Fiksā ideja
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Bišofa skats
Muzikāls moments
Sargsuns bez sargsuņa
Ja presei neskatās uz pirkstiem, kamēr tā skatās uz pirkstiem varai, tad nereti tā nespēj noturēties pretī kārdinājumam ielūrēt pa atslēgas caurumu. Un dara to, pārkāpjot ētikas un likuma robežas, tādējādi pati kļūstot par varu bez atbildības. Sargsuņi jāsargā, mudina britu preses kultūras un ētikas izmeklēšanas autori
Kad sers Braiens Levesons bija pabeidzis lasīt 46 lappuses garo izmeklēšanas ziņojuma Par britu preses kultūru, praksi un ētiku kopsavilkumu, auditorijā negaidīti atskanēja aplausi. Aplausi apjomīgu pētījumu prezentācijās ir neierasta parādība, bet 28.novembra pasākumā komentāriem un jautājumiem laiks nebija paredzēts, un, iespējams, tādēļ plaukstu sišana bija vienīgais veids, kā klātesošie (ne visi, bet par to vēlāk) varēja paust atzinību par izmeklēšanas komisijas secinājumiem un tās vadītāja kopumā nesaudzīgo toni: paldies, lord Leveson, par lietu saukšanu īstajos vārdos. Beidzot!
Viens no klausītājiem pat mēģināja izlauzties cauri pūlim ar smagu kasti rokās (pētījumam drukātā veidā ir četri sējumi), lai dabūtu komisijas locekļu autogrāfus. Nav zināms, ko konkrētais komisijas fans pārstāvēja, bet auditorijā lielākoties bija žurnālisti, NVO aktīvisti un žurnālistu neētisko darbību upuri.
Deviņus mēnešus ilgušajā izmeklēšanas procesā tika uzklausīti 330 liecinieki un tapis 1987 lappušu ziņojums, kura galvenais secinājums ir vienkāršs: lorda Levesona vārdiem, «brīva prese demokrātijā pieprasa no varas atbildību, bet, ar dažiem cienījamiem izņēmumiem, britu prese nav pildījusi šo vitāli svarīgo lomu attiecībā uz sevi» un kļuvusi par nekontrolējamu varu, kura nevienam neatskaitās.
Avīzes – ilgstošā laika posmā un daudzas – «radījušas haosu» cilvēku dzīvēs, ķērušās pie neētiskām un reizumis arī kriminālām metodēm privātas informācijas iegūšanai, bet faktu precizitātei veltījušas minimālu uzmanību. Sensacionāliem rakstiem tikusi piešķirta «nepārdomāta prioritāte», nerēķinoties ar rakstītā sekām. Un par to visu – nekādas redakcionālās atbildības, ja neņem vērā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus žurnālistus, kas par nelikumīgām darbībām nonākuši ieslodzījumā.
Izmeklēšana apstiprināja, ka prese – lielākoties tabloīdi un galvenokārt mediju magnāta Rūperta Mērdoka News International (NI) piederošie izdevumi – regulāri ielaužas mobilajos telefonos un e-pastos, izmanto izspiegošanas tehnoloģijas un piekukuļo policistus, lai tiktu pie sensacionālas ziņas. Visasāko kritiku lords Levesons veltīja tiem, kas ilgstoši un uzstājīgi mēģināja pasniegt apšaubāmās informācijas ievākšanas metodes kā atsevišķu nepaklausīgu žurnālistu pašdarbību. Ziņojums uzsver, ka telefonu noklausīšanās prakse, kurā tika pieķerti nu jau slēgtā bulvāru laikraksta The News of the World žurnālisti, «bija daudz vairāk par slepenu nodarbi, par kuru bija informēti tikai pāris «melnās maģijas» piekopēju».
Ziņojumā arī norādīts, ka paša Mērdoka biznesa intereses ir bijušas politiķiem tuvas un viņš varējis, ieejot pa sētas durvīm, aci pret aci tikties ar britu valdības vadītājiem, turklāt NI un valdības amatpersonu kopējas zirgu izjādes un ballītes bija ierasta lieta, tāpat kā Mērdoka bijušo darbinieku nonākšana ietekmīgos valsts amatos. Kā komentārā The Financial Times (FT) konstatē Filips Stīvenss: kopumā «ziņojuma naratīvs atgādina ceļojumu pa kanalizācijas caurulēm.» Cīņā par «labu stāstiņu» avīzes šķita darbojamies bez jebkādām ētiskām bremzēm, un politiķu un tabloīdu attiecībās valdīja šokējošs čomiskums.
Sākumā bija Millija
Šeit vietā atgādināt, ar ko viss sākās. Britu premjerministrs Deivids Kamerons ierosināja – precīzāk droši vien būtu teikt, ka bija spiests ierosināt – preses ētikas izmeklēšanu 2011.gada jūlijā, kad sabiedrības dusmas par dzeltenās preses (angliski sauktas par gutter press – rensteļu presi) pielietotajām metodēm bija sasniegušas kulmināciju. Kamēr runa bija tikai par Holivudas zvaigznēm un premjerministriem, lasītāju sašutums bija mērens. Slavenību, politiķu un prinču netīrā veļa, kļūdas un slimības neizraisīja lasītājos lielu līdzjūtību un solidaritāti. Bet, kad laikraksta The Guardian pētnieciskie žurnālisti atklāja, ka Mērdoka News of the World nolīgtais privātdetektīvs bija uzlauzis bez vēsts pazudušās meitenes Millijas Douleres mobilā telefona balss pastu, mērenais sašutums kļuva daudz nopietnāks un pārtapa aicinājumos valdībai notikušo izmeklēt. Pat visuzticīgākie rensteļu preses lasītāji bija šokēti, uzzinot, ka tabloīda nolīgtais izmeklētājs ložņāja pa Millijas telefonu, kad meitene, visticamāk, bija jau noslepkavota, tādējādi viņas vecākiem tika dota viltus cerība, ka meita ir dzīva, jo pēkšņi viņas pastā bija parādījusies vieta jauniem ziņojumiem.
Millijas vecāki – tāpat kā izmeklēšanu ierosinājušais Deivids Kamerons – bija to vairāku simtu liecinieku vidū, kuri sniedza liecību lorda Levesona komisijai. Liecinieku sarakstā bija arī aktieris Hjū Grānts, kurš ir viens no noklausīšanās upuru nevalstiskās organizācijas Hacked Off aktīvistiem (un kura liecību Daily Mail komentārā nodēvēja par «melīgām denunciācijām», par šo frāzi vēlāk saņemot kritiku lorda Levesona ziņojumā).
Starp prominentajiem neētiskas rīcības upuriem ir arī premjerministrs Gordons Brauns – ziņojums piemin gadījumu, kad mediķi viņa jaunpiedzimušajam dēlam bija konstatējuši cistisko fibrozi un laikraksts The Sun uzskatīja par nepieciešamu to paziņot saviem lasītājiem. «Šis raksts nekalpoja sabiedriskajam labumam tādā mērā, lai attaisnotu publikāciju bez Brauna kunga un kundzes piekrišanas,» konstatēts ziņojumā. Ar laikraksta toreizējās redaktores un premjerministra Deivida Kamerona tuvās draudzenes Rebekas Bruksas apgalvojumu, ka «Brauni bija apņēmības pilni padarīt šo informāciju par publisku», acīmredzami nepietika, lai pārliecinātu komisiju par zīdaiņa medicīniskās diagnozes sabiedrisko vērtību.
Vairākus noklausīšanās gadījumus patlaban izmeklē policija, bet viens gadījums jau ir beidzies ar cietumu – NW reportieris Klaivs Gudmens un avīzes nolīgtais privātdetektīvs Glens Malkērs pavadīja vairākus mēnešus ieslodzījumā par «rupju iejaukšanos privātajā dzīvē», jo bija tikuši pie britu karaliskās ģimenes padomnieku balss pastu PIN kodiem. Pēc skandāla no amata atkāpās avīzes redaktors Endijs Koulsons, kurš gan ieturēja News International sākotnējo līniju un noliedza, ka jebko zinājis par veidu, kādā Gudmens bija ticis pie informācijas.
Zīmīgi, ka prese turpināja darboties tādā pašā garā arī laikā, kad lorda Levesona izmeklēšana jau bija sākusies. Ziņojums izceļ vienu gadījumu – tabloīdi Daily Mail un The Sun un labējā spārna dienas laikraksts Daily Telegraph šāgada martā nolēma publicēt ziņu par divpadsmitgadīgā zēna Sebastiāna Boulza nāvi autokatastrofā Šveicē, nerēķinoties ar šādas ziņas ētiskajām implikācijām.
Sargs ar zobiem
Lai neētisko praksi izskaustu, sargsuns ir jāuzmana, uzskata izmeklēšanas komisija. Britu preses pašreizējā pašregulācijas institūcija, kuras uzdevums ir izmeklēt ētikas pārkāpumus, – Preses sūdzību komisija – ir bijusi bezzobaina un nav adekvāti reaģējusi, kad avīzes kukuļoja, novēroja, uzlauza, uzmācās, pārspīlēja un sagrozīja. Lorda Levesona vārdiem, komisija «nav regulators», jo tai pietrūkst neatkarības un tā ir pārāk cieši saistīta ar mediju un to īpašnieku interesēm. Tādēļ prese ir varējusi uzvesties tā, «it kā tai nebūtu nekāda ētikas kodeksa». Turklāt ne tikai pēdējos gados – jau gadu desmitiem. Ziņojums atgādina, ka «valdība pasūtījusi ziņojumu par preses uzvedības normām jau septīto reizi mazāk nekā 70 gadu laikā». Neviens no iepriekšējiem ziņojumiem nav novedis pie jūtamām izmaiņām un lielāka atbildīguma.
Tādēļ lords Levesons ierosina nodibināt neatkarīgu institūciju, kas veicinātu augstu žurnālistikas standartu ievērošanu un aizstāvētu indivīdus no viņu tiesību pārkāpuma. Tās locekļu iecelšanas procedūrā preses biznesam nebūtu teikšanas, arī politiķi tai netiktu pielaisti, un institūcijas darbību regulētu likums. Regulatora uzdevums būtu izmeklēt sistemātiskus pārkāpumus, un likuma «aizmugure» tam ir nepieciešama, lai sauktu pārkāpējus pie reālas atbildības. Likums pirmo reizi Lielbritānijas vēsturē ļautu uzlikt valdībai pienākumu aizsargāt preses brīvību un palīdzētu atjaunot sabiedrības iedragāto uzticību medijiem (Lielbritānijā nav konstitūcijas, tādēļ nav arī likuma normas, kas būtu salīdzināma ar ASV Konstitūcijas 1.papildinājumu, kurš sargā izteiksmes un preses brīvību).
