Ja presei neskatās uz pirkstiem, kamēr tā skatās uz pirkstiem varai, tad nereti tā nespēj noturēties pretī kārdinājumam ielūrēt pa atslēgas caurumu. Un dara to, pārkāpjot ētikas un likuma robežas, tādējādi pati kļūstot par varu bez atbildības. Sargsuņi jāsargā, mudina britu preses kultūras un ētikas izmeklēšanas autori
Kad sers Braiens Levesons bija pabeidzis lasīt 46 lappuses garo izmeklēšanas ziņojuma Par britu preses kultūru, praksi un ētiku kopsavilkumu, auditorijā negaidīti atskanēja aplausi. Aplausi apjomīgu pētījumu prezentācijās ir neierasta parādība, bet 28.novembra pasākumā komentāriem un jautājumiem laiks nebija paredzēts, un, iespējams, tādēļ plaukstu sišana bija vienīgais veids, kā klātesošie (ne visi, bet par to vēlāk) varēja paust atzinību par izmeklēšanas komisijas secinājumiem un tās vadītāja kopumā nesaudzīgo toni: paldies, lord Leveson, par lietu saukšanu īstajos vārdos. Beidzot!
Viens no klausītājiem pat mēģināja izlauzties cauri pūlim ar smagu kasti rokās (pētījumam drukātā veidā ir četri sējumi), lai dabūtu komisijas locekļu autogrāfus. Nav zināms, ko konkrētais komisijas fans pārstāvēja, bet auditorijā lielākoties bija žurnālisti, NVO aktīvisti un žurnālistu neētisko darbību upuri.
Deviņus mēnešus ilgušajā izmeklēšanas procesā tika uzklausīti 330 liecinieki un tapis 1987 lappušu ziņojums, kura galvenais secinājums ir vienkāršs: lorda Levesona vārdiem, «brīva prese demokrātijā pieprasa no varas atbildību, bet, ar dažiem cienījamiem izņēmumiem, britu prese nav pildījusi šo vitāli svarīgo lomu attiecībā uz sevi» un kļuvusi par nekontrolējamu varu, kura nevienam neatskaitās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.