Benzīna cenas Latvijā
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
Birokrātija
Izvēle uz drupām
Prieks par to, ka pusmūža cilvēkiem pirmo reizi dzīvē radusies iespēja balsot, ir neviltots. Taču tikpat īsts ir naids, kas pēc diktatora Kadāfi gāšanas un kara turpina šķelt Lībiju, kurā vēlēšanas vairojušas jautājumus, nevis atbildes
Automāta kārta pāršķeļ nakts klusumu. Ir krietni pāri četriem rītā, un Misrātā saskaitīti pēdējie vēlēšanu biļeteni. Tukšajās skolas telpās atbalsojas prieka pilns slavinājums Dievam «Allahu Akbar!». Vīri apskaujas, sit cits citam uz pleca, un jaunākie gaužām negribīgi piekrīt, ka ar vienu happy fire* kārtu pietiek. «Miaa, miaa?**» neticamā jūtu uzplūdā manus plecus sapurina vēlēšanu iecirkni apsargājošais komandieris Abdulbasets – vīrs virs 40, rūpīgi apcirptu vaigu bārdu un skatienu, kurā var izlasīt revolūcijas piezīmes.
Abdulbaseta paša kontā ir divi iznīcināti tanki, bet viņa komandētie snaiperi nogrieza režīma lojālistiem dienvidaustrumu ieeju Misrātā. Tieši par šo pilsētu revolūcijas laikā notika visasiņainākās cīņas, un Misrātas brigāžu kaujinieki bija tie, kas nogalināja gāzto Lībijas diktatoru Muamaru Kadāfi. Tiek uzskatīts – bez uzvaras Misrātā Lībijas nemierniekiem nebūtu izdevies tik ātri pārņemt varu visā valstī, pārtraucot 40 gadus ilgušo Kadāfi valdīšanu.
Šonakt Abdulbasets par karu nerunā. Viņš ir laimīgs – pirmo reizi mūžā pats izvēlējies, kam pievilkt ķeksīti vēlēšanu biļetenā. Pēdējās brīvās parlamenta vēlēšanas Lībijā notika pirms viņa dzimšanas – 1952.gadā. Turklāt iecirkņa rezultāti rāda komandierim tīkamu ainu – Misrāta ir izvēlējusies cienījamus vecā režīma opozicionārus, kaujinieku līderus un īsteni ticīgos.
Lībijas kopējie rezultāti pēc 7.jūlija vēlēšanām gan ataino citu spēku samēru – no partijām ar krietnu balsu pārsvaru uzvarējuši liberāļi, krietni iepakaļ atstājot islāmistus – gan mērenos, gan radikālos. Tam ir vairāki iemesli – liberāļu līderis Mahmuds Džibrils jau kopš revolūcijas ir starptautisko un vietējo mediju uzmanības centrā, solot nacionālu izlīgumu. Turklāt arī sarežģītā vēlēšanu sistēma dod priekšroku visos reģionos pārstāvētai partijai. Tāpēc jautājums, kurp – uz pilsoņu karu vai nacionālo izlīgumu – virzīsies Lībija, vēl nebūt nav atbildēts.
Īkšķis tintē
Kaujas par Misrātu pērn ilga četrus mēnešus – kopš 17.februāra. Nogalināto skaits pārsniedza 2000, ievainotos pat neskaitīja. «Nebija laika,» man saka jaunievēlētā Musulmaņu brālības deputāte Zainaba Bāju, kura strādāja pilsētas hospitālī. Pirms tam 22 gadus nodzīvojusi Lielbritānijā, bijusi ārste lielā slimnīcā, bet līdz ar pirmajām ziņām par revolūciju atgriezās Lībijā un vēl tagad no aizkustinājuma apraudas, atceroties mājupceļu.
Par nākotni sieviete runā nedroši. «Vai jūs [Eiropā] pieņemsit mūsu izvēli? Saproti, krietns musulmanis nevar bez ticības. Mūsu šodienas islāmisms nav agresīvs. Tāpēc nevajag mūs šķirot liberāļos un islāmistos,» aicina Zainaba. «Reliģija ir žēlsirdīga, revolūcijas laikā slimnīcā pieņēmām visus.» Viņa piesauc pērnā gada 21.aprīli, kad Misrāta kļuva par pasaules galveno ziņu, bet ārsti cīnījās arī par rietumnieku dzīvībām. Todien Kadāfi lojālistu raidīta granāta nogalināja Oskaram nominēto britu dokumentālistu Timu Heteringtonu un vienu no pasaulē atzītākajiem kara fotogrāfiem Krisu Hondrosu.
Ielā, kur nāvīgi ievainoja žurnālistus, frontes līnija vēl tagad nav izbalējusi – sašautas ēkas, šķērsielas gruvešos tanku vraki. «NATO šiem uzmeta bumbu. Tiešais trāpījums,» skaidro Ahmeds. Tagad viņš ir tulks, bet revolūcijas laikā bija snaiperis. Pirms tam 20 gadus nodzīvoja Vācijā – izstudēja par mašīnbūves inženieri, strādāja Mercedes. «Zini, šodien tiešām esmu laimīgs. Kad Vācijā notika vēlēšanas, vienmēr domāju – vai kādreiz es arī varēšu balsot? Redzi, varu!» rādot tintē izmērcēto rādītājpirkstu, Ahmeds staro. Viņa izvēle nebija grūta – pievilka ķeksīti trimdas inteliģences izlolotajai partijai un savam komandierim, leģendārajam Misrātas brigadierim Sallahidīnam Bādi. «Viņš vienmēr būs frontes īstajā pusē.»
Paradoksāla patiesība, jo arī tagad, gadu pēc kara, tas patiesībā nemaz nav beidzies. Bādi vienības virzās uz kaimiņu pilsētu Benī Valīdu, kuras kaujinieki vēlēšanu dienā nolaupīja divus Misrātas žurnālistus.
Deputāts ar ložmetēju
«Mēs tos lojālistus…,» komandieris Bādi sit dūri pret plaukstu, tā rādot, kas notiks ar vecā režīma piekritējiem. Šis jaunievēlētais deputāts nesteidz maskēšanās tērpu un kara džipu ar piekabē iestiprinātu ložmetēju nomainīt pret uzvalku un mersedesu, kas ir tipiskā šejienes valdības auto marka. Bādi ir pārliecināts – vēl visas uzvaras nav izcīnītas.
Tiešām, Lībijas ziemeļaustrumos vecajam režīmam lojālie federālisti sabotē jau tā trauslo līdzsvaru – pirms vēlēšanām un vēlēšanu dienā vairākās pilsētās notiek bruņoti uzbrukumi vēlēšanu komisijām, dažviet sadedzina vēlēšanu materiālus. Arī cilšu cīņas dienvidos nebeigsies līdz ar vēlēšanām, bet revolūcijas šūpulis Bengāzī visai negribīgi atdod Tripolei galvaspilsētas statusu. Savukārt Misrātas kaimiņi Benī Valīda, pēdējā no Lībijas lielajām pilsētām, kuru savā kontrolē pārņēma revolucionāri, patiesībā joprojām ir pilsēta pati par sevi – ar saviem brigadieriem un savu attieksmi pret Lībijas jauno kārtību.
«Mēs uzvarējām, jo gājām tikai uz priekšu. Ne centimetru atpakaļ. Zinājām – vai nu mirsim visi līdz pēdējam kaujiniekam, vai uzvarēsim,» saka pāragri nosirmojušais bijušais militārais pilots Bādi.
Sēžam uz akmeņu krāvumiem Vidusjūras krastā – zeltainās smiltis, tirkīzzilais ūdens, sulīgi caurspīdīgā melone cienastā ļoti kontrastē ar skarbo sarunu. Bādi savā priekšvēlēšanu programmā, līdzīgi kā citi, solīja vienotu armiju un bijušo kaujinieku rehabilitāciju. Tās ir problēmas, kuras jaunajai Lībijas valdībai nāksies risināt pirmām kārtām.
Pēc dažādām aplēsēm, valstī ar 5,6 miljoniem iedzīvotāju ir aptuveni 150 tūkstoši bijušo kaujinieku. Ieroči mājās ir katram, to daudzumu melnajā tirgū neviens pat nav centies noskaidrot. Līdz šim Lībiju vadījusī Nacionālā pagaidu valdība netika galā nedz ar ietekmīgo Misrātas, Zintanas un citu brigāžu iekļaušanu vienotos bruņotajos spēkos, nedz ar ieroču nodošanas programmu. Kad Bādi prasu, vai tiešām viņa kaujinieki iekļausies vienotas nacionālās armijas rindās, viņš šķelmīgi nosmaida: «Skatoties, kādi būs komandieri!»
Jāatzīst, vieglo kaujas ieroču klātbūtni Misrātā tikpat kā nemana, ar automātu plecā, kā dažā citā Āfrikas valstī, Lībijā neviens nestaigā. Jā, mašīnu piekabēs vīd ložmetēju silueti, bet stobri parasti, izņemot vēlēšanu dienu, ir glīti iepakoti rakstainās segās. «Ja īsts komandieris pateiks, ka turpmāk visi lielgabali jātur bāzē, kaujinieki tā arī darīs,» pārliecināts Bādi.
