Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars pasaulē

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Pēdējo četru mēnešu laikā Sīrijas valdības spēki ar nāvi sodījuši vairāk nekā 100 cilvēkus, lielākoties civiliedzīvotājus, ziņo cilvēktiesību aizsardzības organizācijas Human Rights Watch. Ziņojumā iekļauti tikai tie gadījumi, kurus apstiprinājuši aculiecinieki, bet organizācija ir saņēmusi ziņojumus par vēl citiem nogalināšanas gadījumiem. Sīrijā kopš pagājušā gada marta notiek nemieri pret prezidenta Bašara al Asada režīmu, kuros gājuši bojā vairāk nekā 10 100 cilvēku.

Otrā Norvēģijas tiesas nozīmētā psihiatriskā ekspertīze atzinusi, ka masu slepkava Anderss Bērings-Breivīks ir pietiekami pieskaitāms, lai tiktu tiesāts. Atzinums ir pretrunā ar pagājušajā gadā veiktās ekspertīzes slēdzienu, ka viņš ir juridiski nepieskaitāms. Galīgais lēmums būs jāpieņem tiesnesim 16.aprīlī. Bērings – Breivīks pērn 22.jūlijā sarīkoja sprādzienu Oslo centrā, kurā gāja bojā 8 cilvēki, pēc tam Ūteijas salā uzbruka jauniešu nometnes dalībniekiem un nogalināja 69 cilvēkus.

Krievijas Ārlietu ministrija piektdien nosodīja ASV tiesas lēmumu piespriest 25 gadu cietumsodu Krievijas pilsonim Viktoram Butam, kurš ir atzīts par vainīgu nelegālā ieroču tirdzniecībā, un apņēmās pielikt «visas nepieciešamās pūles, lai Buts atgrieztos dzimtenē». ASV federālā tiesa 45 gadus veco Butu atzina par vainīgu apsūdzībās, ka viņš plānojis pārdot raķetes teroristiem un nogalināt ASV pilsoņus.

Pirmdien Francijā oficiāli sākusies priekšvēlēšanu kampaņa, gatavojoties 22.aprīlī paredzētajai prezidenta vēlēšanu pirmajai kārtai. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka vēlēšanu pirmajā raundā 22.aprīlī gaidāma sīva cīņa starp līdzšinējo Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī un sociālistu līderi Fransuā Olandu, bet otrajā kārtā 6.maijā Olands varētu iegūt vairāk balsu nekā Sarkozī.

Ziemeļkoreja starta laukumā novietojusi tālas darbības nesējraķeti, ar kuru orbītā paredzēts nogādāt zemes mākslīgo pavadoni, lai, kā apgalvo tās valdība, atzīmētu mirušā valsts dibinātāja Kima Ir Sena 100 gadu jubileju 15.aprīlī. lai gan ANO ir aizliegusi Ziemeļkorejas starpkontinentālo ballistisko raķešu startus.

Vācu rakstniekam Ginteram Grasam liegts ieceļot Izraēlā. Lēmums pamatots ar Grasa dzejoli, kurā Izraēla apsūdzēta centienos iznīcināt Irānu. 84 gadus vecais Nobela prēmijas laureāts dzejolī Was gesagt werden muss (Kas jāpasaka) pauž bažas, ka Izraēla gribot «iznīcināt Irānas tautu». Irānas valdība atzinīgi novērtējusi Grasa dzejoli, bet Izraēlā tas izraisījis plašu sašutumu.

Prezidenta vēlēšanās separātiskajā Dienvidosetijas republikā uzvarējis Leonīds Tibilovs, bijušais Dienvidosetijas Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, liecina svētdien notikušās vēlēšanu 2.kārtas provizoriskie rezultāti. Dienvidosetija un Abhāzija 90.gadu sākumā pasludināja neatkarību no Gruzijas, tomēr tās par neatkarīgām valstīm atzinušas tikai Krievija, Nauru, Nikaragva, Tuvalu un Venecuēla.

Bijušā padomju diktatora Josifa Staļina muzejs viņa dzimtajā Gori pilsētā Gruzijā tiks pārveidots par staļinisko represiju upuru piemiņas muzeju. «Staļina muzeja pastāvēšana ir nesavienojama ar šodienu un nākamajām paaudzēm,» paziņojis Gruzijas kultūra ministrs Nika Rurua. 

Bezdarbs ASV šā gada martā negaidīti samazinājies līdz 8,2%, salīdzinot ar 8,3% februārī, un sasniedzis zemāko līmeni pēdējo vairāk nekā trīs gadu laikā, liecina ASV Nodarbinātības ministrijas jaunākie dati. Bezdarba kritums galvenokārt tiek skaidrots ar neraksturīgi silto ziemas periodu.

Radars Latvijā

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Augstākā tiesa otrdien lika valstij maksāt 40 000 latu morālā kaitējuma atlīdzību trim no vecākiem, kuru bērni gāja bojā 1997.gadā notikušajā Talsu traģēdijā. 1997.gada 28.jūnijā Talsos Iekšlietu ministrijas rīkoto policijas un ugunsdzēsības svētku laikā paceļot bērnus auto pacēlāja grozā, tas nokrita no 18,7 metru augstuma. Bojā gāja deviņi bērni, divdesmit viens guva miesas bojājumus.

2020.gadā aizsardzības budžetam vajadzētu atkal būt 2% no iekšzemes kopprodukta, paredz Aizsardzības ministrijas sagatavotais Valsts aizsardzības koncepcijas projekts, ko otrdien slēgtā sēdē skatīja valdība. Šādu finansējuma apjomu paredzēja 2001.gadā pieņemtais Valsts aizsardzības finansēšanas likums, taču krīzes gados izdevumi aizsardzībai saruka līdz apmēram 1% no IKP.

Par 50 000 eiro izspiešanu no būvniecības uzņēmuma policija aizturējusi biedrības Par brīvu Lielā Baltezera krastu vadītāju Artūru Priedi. Izspiešana notikusi no SIA New Europe saistībā ar daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas projektu Pērle Mazā Baltezera krastā. Pats Priede apstiprina, ka ir saņēmis naudu no uzņēmuma direktora Jāņa Stakena, taču apgalvo, ka tā esot bijusi «lomu spēle»

Krievijas vēstniecība noliedz, ka Krievijai būtu kādi slepeni mērķi Latvijā. Tās paziņojums tapis kā atbilde uz Satversmes aizsardzības biroja pārskatā par darbību 2011.gadā teikto, ka Krievijas ārpolitikas slēptie mērķi ir diskreditēt Latviju, pārmetot fašisma atdzimšanu, vēstures pārrakstīšanu, krievvalodīgo diskrimināciju. Vēstniecība uzskata, ka kaitējumu valsts reputācijai var nodarīt tikai pati valsts, un norāda uz nepilsoņu un valodas problēmām Latvijā, kā arī atgādina par leģionāru piemiņas pasākumiem.

Valdība otrdien lēma ceļu uzturēšanai šogad pārdalīt 327 300 latu, lai novērstu Eiropas Komisijas norādītos trūkumus attiecībā uz Eiropas Savienības fondu līdzfinansēto ceļu kvalitāti Latvijā. Savukārt nākamgad ceļu sakārtošanai jāieplāno 5,85 miljoni latu, norāda Satiksmes ministrija.

Valdība apstiprinājusi Kristīni Līci par jauno Ministru kabineta pārstāvi starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās. Viņa jaunos pienākumus sāks pildīt 14.maijā un nomainīs līdzšinējo valdības pārstāvi Ingu Reini, kura iepriekš bija teikusi, ka pati vēlējusies atstāt līdzšinējo darba vietu.

Fotoradaru uzstādītājiem jādod pēdējā iespēja līdz šāgada 20.maijam uzstādīt arī stacionāros fotoradarus, bet, ja tas netiks izdarīts, valstij ar šo uzņēmumu līgums ir jālauž, iesaka Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis. Uz Latvijas ceļiem pašlaik strādā pārvietojamie fotoradari, bet līdz maija vidum solīts uzstādīt arī stacionāros. Publiskajā telpā izskan daudz pārmetumu Ceļu policijai un firmai Vitronic Baltica par fotoradaru izvietošanu vietās, kur nav draudu satiksmes drošībai.

Mežaparka Lielajā estrādē 23. augustā uzstāsies popmūzikas dīva Lady Gaga. Bet jau 29.jūlijā Arēnā Rīga dziedās britu mūziķis Stings.

Divkārtējais olimpisko spēļu medaļnieks svarcelšanā Viktors Ščerbatihs savainojuma dēļ nevarēs startēt gaidāmajā Eiropas čempionātā. Tas nozīmējot arī sportista karjeras beigas, paziņojis viņa treneris Eduards Andruškevičs.

Nākamajā mācību gadā vispārējās izglītības iestāžu 1.- 12.klašu skolēni uz skolu dosies 3.septembrī, pirmdienā, bet mācību gads noslēgsies 2013.gada 31.maijā, paredz otrdien valdībā apstiprinātie noteikumi. 9.klašu absolventi mācīsies un eksāmenus kārtos līdz 14.jūnijam, bet 12.klašu skolēni – līdz 21.jūnijam.

Pateicība par sāpēm

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Pasaulē

Kamēr šoferi šķendējas par degvielas sadārdzināšanos, ir uzņēmumi, kas cenu lēcienu uztver ar sajūsmu. Viņuprāt, tas pamudinās ātrāk sagatavoties dzīvei, kad naftas rezerves uz mūsu planētas būs izsīkušas 

Vēl pāris centu, un litrs benzīna autovadītājiem Vācijā maksās jau 1,8 eiro par litru (Ls 1,26). Tas nozīmē – lai piepildītu BMW 3-Series bāku, kurā ietilpst 63 litri, būs jāatvadās no 110 eiro (Ls 77). Tajā pašā laikā autoražotāja BMW izpilddirektors Norberts Reithofers nemaz neizskatās uztraucies, lai gan viņa uzņēmuma ražojumi vistiešākajā mērā ir saistīti ar degvielu un tās cenu. «Kādam tas varbūt arī izskatās pēc drauda,» skaidro Reithofers, bet viņš pats cenu lēcienu uztver kā «jaunu iespēju». Un ir pārliecināts, ka viņa kompānija «no tā būs tikai ieguvēja». 