Vairāki britu kvalitatīvās preses korifeji, piemēram, bijušais The Sunday Times redaktors Harolds Evanss, šo rekomendāciju uzskata par pamatotu un nepieciešamu. «Lielākā daļa no mums – tiem, kas bijuši iesaistīti pētnieciskajā žurnālistikā sabiedrības interešu vārdā, – nevar nepiekrist tam, ko viņš [Levesons] saka, vai tā būtu nepieciešamā reforma, vai konstatējums, ka kārtējo reizi paļauties uz sliktākā parauga preses un tās īpašnieku solījumiem būtu veltīgi,» komentārā The Guardian raksta Evanss. Viņš uzskata, ka komisijas ieteiktā regulatora neatkarības shēma – veidota pēc sabiedriskā raidītāja BBC uzrauga, BBC Trust parauga – ir pietiekami pārdomāta un attālināta no iespējamām ietekmēm, «lai nomierinātu tos, kas cieš no paranojas». Tomēr Evanss ir piesardzīgs un pieļauj, ka skeptiķi no labējā spārna iebildīs tik un tā.
Un to viņi arī dara: «Sers Braiens šķiet satraucoši nespējīgs uztvert to, ka, tiklīdz lietai ķersies klāt deputāti un mediju komisijas, preses brīvība no valsts kontroles būs fatāli iedragāta,» vēsta Daily Mail. «Presei pašai ir jārīkojas, nevis parlamentam,» piebalso The Times. Bet The Guardian konstatē – mēs paši esam vainīgi. «Būs daudzi, kas nepiekritīs tiesneša secinājumiem, bet žurnālistiem nevajadzētu sevi mānīt. Pie tā, ka nozarei draud regulējums, neviens cits nav vainīgs.»
Skeptiķu vidū izrādījies arī premjers Deivids Kamerons. Pērn viņš solīja, ka komisijas rekomendācijas tiks ņemtas vērā pilnībā, ja vien tās nebūs «pilnīgi trakas». Taču tagad Kamerons ir citās domās – viņš noraidīja lorda Levesona ieteikumu veidot neatkarīgu regulatoru, argumentam izmantojot neētiskā rīcībā vainīgo laikrakstu atkārtoto mantru: regulējums apdraud preses brīvību. Lielbritānija «pārietu Rubikonu», ja nolemtu ieviest preses regulējuma elementus valsts likumdošanā, teica premjerministrs. Pašreizējā situācija nav pieņemama, taču presei jāregulē sevi pašai.
Kūgana dusmas
Iespējams, Kamerona pozīcijas pamatā bija politiski apsvērumi un labējo laikrakstu un to auditorijas nozīme nākamajās vēlēšanās, un patiešām – The Times steidzās nosaukt Kamerona lēmumu par «drosmīgu un principiālu» soli. Tomēr viņa atbalstītāji, vismaz pagaidām, ir mazākumā. Tikai pāris dienās pēc ziņojuma publiskošanas Hacked Off aicinājumu Kameronam atbalstīt komisijas rekomendāciju jau bija parakstījuši 95 000 cilvēku (lasi: vēlētāju), un arī aptaujas rāda, ka vairākums sabiedrības vēlas neatkarīgu regulatoru..
Saniknoti ir arī individuālie noklausīšanās upuri. Režisors Ed Blūms The Guardian teica, ka Kamerons ir «izrāvis sirdi Levesona ziņojumam» un sagādājis lielu vilšanos preses pārmērību upuriem. Millijas Dauleres ģimenes advokāts Marks Lūiss atgādināja, ka premjerministrs ierosināja juridisku izmeklēšanu «un nav jēgas juridiskai izmeklēšanai, ja tās ieteikumi beigās netiek īstenoti». Bet bijušais britu valdības padomnieks Lanss Praiss uzsvēra, ka Kamerons palaidis garām vēsturisku izdevību. «Būs jauni gadījumi, kad prese pārkāps pieņemamas uzvedības robežu, par to nav šaubu. [..] Un tad Kameronam pamatoti jautās – kur jūs bijāt, kad parlamentam bija iespēja rīkoties?»
Bet vislielākās dusmas – tādas, kas acumirklī kļuva par interneta sensāciju, – paudis aktieris Stīvs Kūgans. «Ja regulējums netiek atbalstīts, tad Levesona ziņojums nav nekas vairāk par uzsišanu pa pirkstiem. [..] Kamerons atkārto to pašu izsmieklu un necieņu, kuru izmeklēšanā demonstrēja labējā prese.» Premjerministrs ir nostājies to pusē, kuri atražo Viktorijas laikmeta patriarhālā tēva tēlu – ārēji viņš ir «svētulīgs, pompozs, moralizējošs, gatavs tiesāt», bet klusībā viņam patīk vērot citus pa aizkara spraugu un «guļamistabā slepeni masturbēt.»
The Guardian filmu blogs arī pamanījis tēlu izteiksmību Levesona sāgā un ierosina par izmeklēšanu uzņemt mākslas filmu. «Neatkarīgi no tā, kādu vērtību mēs beigās piešķirsim Levesona izmeklēšanai, viens ir skaidrs – tas bija labs teātris,» teikts blogā. «[Karikatūrista] Hogārta cienīgi tēli, sākot no vislordiskākajiem mediju baroniem un beidzot ar visdzeltenākās dzeltenās preses bandiniekiem. Pieklājīgs daudzums slavenību. Kāda reta asara.» Atliek to visu uzņemt filmā. «Palīdziet mums regulēt filmas aktieru ansambli», aicina The Guardian un liek priekšā pirmos kandidātus. Rebeku Bruksu varētu tēlot Merila Strīpa, bet Hjū Grānta lomu varētu uzticēt Dauntonas abatijas zvaigznei Hjū Bonevilam – vai varbūt viņš pats varētu tēlot sevi? Sašutis Hjū Grānts taču vislabāk padotos pašam Hjū Grāntam.
Klusais monopols
Latvijas krievvalodīgo dienas laikrakstu tirgū iestājies vēl nepieredzēts monopols – Vesti Segodņa, Čas un Telegraf, visticamāk, atrodas vienas īpašnieku grupas rokās. Kādēļ finansiālo problēmu vajātie izdevumi ar rūkošu auditoriju ir ieinteresējuši Krievijas miljardieri, Kremļa saimnieka Putina kādreizējo uzticības personu Andreju Molčanovu un vēl divus biznesmeņus, kuri savus mērķus publikai neatklāj un slēpjas aiz ārzonu firmām?
Lepnā jūgendstila mājā Vecrīgā, kur atrodas izdevniecība Petits, nav nemaz tik viegli iekļūt. Katru, kas ienāk pa stikla durvīm, aizdomīgi nopēta pusmūža vīri pat no diviem apsargu posteņiem. Kad pirmais šķērslis pārvarēts, šķiet, ka esi nonācis skudrupūznī – kabinetu labirinti, cits pie cita saspiesti biroja galdi un darbinieku čala. Jau vairākus mēnešus te mitinās ne tikai avīzes Čas redakcija, bet arī viņu kādreizējie sāncenši – laikraksti Vesti Segodņa (VS) un Telegraf.
«Kāds uzvārds? Jā, jā, zinu, tāda mums bija,» Telegraf telpās sekretāre kādai apmeklētājai stāsta, ka atceroties visus, kuri kādreiz abonējuši avīzi. Ar nopūtu sieviete atzīst – astoņus gadus nostrādājusi par izplatīšanas daļas vadītāju, bet tagad pazemināta amatā, jo viena īpašnieka rokās nonākušie laikraksti ir apvienojuši administratīvos resursus.
Šķiet, ka dzīvot kopā nemaz nav viegli. Tā iemesls ir gan nesenā konkurence, gan bailes zaudēt ienākumus – daudzi nav pārliecināti, vai saglabās darbu pēc abu lielāko laikrakstu VS un Čas apvienošanas vienā un pastarīša Telegraf pārtapšanas iknedēļas izdevumā.
Šajā rakstā būs daudz «anonīmo avotu» – redakcijas darbinieku un izdevējbiznesa pārstāvju, kuri lūdz nesaukt viņus vārdā, jo atklāti runāt publiski neviens nevēlas. Vieni negrib bojāt attiecības ar kolēģiem, citi rūpīgi sargā īpašnieku privātumu.
Noslēpums!
Jaunie īpašnieki tiek rūpīgi slēpti. Petita mārketinga direktors un Izdevniecība Telegraf valdes loceklis Andrejs Sorokins saka – viņš īpašniekus pazīst, taču nevēlas tos atklāt, jo «lieku slavu, popularitāti un baumas viņiem nevajag». Klusē arī laikrakstu vadība.
Kad šo jautājumu uzdodu Čas redaktoram Pāvelam Kirilovam, viņš viltīgi nosmaida un pēc iespējas nenopietnākā tonī paziņo, ka viņu tas nemaz neinteresē. «Kamēr man neliek pārkāpt Latvijas Republikas likumus un maksā algu…,» viņš nepabeidz teikumu, bet vēlāk sarunā piebilst: «Jūs esat jauna, ziņkārīga žurnāliste. Es esmu vecāks, un šādas lietas mani vairs nesaista.»
Telegraf redaktors Andrejs Švedovs ironizē: «Kaut kā nav laika apskatīties, kurš stāv aiz tiem «ofšoriem», visu laiku strādāju…»
VS redaktors Aleksandrs Bļinovs slimo un nav sasniedzams.
Tomēr to, ka Krievijas politiķis un miljardieris Andrejs Molčanovs, biznesā un politikā rūdītais Eduards Janakovs un uzņēmējs Artūrs Jeresjko ir patiesie Telegraf, Čas un VS īpašnieki, nenoliedz neviens no maniem anonīmajiem sarunbiedriem. Arī žurnāla Otkritij Gorod redaktore Tatjana Fasta, kura pagājušajā nedēļā rakstīja par šo cilvēku saikni ar trim krievvalodīgajām avīzēm, saka – ar pretenzijām pie viņas neviens nav vērsies.