Taču tikpat droši Bādi zina, ka neviens par pilnu neņems kabinetu virsniekus, ja valdība tādus nozīmēs vadīt jauno valsts armiju. To labi pierāda nākamā sarunas epizode – dzirdot jautājumu par vēlēšanās uzvarējušo Mahmudu Džibrilu, kaujinieks tikai slaidi nospļaujas, un sarunas temats ar to ir izbeigts.
Bez pārbēdzējiem!
Mahmuda Džibrila – pirmā Lībijas pārejas valdības vadītāja, Rietumos augstāko izglītību ieguvušā liberālā politiķa – Nacionālo spēku apvienība guva pārliecinošu uzvaru, saņemot 39 no 80 deputātu mandātiem, par kuriem sacentās partijas, otrajā vietā ar 17 mandātiem atstājot Musulmaņu brālību.
Daudzos reģionos Džibrilu uzskata par jaunās valdības vadītāju, kura galvenais uzdevums būtu noklusināt federālistu protestus ziemeļaustrumu provincēs, izstrādāt naftas ieguves un tirdzniecības politiku, kā arī samierināt etniskos konfliktus. Viņa partijas priekšvēlēšanu pīlāri bija demokrātiska, sekulāra valsts un mērens islāms kā neatņemama Lībijas kultūras sastāvdaļa. Taču islāmistu partijas, kuras labus rezultātus uzrādījušas konservatīvākajās valsts pilsētās, tikai smīkņā par Džibrilu.
Ir skaidrs, ka, piemēram, bez Misrātas – Lībijas tirdzniecības citadeles un vislabāk bruņoto brigāžu mājvietas – atbalsta Džibrilam savas idejas īstenot nenāksies viegli. Bet te viņu neciena. «Šitas āksts – kur viņš bija, kad Misrāta noasiņoja? Un kāpēc jūs, rietumnieki, viņu apsveicat?» jautā mēreno islāmistu partijas līderis Abdurahmans Sevehli, kurš par savas politikas stūrakmeņiem sauc stiprus, no galvaspilsētas neatkarīgus reģionus un reliģiju kā valsts pamatvērtību.
Arī Sevehli būs starp jaunievēlētajiem deputātiem un uz jautājumu, kāda varētu būt Lībijas nākotne, atbild nevilcinoties – perfektā Oksfordas angļu valodā, caururbjošo skatienu nenovēršot ne mirkli: «Bez pārbēdzējiem.» Pēc pauzes seko skaidrojums: «Džibrils bija starp Kadāfi «Rietumu luteklīšiem», režīma laikā viņš nepakustināja ne pirkstu, kad mēs smakām cietumos, kad mūs ar kaunu izdzina trimdā un mūsu dēlus nomocīja tā trakā velna inkvizitori. Viņš nav pelnījis vadīt Lībiju,» stingri nosaka Sevehli. Pēc brīža acīs atspīd ironiskas uguntiņas: «Kāpēc tad Baltijas valstis pēc revolūcijas neatdeva varu krievu komunistiem?»
Spoku pilsēta
Tikai pirms gada Tavergā – nelielā pilsētā pusceļā starp Misrātu un Kadāfi dzimto ciemu Sirtu – dzīvoja atuveni 30 tūkstoši cilvēku. Ne arābi, bet pirms vairāk nekā gadsimta atbrīvotu Āfrikas dienviddaļas vergu pēcteči. Daudzi no viņiem ieņēma augstus amatus Kadāfi valdības struktūrās un armijā, tāpēc revolūcijas laikā pilsēta nokļuva krustugunīs. Kadāfi spēki civiliedzīvotājus izmantoja kā dzīvo vairogu, ieejot Misrātā. Turpretī Misrātas brigādes apgalvo, ka tieši Tavergas vīri bijuši starp nežēlīgākajiem Kadāfi algotņiem, kuri ielauzās viņu mājās, izvaroja sievas un meitas.
Atriebjoties Misrātas brigādes pērn augustā burtiski izslaucīja Tavergu, atstājot nodedzinātas, smagās artilērijas sašautas krāsmatas. Tālāk par pirmo krustojumu šajā pilsētā netiekam. Policijas patruļa ir nepielūdzama – pilsētā esot beigti dzīvnieki, smaka un mušas, kas iznēsā infekcijas, vēlētāju tur nav, tāpēc Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas eksperti (arī es esmu viena no tiem) var mierīgi doties projām.
Lielākā daļa Tavergas civiliedzīvotāju tagad mitinās bēgļu nometnēs dažādās Lībijas vietās, daudzi vīrieši par vārdā nenosaucamiem kara noziegumiem atrodas Misrātas cietumos. Visticamāk, viņi savās mājās neatgriezīsies. «Tie cūkas lai te nerādās, izkausim līdz pēdējam,» saka kāds jauns kaujinieks, pašpārliecināti atglaužot nepaklausīgās cirtas. Pilsētas mērs ir politkorektāks, bet doma tā pati – «nometnēs ir daudz labāki apstākļi nekā sabombardētajā pilsētā, un mūsu reģionā nav papildu naudas, lai labotu viņiem mājas», saka Jusufs Ben Jusufs, Misrātas pirmais demokrātiski ievēlētais mērs.
Bet kā tad ar nacionālo izlīgumu, kuru dažādās interpretācijās sola jaunievēlētie politiķi? Vismaz Misrātā atbilde ir bez variācijas iespējām – citi, kam nav pašcieņas, var izlīgt, ar ko vien vēlas, bet šeit tas nenotiks.
Taverga nav vienīgā revolūcijas brūce. Tikpat neskaidra ir arī Toubou cilts nākotne Lībijas dienvidos. Revolūcijas laikā arī šie tumšādainie nomadi tika iezīmēti kā grūstošā režīma atbalstītāji. Tavergu sauc par «slepkavām», bet Toubou – par zagļiem un kontrabandistiem, kuri no Čadas, Sudānas un Nigēras saveduši tūkstošiem nelegālo imigrantu.
Kā atrast vairākumu?
Kaut arī Mahmuds Džibrils cer uz lielu izlīguma koalīciju, šīs cerības var nepiepildīties. Ietekmīgākās islāmistu partijas, kuras likumdošanu lielākā vai mazākā mērā vēlas būvēt uz šariata likumu bāzes, nesteidz spiest Džibrila roku, jo gaida individuālo deputātu izšķirošo lēmumu. No 200 parlamenta mandātiem 120 tika sadalīti individuālo kandidātu sacensībā, tāpēc spēku samērs vēl nav skaidrs. Galīgā rezultātu apstiprināšana gaidāma 1.augustā. Kurš – Džibrila liberāļi vai dažādu islāmistu partiju koalīcija – iegūs nepieciešamo balsu vairākumu, pašlaik prognozēt faktiski nav iespējams. Tāpat nav zināms, vai un kad notiks nākamās vēlēšanas, kurās jāizrauga tie 60 viedokļu līderi, kuri rakstīs jaunu nacionālo konstitūciju.
Tikmēr investori jau stāv rindā, gaidot lēmumu par to, kas un kā apsaimniekos Lībijas naftas atradnes un būvēs infrastruktūras objektus – ķīnieši, amerikāņi vai eiropieši?
* Šaušana gaisā ar kaujas ieročiem bez nodoma kādu nogalināt
** Ļoti labi – arābu sarunvalodā
Miera osta
Būvnieki, kas pirms desmit gadiem «uzlauza» stingri uzraudzīto Zviedrijas darba tirgu, nu paši kļuvuši par veiksmīgiem uzņēmējiem un nodrošina iztiku simtiem latviešu celtnieku. Par mājās braukšanu runā tikai teorētiski. Vēl vairāk – ik mēnesi kāds ierodas vēstniecībā, lai atteiktos no pilsonības
Plastmasas kārbā smaržo līdzpaņemtās kotletes, turpat uz galdiņa stāv viskija pudele un pāris alus skārdenes. Kuģa kajītes ir šauras un gaitenī ar grūtībām var samainīties divi cilvēki. Apakšējo klāju labirintos jūtams alkohola smārds. Šāda ir nakts pārbrauciena dzīve uz Stokholmas prāmja, kas lielākoties turpu šurpu vadā Baltijas strādniekus. Lietuviešu būvnieki uz kuģa ir lielā pārsvarā, jo kaimiņiem jūras savienojuma ar Zviedrijas galvaspilsētu nav. Autoklājs pilns ar mikroautobusiem. Uz viena lasu «Skārdnieki». Visi dodas peļņā. Būvēt.
Nodarbinātības aģentūra Latvijā reģistrējusi vismaz septiņas darbā iekārtošanas firmas, kurām ir sadarbības partneri Zviedrijā. Netrūkst arī krāpšanas gadījumu – ar tukšām kabatām mājās braukuši sastaptie lietuvieši, sūdzības saņemtas arī Latvijas Ārlietu ministrijā. Klasiskā formula ir līgumā noteikt zemu algas slieksni, bet pārējo atalgojumu noformēt kā komandējuma naudu, lai nebūtu jāmaksā nodokļi. Skandināvi labprāt pieņem Austrumeiropas celtniekus pat bez izglītības, jo atšķirībā no vietējiem, kas pārvalda tikai vienu amatu, viņi prot visu – mūrēt, krāsot, skrūvēt reģipsi un ievilkt caurules.