Minhenē bāzētais autoražotājs ir investējis miljardiem eiro jaunās degvielu taupošās tehnoloģijās, piemēram, efektīvākos dzinējos, bremžu enerģijas izmantošanā un ultravieglos auto korpusos, kas tiek veidoti no oglekļšķiedras. BMW tagad uzskata par līderi šajā jomā, un pērn sasniegtos pārdošanas rekordus var uzskatīt par liecību, ka to gaida arī pircēji. Tieši tāpēc Reithofers arī uzskata, ka viņa uzņēmums būs ieguvējs no augstajām degvielas cenām. 

Līdzīgi argumenti ir arī aviobūves uzņēmuma Airbus vadītājam Tomam Endersam. Arī viņam it kā būtu jāuztraucas par degvielas sadārdzināšanos, jo tas ļoti tieši ietekmē viņa klientus – lidsabiedrības zaudē peļņu un mazāk naudas atliek jaunu lidmašīnu pirkšanai. Taču šāds priekšstats ir maldīgs. Airbus pašlaik ir tik garš pasūtījumu saraksts, kādu uzņēmums savā vēsturē vēl nav pieredzējis. Piemēram, pērn tika pasūtīts vairāk nekā 1000 jaunu A320 neo modeļa lidmašīnu, kuru piegāde sāksies tikai pēc diviem gadiem. Izmantojot jaunus dzinējus un īpašus spārnus, lidmašīnas patērēs par 15% mazāk degvielas un būs krietni ekonomiskākas par līdzīgiem modeļiem, ko ražo Airbus konkurents Boeing. Tas ir ļoti svarīgs pārdošanas arguments, norāda Enderss. «Zināmā mērā mēs esam ieguvēji no augstajām degvielas cenām.» 

Protams, tas ir tikai viens skatpunkts. Šoferiem, kam gandrīz katra nākamā ierašanās uzpildes stacijā sagādā jaunu, nepatīkamu pārsteigumu, pavisam noteikti būs cits viedoklis. Taču vismaz viena lieta ir droša: firmām veicīgāk jādomā par to, kā mainīt cilvēku paradumus dārgās izejvielas patēriņā – lai tērēšana nav nevērīga un izšķērdīga. 

Plāna «B» nav
Kad degvielas cenas krīt, cilvēki brauc vairāk un pērk jaudīgākus auto, kas savukārt palielina degvielas patēriņu. Šādā veidā pasaule arvien straujāk tuvojas tai dienai, kad nafta vienkārši izsīks. Un var sanākt tā, ka mums nebūs nekāda plāna «B». 

Savukārt, ja degviela kļūst ievērojami dārgāka, pakāpeniska atvadīšanās no fosilās enerģijas avotiem būs mazāk sāpīga. Tas var izklausīties paradoksāli, tomēr – jo dārgāka kļūs degviela, jo vairāk mēs domāsim par tās taupīšanu un vēlāk pienāks liktenīgā naftas izsīkšanas diena. Tādā veidā pasaule iegūs vairāk laika enerģijas revolūcijai. Zinātniekiem būs vairāk laika radīt efektīvus akumulatorus elektriskajiem transportlīdzekļiem, kurus varēs uzlādēt ar biodegvielu darbināmās stacijās, savukārt šīs degvielas ražošanai nebūs jāizšķiež tik daudz lauksamniecības zemes, kā tas ir pašlaik. 

Par naftas cenu palielināšanu tagad iestājas ne tikai vides aktīvisti, bet arī atsevišķi liberāli noskaņoti ekonomisti. Degviela joprojām ir pārāk lēta, un līdz ar to patērētāji nav sākuši nopietni domāt par to, kā izvairīties no tās izšķērdēšanas, – tā uzskata Starptautiskā ekonomikas institūta Hamburgā prezidents Tomass Štraubhārs. «Bada pātaga ir efektīvākais jaunu izgudrojumu darbarīks.» 

Par šā brutālā mehānisma piemēru var uzskatīt 1973./1974.gada naftas krīzi, kad OPEC organizācijā apvienojušās arābu valstis pieteica embargo Amerikai par Izraēlas atbalstīšanu. Tas bija signāls jaunu atradņu meklēšanai, un tādas arī tika atklātas Ziemeļjūrā un Meksikas līcī. 

Tagad sevi piesaka cita problēma – naftas ražošana pasaulē ir sasniegusi savus limitus. Jaunu naftas lauku attīstīšana kļūst arvien sarežģītāka, dārgāka un bīstamāka. Vēl vairāk – pat jaunās, grūti sasniedzamās atradnes, kas atklātas Ziemeļu ledus okeānā un citu okeānu dziļākajās vietās, nespēs apmierināt strauji augošo Austrumāzijas valstu enerģijas apetīti. 

Patlaban Ķīna patērē deviņus miljonus barelu naftas dienā jeb divtik vairāk nekā pirms desmit gadiem. Tiek prognozēts, ka 2020.gadā Ķīnā tiks pārdots par 70% vairāk auto nekā tagad. Gandrīz tikpat straujš pieaugums ir arī Indijā, kur cilvēki alkst pēc tādām pašām ērtībām kā Rietumos – privātiem auto un mājām ar kondicionētājiem. Runa ir par divām lielām valstīm, kurās kopumā dzīvo 2,5 miljardi cilvēku jeb aptuveni 40% no visas pasaules iedzīvotājiem. Ja ikviens cilvēks uz planētas jau tagad lietotu tikpat daudz enerģijas, cik vidēji patērē viena persona ASV, patlaban zināmās pasaules naftas rezerves tiktu iztērētas deviņos gados. 

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) prognozē, ka energoresursu patēriņš līdz 2050.gadam dubultosies. Lielākā problēma ir tas, ka pagaidām nekas neliecina par naftas, dabasgāzes un ogļu patēriņa īpatsvara samazināšanos šajā kopējā katlā. Patlaban fosilie enerģijas avoti aizpilda 4/5 no visa enerģijas patēriņa. «Dabiskā kapitāla izsīkšana neizbēgami apdraudēs dzīves līmeņa standartus, kas pilnveidojušies pēdējos divsimt gados,» teikts OECD ziņojumā. 

Šim secinājumam būtu jākļūst par brīdinājuma signālu – zaudējot dabas resursus, sabiedrība vairs nevarēs baudīt līdzšinējo pārticību. Bet – ko tas nozīmē patērētājiem? Cik augstu vēl jākāpj degvielas cenām, lai mēs patiešām sāktu mainīt savus paradumus? 

Pasaule saraujas
Vācietis Nils Cimmermans uzskata, ka viņš savu kritisko punktu jau ir sasniedzis. Cimmermanam pieder parketa ieklāšanas firma Hamburgā. Tajā ir 11 darbinieki, no kuriem visi, izņemot sekretāri, katru dienu ir ceļā. Firmas izdevumi par degvielu pērn sasniedza 30 000 eiro. Pirms pieciem gadiem šī summa bija par trešdaļu mazāka. «Mums bija jāizdomā kaut kas jauns,» saka Cimmermans. Šogad firmas autoparku papildinājis jauns elektromobilis – pārveidots Fiat 500. Šā auto vidējās izmaksas uz 100 km ir 4,5 eiro. Tas ir piecreiz mazāk par firmas bosa apvidus auto tēriņiem. Viņš plāno pamazām nomainīt visus auto pret ekonomiskākiem modeļiem. «Tā ir nākotne.» 

Daudzās citās industrijās pāreja nav tik gluda. Piemēram, augstās degvielas cenas ir smags trieciens avioindustrijai. Lufthansa, kas pasažieru skaita ziņā ir lielākā lidsabiedrība Eiropā, jau izsludinājusi dramatiskus taupības pasākumus. Pērn tās degvielas tēriņi palielinājās par 1,3 miljardiem eiro un sasniedza 6,3 miljardus. Šogad tiek prognozēta sadārdzināšanās vēl par 1,2 miljardiem. 

No šāda cenu šoka cieš visa valsts ekonomika, jo Vācija ar savu rūpniecisko kompleksu, kurā nozīmīga loma ir autoražotnēm, mašīnbūvei un ķīmiskajai rūpniecībai, ir no enerģijas visvairāk atkarīgā ES lielvalsts. Pēdējos divos gados valsts kopējie izdevumi par naftas iepirkšanu palielinājās par 23 miljardiem eiro – šāds apjoms ir līdzvērtīgs 1% no iekšzemes kopprodukta. Rezultāts ir zemāka peļņa un mazāk naudas jaunām investīcijām. 

Turklāt Vācija pēdējos gados ir kļuvusi par otro lielāko eksportētāju pasaulē (pēc Ķīnas), kas savukārt nozīmē, ka ražotājiem dārgāk izmaksā savu preču nogādāšana līdz pircējiem. Vai arī otrādi – vispirms ir vairāk jāmaksā par citur izgatavotu detaļu atvešanu uz rūpnīcām Vācijā. Skrūves, metāls un citas izejvielas piegādā pa gaisu vai pa jūru, un pēc tam gatavā produkcija tādā pašā veidā aizceļo pie izplatītājiem. 

Tāpēc tagad, kad naftas barela vidējā cena pārsniegusi 100 dolāru robežu, izejmateriālu transportēšana pa puspasauli kļūst nepiedodami izšķērdīga, – tā norāda kanādiešu ekonomists Džefs Rubins. Bijušais investīciju baņķieris saka – pēdējā laikā novērojama tendence agriezties pie reģionālas vai pat lokālas ražošanas. Rubins paredz, ka mūsu pasaule «pavisam drīz kļūs mazāka». 

Tas nebūt nenozīmē, ka pasaule līdz ar to būs sliktāka. Vienkārši nāksies pārdomāt darba dalīšanu globālajā tirgū. Dārgās degvielas cenas dēļ vairs nebūs jāpiedzīvo tāds šķietams absurds, ka Ziemeļjūrā nozvejotus krabjus vispirms aizved uz Maroku, kur lētais darbaspēks tos izloba un sapako, bet pēc tam tie furgonos atkal ceļo uz veikaliem Ziemeļeiropā. 

Lēta nafta veicināja globalizāciju. Dārga nafta šo procesu piebremzēs, iespējams, pat sašaurinās – vismaz līdz brīdim, kamēr tiks radīta izdevīga alternatīvā enerģija. «Ekonomikas vēsture mums māca, ka grūtības rada jaunus izgudrojumus,» secina ekonomists Rubins. 

