Sankcijas pret Baltkrieviju sarūgtina arī pašu Eiropas Savienību
Pavasara saules koši apspīdētās Eiropas Savienības Padomes mājas 50.stāvā dažu stundu laikā viss jau bija padarīts – pieņemtas jaunas sankcijas pret Baltkrieviju. Rezultātā nevēlamo Baltkrievijas personu sarakstam piepulcēti vēl 12 cilvēki (nu kopā 243), bet nevēlamo uzņēmumu saraksts, kuriem iesaldē darījumu kontus, no trim izaudzis līdz 32. Turklāt «parastie aizdomās turamie», kā pēdējās nedēļās Briseles diplomātiskajās aizkulisēs mēdza dēvēt Latviju un Slovēniju, piekrituši, ka arī turpmāk ES «melno sarakstu» papildinās ar Aleksandra Lukašenko režīmam pietuvinātu uzņēmēju vārdiem. Tiesa, mīļā miera labad ārpus saraksta šoreiz ir palikušas dažas baltkrievu uzņēmumu meitaskompānijas, viena – Slovēnijā un trīs, kas darbojas arī Latvijā.
«Kompromiss ir panākts, bet Eiropas solidaritāte nav tāda, kādai tai vajadzētu būt,» pēc sanāksmes žurnālistiem nopūtās viens no nesaudzīgākajiem Lukašenko režīma kritiķiem, Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis.
«Tas nekam nederētu, ja mēs jau tagad izšautu visu pulveri – vienmēr ir jāpatur rezerve kabatā,» izlīdzinoši optimistiski konstatēja Zviedrijas kolēģis Karls Bilts.
«Lēmums, kas nevienu nav darījis laimīgu,» – tā rezumēja kāds augsta ranga ES diplomāts, piebilstot, ka zaudētāji faktiski ir visi – gan tās valstis, kuru kompānijas ekonomisko saikņu apturēšanas dēļ cietīs, gan tās, kuras gribēja redzēt vēl lielāku demokrātijas vērtību uzvaru, taču bija spiestas piekāpties Latvijas un Slovēnijas uzstājīgajai prasībai saudzēt vietējo biznesu.
Miljardieru medības
Līdz šim izteiktie politiskie brīdinājumi Baltkrievijai, tās valdības pārstāvju un tiesībsargājošo institūciju darbinieku iekļaušana melnajā sarakstā nedeva iemeslu šaubām un garām diskusijām ES ietvaros, bet ekonomikas aizskaršana atkal izrādījās kā taustīšanās ar slapjiem pirkstiem ap kailiem elektrības vadiem. Pēdējā mēneša cīņā ap ekonomiskajām sankcijām pret Baltkrieviju visasāk pozā nostājās Slovēnija un Latvija. Abu arguments bija līdzīgs – plašu un stingru ekonomisko sankciju ieviešana apdraudēs ciešās biznesa un tirdzniecības saiknes, draudot ar daudzu simtu miljonu eiro zaudējumiem ekonomikai, kuru dēļ nopietni ciestu vietējie uzņēmumi. Drīz vien publiski tapa zināms, ka bažas ir par ļoti konkrētiem uzņēmumiem.
Piemēram, slovēņu kompānija Riko Group Minskā ceļ vērienīgu viesnīcu Kempinski, kas ir viens no Lukašenko pietuvināta uzņēmēja Jurija Čiža konglomerāta Tripl projektiem. Apturot to, slovēņi kļūtu par pamatīga finansiāla zaudējuma ķīlniekiem. Čiža aktivitātes bija zināmas arī citās ES valstīs, to skaitā Latvijā, kur viņam pastarpināti, caur kopuzņēmumu Neonafta pieder kompānijas Latgales alus D un Mammas D, kuras atrodas Daugavpilī.
Par spīti šiem argumentiem, ārvalstu mediji, atsaucoties uz diplomātiem Briselē, nemitējās kritizēt Latviju un Slovēniju par atsacīšanos no Eiropas vērtībām ekonomisko interešu labā. ES aprindās ietekmīgais portāls Euobserver norādīja, ka Latvija un Slovēnija kļuvušas par aktīvākajām Lukašenko pietuvinātu uzņēmēju lobistēm Briselē.
Tulīt pēc oligarha Čiža publiskajā telpā nonāca arī miljardieru Vladimira Peftijeva un Anatolija Tarnavska vārdi, kuru ar Latviju saistītie uzņēmumi melnajā sarakstā netika iekļauti. Čižs un Peftijevs – prezidentam Lukašenko pietuvināti uzņēmēji – ir starp Baltkrievijas bagātākajiem cilvēkiem ar plašām biznesa saiknēm daudzviet Eiropā.
Peftijevs, kurš jau atrodas ES sankciju sarakstā, ir Baltkrievijas lielākās ieroču ražošanas kompānijas Beltechexport vadītājs, viņam pieder vairākas informācijas tehnoloģiju kompānijas un ar Lukašenko dēlu Dmitriju kopējs mārketinga bizness. Savukārt Čižs pārvalda dažādus uzņēmumus, kas saistīti ar izklaidi un atpūtu, bezalkoholisko dzērienu ražošanu, naftas ķīmiju, celtniecību un citām nozarēm.
Nebijis precedents
Sankcijas pret Baltkrieviju bija sāpīgas, bet neizbēgamas, secina ES Ārējās darbības dienestā. «Tas nav normāli, ka teju Eiropas sirdī atrodas politieslodzītie, turpinās spīdzināšana un cilvēktiesību ierobežošana. Mēs paredzam arī turpmāku satraucošu politikas attīstību Baltkrievijā – kā notiek opozīcijas vajāšana, kā viņiem tiek liegts izbraukt no valsts,» sankciju nepieciešamību skaidro par ES ārlietām atbildīgās Ketrīnas Eštones pārstāve Maija Kocijančiča. Viņa gan nav starp tiem, kas pārmet Latvijai un Slovēnijai sprunguļu likšanu ES sankciju ritenī. «Kad tiek pieņemti ierobežojoši pasākumi, ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai tie patiešām sasniegtu mērķi. Un tas nav nodarīt pāri sabiedrībai, bet gan vērsties pret tiem, kas pārkāpuši cilvēktiesības, likuma varu un demokrātijas principus,» pamato Kocijančiča.
To, ka Latvijas un Slovēnijas situācija ir saprotama, atzīst arī citi diplomāti. Taču lielākais satraukums ir nevis par to, ka Eiropa pret Baltkrieviju nav runājusi vienotā balsī, bet gan cits fakts – Brisele nekad līdz šim no melnā saraksta nav svītrojusi kādas kompānijas atsevišķas daļas, šajā gadījumā meitasuzņēmumus. Ja sodīts, tad sodīts viss komplekss. Baltkrievijas gadījumā tā nav, un Francija, kā arī vēl citas lielās valstis neslēpj bažas par to, kādas sekas šis precedents var radīt nākotnē, kad var pienākt brīdis atkārtoti vērsties pret Sīriju vai Irānu.
«Katrā ziņā, par Baltkrieviju mēs runāsim vēl ilgi,» norāda kāds augsta ranga diplomāts, piebilstot – skumjākais ir tas, ka līdz ar šo Briseles lēmumu Minskā nekas būtiski mainījies nav, jo Lukašenko joprojām turpina valdīt, 12 politieslodzītie aizvien atrodas cietumā, brīvībā esošie, visticamāk, jau ir iekļauti melnajā sarakstā ar liegumu izbraukt no valsts, nāvessods ir nevis atcelts, bet gan izpildīts Minskas metro spridzinātājiem, un Lukašenko nesteidzas aicināt atgriezties valsti pametušos ES diplomātus.
Vēl februārī pēc ES lēmuma paplašināt sankcijas pret amatpersonām, kuras pārkāpušas cilvēktiesības, Minska reaģēja asi – atsauca savus vēstniekus no ES un Polijas un pieprasīja ES delegācijas vadībai Baltkrievijā un Polijas vēstniekam atgriezties savās galvaspilsētās. ES dalībvalstis solidarizējās un atsauca savus vēstniekus uz konsultācijām. Pagaidām atgriešanās laiks nav noteikts, valstis ir apņēmušās Minskā ierasties vienoti.
Principi pret naudu
ES sodīto valstu saraksts ir visai garš – Briseles rīkstes patlaban ir izpelnījušās vairāk nekā 20 zemes un dažas terorismā apsūdzētas organizācijas. Pēdējā laika skaļākie piemēri meklējami Arābu pavasara satricinātajā Ziemeļāfrikā, Tunisijā, Lībijā, Sīrijā, kā arī kodoldraudu māktajā Irānā. Parasti sodu veidi ir līdzīgi: ieroču embargo, nevēlamo personu saraksts, kam seko vīzu aizliegums iebraukšanai ES teritorijā, iesaldēti banku konti gan personām, gan kompānijām, atsevišķu tirdzniecības pakalpojumu aizliegums.
Visos gadījumos kāda no ES valstīm pie sarunu galda ir raukusi uzacis un noraidoši šūpojusi galvu tā paša vecā labā iemesla – naudas un ekonomisko interešu dēļ. Sankcijas pret Muamara Kadāfi režīmu Lībijā pagalam nepatika Itālijai, kurai lielā Ziemeļāfrikas kaimiņiene bija nozīmīgākais tirdzniecības partneris un investors vairākās vērienīgās kompānijās, iekaitot autoražotni Fiat un futbola klubu Juventus. Savukārt Grieķija iestājās noraidošā pozā pret sankcijām savai lielākajai tirdzniecības partnerei Sīrijai, neļaujot ES ieviest vēl stingrākus nosacījumus Sīrijas fosfāta eksportam.
