Kamēr Liepājas metalurga akcionāri mēģina cits citam ieriebt un nav skaidrības, vai Baltijas metalurģijas milzis atdzīvosies, viena lieta ir droša – rēķinu par uzņēmuma nolaišanu uz grunti atkal apmaksās Latvijas nodokļu maksātāji. Kāpēc valsts ir sasējusi sev rokas, garantējot kredītu ietekmīgiem Liepājas miljonāriem, un cik dārgi mums izmaksās kārtējais politbiznesa bankrots?
Nav nekāda konflikta! «Es neesmu konfliktējošs cilvēks!» Kirovs Lipmans nober, nenoklausījies jautājumu. Par bijušajiem biznesa partneriem Sergeju Zaharjinu un Iļju Segalu runāt bez emocijām viņš nespēj un tomēr turpat uz vietas piebilst: «Ja mēs apsēstos pie viena galda un visu izrunātu, Liepājas metalurgs šodien strādātu. Bet viņi to negrib!»
Savstarpēji karojošie Liepājas metalurga (LM) lielie akcionāri ir gan sasēdināti pie viena galda, taču tas izrādījās tik neauglīgi, ka tagad valsts pārstāvji sarunas risina ar viņu advokātiem. Tieši cilvēcisko konfliktu uzskata par galveno cēloni problēmu mudžeklim, kas vienu no Latvijas lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem ir novedis līdz maksātnespējai, un tagad to spiesta šķetināt valsts. «Mēs – visa sabiedrība – esam ķīlnieki šo cilvēku egocentriskajām emocijām,» raksturo uzņēmuma glābšanas sarunās iesaistīta amatpersona.
Konflikts izskaidro gan kriminālprocesa pamatā esošās aizdomas, ka vieni apzināti izsmēluši līdzekļus no uzņēmuma, lai nevairotu kapitālu otriem, gan apgrūtina racionālus lēmumus pašlaik, jo visi grib iziet kā vinnētāji, ieriebjot pretiniekam.
Ir grūti gūt skaidru priekšstatu, kas īsti radījis bijušo kompanjonu naidu, jo iesaistīto versijas atšķiras un mainās. Zaharjins no Ir jautājumiem izvairījās, bet Lipmans stāsta, ka LM 1996.gadā privatizēja viens pats, jo jau tobrīd ar savu privāto biznesu bija kļuvis turīgs cilvēks. Formāli akciju pircējs gan bija Singapūras uzņēmums, kurš vēlāk akcijas pārdeva Īrijas firmai Gesil.
Rūpnīcā strādājošo Zaharjinu Lipmans piesaistījis, jo «viņš nāca pie manis, teica, ka visu zina, palīdzēs man». Lipmans nodomājis, ka būtu labi, ja kāds uz vietas Liepājā pieskatītu uzņēmumu, un piekritis. ASV nabadzīgi dzīvojošo Segalu biznesā paņēmis pēc viņa mātes lūguma, kura «raudādama» zvanījusi viņam kā paziņam, lai palīdz atrast dēlam darbu. «Tā bija liela kļūda. Kad Metalurgs sāka strādāt ar peļņu, sapratu, ar ko esmu sapinies,» saka Lipmans. Abus partnerus viņš sauc par «negodīgiem cilvēkiem», kuri uzņēmumā sākuši plānot «blēdības».
Var saprast, ka galvenais domstarpību avots ir nepilni divi miljoni akciju, kuras Lipmans 2003.gadā par baltu velti bez jebkādiem dokumentiem ir pārskaitījis Zaharjinam – tās viņam kopā ar Segalu ļauj kontrolēt uzņēmumu. Lipmans agrāk ir stāstījis, ka akcijas nodotas Zaharjina pārvaldījumā uz laiku, lai viņš kā kontrolējošais akcionārs var vest sarunas par uzņēmuma modernizāciju. Pēc rekonstrukcijas akcijas paredzēts atdot atpakaļ, taču tas nav noticis. Jautāts, kāpēc viņš bez dokumentiem nodevis akcijas partnerim, kuram neuzticējās, tagad Lipmans atbild – akcijas viņam ar draudiem «izspieda bandīti», kuri viņu pavadījuši līdz bankai, līdz ar to darījumu noformēt rakstiski nebija iespējams.
