Žurnāla rubrika: Svarīgi

Olas mums bija pašā sākumā!

Posted on maijs 23, 2012 by - Tēma

KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe intervijā par «oligarhu lietas» virzību un tieslietu sistēmas vājāko ķēdes posmu 

Šoks. Vienā vārdā Juta Strīķe raksturo savas izjūtas pirms gada, kad Saeima neatļāva tiesas sankcionētu kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietās. KNAB priekšnieka vietniece rēķinājusies, ka politiķi var mēģināt vilcināt procesu, bet nav ticējusi noraidījumam. Strīķe nebija vienīgā, kuru šokēja Saeimas lēmums traucēt izmeklēšanu «oligarhu lietā». Pēc divām dienām prezidents Zatlers ierosināja parlamentu atlaist. 

Strīķe intervijā apstiprina jau pirms gada zināmo – 20.maijā sāktais kriminālprocess ir sarežģīts – un nedod nekādus mājienus par drīzu lietas nonākšanu prokuratūrā. Kā piemēru piesauc Latvenergo korupcijas lietu, kurā divus gadus pēc skaļajiem uzņēmuma vadības arestiem izmeklēšana nu tuvojas brīdim, kad aizdomām jāpārvēršas apsūdzībās. 

Atgādināsim oligarhu lietas būtību – izmeklēšanas centrā ir aizdomas, ka viens no varenākajiem Latvijas ostu uzņēmumiem Rīgas Tirdzniecības osta slēpti pieder Aināram Šleseram, Andrim Šķēlem un Aivaram Lembergam. Viņi paši to noliedz. Tiek pārbaudīta arī Šlesera saistība ar virkni citu uzņēmumu, to skaitā lidsabiedrību airBaltic. Lieta skaļi sākās ar 42 kratīšanām, izmeklētāju uzmanības lokā sākotnēji bija 11 personas un 26 uzņēmumi. Vēlāk medijos «noplūda» izmeklētāju noklausītas Šlesera un viņa darījumu partneru sarunas viesnīcā Rīdzene, no kurām top skaidrs, ka aizdomas par oligarhu slēptajām īpašumattiecībām nav dūmi bez uguns. Turklāt KNAB šajā lietā pārbauda arī naudas atmazgāšanu un amatpersonu nelikumīgu lēmumu pieņemšanu. Gadu pēc izmeklēšanas sākuma lietā aizdomās par iespējami pretlikumīgām darbībām turēto cilvēku skaits samazinājies no 11 uz 9. 

Pagājis gads, kopš ierosināta tā sauktā oligarhu lieta. Kad tā varētu nonākt prokuratūrā?
Man ļoti daudz ko gribas pateikt gan par šo lietu, gan par Daimler [autobusu iepirkuma iespējamo kukuļošanu Rīgas pašvaldībā] un Latvenergo lietām. Tās ir pavisam cita līmeņa lietas, nekā mums bijušas agrāk. Pirms pieciem gadiem mēs nebūtu spējuši tādu lietu izmeklēt un pat ne saprast. 

Daudzās valstīs ilgstoši ir bijusi tāda [līmeņa] krimināllikuma izpratne – ja jums pieder maks un es to paņemu, tad ir skaidrs, ka esmu zaglis. Ir maks, ir kustība. Taču šīs lietas atšķiras ar to, ka šeit nav vienas darbības, bet ir ļoti daudzas personu grupas, kuras rīkojas ar juridiskām metodēm. Teiksim, amatpersona pieņem lēmumu, tiek dibināts ārzonas uzņēmums, nauda no valsts vai pašvaldības uzņēmuma tiek pārskaitīta uz ārzemēm, izņemta skaidrā naudā, tad ieguldīta kādā īpašumā – ja ņemam kādu atsevišķu darbību, it kā viss ir likumīgi. Tikai saliekot visas šīs personu grupas un darbības kopā un precīzi kvalificējot, var redzēt noziedzīgo mērķi – piemēram, valsts vai pašvaldības īpašumu nelikumīgi pārvērst par privātu. 

Viena no tēmām, kas saistīta ar oligarhu un Latvenergo lietu un kurā Latvijā nav tiesu prakses, ir juridisko personu atbildība. Ja mēs noķeram, piemēram, kādu bankas darbinieku, kurš par kukuli izsniedz kredītu, tad viņu atlaiž no darba, bet būtībā jau bankas vide ir radījusi iespēju viņam to darīt. Pat nerunājot par to, ka šī var būt uzņēmuma politika. Eiropas prasības ir arvien striktākas – mums jāpiemēro juridiskās personas atbildība, jo tas kopumā maina [biznesa] vidi, piespiež lielos uzņēmums atteikties no korupcijas prakses. Korupcijas samazināšana notiek ekonomiski globālā līmenī, nevis ķerot atsevišķus korumpantus. Atsevišķas personas sodīšana tiek uzskatīta tikai par tādu pussoli – neadekvātu sodu. 

Ne tikai Latvijai, bet arī citām valstīm tiek arvien vairāk uzdoti jautājumi par juridisko personu atbildību – vai jūs kā valsts spējat izmeklēt, apsūdzēt un iztiesāt, saprātīgos termiņos novest lietu līdz gala lēmumam? 

Un kāda ir atbilde – mēs spējam?
Es ticu, ka prokuratūra spēj apsūdzēt, un es gribu cerēt, ka tiesa spēj šādas lietas iztiesāt, taču ārvalstis, vērtējot Latviju, uzdod jautājumu – kur ir rezultāts? Cik juridiskās personas sodītas? Diemžēl mums jāatbild – neviena. 

Arī sabiedrība prasa rezultātu. Cik tālu esat tikuši ar «oligarhu lietu»?
Shēmas ir sazīmētas, personas apzinātas, viņu loma un tas, kā viss noticis, pamatā ir noskaidrots. Protams, tā kā šāda veida lietas Latvijā ir jaunas, ir runa par pierādījumu pietiekamību – kurā stadijā kurš uzskata, ka vajag vēl kādu pratināt, pieprasīt vēl kādus dokumentus. Tiešu un netiešu pierādījumu ir daudz. 

Vai tas nozīmē, ka jums ir diskusija ar prokuratūru, tā uzskata, ka tomēr pierādījumi vēl nav pietiekami, lai ietu uz tiesu?
Gan KNAB, gan prokuratūra strādā tiesai. Gribas ticēt, ka tiesa ir spējīga to aptvert un saprast, jo šī tiešām nav lieta, ko tiesnesis var atšķirt, izlasīt vienu sarunu un pateikt, ka visi ir vainīgi. 

Šlesers pirms mēneša izteicās, ka lieta izgāzīsies, nevienam neesot pat aizdomās turamā statusa.
Vai kāds iesaistītais kādreiz ir teicis – mani noteikti notiesās, es saņemšu sodu? Es būtu stipri izbrīnīta, ja viņš teiktu ko citu, tas liktos aizdomīgi. 

Cik var saprast, viņa taktika ir tāda: piemēram, par viesnīcā Rīdzene ierakstītajām sarunām – tie ir tikai plāni, nav jau nekas noziedzīgs pasapņot kopā ar draugiem. Vai jums ir pietiekami argumenti, lai dokumentos, transakcijās, banku kontos varētu ieraudzīt, ka šie plāni ir tikuši īstenoti?
Pārsvarā ir tā, ka šādos darījumos var reģistrēt firmu uz kaimiņa vārda un tad visgrūtāk ir pierādīt, ka tas [īpašums patiesībā] ir jūsu. Tāpēc sarunas par īpašumu esamību faktiski ir tas, par ko mūs [kolēģi] ārzemnieki var apskaust, jo mums ir izdevies pierādīt personas subjektīvo pusi, jūs nevarat vairs pateikt: «Es neko nezinu par kaimiņa firmām.» 

Kāds ir tiesiskais statuss tām 11 personām, kuras sākotnēji bija iesaistītas lietā? Vai ir kāds aizdomās turamais?
Tiesiskais statuss tagad [kriminālprocesā] ir plašāks nekā agrāk – bez aizdomās turamā ir iespējams piemērot personas, pret kuru [ierosināts kriminālprocess], statusu, un uz šo personu attiecas gandrīz visa tā pati regulācija, kas uz aizdomās turamo. Tas ir izmeklēšanas darba jautājums, es neieteiktu no tā izdarīt kādus secinājumus. 

Vai Šleseram, Lembergam un Šķēlem ir kāds statuss šajā lietā?
Neesmu izmeklētājam prasījusi, vai varu par kādu personu konkrēti kaut ko teikt. 

Gads – tas tiešām ir stipri par agru, lai varētu pateikt, kas ir izdevies. Arī ārzemēs šādas lietas izmeklē divus, trīs un četrus gadus. Varu tikai pateikt, ka lieta veiksmīgi virzās. Mēs esam tikuši ļoti tālu, esam izprasījuši kontu izdrukas, dokumentus. Kratīšanās izņēmām ļoti daudz pierādījumu, tos visus bija nepieciešams apzināt, saprast – arī tas prasa daudz laika. Skaidrība par to, kas un kā noticis, mums ir gandrīz vai pilnībā – esam apzinājuši cilvēku loku, līdzdalību un veiktās darbības. Protams, ir ļoti sarežģīti jautājumi par [nodarījumu] kvalifikāciju pa [krimināllikuma] pantiem. 

Kriminālvajāšanai jūs nodosit visu lietu kopumā vai sadalīsit pa atsevišķām personām vai epizodēm?
Es vēl nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Kaut ko izdalot, rodas jautājums, vai nepazudīs kopbilde.  Gala lēmumu pieņems izmeklētājs. 

