ar policijas vadību vai arī būtu vērts izstrādāt un publiskot kritērijus, pēc kuriem notiek radaru izvietošana. 

No skopajām ziņām par radaru faktisko izvietojumu redzams – ir tādi, pēc kuru uzstādīšanas avāriju skaits samazinājies, bet ir arī tādi, pēc kuru parādīšanās avāriju kļuvis vairāk. Piemēram, avāriju skaits pēc radaru uzlikšanas pieaudzis Mūkusalas ielā (par trīs, salīdzinot ar 2009.gada novembri un decembri), Flotes ielā (2) un Lielirbes ielā (2). Kāpēc, pārliecinoša skaidrojuma nav. Tajā pašā laikā avāriju skaits ir samazinājies uz Salu tilta (par 12) un Salaspils novada divos ceļa posmos (par 7). 

Analizējot Rīgas radaru atrašanās vietas, ir skaidri redzami gan pelnošie, gan arī dīkā stāvošie. Ulmaņa gatvē 101 un radari Krasta ielas abos galos ik dienu fiksē no 10 līdz 20 pārkāpumiem, kopš pērnā gada 20.novembra pavisam reģistrējot 6212 pārkāpumu. Savukārt Ieriķu ielas radars pārcēlies citur, jo gar to visi autobraucēji brauc ar atļauto ātrumu. 

Tūkstoši ripo
Aizvadīto divu mēnešu laikā radari nofotografējuši 16 tūkstošus pārkāpēju, lielāko daļu pilsētā. Maksājamā sodanauda kopumā pārsniedz 280 tūkstošus. Apdzīvotajās vietās visbiežāk uzliktais sods ir 10 latu (6346 gadījumi jeb 61%), bet ārpus pilsētām – 20 latu (1606 jeb 80%). Sodanaudās jau ir samaksāti 85,7 tūkstoši latu, no kuriem 56 tūkstoši papildinājuši valsts budžetu, bet 30 tikuši firmai VB. 

Tā kā pretēji sākotnējā līgumā paredzētajam stacionārie radari netika ieviesti no 20.novembra, firmai jāmaksā sodanauda – 122 lati dienā. Tomēr līdz šim samaksātie teju astoņi tūkstoši latu ir daudzkārt mazāk par gūtajiem ienākumiem. Jautāts, kas notiks, ja stacionārie radari uz ceļiem tā arī neparādīsies, Zivtiņš īsti atbildēt nevar. Policija «radaru saimniecību» nepārņems, līgums daļēji tiek pildīts, taču soda sankcijas ir tik simboliskas, ka firma var atļauties tās turpināt maksāt. Līgums noslēgts uz pieciem gadiem.

Komandas spēle

Posted on februāris 1, 2012 by - Pusdienās

Jaunais Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks (48) neslēpj gandarījumu par Latvijas diplomātijas uzvaru un sola nebūt birokrātu komisārs

Ēdienkartes pāršķirstīšana prasa tikai pāris minūtes. «Forši, ka te gadiem nekas nav mainījies,» nosmejas Nils Muižnieks, Osīrisā izvēloties labi zināmos vistas filejas salātus. To gan nevar teikt par viņa paša karjeras straujo pagriezienu, kas pagājušajā nedēļā samulsināja daudzus – beidzot arī Latvija notraususi mazas valsts pieticības putekļus un mūsu valsts pārstāvis ieguvis ietekmīgu amatu Strasbūrā. «Beigās bija kā caur adatas aci,» atceras Muižnieks. Dienā, kad Eiropas Padomes (EP) Parlamentārajai asamblejai bija jābalso par jauno komisāru, asamblejas birojs tikai ar 13 balsīm pret 12 nolēma jautājumu virzīt izskatīšanai. Arī asamblejā balsojumu par labu Muižniekam izšķīra viena balss – no 239 deputātiem par Muižnieku nobalsoja 120. «Redz, kā vēlreiz pārliecinos, katrs cilvēks ir svarīgs,» teic jaunais komisārs, vēlreiz un vēlreiz sakot paldies Latvijas diplomātiem un politiķiem, kuri neticamā vienprātībā palīdzēja lobēt Muižnieka kandidatūru augstajam amatam.

