Atgriezies no Londonas olimpisko spēļu lāpas nešanas, pazīstamais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš apšauba ideju, ka pelēkie zirņi ir unikāls Latvijas produkts
Paēst pusdienas ar Mārtiņu Rītiņu inkognito nav iespējams. Atradis brīvu brīdi spraigajā grafikā, Vincenta šefpavārs atnāk līdz krodziņam Muklājs Vecās Ģertrūdes baznīcas tuvumā. Pirmās lietus lāses vēsta par tuvojošos negaisu, tomēr izlemjam sēdēt ārā. «Sveiki! Es jūs pazinu, bieži redzu televizorā. Jūs ļoti labi taisāt ēst. Vēlu jums veiksmi un veselību!» pēc mirkļa ir klāt austrumnieciska izskata sieviete, kas runā krievu valodā. Pirms viņas līdzīgus komplimentus jau izteicis kāds vīrs, stāstīdams, ka pats esot pavārs, gatavojis 200 cilvēkiem Urālos, tikko iznācis no cietuma, lūdz pāris latus. «Mēs te atnācām uz pirmo randiņu, un jūs mums neļaujat palikt divatā,» kad šis tips, naudu dabūjis, vēl neiet prom, Rītiņš liek lietā savu aso mēli.
«Ar visu, ko es daru, es pārcenšos,» pavārmākslas meistars pasmaida, kad pamanu, cik ļoti viņš pēdējā laikā novājējis. Gaspačo zupas baudīšanai Mārtiņš ēdamkarotes vietā palūdz tējkaroti: viņš ievērojot atziņu, ka tikpat svarīgi, ko ēd, ir tas, kā ēd.
Fizisko formu pavārs sāka spodrināt, uzzinot, ka izvēlēts Londonas olimpisko spēļu lāpas nešanai. Viņa triumfa brīdis bija 18.jūlijā pulksten 14.43 Anglijā pie Doveras pilsētas. Mārtiņš skrēja, latviski dziedādams: «Mēs, jautrie pavāri, kas viru vārīt prot.» Mugurā nevarēja būt nekas, kas iezīmētu nacionālo identitāti vai profesiju, visiem lāpnešiem tika izsniegti vienādi sporta tērpi. Bijis atļauts izvēlēties vienīgi sporta čības. «Lindas Leen pastalās vajadzēja skriet!» nosmeju. «Vajadzēja,» Mārtiņš atsperīgi pārķer joku. «Bet man bija speciāli pielāgotas botas.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.