Kas ir tā kopbilde, par kuru jums ir skaidrība?
Amatpersonas, kurām ir tiesības pieņemt lēmumus, pieņēma tos attiecībā uz uzņēmumiem, kas viņiem slēpti pieder, un līdz ar to izmantoja dienesta stāvokli, gūstot labumus. Labums – tā nav tikai nauda koferītī, tas ir arī uzņēmums, ko iegūsti, pat neatkarīgi no tā, vai saņem vai nesaņem dividendes. 

Tas nozīmē, ka jums nav izdevies atrast pierādījumus par dividenžu saņemšanu?
Nē, to es neesmu teikusi. Mums jāsaprot, ka labums nav tikai nauda, dzīvoklis vai mašīna – labums ir arī daļas uzņēmumos, labums ir arī ārpuskārtas tiesības kaut ko iegūt savā īpašumā. 

Vai pareizi saprotu, ka jūs esat pārdomās, vai tiesa būs gatava ņemt pretī tāda līmeņa pierādījumus, kādi jums pašlaik ir?
Runa pat nav par pierādījumiem, jo to ir gana daudz un ļoti daudzveidīgi, runa ir par spēju saprast [lietu] kopumā – ka tas nav ceļu policistam iedots piecītis. 

Latvijā neviena juridiskā persona vēl nav sodīta – vai mums nepieciešamas kādas juridiskas izmaiņas?
Vispirms nepieciešama iespēja prokuroram vienoties ar uzņēmumu par sodu, kā tas ir fiziskām personām. Patlaban juridisko personu [Latvijā] var tikai tiesāt, likumi neparedz vienošanās iespēju ar juridisko personu, ka tā atzīst vainu un samaksā miljonus. Uzņēmumi [ārvalstīs] tam piekrīt, lai ātrāk izbeigtu tiesvedību. Iztiesāšana trīs instancēs palielina iespējas firmu likvidēt, pārcelt, vispār firmai zūd jēga atzīt savas kļūdas. 

To esat rosinājuši, runājuši ar likumdevējiem?
KNAB dažkārt ir vienīgais dalībnieks Eiropas forumos, kur šīs lietas tiek apspriestas. Pajautājiet daudziem mūsu juridiskajiem speciālistiem, viņi pateiks – juridiskās personas atbildība, kas tas tāds ir? Cietumā nevar ielikt, nav subjektīvās puses, nevar būt vainīga, jo nevar neko ar nodomu veikt. Tas ir ļoti normāls domu gājiens, kamēr nav izpratnes, ka bez tā uzņēmēju vidi sakārtot nav iespējams, ka faktiski tiek grauta ekonomika. 

Oligarhu lieta ir kā lakmusa papīrs, jo cilvēkiem ir gana daudz iemeslu šaubīties par to, vai Latvijā tiešām spēj cīnīties pret valsts nozagšanu. Neviens negaida, lai oligarhi rīt būtu cietumā, bet sabiedrība vēlas saprast, ko gada laikā izmeklētājiem izdevies izdarīt.
Mēs ļoti labi saprotam, ka šī lieta, tāpat arī Latvenergo un Daimler lieta, ir nozīmīga sabiedrībai, tāpēc mēs gribam izdarīt visu, lai, uzliekot to shēmu tiesā uz tāfeles, viss būtu saprotams. 

Pirms gada jūs ar lielu pārliecību teicāt – zinot pierādījumu apjomu, esat pilnīgi droša, ka šī lieta neizgāzīsies. Vai tagad ar tādu pašu pārliecību varat to teikt vēlreiz?
Pierādījumu ir ļoti daudz, tie izmeklēšanai rada neapšaubāmu pārliecību par notikumu gaitu un personu iesaisti. Palikusi tehniskā puse. Gribas izdarīt maksimumu, kas iespējams šajās lietās. Pirms gada es nebiju iepazinusies ar ārvalstu praksi, bet tagad [skaidrāk] redzu, ka mums ir ļoti daudz pierādījumu. Gan Latvenergo, gan šajā lietā ārvalstu eksperti apgalvo, ka esam ļoti veiksmīgi strādājuši pierādījumu apjomā, ka viņiem daudzās lietās sarunu [ierakstu] nav vispār. 

Vai sākotnējā informācija, kas parādījās pirms gada, ka izmeklēšanas centrā ir Rīgas Tirdzniecības osta, ir joprojām spēkā?
Neapšaubāmi, RTO kapitāldaļas, piederība un lēmumi ir pamatizmeklēšanas virziens. 

Kas tad ir patiesie RTO īpašnieki?
To tagad izmeklēšana līdz galam skaidro. (Smejas.) Shēmas ir tik lielas, ka tikai izmeklēšanas beigās varēsim secināt, kuras personas tiek apsūdzētas, kuras ne. 

Vērtējot to, kādā stadijā esat ar šīm lietām, vai jums jau ir visi dati un tie tikai jāsakārto kā puzle, vai arī kaut kā būtiska vēl trūkst? Tēlaini izsakoties, ja būtu jāgatavo omlete – vai olas un piens ir, un atliek tikai cept, vai arī jāaizskrien pēc piena, bet vista varbūt vēl jāizaudzē?
Nē, nē, mums ir… Olas mums bija pašā sākumā. (Smejas.) Un daudz! 

Varbūt visa ir tik daudz, ka nevarat izvēlēties recepti?
Tagad ir jautājums, vai omletē ir jābūt tomātiem un sīpoliem, vai ne – kā kurš uzskata. Tas mums ir jāsaprot līdz galam. Pārliecība par pierādījumu esamību un par to, kas ir noticis, mums bija jau pie lietas ierosināšanas. Tagad ir vairāk izmeklēšanas tehniski radošais [posms]. 

Vai kopš ārkārtas vēlēšanām, kad oligarhi savu politisko ietekmi zaudējuši, esat jutuši kādas izmaiņas izmeklēšanā? Varbūt kādas personas labprātāk sadarbojas?
Vēl padomājot par puzli un olām – pie Šlesera neizkratītās olas paliek tur, kur bija. (Smejas.) Nevar teikt, ka [Saeimas liegums veikt kratīšanu Šlesera mājās] mums kaut kādā veidā ir lietu izjaucis, bet kratīšana varēja tajā mirklī dot kādu pienesumu, lai tas būtu ātrāk. Tā ir viena no nerealizētajām iespējām šajā lietā, jo tur bija daudz adrešu. 

Protams, ja daudzas personas, kas tiek pratinātas, izmanto savas likumā paredzētās tiesības paklusēt vai neliecināt, tad izmeklēšanas darba apjoms būtiski palielinās. 

Turklāt vēl gribu pateikt – ārvalstīs advokāta funkcija ir palīdzēt juridiski, veikt aizstāvošo funkciju un meklēt argumentus personas nevainīgumam. Pie mums ļoti bieži advokāts uzskata par savu misiju traucēt izmeklēšanai, piemēram, mācīt personas melot. Tas arī paildzina izmeklēšanu visos posmos. 

Vai Šlesers, Lembergs un Šķēle ir liecinājuši?
Tas ir subjektīvs jautājums – viņi droši vien jums teiks, ka ir liecinājuši. 

Lembergs šobrīd ir kā atbildētājs tiesvedībā Londonā. Vai tas kaut kā ietekmē jūsu izmeklēšanas darbības oligarhu lietā?
Ja cilvēks pasaka skaidri un gaiši – es izmantošu savas tiesības neliecināt, tad cik bieži viņš mums ir vajadzīgs šeit, lai to pateiktu? Viņa prombūtne mums netraucē. 

Kā jūs raksturotu sadarbību ar citām tiesībsargājošajām iestādēm Latvijā?
Mums ir ļoti augusi sadarbība ar ārzemēm. Mēs diezgan ātri dabūjam to [izmeklēšanas materiālu], ko citi gaida pusgadu. [Tikmēr Latvijā] tikko pirmajā instancē sāka tiesāt lietu, ko nodevām tiesai 2006.gadā. Mēs izmeklēšanā atdalām kādu atzaru, nododam prokuratūrai, viņi nodod tiesai, bet tad tā lieta tur «stāv»! Tad mēs nožēlojam, ka steidzamies, jo, kamēr lieta ir izmeklēšanā, varam gūt jaunas liecības, jaunus pierādījumus. Ja skatāmies laika posmu no lietas ierosināšanas līdz pēdējai instancei, tad redzam, ka KNAB ir neliela daļiņa. Izmaiņas ir vissvarīgāk [panākt] tiesā. Arī starptautiskos forumos saka – mēs nešaubāmies, ka jūs spējat izmeklēt, mums ir šaubas, vai spējat kvalitatīvi un ātri iztiesāt. 

Kopš Augstāko tiesu vada Ivars Bičkovičs, vai esat ievērojuši izmaiņas procedūrās, kas ietekmē izmeklētāju darbu?
Diplomātiski runājot, pozitīvas izmaiņas nav vērojamas. Es nejūtu interesi par visu to, ko stāstu jums, ne tiesā, ne Tieslietu ministrijā. Es to nosauktu par nepietiekamu tieslietu politisko gribu mainīt sistēmu. Gribētos redzēt vairāk to apziņu, ka pasaule attīstās, noziegumi attīstās, ka tieslietu sistēmai jāiet līdzi laikam. Tiesu sistēma apkalpo sabiedrību, tai ir nepārtraukti jātiecas uz mērķi panākt taisnīgu tiesisku regulējumu pēc iespējas īsākā laikā.