Jaunos saimniekus pirmais atrada Petita īpašnieks Aleksejs Šeiņins. 2010.gads nebija no veiksmīgajiem – viņam un Čas galvenajai redaktorei Ksenijai Zagorovskai nesekmīgi beidzās kandidēšana uz Saeimu Šlesera un Šķēles kopprojektā Par labu Latviju!, bet izdevniecība jau kuro gadu noslēdza ar zaudējumiem, šoreiz jau pusmiljonu latu.
Kad Čas 1997.gadā sāka darbu, to uzskatīja par politiski neitrālu izdevumu, tomēr vēlāk avīze šo statusu zaudēja, redaktore Zagorovska mēģināja kļūt par parlamenta deputāti no PCTVL saraksta. Čas sāka nikni konkurēt ar VS par vienu un to pašu lasītāju – cilvēku, kuram primāri rūp krievvalodīgo tiesības, valodas jautājumi un iet pie sirds «dzeltenāks» ziņu pasniegšanas veids.
Abu laikrakstu veidotāji ir bijušie Sovetskaja Molodež jeb krievvalodīgās Padomju Jaunatnes žurnālisti un redaktori. Tomēr par īsto tās pēcteci vienmēr uzskatīta tieši VS, kas pārņēma padomju izdevuma lasītājus un tradīcijas. Tajā skaitā vienmēr bijusi arī «savējā» partija, kuras intereses aizstāvēt – izdevējs Andrejs Kozlovs ir neveiksmīgi kandidējis uz Saeimu no PCTVL saraksta, bet tagad darbojas Rīgas domē kā Saskaņas centra deputāts. Par VS žurnālistu daudzus gadus strādā Saeimas Saskaņas centra frakcijas deputāts Nikolajs Kabanovs, bet laikraksta transporta un pilsētas īpašumu sadaļas redaktors ir Rīgas domnieks Vadims Faļkovs (arī SC), kas darbojas satiksmes un transporta lietu komitejā.
Čas cīņa bija lemta neveiksmei, jo īpaši pēc krīzes sāpīgā belziena drukātajiem medijiem. Beidzot 2011.gada vasarā Šeiņins izdevniecību pārdeva, par jauno īpašnieku kļuva Artūra Jeresjko vadītā ukraiņu Legbank. Vēlāk uzņēmumu pārņēma Kiprā reģistrēta firma, tomēr Petits vadībā darbu joprojām turpina Andrejs Baranovskis un Andrejs Sorokins, kas kopā ar Jeresjko strādājuši citu uzņēmumu pārvaldē, un tas ļauj secināt, ka biznesmenis saglabājis ietekmi izdevniecībā.
VS un Telegraf īpašnieki mainījās tikai šogad. Ilggadējā VS izdevēja Andreja Kozlova uzņēmums Logos (tā pārdēvēta izdevniecība Fenster) jūlijā pieprasīja tiesisko aizsardzību nenomaksāto nodokļu parādu dēļ, bet pērnā gada pārskats liecina, ka vadība grasījās parādu dēļ pat pārtraukt laikrakstu izdošanu. Pats Kozlovs vairākkārt publiski apliecināja, ka plāno pārdot laikrakstu.
Telegraf vadība meklēja investoru kopš 2011.gada nogales, jo pēc Snoras un Krājbankas kraha redakcijas uzturēšana vairs nebija Vladimira Antonova prioritāte. Krievijas baņķieris pastarpināti caur ārzonas kompāniju ieguva kontroli Telegraf pēc tam, kad no šā zaudējumus nesošā biznesa izstājās Aivara Lemberga kādreizējais domubiedrs, vēlāk oponents, tranzītbiznesa miljonārs Oļegs Stepanovs. Viņš Telegraf bija pārņēmis no tā dibinātāja, baņķiera Valērija Belokoņa, pēc kura ieceres avīze 2001.gadā tika radīta kā neitrāls medijs ar līdzsvarotu saturu.
Telegraf nespēja iegūt plašu lasītāju atbalstu, savukārt VS un Čas ciešā saaugšana ar politiku nenesa biznesa veiksmi, un laikraksti pamazām zaudēja auditoriju.
Patlaban visu triju mediju īpašnieki slēpjas aiz Kiprā, Lielbritānijā un Singapūrā reģistrētām firmām. No trim neoficiāli nosauktajiem īpašniekiem uzņēmējs Artūrs Jeresjko ir vienīgais, kuram redzamas nepārprotamas saites ar šiem medijiem – izdevniecību valdēs ir cilvēki, kas kopā ar Jeresjko darbojušies dažādu uzņēmumu pārvaldē, ieskaitot bēdīgi slaveno Ogres Komercbanku, kuras darbība 2007.gadā tika apturēta pēc drošības policijas izmeklēšanas.
Vairāki izdevniecības darbinieki stāsta, ka Jeresjko ieradies personīgi iepazīties ar visu trīs avīžu redaktoriem Petita birojā Vecrīgā, kurp neilgi pēc īpašnieku maiņas pārvācās redakcijas. Kāds cits darbinieks teica, ka vienā no sapulcēm atklāti izskanējis, ka Jeresjko ir starp akcionāriem. Redakcijās strādājošie apliecina, ka Petita gaiteņos bieži redzēts arī Krievijas biznesmenis Eduards Janakovs, daži pat apgalvo, ka viņam šajā Vecrīgas namā esot savs darba kabinets.
Tikai par Krievijas Federācijas Padomes senatoru, miljardieri Andreju Molčanovu nav dzirdēts, ka viņš būtu viesojies redakcijās. Domājams, ka Molčanova saikne ar Petitu ir Krievijas pilsonis Andrejs Caregorodcevs, kurš neilgu laiku ir strādājis gan Molčanovam piederošās Latvijas Biznesa bankas padomē, gan Petita valdē, bet tagad darbojas Molčanova uzņēmumam piederošas Maskavas rūpnīcas padomē. Ar Caregorodcevu sazinājos elektroniski, taču viņš neatsaucās.
No dažiem mājieniem var saprast, ka Jeresjko, Molčanovs un Janakovs ir savstarpēji pazīstami, tomēr nav jēdzīgu skaidrojumu, kādēļ viņi šajā gadījumā apvienojušies tieši šādā sastāvā. Nedēļas laikā ar viņiem pašiem neizdevās sazināties.
Molčanova preses sekretārs apsolīja e-pastā sniegt atbildi uz jautājumiem par viņa iesaisti Latvijas mediju biznesā, taču neturēja vārdu. Jeresjko sekretāre apgalvoja, ka priekšnieks tā arī nav parādījies birojā. Uzņemt jebkādus kontaktus ar Janakovu vispār neizdevās.
Versija: tikai bizness
Izdevniecības pārstāvis Andrejs Sorokins apgalvo, ka jaunie īpašnieki ir iegādājušies avīzes tikai finanšu interešu vadīti, lai kādreiz pelnītu ar šo biznesu. Atbildot uz jautājumu par zaudējumiem, kurus nes laikrakstu izdošana, Sorokins saka: «Katram biznesam ir riski, bet, ja to visu pārvalda zinošs cilvēks, rezultātu var sasniegt. Mēs pašlaik koncentrējamies uz resursu optimizāciju un rūpējamies par izdevumu saturu un kvalitāti.»
Jauno īpašnieku pārstāvji tiešām veic konsolidāciju. Piektdien iznāk pēdējais Čas numurs, bet daži žurnālisti turpinās darbu izdevumā Vesti Segodņa. «Abi laikraksti tērēja daudz resursu konkurencei, kaut arī bija ļoti līdzīgi, strādāja vienā tonalitātē,» apvienošanās izdevīgumu skaidro Sorokins. Jaunais izdevums «būs interesantāks un biezāks, tur sāks strādāt daži ļoti labi žurnālisti», sola VS redaktora vietnieks Konstantins Gaivoronskis. Redakcijā man parāda pilotnumuru, kurā avīžu apvienošana skaidrota šādi: «Lasītāj, no šā projekta nav jābaidās. Te atradīsi abu laikrakstu labākos žurnālistus. Tagad mēs varēsim izdarīt vairāk, labāk, asāk.» Jaunā avīze, kurai saglabāts VS vārds, tiešām ir mazliet biezāka, tajā vairāk kultūrai un hobijiem veltīto materiālu. Kā līdz šim, vāku joprojām rotā daiļas modeles bilde, blakus ir kāds mīļš dzīvnieciņš, arī krāsu salikums ierasts – dominē sarkans un dzeltens.
Turpretī divreiz nedēļā iznākošo Telegraf pārveidos par analītisku nedēļas izdevumu. Tā redaktors Andrejs Švedovs stāsta, ka uzsvars būšot uz ekonomiskajiem procesiem: «Mēģināsim veidot to pēc iespējas «nedzeltenu», kailu sieviešu uz vāka nebūs.»
Tomēr visu trīs avīžu žurnālistu stāstītais atšķiras no publiski deklarētā mērķa – kvalitātes. Pirms dažiem mēnešiem vairākumu Telegraf un Čas žurnālistu atlaida, pēc tam no jauna pieņemot kā ārštata autorus. Telegraf darbinieki stāsta, ka tūdaļ pēc avīzes pārņemšanas pārstāja maksāt algu, daudzi tāpēc atstājuši darbu. «Noskaņojums ir kā Titānika mūziķiem – kuģis grimst, bet mums jāturpina spēlēt. Neviens nezina, kas būs rīt,» atzīst kāds Čas darbinieks, jo īpašnieki jau pusotru gadu neesot iepazinušies ar žurnālistiem, nav bijis nekādu sapulču.
VS redakcijas darbinieks man stāsta, ka uzņēmuma sarežģītā struktūra neesot izprotama: «Ir kaut kādi īpašnieku pārstāvju pārstāvji, bet viņi pat nespēj paskaidrot, kā notiks divu avīžu saplūšana, kādas turpmāk būs algas. Viņi paši atzīst, ka šajā biznesā nav pieredzējuši! Ja mēs šajā jomā strādājam gadiem ilgi un nesaprotam, kas ir mūsu auditorija, kā viņi var kaut ko saprast?»
Bijusī ilggadējā Telegraf redaktore Tatjana Fasta uzskata – pat ja īpašnieku mērķis tiešām ir peļņas gūšana, jāšaubās par izdošanos: «Krievvalodīgo avīžu tirgus ir pārāk mazs, visi krieviski runājošie nemetīsies pirkt to vienīgo avīzi.»
Mediju pētniece Anda Rožukalne ir vēl tiešāka – viņasprāt, bizness diezin vai ir īstā jauno īpašnieku motivācija: «Krievu avīžu auditorija ir sarukusi, daudzi aizbraukuši. Maz to cilvēku, kuri gatavi lasīt Latvijā izdotus laikrakstus un žurnālus krievu valodā. Ir kritusies kvalitāte. Lai tagad izveidotu biznesu, jābūt skaidrai stratēģijai, bet paši žurnālisti, kurus esmu intervējusi savam pētījumam, saka – nekāda mērķa nav.»
Versija: ietekmes svira
Patiešām, ir grūti iedomāties, kādas peļņas izredzes Latvijas preses tirgū varētu iekārdināt Krievijas miljardieri Molčanovu. Ja mērķis nav bizness, tad – kas? Krievijas politiskās informācijas centra (nodarbojas ar biznesa risku izvērtēšanu) vadītājs Aleksejs Muhins uz lūgumu komentēt iespēju, ka Krievijas Federācijas senators iegādājies medijus Latvijā, skaidro: «Pieļauju, ka šoreiz tā nav Kremļa iniciatīva, jo tam jau tagad ir pietiekami daudz mediju resursu, lai ietekmētu ārzemēs notiekošo. Mediju pirkšana kādā valstī ir saistīta ar citu biznesa struktūru pirkšanu. Manuprāt, Molčanova kungs gatavojas biznesa ekspansijai Latvijā.»
Avīžu redaktori skaidrību šajā jautājumā neievieš. Kirilovs no Čas atzīst – ir naivi domāt, ka avīzes pirkšanas var nest peļņu: «Kāds laikrakstu var iegādāties kā ietekmes instrumentu.» Kad atgādinu, ka pats man nupat sarunā apliecinājis – jaunie īpašnieki saturu neietekmējot -, viņš domīgi novelk: «Nu, jā… Varbūt tas arī nav ietekmes dēļ…»
Par to, ka saturs netiek ietekmēts, runā arī citi. Kāds no Telegraf darbiniekiem skaidro: «Kad laikraksts piederēja Stepanovam, mums bija jāraksta par tranzītu un Ventspils naftu, toties atļāva iesaistīt otras puses viedokli. Antonova laikos mēģināja piespiest publicēt pozitīvas lietas par airBaltic un Saskaņas centru. Bet, kopš ir atnācis Molčanovs, cenzūras nav vispār. Ir tāda sajūta, ka visiem viss vienalga. Var uz vāka nodrukāt kaut vai pliku dibenu, neviens pat nepamanīs!»
Arī kāds VS darbinieks saka: «Variants, ka avīzes nopirktas, lai pozitīvi atspoguļotu Molčanovam piederošās Latvijas Biznesa bankas darbību, man neliekas iespējams, jo līdz šim brīdim nekādus norādījumus neesam saņēmuši.»
Ieskatoties nejauši izvēlētos VS un Čas numuros pirms un pēc īpašnieku maiņas, uzreiz redzams, ka mainījies nekas nav. VS lappuses tāpat rotā SC politiķu bildes, uzskaitīti Rīgas vadītāju Nila Ušakova un An-dra Amerika labie darbi. Kaut arī Rīgas domnieks Kozlovs vairs nav laikraksta izdevējs, viņu joprojām intervē. Tāpat Čas tekstos arī pēc laikraksta pārņemšanas lielu uzmanību bauda SC, Rīgas mērs un viņa vietnieks.
Pēdējos gados krievvalodīgie mediji Latvijā nav bijuši brīvi no politiskās vai biznesa ietekmes un vienlaikus nav nesuši peļņu. Grūti iedomāties, kas varētu mainīties tagad. Gan redakciju darbinieki, gan eksperti norāda uz nesakritību starp skaļi deklarēto jauno īpašnieku mērķi – stiprināt žurnālistikas kvalitāti – un reālo rīcību. Drīzāk izskatās, ka monopols avīžu tirgū var izrādīties graujošs, jo ir likvidēta kaut vai teorētiska viedokļu dažādības iespējamība. Protams, tā var atkal parādīties – līdz ar kārtējo īpašnieku maiņu.
Īpašnieku profili
Andrejs Molčanovs (41), Krievijas Federācijas Padomes senators, miljardieris
Molčanova ģimene ieņem pirmo vietu Forbes turīgāko Krievijas ierēdņu, deputātu un senatoru ģimeņu topā – viņa īpašumi šogad tiek lēsti ap 1,7 miljardiem dolāru. Kopš 2008.gada pārstāv Sanktpēterburgu Krievijas parlamenta augšpalātā – Federācijas Padomē. Molčanovs 2000.gadā bija Vladimira Putina uzticības persona prezidenta vēlēšanu kampaņā. Taču viņa ģimenes saites ar tagadējo Kremļa saimnieku ir daudz senākas – Putins uzreiz pēc VDK karjeras beigām kļuva par palīgu Molčanova patēvam Jurijam, kurš tolaik bija Ļeņingradas Universitātes prorektors.
Uzreiz pēc ekonomista izglītības iegūšanas Ļeņingradas Universitātē Molčanovs 22 gadu vecumā sāka celtniecības biznesu, kopā ar tēvoci Mihailu Romanovu par vaučeriem iegādājoties uzņēmuma Strojdetaļ kontrolpaketi. Drīz sekoja nākamie uzņēmumi, to skaitā Ļenstrojkonstrukcija – no šā uzņēmuma radies nosaukums Molčanova LSR grupai, vienam no lielākajiem celtniecības materiālu ražotājiem Krievijā.
Līdz pat šāgada sākumam Jurijs Molčanovs bija Sanktpēterburgas gubernatora vietnieks un ticis pieminēts WikiLeaks nopludinātajā ASV diplomātu sarakstē: «Klīst baumas, ka J.Molčanovs ir koruptīvs un izmanto amatu pilsētas vadībā savas celtniecības kompānijas interesēs.» Rosbalt žurnālisti vērš uzmanību: Andreja Molčanova uzņēmums ieguva tiesības būvēt ļoti pievilcīgos rajonos.
Latvijā Andrejam Molčanovam pieder Latvijas Biznesa banka – viņš 2011.gada aprīlī kļuva par akcionāru šajā ar zaudējumiem strādājošajā bankā. Nopelnījis naudu celtniecības biznesā, Molčanovs līdz šim nav bijis saistīts ar mediju īpašumiem ne pašmājās, ne ārzemēs. Taču Krievijā ir plaši zināmi gadījumi, kad uzņēmumi politiskās elites uzdevumā kļūst par mediju akcionāriem.
Artūrs Jeresjko (48), Latvijas uzņēmējs
Vislabāk pazīstams kā Ogres Komercbankas padomes priekšsēdētājs, bijis arī viens no lielākajiem zemes īpašniekiem Latvijā un miljonāru saraksta dalībnieks. Šī banka tika likvidēta 2007.gadā pēc drošības policijas izmeklēšanas par pusmiljarda dolāru atmazgāšanu, tajā tika atklāts naudas trūkums un dokumentu viltošana. Bankas akcionārs Jurijs Frolovs pat nonāca apcietinājumā un tiek tiesāts par aptuveni 5,5 miljonu ASV dolāru izkrāpšanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un izvairīšanos no nodokļiem. Oficiāli kredītiestādes akcionāri ir bijuši vairāki uzņēmumi, kuru īpašnieki lielākoties atradās ārzonās, taču Jeresjko tika uzskatīts par vienu no iespējamajiem akcionāriem. Viņš no nepatikšanām izvairījās – vēlāk Latvijas mediji rakstīja, ka neilgi pirms bankas kraha Jeresjko šķīries no daudziem īpašumiem, nododot tos ģimenes locekļiem. Lielu daļu no īpašumā esošās zemes viņš dažus mēnešus pirms Ogres Komercbankas problēmu nākšanas gaismā pārdevis firmai Suncity Invest, kuras īpašnieki bija sieva Jūlija, kā arī Leonīds un Ludmila Jeresjko, kas, spriežot pēc dzimšanas datiem, varētu būt vecāki.
Pašlaik strādā ukraiņu Legbank uzraudzības padomē, kuras kontrolpaketi, pēc ukraiņu mediju ziņām, 2006.gadā iegādājās Ogres Komercbanka. Kopā ar citiem ģimenes locekļiem viņš ir apdrošināšanas akciju sabiedrības Balva īpašnieks. Ārlietu ministrijas informācija liecina, ka Jeresjko ir Kirgizstānas goda konsuls Latvijā.
Eduards Janakovs (44), Krievijas uzņēmējs un politiķis
Krasnodaras apgabalā armijnieka ģimenē dzimušais Janakovs nav svešinieks Rīgā – 1990.gadā viņš šeit pabeidza Aviācijas inženieru augstāko kara skolu. Pēc dienesta armijā strādājis ogļrūpniecībā, līdz kļuva par uzņēmumu Degvielas kompānija Krievu ogle un Amuras ogle vadītāju. No 2008. līdz 2011.gadam Janakovs kā Putina partijas Vienotā Krievija pārstāvis tika ievēlēts Krievijas Valsts domē, pērn decembrī kandidēja atkārtoti, taču netika ievēlēts. Krievijas žurnālisti vairākkārt rakstījuši par Janakova vēlmi iekļūt Krievijas Federācijas Padomē.
Saskaņā ar amatpersonas deklarāciju 2010.gadā Janakovs nopelnījis 23 miljonus rubļu (390 tūkstošus latu). Par 2011.gadu deklarācija nav iesniegta.
Šāgada martā viņš tika ievēlēts mazas pašvaldības Zejskas rajona padomē, bet jūlijā amatu pēkšņi atstāja.
Šogad manīts Jaunajā vilnī, bet kādā intervijā atzinis, ka pirms vairākiem gadiem Jūrmalas tenisa kortos iepazinies ar savu otro sievu Ludmilu. Pēc žurnāla Baltic Course informācijas, Janakova īpašumā ir arī māja kūrortpilsētā.
