Šaubas ir kā skelets, uz kura var augt ticība. Lieldienu svētki to atgādina
Lieldienas ir grūtāk svinēt nekā Ziemassvētkus. Ziemassvētkos mazais Jēzus bērns ir tik simpātisks, kā jau visi zīdaiņi. Jēzus piedzimšanas notikums ir mazliet saprotamāks, kaut gan diez vai daudzi domā, kā tad īsti Jēzus bērns tapa ieņemts.
Lieldienās no romantikas ne vēsts. Tukšs kaps un prātam neaptverams vārds «augšāmcelšanās». Kādi tur svētki, ja tik maz var tos saprast… Gluži kā pašās pirmajās Lieldienās, kad ir sievas, kas tic, ka Jēzus ir augšāmcēlies, un Jēzus mācekļi – kas netic. Gluži kā pirms Jēzus debesīs uzņemšanas, kad vieni krīt Jēzus priekšā ceļos, bet citi – šaubās. Vai tad šodien ir citādi? Šaubīgie un ticīgie svin Lieldienas. Kristus ir augšāmcēlies, bet tas ir fakts, kas jāpieņem ticībā.
Ko darīt ar savām šaubām? Ja nu Viņš nemaz nav augšāmcēlies? Viens no risinājumiem ir noliegt visu, ko es kā nereālu un nebijušu nevaru saprast. Bet šaubu brīži ir labi, jo tie palīdz mazliet apstāties savā pašpārliecinātībā, ka mums ir visas atbildes, un liek izvērtēt savas attiecības ar Dievu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.