Jeb stāsts par to, kā latviešiem Ziemassvētkus atņēma
Parasti man nav sava personīgā viedokļa, tāpēc, līdzīgi kā ar transportu, izmantoju sabiedrisko. Tomēr, kad runa ir par Ziemassvētkiem, klusēt nespēju un vēlos atdarīt acis visiem, kas tic, ka šīs ir īsteni latviskas svinības. Mīļie, šie tautiskie svētki mums ir atņemti!
Viss notika tā – atnāca ļaunie kapitālisti un piesmēja mūsu baltā linā tītos ziemas saulgriežus. Kokakolas santaklauss turēja tiem rokas, kamēr puika no Viens pats mājās lamādamies saplēsa smilgu puzuri, bet vietā piekāra neona «last minute shopping» jeb pēdējā brīža iepirkšanās zīmi. No šitā trakā jandāliņa esot apjukuši arī lopi kūtī un pusnaktī visām meitām par precinieku noteikuši Džastinu Bīberu. Tad arī visa nācija prātā sajukusi, un nu jau gadu simtiem vairs nemākam ne ar ko latvisku identificēties. Labākajā gadījumā kāds ieliek taukšķētu zirņu bildi instagrammā, bet tas arī viss.
Bija arī tāds gadījums. Ved tautudēls vecīti uz mežu – arī svētku vakarā, protams. Lai atpakaļceļā uz tām pašām ragutiņām var eglīti atvest. Praktiskais latvietis, kā saka. Nu, neko, izsēdina veco uz celma, sak’ – paldies par visu, es nu došos. Pēkšņi atskan balss no nekurienes: «Uzmanību!» Puisis sāk palikt tāds jau dikti piesardzīgs – mazums, visādi pa tumsu vazājas… «Uzmanību,» balss turpina, «alkoholiskos dzērienus pārdodam līdz desmitiem vakarā.» Va vellos, izrādās šis vectēvu izdekorētā supermārketa skatlogā notupinājis. Tfu, nospļauties, neļauj tie biznesmeņi pat sirmgalvi mežā atstāt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.