Samaksāšu otrdien

Posted on maijs 23, 2012 by - Viedoklis

Vai jauna reformācija? Igaunijas prezidents analizē Eiropas Savienības krīzi

Dens Sjaopins jau 70.gadu beigās, tas ir, desmit gadus pirms nolaistai hruščovkai līdzīgās PSRS sabrukuma, saprata, ka sabiedrība vai valsts nedrīkst aizņemties uz nākot-nes rēķina. Ka jāļauj vaļa ražīgam, radošam darbam. Ka nepelnītas privilēģijas noved pie padomju stila stagnācijas. Ķīna saprata, ka ir jāmainās, un pat bez demokrātisku reformu ieviešanas metās kapitālisma apskāvienos. 

Maskava bija aprobežotāka, vismaz līdz 80.gadu otrajai pusei. Rietumos sajēga par to bija vēl mazāka, daudzi centās sev iegalvot, ka austrumeiropiešiem vienkārši patīk dzīvot verdzībā. Bet tad komunisms sabruka un Rietumeiropai bija jātiek galā ar «vai, ko tagad lai dara!?» problēmu: pie mūsu durvīm ir visi tie nabadzīgie brālēni, un viņus vairs nenorobežo ne dzeloņstieples, ne mūris. 

Taču tie, kas Rietumos un Austrumos ticēja, ka mēs būtu vienoti, ja ne ļaunuma impērija Padomju Savienība, bija pārliecināti – mēs izrausimies no pusgadsimtu ilgušās atpalicības, ja strādāsim smagi, runāsim brīvi un ievērosim likumus. Ticējām, ka varam brīvi un vienoti dzīvot kopējā Eiropā. 

Realitāte izrādījās krietni sarežģītāka. Atklājām, ka austrumeiropiešu vergu atbrīvošana Rietumeiropai nozīmē poļu santehniķu «sociālo dempingu» Francijā, «slinko latviešu» darbu celtniecībā Zviedrijā un simtiem «noziedznieku no Tallinas», kas ik vakaru nokāpj no prāmjiem Helsinku ostā. Brīvības atgūšana izrādījās kā āķīga mīkla, kas labi izpaužas rietumvāciešu lepnumā: «Skat, ko mēs esam sasnieguši ar smagu darbu!», kuram pretī skan austrumvāciešu rūgtā atbilde: «Jums palaimējās, ka bija tāda iespēja.» 

Tagad atšķirība ir tāda, ka mēs Austrumeiropā tiešām paklausījām ieteikumam nedzīvot pāri savām iespējām, smagi strādāt un ievērot likumus. Tajā pašā laikā izrādījās – kamēr rietumvācieši turpināja čakli strādāt, krāt naudu un vairot savas zemes veiksmi, citi mākslīgi palielināja iekšzemes kopproduktu, neapdomīgi aizņemoties naudu. 

Uzskats, ka Austrumeiropas «aborigēni» ir visu Eiropas problēmu sakne, ir apbrīnojami noturīgs. Pat pavisam nesen, pagājušā gada novembrī, Žans Klods Pirī, bijušais Eiropas Padomes juridiskais padomnieks, kuru bieži sauc par Eiropas Savienības arhitektu, laikrakstam The Financial Times atzina, ka visu pašreizējo ES finanšu likstu iemesls ir pārāk straujā savienības paplašināšana bijušo komunisma valstu virzienā. Tālab, viņaprāt, ir nepieciešama divu ātrumu Eiropa, jo «ES nevar atļauties tikt uztverta kā taupības simbols». «Tai ir jāpiedāvā plašs politisks projekts, kas spēj dot cerību uz labāku nākotni.» Iztulkošu, ja vēl nesapratāt: princips nedzīvot pāri saviem līdzekļiem, kā mēs to saucam Austrumeiropā, ir mazsvarīgāks par «politisku projektu, kas spēj dot cerību uz labāku nākotni». Vārdu sakot, neradiet reālu kopproduktu, viltojiet grāmatvedību, melojiet Eurostat statistiķiem un dzīvojiet uz citu pieticības rēķina! Tas ir pieļaujami «labākas nākotnes» vārdā! 

Ziniet, šādas runas mēs Austrumeiropā klausījāmies 50 gadus. Lai attaisnotu apspiešanu, komunisti nemitīgi runāja par gaišo nākotni. Tiesa, šī nākotne nekādi nedevās rokā. Taču tā nebija komunistu vaina. Parasti vainīgi bija komunisma «pieci ienaidnieki»: četri gadalaiki un starptautiskais imperiālisms. Vai arī sabotieri. 

Sekojot tieši šādai (ne)loģikai, sanāk, ka mēs, austrumeiropieši, tagad esam vainīgi pie aizņemšanās politikas, ko līdz šim īstenojušas dažas vecās ES dalībvalstis. 

Kad es vēl biju bērns, manu trimdā devušos vecāku melnbaltajā second–hand televizorā aizrautīgi skatījos amerikāņu multenes par jūrnieku Popaiju. Galvenais vēstījums bija – ēd spinātus, lai būtu stiprs. Viens no multfilmas personāžiem bija gļēvulis ar resnu, noļukušu vēderu, viņš katrā sērijā atkārtoja vienu un to pašu solījumu, kas labi raksturo attieksmi, kuras dēļ mūsdienu Eiropa ir nonākusi grūtībās: «Dod man hamburgeru šodien, bet maksāšu es nākamotrdien!» 

Rodas jautājums: kurš šodien maksās par apēsto hamburgeru, un kā gļēvulis samaksās par to otrdien? Mūsdienu Eiropas problēma – vai tā vēl spēj uzturēt sapni par mūžam spožo nākotni un maksāšanu nākamotrdien? 

Mani īpaši uztrauc vārdotāju koris, kas atkārto, ka fiskālā atbildība ir drauds demokrātijai, proti, dažu valstu demokrātija varot neizturēt stingros jostas savilkšanas pasākumus. Pēc «arhitekta» Pirī norādēm būtu jāsaprot, ka par demokrātijas saglabāšanu daļā Eiropas būtu jāmaksā kādam citam. 

Kamēr mēs savā sulā…
Šī ieilgusī diskusija pēc savas būtības ir eirocentriska. Visticamāk, pārlieku. 20 gados kopš komunisma sabrukuma pasaulē ir mainījies arī daudz kas cits. Ķīnai jāsper vairs tikai solis, lai kļūtu par pasaules lielāko ekonomiku. Jau tagad daļa ķīniešu bauda Rietumu dzīves standartus – pēc konservatīvām aplēsēm, tie ir aptuveni 10%, kas patiesībā ir tikpat daudz cilvēku kā Vācijā un Francijā, kopā ņemot. Apskaužama izaugsme notiek arī Brazīlijā, Indijā un Turcijā. 

Ķīnas izrāviens nopietni ietekmē arī kādu citu lietu, kas līdz šim bieži ignorēta: Eiropas attiecības ar ASV kā mūsu svarīgāko politisko un drošības partneri kopš Otrā pasaules kara. Nekur citur Amerika nav ieguldījusi tik daudz intelektuālā, ekonomiskā un drošības kapitāla kā Eiropā: militāri Otrā pasaules kara laikā, ekonomiski ar Māršala plānu pēc tā, institucionāli ar NATO un politiski visos līmeņos Eiropa ir baudījusi priviliģētā par-tnera statusu. Taču tagad tas mainās. ASV interese par Eiropu sarūk, jo arvien vairāk uzmanības tiek veltīts Klusā okeāna reģionam. Tagad mēs sākam apjaust, ka ASV klātbūtne un interese par mums nav nekas mūžīgs. No amerikāņu skatpunkta, viņu «misija ir izpildīta» – Eiropa vairs nav problēma. 

Ķīnai kļūstot par lielvaru, Krievijai arvien retāk iejaucoties citu lietās, al–Qaeda un masu iznīcināšanas ieroču draudam vēršoties pret pašu ASV, amerikāņi gaidīja, ka eiropieši būs lielāki palīgi vai vismaz tiks galā ar problēmām paši savās mājās. Taču gan konflikts Bosnijā pirms 20 gadiem, gan Afganistānā pašlaik apliecina, ka šis pieņēmums izrādījies kļūdains. Eiropa bija noticējusi, ka Imanuela Kanta ideja par mūžīgo mieru ir sasniegta jau mūsu dzīves laikā. 

Eiropa aizvien nav īsti apjēgusi, ka Baraks Obama ir pirmais ASV prezidents kopš Kelvina Kūlidža (1923-1929), kuram nav tiešas pieredzes ar Eiropu vai Auksto karu. Runa jau nav par Obamu, viņš tikai atspoguļo paaudžu maiņu un to, kā mainījušies pašas Amerikas izaicinājumi – ASV nacionālās intereses tagad saistās ar Āziju, nevis Eiropu. Amerikai nu ir citas, reālas problēmas, un, ja viņus kaut kas vispār uztrauc Eiropā, tad tā ir mūsu nevēlēšanās dot pienācīgu artavu pašiem savā aizsardzībā, adekvāti ieguldot cilvēkresursos un ieročos. 