Pārvietojamais dārgums
3,6 miljonus eiro vērta lietota televīzijas tehnika rada aizdomas par neefektīviem LTV tēriņiem
Ar dārgiem sveicieniem no amata atvadās pašreizējais Latvijas televīzijas (LTV) vadītājs Edgars Kots, kurš nolēmis pamest darbu šāgada nogalē, pāris mēnešus pirms pilnvaru termiņa beigām. Viņa vadībā notikušais pēdējais apjomīgais pirkums – piecus gadus vecā, lietotā pārvietojamā tehniskā stacija – LTV budžetam izmaksā gandrīz 3,6 miljonus eiro (bez PVN) jeb 2,5 miljonus latu. Vai šāda summa ir adekvāta? To bez ekspertīzes pateikt ir faktiski neiespējami, jo katra pārvietojamā tehniskā stacija (PTS) tiek komplektēta atbilstoši pircēja tehniskajām specifikācijām, tāpēc cenas atšķiras. Tomēr paliek jautājums, vai LTV nebūtu izdevīgāk iegādāties jaunu un, iespējams, pat lētāku PTS, kā to pirms trim gadiem izdarījusi Igaunijas sabiedriskā TV. Pagaidām uz šo jautājumu atbildes meklē Nacionālā Elektronisko plašsazņas līdzekļu padome (NEPLP).
Uzdevums nav viegls, jo formāli iepirkuma procedūra noritējusi korekti. Tomēr PTS pirkšanas procesu par skaidru un saprotamu nenosauksi. Izbrīnī īsais piegādes laiks, viens pats konkursa pretendents, tā piedāvātās cenas gandrīz vai perfektā sakritība ar LTV norādīto vēlamo maksu.
Galu galā, rodas jautājums, vai LTV konkursa tehniskā specifikācija nav rakstīta tieši konkrētajai PTS? LTV to noliedz, taču uz Ir jautājumiem sniedz tikai rakstiskas un ļoti formālas atbildes, bet ar pašu Kotu viņa aizņemtības dēļ intervija nav iespējama.
Nozares speciālistu vidū runīgus ekspertus atrast grūti, jo TV tehnikas piegādes tirgus ir mazs un ikvienam spēlētājam rūp sadarbība ar LTV, tāpēc nedaudzie tehniskajās lietās zinošie cilvēki vai nu runā pusvārdos, vai no komentāriem atturas. Pamatā atruna ir viena – lai vērtētu, vai cena ir adekvāta pirkumam, nepieciešams izpētīt konkrēto mašīnu un tajā iebūvēto tehniku. Runīgāks ir kāds PTS speciālists Lietuvā, atzīstot, ka viņš piecus gadus vecu PTS par 3,6 miljoniem eiro nepirktu, jo aparatūra noveco un tās atdeve nav adekvāta ieguldījumam.
Aizdomīgās sakritības
Tomēr LTV izšķīrās pa ieguldījumu lietotā PTS, konkursa tehniskajā specifikācijā ierakstot, ka PTS nedrīkst būt vecāka par pieciem gadiem. Izvēlētā ir 2008.gadā Pekinas olimpiskajām spēlēm būvētā OB37. To izgatavojis beļģu uzņēmums Alfacam, bet atbilstoši LTV prasībām pielāgojusi un pirms pāris nedēļām Latvijai piegādājusi Lietuvas firma Televizijos ir ryšio sistemos (TVC), kas nodarbojas ar PTS komplektēšanu. Konkrētā PTS, kas strādā augstas izšķirtspējas (HD) sistēmā, ekspluatēta četrus gadus un raidījusi arī šīsvasaras olimpiskās spēles Londonā.
Piegādātāji ir gandrīz precīzi iekļāvušies cenā – LTV konkursa nolikumā kā paredzamo cenu norādījusi 3,6 miljonus eiro, bet TVC piedāvājums ir par 3,58 miljoniem. Tāpat TVC spējuši iekļauties noteiktajā piegādes laikā – tikai 60 dienās no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīža. Tas ir ļoti īss laiks, kurā jaunu PTS sakomplektēt nav iespējams, jo šāds process aizņem, mazākais, četrus mēnešus, bet sarežģītākas PTS būvniecība ilgst pat nepilnu gadu, stāsta eksperti.
Vai šīs sakritības varētu būt par pamatu aizdomām, ka LTV un TVC jau pirms konkursa izsludināšanas ir vienojušies par konkrēto PTS? To noliedz TVC Rīgas biroja vadītājs Edgars Koškins, bet LTV apgalvo, ka PTS tehniskā specifikācija rakstīta tikai atbilstoši stacijas ikdienas ekspluatācijas nepieciešamībām.
Kā atrunu īsajam piegādes termiņam LTV izmanto argumentu, ka jauno PTS vajadzējis iegādāties līdz šāgada beigām, jo 1988.gadā darbu sākusī un 90.gados rekonstruētā PTS Laura nākamgad vairs neesot spējīga strādāt. LTV rīcībā vēl ir divas 2003.gadā iegādātās PTS Daugava un Astra, kuras strādā standarta izšķirtspējas (SD) sistēmā, taču ar tām vien LTV nepietiekot. Tomēr nav skaidrs, kāpēc LTV konkursu neizsludināja laikus, ja jauna PTS nepieciešamība bija zināma. Nozarē strādājošie zina teikt, ka par LTV vēlmi iegādāties PTS reģiona TV tehnikas piegādātājkompānijas zinājušas jau pirms pusotra gada, taču LTV konkursu izsludināja tikai šāgada aprīļa beigās. Pastāv versija, ka LTV speciāli nogaidījusi, kamēr iecerētā OB37 beidz savu misiju Londonas olimpiskajās spēlēs un tad pēc nelielas pielāgošanas ir gatava doties uz Latviju.
Kaimiņi pērk jaunas PTS
«Es par PTS 3,6 miljonus eiro nekad nemaksātus,» saka Lietuvas producentu grupas Kaunas Television Services (KST) izpilddirektors Gintars Sabaļausks. Viņa uzņēmumam pieder trīs PTS, un Sabaļausks atzīst, ka neiegādātos lietotu staciju, jo esot risks iepirkties – viņaprāt, kad PTS īpašnieks jūt, ka iekārtas sāk nolietoties, stacijas pārdod. Bijušais LTV tehniskais direktors Ilmārs Muuls, kas ir apskatījis jauniegādāto PTS, uzskata, ka bažām par lietoto tehniku gan nav pamata: «Kameras [kopskaitā 12] ir drusku lietotas, bet tām lietošanas laiks ir ilgs.»
Savukārt Igaunijas sabiedriskajai TV, kuras rīcībā ir divas PTS, jaunākā pirms trim gadiem īpaši igauņu vajadzībām būvēta Vācijā. Sākumā gribējuši iegādāties lietotu, tomēr piedāvājumu neesot bijis, tāpēc izšķīrušies par jaunas pirkšanu, stāsta Igaunijas TV tehnisko resursu daļas vadītājs Sanders Uksula. Viņš neņemas vērtēt, vai LTV par lietotu PTS samaksājusi adekvātu summu, vien saka – cena atkarīga no komplektācijas. Arī pieci gadi, viņaprāt, nav uzskatāmi par ilgu PTS lietošanas laiku, jo svarīgi, kādas ir PTS tehniskās iespējas. Igauņiem jauna PTS izmaksājusi aptuveni trīs miljonus eiro, bet komplektācija atšķiroties no LTV pirkuma – igauņiem esot pat sarežģītāka, taču vēl pilnībā nenokomplektēta PTS.
Uzņēmuma Alfacam aprēķini, kas nonākuši Ir rīcībā, liecina – 2007.gadā ražota jauna OB37 ar septiņām kamerām maksājusi nepilnus 3,4 miljonus eiro. Nozares speciālisti lēš, ka nelietota OB37 ar 12 kamerām varētu maksāt aptuveni 4,3 miljonus eiro, taču lietota – krietni lētāk, tāpēc izskan pieņēmums, ka LTV ir pārmaksājusi.
Iespējams, LTV pirkuma atrisinājuma atslēga ir divos iepirkuma procesa piegājienos. Sākotnēji LTV aprīļa beigās izsludināja atklātu konkursu. Neoficiāli avoti pieļauj, ka konkursā TVC piedāvājis izmaksas gan lietotajai, gan jaunai PTS, taču konkurss beidzās bez rezultātiem. Oficiālais pamatojums – dažos tehniskās specifikācijas piedāvājuma punktos trūkst informācijas. Tomēr pēc konkursa slēgšanas LTV izšķīrusies rīkot sarunu procedūru ar TVC, un šajā procesā jaunas PTS piedāvājums vairs neesot parādījies. Minēto notikumu versiju noraida gan LTV, gan TVC Rīgas biroja vadītājs Koškins: «Mēs iesniedzām to, kas bija prasīts tenderī. Kādā sakarā mēs būtu piedāvājuši jaunas PTS izmaksas?» Pagaidām šo informāciju nav izdevies pārbaudīt arī NEPLP, jo LTV, aizbildinoties ar komercnoslēpumu, atteikusies izsniegt TVC konkursa piedāvājumu. Tomēr NEPLP skaidrošot iepirkuma patiesos apstākļus un 6.decembrī apspriedīs, vai lūgt kādam neatkarīgam ekspertam izvērtēt TVC piedāvājumu, saka padomes pārstāvis Gints Grūbe. Patlaban saskaņā ar iepirkuma līgumu LTV jau ir pārskaitījusi TVC 25% avansa, bet atlikusī summa jāsamaksā 30 darbdienu laikā, sākot no 20.novembra, kad PTS reģistrēta Ceļu satiksmes drošības direkcijā.
Kā atpelnīt ieguldīto
Tikmēr Sabaļausks saka – pērkot PTS, jāapsver, kā ieguldījumu izdosies atpelnīt: cik daudz pašai televīzijai būs ārpus studijas filmējamo pasākumu un kādas ir iespējas PTS izīrēt. Igaunijas un Lietuvas televīzijas ir aktīvas PTS īres tirgū ar pietiekami elastīgām cenām. LTV uzsver, ka primāri PTS nepieciešama «LTV ražošanas procesa nodrošināšanai» un tiks izīrēta, tikai kad to nevajadzēs pašiem. Izmantojot Igaunijas sabiedriskās TV cenrādi, LTV pirms iepirkuma konkursa rēķinājusi – lai atpelnītu ieguldījumus, jaunā PTS būtu jāizīrē vidēji piecas reizes mēnesī. Taču darba pašu vajadzībām pietikšot, jo Daugava un Astra esot ļoti noslogotas, filmējot koncertus, dievkalpojumus, sporta sacensības u.c. raidījumus, informē LTV.