Nosacīto priekšvēlēšanu kampaņu Muižnieks un domubiedri sāka jau pērnvasar. Interesanti, ka Muižnieka atbalstam spēja vienoties pat mūžam nesamierināmie dažādu partiju deputāti, arī eiroparlamentārieši. Kad prasu, kā izdevies mobilizēt gan saskaņieti Borisu Cileviču, gan tēvzemiešus, Muižnieks tikai nosmīn. «Ja otrs reālākais kandidāts ir bijušais Maksa van der Stūla padomnieks, es laikam biju mazākais ļaunums.» Makss van der Stūls bija EDSO komisārs un ārkārtīgi biežs viesis Latvijā 90.gados, kad notika diskusijas par Pilsonības likuma liberalizāciju. Gatavojoties izšķirošajai vēlēšanu kārtai, Muižnieku iztaujāja arī Krievijas pārstāvji, un, protams, vecais jautājums par «esesiešiem Rīgas ielās» ticis pārcilāts, tiesa, piezemētākos toņos, nekā pierasts publiskajai Krievijas ārpolitikas resora retorikai. «Bija sajūta, ka tas viņiem jājautā, lai varētu pienācīgi atskaitīties,» lēš Muižnieks. 

Atceroties komisāra Maksa van der Stūla laikus un publiskos pārmetumus par cilvēktiesību pārkāpumiem, jautāju Muižniekam, vai līdz ar viņa ievēlēšanu attieksme pret Latviju mainīsies gan rietumos, gan austrumos no Rīgas? «Šī ir viena patiešām pozitīva ziņa – tieši Latvijai ir labākais cilvēktiesību komisāra kandidāts, otra ziņa – šī bija mūsu diplomātijas uzvara,» saka Muižnieks. Bet vēl neņemas spriest, vai kādā brīdī pašam nebūs Latvija arī jākritizē.

Komisārs neizskata individuālas sūdzības, taču ar savu viedokli, padomu un pētījumiem iestājas par cilvēktiesību aizsardzību visās EP valstīs un uzrauga, lai valdības nevērstos pret politiskajai varai neērtiem cilvēktiesību aktīvistiem. Ietekmes iespēju ir daudz, to izmantošana atkarīga no komisāra personības. Katrā gadījumā ir skaidrs, ka šis augstais amats, līdzīgi kā toreiz, kad 2004.gadā, daudziem par pārsteigumu, ietekmīgais Eiropas Komisijas enerģētikas komisāra portfelis tika Austrumeiropas mazās māsas pārstāvim Andrim Piebalgam, stiprinās Latvijas pozīcijas starptautiskās politikas spēles laukumā. Tikai jautājums – cik prātīgi šīs ietekmes sviras valsts spēja un spēs likt lietā.

Nepiespiestas čalas pārņēmušas pusdienlaikā ierasti pilno Osīrisu, bet aiz logiem rīdzinieki slīd, arktiskajā aukstumā nīgri sabozušies. Ekonomiskās krīzes atbalsis ir tepat līdzās. Turpmākos sešus gadus Muižnieka darba kārtības augšgalā būs krīzes rezultātā sašaurinātā cilvēktiesību izpratne. «Daudzviet cilvēktiesību institūcijas budžeta griešanas apstākļos ir novārdzinātas, tāpēc viens no maniem uzdevumiem būs šajā taupības režīmā likt skaļāk izskanēt pārliecībai, ka valsts nevar atļauties ekonomēt uz ombudu rēķina,» saka Muižnieks. Viņš savā prioritāšu sarakstā vēl ierakstījis arī rūpes par sieviešu, bērnu un vecu cilvēku tiesībām, jo nereti tieši sirmgalvju tiesības valsts nobīdījusi otrajā plānā. Kā labu piemēru vecu cilvēku tiesību jomā Muižnieks min Londonas iniciatīvu palīdzēt saviem pilsētas centrā lielos dzīvokļos vai mājās dzīvojošajiem pensionāriem atrast piemērotāku mājvietu, palīdzēt apsaimniekot un izīrēt vēsturisko īpašumu, bet peļņu taisnīgi sadalīt starp pašvaldību un pensionāriem. Tāda iniciatīva noderētu arī citām lielajām pilsētām. 