Varētu šķist, ka pašlaik lielākie ieguvēji ir naftas ražotājvalstis – galu galā, to peļņa par izejvielu piegādi ir tik laba kā vēl nekad. Tomēr viegli nopelnītā nauda tādās valstīs kā Krievija, Venecuēla un Nigērija ir veicinājusi korupciju un letarģisku stagnāciju. Naftas miljardi nestimulē ekonomisko attīstību, gluži pretēji – valstis nestimulē citu nozaru attīstību. 

Liek uz akumulatoriem
Vēl viens vācu uzņēmums, kas izjūt sāpīgu atkarību no naftas, ir pasaules lielākais ķīmijas produktu ražotājs BASF. Kompānija naftu izmanto kā izejvielu plastmasas un krāsu ražošanā. 

«Iepirkuma cena pašlaik ir mūsu lielākās galvassāpes,» atzīst BASF vadītājs Kurts Boks. Tajā pašā laikā viņš draudīgajam mākonim spēj saskatīt sudraba maliņu – uzņēmums nesen ļoti aktīvi sācis investēt jomā, kam ar naftu nav tieša sakara. BASF sevi pieteicis akumulatoru biznesā un drīzumā cer kļūt par svarīgāko spēlētāju pasaulē. Lai to panāktu, uzņēmums jau investējis vairākus simtus miljonu eiro, pārpērkot mazākas firmas, kas specializējušās šajā jomā, un pieņemot darbā zinātniekus. 

Daudzi no viņiem strādā BASF fabrikas korpusā M 100 Ludvigshāfenas pilsētā. Pirms simt gadiem tieši šajā pašā vietā BASF ķīmiķi Fricis Hābers un Karls Bošs izgudroja jaunu metodi mākslīgā mēslojuma amonjaka sintezēšanai, kas bija īsta revolūcija globālajā pārtikas ražošanā. Tagad elektroķīmiķis Andreass Fišers te meklē risinājumu citam cilvēces izaicinājumam: kā dzīvot un pārvietoties, kad izsīks fosilās izejvielas. 

Fišers kompānijā strādā kopš 1997.gada un vada akumulatoru izpētes nodaļu. Daudzus gadus šis darbs kompānijai bija tikai «interesanta blakuslieta». Tagad viss mainījies. Vairāk nekā 100 darbinieku meklē labākus risinājumus litija jonu akumulatoriem. Tiem jābūt ar augstāku enerģijas blīvumu, un tie nedrīkst zaudēt savu jaudu biežas lietošanas un uzlādēšanas procesā. Turklāt tiem jābūt viegliem, ugunsdrošiem un par pieņemamu cenu. Mērķis ir pienācīgi sagatavoties dienai, kad no konveijera sāks ripot jaunās paaudzes elektroauto. Fišers atzīst, ka izgudrotāji Āzijā pašlaik ir viņiem priekšā, ja runā par tādām plaša patēriņa precēm kā, piemēram, mobilie tālruņi. Taču to nevarot teikt par nākotnes auto biznesu, kur, Fišera vārdiem runājot, «kāršu kava tiek sajaukta no jauna». 

Gaidāms, ka ar citām interesantām idejām varēs iepazīties vides tehnoloģiju izstādē IndustrialGreenTec, kas aprīļa beigās pirmo reizi notiks Hannoverē. Zināms, ka, piemēram, autoražotājs Volkswagen uzstādījis mērķi: auto modelim Golf vidējais degvielas patēriņš jāsamazina no pašreizējiem 5,4 līdz 3,6 litriem uz 100 kilometriem. «Resursu taupīšana ir kļuvusi par vienu no mūsu firmas galvenajiem dzinuļiem,» saka Volkswagen tehnoloģiju daļas vadītājs Bernds Bors. 

Interesanta solās būt arī ANO rīkotā Ilgtspējīgas attīstības konference, kas jūnijā notiks Riodežaneiro. Deviņi zinātnieki, kas darbojas pasākuma sagatavošanas padomē, gatavi piedāvāt jaunu rīcības plānu, tajā skaitā atjaunojamās enerģijas jomas izvēršanu un fosilo izejvielu cenu apzinātu palielināšanu. 

Iespējams, problēmas savlaicīga apzināšanās mums palīdzēs vieglāk pārdzīvot pārejas periodu un attālinās naftas laikmeta beigu datumu. Jo viens ir diezgan skaidrs – šāda diena tik tiešām agrāk vai vēlāk pienāks.

Teorijas: kad izsīks nafta?
Apstiprinātās naftas rezerves lielākajos naftas laukos pašlaik ir 1,3 triljoni barelu. Ja degviela tiks tērēta tādos pašos tempos kā pašlaik, šo rezervju pietiks vēl 40 gadiem, norāda Lielbritānijas Inženieru institūts. Tas prognozē, ka 2040.gadā naftas ražošanas apjoms nokritīs līdz 15 miljoniem barelu dienā jeb 20% no pašreizējā patēriņa. 

2010.gadā Kalifornijas Universitāte publiskoja pētījumu, ka naftas rezerves optimistiskajā scenārijā izsīks 2041.gadā, savukārt alternatīvas enerģijas avotu tehnoloģijas būs pieejamas ap 2140.gadu. Tas nozīmē, ka pa vidu ir aptuveni 100 gadu «caurums». 

Pasaulē otrās lielākās bankas HSBC pērn izplatītajā analīzē brīdināts, ka naftas rezerves izsīks ap 2060.gadu. 

Naftas inženieris Nansens Saleri, kas strādājis kompānijā Chevron un Saūda Arābijas valsts uzņēmumā Saudi Aramco, avīzē The Wall Street Journal 2008.gadā publicēja viedokli, ka bažām par naftas izsīkšanu nav pamata – jaunas tehnoloģijas palīdzēs sameklēt atradnes, par kurām līdz šim nekas nav zināms, kā arī nodrošinās naftas ieguvi no tādām vietām, kas pašlaik šķiet parāk nepieejamas un bīstamas. 

Nezināmais oligarhs

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Tēma

Deviņdesmitajos viņu vajāja nikni noguldītāji un prokuratūra, nācās pat pamest Latviju. Taču viņš atgriezās un izveidoja mediju impēriju, kurai Baltijā ir miljonos mērāma auditorija. Rīgas un Tallinas mēri par saviem amatiem var pateikties tieši viņam – Pirmā Baltijas kanāla šefam Oļegam Solodovam. Vai arī ļaudīm Maskavā, kuriem par ekskluzīvu piekļuvi ienesīgajam televīzijas biznesam var pateikties pats Solodovs

Maskavas garā roka vai tikai bizness? Pirmais Baltijas kanāls (PBK) ir krievu iecienītākā televīzija. Šāgada sākumā kanāla kopējā auditorija Baltijā pārsniedza četrus miljonus skatītāju. Auditorijas dati liecina, ka nereti Allas Pugačovas koncertiem priekšroku dod arī igauņi un latvieši, ne tikai krievi. 

Pašlaik PBK māteskompānijas Baltijas mediju alianse (BMA) mērķis ir kļūt par nozīmīgako mediju holdingu Baltijā. Un tas ir ļoti reāls mērķis. Ne tikai tāpēc, ka Baltijā nacionālie mediji nepiedāvā līdzvērtīgu saturu krievu valodā, kā to dara PBK – retranslējot Krievijas TV kanālus. Arī tāpēc, ka PBK ir gatavs pakalpot vadošiem politiķiem, lai papildinātu savu maku. Piemēram, saskaņot ziņu saturu ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu vai raidījumu tēmas ar Tallinas politiķiem pašvaldības apmaksātā raidlaikā. 

Kam pieder ietekmīgais mediju koncerns ar vairāk nekā desmit saistītiem uzņēmumiem Baltijā un kas ir tā biznesa veiksmes noslēpums, Re:Baltica pētīja Latvijā un Igaunijā. 

Naudas mašīna
«Mums viņš nepatīk,» PBK žurnāliste un ziņu producente Natālija Vasiļjeva ļoti labā latviešu valodā paskaidro, kāpēc šogad PBK ziņās ne reizi neesot rādīts nacionālboļševiks Vladimirs Lindermans. Tas ir viņas pretarguments apgalvojumam, ka PBK izplata Maskavas ideoloģiju. Šādi secinājumi latviešu medijos izskanējuši ne reizi vien, kanāls saukts par «Kremļa ruporu», «Krievijas propagandu», «politiski angažētu». 

«PBK ir biznesa projekts,» Vasiļjeva izskatās nedaudz aizvainota par pārmetumiem. «Mēs rādām to, ko grib mūsu skatītājs.» PBK viņa strādā trīs gadus. Pirms tam astoņus gadus Krievijas Pirmajam kanālam veidojusi sižetus par notikumiem Baltijas valstīs. Uz šā kanāla bāzes pirms desmit gadiem arī tapa PBK. 

Ko grib PBK skatītāji un kas viņiem nepieciešams, Vasiļjeva izlemj kopā ar ziņu dienesta žurnālistiem. Latvijā tie ir desmit ar autorlīgumiem piesaistīti korespondenti, bet Lietuvā un Igaunijā ziņas gatavo neatkarīgas producentu grupas. 

Lietuvā PBK bizness ir samērā maz attīstīts, jo tur tikai 5% iedzīvotāju ir krievi. Spēcīgāks bizness ir Igaunijā, kur pēdējos divus gadus PBK ticis pie pasūtījuma no Tallinas pašvaldības gandrīz pusmiljona eiro apmērā. 

Latvijā PBK ir būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar nacionālajiem kanāliem. Pirmkārt, nav jātērē milzu nauda oriģinālraidījumiem, jo aptuveni 70% satura veido Krievijas Pirmā kanāla un REN TV programmas. Atlikušie 30% ir pašu iepirktās filmas, rīta programma, vakara ziņas un par Eiropas Komisijas piešķirtajiem 30 tūkstošiem eiro šogad veidots iknedēļas raidījums Mēs Eiropā. 

Cits pluss – PBK raida kabeļtīklos un izmantojot satelītu, tāpēc nav jāmaksā par virszemes apraidi, kas nacionālajiem kanāliem izmaksā vairāk nekā pusmiljonu latu gadā. Līdz arī to PBK atrodas daudz izdevīgākā situācijā nekā komerckanāli LNT vai TV3 – ar krietni mazākām izmaksām konkurē reklāmas tirgū un vēl par savu programmu raidīšanu nopelna no kabeļoperatoriem, ko nedrīkst nacionālie kanāli. 