Zaharjina publiski paustā versija ir cita – Lipmans esot piesavinājies vairāk akciju, nekā paredzējis sākotnējais sadalījums, un šīs akcijas pienākoties viņam. Mēģinājumus atgūt akcijas Zaharjins skaidro ar «ļaunu skaudību», kas pārņēmusi Lipmanu, redzot rekonstruēto uzņēmumu. Pirmajā tiesu instancē Lipmans prāvu par šīm strīdīgajām akcijām ir vinnējis.
Pirms diviem gadiem intervijā Ir Lipmans stāstīja, ka saņēmis uzaicinājumu atgriezties uzņēmumā, taču samierināšanās nav notikusi, un pretējai pusei veltītie epiteti kļūst aizvien raupjāki. «[Lipmans] nekad nav ievērojis nekādas ētikas normas» un «[Lipman], jūs melojat iedzīvošanās interesēs» ir neseni Zaharjina citāti, ko viņš veltījis kompanjonam. Trešais partneris Segals publiskajā diskusijā neiesaistās.
Dārgi pērk, lēti pārdod
Dīvainas shēmas, lieli tēriņi un viena cilvēka absolūta vara – tā īsumā varētu raksturot galvenos faktorus, kas LM noveda uz bankrota sliekšņa.
Vērtējot tīri no biznesa viedokļa, lielākos mīnusus uzņēmumam rada metāllūžņu iepirkšana par augstu cenu un gatavās produkcijas pārdošana par lētu naudu. «LM pērk vienus no dārgākajiem lūžņiem pasaulē,» neoficiālā sarunā sacīja kāds uzņēmuma glābšanā iesaistīts cilvēks. Metāllūžņi veido 80% no LM izmaksām, un tiek lēsts, ka uzņēmums gadā par lūžņiem pārmaksā 25-30 miljonus eiro.
Šim faktam iespējami varāki izskaidrojumi – viens iracionāls un divi racionāli.
Iracionālais – LM varētu pirkt lētākus lūžņus no Latvijas lielākā lūžņu tirgotāja Tolmets, taču to nedara. Šīs rīcības pamatā ir konflikts ar Tolmets īpašniekiem Vladimiru Carkovu un Juriju Homutovu. Tolmets savulaik veidojās kā uzņēmums, kas piegādā metāllūžņus tieši LM, taču sadarbība pārtrūka pēc LM rekonstrukcijas, kuras laikā tas izejvielas neiepirka, bet Tolmets sāka lūžņus eksportēt. Oficiālie skaidrojumi atšķiras, bet var saprast, ka abas puses nespēja vienoties par cenu. Metalurga vadība apgalvo, ka Tolmets apzināti nepārdod lūžņus viņiem, jo kopā ar Lipmanu grib uzņēmumu nogremdēt; Tolmets saka – viņiem vienalga, kam pārdot lūžņus, ja ir pieņemama cena un norēķinu kārtība. «Metalurga vadība pret mums izturējās kā pret vienu no saviem cehiem. Viņi bija pieraduši, ka esam piesaistīti uzņēmumam, domāja – kur mēs liksimies,» stāsta Tolmets valdes priekšsēdētāja Inta Ozoliņa. Nespējot uzspiest savus noteikumus, LM vadība izlēma veidot savu lūžņu savākšanas tīklu un «sāka kampaņu, ka pērk par 10 latiem tonnā dārgāk nekā mēs», apgalvo Ozoliņa.
Viens no racionālajiem pārmaksas skaidrojumiem – LM lūžņus pērk no piegādātājiem, kas ir ar mieru uzņēmumu kreditēt, proti, piekrīt vēlākiem norēķiniem, līdz ar to viņu cenā faktiski ir ierēķināti finansēšanas procenti. Uz šo versiju intervijā Dienai netieši norādīja Zaharjins, pārmetot bankām atteikumu palielināt kredītlīniju: «Ja mums būtu 35 miljonu [latu] kredītlīnija, mēs pirktu lūžņus tad, kad izdevīgāk, nevis tad, kad ir nauda, un pārdotu, kad izdevīgāk, nevis tikai lai dabūtu naudu, taču tādas kredītlīnijas mums nebija.»
Vēl viena versija, kas izskaidro metāllūžņu augsto cenu, saistīta ar starpnieku izmantošanu to pirkšanai ārvalstīs. Mediji agrāk ir ziņojuši, ka, piemēram, viens no lielākajiem LM izmantotajiem starpniekiem – britu firma Metal group – lūžņus iepērk no tiem pašiem piegādātājiem, ar kuriem iepriekš sadarbojies LM. Lipmans publiski paudis aizdomas, ka cenas starpība nonāk LM vadītāju privātajās kabatās, tādējādi naudu faktiski izpumpējot no uzņēmuma. Šo darījumu izmeklēšana ir Ekonomikas policijas ierosinātā kriminālprocesa centrā. LM kontrolējošie akcionāri gan ir apliecinājuši kreditoru klubam, ka viņi nav guvuši personīgu labumu uz uzņēmuma rēķina.
Starpnieku ķēdes izmantotas arī gatavās produkcijas pārdošanā. TV3 raidījums Nekā personīga pavasarī stāstīja par poļu žurnālistu veikto izmeklēšanu, kurā izsekots, kā, izejot caur vairāku Lietuvas un Polijas firmu ķēdi un saņemot PVN atmaksu divās valstīs (Latvijā un Lietuvā), LM produkcija par dempinga cenām tiek tirgota Polijā. Arī šajā gadījumā ieguvēji ir starpnieki. «Mēs produkciju pārdevām – saņēmām naudu. Viss. Ar to mūsu atbildība beidzas. Bet kas notiek tālāk – tas jau nepakļaujas mūsu kontrolei,» Zaharjins Nekā personīga teicās neko nezinām par nodokļu apiešanas shēmām.
Krīze Eiropas tirgū, kur pierimušās būvniecības dēļ samazinājies pieprasījums pēc LM produkcijas – armatūras stieņiem -, ir objektīvs faktors, kas ietekmē darbību. Nespējot atrast noietu ES, lielāko daļu produkcijas LM pēdējā laikā lēti pārdeva Alžīrijā, vēl uzņemoties transportēšanas izmaksas. «Faktiski uzņēmums savu produkciju realizē zem pašizmaksas,» ziņojumā valdībai martā rakstīja Ekonomikas ministrija. Auditori atklājuši, ka uzņēmumam nav ilgtermiņa sadarbības līgumu un gatavo produkciju tas pārdod pēc tirgus pieprasījuma, līdz ar to nav garantēta realizācijas apjoma.
Liepājas karalis
Vairāki faktori norāda uz neadekvātiem LM izdevumiem. Uzņēmuma vadība dižojas, ka rekonstrukcijā lūžņu kausēšanai iegādājušies «pašu modernāko tehnoloģiju pasaulē», taču darbinieku skaits palicis tas pats, kas bija pie aizpagājušā gadsimta tehnoloģijas. Biznesa plānā bija prognozēta darbinieku skaita samazināšana, kas nav notikusi, tāpēc daži uzņēmuma glābšanā iesaistītie pauž aizdomas, ka cilvēki speciāli nav atlaisti, lai lielo darbinieku skaitu attiecībās ar valsti varētu izmantot kā «dzīvo vairogu». Kreditoru konsultants Prudentia norāda, ka līdzvērtīgās ārvalstu rūpnīcās strādā mazāk cilvēku.
Publiskajā telpā ir parādījušies dokumenti, kas rāda, ka Zaharjina atalgojums LM pirmskrīzes laikā bijis ap miljonu latu gadā. E&Y auditētajā periodā tas bijis mazāks – 2010.gadā Zaharjina un Segala alga bijusi virs 14 tūkstošiem latu, Zaharjina dēla Alekseja – virs 13 tūkstošiem latu, galvenās ekonomistes Benitas Imbovicas – ap 10 tūkstošiem latu mēnesī. Pārējām vadības amatpersonām, to skaitā valdes priekšsēdētājam Valērijam Terentjevam, darba alga bijusi mazāka – ap 6000 latu. Nākamajos gados visiem proporcionāli tā ir sarukusi, tomēr vēl šogad, kad Zaharjins lūdz kārtējo valsts atbalstu, viņš pelna nesalīdzināmi vairāk nekā lielākā daļa Latvijas nodokļu maksātāju – virs 6000 latu mēnesī. «Nav pārskatāma atalgojuma sistēma uzņēmumā, nevienā no darba līgumiem nav iekļauts atalgojuma apmērs,» secinājuši auditori.
Uz LM pleciem ir bijušas arī lielākā akcionāra un viņa domubiedru greznā dzīvesveida ekstras. Uzņēmuma apsardze gādā par Zaharjina un viņa īpašumu drošību (lauku māju jūrmalā Nīcas pagastā no svešām acīm sargā ne tikai žogs un videonovērošanas kameras, bet arī LM apsardzes vīri ar suņiem). Liepājā mēļo, ka Metalurga dārznieku brigāde kopj pat puķu dobes bosu privātajos īpašumos, bet «šoferis vēl pēc darba laika beigām Rimi stumj galvenās ekonomistes ratus».
Medijiem reti pieejamais Zaharjins šopavasar intervijā izdevumam Liepājas Vēstules koķetē, ka Metalurgā ir «demokrātiska diktatūra» un «būtu ļoti dīvaini, ja es pieļautu manā priekšā godbijīgi klanīties cilvēkiem, ar kuriem pirms gandrīz 40 gadiem sāku strādāt par vienkāršu strādnieku lietuves cehā». Tomēr auditori secinājuši ko citu – «uzņēmumā nepastāv skaidra un pārskatāma korporatīvā pārvaldība», un «ir novērojama lielākā akcionāra iesaistīšanās visos pārvaldības līmeņos, to skaitā uzņēmuma ikdienas pārvaldības jautājumos, kas rada bažas, vai uzņēmuma pārvaldes institūcijas nodrošina visa akcionāru kopuma ekonomisko interešu ievērošanu». Kad valdības sēdē Terentjevam prasīts, kāpēc laikā, kamēr LM prasīja valstij kā galvotājam veikt kārtējo maksājumu Itālijas bankai UniCredit, uzņēmums aizmuguriski pārskaitījis vairāk nekā četrus miljonus eiro Lietuvas firmai Torlina, valdes priekšsēdētājs atbildējis, ka par to nav informēts.
LM parasti lepojas, ka visa formālā vadības trijotne – Zaharjins, Terentjevs un izpilddirektors Leons Ptičkins – sākuši karjeru kā strādnieki cehos, taču tieši tas patiesībā rada lielu problēmu. «Rūpnīcā joprojām ir 80.gadi,» norādot uz nepietiekamo biznesa vadības kompetenci, izteicās kāds no glābšanā iesaistītajiem cilvēkiem. Kreditoru kluba piesaistītais ārvalstu konsultants Metals Consulting International atzinis, ka uzņēmumā ražošanas process izveidots ļoti labs, vides kaitējuma novēršanā nepieciešami noteikti uzlabojumi, bet uzņēmuma un finanšu pārvaldība ir «katastrofāla».
Metalurgā nodarbināti arī Zaharjina ģimenes locekļi. Viņa vietnieks padomē ir dēls Aleksejs, bet ēdināšanas pakalpojumus darbiniekiem nodrošina brālis. LM vēsturē ir bijuši arī laiki, kad daļu atalgojuma darbiniekiem izmaksāja talonos, ko varēja atprečot rūpnīcai netālajā brāļa veikalā.
«Rūpnīcu līdz bankrotam noveda viena cilvēka varas uzurpācija. Neviens viņam neuzdrošinājās runāt pretī, bet viens cilvēks nevar vadīt tik milzīgu sistēmu,» iespaidos dalās Tolmets valdes priekšsēdētāja Inta Ozoliņa. «Viņa ambīcija ir būt Liepājas karalim,» teica cits.
Metalurgs bauda nesatricināmu pilsētas domes atbalstu. Liepājas mērs Uldis Sesks aktīvi lobēja gan valsts galvojuma piešķiršanu rūpnīcas modernizācijai, gan tagad kopā ar Zaharjinu prasa valdības palīdzību. «Metalurga īpašnieki kļuvuši par īstajiem pilsētas saimniekiem. Ja ko vajag, nevis viņi brauc uz domi, bet dome brauc pie viņiem,» raksturoja kāds liepājnieks.
Konsultēja Šķēle
Tērauda rūpniecības krīze, kuras dēļ pasaulē slēgti vairāki kombināti, ir galvenais LM arguments, pieprasot valdības palīdzību. Nenoliedzot krīzes ietekmi, kreditori tomēr LM pārmet nevēlēšanos meklēt jaunus biznesa risinājumus un tirgus apstākļiem pielāgot biznesa plānu, kas tapa, plānojot milzīgo rekonstrukciju. Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš stāsta, ka tas prasīts, tikko pamanītas neatbilstības, taču līdz šim brīdim «pat uzmetums nav redzēts». Vienīgie LM vadības priekšlikumi bijuši atlikt vai daļēji dzēst parādus un iepludināt jaunas naudas summas, kā arī absurdās prasības aizliegt metāllūžņu eksportu no valsts un izbeigt ierosināto kriminālprocesu. «Tas bija pasākumu plāns kreditoriem un piegādātājiem, bet pašiem nekas nav jādara,» raksturoja ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kurš vada LM problēmu risināšanai izveidoto darba grupu.
Neatkarīgi no tā, kā valsts izlems turpmāk rīkoties, par LM biznesa neveiksmi nodokļu maksātājiem būs jāmaksā, jo valsts ir galvojusi 60 miljonu latu modernizācijas kredītu. Aprīļa beigās uzņēmuma vietā valsts jau veica kredīta maksājumu 4,3 miljonu latu apmērā (pats Metalurgs samaksāja 1,3 miljonu latu procentu maksājumus).
Nākamais maksājums pēc grafika ir oktobrī, tomēr Valsts kase neizslēdz, ka valstij drīzumā nāksies samaksāt UniCredit visu summu, ko banka var prasīt, jo uzņēmums nepilda kredītlīgumu. Atlikusī galvojuma summa ir 47,4 miljoni latu.
Galvojumu 2009.gada pašā nogalē parakstīja finanšu ministrs Einars Repše (Jaunais laiks), taču tā priekšvēsture ir garāka. Lēmumu piešķirt galvojumu 2008.gada novembrī jau bija pieņēmusi Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība, un šī nebija pirmā reize, kad LM saņēma dāsnu valsts pretimnākšanu. 2006.gadā Aigara Kalvīša (Tautas partija) valdība jau bija atbalstījusi jaudīga elektrības pieslēguma izveidošanu LM, kas izmaksāja 22 miljonus latu. Šo summu sedza visi elektrības patērētāji, un tā rezultātā Metalurgs ieguva iespēju ikdienā daudzkārt lētāk maksāt par tīkla pakalpojumiem nekā citi patērētāji (jo nav jāmaksā par sadales tīklu pakalpojumu). Neparasti lielās priekšrocības, ko saņēmis privāts uzņēmums, liek uzdot jautājumu – kas un par kādu cenu to nodrošinājis?
