Kopš neatkarības zaudēta puse melno stārķu populācijas. Ligzdu videonovērošana atklāj mežsaimniecības darbu postošo ietekmi
Diskutējot par mežu apsaimniekošanu Latvijā, gan politiskajā, gan rīcības līmenī galvenais apspriežamais temats ir kubikmetri, to ieguves ātrums un ienākumi, citiem vārdiem – nauda. Taču mežs nav tikai naudā ātri transformējami kubikmetri. Lai diskusijā bez cirvja ekologu viedokļa parādītos arī kāds cits aspekts, dalīšos ar jauniegūtām zināšanām par savu galveno pētījuma subjektu – melno stārķi, kurš arī dzīvo mežā.
Jau kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas «neskartā vide un tās vērtības» tiek diezgan bieži piesauktas, un melnais stārķis ir šo vērtību pirmajās rindās gan agrāk, gan tagad. 1992.gadā Zviedrijas karaļa Kārļa Gustava vizītes programmā bija iekļauts arī melnā stārķa ligzdas apmeklējums. Savukārt viens no jaunākajiem piemēriem ir Latvijas valsts mežu preses relīzes par «piecīšiem stārķa ligzdā», kas tika atrasti pērn Ziemeļkurzemes mežsaimniecības teritorijā, taču LVM solītais mikroliegums joprojām nav pat ierosināts.
Diemžēl realitāte ir melno stārķu skaita sarukšana. Kopš neatkarības atjaunošanas esam notrallinājuši vairāk nekā pusi no sākotnējā populācijas kopskaita. Arī absolūtos skaitļos šis zaudējums – vismaz 500 pāru – pārsniedz zināmo populāciju lielumu lielākajā daļā valstu, kur šī suga vispār ir sastopama. Pasaulē nav otras tādas valsts.
Statistikas dati jau krietni sen liecina, ka mazuļu trūkums ligzdās ir saistīts ar traucējumu tiešu ietekmi uz putnu dzīvi. Ja bērnu nav, tad pēc kārtējās paaudzes nomaiņas (melnajam stārķim tā prasa aptuveni 8-10 gadus) nav, kas aizņem veco putnu vietu, un kopskaits iet mazumā. Kaut arī šo divu faktoru saistība ir loģiski saprotama, nozīmīgākie traucējuma radītāji – mežu apsaimniekotāji – diskusijās par traucējumu ietekmi vienmēr prasījuši pierādīt, ka negatīva ietekme tiešām pastāv. Tagad ar modernu pētījumu tehnoloģiju palīdzību šādi pierādījumi beidzot ir iegūti.
2011.gadā ar automātisko fotokameru palīdzību sākām pētīt stārķu uzvedību pirms vairošanās sezonas un dažādus ekoloģijas aspektus vairošanās sezonas laikā, un tad arī ieguvām apstiprinājumu pieņēmumam, kā ligzdas tuvumā notiekošie apsaimniekošanas darbi traucē putnus.
Vienīgajā ligzdā, kurā bija iespēja novērot putnu uzvedību laikā, kad šķiļas mazuļi, kopš kameras uzlikšanas brīža līdz akumulatoru darbības beigām – septiņu diennakšu laikā – vismaz viens no vecākiem burtiski ne uz sekundi neatstāja ligzdu jeb savus bērnus bez uzraudzības. Tā normāli būtu jābūt visās ligzdās.
Šogad maijā pie citas ligzdas līdzīgā situācijā uzzinājām, kas notiek, ja vecāki ir spiesti ligzdu tomēr atstāt. Divas pirmās dienas viss notika kā parasti – abi vecāki, viens otru nomainot, pārmaiņus sargāja un sildīja mazuļus. Trešās dienas rītā plkst.6.21 abi ligzdu pēkšņi pamet, atstājot 4-6 dienas vecos mazuļus vienus pašus. Pēc nepilnas pusotras stundas – plkst.7.39 – ligzdu apmeklē krauklis, acīmredzot pārliecinājies par vecāku prombūtni, un plkst.8.12 stārķu ligzda ir iztīrīta. Stārķi pēc tam pie ligzdas atgriežas un neregulāri turpina to apmeklēt līdz pat 1.jūlijam, kad kamera tiek noņemta, taču ligzda ir tukša un šogad «neproduktīva».