PBK ir nopietns spēlētājs. Janvārī tas bija otrais visvairāk skatītais televīzijas kanāls Latvijā. Pēc TNS Latvia datiem, skatītāji tam veltīja tikai nedaudz mazāk (par 0,5%) laika nekā tirgus līderim TV3. 

Mediju reklāmas eksperti lēš, ka 2011.gadā mediju holdings BMA ieņēma aptuveni 30% no Latvijas TV reklāmas tirgus jeb 5-6 miljonus latu. Jaunākais uzņēmuma gada pārskats vēl nav iesniegts, bet 2010.gadā koncerna apgrozījums Baltijā bija 11 miljoni latu. Puse ieņēmumu gūti Latvijā. 

BMA ir reģistrēts arī saistītais uzņēmums Lielbritānijā – Baltic Media Alliance Ltd. Lielbritānijas uzņēmumu reģistra dati rāda, ka BMA šajā valstī nestrādā, toties izņēmusi apraides licenci trim savām programmām (REN TV Baltic, Mir Baltic, First Baltic Music Channel). Galvenā kanāla PBK licence saņemta Latvijā, lai varētu rādīt politiskās reklāmas, kas nav atļauts ar britu licenci. Savukārt Lielbritānijas licencei ir kāda cita priekšrocība – uz to neattiecas valodas ierobežojumi un Latvijā rādītais saturs nav jātulko latviski, kā to pieprasa nacionālās apraides atļauja. 

Kompānijas reģistrēšanai Lielbritānijā varētu būt vēl kāds būtisks iemesls – vēlme ietaupīt uz nodokļu rēķina. Latvijas uzņēmējiem ierasta prakse ir reģistrēt Londonā firmas, kas būtībā ir čaula, uz kuru pārskaita samaksu par pakalpojumiem, lai samazinātu ienākuma nodokļa summu. BMA birojs Latvijā nekomentēja, kādus darījumus veic Londonā reģistrētā firma. Toties tās apgrozījums 2010./2011.gadā bija iespaidīgs – aptuveni puse no BMA apgrozījuma Baltijā jeb 6,5 miljoni latu. 

«Mēs esam draugi»
Tikai bizness, nekādas ideoloģijas – par PBK veiksmes formulu spriež Saeimas deputāti Sergejs Dolgopolovs un Boriss Cilevičs no Saskaņas centra. Neitralitāti uzsver arī producente Vasiļjeva. Piemēram, pirms valodu referenduma PBK rādījis visu Saeimas partiju pārstāvjus. Garākā saruna bijusi ar Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu no Vienotības, bet pēcāk Facebook komentāros PBK skatītāji par to pārmetuši – labāk lai rādot citus politiķus, kuriem varot uzticēties. 

Nav brīnums, ka PBK skatītājus garlaiko Āboltiņa, jo teju ik dienu programmā parādās šarmantais Rīgas mērs un SC līderis Nils Ušakovs. Pirms pašvaldību vēlēšanām 2009.gadā PBK intensīvi informēja par Ušakova veidotās biedrības 9.maijs aktivitātēm, liekot minēt, kas kanālam rūp vairāk – kara veterāni vai Ušakova politiskā karjera. PBK lojalitāte pret Ušakovu, kurš iepriekš pats vadījis PBK ziņu dienestu, bija tik liela, ka televīzija ar viņu pat saskaņoja sižetu tekstus. To rāda Ušakovam nozagtā e-pastu sarakste, kuras autentiskumu gan mērs daļēji apšauba. Taču rezultāts šaubas neraisa – 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa notika milzu svinības, bet pēc dažiem mēnešiem Ušakovs svinēja pārliecinošu uzvaru Rīgas domes vēlēšanās. Pēc gada SC bija divkārši ieguvēji, jo pirms 10.Saeimas vēlēšanām PBK pilnībā ignorēja galveno Ušakova partijas sāncensi PCTVL, kuru vēlētāji aizslaucīja mēslainē. 

PBK ziņu producente Natālija Vasiļjeva stāsta, ka pazīstot Ušakovu jau piecpadsmit gadu. Ja arī viņi kādreiz sazvanoties un apspriežoties, tas esot tikai normāli. Turklāt PBK kā privātu kanālu interesē tikai peļņa, tāpēc rāda tos, kas patīk un kas ir draugi – objektivitātei pietiekot, ja reizēm parāda arī citus viedokļus. Kā piemēru Vasiļjeva piesauc ASV, kur katrā štatā TV rādot to, kas patīk īpašniekam. PBK ziņās esot plašāks skats. 

«Mēs visi esam draugi,» līdzīgi skaidro arī pats Ušakovs. Viņš nekontrolējot sižetus, bet «informējot» medijus. Izskatās, ka informēšana turpinās. PBK jau demonstrē biedrības 9.maijs videoreklāmas, aicinot ziedot kara veterāniem, un jau drīz pie Uzvaras pieminekļa atkal būs svinības. 

Finanšu piramīda un mediji
Daudzi latvieši pazīst LNT vadītāju Andreju Ēķi vai sabiedriskās televīzijas šefu Edgaru Kotu, bet reti kurš zina, kam pieder PBK. Latviešu presē par Latvijas otrā lielākā mediju koncerna BMA īpašnieku Oļegu Solodovu (46) rakstīts maz. Google meklētājs atrod tikai Solodova biznesa intervijas un ziņu, ka pirms četriem gadiem viņš pa ceļam uz Jūrmalu savu milzu džipu novietojis invalīdu stāvvietā pie lielveikala Sky. 

Veci preses raksti vēsta, ka uzņēmējdarbību Solodovs sāka 1993.gadā ar finanšu kompāniju Olevs-Invest, ko izveidoja kopā ar kādu Krievijas pilsoni no Ufas. Arī pats Solodovs ir no Ufas, 1983.gadā tur pabeidza vidusskolu. Rīgā viņš ieradās, lai mācītos par aviācijas dispečeru. 

Laikraksts Bizness&Baltija rakstījis, ka 1995.gadā firmas Olevs-Invest licence ir atsaukta par saistību nepildīšanu un finanšu pārskatu falsificēšanu. Pēc Rīgas Balss ziņām, 1995.gada nogalē direktors Solodovs apsūdzēts krimināllietā, pamatojoties uz daudziem noguldītāju un arī firmas Olevs Fondi akciju īpašnieku iesniegumiem. «Firma neizmaksā ne solītos noguldījumu procentus, ne akciju dividendes. (..) Jau 1995.gada sākumā firmas darbība uz laiku tika apturēta, jo bija aizdomas par darījumiem ar viltotiem sertifikātiem. Firma nosauca arī milzīgas pusgada apgrozījuma summas (ap 1 miljonu USD) un minēja augstu rentabilitātes procentu,» vēsta laikraksts. Rīgas Balss saskatīja līdzības ar bēdīgi slaveno Krievijas finanšu piramīdu MMM, jo savos reklāmas klipos Olevs izmantojis pazīstamas kinozvaigznes – Ivaru Kalniņu, Arni Līcīti. 

Re:Baltica neizdevās noskaidrot, kā beidzies kriminālprocess, jo prokuratūra šo lietu nevarēja atrast. Lietas iznākumu neatcerējās arī pašreizējais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (Visu Latvijai-TB/LNNK), kurš 1997.gadā bija firmas administrators. Preses arhīvi rāda, ka 1997.gada septembrī Rīgas apgabaltiesa atzina tās maksātnespēju. Neatkarīgā Rīta Avīze raksta, ka uz tiesas sēdi nebija ieradies neviens firmas pārstāvis, jo «atbildīgās amatpersonas ir pazudušas». «Par Latvijas un Krievijas kopuzņēmuma Olevs-Invest vadītāju Oļegu Solodovu zināms tikai tas, ka viņš atrodas ārpus Latvijas.» Rakstā minēts, ka nav atrodama arī grāmatvede Nadežda Galkina. Sieviete ar šādu vārdu un uzvārdu tagad BMA mājaslapā parādās vadības komandā kā grāmatvede. 

Lursoft dati liecina, ka Solodovs 90.gadu vidū būvējis ne tikai finanšu piramīdas, bet arī mediju biznesu. 1995.gadā reģistrēta a/s TEM ART Group, kas sāka izvietot Latvijas reklāmu Krievijas sabiedriskajā televīzijā ORT. Tas, kā Solodovs ar partneriem tika pie šā ienesīgā biznesa, ir viens no viņa biogrāfijas melnajiem caurumiem. 90.gadu sākumā tiesības retranslēt ORT bija Rēzeknes telesabiedrībai BIK TV. 1998.gadā starp BIK TV un Solodova pārstāvēto TEM ART Group sākās cīņa. Solodova firma paziņoja, ka tai vienīgajai ir ekskluzīvas tiesības retranslēt ORT, savukārt BIK TV apgalvoja, ka arī tai ir šādas tiesības. Mēnesi pēc tam, kad strīds nonāca Nacionālajā radio un televīzijas padomē, BIK TV īpašnieks Pēteris Burmistrovs 48 gadu vecumā pēkšņi savārga un nomira ar insultu. 

Re:Baltica noskaidroja, ka NRTP patiešām bija saņēmusi apstiprinājuma vēstuli no ORT, ka Solodova firmai dotas retranslēšanas tiesības. Kā viņiem tas izdevās, ir mīkla. Krievijā ienesīga biznesa sākšanai vajadzīga spēcīga aizmugure, turklāt ORT atradās prezidentam Jeļcinam pietuvinātā oligarha Borisa Berezovska kontrolē. Pēc Putina nākšanas pie varas Berezovskis 2000.gadā tika izstumts no televīzijas un Kremlis ar dzelžainu tvērienu pārņēma to savās rokās. 

Cik grūti veidot šīs biznesa saites, apliecina Baltkom TV, ko krievi «uzmeta». Tolaik Latvijas lielākās kabeļtelevīzijas vadītājs Pēteris Šmidre stāsta, ka 90.gadu vidū braucis uz Maskavu tikties ar ORT viceprezidentu un Berezovska ciešu sabiedroto Badri Patarkatsišvili, lai iegūtu ekskluzīvās retranslācijas tiesības. Saruna esot ritējusi ļoti veiksmīgi, un Patarkatsišvili palūdzis atgriezties pēc pāris stundām – tad būs sagatavots līgums. Kad pēc pastaigas pa Maskavu Šmidre atnācis uz biroju, Patarkatsišvili un viņa komanda bijusi prom, darījums izčākstējis. 