Stokholmā latviešu netrūkst. Viena daļa ir padomju trimdas paaudze, bet daudzi šeit apmetušies uz dzīvi pēc darba meklējumu buma tūkstošgades sākumā. Zviedrijas statistikas pārvalde reģistrējusi aptuveni 5000 latviešu Zviedrijā. Vietējā Zviedrijas Latviešu apvienība nebaidās šo skaitli seškāršot. Gints Kaplers, kurš vairākus gadus Zviedrijas arodbiedrībā strādāja ar Baltijas uzņēmumiem, pieļauj, ka celtniecībā nodarbināto latviešu skaits varētu sasniegt pat 10 tūkstošus. Lielākā daļa Zviedrijā nedzīvo pastāvīgi un regulāri atgriežas pie ģimenēm Latvijā.
«Ledu lauza kā izkapts pļavā,» savu pirmo braucienu ar kuģi atceras Jānis Mankops – viens no bēdīgi slavenās latviešu būvfirmas Laval un Partneri darbiniekiem. Šī firma jaunās tūkstošgades sākumā Zviedrijas būvniecības tirgū ielauzās ar veiksmīgiem vēstniecību rekonstrukciju projektiem, bet tikpat ātri nācās atkāpties, kad arodbiedrība sacēla skandālu par latviešu zemo atalgojumu.
Jānis kopā ar dzīvesbiedri Elzu Ligeri Stokholmā dzīvo astoņus gadus un atgriezties Latvijā pagaidām neplāno. Par savu biznesu viņi vēl tikai sapņo, turpretim cits Laval pāris Regīna Purva un Jēkabs Kalniņš savu uzņēmumu vada jau astoņus gadus. «Attieksme, nevis nauda,» – tādi ir viņu apsvērumi par biznesa sākšanu tieši Zviedrijā. Šo četru cilvēku pārcelšanos uz Zviedriju nodrošināja Laval un Partneri veiksmes stāsts.
Uzņēmums Rīgā 1998.gadā uzvarēja ASV vēstniecības rekonstrukcijas konkursā un pēc tam tika pie amerikāņu pasūtījumiem arī Stokholmā, kur pompozi atklātās jaunās telpas sagādāja jaunu pasūtījumu birumu arī citu valstu vēstniecībās Zviedrijā.
Pēc tam tika būvētas un rekonstruētas skolas, līdz zviedru arodbiedrības bloķēja būvdarbus lielākajā Laval kumosā – Vaksholmas skolā. Strīds nonāca tiesā. Laval sākotnēji zaudēja Zviedrijas darba tiesā, bet pirms pieciem gadiem Eiropas Kopienu tiesa lika zviedriem pārskatīt spriedumu. Likvidētajam uzņēmumam tas bija mazs mierinājums, toties spriedums radīja būtisku precedentu viesstrādnieku nodarbināšanai Zviedrijā, tā dēļ tika mainīti likumi – arodbiedrības tagad vairs nedrīkst bloķēt būvdarbus.
Reginočka, nekad vairs!
«Sajūta bija kā vajātam zvēriņam,» – laiku, kad Vaksholmas skolas būvniecības skandālā uz žurnālistu jautājumiem bija jāatbild diendienā, atceras Regīna Purva. Viņa no kāda Rīgas advokātu biroja pārcēlās uz Zviedriju, kad Laval meklēja cilvēku ar labām zviedru valodas zināšanām.
«Visticamāk, bijām atņēmuši kādam gardu kumosu,» Vaksholmas trača iemeslus min Regīnas dzīvesbiedrs Jēkabs Kalniņš, kas Laval bija darbu vadītājs. Pēc latviešu patriekšanas objektu pārņēma zviedru kompānija NCC, un neviena firma Zviedrijā vairs nedrīkstēja sadarboties ar Laval. Pēc Laval sagrāves Jēkabs ar Regīnu un bijušo kolēģi arhitektu nodibināja firmu Nams AB. Izlemt par palikšanu Zviedrijā bija viegli, jo plašs klientu loks gribēja turpināt sadarbību. Turklāt reģistrēt uzņēmumu Zviedrijā var salīdzinoši vienkārši – mēneša laikā un ar mazām izmaksām. Lai izvairītos no Laval pieredzes, Nams AB jau sākumā noslēdza koplīgumu ar arodbiedrībām. Gada maksa par to ir 3,5 tūkstoši kronu (aptuveni Ls 270), un pēc tam ar arodbiedrībām vairs nav jākontaktējas.
Jēkaba un Regīnas uzņēmumā tagad strādā ap 30 celtnieku. Viņi kā pašnodarbinātie reģistrējušies Latvijā. Puiši dzīvo tajā pašā attālajā koka divstāvu ēkā, kurā Laval strādnieki apmetās pirms 12 gadiem. Uz vietas strādā saimniece, kas taisa ēst un uzkopj māju. Pārtika, transports, dzīvošana strādniekiem ir par brīvu, un reizi divos mēnešos viņiem ir apmaksāts ceļš uz mājām. «Krīzes laikā no celtniekiem nevarēja atkauties, zvanīja vairāki cilvēki dienā,» saka Jēkabs.
Savu ikdienu Regīna un Jēkabs pavada no Stokholmas 10 kilometru attālajā ciematiņā Elvšē, kuru ērti atrast pa veloceliņiem pat bez kartes. Uz latviešu rīkotajiem pasākumiem Stokholmā iet reti, tomēr saites ar Latvijas kultūru nav sarautas. Regīna televīzijā skatījusies Dziesmusvētkus un domā par iesaistīšanos vietējā korī, lai pēc gada dziedātu Mežaparkā. Intervijas dienā viņi jūtas atviegloti – pabeiguši divstāvīgu oranžēriju klientiem, kuri līdz milimetram pārbauda katru detaļu. Tā atrodas pie jaunbūvētas 18.gadsimta klasicisma stila muižas ēkas, kurā apmeties turīgs pāris. Iekštelpas atgādinot muzeju. Rādot bildes, Regīna apstājas pie fotogrāfijas, kurā ar sīkām šaha lauciņa izmēra marmora flīzēm izklāta tvaika pirts. «Šo mūsu čalis gabaliņu pie gabaliņa lika trīs nedēļas. Pēc tam viņš iznāca ārā un teica: «Reginočka, ņikogda boļše*.»» Šādu ilglaicīgu klientu netrūkst, un reklāma nav vajadzīga, jo ar darbu apmierinātie iesaka latviešu būvniekus draugiem.
Noenkurojušies vēstniecībā
Lai gan niknie protestētāji 2004.gada 13.decembrī pie Vaksholmas skolas nikni kliedza latviešiem «Go home!» jeb sūtīja mājās, Zviedrijā palika arī Jānis Mankops ar dzīvesbiedri Elzu. Topošais ainavu arhitekts Jānis kā rasētājs bija pievienojies Laval 2003.gadā. «Studiju laikā. Pāris nedēļas varēju pastrādāt un tad atpakaļ uz Latviju,» stāsta Jānis.
Atšķirībā no Jēkaba un Regīnas pēc Laval sagrāves Jānis un Elza pievienojās citam uzņēmumam – Bastide, kurš izdzīvoja pusotru gadu un izbeidzās zviedru un latviešu vadītāju savstarpējo nesaskaņu dēļ. Tagad abi jau vairāk nekā gadu strādā Latvijas vēstniecībā. Jānis par mājas pārvaldnieku, Elza – par lietvedi. Elza savulaik pabeidza Kultūras akadēmiju un apguva zviedru valodu, tāpēc arī nokļuva Zviedrijā, kur sadraudzējās ar Jāni. Pēc dažādu darbu veikšanas abi pirms gada nodibināja savu mazo uzņēmumu. Tas pagaidām ir veicis nelielus tulkošanas darbus, palīdzējis latviešu uzņēmumam koordinēt betona kravas un kolēģiem nodrošinājis dārza ierīkošanu, bet nākotnē Jānis cer vairāk pievērsties dārzu projektēšanai un apkopei, piesaistot arī latviešu speciālistus.
«Grozies, kā gribi, bet mēs šeit esam viesstrādnieki un vienmēr būsim kaut kas zemāks,» – tā par iespējām Zviedrijā saka Jānis. «Vienā gadā pārcēlāmies četras reizes,» piebilst Elza. Tagad viņi dzīvo Stokholmas dienvidos, nelielā, šarmantā mājiņā meža vidū. «Stirnas, zaķi vazājas. Lapsēni vienu gadu dārza stūrī uzauga,» stāsta Elza. «Mellenes mums aug tā, kā citiem dobes,» piebalso Jānis. Četrgadīgais Artis un divgadīgā Emīlija, tāpat kā daudzi latviešu bērni ārzemēs, savā starpā runājas vietējā valodā, jo apmeklē zviedru bērnudārzu. Vecāki ar viņiem sarunājas latviski.