Protams, mēs vienmēr varam atrast kādu problēmu un papūlēties piesaistīt Vašingtonas uzmanību. Tieši to kādas Eiropas valsts augsta ranga diplomāts ieteica Igaunijas vēstniekam, kad tas sūdzējās par uzmanības trūkumu: «Machen Sie eine Krise» jeb «Radiet krīzi!». Izskatās, tieši tā mēs rīkojamies, cenšoties risināt finanšu krīzi. Taču jebkurā gadījumā eiropiešiem tā ir skarba izvēle – vai nu amerikāņi pamet Eiropu, vai arī atkal pievēršas mums vienīgi tāpēc, ka esam krīzē. 

Populisma sēkla
Pašlaik Eiropā notiek fundamentālas pārmaiņas. Galvenā problēma ir tā, ka principiāli nesakrīt ES valstu panāktās vienošanās un to reālā izpilde. Arvien uzstājīgāk tiek runāts par «divu ātrumu Eiropu»: nodalīšanos starp 17 eirozonas valstīm un lēnāko perifēriju, kurā nav ieviests eiro. Taču mani patiesi pārsteidz fakts, ka oficiālajā eirozonas grupā pastāv daudz lielākas iekšējas pretrunas nekā ES kopumā, toties 27 dalībvalstu vidū pastāv skaidri saredzama koalīcija, ko vieno fiskāli atbildīga politika: mazi deficīti, samērīga aizņemšanās, stingra vēlme īstenot tādu politiku, kas nodrošinātu konkurētspējas palielināšanos un ilgtspējīgu izaugsmi. 

Ziemeļvalstu-Baltijas sešiniekā, kas apvieno divas valstis no eirozonas (Somija un Igaunija) un četras ārpus tās (Latvija, Lietuva, Dānija un Zviedrija), izpratne par šo politiku ir daudz vienotāka nekā eirozonā kopumā. Sešinieks iestājas par saprātīgiem tēriņiem un aizņemšanos, un visas sešas valstis ir apliecinājušas gribu īstenot nepieciešamās reformas. 

Mēs nebūtu nonākuši tik lielā ķezā, kādā Eiropa ir patlaban, ja daudzas citas ES dalībvalstis būtu ievērojušas pašu agrāk panāktās vienošanās un neaizrautos ar naudas šķiešanu un nesamērīgu aizņemšanos. Skaidrs, ka tā nav ilgtspējīga stratēģija. Daļa eirozonas bloka tagad taisnojas, ka nespēj ievērot pašu dotos solījumus, jo «mūsu demokrātija nepārdzīvos pieprasītos taupības pasākumus». Runāsim skaidru valodu – tas nozīmē, ka fiskāli atbildīgajām valstīm tiks prasīts demokrātijas vārdā atbalstīt izšķērdīgos. 

Kādu laiku to var darīt, taču, ja tādai valstij kā Igaunija, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju ir gandrīz tāds pats kā Grieķijā, bet tajā pašā laikā igauņu vidējais atalgojums ir zemāks nekā grieķu minimālā alga un pensijas, kā arī tiešie maksājumi ir trīs reizes mazāki, tas būs tikai laika jautājums, pirms sacelties sāks arī mūsu vēlētāji. 

Pēdējā laikā mēs jau redzam šāda populisma pirmās sēklas vairākās Eiropas ziemeļu zemēs – Nīderlandē, Dānijā, Zviedrijā, Somijā. Atvainojiet, ne jau tikai dienvidvalstu demokrātija ir apdraudēta. Šie ir nopietni draudi visā Eiropā, ko mēs tikai tagad sākam apzināties. Turpinot runāt par dalījumu jaunajās un vecajās ES dalībvalstīs, mēs turpinām arī gvelzt muļķības par «populismu» pilnīgi nepareizā nozīmē. Populisms, ko tagad sākam manīt Ziemeļeiropā, nav trūcīgo un bezdarbnieku populisms. Šis populisms vairāk līdzinās Kalvina un Lutera reformācijas idejām nekā fašistu politikai 30.gados. Tas ir aizvainojums par netaisnību – tie, kas uzticīgi pilda vienošanās, ir apvainojušies uz tiem, kas tās ignorē. 

Tāpēc man nekādi nav un nevar būt pieņemama ziemeļeiropiešu saukāšana par populistiem, jo mēs nedarām neko citu, kā vien precīzi pildām prasības, kas ir saistošas visiem. Patiesībā citiem būtu jāieklausās mūsu argumentos: ja Eiropa neapjēgs, kas ir atbildība, nebūs arī nekādas solidaritātes, jo nav vairs iespēju turpināt kādam solīt, ka par šodien apēstu hamburgeru tiks samaksāts nākamotrdien.

Ar autora atļauju raksts saīsinātā veidā pārpublicēts no Stenforda Universitātes izdevuma Policy Review

Vieglais slogs

Posted on maijs 23, 2012 by - Analīze

Salīdzinot pat ar Igauniju, Latvija ir zemo nodokļu valsts

Latvijā bieži nākas dzirdēt sūdzības par augstiem nodokļiem, kas kavējot ekonomikas attīstību un spiežot cilvēkus ienirt ēnu ekonomikas krēslainajās pažobelēs. Pēdējās nedēļās diskusijas par nodokļiem spēcīgi uzjundīja Ministru prezidenta Valda Dombrovska un finanšu ministra Andra Vilka priekšlikums jau no 1.jūlija pazemināt pievienotās vērtības nodokli, cita starpā atsaucoties uz nepieciešamību padarīt Latvijas nodokļu sistēmu konkurētspējīgu. Darbaspēka nodokļa samazināšana, kura līdz šim tika izvirzīta kā valdības prioritāte, plānota tikai 2013.gadā. 

Taču tieši šonedēļ iznācis apjomīgais ikgadējais Eiropas Komisijas un Eurostat kopējais pētījums Taxation Trends in the European Union (Nodokļu politikas attīstība Eiropas Savienībā – to var lejupielādēt http://ec.europa.eu/taxtrends), kurā iespējams visdažādākajos griezumos salīdzināt Eiropas Savienības dalībvalstu nodokļu politiku (dati pētījumā attiecas pārsvarā uz 2010.gadu). 

Kā parāda šis pētījums, sūdzības par smago nodokļu nastu Latvijā ir tikai puspatiesība. Latvijā kopējo nodokļu ieņēmumi procentos no iekšzemes kopprodukta ir trešais zemākais Eiropas Savienībā, tikai nedaudz – par 0,2% – pārsniedzot pēdējā vietā atrodamo Lietuvu un nozīmīgi atpaliekot ne tikai no ES vidējā līmeņa, bet arī no mūsu kaimiņzemes Igaunijas. Pētījumā redzams, ka nevienu reizi kopš 1995.gada Igaunijā nodokļu ieņēmumi procentos no IKP nav bijuši mazāki kā Latvijā, taču Igaunija mūs konsekventi ir apsteigusi dažādos konkurētspējas pētījumos. Tam vajadzētu likt nedaudz piesardzīgāk skatīties uz it kā pašsaprotamo lozungu, kas zemus nodokļus izvirza kā galveno, bezmaz vai vienīgo ieroci cīņā par konkurētspēju. Arī sociālā nodokļa ieņēmumi procentos no IKP uz ES kopējā fona ir visai zemi, un nodokļi uz kapitālu (uzņēmuma ienākuma nodoklis, kā arī nodokļi no dividendēm un procentu maksājumiem) ir starp zemakajiem ES. 

Tomēr ir viena joma, kurā Latvija ierindojas starp Eiropas augsto nodokļu zemēm: nodokļu slogā uz darbaspēku jeb, konkrētāk runājot, uz darbiniekiem ar zemiem ienākumiem. Šajā rādītājā Latvija ir astotajā vietā ES un nozīmīgi apsteidz gan Eiropas vidējo līmeni, gan pārējās Baltijas valstis. Tieši šajā apstāklī rodams viens spēcīgs skaidrojums ēnu ekonomikas izplatībai Latvijā. Nesamērīgi smagais nodokļu slogs tieši uz darbiniekiem ar zemām algām rada lielu kārdinājumu šo darba samaksu slēpt no valsts. Turklāt augstie darbaspēka nodokļi savienojumā ar ļoti zemiem kapitāla nodokļiem ir viens būtisks faktors, kas 2010.gadā padarīja Latviju par valsti ar otro augstāko ienākumu nevienlīdzības līmeni Eiropas Savienībā. Ne jau velti finanšu ministrs Vilks ar sociālajiem partneriem pagājušā gada septembrī vienojās, ka nodokļu politikas prioritātei ir jābūt darbaspēka nodokļu samazināšanai. 

Bet kā ir ar Latvijas reģionālo konkurētspēju pievienotās vērtības nodokļa jomā, uz kuru atsaucas Dombrovskis un Vilks? Kā redzams grafikā, Latvijā PVN galvenā likme ir tikai par vienu procentpunktu virs Eiropas Savienības vidējā līmeņa un tikai nedaudz augstāka par PVN Lietuvā un Igaunijā. Jāšaubās, vai šīs atšķirības likvidēšana vispār tiktu izvirzīta par prioritāti, ja nebūtu citu iemeslu samazināt PVN – cerība ierobežot inflācijas pieaugumu un līdz ar to nodrošināt iekļaušanos Māstrihtas kritērijos eiro ieviešanai pēc pusotra gada.

 

Projektu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tās mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību

Vilcieni aizgājuši?