Formāli ar iniciatīvu piešķirt valsts galvojumu nāca Saeimas deputātu grupa, kurus vieno Liepājas saknes un kuri pārstāvēja plašu politisko spektru – TP, ZZS, JL un SC. Bijušais TP deputāts Jānis Lagzdiņš izteicies, ka atbalstu gādājis pats Zaharjins. Lēmumu Saeima 2008.gadā pieņēma bez debatēm, un to pamatoja ar nepieciešamību atbalstīt Latvijas ekonomikai svarīgu ražojošu uzņēmumu, kurš krīzes dēļ bankās nespēj saņemt kredītu modernizācijai. Zaharjins apgalvo – ja nedabūtu valsts galvojumu, Metalurgs būtu slēgts jau 2010.gadā. Pretēju viedokli vienmēr ir paudis Lipmans, kurš uzskata – valsts galvojums bija lieks, jo modernizāciju mazākā apmērā varēja finansēt, emitējot jaunas uzņēmuma akcijas. «Viņi [pārējie akcionāri] negribēja ieguldīt naudu, baidījās, ka nenopelnīs tik, cik grib,» komentē Lipmans.
Pirmie lēmumi par valsts galvojumu pieņemti laikā, kad pie varas bija visiem zināmie trīs oligarhi, bez kuru atbalsta būtiski lēmumi nebija iespējami. Žurnāla Ir uzrunātie tālaika deputāti un lēmuma pieņēmēji valdībā politisko spiedienu gan noliedz. «Tā sauktie oligarhi neiebilda [cits citam], ka tiek atbalstīts liels Latvijas uzņēmums. Šodien tu atbalsti mani, rīt – es tevi,» NRA komentējis Lagzdiņš. «Nebiju šī jautājuma virzītājs, tam bija citi aktīvi atbalstītāji. Uzskatīju, ka privātiem akcionāriem tik lielu galvojumu nevar izsniegt, bet arī krasi neiebildu, jo biju aizņemts ar valsts finanšu sistēmas glābšanu,» apgalvo tālaika finanšu ministrs Atis Slakteris (TP). Precizēt atbalstītājus viņš nevēlas, bet, jautāts, vai tie bija oligarhi, atbild: «Pretinieku nometnē viņi noteikti nebija.»
«Vai tad jūs nezināt, kā viņi dabūja tik lielu politisko atbalstu,» retoriski vaicā Lipmans, kurš agrāk sarunā Ir izteicies, ka augstsprieguma tīklu pieslēgumu Metalurgam sagādāja «Šķēle un Kalvītis». Viņš arī atkārto, ka Andris Šķēle un Ainārs Šlesers savulaik bijuši klāt sarunā un dzirdējuši Zaharjina solījumu pēc rekonstrukcijas nodot Lipmanam viņa akcijas. Abu apvienībai PLL pirms 10.Saeimas vēlēšanām pa 14 tūkstošiem latu ziedojis gan Zaharjins, gan Segals, mazāku summu – arī Terentjevs, kurš agrāk atbalstījis JL. Šķēles virzienā ved vēl viens pavediens. Viņa firma Uzņēmumu vadība un konsultācijas no 2007. līdz 2009.gadam bija Metalurga konsultants rekonstrukcijas jautājumos.