Par ekonomiskajiem bēgļiem viņi sevi neuzskata un Latvijas ziņu portālos seko diskusijām par dubultpilsonības jautājumu. «Man ļoti sāp, kad atnāk cilvēks uz Latvijas vēstniecību un stāsta, ka viņam vairs nevajag pilsonību,» savos novērojumos dalās Elza. Pēdējā laikā no pilsonības atsakās vismaz divi cilvēki mēnesī, taču tie ir tikai redzamie gadījumi. Zviedrijas imigrācijas dienests nesen vēstniecībai atsūtījis sarakstu ar 120 Latvijas valstspiederīgajiem, kas saņēmuši zviedru pases. Viena daļa ir Zviedrijā dzimušie bērni, bet citi ir tādi, kuri negrib ziņot par pilsonības maiņu. «Finansiāla izdevīguma tur nav,» pārliecināta ir Elza, «daudziem Zviedrijas pase vienkārši ir kā luksusa lieta.» Elza joprojām izjūt sevi kā latvieti un grib, lai arī bērni tādi būtu. Abi ar Jāni intervijas dienas vakarā apmeklēja režisora Valtera Sīļa viesizrādi Leģionāri.
Sāk krīzes melnumā
Arī Raimonds Bodnieks pirmo reizi būvēt uz Zviedriju aizbrauca pirms astoņiem gadiem. Tiesa, atšķirībā no pārējiem stāsta varoņiem viņam ar Laval nav saistības. Vispirms viņš kā mūrnieks strādāja Čehijā, darbos Prāgas lidostā. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā pārcēlās uz Zviedriju. Pēc gada atbrauca arī sieva Kristīne un tobrīd desmitgadīgais dēls. Tagad Raimondam ir pašam savs uzņēmums SweLet Bygg-import AB, kas nodarbojas ar koka ēku un piebūvju celtniecību. Tās ražo Latvijā, bet uzstāda Zviedrijā. «Kad sāku strādāt zviedru kolektīvā, man palīdzēja ar visu – firmas direktors pat dzīvokli sameklēja,» pārcelšanos atceras Raimonds. Zviedrijā dzīvokli nevarot atrast, kamēr nav pastāvīga darba līguma, tāpēc firmas vadītājs latviešu būvgaldnieka prasmes esot atalgojis ar beztermiņa līgumu.
Savu uzņēmumu Raimonds nolēma dibināt brīdī, kad pasauli plosīja globālā ekonomiskā krīze. Abi ar Kristīni bija nobijušies, vai izdosies. Tomēr biznesa sākšanu Raimonds raksturo kā salīdzinoši vienkāršu – lai nodibinātu firmu, mājās vajag aizpildīt veidlapu un aizsūtīt pa pastu uz Uzņēmumu reģistru. Lavijā gan ir liels papīrdarbs. «Tikai gramatisku nianšu dēļ es ar vienu papīru uz Latviju esmu lidojis pat četras rezes!» Raimonds savā firmā nodarbina vismaz desmit latviešus.
Uzņēmējs savus darbiniekus īrē kā veselu latviešu firmu. Daudzi gribot ātrāk un nesāpīgāk nokārtot pirmskrīzes laikā sataisītos parādus. Nodokļu samaksa Latvijā paliek šīs firmas pārziņā.
Bizness Raimondam sokas labi, jo zviedri latviešiem uzticas vairāk nekā poļiem vai lietuviešiem. «Pēc mums nevienam nekas nav jāpārtaisa,» lepnumu neslēpj Raimonds. Sieva audzina otro bērnu un aktīvi iesaistās Zviedrijas Latviešu apvienības aktivitātēs. Kristīne grib saliedēt arī pārējās latviešu ģimenes, kas dzīvo no Stokholmas 200 kilometru attālajās Halsberjas un Erebrū pilsētās. Iegriežoties dzimtenē, viņa labprāt apmeklē Liepājas teātra izrādes. Kristīne dalījusies ar uzņēmējdarbības sākšanas pieredzi arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras rīkotajos semināros.
Zviedrijas izdevīgums
Tautiešu zināšanas un pieredze jaunajiem latviešu būvniekiem lieti noder, jo zviedru likumdošana ir stingra. Arodbiedrība Zviedrijā pieprasa slēgt koplīgumus un darbiniekiem maksāt Zviedrijai atbilstošu darba samaksu. «Reti kurš to ievēro,» apgalvo bijušais arodbiedrību pārstavis Gints Kaplers. Tagad viņš pats ir kļuvis par uzņēmēju Zviedrijā. Strādā namu apsaimniekošanas, restorānu un viesnīcu biznesā. Kaplers konsultē arī latviešu celtniekus, kuri Zviedrijā grib veidot savu uzņēmumu. Personīgi viņš pazīst vismaz astoņus, kas Zviedrijā sākuši kā celtnieki, bet tagad ir veiksmīgi uzņēmēji, arī Raimondu.
Pēc Kaplera domām, Zviedrijā darbojas 40-50 latviešu dibinātu būvniecības firmu. Daudzi apiet zviedru nodokļu sistēmu, dibinot uzņēmumus gan Zviedrijā, gan Latvijā. Visvairāk tā var ietaupīt uz darbaspēka nodokļa rēķina. Gints lēš, ka, nodarbinot četrus strādniekus no Lavijas, šādā veidā var ietaupīt līdz pat 3000 kronu mēnesī (aptuveni 240 latu). Jo vairāk strādnieku, jo lielāks ietaupījums.
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra darbam Zviedrijā ar katru gadu izsniedz arvien vairāk sertifikātu, kas nodokļu maksāšanu paredz Latvijā. Pēdējie dati ir par 2010.gadu, kad izsniegti 665 šādi sertifikāti. Tas ir desmit reizes vairāk nekā 2007.gadā. Tomēr šādai pašnodarbināto vai īrēto darbinieku algošanai ir savi mīnusi. Daudzi izvēlas nodokļus par sevi nemaksāt, tādējādi nonāk zviedru un arī latviešu nodokļu inspektoru redzeslokā. Nemaksātājiem Zviedrijas darba tirgus var tikt slēgts, tāpēc daudzi pēc tam izvēlas kaimiņos esošo Norvēģiju.
Latvijas Valsts ieņēmumu dienests vidēji gadā saņem astoņus pieprasījumus no zviedru kolēģiem. To saturu VID gan neatklāj. «Būvniecības tirgu Zviedrijā pirms četriem gadiem uzsildīja ar valsts pabalstu,» skaidro Jēkabs Kalniņš. Pusi no darba izmaksām valsts kompensēja tiem īpašniekiem, kuri gribēja remontēt savas mājas. Tādā veidā zviedri izskauda nelegālo darbaspēku, jo pie naudas varēja tikt, tikai slēdzot līgumus ar Zviedrijā reģistrētām firmām. Šā iemesla dēļ daudzi viesstrādnieki, tāpat kā Raimonds, izšķīrās par savu uzņēmumu dibināšanu. Arī tagad šī Zviedrijas mājokļu politika nodrošina daudziem iespēju pelnīt.
«Šeit visu var darīt godīgāk. Ir vairāk iespēju, ka darbā tevi paņem tāpēc, ka esi labāks,» secina Jānis Mankops. Arī Regīna novērojusi atšķirības: «Te ierēdņi ir priekš cilvēkiem, nevis otrādi. Latvijā ir sajūta, ka esi kādam parādā.» Zviedrijā tiek izslēgts tiešais kontakts ar ierēdni. Viss notiek elektroniskajā saziņā, pat Zviedrijas ieņēmumu dienests atrodas ārpus Stokholmas un ir grūti sasniedzams.
«Zviedri agri ceļas, čakli strādā un agri iet gulēt,» stāsta Zviedrijā sastaptie latvieši. Latvieši zviedrus izkonkurē ar ilgām darba stundām. Tagad Zviedrijā latviešu esot tik daudz, ka pat attālākā miestā veikalā vairs nevarot skaļi bļaustīties, smejas Raimonds. Zviedri esot citādi – paši nekad nemēģinās nomainīt riteni vai pielīmēt flīzes. Elza Ligere ir sajūsmā par medicīnas aprūpi un izglītību, Jānis – par satiksmi. «Šeit ir normāli ievērot noteikumus.» Zviedriem esot izteiktāka pilsoniskā apziņa un drosme pateikt, ko domā, arī par politiku. «Arī interneta komentāri ir par tēmu, turpretim Latvijā cits citam aizrāda, kurā vietā komati salikti nepareizi,» salīdzina Elza. «Lai cik grūti ietu, te ir kaut kāds dzīves vieglums,» viņa rezumē. «Miera osta,» raksturo Regīna.
* Regīnīt, nekad vairs! – krievu val.
Nauda ēnā
Eiropas Komisija gatavojas cīņai pret nodokļu nemaksāšanu
Ēnu ekonomikas apkarošana ieņem pastāvīgu vietu Latvijas valdības darbu sarakstā. Kad krīzes laikā kāds vēlējās samazināt budžeta konsolidācijas apmērus, vienmēr pa rokai bija arguments, ka ienākumus varētu palielināt, ja efektīvāk cīnītos pret nodokļu nemaksāšanu. Valdības pagājušajā gadā pasūtītajā un šogad publiskotajā pētījumā par Latvijas konkurētspējas uzlabošanu, kuru veica Hārvarda Universitātes pasniedzējs Kristians Ketels un Latvijas domnīca BICEPS, ēnu ekonomikas samazināšana izvirzīta par vienu no trim galvenajām prioritātēm. Tagad veselības ministre Ingrīda Circene (Vienotība) cer piesaistīt veselības aprūpes sistēmas pakalpojumu saņemšanu pie nodokļu nomaksas, kā vienu no galvenajiem argumentiem minot, ka tas palīdzēs samazināt ēnu ekonomiku. Nesen Eiropas Komisija nāca klajā ar paziņojumu par gatavību sākt pastiprinātu cīņu pret ēnu ekonomiku un nodokļu nemaksāšanu, to sevišķi pamatojot ar nepieciešamību «fiskālās konsolidācijas laikos» atvieglot budžeta veidošanas politiku.
Konkrēti priekšlikumi, kuri varētu pārtapt par ES kopējo politiku, vēl tikai top, bet to skaitā varētu būt vienots ES nodokļu maksātāja numurs, kas ļautu valstīm labāk izsekot savu pilsoņu ekonomiskajām aktivitātēm citās dalībvalstīs; koordinēta sodu un sankciju politika, kas novērstu nodokļu maksātāju reģistrēšanos valstīs ar visiecietīgāko likumdošanu; un agresīvāka kopējā ES nostāja pret «zemo nodokļu paradīzēm», kurās nobēdzināti simtiem miljardu eiro.
Kā atzīst Ventspils Augstskolas mācību prorektors un Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieks Arnis Sauka, kurš veicis vairākus pētījumus par ēnu ekonomiku Latvijā, šis EK paziņojums «ir svarīgs signāls, ka ES cer nopietnāk pievērsties šīm problēmām, tomēr vēl būs jāiegulda liels analītisks un praktisks likumdošanas darbs, lai būtu rezultāti».
Cik gara ir ēna?
Taču, pat ja šo ieceru realizēšanai vēl visai daudz jādara, paziņojums satur arī daudz informācijas, kas liek padomāt par Latvijas nacionālo politiku un sekmēm šajā jomā.
Vispirms, kā redzams infografikā, Latvija nebūt nav vienīgā valsts, kurā ēnu ekonomika rada problēmas, tā pat nav ES dalībvalsts ar augstāko ēnu ekonomikas īpatsvaru. Atbilstoši paziņojumā iekļautajiem datiem vidējais ēnu ekonomikas līmenis Eiropas Savienībā ir 19,2% no iekšzemes kopprodukta, augstākais ēnu ekonomikas līmenis ir Bulgārijā, kur tas sasniedz 32,3%. Latvija atrodas 5.vietā ar 26,5%, atpaliekot gan no Lietuvas (29,0%), gan Igaunijas (28,6%).
Tiesa, EK ziņojumā brīdina, ka šie skaitļi balstās uz pētījumu, kura rezultāti «neizbēgami balstās uz pieņēmumiem un tāpēc tiem jāpieiet piesardzīgi, jo to drošība nav pierādīta». Pētījumu, uz kuru atsaucas EK, veicis Frīdrihs Šneiders, un citi pētnieki ir kritizējuši viņa agrāko pētījumu rezultātus par Latviju. Paša Saukas pētījumi rāda, ka Latvijā ēnu ekonomika tomēr ir nozīmīgi lielāka nekā Igaunijā vai Lietuvā.
VID atpaliek
Citi EK dati norāda, ka Latvijai vēl daudz kas jādara, lai uzlabotu nodokļu iekasēšanas efektivitāti. Komisija ir ievākusi datus par to, cik valstīm izmaksā katri simt eiro (vai to ekvivalents), kurus tās iekasē nodokļos, un šajā rādītājā Latvija atrodas ES aptuveni pa vidu, izdodot ap 1,20 eiro par katriem simt, kurus iekasē. Taču Latvija stipri atpaliek no Igaunijas, kurai nodokļu iekasēšana maksā tikai aptuveni trešdaļu no šīs summas. Vai te redzams igauņu slavenās e-Estonia programmas rezultāts? 2012.gadā kaimiņvalstī 94% ienākumu nodokļu deklarāciju tika iesniegtas elektroniski, un jādomā, ka tas nozīmīgi samazina šā pasākuma izmaksas.
Savukārt atbilstoši EK datiem Latvija nozīmīgi atpaliek pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanā. Izrēķinot, cik katrai valstij 2010.gadā būtu bijis jāieņem no PVN, ja nodoklis tiktu pilnībā iekasēts ar standarta likmi, rezultāti rāda, ka Latvijai ir viens no sliktākajiem rādītājiem ES – nedaudz virs 40%, vēl vājāk klājies tikai Grieķijai, Itālijai un Spānijai. Protams, neviena valsts pat teorētiski nevarētu sasniegt 100% rādītāju šajā jomā, jo visām ir arī pazeminātās likmes noteiktam produktu vai pakalpojumu klāstam. Tomēr atkal ļoti manāma ir atšķirība no Igaunijas, kurai ir trešais labākais rādītājs ES – tuvu pie 70%.
Dārgās ārzonas
EK arī pievērš uzmanību tam, cik lielas ir summas, kas paiet garām valsts kasēm no ienākumu slēpšanas ārzonās. 35% noguldījumu ES dalībvalstu bankās pieder struktūrām, kuras reģistrētas ārzonās, un nav šaubu, ka vismaz daļa no šīs naudas faktiski pieder ES pilsoņiem, kuri vēlas slēpt savus īpašumus un izvairīties no nodokļiem. Savukārt milzīgas summas tiek glabātas ārzonu bankās. Tikai Kaimanu salu un Šveices bankās vien noguldīti vairāk nekā 1,35 triljoni dolāru jeb gandrīz 20% no visas pasaules noguldījumiem (neskaitot finanšu iestāžu pašu naudu).
Efektīva starptautiskā sadarbība varētu ļaut nodokļu iekasētājiem piekļūt pat šai naudai. Gan Lielbritānija, gan Vācija nesen noslēdza līgumus ar Šveici par nodokļu iekasēšanu no savu rezidentu noguldījumiem. Lielbritānija esot cerējusi sākotnēji iekasēt ap 200 miljoniem Šveices franku (117 miljoni latu), Vācija – divus miljardus franku (1,17 miljardi latu). Tagad šķiet, ka faktiskie ienākumi vairākkārt pārsniegs plānoto – 1,3 miljardi franku (760 miljoni latu) Lielbritānijai un četri miljardi franku (2,34 miljardi latu) Vācijai.
Jādomā, ka arī Latvijai būtu iespēja panākt ievērojami vairāk nekā to 2,73 miljonu latu legalizāciju, kurus reģistrēja kopā ar nulles deklarāciju iesniegšanu, ja vien noslēptās naudas īpašniekiem būtu jāsāk reāli uztraukties, ka viņu ārzonu konti var kļūt zināmi Valsts ieņēmumu dienestam. Taču, vai EK priekšlikums reāli radīs tādu iespēju un vai Latvija to spēs izmantot, rādīs tikai laiks.
Galvas ripos!
Pēc augstskolu novērtējuma publiskošanas izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis sola ķerties klāt pašiem augstākās izglītības vērtētājiem un panākt izmaiņas augstskolu pārvaldē
Tumšzilā krekliņā, jakā ar kapuci un mugursomu plecā izglītības ministrs Roberts Ķīlis, atvaļinājuma laikā izbrīvējis stundu intervijai Rīgas centrā, atgādina tūristu no Rietumeiropas. Tikai blakus tējas ta-sei restorānā Vīna studija neparādās tūrisma ceļvedis ar Rīgas skaistākajām jūgendstila celtnēm. Vienā no tām – Rīgas Ekonomikas augstskolā klusajā centrā – viņš ilgus gadus nostrādāja par pasniedzēju. Līdz pagājušā gada rudenī pēc ārkārtas vēlēšanām šis Kembridžā doktora grādu ieguvušais antropologs kļuva par ministru. Amatam viņu izvirzīja Zatlera Reformu partija.
Pirms divām nedēļām ministrs nāca klajā ar aicinājumu Augstākās izglītības padomei (AIP) sabiedrības interešu labad publiskot starptautisko ekspertu vērtējumu Latvijas augstskolu studiju programmām, bet padome kavējās to darīt. Īpaši svarīgi publiskot šo informāciju bija tāpēc, ka jūlija vidū sākās dokumentu pieņemšana studijām augstskolās. Ekspertu vērtējums atklāja, ka no 854 vērtētajām studiju programmām 55 būtu slēdzamas.
Ķīlis uzskata, ka šis novērtējums ir maigs. «Valsts prezidents tā domā, un es tāpat. Daudz asāk vajadzēja.» Augstskolu novērtējumu, viņaprāt, vajadzētu sniegt ik pēc diviem gadiem, nevis izņēmuma kārtā, kā tas bija šoreiz, darot to Eiropas Sociālā fonda projekta ietvaros. «Jāatrod institucionalizēta vieta šādam vērtējumam, un tas jāsniedz visai Latvijas augstākās izglītības jomai vienlaikus. Latvija nav liela, pusgada laikā to mierīgi var izdarīt. Šis vērtējums ļoti masīvi jāizmanto tālāk, akreditējot studiju virzienus,» Ķīlis skaidro nodomu. Ieguvums studentiem būs tāds, ka pēc izvērtējuma augstskolām savstarpēji katrā studiju virzienā nāksies konsolidēt resursus, studentiem piedāvājot labākos mācībspēkus, tās varēs arī veikt niansētāku specializāciju. «Nodarbosimies nevis tikai ar sodīšanu: sliktās programmas slēgt, nedot [budžeta] naudu nekvalitatīvajām programmām, bet arīdzan labās programmas apvienosim,» – tā Ķīlis.