Arī Baltkrievija šajā ziņā nav izņēmums. Kā norāda Briselē bāzētā Eiropas Politikas studiju centra pētnieks Hrants Kostanjans, ekonomisko sankciju izvēle, jo īpaši šajos finansiāli sarežģītajos laikos, daudzām valstīm ir sevišķi grūta. Vispārcilvēciskās un demokrātiskās vērtības pēkšņi sacenšas ar bažām par vēdera tiesu, sāpīgiem zaudējumiem ekonomikai un draudiem politiķiem kļūt nepopulāriem pašmāju uzņēmēju acīs. Taču viņam ir savs skaidrojums, kāpēc strīds par Baltkrievijas sankcijām ieguva salīdzinoši plašāku uzmanību. «Mēs Baltkrievijā nevaram vērot tādu vardarbības uzliesmojumu, kādu redzam, piemēram, Sīrijā. Baltkrievija arī nenes tādus kodoldraudus kā Irāna. Turklāt vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis veido vienotu fronti ar Minsku un vēlētos drīzāk ciešākas saiknes ar Baltkrieviju, nevis vērst pret to sankcijas,» skaidro Kostanjans.
Ar rozā brillēm
ES atzina Baltkrievijas Republikas neatkarību pārmaiņām bagātajā 1991.gadā, tolaik abas puses loloja cerības pakāpeniski attīstīt divpusējas saiknes. Baltkrievijas virzienā, izmantojot dažādas atbalsta programmas, plūda gan ES padoms, gan ievērojama finansiāla palīdzība. Četru gadu laikā abas puses noslēdza sarunas par Partnerības un sadarbības programmu, taču, cerīgi iesākusies, tā galu galā iegūla plauktā un līdz šai baltai dienai tā arī nav ratificēta.
Līdz ar Lukašenko sēšanos prezidenta krēslā ES un Baltkrievijas attiecībām bija pārskrējusi ēna. Jau pēc trim viņa valdīšanas gadiem ES līderi un Eiropas Komisija vienojās iesaldēt sadarbības programmas. Tikai 2008. un 2009.gadā Minskas un Briseles gausajā asinsritē atjaunojās pulss. ES sajuta cerīgas vēsmas no pēdējā Eiropas diktatora, tālab ir gatava tuvināt attiecības ar Baltkrieviju, palīdzot tās ceļā uz demokrātiju. Kopā ar vēl piecām bijušajām PSRS republikām – Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu – Baltkrievija pievienojās Austrumu partnerībai, ko ES izveidoja nolūkā tuvināties bijušajai Krievijas ietekmes zonai.
Taču jau 2010.gada 19.decembrī Brisele nolēma iedarbināt sodu sistēmu – pēc kārtējām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām pasauli aplidoja neatkarīgo novērotāju ziņas par apšaubāmu vēlēšanu rezultātu un metodēm, ar kādām Lukašenko atkārtoti ieņēmis varas sēdekli, par vēršanos pret opozicionāriem, masveida apcietinājumiem.
Jau pēc mēneša, 31.janvārī, ES Ārlietu ministru padome nolēma ieviest sankcijas, lai panāktu politieslodzīto atbrīvošanu un apturētu represīvā režīma vēršanos pret opozīciju, vārda brīvību un cilvēktiesībām. Jūnijā ministri vienojās ieviest ieroču un jebkādu citu materiālu embargo, ko Luka-šenko varētu izmantot cīņā pret demokrātiju, kā arī nolēma iesaldēt banku kontus trim ar režīmu saistītām kompānijām. Paralēli Brisele pastiprināti sāka sarunas ar Baltkrievijas opozīciju un nevalstiskajām organizācijām par atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, demokrātijas veicināšanai. Biežs viesis ES galvaspilsētā bija viens no redzamākajiem Baltkrievijas varas kritiķiem, Eiropas Parlamenta 2006.gada Saharova balvas laureāts Aleksandrs Milinkevičs.
Izrādot vēlmi atvērt durvis Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai, ES rosināja sākt sarunas par vīzu atvieglojumiem un pilsoņu atpakaļuzņemšanas līgumu, taču Baltkrievijas varas iestādes uz šo aicinājumu neatbildēja. Minska līdz šim vienīgi parakstījusi robežšķērsošanas atvieglojošus līgumus ar tuvākajām valstīm – Latviju, Lietuvu un Poliju, kas ļauj robežas tuvumā dzīvojošajiem šķērsot to bez vīzas.
Pašlaik Baltkrievijas atbalstam ES budžetā paredzēti aptuveni 100 miljoni eiro, kas lielākoties domāti ekonomikas modernizācijai, labākai pārvaldībai un cilvēku savstarpējo kontaktu veidošanai. Ceturtdien Briselē jāierodas arī 12 Baltkrievijas opozīcijas pārstāvjiem, lai piedalītos jaunas Eiropas Komisijas programmas atvēršanā, kas domāta Baltkrievijas modernizācijai. Kā vienmēr, vadošo lomu uzņemsies Polija, un jau 16.aprīlī Varšavā notiks pirmais praktiskais seminārs, kurā poļi stāstīs baltkrievu kolēģiem, kā pēc PSRS režīma sabrukuma valstī īstenojuši privatizāciju.