Repšem bija iespēja galvojumu neizsniegt, tomēr viņš to neizdarīja, par spīti tam, ka Valsts kase bija norādījusi uz vairākiem riskiem, ko rada situācija nozarē un nesakritības uzņēmuma biznesa plānā. «Liepājas metalurgam šādos tirgus apstākļos turpinot ilgstoši strādāt ar zaudējumiem, var tikt apgrūtināta arī apgrozāmo līdzekļu pieejamība, kas var vēl vairāk apgrūtināt uzņēmuma darbības iespējas,» ir viena no Valsts kases brīdinošajām atziņām.
Repše apgalvo, ka tieši pretēji – Valsts kases atzinumu uztvēris kā rekomendējošu, jo garajā dokumentā bijis tikai pāris piesardzīgu rindkopu par to, kā situācija var attīstīties negatīvajā scenārijā. «Biju gaidījis skeptiskāku viedokli, tāpēc zvanīju Kasparam Āboliņam un prasīju, vai ieteikums ir pozitīvs. Saņēmu atbildi – jā,» viņš stāsta. Tā kā galvojums pirms tam bija saņēmis plašu politisko atbalstu un ierēdniecība bija paveikusi vērienīgus sagatavošanās darbus, to skaitā saskaņošanu ar EK, «es nebiju gatavs revolucionārās sirdsapziņas vārdā pārraut daudzu cilvēku darbu», – tā Repše.
Valdība – vienkārši netaisnīga
Vilcināšanos tagad saņemt kārtējo valsts atbalstu Zaharjins dēvē par «vienkārši netaisnīgu». «It kā nozares krīzes visā pasaulē nebūtu. Vai tiešām kaut vienā valstī, kur pastāv metalurģijas nozare, to valdības tāpat attiecas pret šo valstu metalurģijas uzņēmumiem kā Latvijas valstī?» intervijā Dienai jautā Zaharjins.
LM nākotnei tagad prognozē divus pamata scenārijus. Vienā gadījumā uzņēmuma akcionāri ar kreditoriem tiesiskās aizsardzības procesā vienojas par veidu, kā turpināt uzņēmuma darbību. Ja tas neizdodas, tad neizbēgama ir LM maksātnespēja. Trešais variants, ka atnāk investors un atrisina visas problēmas, pašlaik ir maz ticams. Gan akcionāru kašķa, gan finanšu situācijas dēļ – LM parādu nasta (ap 125 miljoni latu) ir neadekvāti liela. Ticamāka ir iespēja, ka uzņēmums tiek pārdots investoram pēc tam, kad ir sakārtots un atsācis darbību.
Pēdējās dienās divi investori – Krievijas uzņēmumi Daļpolimetall un Rosenergomaš – publiski apliecinājuši interesi iegādāties LM, taču par sarunām informēti avoti stāsta, ka tie nav vienīgie pretendenti. Nopietni investori esot, bet pašlaik pāragri spriest, vai sarunas veiksies.
Līdzšinējie kreditoru kluba piedāvājumi un ultimāti akcionāriem ir bijuši neauglīgi. Akcionāri nedz ir ieguldījuši līdzekļus, nedz piekrituši atdot savas akcijas par vienu latu kreditoriem, nedz nomainījuši LM vadību. Zaharjins atzinis, ka naudas viņam nav («pārdot personīgo īpašumu un ieguldīt naudu?» – viņš brīnījās par Nekā personīga žurnālistes jautājumu), bet prasība nomainīt vadību viņu aizvaino.
Zaharjins un Segals gan ir piekrituši nodot akcijas, izvirzot savus nosacījumus, bet līdz šā raksta nodošanai otrdien nebija skaidrs, vai kreditori tos akceptēs.
Lipmans savas akcijas nodot nevēlas, bet valstij prasa palīdzību, lai no uzņēmuma izstumtu Zaharjinu un Segalu, ar pārējo solot tikt galā pats. «Godīgi sakot, man ir liela loma Metalurga izdzīvošanā. Es vienreiz to jau pacēlu un galvoju, ka pacelšu atkal,» saka Lipmans. Valsts rokās nav juridisku sviru, ar kurām prasītos manevrus veikt, un tieši Lipmans pašlaik tiek uzskatīts par nekonstruktīvāko sarunu partneri.