Posted on maijs 23, 2012 by - Pusdienās

«Neesmu psihoanalītiķis,» satiksmes ministrs Aivis Ronis atbild uz jautājumu, kāpēc Pasažieru vilciena valde bīdīja dārgo iepirkumu pretēji EK un valdības norādījumiem. Oligarhu ietekmi viņš dēvē par pilsētas leģendu

Kopš Aivis Ronis vairs nav diplomātiskajā dienestā, neesot nozīmes, ko pasūta restorānā, ja tās nav privātas vai «sociālas» pusdienas. «Galvenais ir saruna,» viņš bilst. Bet, kad restorānā Kitchen Spīķeros esam tomēr pasūtījuši, satiksmes ministrs secina: «Burgers ir lieliska izvēle.»

Bet saruna ar ministru ir galvenoties par jau parakstīto 610 miljonu eiro vērto līgumu starp valsts uzņēmumu Pasažieru vilciens un Spānijas kompāniju Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles. Valdības vilcināšanās ļaut līgumam stāties spēkā jau ir izraisījusi arī diplomātiskas atskaņas un viedokļu izmiju ar Spānijas valdību.

Valda Dombrovska valdība tuvākajās dienās izlems, vai dot vilcienu iepirkumam zaļo gaismu, vai tomēr ne. Eiropas Komisija ir brīdinājusi, ka, turpinot īstenot parakstīto līgumu, Latvijai var nākties pašai maksāt 100 miljonus latu, kuri paredzēti kā Eiropas Savienības Kohēzijas fonda līdzfinansējums 144 miljonus vērtajam vilcienu iepirkumam (pārējā līguma summa ir līdzekļi vilcienu uzturēšanai 30 gadu laikposmā). Finanšu ministrija secinājusi, ka iepirkumā nav ievēroti valdības oficiāli izteiktie iebildumi un norādījumi. Finanšu ministrs Andris Vilks ir visasāk izteicies pret šo līgumu – ka Latvijai nevajag «apzeltītus vilcienus», pietiek jau ar «apzeltītu tiltu» (ar to domāts pārmēru dārgais Dienvidu tilts Rīgā).

«Es pilnībā piekrītu finanšu ministram, ka valsts nevar atļauties finansēt šo projektu,» saka Ronis. «Visa jēga projektam bija tāda, ka valsts tiek pie vilcieniem, pie ražošanas, pie eksporta potenciāla par ES līdzekļiem. Ja nav šo līdzekļu, tad projekts zaudē sākotnējo jēgu. Tagad mēs to vienkārši nevaram atļauties.»

Taču ministra Vilka piesaukto «zelta tiltu» jeb projekta dārdzību neatkarīgi no tā, ir vai nav ES līdzfinansējums, Ronis nemin kā svarīgāko argumentu. Viņaprāt, «iepirkuma ideja jau bija pareiza – piesaistīt Latvijai Rietumu tehnoloģijas, modernizēt industriju, vagonbūvi un vēl perspektīvā eksportēt to uz NVS valstīm». Vienīgi «ilūziju gados» tapušā projekta īstenošana «varēja būt labāka».

Jaunajai PV valdei esot nedēļa (mūsu saruna notiek pirmdien), lai runātu ar Eiropas Komisiju un ar spāņu uzņēmumu CAF par risku, ka projektam nebūs ES līdzekļu. «Ja gadījumā Eiropas Komisija pateiks – neredz, ka šim projektam varētu dot līdzekļus, vai ka piemēros ievērojamu korekciju, tad, protams, jāiet uz priekšu ar variantu B, kas paredzētu organizēt jaunu iepirkumu un līdzekļu pārdali.»

Nākamais konkurss, ja notiktu, laika ierobežojumu dēļ varētu būt vienkāršāks un mazāks. Ar EK atvēlētajiem 100 miljoniem varētu pietikt gan vilcienu iepirkumam, gan arī ceļu remontam, kas tiek minēts arī kā «plāns C», ja vilcienus iepirkt tomēr neizdotos. (Ronis gan uzskata, ka «varam paspēt visu vēl šīs finanšu perspektīvas ietvaros», un uzsver, ka jauni vilcieni esot ļoti vajadzīgi.)

Vai Latvijai būs jāmaksā par projekta apturēšanu? Ministrs atturīgi bilst, ka «tas arī ir juridiskas interpretācijas jautājums». Juristi, kuri konsultē Satiksmes ministriju, uzskatot, ka valstij nebūšot jāmaksā – «līgums nestājas spēkā, un viss». Bet PV, kaut arī valsts uzņēmums, esot cita juridiska persona, un «mēs vienmēr esam šajā procesā gribējuši, lai tas tā arī ir, ka PV ir tas, kurš runā un vada šo procesu, nevis valsts».

Viņš atturas vērtēt, kāpēc PV vadība cerēja, ka projekts turpināsies, pat ja netiks ņemti vērā ne EK aizrādījumi, ne valdības norādījumi. «Es nevaru ielīst PV valdes galvās un loģisko secinājumu ķēdē. Neesmu psihoanalītiķis. Ja jums ir seši vai septiņi savstarpēji nesaistītu advokātu biroju atzinumi, tad, es pieļauju, tas dod pārliecību, ka viss ir kārtībā.»

Ministrs nevēlas apspriest arī priekšstatu, ka SM ir kā feodāla muiža, kurā viss sadalīts atbilstoši oligarhu interesēm. Viņam neesot bijis tādas pieredzes, tā ka tās varētu būt urban stories jeb pilsētas leģendas. Viņš piekritis piedāvājumam strādāt šajā amatā pēc sarunas ar Dombrovski un ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. «Ar konkrētiem uzdevumiem. Nebija uzdevuma iedziļināties pagātnē, ko darījuši iepriekšējie ministri, līdz ar to arī sev to neuzdevu.»

Viņa uzdevumi esot ar starptautisko sadarbību saistīti projekti un procesi, starp kuriem viņš min Rail Baltica («maija beigās izsludināsim konkursu jaunai izpētei, kā šī līnija varētu iet caur Rīgu»), ES transporttīklu attīstības politiku, sadarbību ar Krieviju transporta un loģistikas jomā. «Ir jādara viss iespējamais, lai nostiprinātu Latviju kā transporta un tirdzniecības ceļu krustpunktu. Neatkarīgi no tā, ir eiro vai nav. Jārūpējas par to, lai, nedaudz vienkāršojot, Vācijas un Krievijas tirdzniecība iet caur mums.» Ja vēl var piesaistīt sev arī citus tirdzniecības ceļus – Afganistānas tranzītu, Ķīnas kravas vai Dienvidu-Ziemeļu ceļu, – «lieliski!». Neskaidrība Eiropā pašlaik esot tik liela, ka «jādara tas, ko praktiski varam izdarīt», un arī «jāatstāj iespēja rīcības brīvībai savā valstī neatkarīgi no tā, kas citur notiek». «Tas ir bijis uzstādījums man. Un es tam veltu daudz laika. Man nav bijis laika daudz domāt un nav arī tāda uzstādījuma pašam sev, ko nākotnē darīt.»

Vai bija rēķinājies, ka varētu nākties strādāt visu Saeimas termiņu? Ronis vaļsirdīgi atzīstas, ka «nedevu lielu varbūtību, ka šī valdība nostrādās līdz nākamajām vēlēšanām». Taču apstākļi ir mainījušies – valsts ekonomika uzrāda atveseļošanās pazīmes, bet Eiropā pieaug nestabilitāte. Otrkārt, «iepriekšējo vēlēšanu un valdības veidošanas trauma ir pārdzīvota» un mazinājusies «politiskā fragmentācija». Bet opozīcija «ļoti konstruktīvi uzvedas», uzskata ministrs. Tāpēc valdībai esot lielākas cerības nostrādāt līdz šīs Saeimas termiņa beigām.

Vaicāts par galvenajiem riskiem valdības stabilitātei, ministrs kā pirmos min pašvaldību vēlēšanas un diskusijas par budžeta grozījumiem, ja tādas notiktu. Un arī – «kā pašvaldību vēlēšanu konjunktūra un partiju priekšvēlēšanu kampaņas ietekmēs diskusijas par eiro ieviešanu». Vēl arī ikdienišķākus – atsevišķu koalīcijas partneru apmierinātību vai neapmierinātību ar savu lomu un ietekmi. Taču alternatīva pašreizējai koalīcijai varētu būt vienīgi «mazliet cita koalīcija, proti, esošā ar ministru skaita pārdali». Dombrovskim esot liela autoritāte partijās, kuras saprotot, kas būtu jāuzņemas, ja viņu nomainītu. «Nezinu, kura partija tagad būtu gatava saņemt mantojumā [šādu] diskusiju un lēmumus pirms mūsu fundamentālās izšķiršanās iet vai neiet uz eiro.»

Vaicāts, kā vērtē savu un citu bezpartejisku cilvēku atrašanos valdībā, Ronis atzīst, ka «tas nav labākais, kas varēja notikt ar mūsu demokrātiju» un «liecina drīzāk par krīzes izpausmēm vai iekšpolitiskām sekām – traumatisko valdības veidošanas procesu un politisko fragmentāciju pirms un uzreiz pēc vēlēšanām». «Tikko sajutīšu, ka koalīcijas partijas var iztikt bez bezpartejiska satiksmes ministra vārdā Aivis Ronis, vai jutīšu, ka to misiju, kuru esmu uzņēmies pēc Valda Dombrovska lūguma, esmu vai nu izpildījis, vai nu nevaru izpildīt, šo darbu atstāšu.»