Daugava, piemēram, translē kontinentālās hokeja līgas spēles, kuru raidīšanas licence savulaik piederēja LTV, bet kopš šāgada augusta – MTG kompānijai Viasat Broadcasting. Viasat Sport Baltic kanāla programmu direktors Toms Circenis saka – vēl ar LTV neesot runāts par jauniegādātās PTS īrēšanu, taču, ja LTV piedāvāšot adekvātas cenas, neesot neiespejama sadarbības iespēja.
Visas lietas redzu kā lielā kvadrātā
Fotoradaru sāgā Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane tikusi pie skaidrības, bet pašas karjeras iespēja Valsts kontrolē gan vēl miglā tīta
Iekšlietu ministrijas augstākā ierēdne Ilze Pētersone-Godmane uz pusdienām restorānā Umami ierodas ar krietnu nokavēšanos, jo nav spējusi plānotajā laikā aiziet no iepriekšējās tikšanās ar pareizticīgo baznīcas metropolītu. «Ziniet, kā jau metropolīts,» viņa dziļi atvainojas.
Sagrūst mans priekšstats, ka Pētersone-Godmane «nolikt pie vietas» spēj jebkuru, un tas ir ne tikai metropolīta dēļ. Sarunā atklājas mierīga un diplomātiska valsts darbiniece, kura rūpīgi apsver katru vārdu. «Reti ir nepieciešamība ko stingru teikt. Darbā esam iedibinājuši sistēmu, ka nevajag slēpt problēmu un tā jārisina, kamēr nav kļuvusi liela,» viņa lietišķi paskaidro. Pētersonei-Godmanei gan «baigi nepatīk», ka cilvēki pašpārliecināti stāsta lietas, kuras neatbilst patiesībai, un to bieži darot žurnālisti. «Izrauj vienu vārdu no konteksta, un uz tā mēģina uzbūvēt visu versiju. Bet es pat ar to esmu saradusi un pieņemu, ka tā vienkārši ir. Lai gan mājās dabūju dzirdēt, cik tas nav pareizi. Manam vīram patīk, ka viss ir precīzs, izanalizēts un izskaitļots,» viņa atsaucas uz savu dzīvesbiedru, ekspremjeru Ivaru Godmani.
Mūsu sarunai ir divi iemesli. Nupat noslēgusies epopeja ar V-Traffic piedāvātajiem fotoradariem, un Pētersones-Godmanes vārdu koalīcijā min, apspriežot nākamos valsts kontroliera amata kandidātus. «Nekādas sarunas par šādiem amatiem man nav bijušas ne ar vienu un nekad,» viņa par šīm ziņām ir izbrīnīta, tomēr šķiet jautājumam sagatavojusies. «Cilvēkam, kas nāks Sudrabas kundzes vietā, es pieļauju, būs pieredze vadošā amatā, un šādu cilvēku nav bezgalīgi daudz.» Vai viņa varētu tādu izaicinājumu uzņemties? «Ir grūti runāt par to, ko īsti nezini, vai tev piedāvā. Negribu spekulēt.»
Pētersone-Godmane iekšlietu sistēmā ir izsitusies no zemākā amata līdz pašam augstākajam – sākusi kā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes juriste, vēlāk ES iestāšanās sarunās bijusi atbildīga par iekšlietu likumu saskaņošanu un sagatavošanos Šengenas līguma telpai, ko uzskata par lielu viņas nopelnu. «Man bija angļu un vācu valoda, tikko [iegūta] juridiskā izglītība, Eiropas tiesības – viss, kas tajā laikā bija pieprasīts,» savu virzīšanos pa karjeras kāpnēm izskaidro Pētersone-Godmane. «Viņa bija pamanāma. Prot strādāt un prot parādīt, ka strādā,» raksturo bijusī iekšlietu ministre Linda Abu Meri (Mūrniece), kuras laikā Pētersone-Godmane kļuva par ministrijas augstāko ierēdni. Ja bijusi sarežģīta situācija, varējis droši saukt Pētersoni-Godmani, jo viņa atradusi risinājumu.
«Tā man dzīves pārliecība, ka visas darba un sadzīves situācijas var izpreparēt,» viņa piekrīt. «Man piemīt sistēmiska domāšana. Es visas lietas redzu kā tādā lielā kvadrātā, un redzu, kā tās var atrisināt. Protams, tas ir arī valsts pārvaldes pieredzes jautājums, nevar 22 vai 25 gados atnākt un vadīt. Kad esi izgājis dzīves situācijām cauri, redzi, ka nākamā situācija principā ir tikai iepriekšējās modulācija, tur nav nekā ekstremāli jauna.» Taču Pētersone-Godmane arī nevēlas uzsvērt savu lomu smagnējās un vīrišķīgās iekšlietu sistēmas vadībā – viņa esot komandas spēlētāja.
Sasniegumu sarakstā gan diez vai varēs ierakstīt līgumu par fotoradariem, pie kura Pētersone-Godmane bija klāt no paša sākuma. Ne bez sabiedrības spiediena Iekšlietu ministrijas vadība šonedēļ izlēma, ka no līdzšinējā piegādātāja V-Traffic radarus neatpirks, kā galveno argumentu minot dārgo un neefektīvo radaru apkalpošanu. Kā atzinusi auditorkompānija PWC, jo sevišķi finansiāli ietilpīga tā ir pārvietojamajiem radariem, kas piedāvājumā bijuši vairākumā. Vai ministrijai tagad sirds mierīga, ka privātais partneris nesāks tiesvedību pret valsti, ko iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis iepriekš minēja kā galveno iemeslu attiecību turpināšanai ar V-Traffic? «Tas ir jautājums, uz kuru arī tagad nav precīzas atbildes. Risks nav pilnībā noņemts,» paskaidro Pētersone-Godmane.
Kāpēc labā ideja par fotoradariem Latvijā ir izgāzusies? Pētersone-Godmane stāsta, ka jau iepirkuma konkursa laikā, kurā bija «desmitiem pārsūdzību un iesniegumu, nebija svētdienas vakara, kad es nebiju raidījumā De facto vai Nekā personīga». «Tad es bieži teicu, cik šis ir riskants bizness, ja privātais partneris precīzi neaprēķina piedāvājumu, kā viņš godīgā veidā varētu atpelnīt investīciju. Mēģināju vērst uzmanību, ka uzņēmējam ir jābūt labam finansiālam nodrošinājumam.» Diemžēl praksē tā arī izrādījies, ka uzņēmumam nepietika finanšu, lai uzstādītu līgumā noteiktos radarus, negaidot, kad sāks pelnīt. «Iepirkuma likums ir tāds, ka izvēlies lētāko piedāvājumu, un tev nav iespējas pārliecināties, vai šim uzņēmējam bankā ir investīcijām plānotie 11 miljoni [latu]. Nākas paļauties uz partnera, kas noslēdz līgumu, parakstu, ka viņš uzņemas šīs saistības.»
Ja bažas bija jau tolaik, kāpēc valsts izvēlējās modeli, ka radarus uzstādīs privāts uzņēmums un pēc tam tos atpelnīs, iekasējot daļu sodanaudu? Pētersone-Godmane skaidro, ka tobrīd – budžeta izdevumu griešanas laikā – atrast publisko finansējumu radariem bija neiespējami, bet Latvijai bija aktuāla ES Baltajā grāmatā noteiktā apņemšanās no 2001. līdz 2013.gadam samazināt satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu par 70%. Radarus uzskata par labās prakses piemēru mērķa sasniegšanai, tāpēc bijis jāmeklē veids, kā tos finansēt.
Pētersone-Godmane noraida bažas par iepirkuma izkārtošanu konkrētajam uzņēmumam. «Es vadīju iepirkuma komisiju un skaidri zinu, ka man neviens neko nav lūdzis ne izkārtot, ne palīdzēt. Turklāt pretendenti piedāvājumus iesnie-dza pēdējā brīdī, lai konkurenti nezinātu [cenu], ja nu kāds pie mums ir negodīgs. Piedāvājumu atvēršana notika publiski, visiem klātesot un skaļi nolasot katras firmas piedāvājumu.»
Lai cik slikta slava bijusi fotoradariem, valsts sekretāre uzskata, ka, pateicoties tiem un valdībai neieguldot ne santīma, ir nosargātas dzīvības. Šogad Rīgas reģionā, kur radari uzstādīti, ir samazinājies gan ceļu negadījumu skaits (par 4%), gan bojāgājušo skaits (par 19% jeb 10 cilvēkiem), turpretim pārējā Latvijas teritorijā skaitļi būtiski nav mainījušies. «Jebkurā gadījumā mēs neesam unikāli,» Pētersone-Godmane nopūšas. «Tādas mērierīces uzstādītas visā Eiropā.» Kaut gan viņa atzīst, ka «nevaru iedomāties nevienu Eiropas valsti, kur privātais partneris apzināti slēpj radaru [krūmos] ar mērķi nopelnīt», problēma ir arī otrā pusē – «brauciet saskaņā ar atļauto ātrumu, un nebūs jālamājas, ka kāds pelna». Būdama pārliecināta par to lietderīgumu, ministrija radarus nav izmetusi no darba kārtības, un nākotnē, visticamāk, valsts veiks pirkumu par saviem līdzekļiem.
Ēdienkarte
Svaigi salāti ar mazsālītu lasi, dzērveņu un kazas sieru, greipfrūta daiviņām
Siltie tītara un spinātu salāti ar mandeļu skaidiņām un burkānu salmiņiem
Minerālūdens, melna kafija, ingvera tēja
Ir jautā
Vai jūs ticat, ka sniegs nenokusīs un sāksies ziema?
Toms Bricis, laika ziņu vēstītājs:
Nav pamata neticēt. Pašlaik visas prognozes liecina, ka vismaz divas nedēļas Latvijas lielākajā daļā ziema saglabāsies. Ja skatās kalendārā, arī meteoroloģiskā ziema ir klāt, ja 3-5 dienas vidējā gaisa temperatūra ir zem nulles, un tā tas ir.