PBK Solodovs nodibināja 2002.gadā, bet pēc četriem gadiem reģistrēts arī mātesholdings Baltijas mediju alianse. Solodovam vēl pieder divas ar nekustamajiem īpašumiem saistītas firmas – VillaRīga un Villajūra. 

BMA holdings Solodovam pieder uz pusēm ar Krievijas iedzīvotāju Alekseju Pļasunovu (44). Par viņu zināms maz – dzimis Pleskavas apgabalā, dzīvo Maskavā un ir politiskās partijas Spravedļivaja Rossija biedrs. Kā šīs partijas pārstāvis bijis deputāts Pleskavas apgabala un Veļikije Luki pilsētas domē. Krievijas datu bāzes rāda, ka viņš 2000.gadu sākumā strādājis apsardzes firmā, bet 2007.gadā Pļasunovs kā savu darbavietu norādījis firmu Panoil. Latvijā PBK darbinieki stāsta, ka par BMA līdzīpašnieku neko nezinot, nekad neesot redzējuši. 

Mediju impēriju Solodovs vada vienpersoniski un, kā var noprast, diezgan valdonīgi. Lielā kontrole bijusi pat iemesls, kādēļ no darba aizgāja laikraksta MK–Estonia galvenais redaktors Pāvels Ivanovs. Bijušo darba devēju viņš sauc par gudru un ātru lēmumu pieņēmēju, taču ciešā uzraudzība no Rīgas bijusi pārāk apgrūtinoša. 

Iknedēļas avīzes krievu valodā MK–Latvija un MK–Estonia ir vēl viens BMA veiksmes stāsts. MK–Latvija ir visvairāk lasītā avīze Latvijā ar 170 tūkstošu lasītāju auditoriju. Tas ir trešais populārākais preses izdevums uzreiz pēc žurnāliem Ieva un Privātā Dzīve. Biznesa princips tieši tāds pats kā PBK – Krievijas produktu Moskovskij Komsomoļec papildina vietējā informācija. 

Solodovs pats arī nodarbojas ar politiskās draudzības uzturēšanu un kūrē politiskās reklāmas. Personiski sazinās ar savu bijušo darbinieku Ušakovu. Ietekmīgā (un ienesīgā) amatā Rīgas domē ticis arī bijušais BMA jurists Vadims Baraņņiks, kurš tagad ir Rīgas satiksmes valdes loceklis un domes satiksmes un transporta lietu komitejas priekšsēdētājs. 

«Nu kāda Maskavas roka!»
Pērnruden Maskavas laikraksta Komsomoļ-skaja Pravda bijušais redaktors Oļegs Samorodnijs Igaunijā izdeva grāmatu par to, kā Maskava visās Baltijas valstīs īsteno informatīvo karu. Mērķis esot integrēt vietējos krievus Putina kontrolētās Krievijas mediju pasaulē. Žurnālists uzskata, ka lēmumi par konkrētu partiju atbalstu netiek pieņemti redakcijās. «Nedomāju, ka lēmumus pieņem PBK Igaunijā, un tāpat neticu, ka lēmumus Rīgā pieņem BMA. Domāju, ka šie lēmumi tiek pieņemti Maskavā.» 

Viņaprāt, Ušakova politiskais uznāciens ir spilgts piemērs – bijušais Krievijas ziņu aģentūras ITAR-TASS korespondents Latvijā, pēc tam PBK ziņu redaktors pirms vēlēšanām ik dienu bija redzams ziņās kā vienīgais krievvalodīgo kopienas glābējs un ar PBK atbalstu kļuva par Rīgas mēru. 

Vai bilde tiešām ir tik skaidra? Izskatās, ka būtiska motivācija ir abpusējs izdevīgums naudas un varas izteiksmē. 

Pēc varas maiņas domē 2010.gadā Rīgas pašvaldības uzņēmums Rīgas nami pārskaitīja BMA kompānijai Baltijas mediju reklāma 43 560 latus it kā uzņēmuma reklamēšanai TV kanālos. Taču uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Kārlis Kavacs nespēja atbildēt uz jautājumu, kuros kanālos un kas reklamēts. Gadu iepriekš no Rīgas namu vadības atbrīvoja ilggadējo saimnieku Jāni Lāci, jo viņš atteicās pēc politiskā spiediena grozīt uzņēmuma budžetu un palielināt reklāmas izdevumus līdz 120 tūkstošiem latu gadā. 

Ušakova preses pārstāve Anna Kononova informēja, ka pērn no Rīgas domes budžeta reklāmai PBK atvēlēti 10 000 latu. Līdzīga summa informēšanai par notiekošo pilsētā atvēlēta arī Latvijas radio, bet LNT un Dienai – vidēji 15 000 latu. 

Igaunijā piesūkties nodokļu maksātāju naudas plūsmai Solodovam izdevies labāk. Vai redzamāk. Tur BMA ir ciešas saiknes ar Centra partiju, kuras līderis Edgars Savisārs ir Tallinas mērs. Igaunijā nav izteiktas krievu partijas, bet Centra partija piesaista krievvalodīgos vēlētājus līdzīgi kā SC Latvijā. Igaunijā PBK ir četri pašu veidoti raidījumi. Trīs no tiem jau gadiem finansē Tallinas pašvaldība, pirms diviem gadiem parādījās ziņas arī par summām – aptuveni 0,4 miljoni eiro gadā. Ceturto raidījumu – Ziņas – gatavo firma, kas veido reklāmas arī Centra partijai. Tallinas pilsētas preses pārstāvis un Centra partijas biedrs Leo Vaino stāsta, ka svarīgie jautājumi (raidījumu tēmas, vadītāji) tiekot saskaņoti ar Rīgu, ar Solodovu. Arī naudu par raidījumiem Tallina pārskaita Rīgas birojam. 

«Jūs zināt to veco teicienu – kurš maksā, tas pasūta mūziku,» par Centra partijas politiķu biežo parādīšanos PBK saka Margus Merima, kurš vairāk nekā desmit gadus vadīja BMA biznesu Igaunijā. 2009.gadā viņš veselības problēmu dēļ no šā amata atkāpās. Taču, kā rāda Re:Baltica atklātie dokumenti Lielbritānijā, Merima ir direktors Anglijā reģistrētajā saistītajā firmā. Līdzīgi kā latviešu kolēģi, arī Merima noliedz, ka Centra partijas atbalstīšana Igaunijā saistīta ar Maskavas ideoloģiju. PBK neinteresējot politika – «tikai bizness». Pilnīgi apolitiskā Merimas draugu lokā sociālajā tīklā Facebook starp reklāmas biznesa pārstāvjiem un suņu audzētājiem (tā ir ģimenes aizraušanās) redzams tikai viens politiķis. Nils Ušakovs. 

«Nu kāda Maskavas roka! Licences maksa Maskavai mums pēdējos gados ir dubultojusies!» sašutis par jautājumu ir pats Oļegs Solodovs. Re:Baltica viņu izdodas noķert brīdī, kad dārgi ģērbtais vīrietis 4.aprīļa pusdienlaikā iznāk no tikšanās ar raidorganizāciju uzraugu NEPLP. Vairākus mēnešus Solodovs interviju mums atteica, jo uzskata, ka šo rakstu pasūtījuši viņa konkurenti. 

Tikšanās ar NEPLP notika pēc Solodova iniciatīvas, jo viņš vēlējies iepazīties ar jauno padomi. Kā novēroja Re:Baltica, tikšanās laikā notiekošās sarunas Solodovam krievu valodā tulkoja viņa preses sekretārs, bijušais Latvijas Bankas preses cilvēks Edžus Vējiņš. Savukārt prezentāciju par BMA biznesu rādīja Sergejs Kārītis. Viņš ir bijušais Solodova firmas jurists un kā SC izvirzīts kandidāts tika ievēlēts iepriekšējā NEPLP. Gada sākumā atkārtoti pretendēja uz amatu padomē, taču pēc ārkārtas vēlēšanām izveidotā koalīcija viņu neatbalstīja. Kopš 1.marta Kārītis atkal strādā par juristu pie Solodova, bet ietekmīgajam kanāla īpašniekam nu personīgi jādibina kontakti ar jauno padomi. 

«Bija daudzi atklāti jautājumi, bet maz atklātu atbilžu,» pēc tikšanās secina NEPLP priekšsēdis Ainārs Dimants. Piemēram, padome gribēja zināt, vai PBK nesaskata problēmas ar SC reklamēšanu savās ziņās. Nesaskatot. Vai PBK līgums ar Maskavu paredz, ka Baltijā obligāti jāretranslē Krievijas TV ziņu programma Laiks? Nē, tā neesot. NEPLP plāno vēlreiz tikties ar PBK vadību pēc mēneša, kad būs pabeigta kanāla «kompleksā pārbaude» – tā patlaban esot padomes prioritāte. Lai ļautu PBK parādīt savu labo gribu, notiekot sarunas par to, ka 8.maijā kanāls varētu parādīt Askolda Saulīša filmu Sarkanais un brūnais par latviešu leģionāriem. 

Izskatās, ka Solodovs pašlaik cenšas bruģēt ceļu uz iespēju saņemt valsts pasūtījumu, tādēļ mēģina draudzēties ar visiem. Viņam nav svarīgi, vai ar savu darbu viņš saliedē vai šķeļ Baltijas sabiedrību, propagandē Maskavas ideoloģiju vai reklamē konkrētus politiķus – vienīgā atbilde uz visiem pārmetumiem ir stingra: «Mums galvenais ir bizness.»

Šis raksts ir daļa no Re:Baltica pētījuma Krievijas nauda Baltijā. Pilnu pētījumu ar rakstiem no Igaunijas un Lietuvas lasiet Rebaltica.lv

Maģistri pēc 20 gadu gaidīšanas

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Analīze

Piecu gadu studiju pielīdzināšanu maģistra grādam iepriekš bremzējis augstskolu lobijs, atzīst ierēdņi 

Staigāju kā septītajās debesīs – esmu ietaupījusi tik daudz laika un nervu, atzīst muzikoloģe Daiga Mazvērsīte. Daiga bija viena no pirmajām, kas marta sākumā augstskolas atestātu un sekmju izrakstu nesa uz Akadēmiskās informācijas centru (AIC), lai saņemtu izziņu par padomju laiku beigās iegūtās izglītības atbilstību maģistra grādam. 