Muižnieks vēlas vairāk uzmanības pievērst jaunajām tehnoloģijām un cilvēka tiesībām, rosoties sociālajos tīklos. «Vajadzīgs dialogs ar IT jomas uzņēmējiem, ir jāiesaista žurnālisti, jo tiešsaistes komunikācija un pieejamais informācijas apjoms ļauj gan veicināt cilvēktiesību ievērošanu, gan graut tiesības uz privātumu,» uzskata Muižnieks. Turklāt šī ir joma, kurā viņš redz plašas EP un Eiropas Savienības sadarbības iespējas. ES datu aizsardzības likumdošana ir precīza, un visās valstīs ir izveidotas privātumu sargājošas institūcijas, bet to ne tuvu nevar teikt par visām 47 EP dalībvalstīm. 

«Seši gadi ir ilgs laiks, tas ļauj izplānot, ko darīt šogad, ko – pēc diviem, ko – pēc četriem un, galvenais, kā panākt rezultātu,» rēķina Muižnieks. Lai arī komisāra kabinets atrodas Strasbūrā, Muižnieks nav iecerējis visus sešus gadus pavadīt pilsoniski birokrātiskajā Francijas pierobežā. Viņš uzskata – krīzes situācijā komisāram jābūt notikuma vietā, jārunā ar visām iesaistītajām pusēm un kā fenikss no pelniem jāceļ cilvēktiesību jautājums, kas politiskās kaislībās un militārā agresijā pazūd otrajā plānā. Kā piemēru viņš min sava priekšgājēja aktīvo rīcību pēc apšaudēm Armēnijā un iesaistīšanos Gruzijas un Krievijas militārā konflikta risināšanā. «Protams, situācijā, kad konfliktā iesaistītas divas padomes dalībvalstis, ir jārīkojas uzmanīgi, lai nekļūtu par ķīlnieku vienā vai otrā pusē,» pēc īsas pārdomu pauzes saka Muižnieks. Taču viņš ir pārliecināts – pieredze politikā, nevalstiskajā sektorā un akadēmiskajā vidē ļauj viņam izsvērt rīcību un prognozēt sekas. Muižnieks ilgus gadus bija Latvijas Cilvēktiesību centra līderis, tad kļuva pa integrācijas ministru, bet pēc īsās politiķa karjeras Latvijas Universitātē vadīja Sociālo un politisko pētījumu centru. «Zini, ko teica mana sieva pēc ievēlēšanas – tagad es beidzot sapratu, kāpēc tu vienmēr brauc komandējumos un uzturi sakarus ar tik daudziem cilvēkiem,» smejas Muižnieks.

Viņam Rīgā atlicis vēl pāris nedēļu, kuru laikā jānodod universitātes lietas un jāizlemj, ko iesākt ar trim doktorantiem, kuru darbu viņš pārrauga. Viens disertāciju esot gandrīz pabeidzis, otrs ticis līdz pusei, bet trešais – tikko sācis. «Redzēsim! Gan jau studenti bez lekcijām nepaliks un manus kursus Rasisms un neiecietība, kā arī Krievijas attiecības ar kaimiņvalstīm turpinās lasīt kāds cits.» Līdz 1.aprīlim, kad viņš oficiāli stāsies amatā, ir jānokārto sadzīviskas pārcelšanās lietas, ko atvieglo ģimenes atbalsts. «Nav jau Strasbūra pati sliktākā vieta, kur dzīvot. Meitas sāka mācīties franču valodu, turklāt no Latvijas jau nekur nepazudīšu. Man šeit ir mājas, draugi, arī sievasmāte uz Strasbūru nepārcelsies,» saka Muižnieks. Sarunas noslēgumā ar sev raksturīgo ironiju vēl piebilst: «Zini, kāds ir komisāra amata lielais pluss? Viņš pats sev nosaka, kad varēs iet atvaļinājumā! Sievai tas patīk!»

Ēdienkarte
Vistas filejas salāti ar āboliem un greipfrūtiem
Siltie cous-cous salāti
Svaigi spiesta apelsīnu sula
Café au lait

Ir jautā

Posted on februāris 1, 2012 by - Viedoklis

Vai Ušakovam jāatkāpjas pēc skandāla par sižetu pasūtīšanu Pirmajā Baltijas kanālā?


Sergejs Kruks, RSU asociētais profesors:
Jā, tas ļoti neglīti izskatās, turklāt nesaskan ar Ušakova vārdiem – ne ar kādu jaunu pieteikumu politikā viņš nenāk, rīkojas veco tradīciju garā.