Kā liecina šogad maijā, jūnijā un jūlijā veiktās pārbaudes, neproduktīvo ligzdu skaits šogad ir lielāks nekā jebkad agrāk – 38% no visām inspicētajām melno stārķu ligzdām. Kartē redzami 12 neproduktīvo ligzdu piemēri, kuros ir fiksēts, ka ligzdas tuvumā, mikrolieguma teritorijā vai līdzās tai norit meža apsaimniekošanas darbi – jaunas cirsmas, ceļubūve. Visas ligzdas atrodas Latvijas valsts mežu teritorijās. Šajos gadījumos mums bija skaidrs pamats domāt, ka ligzdošanas traucējumu iemesls ir mežsaimnieciskā darbība «nelaikā». Cerams, ka nav runa par nelikumīgu ciršanu, bet gan par attieksmi un «atbildīgu» mežsaimniecību.
Stāsts nav tikai par melno stārķi. Tā ir viena, nu jau kritiski apdraudēta, taču mežsaimniecības kontekstā varbūt pat par daudz izcelta suga. Saimnieciski nebūtiska, ko nevar teikt par lielāko daļu mežos ligzdojošo dziedātājputnu.
Kad šādas bezatbildīgas saimniekošanas dēļ kaut kur mežā uzliesmos «kaitēkļu epidēmija», neviena banka, kas izsniedz kredītus mežsaimniekiem, neviens mežizstrādes uzņēmums un nozares profesionālā vadība kukaiņus uz mežu ēst neskries. Putni to darītu, taču viņi tiek metodiski un apzināti masveidā slaktēti.
Mūsu senči to dzīves gudrību lieliski saprata, formulējot padomu: «Laužat meitas, ko lauzdamas, galotnīti nelaužat; lai palika galotnīte, kur putnam’i uzmesties.» Mūsdienās mežsaimniecības atbildību apliecina starptautiski zīmoli, piemēram, FSC – Forest Stewardship Council jeb Mežu uzraudzības padome. Taču latviešu versijā varbūt nozīme ir cita? Piemēram, Fooling Stupid Customers jeb Stulbo klientu muļķošana?
Latvijas valsts meži komentārs
«Melno stārķu ligzdošanas laikā nekādi mežistrādes darbi mikroliegumos un buferzonās netiek veikti,» uzsver Latvijas valsts mežu (LVM) vides plānošanas vadītāja Laila Šica. Viņa gan atzīst – ja citi apkārtējo mežu īpašnieki neievēro ierobežojumus, stārķi varot būt patraucēti. Tomēr 2006.gada pētījums rādot: tikai aptuveni 23% gadījumu nesekmīgas melno stārķu ligzdošanas iemesls bijuši mežistrādes darbi. Stārķu dzimstību ietekmē arī ūdens kvalitāte un zivju daudzums apkārtnes upēs un meliorācijas grāvjos.
LVM sugu un biotopu eksperts Mārtiņš Kalniņš, kurš šopavasar apsekojis LVM Rietumvidzemes teritorijas, papildina: no 21 stārķu ligzdas četras bija apdzīvotas, piecās stārķi ligzdu bija pielabojuši, taču uz perēšanu nav apmetušies. Par pārējām 12 ligzdām stārķi neesot likušies zinis – vienā gadījumā koks nolūzis vētrās, bet citos nekādu ārēju apstākļu, kas ļautu nojaust, kāpēc stārķis vecajās mājās nav atgriezies, nav. Tajā pašā laikā šovasar LVM uzgājuši sešas jaunas stārķu ligzdas. Kalniņš stāsta, ka ir iecerēts šogad un nākamgad veikt visaptverošu pētījumu. Tad arī varēšot precīzi pateikt, vai mikroliegumu un buferzonu rādiusu vajag palielināt, vai ne. Pašlaik LVM pārvaldītajās teritorijās ligzdo aptuveni 80% visu Latvijas melno stārķu.