Juris Žagars, Žagarkalna slēpošanas trases saimnieks:
Jā, un to apliecina amerikāņu un zviedru meteodienestu prognozes. Tautas ticējumiem vairs ticēt nevar, bet mednieku novērojumi liecina – zvēri uzkrāj taukus, tātad būs aukstums.
Boriss Jeļisejevs, Latvijas valsts ceļu satiksmes informācijas centra vadītājs:
Kā ceļu pārvaldītāji uz aklu ticību paļauties nevaram, tāpēc sekojam līdzi prognozēm. Viss decembris būs īsts ziemas mēnesis, bet par tālāku nākotni skaidrības nav.
Zirņi instagrammā
Jeb stāsts par to, kā latviešiem Ziemassvētkus atņēma
Parasti man nav sava personīgā viedokļa, tāpēc, līdzīgi kā ar transportu, izmantoju sabiedrisko. Tomēr, kad runa ir par Ziemassvētkiem, klusēt nespēju un vēlos atdarīt acis visiem, kas tic, ka šīs ir īsteni latviskas svinības. Mīļie, šie tautiskie svētki mums ir atņemti!
Viss notika tā – atnāca ļaunie kapitālisti un piesmēja mūsu baltā linā tītos ziemas saulgriežus. Kokakolas santaklauss turēja tiem rokas, kamēr puika no Viens pats mājās lamādamies saplēsa smilgu puzuri, bet vietā piekāra neona «last minute shopping» jeb pēdējā brīža iepirkšanās zīmi. No šitā trakā jandāliņa esot apjukuši arī lopi kūtī un pusnaktī visām meitām par precinieku noteikuši Džastinu Bīberu. Tad arī visa nācija prātā sajukusi, un nu jau gadu simtiem vairs nemākam ne ar ko latvisku identificēties. Labākajā gadījumā kāds ieliek taukšķētu zirņu bildi instagrammā, bet tas arī viss.
Bija arī tāds gadījums. Ved tautudēls vecīti uz mežu – arī svētku vakarā, protams. Lai atpakaļceļā uz tām pašām ragutiņām var eglīti atvest. Praktiskais latvietis, kā saka. Nu, neko, izsēdina veco uz celma, sak’ – paldies par visu, es nu došos. Pēkšņi atskan balss no nekurienes: «Uzmanību!» Puisis sāk palikt tāds jau dikti piesardzīgs – mazums, visādi pa tumsu vazājas… «Uzmanību,» balss turpina, «alkoholiskos dzērienus pārdodam līdz desmitiem vakarā.» Va vellos, izrādās šis vectēvu izdekorētā supermārketa skatlogā notupinājis. Tfu, nospļauties, neļauj tie biznesmeņi pat sirmgalvi mežā atstāt.
Nu, neko. Es pats vispār ar pīlādžmietu sitams esmu – šajā svētīgajā laikā to vien daru, kā domāju, kā ar tām draņķa reklāmām no tautas pēdējo latu izvilināt. Visādas vellišķības savā mūžā esmu izprātojis, bet pēdējā ir par visām nešķīstāka. Doma šāda – tādu lielu, smuku bildi uztaisīt, un tajā bildē būtu spogulis iedarināts, kurā katrs uz sevi var paskatīties. Bet zem spoguļa lieliem burtiem rakstīts «Fuj!». Kad nu tu šito redzi, tad palēkdamies skrien uz bodi pirkt jauno aifonu, māla vardi un dezodorantu brālēnam, jo tas viss maksā lētāk nekā seanss pie psihoterapeita. Tā man viens ģimenes cilvēks teica, bet ģimenes cilvēkus es ciparu lietās klausu – mūsu zemītē vecākiem jāskaitļo vairāk nekā zinātniekiem vai deputātiem.
Sasodīts, pieskāros politikai, bet, rakstu sākot, sev zvērēju, ka nepieskaršos. Tas ir bīstami, var nomirt. Rau, pērnajā ziemā Jelgavas pusē – divas stirnas politiķim tik vien kā pietuvojās un abas pagalam. No zila gaisa, beigtas kā Grieķija. Šim pašam arī, nabagam, trauma uz mūžu. Nekas, lai viņš manā reklāmā paskatās, tur «Fuj!» visu pa vietām saliks. Gan galvā, gan maciņā.
Tā kaut kā. Uz mana galda stāv deviņi svētku ēdieni – sākot ar bigmaku, beidzot ar lielajiem frī. Pārlasu uzrakstīto. Ievads ir, iztirzājums arī. Skolā mācīja, ka vajagot arī nobeigumu. Bet ko gan viņi tur saprot! Mums mēģināja ieskaidrot, ka Latvijas karogs cēlies no balta auduma un varoņa asinīm. Man rādās, ka tas vairāk atgādina izstieptu ceļa zīmi. Ķieģeli. Tomēr, lai gan pat valsts galvenais simbols saka «pietiek, tuvāk ne!», to ļauno ārvalstu iluminātu ietekmi apturēt nespējam. Varētu kūpināt kadiķi, bet kur mūsdienās to zariņu nogriezīsi, ja visi meži pieder zviedriem. Noķers, iespundēs Ikea, un, kamēr pats ārdurvis nesaskrūvēsi, brīvībā netiksi. Bet mums tā nepatīk skrūvēt… Vispār neko darīt nepatīk. Vispār maitas tie zviedri. Krievi arī. Vācieši arī. Igauņi arī. Viņi svin svētkus, kā vēlas, tikai mēs esam spiesti svešas paražas godāt.
Milzīgais jautājums
Ķīna pārtaps par lielāko patērētāju pasaulē vai iekritīs vidējo ienākumu slazdā?
Ķīnas izaugsme jau vairāk nekā 30 gadus ir bijusi ārkārtīgi strauja, vidēji par 10% gadā. Cik ilgi tas var turpināties? Aizvien biežāk dzirdamas skeptiķu balsis, kas norāda uz augošajām darbaspēka izmaksām, kas apdraud eksportējošo rūpniecību; uz novecojošo sabiedrību, kurā ilgus gadus piekoptās dzimstības ierobežošanas dēļ drīz sāks samazināties cilvēku skaits darbspējīgā vecumā; uz korupciju un milzīgu bagātību koncentrēšanos komunistiskās partijas elites rokās. Varbūt Ķīna iekritīs tajā pašā «vidējo ienākumu slazdā», kurā daudzus gadu desmitus stagnējušas tādas valstis kā Brazīlija un Dienvidāfrika, jo bija kļuvušas pārāk dārgas, lai konkurētu ar lēto darbaspēku, bet nebija pietiekami modernas un inovatīvas, lai konkurētu ar attīstītajām valstīm.
Taču vēl aizvien ir ļoti daudz sinooptimistu. Vienu tādu nācās satikt novembra beigās, kad Rīgā notika liels (un vietējos medijos vāji atspoguļots) Ķīnas uzņemējdarbības forums, kurā pulcējās vairāk nekā 400 uzņēmumu pārstāvji no 35 valstīm. Daudzajiem ķīniešu uzņēmējiem bija atbraucis līdzi arī bijušais Hārvarda Biznesa skolas dekāna vietnieks Džons Kvelčs, kurš tagad strādā Šanhajā par Ķīnas Eiropas Starptautiskās biznesa skolas dekānu. Viņš domā, ka Ķīnas tautsaimniecība spēs veiksmīgi adaptēties un tās nozīme pasaules ekonomikā turpinās augt.
Novembrī notikušajā Ķīnas komunistiskās partijas kongresā tika nozīmēti līderi, kuri valsti vadīs nākamos 10 gadus: prezidents Sji Dziņpins un premjerministrs Li Kecjans. «Ķīnā neviens nekad nerunā par straujām pārmaiņām,» saka Kvelčs, un paies gads, lai jaunie vadītāji nostabilizētu savas pozīcijas, taču pēc tam gaidāmas nozīmīgas izmaiņas ekonomiskajā politikā, kuru mērķis būs pārlikt izaugsmes uzsvaru no eksporta uz iekšējo patēriņu.
Potenciālajiem patērētājiem ir milzīgi, neizmantoti resursi. Ķīnieši ļoti cītīgi krāj naudu, un viņiem «zem matrača» varētu glabāties līdz pat vienam triljonam dolāru. Tāpēc šajā jomā esot milzīgas izaugsmes iespējas, un Ķīnas tautsaimniecībai patiesībā neesot nepieciešams, lai pārējā pasaule pērk tās preces. Tiesa, valdībai būs jārada cilvēkiem nedaudz lielāka drošība sociālajos jautājumos, pārliecība, ka būs gan pensijas, gan veselības aprūpe, lai viņi sāktu tērēt daļu no naudas, kuru tagad taupa nebaltai dienai.
Taču pavērsiens uz iekšzemes patēriņu nenozīmē, ka Ķīnas starptautiskais ekonomiskais svars mazināsies. Tieši otrādi, jaunie valsts vadītāji vēlas nodrošināt Ķīnai aizvien lielāku lomu pasaulē. Kvelčs domā, ka viens no jauno valdnieku svarīgākajiem mērķiem būs padarīt Ķīnas naudu – juaņu – par globālu valūtu un ka tas notiks ātrāk, nekā daudzi gaida, nākamo desmit gadu laikā.
Nozīmīgs brīdis gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski pienāks 2015. vai 2016.gadā, kad Ķīna kļūs par pasaules lielāko ekonomiku. «Tas būs ļoti svarīgs notikums Ķīnā un kļūs par iemeslu svinībām,» saka Kvelčs. «Ķīnas līderi piestrādās, lai to pārvērstu par milzīgu iespēju demonstrēt valsts un viņu vadītās sistēmas sasniegumus.»
Aug arī Ķīnas uzņēmumu investīcijas pārējā pasaulē. Preses uzmanību piesaista pazīstamu zīmolu pirkšana, piemēram, Ķīnas firmas Geely lēmums 2010.gadā pilnībā iegādāties zviedru autoražotāju Volvo, taču Kvelčs neuzskata to par tipisku darījumu. Izplatītāki ir ķīniešu ierobežotie ieguldījumi dažādos finansiāli drošos Rietumu uzņēmumos, to skaitā tajos, kuri pārvalda Londonas pilsētas ūdenssaimniecību vai Hītrovas lidostu, kā arī mazāk pazīstamu, taču ražošanas procesā būtisku uzņēmumu pirkšana, piemēram, kad milzīgais ķīniešu uzņēmums Sany, kas ražo smago celtniecības tehniku, šāgada sākumā nopirka vācu betona pumpju ražotāju Putzmeister.