Vai ministrs rēķinās, ka konsolidācija, visticamāk, ļoti nepatiks savstarpēji konkurējošām augstskolām, to programmu veidotājiem? «Protams! Bet kāda man tur daļa?» viņš noskalda. «Pašas augstskolas veiks šo konsolidāciju,» ministrs piebilst. Veids, kā Izglītības ministrija var veicināt šo procesu, – lemjot par publisko resursu jeb tā dēvēto budžeta vietu piešķīrumu augstskolām, patlaban tie ir 30 miljoni latu. «Augstskolas pašas varēs lemt, vai vēlas izmantot publiskos resursus. Ja nevēlēsies – lai veicas!» Ķīlis rezumē.
Patlaban Latvijā ir 62 augstākās mācību iestādes, no kurām 34 ir augstskolas, pārējās – koledžas, un 980 licencētas studiju programmas. Mazai valstij ar 90 tūkstošiem studentu tas ir ļoti liels skaits, proporcionāli salīdzinot kaut ar Igauniju un Lietuvu vien.
Nākamie soļi, ko Ķīlis augstākajā izglītībā grib spert, – atcelt studiju valodas ierobežojumus, lai tuvinātu Latvijas augstskolas starptautiskajai videi, veicinātu viesprofesoru pieplūšanu, iespēju katram studentam kaut semestri tikt studiju apmaiņas programmās citās valstīs, kā arī ciešu sasaisti ar darba tirgu – lai visvairāk vēlas studēt augstskolās, kuru absolventi ir veiksmīgi darba tirgū.
Pašlaik augstskolas tiek vadītas no iekšienes: tie, kas lemj, ir pašas augstskolas mācībspēki, administratori. Ķīlis uzskata, ka augstskolu padomēm jābūt strukturētām tā, ka mazākums tajās ir no pašas augstskolas, vairākums no ārpuses – tie ir biznesa cilvēki, sabiedrības pārstāvji. «Šī padome saņem ekspertu vērtējumu, akreditācijas rezultātus un saka: «Kas tas ir? Rektor, ja gribat palikt amatā, nesiet mums pēc mēneša savu būtisko izmaiņu plānu! Vai arī mēs jūs atceļam,» Ķīlis uzskatāmi skaidro. Tas nozīmē, ka Izglītības ministrija organizē augstas reputācijas novērtējumu augstskolām, un tās pašas ar padomes palīdzību izvērtē savu darbību. «Tāpēc vajadzīgas izmaiņas Augstskolu likumā,» saka ministrs. «Augstākās izglītības pārvalde ilgstoši nav mainīta, akreditācijas sistēma ir jauna, bet imūna pret ārēju skarbu novērtējumu. Joprojām saglabājas protekcionisms profesoru un programmu piedāvājumam noteiktā valodā. Turklāt vēl augstskolu autonomija un budžeta vietas, kas nodrošina regulāru finanšu pieplūdi noteiktām augstskolām, un sistēma iekapsulējas. Skaidrs, ka tā neradīs jaunu kvalitāti un starptautisko konkurētspēju,» – tā Ķīlis.
Ministrs iecerējis reformēt licencēšanas un akreditācijas sistēmu. Patlaban licenci augstskolas izveidei var saņemt jebkurš un vismaz līdz akreditācijai nostrādāt, bet «tas ir pārāk viegli un pavirši», viņš uzskata.
Nozīmīgākais jautājums: kas turpmāk veiks augstskolu akreditāciju? Tagad to dara Augstākās izglītības padome. «Tai ir problēmas. Vērtēšu, kas tajā notiek,» ministrs saka. Jautājumu saasinājusi padomes atteikšanās publiskot augstskolu novērtējumu. Jau klāt augusts, bet akreditācijai jāsākas rudenī – kad tad tiks vērtēta šīs institūcijas darbība? «Nuja! Tagad,» Ķīlis uzsver. Galvas ripos? «Augstākās izglītības padome ir neatkarīga institūcija, lemt par to ir Saeimas kompetence. Taču kā ministrs varu piedāvāt izvērtēt.» Līdzšinējā akreditācijas sistēma nav bijusi pietiekami kvalitatīva, lai atsijātu labu no slikta, «tas ir skaidrs», Ķīlis rezumē.
«Liela problēma daudzās jomās līdz šim bijusi nozares vadītāju, ministru nespēja noformulēt un skaidri pateikt sāpīgās un sektoram nepieņemamās lietas. Pārmaiņas ar to arī sākas, ka tu skaidri noformulē uzdevumus. Labi, pēc gada mani nometīs, bet būšu uzlicis uzdevumus ierēdņiem, dabūjis valdības atbalstu [lēmumiem], un process aizies,» Ķīlis spriež. «Skaidrs, ka es kā ministrs pārmaiņu rezultātu izglītības sistēmā nepiedzīvošu – ja esam reālisti, tam vajadzīgi vismaz pieci gadi. Bet kā cilvēks es to piedzīvošu.»
Ministrs arī maina, kā pats izsakās, aparātu, kam viņa iecerētās pārmaiņas jānoved līdz galam. Atlaistie ierēdņi sola tiesāties. «Lai taču ņemas,» viņš vienaldzīgi atmet ar roku.
Ķīlis sarunā atklāj, ka rēķinās – ministra amatu politisko peripetiju rezultātā var zaudēt jebkurā brīdī. Tāpēc viņam ir svarīgi pārmaiņas sistēmā, «kamēr esmu amatā, aizvilkt tiktāl, ka ir bezjēdzīgi tās apturēt un to nemaz nevar vairs izdarīt».
Par politisko karjeru Ķīlis sev raksturīgajā emocionālajā manierē met ar roku, teikdams, ka galīgi neuztraucas. «Man ir etnogrāfiskas piezīmes par darbu augstākajos varas ešelonos kopš 2008.gada nogales, kad sāku strādāt Valsts prezidenta kancelejā kā Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs. Esmu antropologs, vācu materiālus,» viņš stāsta. «Varēšu mierīgi, skaisti uzrakstīt atmiņu grāmatu. Reti kurš antropologs ir lēmumus [tik augstā varas līmenī] pieņēmis. Kas tik nav noticis: atlaidām parlamentu, bija nemieri. Tas īstenībā ļoti interesanti izskatās no varas puses,» viņš atzīstas. Šonedēļ Ķīlis atrodas Hārvarda Universitātē, kur kopā ar ASV prestižu augstskolu profesoriem un Polijas izglītības ministru aicināts piedalīties diskusijā par skolu reformu Centrāleiropā.
Ēdienkarte
Kafija ar pienu
Zaļā tēja
Ir jautā
Vai vispār ir iespējams novērst kāpšanu Vanšu tiltā?
Kristaps Liepiņš, alpīnists:
Tas ir sabiedrības nesakārtotības jautājums. Izdarīt var visu. Pat ja tur uzliktu striktus ierobežojumus, pārzinot alpīnisma ekipējumu, var uzkāpt visur. Jautājums ir cits – kāpēc ir tik daudz negāciju, lai tur kāptu?
Inese Ruka, psiholoģe, krīžu un konsultāciju centra Skalbes vadītāja:
Var novērst iespēju uzkāpt, bet nepazudīs iemesli. Vanšu tilts pašlaik ir redzamākais punkts centrā, kur viegli pievērst sev uzmanību, tāpēc paralēli vanšu norobežošanai ir jāsniedz informācija, kur saņemt atbalstu, ja ir domas par pašnāvību, vientulības izjūta vai attiecību problēmas. Krīzes tālr. 67222922.
Andris Ameriks, Rīgas vicemērs, Gods kalpot Rīgai:
Tas atkarīgs no cilvēka psihes. Kamēr pasaulē ir zirnekļcilvēki, pilnībā to novērst nevar, jo vienmēr atradīsies kāds, kurš gribēs demonstrēt savu varēšanu. Protams, ir jābūt drošības pasākumiem, bet mēs nevaram sastāties rokās ap Vanšu tiltu un iztērēt visus līdzekļus, lai tikai nepieļautu šādas situācijas.
Pārlieku saviļņoti
Ja Jūrmalā dzird tikai krievu valodu, Jaunais vilnis pie tā nav vainīgs
Sākot strādāt Maskavā, viens no pirmajiem pārsteigumiem, ko atklāju, – cik maz gan patiesībā par mums tur domā. Esot Latvijā, brīžiem šķiet, ka pasaule ap Latviju un latviešiem vien griežas un arī Krievijā visi, sākot no Kremļa mašinērijas lielajiem motoriem un beidzot ar to nozombētajiem pilsoņiem to vien domā, kā pavilkt zem savas lāča ķepas mazo kaimiņu Latviju vai vismaz pazemot. Protams, 16.martā televīzija rāda «esesiešu gājienu» Rīgā un dažu partiju aktīvisti Maskavas ielās izdala skrejlapas ar uzsaukumiem pret fašismu Baltijā un krievvalodīgo spīdzināšanu. Impēriskāk noskaņotie politiķi un ekonomisti labprāt parunā par to, kādu kļūdu Latvija izdarīja, aizmūkot no PSRS, un ka bez Krievijas atbalsta tai nekas prātīgs tāpat neizdosies. Ir arī ierindas pilsoņi, kuri no sirds tic, ka Latvijā krievi ir otrās šķiras iedzīvotāji, un bažīgi apvaicājas, vai nav bīstami doties ceļojumā uz Latviju. Bet kopumā gar Latviju vairākumam ir maza daļa – pašiem savu problēmu līdz acīm. Tik vien kā politiķi labprāt pietur krievvalodīgo nepilsoņu kārti, lai izdevīgā brīdī to izspēlētu.