Inga Spriņģe, Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja:
Materiālu saskaņošanu var uzskatīt par PBK līdzdalību SC priekšvēlēšanu kampaņā, tāpēc jāvērtē gan Ušakova, gan PBK darbība. Tas jādara KNAB. Mēram jāpaskaidro sava rīcība sabiedrībai.

Olga Proskurova, LU Sociālo zinātņu fakultātes lektore:
Negribētu komentēt kaut ko, kas, izmantojot zagtus epastus, nopublicēts kompromat.lv. Vai ir pārbaudīts, kas epastus rakstījis? Ceru, ka nopietnāki mediji papētīs šo tēmu.

Nogatavošanās

Posted on februāris 1, 2012 by - Viedoklis

Kamēr valsts «nav gatava» atzīt homoseksuālas partnerattiecības, cilvēki aizbrauc 

Tiesībsargs ir sniedzis Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai savu atzinumu «Par partnerattiecību tiesisko regulējumu», kura sausais atlikums ir šāds: «Latvijas sabiedrības vairākums šobrīd nav gatavs pielīdzināt viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju laulības institūtam un pieņemt homoseksuālas attiecības kā normatīvi atzīstamu dzīvesveidu.» 

Kamēr tiesībsargs gaida, kad Latvijas sabiedrība «nogatavosies», daudzi homoseksuāli cilvēki pamet valsti, kurā viņi ir dzimuši un skolojušies, jo neuzskata, ka viņiem ir jādzīvo sabiedrībā, kas tik klaji par viņiem ņirgājas. Vai tiešām Latvija ir tik bagāta, ka var atļauties zaudēt šos daudzos cilvēkus un zaudēt viņu bērnus? 

Tikai cilvēks, kura prāts un iztēle ir homofobijas aizmiglota, nesapratīs to, ka arī liela daļa homoseksuālu cilvēku vēlas stabilas monogāmas attiecības, mājas, drošu vidi un, jā, arī bērnus. Seksuālajai orientācijai nav nekāda sakara ar seksuālo uzvedību vai morāli un tikumību. 

Savā atzinumā tiesībsargs iesaka veikt grozījumus veselā virknē normatīvo aktu, tādējādi paplašinot to cilvēku loku, kas tiek uzskatīti par tuviniekiem dažādās dzīves situācijās. Šādi grozījumi nāktu par labu ne tikai homoseksuāliem, bet arī heteroseksuāliem pāriem, kas nevēlas precēties. Bet ar šiem grozījumiem nepietiek, lai apturētu homoseksuālo cilvēku aizbraukšanu. Partnerattiecību likums ir kas vairāk par «mantisko jautājumu sakārtošanu». Tas ir veids, kā valsts var izrādīt savu atzinību un atbalstu tam, ka divi vēlas kļūt par vistuvākajiem cilvēkiem viens otram, mīlēt, pasargāt un uzturēt viens otru. Likumam būtu ne tikai juridiska, bet arī simboliska nozīme, un reģistrācijas brīdis būtu svinības gan jaunajam pārim, gan arī viņu tuviniekiem. 

Tiesībsarga pierādījums tam, ka sabiedrība «nav gatava», ir iegūts SKDS pētījumā, kurā homoseksuālus cilvēkus un homoseksuālas attiecības nenosoda 30% aptaujāto, pārējiem ir negatīva attieksme vai nav skaidra viedokļa. Šo pētījumu Mozaīka pasūtīja cerībā, ka tas veicinās valsts izpratni – tik homofobiska attieksme nav pieņemama demokrātiskā valstī. Diemžēl tiesībsarga atzinumā nav ne vārda par to, ka šāda situācija ir neapmierinoša un aizskaroša un likumdevējiem un izpildvarai jāuzņemas atbildība par sabiedrības izglītošanu. 

Sabiedrība atzīs jebkuras diskriminētas grupas tiesības tikai tad, kad valsts iesaistīsies diskriminācijas izskaušanā ar informācijas kampaņām, izglītojošiem pasākumiem un laba piemēra rādīšanu. Tā tas notika ar sieviešu un melnādaino tiesību atzīšanu, un tā tas lielā Eiropas daļā ir noticis ar cilvēkiem, kuriem ir no vairākuma atšķirīga seksuālā orientācija. Iecietība un attiek-smes maiņa nerodas pati no sevis. 