Vēl viens ļoti svarīgs virziens ir dabas resursu uzpirkšana, to skaitā arī lauksaimniecības zemes. Tas ir ļoti svarīgs jautājums pašā Ķīnā, kur straujās industrializācijas radītā piesārņojuma dēļ trešdaļā valsts teritorijas regulāri līst skābie lieti. Ķīniešiem ir izdevies iegādāties jau diezgan daudz dabas resursu, un tikai pēdējo gadu laikā tas sāk kļūt par redzamu, publiski apspriestu un līdz ar to politisku jautājumu. Sevišķi nozīmīgs tas ir Āfrikā – pēdējās vēlēšanās Zambijā valdības partijas zaudēja, jo tām pārmeta valsts bagātību izpārdošanu ķīniešiem.
Taču Ķīnas izaugsmes modelis izraisa politiskas problēmas arī pašā Ķīnā. Pieaug gan strādnieku protesti pret darba apstākļiem, gan iedzīvotāju protesti pret korumpētiem vietvaras pārstāvjiem. Tomēr Kvelčs norāda: kamēr tautsaimniecība aug par 8% vai vairāk gadā, cilvēki būs gatavi pieciest daudz. Turklāt tādu izaugsmi nav iespējams sasniegt, ja cilvēki strādā, teiksim, Francijā noteiktās 35 darba stundas nedēļā. No Kvelča nākas dzirdēt atziņu, ko min daudzi vērotāji, – cilvēki Ķīnā ļoti daudz strādā. «Ir tāds teiciens – Ķīnā nav nedēļas nogaļu.» Tāpēc iedzīvotājiem nav laika spriest, vai viņiem ir visas tiesības, kuras viņiem pienāktos.
Kvelčs gan atzīst, ka aizvien vairāk ķīniešu ir sākuši glabāt naudu arī ārzemēs. Viņiem tomēr ir bažas, ka varētu «pārstāt skanēt mūzika».
Taču, vai Ķīnā piepildīsies optimistiskais vai pesimistiskais scenārijs, tas atstās milzīgu ietekmi uz visas pasaules ekonomiku. Arī uz Latviju.
Komentārs 140 zīmēs
Naudasmaisu svara kritums. Saeima aizliedz politiskās reklāmas TV mēnesi pirms vēlēšanām. Partijām tā ir iespēja mazināt atkarību no lielajiem ziedotājiem.
Skumjā statistika. Eurostat dati liecina, ka kopš 2008.gada nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku īpatsvars visu laiku aug.
Svētku eņģeļi vai cietuma nāras. Latvijas valsts meži piedāvā katrai ģimenei iespēju nocirst eglīti. Rīgas domes mežu apsaimniekotājs eglīšu cirtējiem draud ar cietumu.
Bezmugurkaulnieki
Nacionālā spārna politiķu bezatbildība ir konsekventa un principiāla
Nacionālās apvienības piepešās šaubas par eiro ieviešanu iederas tās pārstāvētā Latvijas politiskā spārna rīcības kultūrā, ko var dēvēt par principiālu bezatbildību. Kopš Atmodas laikiem, kad Pilsoņu kongress aicināja boikotēt Augstākās Padomes vēlēšanas, kas būtu nozīmējis atteikšanos no iespējas atgūt valstisko neatkarību, tā dēvētie nacionālie spēki konsekventi izvirzījuši prasības, kuras, kā paši zināja, nevar izpildīt un par kuru īstenošanas postošajām sekām viņiem tā kā tā nebūtu jāuzņemas atbildība. To viņi nav uzņēmušies, arī būdami pie varas.
Vienīgajā reizē, kad TB/LNNK politiķis vadīja valdību – Guntars Krasts 1997.-1998.gadā -, šī politiskā apvienība ierosināja tautas nobalsošanu pret grozījumiem Pilsonības likumā, kuras izdošanās gadījumā durvis uz NATO un Eiropas Savienību Latvijai būtu aizvērušās ciet. Apvienība aicināja latviešus referendumā nepadoties un parādīt stingru mugurkaulu, tikmēr premjerministrs taisīja Eiropas integrācijas programmas un čiepstēja par Latvijas gatavību izdarīt visu nepieciešamo, lai saņemtu uzaicinājumu pievienoties NATO. Labi zinādams, ka nekādu uzaicinājumu nebūs, ja referendums izdosies, viņš kopā ar partiju bija izkalkulējis, ka gan jau neizdosies, tāpēc viņi visus apčakarēs – vēlētājiem būs parādījuši, ka ir ar mugurkaulu, bet Rietumu partneriem atskaitīsies, ka likums ir grozīts.
Acīmredzot līdzīgi ir pašreiz ar NA piepešajām «šaubām», vai Latvijai jāpievienojas eiro. Ja pēc pievienošanās rastos kādi sarežģījumi, NA varētu teikt, ka, redz, mēs taču šaubījāmies. Un vienlaikus arī baudīt godu un atzinību par Latvijai stratēģiski svarīgo lēmumu, no kura ieguvumi būtu labi redzami jau visai drīz, bet vēl labāk ilgtermiņā.
NA politiķiem jebkāds valstij svarīgs lēmums ir iemesls tirgum un šantāžai. Piepešo nacionālo eiroskeptiķu skaits izskatās esam labi izkalkulēts, lai, pirmkārt, šo piecu balsis nebūtu izšķirošas, tomēr, otrkārt, valdība būtu spiesta tirgoties ne tikai ar NA, bet arī ar otru Lembergam draudzīgo «latvisko» partiju – Zaļo un Zemnieku savienību.
Koalīcijai Saeimā ir 56 balsis. Bez piecām NA balsīm sanāk knaps vairākums. Lai lēmumu nenojauc nejaušība – ja nu likuma par pievienošanos eiro pieņemšanas brīdī vienā no trim lasījumiem kāds nevar ierasties Saeimā -, koalīcijai nāktos sarūpēt vismaz pāris ZZS deputātu atbalstu. Līdz ar to Lembergam atkal ir teikšana, bet vajadzības, nav šaubu, ir plašas un dažādas.
Par tirgu liek domāt arī šo piecu disidentu piesauktie bērnudārza līmeņa šaubu iemesli. Nekā personīga sižetā svētdien Imants Parādnieks vispirms pasludināja, ka lats esot «neatkarības simbols», taču nespēja savaldīt savu bodnieka dabu un pārgāja pie «cik tad īsti tas mums izmaksās» argumenta (proti, vai notirgot «nacionālo simbolu» varēs gana izdevīgi). Vineta Ploriņa palika pie prātulas, ka «katrai valstij ir būtiska sava nacionālā valūta». Inese Laizāne nesaprotot, «kāpēc tieši šis brīdis it tas». Kārlis Krēsliņš dzirdējis argumentus, ka «nevajag steigties». Jānis Dombrava vēlas, lai Latvijai «noraksta parādus».
VL–TB/LNNK frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis otrdien Latvijas radio skaidroja, ka viņa apvienības šaubas rosināšot diskusijas sabiedrībā, kuras līdz šim tā īsti neesot notikušas. Jāsecina, ka NA politiķi vai nu nebija diskutējuši par savu priekšvēlēšanu programmu, vai nu nav to lasījuši, vai nu neuzskata par sev saistošu tajā pērn uzrakstīto, ka «jāturpina virzīties uz eiro ieviešanu 2014.gadā». Jo «mēs uzskatām, ka eiro ieviešana mazinātu Latvijas ekonomikas ārējo ievainojamību, celtu investoru uzticību, samazinātu valsts un privātā sektora naudas cenu jeb kredītu procentu likmes, kā arī gluži vienkārši atvieglotu dzīvi Latvijas pilsoņiem un uzņēmējiem».
Var minēt, ka par eiro kā valsts stratēģisku mērķi TB/LNNK varētu būt diskutējusi jau vismaz 2005.gadā, kad parakstījās zem Aigara Kalvīša valdības deklarācijā solītā ieviest eiro, turklāt jau 2008.gadā. Tieši tādēļ 2005.gadā lats tika piesaistīts eiro.
NA pēdējā brīža šaubas ir tikpat mākslotas kā nupat itin plaši un it kā pašsaprotami paustie apgalvojumi, ka balsotāji referendumā par iestāšanos ES neesot zinājuši, par ko balso. To, ka iestāšanās ES nozīmē arī pievienošanos eiro, ne tikai politiķi, bet arī vēlētāji labi apzinājās jau pirms referenduma 2003.gadā. 2002.gadā 8.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā Ziedoņa Čevera Brīvības partija piesaistīja sev plašu ievērību ar reklāmām tieši pret eiro kā nelaimi, kas mūs piemeklēšot, ja iestāsimies.
Čevera partija ar savu skaļo antieiro kampaņu tolaik ieguva tikai 0,2% vēlētāju atbalstu. Toties vismaz bija uzņēmusies atbildību atklāti paust savu nostāju.
Pašsaprotamu iemeslu dēļ neviens tagad negribētu uzņemties atbildību par Latvijas atstāšanu pelēkajā zonā starp Krievijas rubli un Eiropas kodolu. Gan ZZS, gan NA acīmredzot būtu gatavas kopā ar Saskaņas centru izgāzt Latvijai ģeopolitiski svarīgo lēmumu, ja nedabūs par to prasīto cenu. Tikai atbildību par to vēlētos atstāt kādam citam. Šādu ierakumu žurku politiku noteikti nevar dēvēt par stingru nacionālo stāju. Sekas Latvijai būtu smagas, un atbildību par tām nevarētu nolīdzināt ar lāpu gājieniem.
Komentārs 140 zīmēs
Divi vienā. Kots paziņojis par aiziešanu no LTV ģenerāldirektora amata, un arī LTV Ziņu dienesta vadītājs Kolāts pošas.
Fotofinišs. Valdība neatpirks fotoradarus no Vitronic un rīkos konkursu par jaunu iepirkšanu.
Tautas balss – Dieva balss. Nākamnedēļ Romas pāvests pievienosies vīterotāju korim tviterī.