Par baumām, ka pēc Jāņa Kažociņa pilnvaru termiņa beigām nākamgad viņš it kā varētu kļūt par Satversmes aizsardzības biroja direktoru, pieredzējušais diplomāts atbild strupi: «Es negribu būt SAB vadītājs, es gribu būt laimīgs cilvēks.» Viņš pat nemēģinot noskaidrot «cēloņsakarību šai urbānajai leģendai». Drošības dienestu darbība ir tik specifiska, ka to nevajadzētu vadīt ienācējam no malas, uzskata Ronis. «Protams, šādas runas neizraisa kauna sajūtu», taču «neredzu sevi šajā amatā».

Ēdienkarte
Kitchen burgeri
Coca-cola, ūdens, kafija

Ir jautā

Posted on maijs 23, 2012 by - Viedoklis

Vai dārzeņu dobe pie Ministru kabineta mudinās rīdziniekus zaļākai dzīvei?


Vija Rožkalne, dārzniece no Jāņa Aldermaņa dārzniecības:
Šis projekts sakustina cilvēku domāšanu, mudina iziet no rutīnas un citādi paskatīties uz iespējām dzīvot zaļāk. Protams, pilsētas centrā audzēti dārzeņi ekoloģiski veselīgi nebūs, jo ir daudz izplūdes gāzu, taču esmu par šo projektu, jo tas rosina cilvēku domāšanu.

Toms Kokins, arhitekts:
Vai tā veicinās zaļāku dzīvesveidu, grūti spriest. Taču no pilsētas viedokļa tas ir pro-gresīvs risinājums. Turklāt varbūt alejā pretī MK ēkai var iesēt rudzus vai domāt par citu piepildījumu, jo tai vienmēr ir bijusi tikai politiska funkcija – padomju laikos Ļeņina piemineklis, tagad – protesti, bet pārējā laikā aleja stāv neizmantota.

Indulis Emsis, bijušais Ministru prezidents, Zaļās partijas biedrs:
Šī dobe cilvēku paradumus nemainīs, bet mudinās uzdot jautājumus, kāpēc dārzeņi un kāpēc pie MK. Man labāk patika vecās tradīcijas ar puķēm, tas vairāk dvēselei, bet dārzeņi – tas tomēr vēderam. Taču katra valdība jau pati izvēlas, kas tuvāks – dvēsele vai vēders.

Kāpēc es iešu

Posted on maijs 23, 2012 by - Viedoklis

Atbalstot vienlīdzību, Baltijas praidā šogad piedalīsies arī ASV vēstniecību vadītāji 

Cilvēktiesības ir neatņemamas – tās piemīt ikvienam neatkarīgi no tā, kas šis cilvēks ir vai kuru cilvēku mīl. Tāpēc es un ASV valsts sekretāres palīga vietnieks Tomass Melia, ASV vēstnieks Igaunijā Maikls Polts, kā arī daudzas citas amatpersonas, kas strādā ASV vēstniecībās Baltijas valstīs, šogad piedalīsimies Baltijas praidā. Tas ir pavisam vienkārši: mēs atbalstīsim vienlīdzību. 

Kopš 2009.gada janvāra ASV Valsts departaments Hilerijas Klintones vadībā ir īstenojis cilvēktiesību programmu, kura paredz aizsargāt arī lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) cilvēktiesības. ASV uzskata, ka ir jācenšas novērst vardarbību un diskrimināciju pret LGBT cilvēkiem visā pasaulē, it īpaši pret tiem, kam tamdēļ nākas pamest savas mājas vai valstis. 

Lai stiprinātu pilsoniskās sabiedrības grupas, atbalstītu cilvēktiesību aizstāvjus un veicinātu sabiedrības dialogu, Valsts departaments ir izveidojis valsts sekretāres globālās vienlīdzības fondu. Tā ir privātās un publiskās partnerības iniciatīva, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu attiecībā uz  LGBT kopienu. Fonda trīs miljonu dolāru budžets tiek izmantots Valsts departamenta centieniem palīdzēt cilvēktiesību aizstāvjiem. Turklāt mēs labprāt sadarbotos arī ar citu valstu valdībām, korporācijām un fondiem, kuri vēlas atbalstīt šādas iniciatīvas. Kopš 2010.gada esam snieguši palīdzību vairāk nekā 40 LGBT aizstāvjiem 11 valstīs Āfrikā, Āzijā un Tuvajos Austrumos. 

ASV vēstniecības Eiropā un visā pasaulē veicina vienlīdzību un toleranci pret LGBT kopienu. Daudzi ASV vēstnieki Eiropā publiski izsaka atbalstu LGBT cilvēktiesību ievērošanai. ASV vēstniecības darbinieki Romā palīdzēja pārliecināt popzvaigzni Lēdiju Gagu pērn jūnijā uzstāties EUROPride Romā. Valsts sekretāres Klintones teiktais, ka  «geju tiesības ir cilvēktiesības un cilvēktiesības ir geju tiesības» tika iekļauts pasākuma atklāšanas runā un uzdrukāts uz daudzu dalībnieku krekliņiem un uzlīmēm. 

Slovākijā, kur 2010.gada praida gājiens beidzās ar vardarbību, ASV vēstniecības darbinieki pulcināja vairāk nekā 20 dažādu valstu vēstniekus, kuri parakstīja publisku paziņojumu, paužot atbalstu gājienam. 2011.gadā ASV vēstnieks praida gājienā soļoja blakus Bratislavas mēram. Serbijā ASV vēstnieks presē publicēja rakstu, kurā atzina: «Ja tu esi lesbiete, gejs, biseksuālis vai transpersona, zini, ka ASV ir ar tevi un mēs esam nelokāmi savā apņēmībā.» 

Aktīvas ir arī starptautiskās organizācijas. ANO Cilvēktiesību padomes sesijā 2011.gada martā ASV līdz ar vairākām citām aktīvākajām valstīm nāca klajā ar paziņojumu Izbeigt vardarbības aktus un līdzīgus cilvēktiesību pārkāpumus seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ. Atbalstu šim paziņojumam izteica 85 valstis, to skaitā arī 20 valstis, kuras iepriekš nebija izteikušas atbalstu līdzīgiem paziņojumiem LGBT kopienas tiesību veicināšanai. Arī visas trīs Baltijas valstis ir parakstījušas šo paziņojumu. 

Mēs piedalīsimies gājienā, lai atbalstītu LGBT kopienas cilvēkus Latvijā, Baltijā, Eiropā un visā pasaulē. Kā nesen sacīja prezidents Obama: «Mēs vēl nekad neesam kļūdījušies, paplašinot tiesības un pienākumus ikvienam cilvēkam.» 

Mēs varam sākt ar mazumiņu, visā pasaulē piedaloties gājienos, lai atbalstītu tos, kuru tiesības netiek ievērotas, – lai pateiktu, ka ikkatra cilvēka tiesības ir svarīgas.

Likme uz 1%

Posted on maijs 23, 2012 by - Komentārs

PVN samazināšana ir stratēģisks lēmums, kuram nav tīri ekonomiska pamata

Nestabilitāte un neprognozējamība pasaulē ir sasniegusi līmeni, kādu neesam piedzīvojuši pēdējos 20 gadus, varbūt pat ilgāk. 

Jau divus gadus pūžņojošās problēmas Grieķijā tuvojas kritiskajai robežai, kad izšķirsies jautājums – amputēt vai tomēr ārstēt? Gan vienā, gan otrā gadījumā ietekme uz eirozonu un Eiropas Savienību kopumā var būt dramatiska. Grieķijas izstāšanās radītu jautājumus par projekta kopējo dzīvotspēju, bet lēmums sakost zobus un turpināt maksāt par tās palikšanu eirozonā neizbēgami nozīmēs, ka būs jāsper soļi uz daudz lielāku kopējo finansiālo un līdz ar to politisko integrāciju. 

Arī aiz Eiropas robežām briest notikumi, kuri var izgāzt pašreizējo pasaules kārtību no eņģēm. Ja rietumvalstis sarunās ar Irānu nespēs atrast pieņemamu veidu, ka novērst «persiešu atombumbas» attīstību, Izraēlas vai ASV uzbrukums šai valstij kļūs gandrīz neizbēgams. Kas tad notiktu ar naftas cenām un pasaules ekonomiku, nebūtu patīkami nevienam. Nav izslēgti nepatīkami pārsteigumi arī Ķīnā, Amerikā vai Krievijā.

Nestabilitāte un neskaidrība ir būtisks fons valdības pēkšņajam lēmumam samazināt pievienotās vērtības nodokļa likmi par vienu procentpunktu no 1.jūlija. Pirmajā mirklī šis solis var šķist maz saistīts ar notikumiem Atēnās, Teherānā vai Pekinā, tomēr tā dziļākā būtība ir stratēģiska apņemšanās šajā augošajā nestabilitātē piesaistīt Latviju drošākam politekonomiskam veidojumam. Par nelaimi, ir neiespējami prognozēt, vai šis mērķis ir sasniedzams.

PVN samazināšanas ekonomiskais pamatojums ir vājš. Kā valdība līdz šim uzsvērusi, Latvijas tautsaimniecības nepārprotama prioritāte ir darbaspēka nodokļu samazināšana, un katrs no 40 miljoniem latu, no kura budžets atteiksies zemāka PVN vārdā, būs viens lats mazāk, kuru veltīt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšanai vai neapliekamā minimuma paaugstināšanai. 

PVN samazināšanai ir tikai viens mērķis – ierobežot cenu pieaugumu nākamajos sešos mēnešos, lai panāktu atbilstību Māstrihtas līgumā noteiktajam inflācijas kritērijam un radītu iespēju iestāties eirozonā 2014.gadā. 

