Kopēja valūta nekur nepazudīs. Jāsāk aktīvāk runāt par iestāšanos
Triljons eiro spēj atrisināt vai aizsegt milzumdaudz problēmu. Vēl pirms tikai trim, četriem mēnešiem par eirozonu runāja kā par bumbu, kuras deglim laiks jau tūlīt tūlīt beigsies un kuras izraisītais sprādziens satricinās ne tikai Eiropu, bet visu pasaules ekonomiku. 2012.gada plānu un budžetu veidotāji tika brīdināti, ka pat mērena piesardzība par šo gadu var izrādīties absurdi optimistiska, un nākotnes perspektīvas tika zīmētas plašā spektrā no «slikti» līdz «katastrofāli».
Taču tad parādījās Eiropas Centrālās bankas (ECB) jaunais vadītājs «Super Mario» Dragi ar resnu naudas šļūteni, uz kuras rakstīts «LTRO» (Long Term Refinancing Operations jeb ilgtermiņa refinansēšanas operācijas). Divos piegājienos decembrī un februārī viņš pielēja Eiropas banku naudas lādes pilnas līdz malām ar lētiem, trīsgadīgiem kredītiem triljona eiro vērtībā, aizskaloja melno krāsu no finanšu tirgu zīmētajām bildēm un atstāja eirozonas bumbu ar visu degli mirkstam likviditātē. Pulveris tur varbūt vēl ir, bet tas vairs nav īsti sauss.
Tā ECB apliecināja, ka ir gatava darīt visu, lai novērstu strauju eiro krīzes sprādzienu. Milzīgais naudas apjoms, kuru tā iepumpējusi Eiropas banku sistēmā, ir gan nodrošinājis finanšu institūcijas pret pagājušajā gadā augušo neuzticības krīzi, kura apdraudēja to spēju finansēt savus parādus un ikdienas darbību, gan arī veicinājis Itālijas un Spānijas obligāciju pirkšanu, mazinot bažas par šo valstu spēju apkalpot savus parādus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.