Žurnāls Ir noskaidroja, ka Lietuvā šāda izglītība maģistra grādam tika pielīdzināta jau pirms desmit, Igaunijā – pirms pieciem gadiem. Latvijā šī procedūra, kā akadēmiskajiem grādiem pielīdzināmi pirms 2000.gada 26.decembra iegūtie izglītības līmeņi, ir spēkā tikai no 2.marta. No ierēdņu teiktā izriet, ka izmaiņas tik vēlu ieviestas aktīvā augstskolu lobija dēļ. Maģistranti ienes naudu augstskolu budžetā, tām ir bijis izdevīgi, lai tādi cilvēki kā Daiga atkal sēdētu auditorijās. 

Individuāls iesniegums
Vairāku grāmatu autore, nozares teorētiķe Mazvērsīte bija apsvērusi doktorantūras studijas. Trūkstošais posms – maģistra grāds – bija grūti pārvarāms ne tikai aizņemtības dēļ. Izpētot lekciju sarakstu, Daiga neredzēja, ka tas varētu dot kvalitatīvu pienesumu viņas zināšanām, bet formāli studēt šķitis absurdi. 

Taču grāda neesamība profesionālajā dzīvē traucēja. Uzaicinājumu lasīt lekcijas Latvijas Mūzikas akadēmijā neļāva izmantot «akadēmiskās bagāžas» trūkums. Nevēlēdamās, lai šāda pieredze atkārtojas, Daiga bija izlēmusi stāties maģistrantūrā, ko viņas specialitātē vēl šogad finansētu valsts. Gluži nejauši no paziņas Mūzikas akadēmijas arhīvā Daiga uzzināja, ka patiesībā viņai maģistra grāds jau pienākas. Šāgada 28.februārī pieņemtie Ministru kabineta noteikumi nr.142, kas stājās spēkā 2.martā, vismaz piecus gadus ilgās pilna laika studijās pabeigtu augstākās izglītības programmu (vai atbilstošu nepilna laika studiju programmu) pielīdzina maģistra grādam. Savukārt četru gadu studijas oficiāli kvalificētas kā bakalaura grāds. Atšķirībā no, piemēram, Igaunijas, kur akadēmisko grādu pielīdzināšana notiek automātiski, pie mums ikvienam gribetājam AIC jāiesniedz iesniegums, kura veidlapa atrodama iestādes mājaslapā. Izglītības ministrija ieteikusi vienkāršot procedūru, Saeima lēmusi citādi, saka AIC direktore Baiba Ramiņa. 

Taisnīguma uzvara
Cilvēku atsaucība ir negaidīti liela. Jau pirmajā dienā AIC ieradušies 12 apmeklētāji, patlaban iestāde nevar raiti tikt galā ar milzīgo maģistra grāda pretendentu skaitu, kas jau tuvojas trīs tūkstošiem. Viņu diplomi un sekmju izraksti, kuros norādīti apgūtie priekšmeti, ir jāizskata, jāreģistrē, katram jāgatavo individuāls lēmums, tad jāpaziņo, lai nāk pakaļ dokumentam, stāsta Ramiņa. Nosūtīt  lēmumu pa pastu AIC budžets neļauj, pieprasīt, lai interesenti samaksā latu par ierakstīto vēstuli, iestādei neesot tiesību. Rindu, kas stiepjas pa AIC gaiteni, redzu, pirms Lieldienām divreiz viesojoties ēkā netālu no Doma laukuma Vecrīgā. Jau tagad skaidrs – katru iesniegumu nevarēs izskatīt mēneša laikā, kā paredzēja MK noteikumi. 

Kaut arī iestādes darbinieki pārslodzes dēļ lūdz cilvēkus apsvērt, vai viņiem tiešām patlaban ir objektīva nepieciešamība pēc maģistra grāda atzīšanas, pretendenti turpina nākt. Sarunās dzirdams: studijās ieguldītais darbs līdz šim šķitis nenovērtēts un neatbilstošs «modernās izglītības» standartiem. Padomju laikos pēc pieciem studiju gadiem drīkstēja iestāties aspirantūrā, kas tagad ir pielīdzināma doktorantūrai. Taču līdz 2012.gada martam «šie [agrākie] diplomi nebija pielīdzināmi nekam». «Tā bija neregulētā joma. Augstskolas varēja darīt, kā grib. Gribēja ņemt cilvēku doktorantūrā – pielīdzināja maģistram, gribēja laist maģistrantūrā – pielīdzināja bakalauram,» saka Ramiņa. 

«Principa pēc,» savu iesniegumu AIC pamato «maģistru» rindā gaidošs sirms vīrs ar sarkanbaltsarkanu šalli ap kaklu. Rīgas Zolitūdes un Ziemeļvalstu ģimnāziju darb-mācības skolotājs Guntars Spriņģis 1995.gadā Latvijas Universitāti beidzis neklātienē. 

Māsām Ilgai Vaičūnei un Līgai Jonasei no Bauskas novada Pilsrundāles, ko arī satieku rindā, šis būs jau otrais maģistra grāds. Latviešu valodas un literatūras skolotāja un logopēde, nezinot par topošajām likuma izmaiņām, devušās studēt otrreiz, jo kādu brīdi par akadēmiskajiem grādiem viņu darbavietās bijušas piemaksas. Patlaban tās noņemtas, taču skolotājas cer, ka šī sistēma atgriezīsies. 

Skolotāji, juristi, inženieri – galveno maģistra grāda pretendentu loku iezīmē AIC direktore Ramiņa. Gaidītāju rindā valda pacilāts noskaņojums, tiek iesniegti pat 60.gadu beigās un 70.gados izdoti diplomi. Vecākajai maģistra grāda pretendentei ir 80 gadu. 

«Ir iestādes, kur darba devējs varbūt veic kādu gradāciju,» par maģistra grāda noderīgumu secina AIC vadītāja. «Tas varētu būt svarīgi skolās, kur ir akreditācija. Grāds arī paplašina iespējas piedalīties dažādos konkursos, kaut vai Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras konkursos, kur noteikts, ka ekspertam jābūt ar maģistra grādu.» 

Cilvēkiem, kas stāv rindā, gan motivācija pārsvarā esot emocionāla. «To mēs saucam par taisnīgu atzīšanu – fair recognition,» priecājas Ramiņa. «Taisnīguma uzvara,» tieši tādiem pašiem vārdiem izsakās Daiga Mazvērsīte. «Tā izglītība, ko mēs toreiz ieguvām, ir pat vērtīgāka par šodienas maģistra grādiem. Nebija copy&paste, viss tika analizēts un konspektēts.» 

Politiskā spēle
«Eiropas Savienības konteksts,» vajadzību pielīdzināt vecos, arī PSRS laika diplomus jaunajiem akadēmiskajiem standartiem pamato AIC vadītāja. Latvija bijusi viena no retajām ES valstīm, kur vēl nebija attiecīga regulējuma. 

«Cilvēks no Latvijas var aizbraukt uz Igauniju, Somiju vai Itāliju un tikt pielīdzināts maģistram,» stāsta Ramiņa. AIC un ministrija grādu pielīdzināšanai gan gatavojušās jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem. «Bija viens brīdis, kad šķita, ka šādu likumu pieņems tūdaļ, rīt uz pusdienlaiku. Bet kāpēc tas «neizgāja» Saeimā, nezinu,» saka Ramiņas kolēģe, AIC diplomatzīšanas nodaļas vadītāja Solvita Siliņa. Ari viņa pati iegūtajai piecu gadu izglītībai filoloģijā ir pieplusojusi maģistrantūru tajā pašā specialitātē, tātad studējusi divreiz. 

«Varbūt, ministrija bija par vāju un tie, kas domāja citādi, – par stipru,» lēš AIC vadītāja. «Tā vienmēr ir kaut kāda politiskā spēle.» 

«Iepriekš šādi grozījumi acīmredzot nebija izdevušies tieši tādēļ, ka augstskolām maģistrantūras dēļ bija papildu ienākumi,» tieša ir viņas kolēģe, Izglītības ministrijas Augstākās izglītības departamenta direktore Gita Rēvalde. Nozares likumi tika mainīti 1991., 1995. un 2000.gadā. Arī akadēmisko grādu struktūra, studiju ilgums vairākkārt ticis variēts, taču nav bijis pārejas noteikumu, kā iepriekš iegūtās kvalifikācijas atbilst jaunajām. To Rēvalde uzskata par iepriekšējo likumdevēju kļūdu. «Valsts bija jauna, nebija tiesisko normu, tiesiskā paļāvība vēl nebija tik ļoti iedibināta.» 

«Cēloņus neņemos nosaukt, nedomāju, ka tas varēja būt masveida lobijs,» šādu pārliecību pauž Latvijas Universitātes mācību prorektors Andris Kangro, kurš pats vienmēr esot uzsvēris – padomju izglītības pieci gadi, tas jau ir maģistrs. «Demokrātija nav viegla lieta,» viņš filozofiski atbild uz jautājumu, kāpēc Latvija kādā jomā atkal tik ievērojami atpalikusi no kaimiņvalstīm. 

Tikmēr pat Saeimā 2011.gada 1.augustā pieņemtie grozījumi Augstskolu likumā, kas ir pamats revolucionārajiem MK noteikumiem nr.142, izvilkti teju caur adatas aci. Jau atlaistās iepriekšējās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija šīs izmaiņas atbalstījusi tikai ar vienas balss pārsvaru! Izšķiroša bijusi deputātes Inas Druvietes neatlaidība. 

Kādi bija pretargumenti? «Galvenokārt juridiska rakstura – bažas, vai tas kaut kādā veidā atkal neierobežos cilvēktiesības, ka risinājums, kā pielīdzina grādus, varētu nebūt precīzs,» atbild  Rēvalde. Ir pieņemts lēmums, ka maģistra grādam nekvalificējas «ideoloģiskie diplomi», piemēram, partijas skolas. «Tagad tikai jāsargā likums, lai to atkal neizravē,» sarunu beidz ierēdne.

Vilks bez dzimuma?