Tiesībsargs neizmantoja iespēju ne tikai atreferēt nozīmīgus Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, bet arī painteresēties par to, kas mainījies valstīs, kurās jau pārdesmit gadu ir atļauta viendzimuma partnerattiecību reģistrēšana. Attiecībā uz tiem, kurus neskar homoseksualitātes pastāvēšana, seku nav nekādu – nav samazinājies noslēgto heteroseksuālo laulību un dzimušo bērnu skaits, nav pieaudzis homoseksuāļu skaits. Toties homoseksuālu cilvēku, viņu tuvinieku un draugu dzīves ir ļoti mainījušās – ir izveidotas tiesiski aizsargātas un stabilas ģimenes, nomazgāts baiļu un kauna zīmogs, un tā daudzkārt uzlabojusies simtiem tūkstošu cilvēku dzīves kvalitāte. Un tas ir ieguvums visai sabiedrībai.

Dubultsitiens

Posted on februāris 1, 2012 by - Komentārs

Saeimai jābeidz «horizontālo taimkodu» ēra un jāizravē interneta cenzūras plāni

Kam jūs dotu priekšroku – garlaicīgām nacionālās televīzijas pārraidēm vai katra jūsu klikšķa izspiegošanai internetā? Sasodīti nelāga izvēle, protams. It īpaši, ja galu galā dabū abus. Vāja televīzija mums jau ir. Pie kontrolēta interneta ir visas izredzes tikt.

Divi šķietami nesaistīti notikumi, kurus kalendārā šķir tikai nedēļa, var radīt būtiskas pārmaiņas informācijas vidē, kādu patlaban veidojam un lietojam Latvijā. Viens ir Saeimas balsojums par jaunās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes NEPLP apstiprināšanu šoceturtdien, izbeidzot «horizontālo taimkodu» ēru. Otrs ir paraksts, ar kuru pagājušajā ceturtdienā Latvija pievienojās Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumam (angliski ACTA), kas paver slūžas cilvēktiesību pārkāpumiem internetā.

Kāpēc būtu jāuztraucas par starptautisku paktu, kura nosaukums pauž gan no morāles, gan tautsaimniecības viedokļa labu mērķi – viltojumu novēršanu? Latvieši taču nav kopētāju tauta (augstskolu pasniedzējiem gan var būt ačgārns viedoklis), un viltošana ir īstenības zagšana, ar ko godīgiem ļaudīm nevar būt nekas kopējs.

Tomēr vārda brīvības aizstāvji visā pasaulē pieprasa ACTA apturēšanu, un ne jau par zīmolotu preču pakaļdarinājumiem ir stāsts.

Galvenie pārmetumi ir divi – milzu slepenība ACTA izstrādē, aiz kuras rēgojas ierakstu industrijas lobijs, un līguma saturs, kas var novest pie nesamērīgiem interneta lietošanas ierobežojumiem, vārda brīvības un personiskās dzīves neaizskaramības pārkāpumiem.

ACTA neradās pagājušajā nedēļā. 2006.gadā nolīgumu rosināja ASV un Japāna, lai iedibinātu saskaņotu starptautisku praksi intelektuālā īpašuma aizsardzībai. Vēlāk sarunās iesaistījās citas valstis, arī ES. Līgums kopš pirmsākumiem glabāts kā īsts kara noslēpums, tāpēc neoficiālo versiju noplūde vienmēr sacēla sašutuma orkānu par lielo korporāciju interešu lobēšanu uz interneta lietotāju tiesību rēķina.

Piemēram, ACTA agrākā versijā bija ieteikts atslēgt interneta pakalpojumus personām, kuras atkārtoti iesaistītas reālos vai iespējamos autortiesību pārkāpumos. Turklāt pārkāpēju «sodīšana» varētu būt nevis tiesas, bet gan interneta pakalpojumu sniedzēju ziņā – provaideriem vajadzētu izspiegot klientus, filtrēt mūsu datus, lai paši nekļūtu par līdzatbildīgajiem autortiesību pārkāpumos.

Par laimi, protesti ir iedarbojušies. ACTA gala versija, ko oktobrī parakstīja pirmās astoņas dalībvalstis, bet aizvadītajā ceturtdienā arī Latvija un vēl 21 ES valsts, ir krietni uzlabota, un tajā katrs interneta lietotājs vairs netiek uzskatīts par pirātu.