Vai tas ir tā vērts? 

Pievienošanās eirozonai nepārprotami ir Latvijas interesēs. Globalizētajā ekonomikā ar tai raksturīgajām milzīgajām kapitāla plūsmām mūsu valūta vienkārši ir pārāk maza, lai nodrošinātu Latvijas tautsaimniecību pret pēkšņām, destabilizējošām svārstībām valūtas kursā vai procentu likmēs. Eirozonas ekonomikas apjoms un milzīgais ar eiro saistīto darījumu skaits nozīmē, ka tā kurss nav pakļauts tik straujām svārstībām kā daudz mazāku valstu valūtas. Tāpēc nav brīnums, ka šodien grūti atrast kādu nozīmīgu Latvijas uzņēmēju organizāciju, kura neatbalsta Latvijas iestāšanos eirozonā.

Taču fakts, ka Latvijai vispār būtu izdevīgi iestāties eirozonā, nenozīmē, ka apņemšanās iestāties 2014.gadā būtu jānostāda augstāk par jebkuru citu ekonomisko mērķi. Godīgi jāatzīst, ka pašreizējā situācijā, kad ilgtermiņā nozīmīgi lēmumi jāpieņem apstākļos, kuros nākotne ir ļoti biezā miglā tīta, neviens nevar droši pateikt, kā būs labāk. Var būt, ka lēmums samazināt PVN izrādīsies lieks, jo līdz gada beigām eirozonas krīze būs tik tālu saasinājusies, ka tā vai nu negribēs, vai nu nevarēs paplašināties. Var būt, ka lēmums būs pat kaitīgs: SVF un Eiropas Komisija to neatbalsta, un tas var kalpot par argumentu tiem cilvēkiem EK un Eiropas Centrālajā bankā, kuri uzskata, ka Latvija vēl nav gatava dalībai eirozonā. Izpildīt Māstrihtas kritērijus un pēc tam tikt noraidītai tāpēc, ka Latvijas atbilstība nav «ilgtspējīga», būtu daudz neizdevīgāk, nekā vienkārši neizpildīt inflācijas kritēriju.

No otras puses, ja Latvija pat tikai formāli neizpildīs kritērijus, mēs eirozonā neiekļūsim. Augošās nestabilitātes apstākļos mēs nākamgad varam nonākt situācijā, kurā kožam visos iespējamajos pirkstos par to, ka esam palikuši kaut kādā politekonomiski pēlēkajā zonā, kamēr Igaunija un pārējās eirozonas valstis kļūst par aizvien integrētāku un vienlaikus no citām valstīm norobežotāku klubu. Kā viens igaunis šo jautājumu definēja pērn konferencē Rīgā, Baltijas valstīm ir tikai divas izvēles, kādā valūtā veikt maksājumus: eiro vai rubļos.

Varbūt tas ir pārspīlēti. Turklāt lēmums par PVN samazināšanu ir pretrunā ar līdz šim konsekventi apgalvoto, ka tas, ko darām, lai iekļūtu eirozonā, ir tas, kas būtu jādara jebkurā gadījumā: samazināt deficītu, ierobežot valsts parādu. PVN pazemināšana ir pirmā reize, kad darām kaut ko tādu, ko nevajadzētu darīt, lai panāktu lielāko mērķi – eiro ieviešanu. 

Nav modeļa, kurš pateiks priekšā, vai tā šobrīd ir pareizā izvēle, vai nav. Tajā pašā laikā no tās var būt atkarīga ne tikai Latvijas ekonomiskā, bet arī politiskā attīstība nākamajās desmitgadēs, turklāt, to pieņemot, gan Dombrovskis, gan Rimšēvičs (kura pilnvaras beigsies 2013.gada nogalē) vēl ciešāk saista savu nākotni ar jautājumu, vai Latvija nākamgad saņems uzaicinājumu iestāties eirozonā. Taču rezultātu gandrīz pilnībā noteiks faktori, kuri ir ārpus Latvijas lēmēju kontroles un prognozēšanas spējām. 

Tāpēc likmes ir daudz augstākas par 1% PVN. Bet rezultātu noteiks dieviete Fortūna – kā kritīs viņas mestie kauliņi, nevar pareģot neviens.

Komentārs 140 zīmēs
Lēzeni: panākts politisks izlīgums par pensijas vecuma paaugsti-nāšanu līdz 65 gadiem. Sāksim tomēr agrāk, 2014.gadā, bet beigsim vēlāk – 2025.gadā.

Sabiedrība citiem pasažiervilcieniem: Štokenbergs tiek atsaukts no politiskās trimdas, lai risinātu vilcienu iepirkumu skandālu.

Nespiež «Like»: milzīgā nepacietībā gaidītā Facebook ienākšana fondu biržā nesusi vilšanos. Akciju cena nevis kāpj, bet krīt.

Renacionalizācija

Posted on maijs 23, 2012 by - Komentārs

Pirms gada izdotais «rīkojums nr.2» būtiski mainījis Latvijas politiku

Vai varat iedomāties ziņu: «Premjerministrs Ainārs Šlesers un satiksmes ministrs Jānis Urbanovičs noraida bijušās KNAB priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes trešdien presei teikto, ka 500 miljonu latu vērtais airBaltic lidmašīnu iepirkuma konkurss rīkots vienam pretendentam, bet daļa līgumā paredzētās summas aizplūdīs uz konkursu «sakārtojušo» politiķu ofšoriem.» 

 Un tālāk: «Pasūtījumu ieguvušās Hipotēku un zemes bankas lielākais akcionārs Vladimirs Antonovs uzskata, ka viņa piedāvājums vienkārši bijis labāks nekā Airbus un Boeing konsorcijam. KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis sola sākt pārbaudi par Strīķes izteikumiem, kurus premjerministra padomnieks Aivars Lembergs nosaucis par «Londonas tiesas sorosveidīgo šakāļu» politisku pasūtījumu.» 

Varbūt ne gluži tik briesmīgas, taču ziņas šodien noteikti būtu citādas, ja pērn 28.maijā nebūtu bijis Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojuma par Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Tomēr arvien dzird spriešanu, vai Saeima tiešām bija jāatlaiž, jo, raugi, Latvijas politikā nekas neesot būtiski mainījies. 

Zatlera rīkojuma iemesls bija Saeimas lēmums noraidīt KNAB un prokuratūras lūgumu ļaut veikt kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietās. Ja pirmītējās fiktīvās «ziņas» šķiet pārspīlēti sirreālas, ieskatīsimies šīs 26.maija sēdes stenogrammā.

«Pirms nedēļas Inese Šlesere dzemdēja četrus kilogramus 70 gramus smagu puiku, 57 centimetrus garu (..). Tagad, es domāju, šīs situācijas autori faktiski ir ieplānojuši acīmredzot vēl izdarīt kādu smagu ievainojumu un kādu traumu Aināra Šlesera ģimenei, viņa sievai.» (Andris Bērziņš, PLL) «Es domāju, ka šīs kratīšanas patiesā jēga ir zudusi. Visa vakardienas un šodienas pasākuma jēga ir publisks sods.» (Edgars Zalāns, PLL) «Tas viss patiešām izskatās smieklīgi, un, ja mēs nopietni domājam, ka tagad, atbalstot šo pieprasījumu, mēs pacelsim Saeimas reputāciju, es domāju, ka situācija ir pilnīgi pretēja.» (Boriss Cilevičs, SC) «Loģikas tiešām šeit nav nekādas.» (Sergejs Dolgopolovs, SC)

Debates nebija ne ilgas, ne karstas. Visgarāk runāja Šlesers pats – par to, kāpēc tiesībsargātāju prasība neesot pamatota. Mazākuma pārstāvji no valdošās koalīcijas Vienotības un VL–TB/LNNK iebilda, ka Saeima nevar lemt izmeklētāju un tiesas vietā. Taču mēģināt pārliecināt par to vairākumu – ZZS, SC un PLL – nebija jēgas. Visiem bija skaidrs, ka lēmums ir pieņemts, bet Saeimas sēde ir tikai formalitāte.

Zatlers savā paziņojumā precīzi raksturoja šo politikas atsvešināšanu sabiedrībai. Ka notiek ne tikai valsts nozagšana, bet «tuvojas arī mūsu valsts demokrātijas privatizācija». Jo lielāka laika distance kopš Zatlera rīkojuma, jo labāk redzams, ka tas ir punkts, kas sadala atjaunotās Latvijas politisko kultūru divos principiāli atšķirīgos posmos. 

Pirmo vienā vārdā var raksturot kā privatizāciju. Tā neaprobežojās ar īpašumiem vien, bet aptvēra arī visus trīs valsts varas zarus – izpildvaru, likumdevēju un arvien uzstājīgāk arī tiesu varu. (Par šim posmam programmatisku var uzskatīt premjerministra Andra Šķēles 1996.gadā Saeimai teikto, ka valsts ir uzņēmums.) Otrajam, ko iesāka tautas nobalsošana par 10.Saeimas atlaišanu un šīs Saeimas vēlēšanas, būtu jākļūst par valsts varas un politikas renacionalizāciju, proti, atdošanu atpakaļ tautai.