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Pusdienās

«95% cilvēka smadzeņu veido ūdens. Ja tas ir netīrs, kādas ir smadzenes?» vaicā Lielās talkas aktīviste ģimenes ārste Ilze Aizsilniece

Kafejnīca La Kanna ir tuvu Ilzes Aizsilnieces praksei, viņa maltītes te ietur regulāri. Šoreiz pusdienu sarunas iemesls ir Lielā talka 21.aprīlī, taču vispirms jāpajautā dažas lietas, ko man palūdza noskaidrot paziņas, kuri pie Aizsilnieces nevarot pierakstīties, jo «inteliģentie ekodzīvesveida cienītāji jau viņu apsēduši». Tas tiesa – Ilzes mobilais telefons mirgo ik pēc minūtēm desmit. Tātad – ko darīt, ja vakaros nenāk miegs; ko darīt, ja sāp galva? «Miegs nenāk lielākoties no ēšanas pārāk vēlu. Par galvu: jāraugās, kā varētu līdzēt pārtikas maiņa un kustības. Ja nelīdz, tikai tad jādomā par zālēm,» saka Ilze. Viņa ir ģimenes ārste homeopāte. Pašai simpatizē senās medicīnas: ājurvēda, Ķīnas tradicionālā medicīna, Rietumu medicīnas aizsācēja Hipokrata ieteikums saprast slimības cēloni, apjaušot, ko esam pārmantojuši no saviem senčiem. «Bieži vien nezinām, no kurienes nākam. Šūpojamies uz vājas kājiņas.»

Tikpat maz zinām par to, kā mūs ietekmē vide. «Nedomājam par sevi un bērniem.» Ilze stāsta, ka veļas mīkstinātājs, pūšamie dezodoranti un antibakteriālie tīrīšanas līdzekļi var ietekmēt nelabvēlīgi, it īpaši sievietes, kuras gaida vīriešu dzimuma bērniņu. Kaitīgās vielas rada seksuālās attīstības traucējumus auglim. Rietumu pasaulē aizvien biežāk vīrieši ir neauglīgi, jo spermā nav pietiekami daudz veselo šūnu. Vīrišķā augļa attīstībai kaitē arī tas, ja grūtniece ar pārtiku uzņem mākslīgos estrogēnus. Tie rodas, sadaloties plastmasai un nonākot, piemēram, ūdenī. To pierāda pētījums, kas veikts netālu no Amerikas lielajām pilsētām – estrogēnu koncentrācija ūdenī bijusi tik liela, ka tajā dzīvojošie rāpuļi zaudējuši dzimumu vai piedzimuši ar citām kroplībām. Ieminos Ilzei, ka turpmāk, redzot kādu izmetam plastmasu grāvmalā, teikšu: «Nedari tā, vilks paliks bez dzimuma!» Ilze piekrīt: «Jā, tieši tā. Lai vilkam ir dzimums.»

Aizsilniece studējusi Londonas Universitātes maģistrantūrā un ir Pasaules veselības organizācijas eksperte. Faktus par vides piesārņojuma kaitīgumu viņa var virknēt ilgi. Piemēram, Lielbritānijā kopš 60.gadiem bērnu saslimšana ar vēzi pieaugusi par 40%. Latvijā no 1997. līdz 2007.gadam audzēju skaits pieaudzis par 18 procentiem.

Pirms diviem gadiem Lielās talkas kūrētāja Vita Jaunzeme izteicās, ka atkritumu dedzināšanas dūmos esošie dioksīni cilvēkā rada mutācijas un «dedzinātāju bērni būs impotenti, iespējams, homoseksuāli». Lūgta to komentēt, Aizsilniece nosmaida: «Es todien gāju uz interviju pie Kārļa Streipa, varat iedomāties, kā man gāja.» Atkritumu dedzināšanā tiešām izdalās kancerogēnās vielas. Divi lielākie ienaidnieki: bisfenols A un ftalāti. «Klusā plastmasas sadalīšanās dabā nav mazāka traģēdija kā zemestrīce. No Klusajā okeānā 30 gados samēslotās plastmasas varētu izveidot divas salas Teksasas izmērā jeb divdesmit Latviju lielumā.»

Uz jautājumu, kāpēc cilvēki cūko, Ilze atbild: «Nesaprot, ka planēta Zeme nebeidzas ar savu māju, bet netīrumi satek upē, tad jūrā, okeānā, un lietus jau tiek visiem. Domājam par mirkli un labsajūtu šeit un šodien. Aizmirstam, ko senči teikuši: dots devējam atdodas.» Daļa sabiedrības to nekad neapjēgs, un citi turpinās viņu atstāto vienmēr tīrīt? «Es ceru, ka cilvēki ar šādu apziņas līmeni izmirs,» saka Ilze. Iespējams, līdzētu sods par mēslošanu, kas noteikts no 50 līdz 250 latiem, ja vien sodīšana būtu aktīvāka. Risinājums būtu arī lētāka atkritumu šķirošana. «Aizbrauciet uz Valmieru, Bausku, tur tas notiek. Rīgā – ne.» Arī par maksu nodot plastmasas pudeles kā Igaunijā nevar.

Pērn Lielajā talkā savāca 2744 tonnas atkritumu. Šāgada mērķis: mazāk tonnu, vairāk dalībnieku, jo «tie, kuri piedalās, vairs nemēslo». Daļa talkotāju gan nepiesakās un maisus neviens nesavāc, vietām tie stāv vēl no pērnā gada – vēja un putnu izpluinīti. Atkritumu izvedējiem pēkšņais atkritumu apjoma pieaugums prasa papildu izmaksas, ko Lielā talka nesedz.

2008.gadā Vita Jaunzeme pēc Lielās talkas aicināja kaimiņvalstis, Krieviju, Poliju sakopt Baltijas jūras krastu. Igauņi uzņēmās «smadzeņu talku» – sprieda, kā uzlabot vides situāciju, tagad ideja pārtapusi starptautiskā kampaņā Let’s do it! World. Piedalās 91 valsts. Ilze stāsta, ka brīnišķīgas komandas ir Ugandā, aktīva ir Slovēnija, Lietuva, Krievija, Portugāle, Armēnija, Azerbaidžāna. Nepālas iedzīvotāji tīrīja Everestu. Let’s do it! World ilgst no marta līdz septembrim, 21.aprīlī reizē ar Latviju tīrīs arī Horvātijā, Austrijā, Lietuvā, Kalifornijā, Spānijā.

Šogad Lielā talka aicina sakopt ūdenstilpes. Jau tagad tiek apzināti avoti ap Rīgu, veiktas analīzes. Latvijā daudz lieto minerālmēslojumu, tāpēc avotu tīrība atkarīga nevis no tā, vai tas ir šosejas malā, bet kādiem zemes slāņiem sūcas cauri. Aizsilniece norāda, ka ūdeni no krāna Rīgā dzert var, jo tas izgājis caur attīrīšanas iekārtām. «Ūdens ir svarīgs. Ja cilvēkam pietrūkst 2% ūdens, sākas uztveres problēmas. 95% cilvēka smadzeņu veido ūdens. Ja tas ir netīrs, kādas ir smadzenes?» Atkritumi un minerālmēslojums aizaudzē ezerus ar zilaļģēm, tās cilvēkiem rada alerģijas. No piesārņojuma ļoti cieš putni – sarijas plastmasu, nosprosto kuņģi un nomirst badā. Vēl kāds fakts par ūdeni: pavadot 15 minūtes piesārņotā ūdenī, cilvēks caur ādu uzņem tikpat daudz kaitīgo vielu, cik izdzerot sešas glāzes netīra ūdens.

Ilze pati 21.aprīlī talkos Klapkalnciemā. Atkritumus viņa vāc divreiz gadā gar Kurzemes jūrmalu. Cenšas nedomāt sliktas domas un pie sevis dungo Tumša nakte, zaļa zāle.

Ēdienkarte
Burkānu sula, ingvera tēja
Zivju kotletes ar dārzeņiem, karstie kuskusa salāti

Ir jautā

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Viedoklis

Vai Lēdija Gaga Mežaparkā pārspēs Prāta vētras rekordu – 45 tūkstoši skatītāju?


Ģirts Majors, koncertaģentūras Positivus Music direktors:
Šos koncertus nevar un nevajag salīdzināt. Uzskatu, ka publikas mīlestību nevar izmērīt tikai pēc apmeklētāju skaita. Arī biļešu cenas abiem koncertiem ir būtiski atšķirīgas, pašreizējā ekonomiskajā situācijā tas ietekmēs apmeklētāju skaitu.

Ints Teterovskis, Dziesmusvētku virsdiriģents:
Noteikti visas biļetes izpārdos. Ja tāpat kā Prāta vētras koncertā varēs sēdēt arī dziedātāju vietās, būs visi 45 tūkstoši. Gagas auditorija ir tāda, kura neatkarīgi no biļetes cenas noteikti gribēs tikt uz koncertu, tāpēc prognozēju, ka daudziem skolniekiem pēdējā semestrī noteikti uzlabosies sekmes.

Elita Mīlgrāve, Mikrofona ierakstu vadītāja:
Nepārspēs Prāta vētras rekordu. Protams, ziņkāre par viņu būs liela. Taču ziņkāri nevar salīdzināt ar to beznosacījumu mīlestību, ko skatītājs jūt pret Prāta vētru. Lēdija Gaga ir lielisks šovbiznesa paraugs, kā noturēt uzmanību, radīt intrigu, taču ar to vien diezin vai var piepildīt Mežaparka estrādi.

Eksāmens demokrātijai

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Viedoklis

Daudzviet pasaulē brīvprātīgo darbu sen iekļauj IKP aprēķinos, bet pie mums valsts par to soda 

Par laimi, cilvēki Latvijā arvien biežāk atsaucas uz aicinājumu regulāri vai reizi pa reizei brīvprātīgi kaut kur piedalīties – iet talkā, safasēt pārtikas pakas vai sistemātiski uzņemties kādus pienākumus labdarības organizācijās. Es vadu organizāciju Valmieras novada fonds, kurā ikdienas pienākumus veic vairāki algoti un brīvprātīgie darbinieki. Grāmatvedību kārto brīvprātīgais grāmatvedis. Taču izrādās – šī prakse, ko, līdzekļu trūkuma un labu nodomu vadītas, jau gadiem piekopj daudzas sabiedriskās organizācijas, ir pārkāpums! Valsts ieņēmumu dienests (VID) mūsu fondam uzlicis 500 latu naudassodu par brīvprātīgā grāmatveža darbu. Šis nav stāsts tikai par sodu vienai organizācijai, tas ir eksāmens valsts pārvaldei par demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem. 