Tomēr ACTA joprojām ir bīstama, uzskata cilvēktiesību aiztāvji, tāpēc aicina parlamentus izmest paktu papīrkurvī, atsakot tā ratifikāciju. Piemēram, cilvēktiesību organizācija Article 19 uzskata, ka līgums tik nekonkrēti definē «atbalstu un līdzdalību» autortiesību pārkāpumos, ka pakar kriminālatbildības Damokla zobenu pār interneta pakalpojumu kompānijām. Ar to var pietikt, lai kompānijas labprātīgi sāktu cenzēt lietotājus. Turklāt līgums paredz kriminālatbildību par komerciāla rakstura autortiesību pārkāpumiem, bet to konstatēšanai būtu jāievieš pastāvīga visu lietotāju datu plūsmas novērošana, kas savukārt apdraud privātumu.

ES tiesa savos svaru kausos jau samērojusi cilvēktiesību un autortiesību pārkāpumus, aizliedzot pret pirātismu cīnīties jebkuriem līdzekļiem. Pērn novembrī tiesa (lietā Scarlet v SABAM) atzina – tas būs cilvēktiesību pārkāpums, ja valsts prasīs interneta pakalpojumu sniedzējiem ieviest datu filtrēšanas sistēmas, lai uzraudzītu vai novērstu nelegālas failu lejuplādes P2P tīklos.

Lai cik slepeni līgums tapis, galavārds pieder vēlētiem tautas pārstāvjiem. Ir skaidrs – līgumu neizdosies klusi izstumt cauri Saeimā, kā līdz šim tas noticis valdībā.

Aiz ACTA rēgojas vecmodīgu gigantu nespēja iekasēt naudu par precēm, kuras gribam. Toties situācija ar sabiedrisko raidorganizāciju Latvijā ir pilnīgi pretēja –  mēs  maksājam visu laiku, taču «prece» izpaliek. Jaunajai NEPLP tas beidzot jāmaina.

Raidorganizāciju tirgus Latvijā līdz šim ir slikti regulēts, vāji uzraudzīts un politiski manipulēts. Sekas – distrofiska sabiedriskā televīzija (kurā kā orķestris uz grimstoša Titānika pašaizliedzīgi vēl strādā pulciņš entuziastu), neatrisināts jautājums par sabiedriskā medija finansējumu un TV reklāmas tirgus sadali, koruptīvas shēmas jauno tehnoloģiju ieviešanā, uzraugu vienaldzība pret likumpārkāpumiem, mediju valodas politika kā zaudēto iespēju kapliča, kurā noglabāta gan nedzimusī vienotā informācijas telpa, gan angļu valodas zināšanas, ko varētu uzlabot nedublētas filmas oriģinālvalodā ar subtitriem.

No jaunās NEPLP sabiedrība gaida īstu reformu, kura uzlabotu elektronisko mediju kvalitāti. Neatliekamākais darbs – LTV reanimācija, izveidojot neatkarīgu sabiedrisko mediju, kuram jāatrod spējīgs vadītājs, jāļauj nokomplektēt komandu un pārsteigt nodokļu maksātājus ar to, ka gadiem apmaksātais saturs beidzot ir arī uzmanības vērts.

Komentārs 140 zīmēs
Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš uzskata, ka tauta var kļūdīties, ja to provocē uz referendumiem. Bet ja nu tauta uzskata, ka kļūdās Bērziņš?

Vājš mierinājums, ka vienā ziņā neesam unikāli. No Lietuvas pērn aizbraukuši 55 tūkstoši, aizpērn – 80 tūkstoši.

Dzeltenais cinisms. Jauns rekords privātuma pārkāpšanā sanācis medijiem, kuri publicējuši nelegāli iegūtus Valsts prezidenta padomnieces Elīnas Egles kailfoto

Prezidents virtuvē

Posted on februāris 1, 2012 by - Komentārs

Valsts prezidenta nepārdomātie izteikumi mazina viņa viedokļa svarīgumu

Valsts prezidents reprezentē valsti, par savu darbību politisku atbildību nenes, noteikts Satversmē. Katrs no prezidentiem, kuri Latvijai bijuši kopš neatkarības atjaunošanas, ir meklējis un atradis kādu sev vien raksturīgu stilu un centies piešķirt papildu saturu valsts augstākās amatpersonas it kā tikai reprezentatīvajām funkcijām. Prezidenta Andra Bērziņa kopš ievēlēšanas kopto varētu raksturot kā «vienkāršu», «veselā saprāta» un «saimnieciski domājoša» politiķa stilu. Taču nupat šī vienkāršība iznākusi ārā no amata rāmjiem.

