Nacionālā spārna politiķu bezatbildība ir konsekventa un principiāla
Nacionālās apvienības piepešās šaubas par eiro ieviešanu iederas tās pārstāvētā Latvijas politiskā spārna rīcības kultūrā, ko var dēvēt par principiālu bezatbildību. Kopš Atmodas laikiem, kad Pilsoņu kongress aicināja boikotēt Augstākās Padomes vēlēšanas, kas būtu nozīmējis atteikšanos no iespējas atgūt valstisko neatkarību, tā dēvētie nacionālie spēki konsekventi izvirzījuši prasības, kuras, kā paši zināja, nevar izpildīt un par kuru īstenošanas postošajām sekām viņiem tā kā tā nebūtu jāuzņemas atbildība. To viņi nav uzņēmušies, arī būdami pie varas.
Vienīgajā reizē, kad TB/LNNK politiķis vadīja valdību – Guntars Krasts 1997.-1998.gadā -, šī politiskā apvienība ierosināja tautas nobalsošanu pret grozījumiem Pilsonības likumā, kuras izdošanās gadījumā durvis uz NATO un Eiropas Savienību Latvijai būtu aizvērušās ciet. Apvienība aicināja latviešus referendumā nepadoties un parādīt stingru mugurkaulu, tikmēr premjerministrs taisīja Eiropas integrācijas programmas un čiepstēja par Latvijas gatavību izdarīt visu nepieciešamo, lai saņemtu uzaicinājumu pievienoties NATO. Labi zinādams, ka nekādu uzaicinājumu nebūs, ja referendums izdosies, viņš kopā ar partiju bija izkalkulējis, ka gan jau neizdosies, tāpēc viņi visus apčakarēs – vēlētājiem būs parādījuši, ka ir ar mugurkaulu, bet Rietumu partneriem atskaitīsies, ka likums ir grozīts.
Acīmredzot līdzīgi ir pašreiz ar NA piepešajām «šaubām», vai Latvijai jāpievienojas eiro. Ja pēc pievienošanās rastos kādi sarežģījumi, NA varētu teikt, ka, redz, mēs taču šaubījāmies. Un vienlaikus arī baudīt godu un atzinību par Latvijai stratēģiski svarīgo lēmumu, no kura ieguvumi būtu labi redzami jau visai drīz, bet vēl labāk ilgtermiņā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.