«Mērķis ir atsākt uzņēmuma darbību un to restrukturizēt,» formulē Pavļuts. Tas nozīmē, ka valstij Metalurgā būtu jāiegulda nauda. «Tas ir smags jautājums,» ministrs atbild, kāpēc valstij jāmaksā par privāta biznesa neveiksmi. Valdības pārstāvji vadās no pieņēmuma, ka pretējā – maksātnespējas – gadījumā valsts zaudējumi būs lielāki, jo galvoto kredīta summu nevarēs atgūt. Proti, ieķīlātās iekārtas nestrādājošā uzņēmumā būs zaudējušas vērtību. Amatpersonas atsakās izpaust, par cik lielām izmaksām abos risinājuma variantos ir runa, taču neoficiāli tiek lēsts, ka LM maksātnespējā valsts tiešie un netiešie zaudējumi trīs gados būs 230 miljoni latu (ierēķinot Citadeles un Latvenergo zaudējumus, neieņemtos nodokļus, bezdarbnieku pabalstus). Valsts pārstāvji baidās, ka zaudējumi var vēl pieaugt, ja maksātnespējas procesu kontrolēs negodīgs administrators, kā tas Latvijā nereti gadās.
Savukārt, ja uzņēmums turpina darbību, sākotnējās valsts izmaksas tiek rēķinātas ap 65 miljoniem latu – atlikusī garantētā kredīta summa un apgrozāmais kapitāls uzņēmuma darbības atsākšanai. Kreditoru klubs, kurā bez valsts, Citadeles un Latvenergo vēl ietilpst SEB banka un britu metāllūžņu tirgotājs Stemcor, ir piekritis kapitalizēt pusi LM parāda – tas nozīmē, ka valsts kļūtu par Metalurga līdzīpašnieku. Arī pārējie kreditori ieguldītu apgrozāmo kapitālu, kura nepieciešamo apjomu sākumam rēķina ap 30-40 miljoniem latu. Par turpmākiem izdevumiem pašlaik skaidrības nav. Ilgtermiņā ir plāns iegūtās akcijas pārdot un paļauties, ka pārējo parāda daļu LM spēs atmaksāt.
Valsts ieguldījumi LM balstās uz pieņēmumu, ka uzņēmums ir dzīvotspējīgs. To apgalvo kreditoru kluba konsultanti Prudentia un Metals Consulting, kuri tagad raksta jaunu biznesa plānu. Tajā pašā laikā sākotnējā konfidenciālajā ziņojumā valdībai Ekonomikas ministrija rakstīja par ekspertu prognozēm, ka Eiropā pieprasījums pēc tērauda joprojām būs vājš un krīzes dēļ metalurģijas ražošanas jaudas saruks par 25%. Neliels pieprasījuma pieaugums gaidāms 2014.gadā. Ziņojumā arī norādīts uz strukturāliem šā biznesa trūkumiem ES. Izejmateriālu un energoresursu cenas ir pieaugušas, tāpēc rūpnīcām ir grūti konkurēt ar valsts subsidētajiem Krievijas, Ukrainas vai Ķīnas uzņēmumiem. To komentējot, Pavļuts un Āboliņš norādīja uz LM priekšrocībām – tuvo ostu, dzelzceļu – un rezervēm, ko rada LM pašreizējās nesabalansētās izmaksas.
«Izvēles ir kā tai pasakā: jāsi pa labi – zirgu zaudēsi, jāsi pa kreisi – galvu zaudēsi, jāsi taisni – būsi beigts ar visu zirgu,» valsts rīcības variantus raksturo Pavļuts. Valdībā LM jautājumu plānots atkal skatīt nākamnedēļ.