Valsts prezidents nenes politisku atbildību pavisam citādi nekā viens «ierindas pilsonis», kas var atļauties runāt arī politiski bezatbildīgi. Rīgas pils nav tas pats, kas mūsu katra «virtuve», kurā var runāt jebko. Bērziņa publiski runātais par valodas referendumu, par valdības politiku un nu jau arī par valsts iekārtojumu vairs neatbilst pāri partijām stāvoša neitrāla valsts politikas reprezentētāja lomai.

Tautas nobalsošana par valsts valodu ir tieši tas krīzes gadījums, kurā prezidents varēja uzņemties būt viedokļa līderis par Latvijas valstij un latviešu tautai eksistenciāli svarīgām lietām. Taču tieši par tautas nobalsošanu Bērziņš izvēlējies paklusēt, pareizāk, nekonsekventi murmināt. 

Savukārt valdības sastāvs un partiju savstarpējo attiecību virtuve ir joma, kurā prezidentam nebūtu jālien, ja nu vienīgi īpašos krīzes gadījumos. Taču Bērziņš nupat uzņēmies valdības ļodzīšanu, publiski un pretrunā ar acīmredzamo apšaubīdams tās rīcībspēju un netieši mudinādams mainīt tās sastāvu.

Prezidenta sākotnējais sašutums par «absurdo» referendumu bija saprotams – šāda referenduma ideja nudien ir absurda. Tomēr paziņojums, ka viņš pats tajā nepiedalīšoties, bija politiski pārsteidzīgs. Taču viedokļa maiņa, kad mainās apstākļi, arī politiķim ir tikai dabiska. Diemžēl skaidrodams, kāpēc tomēr piedalīsies un aicina arī citus balsot pret otru valsts valodu, prezidents izvēlējies divdomīgi putroties kā tāds Nils Ušakovs – ka «savu uzskatu kā pilsonis neesmu mainījis», taču «kā Valsts prezidents (..) esmu spiests tomēr savas domas mainīt».

Turklāt izskatās, ka nostājas maiņu par piedalīšanos referendumā prezidents nu cenšas aizbildināt gan ar ekonomisko un politisko situāciju, gan ar valdības it kā nepareizo sastāvu, gan pat ar, viņaprāt, aplamo valsts konstitucionālo iekārtojumu.

«Referendums par otru valsts valodu ir politiskās nestabilitātes un ekonomisko problēmu sekas,» Bērziņš absurdi paziņoja pirmdien vēstulē Saeimas un valdības politiķiem. Tas gan ir pretrunā ne tikai ar paša vienmēr piesaukto veselo saprātu, bet arī ar tajā pašā vēstulē sacīto, ka referendums esot «provokācija un manipulācija». Tomēr prezidents turpina atkārtot – referendums esot «tikai sekas».

Referendums ir konkrētu cilvēku konkrētu politisku mērķu sasniegšanai sarīkota provokācija, kam ir sakars gan ar vienas partijas neiekļūšanu valdībā, gan ar vienas kaimiņvalsts vēlmi destabilizēt politisko situāciju Latvijā. Taču dažu vietējo politiķu rīcība un Kremļa polittehnologu aprēķini nekādā gadījumā nav Latvijas iekšējās nestabilitātes sekas. Diemžēl Bērziņš, pateicis aplamu «A», izvēlas turpināt ar vēl aplamākiem «B».

 «Šajā Saeimas sasaukumā mazinājusies konstruktīvas sadarbības gaisotne,» prezidents apgalvo, kaut gan pats bijis deputāts iepriekšējās Saeimās, kurās gaisotne palaikam bijusi krietni drūmāka. Politiķi esot novilkuši «sarkanās līnijas», «kuru pārspīlēta uzturēšana kļūst par nepārvaramu barjeru turpmākai valsts attīstībai», viņš apgalvo. It kā nezinātu, ka šādu līniju patiesībā ir ne vairāk kā divas – vienu novilcis Valdis Zatlers par nesadarbošanos ar smagos kriminālnoziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga «zaļajiem zemniekiem», otru nupat Saskaņas centrs, kas ar atbalstu referendumam par otru valsts valodu pārvilcis svītru savai dalībai jebkādā valdībā vismaz šajā Saeimā. Tik un tā Bērziņš nepatiesi uzstāj, ka «mums ir parlaments piecdesmit – piecdesmit», un secina, ka «tādā formā kā šobrīd mums nākotnes nav». Valsts prezidents aicina mainīt valdību?