Tikko beidzies Eiropas Brīvprātīgā darba gads, kad Izglītības un zinātnes ministrijas vadībā iedzīvotājus skubināja kļūt par brīvprātīgajiem. Pērnā gada nogalē valdībā arī apstiprinātas Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.-2018.gadam, kur atbalstīta iedzīvotāju līdzdalība labākas Latvijas veidošanā, tajā skaitā labdarībā un brīvprātīgajā darbā. Savukārt Sabiedrības integrācijas fonds regulāri ar dažādiem projektu konkursiem cenšas šos mērķus atbalstīt finansiāli. 

Šo un vēl citu argumentu dēļ VID sods par brīvprātīgo darbu ir absurds. Valsts pārvaldes līmenī veidojas pavisam ačgārna situācija – ar vienu roku valdība mudina iedzīvotājus: kļūstiet par brīvprātīgajiem, bet ar otru roku soda aktīvākos par atsaucību. 

Kāds sacīs, ka likumi ir VID pusē un tiem jāpakļaujas. Taču precizēsim: likumu gramatisks lasījums vai arī Satversmes gars? 

Biedrību un nodibinājumu likums atļauj organizācijām savu mērķu sasniegšanai iesaistīt brīvprātīgos un nekādi neiedala tos pēc uzticēto pienākumu rakstura. Jā, ar šo vienu likumu nepietiek, lai teiktu, ka viss ir kārtībā. Tieši tāpēc jau daudzus gadus ministrijas ir mudinātas radīt jaunu likumu brīvprātīgā darba regulējumam, lai visiem būtu skaidri spēles noteikumi. Kā alternatīva pat tika sagatavotas izmaiņas Civillikumā, kas iestrēgušas varas gaiteņos, tā arī atstājot šo jomu nesakārtotu. Ir grūti panākt atbalstu sistēmiskām izmaiņām brīvprātīgā darba regulējumā, jo VID darbinieku prāti un kontroles mehānismi galvenokārt būvēti komersantiem un tiek tieši tāpat piemēroti arī biedrībām. 

Vienubrīd šķita, ka arī valsts līmenī sākam apzināties ne vien brīvprātīgā darba filozofiju un garu, bet arī ekonomisko vērtību. Brīvprātīgais darbs vairo cilvēku labsajūtu un piederību sabiedrībai, savukārt organizācijām ļauj ietaupīt naudu. Daudzviet pasaulē brīvprātīgais darbs jau sen ir daļa no iekšzemes kopprodukta aprēķiniem. Nu Latvijā esam spēruši soli atpakaļ, brīvprātīgo darbu nosodot. 

Protams, VID neinteresē, no kādiem resursiem labdarības organizācija samaksās šo 500 latu sodu. Faktiski vienīgais veids, kā to samaksāt, ir ziedojumi. Taču ziedotāji jau satraukti vaicā par šo risinājumu, jo neviens nevēlas, lai ziedojumi tiktu tērēti organizāciju administratīvajiem tēriņiem. Tātad šis sods apdraud arī ziedošanas kultūru un uzticamību, kaut arī būtībā mēs neesam darījuši neko nosodāmu. 

Tāpēc Valmieras novada fonds kopā ar vēl 30 biedrībām un nodibinājumiem atklātā vēstulē aicina valdību un Saeimu nekavējoties valstiskā līmenī sniegt atbildi uz jautājumu – vai brīvprātīgais darbs Latvijas demokrātijā ir atbalstāms, vai sodāms?

Izsūcēji un iekļāvēji

Posted on aprīlis 11, 2012 by - Komentārs

Jauna, ietekmīga grāmata parāda, kāpēc tiesiskums ir tik būtisks attīstībai

Zemi nodokļi un valsts atbalsts uzņēmējdarbībai. Tāda, dažkārt, sķiet, ir Latvijas sabiedriskajā telpā dominējošā atbilde uz jautājumu, kā veicināt tautsaimniecības izaugsmi. Gandrīz vai ik dienas to kaut kādā variācijā dzirdam gan no viena vai otra politiķa, gan no šāda vai tāda biznesmeņa, bet jo īpaši no tiem, kuri sev izdevīgā veidā pratuši šīs divas lomas sajaukt vienā treknā, oligarhiskā kultenī. 

Tiesa, pēdējos gados aizvien biežāk dzirdam arī par eksporta lomu tautsaimniecības izaugsmē, un valdība un uzņēmēju organizācijas ir izvirzījušas sev uzdevumu uzlabot Latvijas rezultātu dažādos starptautiskos konkurētspējas indeksos. Tomēr ne intelektuāli, ne emocionāli šie diezgan tehnokrātiskie risinājumi nav spējuši radīt ietekmīgu alternatīvu vīziju plaši izplatītajam priekšstatam, ka attīstībā galvenā veiksmes atslēga ir tāda valsts, kura mazāk prasa (nodokļus), bet vairāk dod (dažādu veidu atbalstu uzņēmējiem). 

Par šo izaugsmes «modeli» nācās domāt, lasot grāmatu, kura pēdējos mēnešos piesaistījusi lielu uzmanību Rietumos un kura izvirza ne tikai intelektuāli grodu, bet vienlaikus arī (jo sevišķi Latvijas ap-stākļos) viegli saprotamu alternatīvu izpratni par veiksmīgas izaugsmes priekšnoteikumiem. 

Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) ekonomikas profesors Darons Asemoglu un Hārvarda Universitātes politikas zinātnes profesors Džeimss Robinsons nesen laiduši klajā grāmatu Kāpēc valstis cieš neveiksmi (Daron Acemoglu, James Robinson. Why Nations Fail), kurā izvērstā zinātniskā pētījumā aplūkoti tautsaimniecības izaugsmes priekšnoteikumi. Viņu secinājums: sekmīgās valstīs ekonomiskā izaugsme nāk par labu plašiem sabiedrības slāņiem.

Bet – kas notiek nesekmīgās valstīs? Viens no grāmatas apbrīnotājiem, MIT profesors, bijušais Starptautiskā Valūtas fonda galvenais ekonomists un viens no asākajiem mūsdienu ekonomisko notikumu komentētājiem Saimons Džonsons saka: «Vienmēr un visur ietekmīgi cilvēki cenšas sagrābt pilnīgu varu pār valdību, graujot plašāku sociālu progresu, lai apmierinātu savu alkatību. Vai nu jūs šos cilvēkus savaldīsit ar efektīvu demokrātiju, vai arī noskatīsities, kā jūsu valsts cieš neveiksmi.»

Grāmatas autori atšķirību definē šādi: sekmīgās valstīs politiskās un ekonomiskās institūcijas ir iekļaujošas. Nesekmīgās valstīs tās izsūc labumus no pārējās sabiedrības.

Asemoglu un Robinsons to pamato ar plašu pētniecisku materiālu, kas apskata sekmīgas un nesekmīgas valstis un to attīstību plašā vēstures kontekstā gan Eiropā, gan Āzijā, gan Amerikā. 

Atšķirības starp valstīm mēs bieži skaidrojam vai nu ar ģeogrāfiju, vai arī ar kultūru. Grāmatas autori kā vienu no piemēriem, kas liek apšaubīt šādus skaidrojumus, min Koreju. Pirms Otrā pasaules kara būtu grūti atrast būtiskas ģeogrāfiskas, kulturālas vai ekonomiskas atšķirības starp tās ziemeļiem un dienvidiem, taču 70 gados kopš kara beigām radikāli atšķirīgas politekonomiskas sistēmas – dienvidos uz brīvo tirgu un privātīpašumu balstīta ekonomika, kura dod cilvēkiem iespēju baudīt sava darba augļus, bet ziemeļos vardarbīga labumu koncentrēšana komunistiskās elites rokās – ir novedušas pie tā, ka dienvidi ir vismaz desmit reizes bagātāki par ziemeļiem. 

Tātad būtiskais priekšnoteikums izaugsmei ir sistēma, kurā tautsaimniecības kopējā izaugsme nāks par labu arī vairākumam indivīdu un kurā viņiem netiks netaisnīgi atņemti viņu darba augļi. 

Par nelaimi, abās šajās jomās Latvija vēl klibo. Treknie gadi parādīja, ka izaugsmes labumi pārsvarā nonāk turīgo iedzīvotāju rokās: Džini koeficientam, kurš norāda uz iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību, straujās ekonomiskās izaugsmes laikā bija tendence palielināties. Savukārt valsts pasūtījumu un tiesu sistēma, kura bieži vien dod iespēju labi «satīklotiem» darboņiem netaisnīgi iedzīvoties uz citu rēķina, rada pārliecību, ka cilvēku nopelnītais nav pasargāts no shēmotājiem un sirotājiem. Korupcijas uztveres indekss kļūst par ekonomiskās stagnācijas indeksu, jo – kāpēc man piepūlēties, ja mans darbs tikai nāks kādam citam par labu? 

Kā šo situāciju mainīt? Autori brīdina, ka bieži vien daudzi it kā pareizi tehniski uzlabojumi nedod gaidīto rezultātu, un pievērš lielu uzmanību vēstures izšķirošajiem brīžiem, kad dažādu apstākļu sakritības dēļ valstis ar «izsūcošām» institūcijām spējušas mainīt attīstības vektoru. Laika gaitā pozitīvas pārmaiņas cita citu stiprina, un valsts var pārlauzt iepriekšējo gadu vai pat gadsimtu neveiksmi un nabadzību nodrošinošo politekonomisko struktūru.

Igaunija spēja šo pavērsienu veikt tūlīt pēc PSRS sabrukuma, un kopš tā brīža Latvijai savulaik tik līdzīgā kaimiņvalsts ir konsekventi apsteigusi gan mūs, gan citus bijušās komunistiskās izsūcējsistēmas upurus. Latvijai krīzes laika ekonomiskās reformas un rīkojuma nr.2 rezultātā panāktās politiskās izmaiņas pavērušas iespēju pagriezt vēstures ratu visai sabiedrībai izdevīgas izaugsmes virzienā. Taču, lai tas notiktu, ne mirkli nedrīkst aizmirst, ka noturīgas attīstības pamatā ir tieši tiesiskums un efektīva demokrātija.

Komentārs 140 zīmēs
Pret rindām: valdības Demogrāfisko lietu padome vienojusies nākamā gada budžetā novirzīt papildus 23 miljonus bērnudārziem.

Garo brīvdienu bēdīgais birums: pieci sadeguši, vismaz trīs atrasti nosaluši, 182 transportlīdzekļu vadītāji pieķerti reibumā.

RU patīk ieroči: Kaļiņingradā izvietojusi raķetes, ar ko apšaudīt Eiropu, un skaļi protestē pret ieroču kontrabandista Buta notiesāšanu ASV.