Kaut kas līdzīgs notiek arī ar Jauno vilni. Par spīti tam, ka par šo festivālu vidējais latvietis izsakās nicīgi (lai arī dažu jūlija vakaru mēdz ieslēgt televizoru paskatīties tā translāciju, jo «neko citu jau nerāda»), ažiotāža ap šo notikumu Latvijā tiek sacelta pamatīga. Sākot no ticamām un mazāk ticamām aplēsēm, cik naudas (vai naudas maisu) Jaunais vilnis atved uz Jūrmalu, un beidzot ar to, ka Krievijas bagātnieku burziņš savecējušo šovbiznesa zvaigžņu sabiedrībā tikai pazemo mūs – vienu no Eiropas Savienības valstīm. Jo Jaunā viļņa laikā Jūrmalā dzird tikai krievu valodu, tur skan tikai krievu mūzika un, galu galā, mūsu kūrorta pērle kļūst par īstenu krievu pilsētu.
Mēs Jauno vilni kritizējam un vienlaikus piešķiram tam milzīgu nozīmi. Pašā Krievijā par šo festivālu runā daudz, daudz mazāk – to uztver tāpat kā jebkuru citu no neskaitāmajiem šoviem, kas pulcē mūžsenās Krievijas zvaigznes, kuras kursē no viena televīzijas kanāla uz nākamo. Protams, skatītāji pamanīs, ka Jaunais vilnis notiek Jūrmalā, bet tas nenozīmēs neko vairāk kā uzjundītas pagātnes atmiņas par tīkamo kūrortu.
Bieži saka – tu esi tas, ko par sevi domā pats. Ja uz Jauno vilni skatīsimies kā uz kauna traipu brīvās Latvijas sejā, tad tas pēc tāda arī izskatīsies. Ja uzskatīsim Jūrmalu par krievu pilsētu un ikgadēju izrādīšanās placi Krievijas prominencēm un viņu pavadoņiem, tāda tā arī būs. Varbūt varam uz to raudzīties tā vienkāršāk – bez liekām kaislībām? Ir tāds festivāls – lai būtu. Uz to sabrauc miljonāri – lai brauc. Kam patīk, lai skatās. Kam nepatīk – lūdzu, Jauno vilni drīkst neskatīties. Jaunais vilnis nav un nebūs prestižs konkurss, kas spēj piesaistīt starptautisku uzmanību. Bet, ja reiz Jūrmalai ir tāda pievienotā vērtība, ka kaimiņu Krievijā to joprojām mīl un ciena, kadēļ to neizmantot? Tiesa, nav saprotama festivāla «iznešana» ārpus Jūrmalas, sarīkojot nakts diskotēku Rīgā, 11.novembra krastmalā, kurai, manuprāt, tur pilnīgi nav vietas, un tā lielā sabiedrības daļā izraisa tikai lielāku nepatiku pret Jauno vilni.
Un tomēr – ja Jūrmalā dzird tikai krievu valodu, Jaunais vilnis pie tā nav vainīgs. Pilsētai jādomā, kā tai kļūt interesantai arī citu valstu tūristiem un, galu galā, lai tur ir ko darīt un patīkami būt pašiem Latvijas iedzīvotājiem. To saku kā jūrmalniece.
Stāsta spēks
Nepaliek bez sekām izvēle, vai Latviju uzskatām par neveiksmes vai veiksmes stāstu
Cilvēkiem patīk stāsti. Tie mūs izklaidē, aizkustina un izglīto. Mēs tos nemitīgi klausāmies un skatāmies – sarunās, televizorā, teātrī, operā un kinozālē. Mēs sev stāstām stāstus par savu dzīvi un tās gājumu, par saviem radiem un paziņām, arī par savu tautu, valsti, par pasauli kopumā. Tā mēs saprotam pasauli un savu vietu tajā.
Tiesa, kā realitātes izprašanas rīki šie stāsti var būt nepietiekami, pat maldinoši. Zinātnes instrumenti – eksperiments un matemātika – var novest pie rezultātiem, kuri ir pilnīgā pretrunā ar mūsu stāstos balstīto izpratnes loģiku. Līdz 16.gadsimtam visiem bija skaidrs, ka smagāki priekšmeti krīt ātrāk nekā vieglāki, to savā grāmatā par fiziku bija rakstījis pats Aristotelis. Tas bija sava veida stāsts par to, kā pasaule darbojas. Tikai 1589.gadā Galilejam esot ienācis prātā šo «patiesību» pārbaudīt, nometot divas dažāda smaguma bumbas no Pizas torņa. Un izrādījās, ka šis stāsts ir kļūdains. Tomēr pat 500 gadu vēlāk, par spīti gan izglītībai, gan atklājumiem un izgudrojumiem, kuri bez tā nebūtu iespējami, Galileja konstatējums mums vēl aizvien kaut kur sirds dziļumos liekas pārsteidzošs.
Pasaule ir pilna ar parādībām, kuras neiederas cilvēku stāstu loģikā. Tomēr mēs turpinām tos izmantot, gan lai paši saprastu notikumus, gan lai citiem tos izskaidrotu. To rāmī mēs sakārtojam daudzos apkārtējās pasaules faktus, atlasām svarīgos un atmetam nebūtiskos. Tā nav tikai izklaide vai prāta konstrukciju veidošana. Stāsti arī nosaka mūsu rīcību.
Taču jebkurā situācijā ir gan vairāk, gan mazāk ticami, gan vairāk, gan mazāk piemēroti stāsti. Ir stāsti, kuru loģika virza uz saprātīgiem, sasniedzamiem mērķiem. Savukārt nepilnīgu, maldinošu stāstu pavadā var nonākt līdz lēmumiem, kuri vēlāk no veselā saprāta viedokļa šķiet neiespējami, pat neiedomājami.
Vēl aizvien šķiet nesaprotami, kā Eiropas valstis varēja tik bezrūpīgi 1914.gada vasarā iesaistīties karā, kura beigās pēc četriem gadiem desmitiem miljonu cilvēku bija gājuši bojā, vairākas valstis sabrukušas un ielikti pamati nākamajam, vēl postošākajam karam. Taču 1914.gada vasaras stāsts par godu, nacionālajām interesēm un slavas pilno karu, kurš beigšoties pirms Ziemsvētkiem, ievilināja valstu vadītājus un sabiedrības konfliktā, kuru vēl pat dažus mēnešus pirms tā sākšanās visi būtu uzskatījuši par pilnīgi neloģisku un neiespējamu.
Par stāstu izšķirošo nozīmi pēdējā laikā nākas domāt saistībā ar eirozonas krīzi. Stāsts, kurš par kopējās valūtas nedienām tiek stāstīts Vācijā un atbalsojas citur Ziemeļeiropā, ir par izšķērdīgajiem dienvidniekiem, kuri neprotot pārvaldīt savus budžetus. Grieķijas bezatbildība piešķir stāstam ticamību. Taču Spānija, kuras nedienas ir patlaban nopietnākais drauds eirozonas pastāvēšanai, šajā stāstā tik ērti neiederas: Madridei vairāku gadu garumā pirms krīzes gan budžeta deficīts, gan valsts parāds bija mazāks nekā Vācijai. Turklāt stāsts pilnīgi ignorē jautājumu – kas tad šiem dienvidniekiem aizdeva naudu, kuru viņi izšķērdēja savos treknajos gados? Nozīmīga daļa nāca tieši no Vācijas finanšu institūcijām. Tomēr no vāciešu stāsta loģikas izriet, ka tagad dienvidniekiem ir jāsamaksā visa cena par šiem kopīgi sastrādātajiem grēkiem.
Par nelaimi, Spānijā un Grieķijā tautsaimniecības turpina grimt, un šķiet gandrīz neizbēgami, ka tās ne tikai nespēs atmaksāt savus parādus, bet gan vienai, gan otrai valstij būs nepieciešama vēl papildu palīdzība. Sava stāsta loģikā ieslēgtiem, ļoti iespējams, tādā brīdī Vācijas vadītājiem nebūs vairs politiski iespējams pieņemt lēmumu sniegt palīdzību kādai citai eirozonas valstij. Pat ja alternatīva būs kopējās valūtas sabrukums. Pat ja cena Vācijai, pārējai Eiropai un visai pasaule būs vēl daudzkārt lielāka par nepieciešamo atbalstu.
Vēl aizvien daudzi domā, ka tas nevar notikt, jo visi taču saprotot, ka nevienam tas nebūtu izdevīgi. Taču tāds ir vadošo stāstu spēks, ka tie soli pa solītim var mūs novest līdz rīcībai, kura, objektīvi vērtējot, nebūt nav mūsu interesēs, taču no kuras mēs vairs nespējam izvairīties.