Vairāk – aicina mainīt visu valsts «pārvaldības modeli» un «iekārtojumu». Vēl pirmdienas vakarā šķita, ka Bērziņš runā par pašvaldību lomas stiprināšanu. Jau otrdienas rītā uzzinājām, ka tas esot «tikai pirmais solis» un «jāveido pavisam jauna politiska sistēma», jo «tas koks pa 90 gadiem ir izaudzis, viņš ir vecs» un «sācis bojāties». Piemēram, izpildvarai esot jādod lielākas pilnvaras, bet deputātu skaits Saeimā jāsamazina. «Tomēr parlamenta sistēmai ir jāpaliek,» prezidents drošina. Nu, paldies vismaz par to.

Prezidents labprāt stāsta, ka esot «sazīmējis un sarakstījis» visādas idejas, kas Latvijas valstī būtu jāmaina. Tādas idejas ir daudziem un var būt jebkuram. Diemžēl Bērziņš nupat runā kā šis jebkurš savā virtuvē. Ne valdība, ne valsts iekārta tāpēc nemainīsies. Toties var mainīties politiķu un visas sabiedrības attieksme pret valsts galvas viedokli. Prezidentam būtu laiks apdomāties, vai viņš vēlas kļūt mazsvarīgs. Latvijai arvien vajag viņa patiešām pārdomātos un labi pamatotos uzskatus par valstij pašlaik vissvarīgākajiem Eiropas kopējās politikas jautājumiem.

Komentārs 140 zīmēs
Latvija ir otrā zaļākā valsts pasaulē uzreiz aiz Šveices! Tā uzskata Jeila un Kolumbijas universitāšu pētnieki, nevis talku rīkotāji Latvijas mežos.

Ja Satversmei ir neaizskarams «kodols», kā tagad dzird, vai pārējie panti ir «mīkstums» un «miza», ko var mīcīt, lobīt un izmest? 

Iebildumi pret «naudas kāšanu» ar fotoradariem nav gluži morāli nevainojami. Ko varētu nokāst, ja neviens nepārkāptu?

Jāsildās

Posted on februāris 1, 2012 by - Redaktores sleja

Aukstumā viss saraujas, un arktiskā aukstumā jo sevišķi. Arī smadzenes. Laikam ar to jāskaidro vairāki šīsnedēļas jaunumi, kuriem pirmajā brīdī grūti pat noticēt

Piemēram, dažu mediju lēmums bez jelkāda attaisnojuma iejaukties Valsts prezidenta padomnieces Elīnas Egles privātajā dzīvē, publicējot nelegāli iegūtus kailfoto. Vai arī paša prezidenta «joks» par to, ka Saeimas lielumu vajadzētu piesaistīt iedzīvotāju skaita izmaiņām. It kā te būtu kāda cēloniska saite. Starp citu, laikā, kad Satversme un tātad arī Saeimas simtnieks tika radīts, Latvijā bija tikai 1,5 miljoni iedzīvotāju, bet cilvēku skaits visstraujāk auga padomju okupācijas laikā, kad Saeimas nebija vispār. Joki mazi.

Saeimas namu ceturtdien jālūdz labi izkurināt, lai deputātiem balsojumā par jaunajiem raidorganizāciju uzraugiem nedreb rokas. Kā intervijā mums saka viens no amata kandidātiem, žurnālists un producents Gints Grūbe, reformas televīzijā nepieciešamas pamatīgas. Saeimai ceturtdien jādod tām starts.

Stindzinošu atsaldētību jau pirms arktiskā sala iestāšanās ir nodemonstrējusi valdība, ļaujot ritēt uz priekšu dārgākajam iepirkumam atjaunotās Latvijās vēsturē – vairāk nekā pusmiljardu vērtajam pasažieru vilcienu konkursam, kaut gan ir pārliecinošas liecības, ka tas nav ne godīgs, ne sabiedrībai izdevīgs. Meklējam atbildes, kāpēc tā.

Toties ceru, ka nākamnedēļ aukstums mitēsies un nekas netraucēs mums satikties pirmajā Ir domubiedru pasākumā otrdien. Piesakieties ir.lv/domubiedri, ies karsti!