Valsts varas privatizācija pirms gada bija sasniegusi izšķirīgo brīdi. Bija skaidrs, ka līdz gada beigām, kad Valda Dombrovska valdība būtu pabeigusi starptautiskā aizdevuma programmu, taptu Saeimas īstā vairākuma – ZZS, SC un Par labu Latviju! – valdība (kurai droši vien pievienotos arī daļa sašķēlušās Vienotības). Varbūt Šlesers nebūtu premjerministrs un Urbanovičs tieši satiksmes ministrs, varbūt dalītu citus valsts pasūtījumus, taču, apzinādamies šāda izkārtojuma izcilo nepopularitāti, līdz kārtējām vēlēšanām 2014.gadā privatizētāji censtos maksimāli sagrābt priekšdienām tiklab finanšu, kā arī varas «resursus». Mēs būtu pieredzējuši neierobežoti cinisku patvaļu.

Tā vietā pašreizējā Latvijas valdība nav viena vai dažu personu privāta uzņēmuma valde. Divus gadu desmitus koptās tradīcijas nav uzreiz izzudušas, protams. (Par to atgādina ņemšanās ar galvenoties privātam biznesam, nevis braucēju drošībai domātajiem fotoradariem.) Mēģinājumi izmantot politisku ietekmi priekšrocību iegūšanai diemžēl būs vienmēr. Arī oligarhi ar saviem resursiem nekur nav pazuduši, un valdībai varētu būt kārdinājums ielaisties ar viņiem darījumos. Taču saimnieku pavēle vairs nav augstākais un neapspriežamais likums.

Par politikas stila pārmaiņām varbūt vislabāk liecina problēmas, kuras nu var vērot izpildvarā un Saeimā. Pieredzējuši ierēdņi piepeši ir nekompetenti, kad ministrs uzdod izstrādāt politiku konkrētu mērķu sasniegšanai. Līdz šim bija raduši otrādi – varas īpašniekiem vajadzīgās izmaiņas likumos uztaisīt par valsts politiku. Arī Saeimas deputāti palaikam šķiet nīkstam neziņā – valdību lielākoties nodarbina budžets un eiro, un nav kas norāda, ko darīt, kad kāds entuziasts piepeši uzstāj, ka, piemēram, jāgroza Satversme.

Taču labāk varas decentralizācijas problēmas nekā vienas stingras un savtīgas rokas norādīta «kārtība». Tautai un tās priekšstāvjiem vienkārši jāmācās uzņemties atbildību par renacionalizēto varu un vienmēr jāraugās, lai neatgriežas vecie un nenāk jauni tās privatizētāji.

Komentārs 140 zīmēs
Tiesa Londonā: «Ja jūs, Aivar Lemberg, nepakļausities tiesas prasībai, (..) jūs var ieslodzīt.» Lembergs: «Nu tā mēs dzīvojam tik tiesiskā valstī un tik tiesiskā Eiropā.»

Nopietni? 18.maijā ministrs Kozlovskis atgādināja, ka lauzīs līgumu ar Vitronic, ja stacionārie radari nebūs uzstādīti līdz 20.maijam.

Jaunā Krievijas premjerministra Medvedeva valdība ir tā pati vecā premjerministra Putina valdība. Lai nesajūk – Putins tagad ir prezidents.

Karsts gads

Posted on maijs 23, 2012 by - Redaktores sleja

Karš pret oligarhiem – tā pirms gada vēstīja Ir vāks ar tanku, kurā bijām «iesēdinājuši» norūpējušos Jutu Strīķi un smaidošu Valdi Zatleru ar atbalstītāju dāvātām maijpuķītēm rokā. Pēc gada daudz kas ir mainījies

Maijpuķītes Zatleram ielās vairs nedāvina. Eksprezidents nespēja noturēties uz rīkojuma nr.2. popularitātes viļņa un pakrita zem tanka – nevis tā, kurā viņu simboliski iesēdinājām maijā, bet gan cita, kuru oktobrī Zatlers pats ievilka koalīcijas sarunās, piesaucot kā pierādījumu ciešai pārliecībai, ka valdība jāveido ar SC.

Zatlera lēmums noraut stopkrānu oligarhu orģijām 10.Saeimā ir izmainījis Latvijas politiku, dodot tai iespēju kļūt godīgākai. Taču tas nedod nekādas garantijas paša Zatlera karjerai politikā – deputāta mandāts nav uz mūžu piešķirta eksprezidenta «ekstra».

Tomēr saistībā ar rīkojumu nr.2. būtisks ir ne jau tā autora politiskais liktenis, bet gan paša rīkojuma rezultātu noturīgums. Un par to ir vērts sākt uztraukties, liecina mūsu inspekcija politiskajā virtuvē.

Toties Jutai Strīķei ir vairāk iemeslu smaidīt, nekā bija pirms gada. Ticis vaļā no traucējoša vadītāja, KNAB pašlaik turpina «oligarhu lietu» un vēl vairākas citas liela mēroga korupcijas izmeklēšanas, par kurām Strīķe intervijā saka: tām ir pilnīgi cits sarežģītības līmenis, nekā KNAB darbojies līdz šim. Tāpēc jābruņojas ar pacietību. Ja izmeklēšanu salīdzinām ar omleti, olas jeb pierādījumi KNAB rīcībā ir, tagad jāslīpē recepte. Strīķe sola rezultātu, taču tas nebūs rīt uz brokastlaiku.

Radars pasaulē

Posted on maijs 16, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Grieķijai nākšoties rīkot jaunas ārkārtas vēlēšanas, jo sarunas par valdības veidošanu otrdien beigušās bez vienošanās, uzskata sociālistu partijas PASOK līderis Evangels Venizels. Izeja no politiskā strupceļa Grieķijai ir jāpanāk līdz ceturtdienai, kad sanāks jaunais parlaments, pretējā gadījumā būs jāizsludina jaunas vēlēšanas, kas tad notiktu jūnijā.

Vācijas kancleres Angelas Merkeles partija Kristīgi demokrātiskā savienība (CDU) svētdien cieta smagus zaudējumus Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes parlamenta vēlēšanās. Atbalsts Merkeles partijai tur saruka no 35% līdz 26%. Tas ir vissliktākais vēlēšanu rezultāts, kādu CDU jebkad pieredzējusi šajā federālajā zemē.

Polijas parlamenta apakšpalāta sestdien atbalstīja ES fiskālās disciplīnas līguma ratifikāciju. Par balsoja 294 deputāti, bet 155 likumdevēji to noraidīja. Par līgumu vēl jābalso arī Senātam.

Starptautiskā reitingu aģentūra Moody’s pirmdien samazinājusi 26 Itālijas banku kredītreitingus, norādot, ka tās apdraud problēmas, kas joprojām nomāc eirozonu. Starp tām ir arī divas lielākās Itālijas kredītiestādes – Unicredit un Intesa Sanpaolo. Daļai banku to vērtējums samazināts pat par četrām pakāpēm.

Eiropas Komisija vērsusies Eiropas Kopienu tiesā, lūdzot noteikt, vai Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums (ACTA) nav pretrunā ar ES Pamattiesību hartu un neierobežo pilsoņus. Vairākas Eiropas valdības un likumdevēji ir pauduši bažas par ACTA, un tūkstošiem demonstrantu ir izgājuši ielās, lai protestētu pret ierobežojumiem internetā.

No Krievijas šā gada aprīlī aizplūdis kapitāls astoņu miljardu ASV dolāru apmērā, pirmdien paziņoja valsts ekonomikas ministra vietnieks Andrejs Klepačs. No Krievijas pērn aizplūdušā kapitāla apjoms sasniedza 84 miljardus dolāru, tādējādi vairāk nekā divkāršojoties salīdzinājumā ar 2010.gadu un pārspējot visas oficiālās prognozes.

Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs pirmdien aicināja Eiropu nepazemot Ukrainu. Kijevai nācās atlikt šomēnes Jaltā iecerēto Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu prezidentu samitu, jo virkne līderu noraidīja ielūgumu apmeklēt Ukrainu, tā pauzdami bažas par varasiestāžu izturēšanos pret notiesāto Ukrainas ekspremjerministri Jūliju Timošenko. Eiropas Komisija paziņojusi, ka bloka komisāri boikotēs Ukrainā gaidāmās Eiropas futbola čempionāta finālturnīra spēles.

Lietuvas valdība neatbalsta ierosinājumu sarīkot referendumu par jaunas atomelektrostacijas būvi, jo Seims jau agrāk noteicis, ka Lietuvai arī turpmāk jāpaliek atomenerģētikas valstij, pirmdien paziņojis enerģētikas ministrs Arvīds Sekmoks. Paredzams, ka Latvijas Latvenergo šajā projektā varētu iegūt 20% daļu, Igaunija – 22% daļu, Lietuva – 38%, bet stratēģiskais investors Hitachi – 20%.

Indonēzijas valdība atsakās atdot Krievijai tā dēvētās melnās kastes, kas atrastas Krievijā būvētās pasažieru lidmašīnas Sukhoi Superjet 100 katastrofas vietā Indonēzijas Javas salā, un aicina Krieviju palīdzēt izmeklēšanā. Lidmašīna ar vismaz 45 cilvēkiem, kas bija devusies demonstrācijas lidojumā, pagājušo trešdien ietriecās vulkāna nogāzē.

ES dalībvalstu ārlietu ministri pirmdien vienojušies par sankciju paplašināšanu pret Sīrijas valdošo režīmu. Ministri vienojušies par divu uzņēmumu un trīs cilvēku aktīvu iesaldēšanu, kuri tiek turēti aizdomās par prezidenta Bašara al Asada atbalstīšanu. ES noteiktās sankcijas aizliedz Sīrijas naftas importu un ieroču piegādi tai, kā arī vērstas pret noteiktām ar valdošo režīmu saistītām personām.