Savukārt Latvijā pēdējos desmit, piecpadsmit gadus ir dominējis neveiksmes stāsts. Viss ir slikti, nekas mums neizdodas. Protams, kā jebkurā sabiedrībā, nav grūti atrast muļķības un ļaunprātības piemērus, kuri ērti iederas šajā vienmuļi nomācošajā seriālā. Tomēr tieši fakti un notikumi, kuri tiek izmesti no šā melnā rāmja, skaidri parāda stāstu milzīgo ietekmi uz mūsu domāšanu un izpratni. Gan neatkarības atgūšana, gan iestāšanās NATO un ES, gan kopējā dzīves līmeņa paaugstināšanās, gan spēja ātri pārvarēt milzīgu ekonomisku krīzi liecina par sabiedrību, kas, par spīti visskarbākajiem izaicinājumiem, ir varējusi izdarīt to, kas daudziem licies ne tikai grūti, bet pat neiespējami.
Abi stāsti var gūt apstiprinājumu dzīves daudzveidīgajos faktos. Kuru sev stāstīt, ir izvēles jautājums. Izvēloties neveiksmes stāstu, mēs nolemjam sevi tālākām neveiksmēm un apzināti vai neapzināti kaitējam gan sev, gan savai valstij. Izvēloties stāstu par sīksto sabiedrību, kura spēj stāties pretī izaicinājumiem, mēs stiprinām sevi nākotnei, par kuru jebkurš var droši pateikt tikai to, ko jau savulaik pareģojusi Spīdola: vēl cīņa nav galā un nebeigsies.
Komentārs 140 zīmēs
Vanšu cietoksnis: kāpēji šturmē torni, pārvar gan sētu, gan smēru. Tagad tiltu plāno apvīt ar dzeloņstiepli. «Tas nebūs tik eleganti,» atzīst Ušakovs.
Ekonomika nav bizness: smejies vai raudi, bet no augstāko izglītību guvušajiem bezdarbniekiem lielākais skaits studējuši ekonomiku.
Poļu desants Liepājā: futbola kluba Legia fanu savaldīšanai bija nepieciešama gan iekšlietu ministra, gan specvienības Alfa došanās uz Rietumu fronti.
Vienotības piga
Pie varas esošo ērtība nevar būt svarīgāka par demokrātiju
Stils ir cilvēks, teicis franču dabaszinātnieks Žoržs Luijs Leklerks astoņpadsmitajā gadsimtā. Par partiju Vienotība nupat, šķiet, varēs teikt, ka tā ir stils, kādā virzījusi grozījumus likumā par tautas nobalsošanu.
Valsts prezidenta jūnija beigās atpakaļ Saeimai atdotā likuma pieņemšanai steigā tika sasaukta Saeimas sēde jau šo ceturtdien. Uz iebildumiem, ka jaunais likums nesamērīgi sarežģītu iespējas sarīkot tautas nobalsošanas, likumdevēji atbildējuši ar jauniem šādu iespēju ierobežojumiem. Tomēr publiski paustie argumenti ir lielākoties tikai mētāšanās starp atsaucēm uz citu valstu pieredzi un apgalvojumiem, ka valstij referendumu rīkošana maksājot pārāk dārgi.
Redzot, kā šie likuma grozījumi tiek dragāti uz priekšu, tiešām jādomā par cilvēku uzvedības psiholoģiju, ne tikai par likumdošanas procesu. Un jāvaicā, vai tā ir lepnība apvienojumā ar neērtības sajūtu par būtisku partijas nostājas maiņu, kas liek rīkoties, kā rādot pigu kabatā visiem, tai skaitā arī sev.
Ir vienkāršs tests, kā pārbaudīt politiķu rīcības un argumentu kvalitāti, – vai viņi tāpat darītu un runātu, ja būtu opozīcijā, nevis pie varas? Vienotība uz šo jautājumu ir jau atbildējusi 2008.gadā, kad Jaunais laiks un Pilsoniskā savienība aicināja referendumā balsot par tiesībām tautai ierosināt Saeimas atlaišanu. (Referendumā pietrūka kvoruma, taču Saeima šādus grozījumus Satversmē pieņēma 2009.gadā.) Šo partiju ļaužu pašreizējā rīcība un valoda, aizstāvot ļoti nopietnus tautas nobalsošanu ierosināšanas ierobežojumus, tolaik viņiem pašiem droši vien būtu šķitusi aizvainojoša un nepieņemama.
Palaikam likuma autoru skaidrojumi izklausās pat pēc varas īpašnieku ņirgāšanās par plebejiem. Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne, kurai viens no galvenajiem argumentiem pret pašreizējo divpakāpju kārtību esot tās dārdzība «valstij», nu stāsta, ka par parakstīšanos esot jāmaksā «tramvaja vai autobusa biļetes» cena. Bet Saeimas un Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa «mazturīgajiem iedzīvotājiem» ciniski iesaka krāt «vienu santīmu dienā», ja grib referendumu. Un norāda – tāpat jau parasti maksājot referendumu ierosinātāji, nevis vienkāršie parakstītāji paši. Proti, partija iestājas par naudas lomas samazināšanu politikā, bet tās priekšsēdētāja faktiski iesaka – ja gribat referendumu, gādājiet naudu.
Pašlaik vēlētājiem vispirms pašiem jāsavāc 10 tūkstoši notariāli apliecinātu parakstu, pēc tam pārējos (kopā, kā noteic Satversme, vienas desmitās daļas vēlētāju, kas pašlaik ir aptuveni 150 tūkstoši) turpina vākt Centrālā vēlēšanu komisija. Līdz ar likuma normu stāšanos spēkā 2015.gadā visus vienas desmitās daļas vēlētāju parakstus būtu jāsavāc referenduma ierosinātājiem pašiem.
Principā nebūtu iebildumu pret atteikšanos no līdzšinējās referendumu ierosināšanas divpakāpju kārtības, ja rezultāts būtu vairāk demokrātijas. Taču šajā gadījumā rezultāts būtu mazāk demokrātijas – referendumu ierosināšanai nepieciešamos likumīgi apliecinātus parakstus būtu praktiski neiespējami savākt. Valsts nenodrošina ap-stākļus, lai to varētu izdarīt, un jaunais likumprojekts tikai vēlējumu un nekonkrētu norādījumu veidā pasaka, ka līdz 2015.gadam, kad jaunā kārtība stātos spēkā, tas būtu jāizdara – valdībai esot jāievieš elektroniskās balsošanas sistēma, un iespējas parakstīties būšot jānodrošina arī «pašvaldību institūcijām», kaut gan nav skaidrs, kādi vēl likumi tādēļ būs jāmaina, kas par to maksās un cik tas izmaksās.
«Tā nav laba likumdošanas prakse,» norādīja Valsts prezidents, atdodams likumu atpakaļ Saeimai. Likumdevēju atbilde uz to ir – vēl sarežģītāka referendumu ierosināšana par likumprojektiem un Satversmes grozījumiem jau tagad. Viņu «uzlabotajā» variantā notariāli apstiprināmo parakstu skaits ir palielināts no 10 uzreiz līdz 50 tūkstošiem.
(Tomēr likuma autori nav uzdrošinājušies uzreiz padarīt gandrīz neiespējamu arī referenduma ierosināšanu par Saeimas atlaišanu – tam arvien pietiktu ar 10 tūkstošiem parakstu. Iespējams, tieši sajūta, ka dara to, pret ko paši vienmēr iebilduši, bija traucējusi viņiem arī līdz pat likuma trešajam lasījumam pamanīt, ka aizmirsuši attiecināt jauno vienas pakāpes referendumu ierosināšanas kārtību arī uz Saeimas atlaišanas ierosināšanu.)
Kad Tautas partija 9.Saeimā stājās privatizēt tiesu varu un premjerministrs Aigars Kalvītis paziņoja, ka pats nu būšot «stabilitātes garants», tas bija bīstami, nepieņemami, tomēr saprotami – dažiem kungiem bija spiedīga vajadzība turpināt kampt un nodrošināties pret tiesu darbiem. Grūti saskatīt līdzīgus savtīgus motīvus Vienotības rīcībā. Arī pēc pašas Vienotības standartiem referendumi līdz šim Latvijā nav bijuši ne valstij bīstami, ne demokrātijai kaitīgi (ieskaitot pēdējo, par valodu, kas ir pašreizējās likumdošanas iniciatīvas iemesls). Likumprojekta autori risina neesošu problēmu un mēģina novērst nevis kādas nevēlamas referendumu sekas, bet gan iespēju tos vispār sarīkot. Vai tā ir vēlme nodrošināt sev iluzoru bezproblēmu dzīvošanu pie varas?
Ne Vienotība, ne jebkura cita partija nav «valsts». Politiķu iedoma aizstāvēt valsti no tās pilsoņiem, ierobežojot viņu tiesības, ir slikts uzvedības stils un drošs veids, kā piespiest vēlētājus viņiem atgādināt, kas ir demokrātija.
Komentārs 140 zīmēs
Karš turpinās. Prezidenta Bērziņa teiktais, ka Otrajā pasaules karā nebija uzvarētāju, Kremlim šķiet «destruktīvi zaimi».
Vai nu kebabu, vai nu rota vīrusa iespaidā Positivus dažiem izvērtās par Negativus. Tagad nāks Jaunais vilnis.
Par ko klusē, tas neeksistē? Mūsdienu ķīniešu valodas vārdnīcas pēdējā izdevumā vairs nav vārda «homoseksuālisms».
