Prieks par to, ka pusmūža cilvēkiem pirmo reizi dzīvē radusies iespēja balsot, ir neviltots. Taču tikpat īsts ir naids, kas pēc diktatora Kadāfi gāšanas un kara turpina šķelt Lībiju, kurā vēlēšanas vairojušas jautājumus, nevis atbildes
Automāta kārta pāršķeļ nakts klusumu. Ir krietni pāri četriem rītā, un Misrātā saskaitīti pēdējie vēlēšanu biļeteni. Tukšajās skolas telpās atbalsojas prieka pilns slavinājums Dievam «Allahu Akbar!». Vīri apskaujas, sit cits citam uz pleca, un jaunākie gaužām negribīgi piekrīt, ka ar vienu happy fire* kārtu pietiek. «Miaa, miaa?**» neticamā jūtu uzplūdā manus plecus sapurina vēlēšanu iecirkni apsargājošais komandieris Abdulbasets – vīrs virs 40, rūpīgi apcirptu vaigu bārdu un skatienu, kurā var izlasīt revolūcijas piezīmes.
Abdulbaseta paša kontā ir divi iznīcināti tanki, bet viņa komandētie snaiperi nogrieza režīma lojālistiem dienvidaustrumu ieeju Misrātā. Tieši par šo pilsētu revolūcijas laikā notika visasiņainākās cīņas, un Misrātas brigāžu kaujinieki bija tie, kas nogalināja gāzto Lībijas diktatoru Muamaru Kadāfi. Tiek uzskatīts – bez uzvaras Misrātā Lībijas nemierniekiem nebūtu izdevies tik ātri pārņemt varu visā valstī, pārtraucot 40 gadus ilgušo Kadāfi valdīšanu.
Šonakt Abdulbasets par karu nerunā. Viņš ir laimīgs – pirmo reizi mūžā pats izvēlējies, kam pievilkt ķeksīti vēlēšanu biļetenā. Pēdējās brīvās parlamenta vēlēšanas Lībijā notika pirms viņa dzimšanas – 1952.gadā. Turklāt iecirkņa rezultāti rāda komandierim tīkamu ainu – Misrāta ir izvēlējusies cienījamus vecā režīma opozicionārus, kaujinieku līderus un īsteni ticīgos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.