Fotoradari ainavā • IR.lv

Fotoradari ainavā

3
Aivars Ozoliņš

Hrestomātisks piemērs, kā neveidot publisko un privāto partnerību

Kāda būtu sabiedrības attieksme pret līgumu starp slimnīcu un apbedīšanas kantori, kuram slimnīca  būtu deleģējusi pienākumu aprūpēt pacientus, bet maksātu par mirušo apbedīšanu?  Līdzīga kā pret līgumu starp Valsts policiju un fotoradaru uzstādītājiem, kuriem uzticēts kontrolēt atļautā braukšanas ātruma ievērošanu, bet samaksa par to ir daļa no sodanaudām par ātruma pārsniegšanu. 

Pērn oktobrī, kad uzņēmums Vitronic Baltica sāka uzstādīt fotoradarus, Valsts policijas prevencijas pārvaldes priekšnieks Edmunds Zivtiņš uzsvēra, ka policijas mērķis ir samazināt negadījumu skaitu un tai «nav ne silts, ne auksts», cik naudas tiks iekasēts par pārkāpumiem, – «mēs neesam ieinteresēti nopelnīt vairāk». Taču radaru privātajiem uzstādītājiem mērķis ir tieši pretējs – nopelnīt vairāk. Martā Zivtiņš secināja, ka «process nav organizēts pareizi», policijai neesot iespēju ietekmēt radaru uzstādītājus («viņi nepakļaujas nekādai disciplīnai») un visam šim projektam «sabiedrības atbalsta nav».

Līdz ar to arī vissaprātīgākās un sabiedriski pareizākās rīcības ieteikums – nepārkāpiet un netiksit sodīti – tagad skan divkosīgi. Skaidrs, ka ātruma ierobežojumu kontrolētājiem vajag, lai tos pārkāpjam. Arī viņu rīcība, slēpjot radarus krūmos un aiz stabiem, rāda mērķi pieķert un sodīt pārkāpējus, nevis novērst pārkāpumus. Rezultātā fotoradari, kuriem būtu jādisciplinē autobraucēji un jāuzlabo braukšanas kultūra, vairo sabiedrības neuzticēšanos satiksmes drošības uzraudzītājiem un cinisku attieksmi pret likumu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu