Žurnāla rubrika: Svarīgi

Nodokļu reforma jāveic nekavējoties

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Replika

Pēc 6. aprīļa Ir raksta Cik maksās nodokļu reforma?

Tas jādara nekavējoties, lai pēc dažiem gadiem varam teikt – nenobijāmies un esam uz pareizā ceļa! Tieši tā gribas teikt par nodokļu reformu, pie kuras pēdējo gadu strādā ne tikai Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, bet arī Latvijas Banka, Finanšu ministrija u. c. organizācijas. Nav skaidrs, kā interesēs ir paust viedokli par stratēģijas fiskālo efektu un regulāri izraut atsevišķus skaitļus no konteksta, turklāt norādot, ka darbs notiek slepeni.

Ticiet man – ieguvēji būs visi! Gan tie, kuru maciņā būs vairāk naudas, jo samazināsies darbaspēka nodokļi, gan uzņēmēji, kuriem būs lielāka motivācija ieguldīt attīstībā. Tie arī ir galvenie reformas mērķi.

Ilgtspējīga ekonomikas izaugsme ir iespējama tikai tad, ja uzņēmēju organizācijas kopā ar politiķiem un ierēdņiem, pamatojoties uz profesionāli veiktiem aprēķiniem, spēs vienoties par labākajiem risinājumiem valstij. LB ekonomisti skaidri pateikuši – ja neieviesīsim izmaiņas, ekonomika attīstīsies, bet ne tik strauji, kā vēlamies. Ja iesim Pasaules Bankas norādīto ceļu, kur galvenais uzsvars likts uz to, ka jāpalielina nodokļi tiem, kuri jau tos godprātīgi maksā, panāksim pilnīgi pretēju efektu – cilvēki turpinās aizbraukt.

Jāpiekrīt, ka atsevišķos punktos jaunā nodokļu stratēģija rada patēriņa nodokļu pieaugumu. Taču plānots palielināt minimālo algu un celt neapliekamo minimumu, tāpēc cilvēkiem būs lielākas iespējas iegādāties preces un pakalpojumus, stimulējot iekšējo patēriņu. Savukārt uzņēmējiem, kuru mērķis ir attīstīties, audzēt produktivitāti, investēt iekārtās un darbības paplašināšanā, būs iespēja to darīt bez papildu izmaksām, jo paredzēts ieviest 0% reinvestētās peļņas nodokli.

Pirms nedēļas parādījās informācija, ka FM aprēķini liecina – samazinot IIN un UIN, valsts budžets samazināsies par vairāk nekā 400 miljoniem eiro. Skatoties tikai uz zaudējumiem, tā varētu būt, bet mēs esam pārāk piesardzīgi, raugoties uz kompensējošajiem mehānismiem, kuri šo summu būtiski samazina. Plānots palielināt akcīzes nodokli naftas produktiem, alkoholam un cigaretēm. Tagad maksājam salīdzinoši mazāk par šīm precēm nekā Igaunijā, tādēļ reģionālā konkurētspēja necietīs. Noteikti jāpiemin PVN reversa paplašināšana. Pētījumi liecina – iespējams palielināt valsts budžetu līdz pat 100 miljoniem eiro, ja efektīvi izskauž krāpšanos. Tāpat turpināsies cīņa ar ēnu ekonomiku. Pašreizējie aprēķini liecina, ka nākamgad valsts budžets pēc nodokļu izmaiņām cietīs aptuveni 30 miljonu eiro zaudējumus, taču tas ir tāpēc, ka kompensējošo mehānismu aprēķins ir ļoti piesardzīgs, kā arī pilnībā nav iekļauts IKP pieaugums, ko ekonomisti prognozē vismaz 3% apjomā.

Jābeidz gausties un meklēt problēmas! Jāparāda drosme, jāpārkārto nodokļu sistēma tā, lai brīdī, kad ES fondi beidzas, Latvijas ekonomika nevis sabrūk, bet gan turpina augt. Jo saprotamāku reformu veiksim, jo labāk attīstīsies bizness un iedzīvotāji katrs savā makā ieraudzīs vairāk naudas. 

Rietumi krustcelēs

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Pasaulē

Pēc nāvējošā ķīmisko ieroču uzbrukuma Sīrijā  Asada režīms saņēma nopietnu prettriecienu no ASV. Vai Rietumi arī turpmāk iesaistīsies asiņainajā konfliktā?

Nākamajā dienā pēc tam, kad nervu gāze, visticamāk, zarīns, Sīrijā nogalināja desmitiem bērnu, sieviešu un vīriešu, ASV prezidents Donalds Tramps izklausījās tā, it kā tikai nupat būtu sapratis, ko nozīmē prezidenta amats.

«Man jāteic, ka pasaulē valda nekārtība. Tādu es to esmu mantojis. Bet mēs tiksim ar to galā,» Tramps pagājušo trešdien sacīja kopējā preses konferencē ar Jordānijas karali Abdullu II. Šķita, ka viņš nemaz nav gaidījis tik sarežģītu problēmu kā Sīrija.

Neilgi pirms tam Tramps savā birojā un televīzijā bija redzējis jaunākos šausmu attēlus ar Hān Šeihūnas mazpilsētas upuriem pēc Sīrijas diktatora Bašara al Asada gaisa spēku uzbrukuma. Upuri rīstīdamies un konvulsijās gulēja uz zemes. Daži jau bija miruši ar nekurienē iegrimušu acu skatienu.

Attēlos varēja redzēt arī līķu kaudzes, sīkus citu uz cita sakrautus ķermenīšus. Tās bija drausmīgas, baisas fotogrāfijas, kas nekavējoties izplatījās pa visu pasauli. Daudzām Rietumu valdībām nav nekādu šaubu, ka katastrofu izraisīja Asada ķīmisko ieroču uzbrukums Hān Šeihūnas iedzīvotājiem.

Šīs fotogrāfijas neatstāja vienaldzīgu arī ASV prezidentu. «Ja kāds nogalina nevainīgus bērnus, nevainīgus mazuļus, mazuļus, pavisam mazus bērnus ar tik nāvējošu ķīmisko gāzi,» preses konferencē sacīja Tramps, «viņš šķērso daudzas, daudzas līnijas aiz sarkanās līnijas.» Izklausījās, ka viņš jau tad, dienu pēc uzbrukuma, apsver iespēju veikt uzbrukumu Sīrijai.

Nākamajā dienā, ceturtdienā, tas arī notika. No diviem ASV iznīcinātājiem Vidusjūrā tika izšautas 59 Tomahawk raķetes, kas triecās pret Šairatas lidlauku Sīrijas rietumdaļā. Tā ir Sīrijas un Krievijas lidaparātu izmantota bāze, no kuras pacēlās arī ķīmiskajā uzbrukumā iesaistītās lidmašīnas. «Amerikas Savienoto Valstu nacionālās drošības interesēm ir ļoti svarīgi novērst un kavēt nāvējošu ķīmisko ieroču izplatību un izmantošanu,» Tramps sacīja jau no sava brīvdienu nama Floridas štatā.

Maskava atbild nikni

ASV rīcība izpelnījās plašu atbalstu no rietumvalstu līderiem un Turcijas, taču Maskava atbildēja paredzami dusmīgā tonī. Lai arī Trampa administrācija saskaņā ar Pentagona teikto bija brīdinājusi Kremli par gaidāmo uzbrukumu un triecienā necieta neviena Krievijas lidmašīna un militārpersona, Maskava piektdienas rītā iesaldēja abu valstu savstarpējo līgumu sadursmes risku mazināšanai starp ASV un Krievijas lidaparātiem Sīrijas gaisa telpā.

«ASV raķešu uzbrukumus pret Sīriju prezidents Putins uzskata par agresiju pret suverēnu valsti, kas pārkāpj starptautiskās likumu normas, turklāt tas noticis ar mazticamu ieganstu,» nākamajā dienā pēc uzbrukuma sacīja Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs. «Šī Vašingtonas rīcība ir nodarījusi ievērojamu kaitējumu Krievijas un ASV attiecībām, kas jau tā ir nožēlojamā stāvoklī.» 

Ironiski, ka militāro uzbrukumu pret Asada režīmu autorizēja Tramps – tas pats cilvēks, kurš vēl pagājušā gada vēlēšanu kampaņā apgalvoja, ka pret tā saukto Islāma valsti plāno cīnīties kopā ar Krieviju un Asadu, un iebilda pret «režīma maiņu» Sīrijā. Tas pats Tramps, kurš savā Twitter vietnē vismaz 14 reizes mudināja priekšteci Baraku Obamu atturēties no iesaistīšanās Sīrijā.

Taču, aplūkojis attēlus ar Hān Šeihūnas mirušajiem bērniem, Tramps sacīja: «Mana attieksme pret Sīriju un Asadu ir ievērojami mainījusies.» Savukārt ASV vēstniece ANO Nikija Heilija, kas vēl nedēļu iepriekš bija teikusi, ka atbrīvošanās no Asada vairs nav ASV prioritāte, ANO Drošības padomes ārkārtas sēdē demonstrēja fotogrāfijas ar ķīmisko uzbrukumu upuriem.

Vai tas ir tikai fotoattēlu spēks? Vai tie patiešām ir tik ietekmīgi, ka viens kameras klikšķis spēj tik dramatiski mainīt ASV prezidenta administrācijas noteikto ārpolitikas kursu?

Galu galā, Hān Šeihūnā notikušais nemaz nav tik ļoti pārsteidzošs. Asada režīms jau iepriekš bija nogalinājis simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju ar «mucu bumbām», šaujamieročiem un spīdzināšanu. Viņš arī iepriekš vairākkārt bija izmantojis ķīmiskos ieročus, tiesa, jau labu laiku ne tik drausmīgā veidā kā otrdienas rītā pulksten 6.40 veiktajā uzbrukumā.

Nāvējošās minūtes

Divas Sīrijas gaisa spēkiem piederošās Su-22 lidmašīnas debesīs virs Hān Šeihūnas pacēlās, pirms rītausma visā pilnībā bija pāraugusi dienā. Lielākā daļa pilsētnieku vēl gulēja, kad Hān Šeihūnu satricināja četri sprādzieni: trīs lieli un viens mazāks. Viens tur uzņemts video rāda divus milzīgus putekļu un dūmu stabus virs pilsētas, kā arī sīkāku baltu mākoni nedaudz tālāk. Tieši šis mazākais mākonis tik ātri nogalināja tuvējos cilvēkus.

Pagāja vērtīgas, nāvējošas minūtes, līdz iedzīvotāji saprata, ka viņiem ir uzbrukts ar ķīmiskajiem ieročiem. Pirmie glābēji, kas ieradās trieciena vietā ar uzvilktām gāzmaskām, ieraudzīja drausmīgu skatu: daži no upuriem bija mēģinājuši bēgt un nu smaka nost pilsētas ielās. Citi jau nedzīvi gulēja pie māju durvīm. Daži bija nomiruši nedaudzajās bumbu patvertnēs.

«Šeit tika atvesti desmitiem samaņu zaudējušu, smokošu pacientu. Viņiem pāri lūpām nāca putas. Bija bērni, vīrieši, sievietes, veci cilvēki. Viņi mira mūsu acu priekšā bez kādiem redzamiem ievainojumiem, un mēs sākumā nezinājām, ko iesākt,» saka viens no mediķiem Fadi Otmans. «Pirmajiem piecdesmit pacientiem mēģinājām palīdzēt kailām rokām.»

Drīz vien arī piecas māsiņas un viens ārsts sāka just upuriem līdzīgus simptomus. «Tikai tad mēs uzvilkām vienreizlietojamos cimdus,» turpina Otmans. «Tad nomazgājām pacientus ar ūdeni, likām viņiem izģērbties un atstāt saindētās drēbes ārā.»

Zarīna uzbrukuma simptomus ir iespējams apturēt ar atropīnu, kas bloķē indes nāvējošo ietekmi uz nervu sistēmu. Taču nemiernieku kontrolētajos Sīrijas apvidos atropīnu atrast nav viegli, jo sevišķi tāpēc, ka dažas dienas pirms ķīmiskā uzbrukuma gaisa uzlidojumos tika smagi izpostītas vai pat iznīcinātas visas lielākās slimnīcas Hān Šeihūnā un tuvējās Idlibas un Hamas provinces pilsētās.

«Upuri vienkārši mirst mūsu rokās,» uzbrukuma dienā žurnālistiem sacīja kāds izmisis Hān Šeihūnas ārsts. «Mums trūkst atropīna, un cilvēkus mēs varētu glābt, vienīgi aizgādājot viņus uz Turciju. Bet daudzi neizturētu tik garu ceļu.» 

Pirmajās divās dienās nomira vismaz 86 cilvēki. Turklāt, it kā ar ķīmisko ieroču uzbrukumiem vien nepietiktu, jau no otrdienas vidus bombardēta tika arī Hān Šeihūnas klīnika. Tā kā slimnīca atrodas pazemē, lielākā daļa bumbu un raķešu tai neko nodarīt nevarēja, tomēr arī šī slēptuve nespēja pasargāt darbiniekus no smagajām bunkuru bumbām. Tās pēdējos mēnešos jau vairākkārt bija izmantojuši Krievijas gaisa spēki, lielākoties ar Su-34 bumbvedējiem, kuru Asada armijai nav.

Pēc aculiecinieku ziņām, tieši divas Su-34 lidmašīnas otrdien ap pusdienlaiku uzbruka Hān Šeihūnas slimnīcām un tuvējam civilās aizsardzības štābam. «Mēs bijām operāciju telpā. Tik pamatīgu uzbrukumu vēl nekad nebiju redzējis,» saka Muhammeds Diabs, viens no tobrīd slimnīcā strādājušajiem ārstiem.

Diabs uztraucas, ka klīnikas iznīcināšana ir tikai pirmais solis kādā lielākā plānā. «Vispirms viņi nobombardēs visas ārstniecības iestādes Idlibas un Hamas provincēs. Tad viņi uzbruks civilajiem, lai šejienes kaujinieki satraukumā par ģimenēm pamestu vietējos ciematus kopā ar saviem radiem.»

Šādu stratēģiju režīms, iespējams, ir izvēlējies, lai atgūtu abas provinces, kurās ir nocietinājušies nemiernieki. Ķīmisko ieroču vēlreizēja izmantošana droši vien ir iecerēta kā baigs vēstījums tautai par gaidāmo – iespējams, ar mērķi panākt pēc iespējas lielāku cilvēku aizbēgšanu no šī apvidus.

Maskavas palīdzīgā roka

Kā pierasts, galvenais aizdomās turētais ir noliedzis jelkādu atbildību. Intervijā Der Spiegel Asads jau pēc pirmā lielā zarīna gāzes uzbrukuma 2013. gadā sacīja: «Mēs neizmantojām ķīmiskos ieročus. Tas ir kļūdains apgalvojums.» Gandrīz šiem pašiem vārdiem Sīrijas valdība arī pagājušonedēļ ar Krievijas Aizsardzības ministrijas palīdzību noliedza apgalvojumus par Damaskas vainu.

Krievijas armijas pārstāvis Igors Kona-šenkovs apgalvoja, ka Sīrijas piloti otrdien ap pusdienlaiku esot iznīcinājuši lielu nemiernieku ieroču krātuvi Hān Šeihūnas nomalē. Turpat blakus bijusi arī ķīmisko ieroču ražotne, kuras produkcija pēc tam piegādāta tā sauktās Islāma valsts spēkiem Sīrijā.

Viņš tomēr nepaskaidroja, kādā veidā vairāki desmiti cilvēku varēja nomirt jau tās pašas dienas rītā, vairākas stundas pirms piesauktā uzlidojuma ieroču ražotnei. Nav arī skaidrs, kāpēc lai kaujinieki Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos ražotu ķīmiskos ieročus saviem ienaidniekiem tālajā Irākā. Turklāt nav ziņu, ka pret Asadu noskaņotie nemiernieki jelkad būtu lietojuši ķīmiskos ieročus – atšķirībā no Islāma valsts.

Otrdienas uzbrukumos izmantotā ķīmiskā viela pagaidām nav simtprocentīgi noskaidrota. Ja atklāsies, ka tā patiešām ir bijusi zarīna gāze, Krievijas un Sīrijas stāstam būs vēl grūtāk noticēt, jo šos ķīmiskos ieročus izveidot ir daudz grūtāk nekā hlora gāzi, turklāt zarīns ir ļoti nestabils savienojums. Parasti tas tiek sajaukts tikai neilgi pirms bumbas ievietošanas lidaparātā, tajā apvienojot divas sastāvdaļas. Viena no tām ir tik ļoti sprādzienbīstama, ka ražotnei uzmests lādiņš būtu radījis milzīgu uguns lodi. Nekas tāds otrdienas rītā netika pieredzēts. Tāpēc Krievijas apgalvojumus daudzi uzskata par vienkārši aizsegu Sīrijas valdībai.

Daudzi uzbrukuma upuri – vairāk nekā 50 cilvēku – šobrīd ārstējas Turcijas slimnīcās. Valsts ārkārtas palīdzības aģentūra pie robežas ar Sīriju izvietoja teltis, kur upuri tiek dezinficēti un ārstēti. Arī Turcijas tieslietu ministrs Bekirs Bozdags ir paziņojis, ka viņiem «nav nekādu šaubu, ka Asada režīms ir izmantojis ķīmiskos ieročus».

Turku ārsti un starptautiskās Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (ĶIAO) darbinieki Turcijas pilsētā Adanā ir veikuši autop-sijas trim uzbrukumā nomirušajiem cilvēkiem. Prokurori stāsta, ka tajos ir atrastas ķīmisko ieroču pēdas. Šo otrdien arī Turcijas Veselības ministrija apstiprināja, ka mirušos nonāvēja tieši zarīns. Tagad tiek plānots visus paraugus nogādāt Starptautiskajai krimināltiesai Hāgā.

Kara noziegumi – norma

Pēc zarīna gāzes uzbrukumiem 2013. gadā vairs nebija ne mazāko šaubu, ka Asads ir gatavs izmantot ķīmiskos ieročus pret paša tautu. Kopš tā laika tikpat skaidrs bijis arī tas, ka starptautiskā sabiedrība ir gatava to pieņemt.

Vēl 2012. gada 20. augustā toreizējais ASV prezidents Baraks Obama sacīja: «Asada režīmam un arī pārējiem šī konflikta spēlētājiem mēs esam ļoti skaidri norādījuši, ka sarkanā līnija mums ir dažādu ķīmisko ieroču pārvietošana vai izmantošana.» Tieši pēc gada vairākās Damaskas apkaimes pilsētās no zarīna gāzes sekām nomira aptuveni tūkstotis cilvēku. Taču tā vietā, lai kaut ko iesāktu, Obama vilcinājās. Vispirms viņš paziņoja par vienpusēju rīcību, bet tad izlēma vispirms prasīt atļauju Kongresam. Beigās ASV un Krievija piedāvāja Asadam vienošanos: Vašingtona viņam neuzbruks, ja režīms atteiksies no saviem ķīmiskajiem ieročiem. Tad ANO un ĶIAO pārraudzībā tika iznīcināti 1300 tonnu ar ieročos izmantotajām ķīmiskajām vielām.

Kopš tā laika kara noziegumi Sīrijā ir kļuvuši par regulāru parādību, kas vairs ne-izraisa īpašus protestus. Uzbrukumi skolām, slimnīcām uzmestas bumbas, veselu pilsēta nobadināšana, sistēmiska cilvēku izraidīšana: Asada režīms var atļauties darīt visu, nebaidoties no sekām.

Vēl pirms Hān Šeihūnas uzbrukuma valdīja šaubas, vai Asads patiešām ir atdevis novērotājiem visu savu arsenālu. Klasifi-cētos ziņojumos ĶIAO pārstāvji vairākas reizes sūdzējās, ka nedaudzajās atļautajās pārbaudēs Sīrijas teritorijā viņi bieži netiešā veidā atklāja režīma apslēptus ķīmisko ieroču aģentus. No Asada armijas dezertējis pulkvedis pagājušā gada maijā televīzijas intervijā sacīja, ka ķīmiskie ieroči tiek slēpti Saikalas militārajā gaisa bāzē.

ĶIAO kopā ar mediķu organizācijām ir saskaitījusi, ka no 2011. līdz 2016. gadam, balstoties uz pieejamajiem pierādījumiem, Sīrijā ir noticis tieši 161 ķīmisko ieroču uzbrukums. «Nav tā, ka mēs tikai skatītos un neko nedarītu,» saka viens no ĶIAO vadošajiem speciālistiem. «Aiz slēgtām durvīm notiek nopietnas sarunas starp krieviem un sīriešiem no vienas puses un eiropiešiem un amerikāņiem no otras. Taču beigu beigās visi šie mēģinājumi apstājas pie viena jautājuma: kurš ir gatavs apturēt Asada režīmu ar spēku? Neviens.»

Krievija sistemātiski ir izmantojusi veto tiesības pret visiem ANO Drošības padomes mēģinājumiem saukt Sīrijas valdību pie atbildības. Tāpēc Francijas, Lielbritānijas un ASV piedāvātā rezolūcija par Hān Šeihūnas uzbrukumu pagājušo trešdien bija apzināti remdena. Tajā netika pieprasītas nekādas sankcijas, un rezolūcija arī nepievērsās atbildības jautājumam. Tā tikai prasīja piešķirt ĶIAO komandām pieeju Sīrijas gaisa spēku lidojumu plāniem un bāzēm. Taču Krievijas iebildumi neļāva pieņemt arī šo rezolūciju.

Maskavas nevēlēšanās atzīt pierādījumus nav nekas pārsteidzošs. Režīma veikts uzbrukums ar ķīmiskajiem ieročiem ne tikai pavērstu sliktā gaismā Krievijas līdzdarbību Sīrijā, bet arī apdraudētu Vladimira Putina diplomātiskos sasniegumus. Ar to, iespējams, skaidrojams arī divdomīgais Dmitrija Peskova izteikums iepriekšējā ceturtdienā, ka Krievijas atbalsts Asadam «nav bezierunu».

Pagāja vairāki gadi, līdz ASV un Turcija pietuvojās Krievijas uzskatiem un piekrita, ka Asada gāšanai nav jābūt priekšnosacījumam miera līgumam Sīrijā. Alepo austrumu daļu atgūšana ar Krievijas karavīru palīdzību apliecināja Maskavas spēju efektīvi izmantot savus militāros un diplomātiskos ieročus. Vašingtona un Rietumi uz to vienkārši noskatījās, un tāpēc līdz pat iepriekšējai nedēļai šķita, ka Putins varētu triumfēt savā riskantajā spēlē.

Pārbaudījums pasaulei

Pārsteidzošā kārtā viņa plānus, iespējams, izjauca Asads pats. Pierādījumi par režīma atbildību pagājušās nedēļas uzbrukumā ir ļoti pārliecinoši. Tiesa, speciālisti nespēj saprast, kāpēc Asada militārā vadība nolēma izmantot zarīna gāzi, kuras pēdas ķermenī un uz zemes var atklāt un pierādīt daudz ilgāku laiku nekā hlora. Pēc piecām dienām atbilde bija skaidra. Tas, visticamāk, bija mēģinājums novērtēt, kā uz ko tādu reaģēs pārējā pasaule.

Lai pasaule atkal pievērstu uzmanību Sīrijas karam, Hān Šeihūnā vajadzēja nomirt 86 cilvēkiem. Tad Vācijas ārlietu ministrs Zigmārs Gabriels sacīja, ka šāds uzbrukums «nevar palikt bez sekām un neviens kara noziedznieks nevar justies neaizskarams». Taču Sīrijas karš tik ļoti ieildzis ir tieši tāpēc, ka noziegumi ir palikuši nesodīti. 

Tomēr nav īsti skaidrs, kas varētu notikt tagad, pēc Trampa veiktajiem raķešu uzbrukumiem Sīrijai. Viņa lēmums bombardēt Asada gaisa spēku bāzi ar Tomahawk raķetēm viennozīmīgi ir mazāk riskantā iespēja no tām, kas bija un joprojām ir viņa rīcībā. Taču, ja viņš izlems spert nākamo soli un ieviest lidojumu aizlieguma zonu vai arī civiliedzīvotāju aizsargjoslu Sīrijā, ir ļoti mazticams, ka to būs iespējams paveikt tikai ar gaisa spēkiem vien. Tam gandrīz noteikti būtu nepieciešams vērā ņemams sauszemes bruņoto spēku apjoms, kas savukārt nozīmētu liela mēroga militāru un loģistikas operāciju. 

Šo trešdien ASV valsts sekretārs Rekss Tillersons bija paredzējis Maskavā tikties ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu un, iespējams, arī Putinu. Pirms viņa ierašanās Krievijas prezidents jau paziņoja, ka cer uz turpmāku «konstruktīvu sadarbību» ar Vašingtonu, un aicināja ANO veikt neatkarīgu izmeklēšanu par uzbrukumu Hān Šeihūnā. Savukārt Tillersons sacīja, ka ASV ir atgriezusies pie agrākās nostājas un atsakoties pieņemt Asadu kā iespējamo prezidentu arī pēckara Sīrijā.

Vēlēšanu kampaņas laikā Tramps skaidri iebilda pret šādiem plāniem un brīdināja par «Trešo pasaules karu». Pat ierobežotas militāras operācijas radītu iespējamas sadursmes draudus starp ASV gaisa spēkiem un Krievijas iznīcinātājiem un zenītartilēriju. Pirms četriem gadiem, kad Tramps aktīvi iestājās pret iejaukšanos Sīrijā, apstākļi tam bija daudz labvēlīgāki nekā šobrīd. Tad Sīrijā vēl aktīvi nedarbojās Krievija un valstī bija liels skaits mēreni noskaņotu nemiernieku. Tāpēc Trampa uzskatu ātro maiņu daudzi novērotāji uzskata ne tikai par pārsteidzošu, bet arī mazliet biedējošu.

Nomirst, jo brīvdiena

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Tēma

Vai Veselības ministrija, nespējot nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību, ir atbildīga par cilvēka nāvi? Uz šo jautājumu tuvākajā laikā būs jāatbild Latvijas tiesai, skatot divu atraitņu prasības pret valsti. Viņu vīri spēka gados ir miruši, jo Stradiņa slimnīcā nebija iespējams savākt operācijas brigādi dzīvības glābšanai – nelaime notika sestdienā, kad naudas trūkuma dēļ nedežurē mākslīgās asinsrites speciālists

Didzis Jansons (36) nomira 24 stundu laikā pēc sirds aortas jeb lielākās artērijas plīsuma. Viņš atradās Latvijas Kardioloģijas centrā – vienīgajā vietā Latvijā, kur pieejama sirds ķirurģija. Ārsti šeit operē arī aortas plīsumus, taču Didzim nepaveicās, bija sestdiena. Līdzīgi nelaimējās arī 40 gadus vecajam Jevgeņijam Durnovam, kura glābšanai brīvdienās tāpat neizdevās laikus savākt visu operācijas komandu. Līdz pat pagājušā gada septembrim Stradiņa slimnīcā brīvdienās un arī darbdienās pēc darba laika beigām nedežurēja operāciju brigāde, kurā strādā perfuzionists – mākslīgās asinsrites speciālists. Jo valsts nav piešķīrusi šim darbam nepieciešamos līdzekļus.

Vai mūsu valstī neatliekamā palīdzība attiecas tikai uz pacientiem, kurus nelaime piemeklē ārstu darba laikā? 

Šo jautājumu uzdod abu ģimeņu pārstāvji, kas valstij prasīs atbildi tiesas ceļā. Pēc advokāta Ronalda Rožkalna 25. marta pieteikuma jau ir ierosināta administratīvā lieta pret Veselības ministriju. Advokāte Solvita Olsena gatavo prasību tiesā Didža Jansona ģimenes vārdā. 

«Jāgaida, ka viņš nomirs»

Didža sirds apstājās 2013. gada 8. jūnijā pulksten 15.15. Viņa sieva Elīna Jansone palika viena ar diviem bērniem: vienam bija pieci gadi, otrs vēl viņai zem sirds. Tāpēc jaunā sieviete toreiz izlēma, ka prioritāte ir pašas un bērnu veselība. «Lai es nesajuktu prātā,» Elīna paskaidro, kāpēc uzreiz nesāka šķetināt vīra nāves iemeslus.

Pēc diviem gadiem, kad sāpīgās emocijas bija nedaudz aprimušas, Elīna un vīramāte Lilita Jansone bija gatavas prasīt Veselības inspekcijai noskaidrot, vai mediķi darīja visu iespējamo Didža glābšanai. Tagad, kad inspekcijas slēdziens ir saņemts, Elīna ar advokātes Olsenas palīdzību ir gatava tiesvedībai pret Veselības ministriju, kas nespēja nodrošināt, ka mirstošam cilvēkam ir pieejama neatliekama operācija.

Didža nelaime bija pēkšņa – 7. jūnijā viņš zaudēja samaņu no asām sāpēm pleca apvidū. Ātrās palīdzības mašīnā pa ceļam uz Gaiļezera slimnīcu atguvis samaņu, viņš bija teicis – pirmo reizi mūžā ko tādu piedzīvo. Gaiļezerā viņam konstatēja «ascendējošās aortas disekciju». Dežurējošais ārsts paskaidrojis, ka tas ir sirds aortas plīsums. Medicīnas literatūrā lasāms, un Latvijas Kardioloģijas centra speciālists Uldis Strazdiņš to apstiprina, – šādos gadījumos jāveic neatliekama operācija. Neoperēti pacienti 40-60% gadījumu mirst, bet 25% gadījumu tas notiek arī pēc operācijas. «Gaiļezerā šādos gadījumos operācijas neveicot. Mums vienkārši jāgaida, ka viņš nomirs. Nav risinājuma,» sarunu ar dežurējošo ārstu tagad atceras Elīna.

Veselības inspekcija, izmeklējot šo gadījumu, noskaidroja, ka 7. jūnija vakarā Gaiļezera slimnīcas ārsti konsultējušies ar Stradiņa slimnīcas dežurējošo kardioķirurgu Valentīnu Volkoviču. «Volkovičs paziņoja, ka pacientam jāpaliek stacionārā Gaiļezers līdz 8. jūnija rītam, būs informēta brigāde, kas veiks pacientam neatliekamo operāciju,» teikts inspekcijas dokumentos, kur piefiksēts, ka saruna notikusi pulksten 18.57. Elīna atceras, viņai teikts – vīru pārvedīs uz Stradiņiem, vienīgo vietu Latvijā, kur var operēt plīsušo sirds aortu.

«Nākamajā rītā, sestdienā, viņu pārveda uz Stradiņa slimnīcu. Tad komunicēju ar ķirurgu Edgaru Freilibu, kurš apstiprināja, ka Stradiņos šādas operācijas veic un viņš mēģina nokomplektēt operācijas komandu. Viņš man to teica vienreiz, otrreiz, atkārtoja vēl pēc pāris stundām. Veica papildu izmeklējumus, lai sagatavotu pacientu operācijai. Līdz kādā brīdī viņš man teica, ka nevar nokomplektēt operācijas komandu, jo nav perfuzionista (mākslīgās asinsrites speciālista). Sestdienā visi esot mājās, un darbs ārpus darba laika netiekot apmaksāts. Es vairākas reizes prasīju, vai ir kāds veids tomēr savākt komandu, bet viņš teica: cilvēki ir brīvdienās,» Elīna sarunā ar Ir atceras liktenīgo dienu.

Veselības inspekcijas dokumenti apstiprina Elīnas teikto: pulksten 10.30, kad Didzis ievests Stradiņos, dakteris Freilibs konstatējis – vajadzīga akūta sirds operācija. Viņš pa telefonu par to paziņojis arī slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājam Romānam Lācim un Iegūto sirdskaišu nodaļas vadītājam Uldim Strazdiņam. Taču Freilibam nebija izdevies sameklēt perfuzionistu un asistējošos sirds ķirurgus, jo šiem speciālistiem brīvdienās nav dežūras. Didzim ap pulksten diviem dienā strauji kļuva slikti: viņš zaudēja samaņu, pārstāja elpot, bet sirdsdarbība palielinājās virs 90 sitieniem minūtē. Tika sākta kardiopulmonālā reanimācija un netiešā sirds masāža, bet… Didzis nomira.

Veselības inspekcija ārstu darbā nekonstatēja nekādus pārkāpumus. Secināja, ka «pacientam veikta izmeklēšana un ārstēšana saskaņā ar Ārstniecības likumu». «Inspekcijas ieskatā cilvēks nomiris saskaņā ar likumu,» komentē Elīnas advokāte Solvita Olsena. 

Taču, kad Jansones pārsūdzēja inspekcijas slēdzienu un prasīja atkārtoti izskatīt notikušo, pagājušā gada maijā inspekcijas eksperti precizēja, ka «tika organizēta operācijas brigāde, tai skaitā iekļaujot perfuzionistus un asistentus-sirds ķirurgus, kuri brīvdienās nedežurē». «Ir svarīgi, lai sirds aorta plīst darba dienās,» ar sāpīgu ironiju saka Elīna.

Kad 2016. gada 1. aprīlī Veselības inspekcija tikās ar Stradiņa slimnīcas ārstiem, tā secināja, ka sirds aortas plīsuma gadījumos pacientus vispār sāka operēt tikai 2013. gada beigās. Tāpēc inspekcija Didža tuviniekiem atbildēja – 2013. gada vasarā cilvēks ar sirds aortas plīsumu nemaz nebija operējams. Bet Elīnas un arī viņas advokāte to apšauba. «Ja nebūtu iespējama operācija, nebūtu organizējuši brigādi,» saka Olsena.

Patiesība ir pa vidu – 2013. gadā bija veiktas sirds aortas plīsuma operācijas, bet tikai dažas. «Bija atsevišķas operācijas, mēs sākām tās veikt, un toreiz tas bija liels jaunums Latvijā,» Uldis Strazdiņš skaidro Ir. Pēc slimnīcas statistikas datiem, 2013. gadā veiktas piecas šādas operācijas. Pērn – jau 21. 

Romāns Lācis papildina, ka aortas atslāņošanās ir fatāla. Glābt pacientu var tikai steidzama operācija. Strazdiņš arī uzsver, ka ārsts Freilibs, patiesi gribēdams glābt jauno vīrieti, bija mēģinājis savākt operācijas brigādi un veikt toreiz vēl unikālo operāciju. Viņam tas neizdevās, jo, kā saka Strazdiņš, toreiz slimnīcā nebija finansēti mākslīgās asinsrites speciālisti darbam brīvdienās.

Divu stundu kavēšanās

Didža nāve nav vienīgais gadījums, kad brīvdienās Stradiņa slimnīcā neizdevās glābt pacienta dzīvību, jo nedežurē perfuzionists kopā ar operācijas brigādi. Medicīnas tiesībās specializējies advokāts Ronalds Rožkalns ir iesniedzis Administratīvā rajona tiesā pieteikumu izskatīt lietu, kuras pamatā ir vēl kādas ģimenes traģēdija – 2015. gada 25. februārī pēc sirds vārstuļu operācijas Stradiņos mira Jevgeņijs. Viņa sieva Larisa Sorokotjaga, kura tagad viena audzina divus mazus bērnus, nevelējās publiski runāt, bet uzticēja advokātam Rožkalnam izstāstīt Ir notikušo.

Vīrietis slimnīcā nokļuva 16. februārī, kad viņam konstatēja sirds vārstuļa problēmas. 19. februārī notika operācija, tā bija veiksmīga. Tad sestdienā, 21. februārī, operējošais ārsts izlēma izņemt no pacienta krūšu kurvja tur atstāto drenu. Tā bija atstāta, lai pamanītu šķidruma uzkrāšanos un asiņošanu. «Sestdienā slimnīcā palika tikai dežurējošie mediķi, operējošajam ārstam tas bija zināms, tomēr viņš izlēma turpat palātā, ēkas piektajā stavā, izņemt drenu,» saka Rožkalns. «Klāt bija pacienta sieva, kura to visu savām acīm redzēja. Drenas izvilkšanas brīdī sākās masīva asiņošana. Ārsts centās brūci nosegt ar gultas veļu, tad steidzami mēģināja pārvest pacientu uz operāciju bloku. Tas bija otrajā stāvā, tāpēc pagāja vairākas minūtes, kamēr viņš tika pārvests no piektā uz otro stāvu.»

Atklājās, ka drenas gals bija pielipis pie sirds – raujot to ārā, bija izrauts sirds sieniņas gabals, kas arī kļuva par asiņošanas iemeslu. Pacienta sieva pēc vīra nāves vērsās Veselības inspekcijā, kas secina – vienīgais veids, kā glābt pacientu, bija operatīva palīdzība. Taču no pulksten desmitiem, kad ārsts izrāva drenu, līdz brīdim, kad no mājām slimnīcā ieradās brigāde mākslīgās asinsrites nodrošināšanai, pagāja divas stundas. Šajā laikā pacients jau bija bīstamā stāvoklī. «Viņš bija zaudējis samaņu, ieslīdzis komā, apstājusies elpošana un sirdsdarbība. Bija nepieciešama kardiopulmonāla reanimācija. Kad mākslīgā asinsrite jau bija nodrošināta un veikta operācija sirds defekta aizšūšanai, atklājās, ka klīniskajā nāvē bija radušies neatgriezeniski bojājumi galvas smadzenēs. Pacients, nenākot pie samaņas, 25. februārī nomira,» medicīnas dokumentos izlasīto atstāsta Rožkalns.

Veselības inspekcija un Ārstniecības riska fonds, kam sieva lūdza izvērtēt mediķu atbildību, nonāca pie slēdziena, ka nekādu profesionālu pārkāpumu nav bijis. 

Ne Olsenas, ne Rožkalna klientam inspekcija nesniedz skaidru atbildi uz jautājumu, kāpēc operācijas brigāde nebija pieejama tad, kad to vajadzēja. Taču uz to, ka inspekcijas ekspertiem bijis zināms par brīvdienās neapmaksāto darbu, norāda Elīnai sūtītajā atbildē rakstītais, ka «inspekcija informēs Nacionālo veselības dienestu, lai, slēdzot līgumu ar slimnīcu par veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu akūtajā sirds ķirurģijā (ar ķermeņa asinsrites apstādināšanu), tiktu ņemtas vērā vajadzības akūtās sirds ķirurģijas nodrošināšanai ārpus darba laika un brīvdienās».

Stradiņos trūkst speciālistu

Stradiņa slimnīca līdz pat šai dienai nav saņēmusi naudu inspekcijas norādītajiem mērķiem, saka slimnīcas valdes locekle Arta Biruma. Naudas nav ne perfuzionistiem, ne operāciju brigādes dežūrām. Biruma uzsver, ka Veselības ministrija nekur nav pat noteikusi, kā mākslīgās asinsrites speciālists iegūst sertifikātu, kā viņa darbs jāapmaksā, un nav arī noteikts, ka viņš ir vajadzīgs neatliekamajā palīdzībā. Līdz ar to Stradiņa slimnīcā par perfuzionistiem strādā gan anesteziologi, gan medmāsas, kuriem par darbu samaksā atbilstoši viņu sertifikātam. Pašlaik slimnīcā strādā pieci perfuzionisti, bet, ja gribētu, lai šāds speciālists būtu pieejams diennakts režīmā, darbā būtu jāpieņem vēl trīs.

Slimnīcas neizdarība ir tā, ka līdz pat pagājušā gada 1. septembrim tās administrācija nebija noorganizējusi mājas dežūras, atzīst Biruma. «Ja bija operācija ārpus darba laika, zvanīja visiem zināmajiem speciālistiem pēc kārtas [ar lūgumu] atbraukt,» stāsta Biruma, kuru slimnīcas valdē veselības ministre Anda Čakša iecēla pagājušā gada jūlijā. (Pirms nonākšanas ministres amatā Čakša pati bija Stradiņa slimnīcas valdes locekle no 2014. gada 26. februāra līdz 2016. gada 5. janvārim.) Sākot darbu, Biruma noorganizējusi, ka perfuzionistiem ir mājas dežūras. Tas nozīmē – ja ārpus darba laika speciālists nepieciešams operācijas zālē, viņam ir pienākums 20 minūtēs, vēlākais stundas laikā, ierasties. Iepriekš perfuzionista darbs naktīs un brīvdienās nebija apmaksāts, tagad noteikts, ka par to samaksā, turklāt dubultā. Taču papildu naudu šiem mērķiem valsts nav piešķīrusi. Lai operāciju brigādei samaksātu par darbu brīvdienās, administrācija līdzekļus pati atradusi slimnīcas budžetā.

Biruma uzsver, ka slimnīcā trūkst ne tikai perfuzionistu, bet arī citu speciālistu, visvairāk – operāciju un anestēzijas māsu. Pašlaik slimnīcā ir tukšas 40 medmāsu štata vietas, un situācija kļūst arvien sliktāka. «Ja konceptuāli valstī nemainīsies lietas, visi jaunie cilvēki aizbrauks,» saka Biruma. 

Valdes locekle aprēķinājusi – lai slimnīcā spētu noturēt un piesaistīt mediķus darbam, ik mēnesi viņu darba samaksai papildus jau piešķirtajiem diviem miljoniem vajadzētu vēl 600 000 eiro. Tarifi nesedz reālās izmaksas, tāpēc slimnīca lūgusi ministriju tos pārskatīt un ņemt vērā, ka slimnīca ir viena no lielākajām ārstniecības iestādēm neatliekamās medicīnas nodrošināšanā, kur vajadzīgi gan papildu darbinieki, gan tehnoloģijas izmeklējumiem.

Advokāti: lai atbild valsts!

Izvērtējot visus medicīnas dokumentus un Veselības inspekcijas slēdzienus, abas atraitnes un viņu advokāti ir vienisprātis, ka valstij, tas ir, Veselības ministrijai, jāatbild par to, kāpēc nav nodrošināta neatliekamā palīdzība brīdī, kad cilvēks mirst. 

«Lai kāds sāk atbildēt, kā vispār tā var notikt! Kāpēc valsts nespēj nodrošināt neatliekamas operācijas? Lai nav vēls kāds jauns cilvēks, kāda jauna ģimene, kurai diennakts laikā sabrūk visa dzīve,» Elīna skaidro, kāpēc pilnvarojusi advokāti Olsenu sagatavot prasību tiesā. «Gribu, lai veselības aprūpes sistēma būtu gatava šādiem gadījumiem, lai neciestu citi cilvēki. Man ir divi bērni, kuriem gribu sniegt atbildi uz jautājumu – kā tas varēja notikt?»

Olsena plāno prasību iesniegt tuvāko pāris mēnešu laikā. Viņasprāt, tai ir pamats, jo inspekcija ir norādījusi uz apstākļiem, kuru dēļ Didzim neatliekama operācija palika nepieejama – brīvdienās slimnīcā nebija operācijas brigādes tāpēc, ka valsts nemaz nav to paredzējusi. «Didža dzīvība bija apdraudēta, un viņš nesaņēma neatliekamu operāciju. Tā ir valsts atbildība,» saka Olsena, kura notikušajā saredz Satversmes 111. panta pārkāpumu, kur valsts apņēmusies ikvienam garantēt medicīniskās palīdzības minimumu. Juriste uzskata – tas ietver tiesības uz neatliekamo palīdzību.

Savukārt Ronalds Rožkalns tiesā jau pieņemtajā pieteikumā norādījis, ka pārkāpti valdības noteikumi par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, kuros noteikts – situācijās, kad ir tieši draudi dzīvībai, neatliekamā palīdzība jāsniedz desmit minūšu laikā. «Bet pacientam operācija notika vismaz divas stundas pēc drenas izraušanas un dzīvību apdraudošas asiņošanas,» saka Rožkalns. Viņš atsaucas uz Veselības inspekcijas atzinumu, ka speciālistu nesasniedzamība ir saistīta ar valsts finansējumu sirds ķirurģijas operācijām mākslīgajā asinsritē.

Pirms vērsties tiesā, mirušā vīrieša sieva vērsās ar sūdzību Veselības ministrijā. «Bet tā absurdi skaidroja, ka Satversme neuzliek par pienākumu ikvienam nodrošināt iespējami augstāko veselības aprūpes līmeni. Ka veselības aprūpe ir saistīta ar valsts ekonomiskajām iespējām,» atstāsta Rožkalns. «Lai ierobežotu pacienta tiesības saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi, tam jābūt nostiprinātam likumā. Bet neviens likums nepieļauj, ka pacientam nāves briesmās pieļaujams nesniegt neatliekamu ķirurģisko operāciju. Tātad valstij bija jānodrošina gan mediķi, gan cita palīdzība.» Rožkalns medicīnas dokumentos atradis arī informāciju, ka pacientam divi ārsti divas dienas pēc kārtas bija nozīmējuši datortomogrāfiju, bet izmeklējumu nebija iespējams veikt, jo iekārtas bija saplīsušas.

Rožkalns atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi – valstij jānodrošina pietiekama medicīniskā palīdzība gadījumos, kad personas dzīvības apdraudējums ir akūts un konkrēts. Valstij ir jārada pietiekami sistēmiski un strukturāli pasākumi šādu pakalpojumu pieejamībai.

Ministre nerunā

Veselības ministre Anda Čakša neatbildēja uz Ir jautājumu, vai valsts ir atbildīga par cilvēku nāvi, ja pacients nav saņēmis neatliekamo palīdzību. Arī kā bijusī Stradiņa slimnīcas valdes locekle viņa situāciju nekomentēja. Preses sekretārs Oskars Šneiders paskaidroja, ka ministre atsakās no komentāriem tiesvedības dēļ.

Triju darba dienu laikā ministrijas ierēdņu sagatavotajās atbildēs atkārtots inspekcijas viedoklis, ka Didzi nevarēja operēt, jo 2013. gadā Stradiņa slimnīca vēl neveica aortas plīsuma operācijas. Taču iepriekš raksta gaitā jau noskaidrojām, ka tā nav. 

Ministrija ignorējusi jautājumu par perfuzionistu trūkumu valstī, tikai norāda – Latvijā ir 18 sirds ķirurgu, kas saskaņā ar Pasaules Bankas rekomendācijām esot pietiekami. Slimnīcu māsu deficīts gan esot. Pašlaik kopumā Latvijā ir aptuveni 1500 brīvu medmāsu štata vietu. Lai ieinteresētu mediķus strādāt, ministrija paredzējusi darba samaksas palielināšanai līdz 2023. gadam novirzīt 499 miljonus eiro.

Elīnas jautājums, kāpēc viņas vīrs, nesaņēmis neatliekamo palīdzību, nomira, ministrijā nav sadzirdēts. Valstij nāksies atbildēt uz to tiesā.

Labā feja?

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Analīze

Skandalozā Latvijas Dzelzceļa šefa Uģa Magoņa un igauņu miljonāra Oļega Osinovska krimināllieta par lielāko līdz šim Latvijā pieķerto viena kukuļa summu – pusmiljonu eiro – pēkšņi nonākusi pie Limbažu tiesneša Kārļa Jansona. Viņš iepriekš bijis maigs pret dzērājšoferiem un kontrabandistiem, turklāt ir disciplināri sodīts, jo nav pildījis tiesneša pienākumu noskaidrot patiesību

Šosejas Rīga-Tallina 137. kilometrs. Igaunija, autobusu pietura RAE. Šajā vietā 2015. gada 6. augustā satikās toreizējais uzņēmuma Latvijas Dzelzceļš prezidents Uģis Magonis un igauņu miljonārs Oļegs Osinovskis. Magonis turp traucies, lai saņemtu naudu – bez pāris simtiem pusmiljonu eiro. Kad maisiņš ar banknotēm pārceļoja Magoņa dienesta mašīnā, viņš devās atpakaļ uz Latviju, bet neilgi pēc robežas šķērsošanas KNAB viņu aizturēja.

Prokuratūra abus apsūdz kukuļošanā – Magoni par kukuļņemšanu, bet Osinovski par kukuļdošanu lielā apmērā. Par šiem noziegumiem draud cietums. Par kukuļa ņemšanu – no diviem līdz desmit gadiem, par tā došanu – līdz astoņiem.

Šo lietu jau apēno aizdomas par izmeklēšanas traucēšanu – pērn jūlijā bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu daļas vadītājs Juris Jurašs publiskoja informāciju, ka viņam 2015. gada rudenī piedāvats miljona eiro kukulis, lai lietu no kukuļošanas pārkvalificētu uz tirgošanos ar ietekmi, par ko paredzēts krietni maigāks sods. Likumsargi ilgstoši nesāka izmeklēt Juraša teikto, tikai šā gada sākumā beidzot ierosināts kriminālprocess.

Bet pati Magoņa un Osinovska lieta nupat ieguvusi negaidītu pavērsienu, nonākot Limbažu rajona tiesā pie tiesneša Kārļa Jansona. Viņa vārds Ir lasītājiem zināms, jo pirms vairākiem gadiem rakstījām, kā šis tiesnesis bez soda palaida policijas noķertu dzērājšoferi. «Tas bija liels teātris ar iepriekš zināmu iznākumu,» Jansona vadīto tiesas sēdi toreiz raksturoja policists, kurš procesā sniedza liecības. Vai šāds scenārijs nevar atkārtoties atkal?

«Ej tu pa gaisu!»

Limbažu rajona tiesa mīt divstāvīgā dzeltenā ēkā pilsētas centrā. Aiz ārdurvīm ir patumšs un šaurs – viss turpat vien blakus. Pāris soļus no ieejas, tieši blakus tiesas zālei – tiesneša Jansona kabinets.

Tiesnesis Jansons skaļi nopūšas, pirmdien pirms atklātās tiesas sēdes ieraugot Ir žurnālisti. Vaicāts, vai Magoņa krimināllieta nonākusi pie viņa automātiskās izlozes kārtībā, nosaka: «Laikam. Mēs jau divi tikai esam ar Miķelsoni.» Tā viņš saka par sevi un tiesas priekšsēdētāju Aiju Miķelsoni, kas vienīgie skata krimināllietas šajā rajona tiesā.

Patiesībā nekādas izlozes nav bijis – lieta nonākusi uz Jansona galda ar tiesas priekšsēdētājas Miķelsones rezolūciju, Ir noskaidro vēlāk. Noliedzis, ka būtu ar kādu konsultējies, kā Magoņa lieta spriežama, Jansons veikli iemūk savā kabinetā, pirms durvju aizvēršanas ar platu smaidu paceļot roku bērnišķīgā atvadu sveicienā: «Atā!»

Vēlāk, jau mantijā tērpies, tiesnesis dodas uz zāli un fotogrāfam, kurš gaitenī mēģina viņu nobildēt, uzsauc: «Ej tu pa gaisu!» Tad atver tiesas zāles durvis un ar smaidu prasa: «Nu, nāksi iekšā?» Fotogrāfs izmanto brīdi, lai notvertu kadru, bet Jansons veikli pazūd zālē. No kārtīgas intervijas tiesnesis izvairās.

Zagļi un kontrabandisti

Dzērumā pastrādāti noziegumi. Tādas lielākoties ir lietas, kuras iztiesā tiesnesis Kārlis Jansons. Braukšana bez tiesībām, degvīna pudeles nozagšana veikalā, laulības gredzena un televīzijas dekodera zādzība, darba galda «iznešana» no šķūnīša – šādas krimināllietas lielākoties redzamas, caurskatot Kārļa Jansona taisītos spriedumus.

Pa vidam bijis arī kāds nopietnāks process. Piemēram, jau četras reizes iepriekš sodīta persona pērn 26. jūnijā 0,87 promiļu reibumā bez autovadītāja tiesībām izraisījusi avāriju, kurā uz vietas gāja bojā velosipēdists. Tiesnesis piespriedis likumā paredzēto minimumu – trīs gadus ilgu brīvības atņemšanu, taču sods ir nosacīts, vainīgajam cietumā nav jāsēž. Viņš saņēmis arī liegumu iegūt autovadītāja tiesības uz pieciem gadiem un pienākumu tuviniekiem samaksāt 15 tūkstošus eiro lielu kompensāciju.

Savukārt citam dzērājšoferim bez tiesībām (2,35 promiles) tiesnesis bijis vēlīgs, jo atzinis, ka iepriekš tiesātajam sodi nav līdzējuši.

«Tiesa secina, ka nav nepieciešams piemērot reālu brīvības atņemšanas sodu. (..) Apsūdzētais jau iepriekš ir sodīts par līdzīgu nodarījumu izdarīšanu, taču tas nav atturējis viņu no jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanas,» lasāms spriedumā. Sods – brīvības atņemšana nosacīti uz astoņiem mēnešiem ar tikpat ilgu pārbaudes laiku.

Interesanti, ka līdzīgā ceļā kā Magoņa lieta pērn oktobrī Limbažu tiesas zālē pie Jansona nonākuši divi cigarešu kontrabandisti. Katrs valstī ievedis vairāk nekā 31 tūkstoti cigarešu. Uz šosejas pie Ainažiem viņus apturējis VID. Visticamāk, kontrabandisti bijuši no Daugavpils, jo pilsētas probācijas dienestam uzdots uzraudzīt sodu. Tas gan nemaz nebija bargs. Minimālais iespējamais – 40 stundu piespiedu darba. Salīdzinājumam – tikai par vienas degvīna pudeles zādzību tiesnesis iepriekš spriedis 70 stundu ilgu darbu valsts labā. Jāpiebilst, ka kontrabandistiem arī bija jākompensē valstij radītie zaudējumi par nesamaksātajiem nodokļiem – katram četrarpus tūkstoši eiro.

Taču Jansona pieredzē ir arī nopietns pārkāpums. 2015. gadā viņš saņēma tiesnešu disciplinārkolēģijas rājienu par to, ka nebija izpildījis tiesneša pienākumu noskaidrot patiesību. Runa ir par cita dzērājšofera glābšanu, par ko Ir rakstīja 2014. gadā.

Sods par nesodīšanu

«Jūs esat debili vai izliekaties?» – policijas filmētā video redzams, kā bijusī Ādažu pašvaldības policijas vecākā inspektore Andra Veipa manāmā reibumā runā ar policistiem, kas viņu apturējuši alkohola pārbaudei un atsakās «sarunāt» brīvlaišanu. Viņa policistiem atzīst, ka lietojusi alkoholu. Par auto vadīšanu dzērumā Andrai Veipai policija 2014. gada 5. aprīlī sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu, jo viņas izelpā konstatēja vairāk nekā 1,5 promiles, par ko likums paredz piemērot administratīvo arestu, 1200-1400 eiro sodu un vadītāja tiesību atņemšanu uz četriem gadiem.

Taču, kad lieta nonāca Limbažu rajona tiesā pie Kārļa Jansona, viņš apšaubīja trīs policistu liecības un noticēja Veipai, kura stāstīja pavisam citu stāstu, nekā dzirdams policistu nofilmētajā video. Pirmoreiz policisti viņu esot apstādinājuši nedzērušu, likuši pūst alkometrā un palaiduši. Tas viņu satraucis, tāpēc gabalu pabraukusi, lai nomierinātos, viņa iedzērusi liķieri, kas atradies auto, un mašīnu vairs nav vadījusi. Pēcāk atkārtoti piebraukuši policisti, piedraudējuši viņai un sastādījuši protokolu.

«Tiesai nav nekāda pamata apšaubīt A.Veipas iepriekš minētos paskaidrojumus, sevišķi to, ka viņa alkoholu lietojusi pēc tam, kad beigusi vadīt automašīnu,» tiesnesis ierakstīja spriedumā un lietu izbeidza, Veipu pie atbildības nesaucot.

Par šādu rīcību Jansons 2015. gadā no Tiesnešu disciplinārkolēģijas saņēma rājienu par neatbilstošu rīcību, kā arī par likuma «Par tiesu varu» pārkāpumu, jo nebija izpildījis pienākumu noskaidrot objektīvu patiesību. Vidzemes apgabaltiesa Jansona parakstīto spriedumu vēlāk atcēla, tomēr Jansons netraucēti turpina darbu tiesā.

No Magoņa lietas izskatīšanas tiesnesis sevi atstatīt negrasās. Uz Ir jautājumu, vai spriedums Veipas lietā viņa reputāciju nedara nepiemērotu tik sarežģīta un nozīmīga tiesas procesa izskatīšanai, viņš atbild: «Tad jau es nevarētu nevienu lietu skatīt!»

Rīgas tiesnese pārspēlē tālāk

Gandrīz pusmiljons eiro – tik liela viena kukuļa summa skaidrā naudā Latvijas vēsturē līdz šim vēl nebija pieķerta. Izmeklēšanas detaļas netiek izpaustas, bet ticamākā līdz šim publiski izskanējusī versija liek domāt, ka Magoni tur aizdomās par gandrīz pusmiljona eiro kukuļa saņemšanu saistībā ar uzņēmuma LDz Ritošā dzelzceļa sastāva serviss dīzeļlokomotīvju iepirkumu, kura summa varētu būt aptuveni desmit miljoni eiro. No Igaunijas miljonāram Osinovskim piederošā uzņēmuma Skinest Rail Latvijas kompānija grasījās iepirkt četras lietotas lokomotīves. Šāda paša modeļa dīzeļlokomotīves iepriekš Skinest Rail tikai par diviem miljoniem bija nopirkusi no Igaunijas valsts uzņēmuma EVR Cargo.

Kā šī skaļā lieta nonākusi Limbažos pie tiesneša Jansona?

Prokurore Evita Masule 4. aprīlī to nodeva izskatīšanai Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesai, kur tā datorizētās lietu sadales kārtībā nonāca uz tiesneses Ināras Janēvičas galda. Jau nākamajā dienā  tiesnese vienpersoniski nolēma lietu nodot izskatīšanai Limbažu rajona tiesā, jo noziegums tika pārtraukts tai piekritīgajā Salacgrīvas novadā. Likums ļauj nodot lietu izskatīšanai arī pēc apsūdzētā vai liecinieku vairākuma atrašanās vietas vai noziedzīga nozieguma nodarījuma seku iestāšanās vietas. Balstoties uz to, prokurore bija nodevusi lietu izskatīšanai Latgales priekšpilsētā Rīgā. Taču tiesnese nolēma citādi. Tikai seši no 25 izsaucamajiem lieciniekiem dzīvo Latgales priekšpilsētā, bet vairumam liecinieku Gogoļa iela 3 Rīgā – uzņēmumu Latvijas Dzelzceļš un LDz Ritošā sastāva serviss adrese – ir darba, nevis dzīves vieta, tāpēc ar tiesneses Janēvičas lēmumu krimināltiesas materiāli pārsūtīti uz Limbažiem.

Gan prokurore, gan Limbažu rajona tiesas priekšsēdētāja pret to neiebilst – piekritības strīdi starp tiesām nav pieļaujami.

Zeltu trušu būdā neraks

6. aprīlī Magoņa krimināllietu saņēma Limbažu rajona tiesā. Šajā pašā dienā tiesas priekšsēdētāja Aija Miķelsone parakstīja rezolūciju, nododot lietas izskatīšanu tienesim Kārlim Jansonam.

Limbažu rajona tiesā strādā četri tiesneši, no kuriem viens ir izmeklējošais tiesnesis, kas krimināllietas skatīt nedrīkst. Viena tiesnese izskata tikai civillietas, bet krimināllietas izskata tikai divi tiesneši – Jansons un tiesas priekšsēdētāja Miķelsone.

Kāpēc tiesas priekšsēdētāja skaļo lietu neuzņēmās pati? Miķelsone Ir skaidro, ka pārņemšot savā ziņā civillietas, kas šobrīd nozīmētas tiesnesei Grīnbergai – viņa no 18. aprīļa ieplānojusi ņemt «slimības lapu» plānotas operācijas dēļ. «Jansons skata krimināllietas un administratīvos pārkāpumus. No 18. aprīļa mēs paliekam trijatā. Tiesneses Grīnbergas rehabilitācija būs kā minimums pieci mēneši. Esmu paņēmusi jau viņas 20 civillietas, kas saliktas aprīlī un maijā. Un man būs jāņem pārējās krimināllietas, kas pēc tam ienāks. Nav vairāk, kam to lietu iedot, saprotiet?» situāciju skaidro tiesas priekšsēdētāja Miķelsone. «Jansons ir spējīgs to izskatīt, jo viņam stāžs ir pāri desmit gadiem,» piebilst tiesnese. Vēlāk sarunā gan vaļsirdīgi atzīst: «Mīļā meitene, es labprāt no tās lietas kratītos vaļā!» Esot zvanījusi uz Vidzemes apgabaltiesu, prasījusi, vai ir kāds veids, kā no lietas izvairīties. Neesot. Jātiek vien galā pašu spēkiem.

Vaicāta, vai neuzskata, ka Veipas lieta iedragājusi tiesneša Jansona reputāciju, priekšsēdē atbild: «Tā jau administratīvā lieta bija. Redziet, mēs esam tikai pirmā instance, jebkuru spriedumu var pārsūdzēt. Tāpēc jau tiesnesis nav jāziepē uzreiz.»

Miķelsone stāsta, ka tiesnesim Jansonam tagad liels darbs priekšā – jālasa 18 sējumus biezā krimināllieta, jāplāno, kā aicināt uz Limbažiem lieciniekus. «It kā jau tas notikums nebūtu tik traks – pārbaudīt pierādījumus un nospriest,» Miķelsone saka.

«Es jau 31 gadu te sēžu un neesmu ietekmēta,» tiesas priekšsēdētāja atbild uz jautājumu, vai bijuši kādi mēģinājumi ietekmēt tiesas spriešanu. Pagaidām vienīgie, kas izrādījuši interesi par lietu, esot žurnālisti. «Bet domāju, ka Jansonu neietekmēs Magonis,» viņa iesmejas. «Godīgi saku. Par saviem tiesnešiem esmu droša. To kukuli jau nepārvērtīsi zelta stieņos un neraksi trušu būdā. Tūlīt jau redz, kā dzīvo. Jansons maina gan tās mašīnas, bet Kia, ne mersedesus. Un uz kredīta, pa taisno nevar nopirkt. Dzīvo savā pusmājā, ko dabūja atpakaļ, jo tēvam tā piederēja. Ģērbjas viņš… (Smejas.) Jūs jau pati varat apskatīties. Mums jau nevajag šiki ģērbties, mums ir mantijas.»

Kārļa Jansona ienākumu deklarācija rāda, ka tiesnesim pieder 2012. gada izlaiduma Kia Venga automašīna, kopīpašumā esošs zemes un būvju īpašums Limbažos, kuram nav norādīta platība un vērtība, un bezskaidras naudas uzkrājumi – 22 tūkstoši bankā Citadele, bet 13 tūkstoši – DNB bankā. Algā no Tiesu administrācijas viņš pērn saņēmis nedaudz vairāk kā 27 tūkstošus eiro.

Par tiesneša spēju tikt galā ar lietu pārliecināta arī Limbažu rajona tiesas priekšsēdētājas palīdze Laimdota Janitena. «Tas, ka citā lietā jebkad ir bijušas problēmas, uz šo lietu pa taisno nav attiecināmas. Tiesnesis viņš ir. Lietas ir. Viņam tās jāskata.» Pagātnē esošo skandālu ar dzērājšoferi Veipu viņa neuzskata par šķērsli, bet skaļā Magoņa lieta tiesnesim drīzāk esot «iespēja celties». Kā tas notiks, redzēsim rudenī – 8. septembrī jau ieplānota pirmā tiesas sēde.

Bīstams amats

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Pusdienās

Jaunais Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis neplāno amatā sagaidīt pensiju – vēlas īstenot pārvaldes reformu un ir gatavs arī aiziet, ja jutīs spiedienu par KNAB konkursu

Ar Valsts kancelejas (VK) jauno vadītāju Jāni Citskovski tiekamies viņa pirmajā darba dienā, 7. aprīlī, brīdī starp divām viņa sarunām ar premjerministru Māri Kučinski. Vīna telpā Tinto iepretim Ministru kabinetam agrā pēcpusdienā tikai daži apmeklētāji. Man ik pa laikam nākas mudināt valsts augstāko ierēdni kaut ko arī ieēst, jo uz jautājumiem viņš apzinīgi atbild pamatīgi, nelikdamies ne zinis par ēdienu. Pusotru stundu ilgušās sarunas beigās viņš atzīstas, ka divas nedēļas, kopš saņēma piedāvājumu kļūt par VK direktoru, neesot kārtīgi gulējis – nakts vidū pamostoties un nevarot aizmigt, domājot, kā īstenos reformas.

VK iepriekšējais direktors Mārtiņš Krieviņš atstāja amatu 20. martā pēc sarunas ar premjerministru, kuras saturu abi it kā bija vienojušies neizpaust, tomēr Kučinskis pēc tam tieši valsts pārvaldes reformu neapmierinošo gaitu ir minējis kā galveno iemeslu Krieviņa atlaišanai. Krieviņš intervijā Ir atklāja arī premjerministra neapmierinātību ar nespēju «nokopt» KNAB jautājumu. Pirmais konkurss uz biroja priekšnieka amatu pērn beidzās bez rezultāta, un visvairāk pārmetumu par to saņēma tieši konkursa komisijas vadītājs, VK direktors Krieviņš.

Ko ierēdņu vidē runā par Krieviņa atlaišanas patiesajiem iemesliem? Jaunais VK direktors atbild izvairīgi: «Ierēdņi lasa presi, tajā skaitā žurnālu Ir, un tur izskan dažādas versijas.»

Vaicāju, kāpēc Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks ar 20 gadu profesionāla ierēdņa karjeru (18 no tiem – Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, kur Citskovskis uzdienējās «no viszemākā amata» līdz pārvaldes priekšnieka vietniekam) piekritis uzņemties tik riskantu amatu, ko iepriekšējam direktoram nācās piepeši pamest, bet pirms tam ar skandālu bija atstājusi arī Elita Dreimane. «Atzīšos godīgi – arī es, analizējot manu priekšteču karjeru, secināju, ka amats ir bīstams,» Citskovskis saka. Tomēr «tas, kas mani uzrunāja, ir reformas». Viņaprāt, Kučinska valdībai ir iespējas nostrādāt līdz Saeimas vēlēšanām, tāpēc: «Es eju strādāt, un mans primārais mērķis ir reformas. To gribu paveikt. Viss pārējais ir tie faktori, kas lika man pārdomāt vēl, vēl un vēl, vai es gribu.»

Kāpēc premjerministrs izvēlējies tieši viņu? «Tas, iespējams, ir jautājums, kuru kādā brīdī pajautāšu pats Ministru prezidentam.» Piezvanījis premjerministra biroja vadītājs un lūdzis ierasties. «Nākamajā dienā astoņos no rīta ierados Ministru kabinetā, un mani informēja, ka būs saruna ar Ministru prezidentu. Mūsu saruna ilga kādu stundu, un tās laikā tika izteikts arī šis piedāvājums. Tā tas notika.»

Tā viņam esot iespēja «pāriet no padomdevējiem un kritizētājiem pie darītājiem», Citskovskis saka. «Es uzskatu, ka reformas ir nepieciešamas un tās var īstenot.»

Valsts pārvaldes reformu plānu bija sagatavojis un virzīja Krieviņš. Ko Citskovskis darīs citādi? Kā pirmo viņš min komunikāciju. «Ja nav pilnvērtīgas un prasmīgas komunikācijas, jūsu ideālais reformu plāns automātiski sastopas ar milzīgu pretestību.»

Citskovskis kopumā atzinīgi vērtē Krieviņa iecerēto un saprot arī, kāpēc bija izvēlēts «šāds reformu virzības ceļš» – uzrakstīt plānu, neapspriežot un nesaskaņojot to ar ministrijām, un virzīt apstiprināšanai, «tieši norādot, ka mēs ar jums nesaskaņosim». «Tikko sākam kaut ko saskaņot, varam iestrēgt šajā procesā,» secina Citskovskis. «Pats esmu ierēdnis un zinu, kā vienu jautājumu divus trīs gadus saskaņo – tas nogurdina un tracina.» Tāpēc, viņaprāt, Krieviņa aprēķins bijis – «ejam uz apzinātu konfrontāciju, lai neieslīgtu ilgstošā, nogurdinošā procesā, kas reformas var arī piebeigt».

Taču rezultātā gan ierēdņi, uz kuriem šīs reformas attiektos, gan par nozarēm atbildīgie ministri, «visticamāk, iestāsies pret». «Cilvēka iekšējā būtība ir jebkurām pārmaiņām – stop, nē!» Un pirmām kārtām pārmaiņām, kuras viņi īsti nesaprot un uztver kā apdraudējumu sev.

«Mana pieeja – reformai jābūt pareizi nokomunicētai,» Citskovskis saka. «Paši ierēdņi saprot, ka pārmaiņas ir vajadzīgas. Taču, lai tās ir loģiskas un racionālas.» Tomēr visu saskaņot ar visiem nekad nevarēs, tāpēc – «demokrātija līdz robežām, bet pēc tam ir jābūt lēmumam, smagam varbūt, politiskam».

«Vēl viens, ko es darīšu citādi, – ja ir reformu plāns, lai arī cik labs, ir jābūt reāli veicamajām darbībām,» jaunais VK direktors norāda. Krieviņa plānā runāts par deviņām pamatlietām (piemēram, ierēdņu skaita samazināšanu, finanšu ietaupījumu), taču neesot nekā par «normatīvismu» jeb birokrātisko procedūru pārskatīšanu. Un neesot arī gandrīz nekādu skaitļu, cik kas maksās un kāds būs reformas fiskālais efekts, bet «nevar būt reformu plāns, kurā nav skaitļu».

Ar Kučinski «mums sakrīt priekšstats par to, ka reformai ir jābūt», Citskovskis atbild, kad vaicāju, vai premjerministrs atbalsta viņa redzējumu. Abi esot vienisprātis arī par to, ka ar visiem, uz kuriem reforma attieksies, nav jāpanāk vienošanās par visiem būtiskiem tās elementiem, un «gan es, gan Ministru prezidents labi apzināmies, ka panāksim vienošanos par daļu no veicamajiem pasākumiem, bet paliks jautājumi, kuri tiks politiski izlemti». Taču pirms tam «ar cilvēkiem ir jārunā». Jo, «ja aizeju, ne ar vienu nerunājis, manu reformu Ministru kabinetā noslauka, lai kāds man būtu Kučinska atbalsts, bet mani izmet pa durvīm ārā un saka – piekāp, dēliņ, vēlāk».

Vai viņam nav bažu, ka tā varētu notikt ar KNAB priekšnieka konkursu? Krieviņš brīdinājis, ka arī viņa pēcteci var padarīt par grēkāzi, ja konkurss atkal beigtos bez rezultāta.

Citskovskis uzsver, ka nezina, kas ir pieteikušies konkursā – «man nav vispār nekādas informācijas par to», un viņš līdz šim šajā procesā bijis tikai parasts vērotājs no malas. Atgādina, ka sabiedrībai esot radies maldīgs priekšstats, ka tieši Krieviņš «izgāzis» konkursu, jo bija pilnvarots runāt komisijas vārdā. Tajā bez VK direktora ir arī ģenerālprokurors, SAB direktors un Drošības policijas priekšnieks, un komisija savu lēmumu nevirzīt tālāk nevienu no pretendentiem bija pieņēmusi vienprātīgi.

Sabiedrība esot piekususi no KNAB stāsta. Arī viņu, «gadiem skatoties šo sāgu, pārņem skumjas un izmisums par to, kas notiek, un es gribu, lai tas vienreiz beidzas». «Man daudzi draugi, paziņas, uzzinot par manu piekrišanu, sūtīja tādas ziņas – tu tikai to KNAB vadītāju izvēlies tādu, nu, normālu», viņš smiedamies saka.

No sarunas ar Kučinski viņam palicis iespaids, ka arī premjerministram esot vēlme «ātrāk atrisināt šo nebeidzamo ziepju operas stāstu», lai šajā konkursā «mums ir KNAB vadītājs, kurš spēj iestādi beidzot mobilizēt cīņai ar korupciju, nevis cīņai vienam ar otru». Sarunās ar Kučinski «nevienu brīdi neesmu sajutis, ka viņam būtu vēlme vājināt KNAB ar vāju vai ietekmējamu vadītāju».

Citskovskis ir redzējis televīzijā, kā no Ventspils mēra amata pienākumu pildīšanas atstādinātais Aivars Lembergs dusmojas par KNAB konkursa beigšanu bez rezultāta. Taču uzsver, ka viņam «nebūs nekādas komunikācijas ar Lemberga kungu», «pat ja viņš mani uzaicinātu, nu, nezinu, pusdienās parunāt par sportu, sievietēm vai mākslu, arī tad es atteiktos».

Vai viņš nepieļauj iespēju, ka spiediens pieņemt konkrētu lēmumu varētu izpausties arī netiešāk? «Vienīgais veids, ja mēs reducējam uz reālo dzīvi, ir mans tiešais priekšnieks Kučinska kungs. Es ar Kučinska kungu esmu šos jautājumus pārrunājis, līdz ar to šobrīd varu apgalvot tikai to, ka uz mani nav spiediena.» Bet ja tas mainītos? «Ja mani spiedīs, es, kā esmu atnācis, tā varu arī aiziet,» Citskovskis paziņo.

Viņš apzinoties, ka «varbūt ir kaut kādas aizdomas par to, ka esmu vai būšu kaut kādā veidā politiski ietekmējams». Taču «ir lietas, par kurām ir jānovelk robeža, kuras jūs varat un par kurām jāpasaka – nē. Un es esmu to novilcis.»

Viņam neesot mērķa mierīgi nosēdēt līdz pensijai siltā krēslā, citādi nebūtu piekritis šim piedāvājumam. Ja nu būtu jāšķiras no amata, «domāju, ka darbu es atradīšu». Un piebilst: «Bet šobrīd es eju strādāt. Ja izdosies, aiziešu ar lepnumu, ka esmu kaut ko paveicis. Ja neizdosies, secināšu, ka nav lemts.»

Ēdienkarte

Tomātu krēmzupa ar mocarellas sieru
Uzkoda ar brī sieru, mango, meloni un lazdu riekstiem
Tomātu sula
Apelsīnu sula

Trīs jautājumi

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Komentārs

Plāno novirzīt divus miljardus ekonomikas stimulēšanai un ēnu apkarošanai

Latvijā briest nepieredzēti liela nodokļu sistēmas grozīšana. Samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, nozīmīgi paplašinot diferencēto neapliekamo minimumu un ieviešot nulles likmi uzņēmuma reinvestētai peļņai, kā arī veicot dažādas citas korekcijas, 2018. gadā budžets no iedzīvotāju un uzņēmumu ienākuma nodokļiem (IIN un UIN) kopumā iekasētu par 468 miljoniem eiro mazāk nekā ar pašreizējām likmēm. Tādi skaitļi lasāmi finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas parakstītajā un otrdien valdības apstiprinātajā Latvijas Stabilitātes programmā 2017.-2020. gadam, kas šomēnes jāiesniedz Eiropas Komisijai. Skaitļi dokumentā vairākās pozīcijās ir pat nedaudz lielāki nekā Finanšu ministrijas prezentācijā, par kuru Ir informēja pagājušajā nedēļā, un dara ticamu prognozi, ka ministres plānotie nodokļu samazinājumi nākamajos četros gados nozīmē atteikšanos no vairāk nekā diviem miljardiem eiro ienākumu.

Pret šāda skaitļa pieminēšanu ministre un viņas sabiedrotie sociālie partneri protestē. Esot jāņem vērā kompensējošie pasākumi jeb citu nodokļu paaugstināšana, ir jārēķina klāt papildu ienākumi, kurus dos ekonomikas izaugsme un ēnu ekonomikas samazināšana. Stabilitātes programmā iekļauta prognoze, ka visu šo faktoru rezultātā 2020. gadā augošie ieņēmumi neitralizēšot sākotnējo negatīvo efektu un 2021. gadā kopējais rezultāts būšot pozitīvs.

Tas jau izklausās ļoti labi.

Taču pirms pateikt – nu, ja jau Finanšu ministrija tā sarēķinājusi, tad viss kārtībā – un atgriezties pie kaismīgām diskusijām par Maira Brieža dažus desmitus tūkstošus lielo prēmiju, atļausimies uzdot trīs svarīgus jautājumus par divu miljardu ieguldījumu, kuru valdība gatavojas veikt Latvijas sabiedrības vārdā.

Tieši tā uz šo priekšlikumu ir jāskatās. Tāpat kā uzņēmējs šodien iegulda naudu, cerot uz lielāku atdevi rīt, tā Kučinska valdība plāno nākamo četru gadu laikā novirzīt divus miljardus eiro ekonomikas stimulēšanai, ēnu ekonomikas ierobežošanai un nevienlīdzības samazināšanai.

Pirmais jautājums: vai varam būt pārliecināti, ka šis milzīgais ieguldījums nesīs solīto atdevi? Līdz šim valdības publiski pieejamais rakstiskais «biznesa plāns» sastāv tikai no Reiznieces-Ozolas 28. februāra prezentācijas un kādām desmit lappusēm, kas atrodamas Stabilitātes programmā. Domājams, Eiropas fondu pretendenti būtu pārlaimīgi, ja viņi varētu saņemt pat tikai 100 000 eiro ar tik skopu pavadošo dokumentāciju. Savukārt Pasaules Bankas analīze par Latvijas nodokļu sistēmu ir 274 lappuses gara. Par tik apjomīgu projektu kā Reiznieces-Ozolas nodokļu pārveide būtu gaidāms vismaz līdzvērtīga apjoma pamatojums, kaut vai lai novērstu bažas, kuras neviļus rada skaitļu nesakritība dažādos ministrijas dokumentos.

Otrais jautājums, kuru uzdotu jebkurš investors – vai to visu nevar izdarīt lētāk? Kā nesen norādīja Eiropas Komisijas pārstāvis Jānis Malzubris, plānotās IIN izmaiņas ir dārgas un nevienlīdzību maz ietekmēs. Pēc Malzubra aprēķiniem sevišķi smags efekts – 0,9% IKP jeb apmēram 250 miljoni eiro 2018. gadā – būtu likmes samazinājumam no 23% līdz 20%, kas turklāt vislielāko labumu dotu cilvēkiem ar augstiem ienākumiem. Salīdzinājumam Malzubris aprēķinājis vienkāršāku variantu – neapliekamā minimuma vienādošanu ar minimālo algu. Tas būtu lētāk (0,5% IKP) un dotu reālu ieguldījumu nevienlīdzības samazināšanā.

IIN apcirpšanas aizstāvji uzsvaru liek uz tā sauktās «plakanās likmes» priekšrocībām. Vienādojot likmi kapitāla ienākumiem un IIN, tikšot mazināta vēlme ar visizdevīgākā nodokļa paveida piemeklēšanu optimizēt maksājumus valstij. Bet vai 20% IIN likme šo problēmu atrisina? Pasaules Banka aprēķinājusi, ka no kopējā 1,3 miljardu eiro aplokšņu algu gada apjoma 528 miljonus saņem cilvēki, kam gada ienākumi ir vismaz 30 minimālās algas jeb vidēji 950 eiro mēnesī. Viņi jau tagad it kā varētu atļauties maksāt nodokļus. Vai tiešām 3% samazinājums IIN liks viņiem legalizēties, ja līdz ar to būs jāsāk maksāt arī obligātās sociālās iemaksas?

Trešais jautājums: kāpēc nodok-ļu izmaiņas tiek skatītas atrauti no budžeta? Pat ar visrožainākajām prognozēm valdības plāni sola nopietnus žņaugus tēriņiem. Vai tiešām nav nozaru, kurām naudu vajag tieši tagad, nevis pēc 3-4 gadiem?

Nāk prātā medicīna. Reizniece-Ozola acīmredzot saprot, ka pieteiktās izmaiņas neļaus veselības aprūpei piešķirt vajadzīgo finansējumu, jo pirmdien ieminējās par iespēju palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksu, lai nozarei būtu vairāk naudas. Uzņēmēji šādu ideju noraidīja.

Ko ministre atbildēs budžeta veidošanas laikā, kad ārsti un medmāsas nāks un prasīs lielākas algas? Vai teiks, ka naudas nav?

Nē, nauda bija, pat simtiem miljonu eiro, bet jūs no tās atteicāties – nodomās mediķi un sāks vēl intensīvāk meklēt darbu ārzemēs.

Vai pat viskaismīgākais nodokļu samazināšanas aizstāvis gribētu pēc dažiem gadiem atklāt, ka slimnīcās nav vairs nevienas medmāsas?

Vai tā izskatīsies nodokļu pārveides solītās «laimīgās beigas»? Patla-ban varam tikai cerēt, ka ne, jo atbilžu uz būtiskiem jautājumiem nav.

Komentārs 140 zīmēs

No sirds Latvijai deputāts Kūtris iestājies pret grozījumiem liku­mā, kas ļautu bez cietušā iesnieguma ierosināt procesu par vardarbību ģimenē.

Reputācijai ir nozīme. Deutsche Bank pārtraukusi nodrošināt dolāru maksājumus Latvijas bankām.

Mūžam zaļš. LZS kongress par partijas vadītāju atkārtoti ievēlēja Augustu Brigmani, kas amatā ir 17 gadus. Sola pēc diviem gadiem grožus atdot kādam jaunākam.

KNAB konkurss otrreiz

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Komentārs

Konkursā jāatrod labs, nevis jebkāds KNAB priekšnieks

Pirmdien Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka konkursa komisija sāka vērtēt pretendentu pieteikumus. Viņu vārdus komisija atbilstoši konkursa nolikumam neatklāj, zinām tikai, ka saņemti deviņi pieteikumi. Pirmajā konkursā bija pieteikušies desmit, ieskaitot iepriekšējo KNAB priekšnieku Jaroslavu Streļčenoku.

Otrais mēģinājums atrast birojam priekšnieku būs pavisam citāds nekā iepriekšējais, kas beidzās, kā pieņemts it kā korekti, taču pēc būtības aplami teikt, «bez rezultāta».

Pirmais konkurss faktiski bija par to, vai Streļčenoks paliks amatā. Rezultāts bija pat ļoti svarīgs – komisijas vienprātīgais lēmums nevirzīt konkursa otrajai kārtai nevienu no pretendentiem izbeidza četrus gadus ilgušo KNAB degradēšanu Streļčenoka mērķtiecīgā vadībā. Viņa pilnvaru termiņš beidzās 17. novembrī. Atā, un punkts.

Otrais konkurss ir jau par to, vai izdosies atrast KNAB labu priekšnieku. Kaut gan šajā reizē nezinām neviena pretendenta vārdu, būtu vietā citēt konkursa komisijas iepriekšējā vadītāja, bijušā Valsts kancelejas direktora Mārtiņa Krieviņa pērn septembrī pēc pieteikuma vēstuļu atvēršanas teikto, ka «izskatās cerīgi».

Krieviņa tolaik teiktais tagad šķiet ironiski daudznozīmīgs. Komisijas vadītājam «cerīgi» izskatījās diezin vai Streļčenoks, kurš bija viens no četriem sabiedrībai zināmajiem pretendentiem (viņš un vēl trīs bija paši publiski paziņojuši par kandidēšanu). Atskatā varam secināt, ka viscerīgākais šajā procesā bija un arvien ir konkursa komisijas neatkarība.

Jāatgādina, ka pirms iepriekšējā konkursa tiklab politiskajiem shēmotājiem pašiem, kā arī lielai daļai sabiedrības bija priekšstats, ka process ir kontrolēts un iznākums garantēti prognozējams. Tāpēc «izgāzās» tolaik nevis konkurss, kā korumpanti un politshēmotāji gribētu, lai mēs uzskatām, bet gan viņu favorīts un iecere piebeigt KNAB pavisam.

Šoks bija pamatīgs. Premjerministrs Māris Kučinskis teicās esam «pārsteigts par šādu rezultātu», bet, par kādu nebūtu bijis pārsteigts, netieši izpauda, brīnīdamies, kā Streļčenoks līdz tam varējis atrasties amatā, ja komisija nu atzinusi viņu par amatam nepiemērotu. Vēl vaļsirdīgāks bija kriminālnoziegumos apsūdzētais «zaļais zemnieks» Aivars Lembergs no Ventspils. «Kadru politika» Latvijā esot «novesta līdz idiotismam», KNAB priekšnieka kandidātus vērtējot «kaut kādi cilvēki no malas» – «jūs prātā esat sajukuši?» – dusmās piesarcis ārdījās korupcijas noziegumos apsūdzētais kadru politiķis.

Arī Kučinskis tolaik bilda, ka būtu jāsāk diskusija par KNAB «pārraudzības regulējuma uzlabošanu», piemēram, ka kandidātu valdībai varētu ieteikt viens pats ģenerālprokurors. Un pirms trim nedēļām koriģēja arī «kadru politiku», palūgdams aiziet no amata Valsts kancelejas direktoru Krieviņu, kuru izvēlējās pataisīt par atbildīgo par savu izgāšanos – nespēju nodrošināt politbiznesmeņu korporācijai vajadzīgo KNAB priekšnieku.

Shēmotāju atduršanās pret konkursa komisiju un viņu niknums par nespēju «nokopt» viņiem svarīgo KNAB jautājumu varētu izskatīties cerīgi arī tiem, kuri bija apsvēruši iespēju pretendēt uz amatu. Var tikai minēt, taču, iespējams, dažs patiešām labs kandidāts pirmajā konkursā izvēlējās nepieteikties tieši tāpēc, ka iznākums izskatījās it kā bezcerīgi prognozējams. Izrādās, ka drīzāk var prognozēt, ka iznākumu arī otrajā reizē noteiks neatkarīgi profesionāļi. Komisija ir tā pati.

Jaunais Valsts kancelejas direktors un līdz ar to arī komisijas priekšsēdētājs Jānis Citskovskis sarunā ar Ir apliecina – ja viņu spiedīs pieņemt politiski vajadzīgu lēmumu par KNAB priekšnieku, viņš varot arī aiziet no amata, jo savas ētiski pieļaujamā robežas esot novilcis. Un bez viņa komisijā ir arī Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis, Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets un ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Jādomā, varam paļauties, ka acīmredzamu «šofera dēlu» vai «lielāko kretīnu», kādi, varam nešaubīties, arī ir starp deviņiem pretendentiem uz amatu, šī komisija neizlaidīs cauri.

Un varam cerēt, ka komisija būs bezkaislīgi profesionāla un principiāla arī gadījumā, ja neviens no deviņiem pretendentiem tomēr neatbildīs augstajām valsts galvenās korupcijas apkarošanas iestādes vadītāja amata prasībām. Kučinska un citu gaušanās, ka esot taču vienreiz jāizbeidz nebeidzamā «ziepju opera», jo sabiedrība esot piekususi un gaidot, lai KNAB beidzot ir priekšnieks, ir ieinteresēta politiķa, nevis profesionāls arguments un nedrīkst būt aizbildinājums Streļčenoka 2.0 iebīdīšanai svarīgajā amatā.

Sabiedrība ir piekususi no blēžu politiskajām intrigām un viņu korumpētajām shēmām, kurās nozog miljonus, kuru tik ļoti trūkst pensijām, izglītībai, veselības aprūpei, drošībai. Sabiedrība drīzāk vēl dažus mēnešus pieciestu KNAB bez priekšnieka, nevis vēl četrus gadus KNAB ar tādu priekšnieku, kas apkaro korupcijas apkarotājus un kuru slavē valsts nozadzēji.

Taču mēs nezinām, kas ir pieteikušies un vai starp tiem ir arī labi kandidāti. Cerēsim, ka ir. Komisija vērtēs.

Komentārs 140 zīmēs

Taisno vadu! Čekas virsnieks un Itera Latvija prezidents Savickis uzskata, ka jāpiešķir pielaide valsts noslēpumam tiem, kuri ar viņu «sarunājas un svin».

Neaizstājamais. Bijušais Rīgas brīvostas pārvaldnieks Loginovs par nieka 3500 eiro mēnesī būs jaunā pārvaldnieka Pečaka ārštata padomnieks.

Slepkavošana nebeigsies. Krievija acīmredzot zināja iepriekš par ķīmisko ieroču uzbrukumu Sīrijā, un Putins brīdina, ka arī turpmāk notikšot šādas «provokācijas».

Jautājumi

Posted on aprīlis 12, 2017 by - Redaktores sleja

Dzīvē ir jautājumi, uz kuriem nav vienkāršas atbildes. Kāpēc bērni mirst uzbrukumos Sīrijā vai pamesti badā tepat Latvijā? Kāpēc dievnamos, lielveikalos un vilcienos noasiņo terora upuri? Kāpēc cilvēki sagādā cits citam tik ellīgas ciešanas un izmisumu, kādu nes karš?

Lieldienu mīlestības upuris, ko šonedēļ godina visi kristieši, ienes cerību pasaulīgajā haosā, taču ne jau katra sirds gūst mieru ticībā. Un ne jau katrs ticīgais ap sevi spēj vairot cilvēcību. «Vēsturē tieši pareizie, svētie un taisnie gājuši pāri līķiem,» Lieldienu sarunā atzīst teologs Ralfs Kokins, atgādinot, ka cilvēkus spēj izmainīt mīlestība, nevis moralizēšana. Tāpēc – kamēr vēl laiks! – sabiedrībā visādi jāstiprina iekļaujoši, izglītojoši un demokrātiski spēki, lai nepiedzīvojam katastrofu.

Taču līdzās grūti atbildamajiem dzīves jautājumiem ir tādi, uz kuriem jāprasa un jāsaņem skaidras atbildes. Piemēram, tādu jautājumu šajā žurnālā uzdod divas atraitnes, kuru vīri slimnīcā mira, jo sestdienā nebija iespējams savākt operācijas brigādi viņu glābšanai. Vai Satversme un neatliekamā palīdzība Latvijā darbojas tikai darbdienās? Tāds ir arī jautājums, kāpēc lielākā kukuļa krimināllietu Latvijas vēsturē skatīs mazas rajona tiesas tiesnesis, kas par dzērumā notriektu cilvēku piespriedis nosacītu sodu un kontrabandistus palaidis, cik viegli vien iespējams?

Kāda būs Latvijas Republikas atbilde?

Radars pasaulē

Posted on aprīlis 5, 2017 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


ASV valsts sekretārs Rekss Tilersons NATO sanāksmē Briselē paziņoja, ka militārās alianses dalībvalstīm, kas neatvēl aizsardzībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta, jāpalielina izdevumi aizsardzībai vai divu mēnešu laikā jānāk klajā ar plānu alianses budžeta vadlīniju ievērošanai. Par iespējamajām solījumu nepildīšanas sekām Tilersons klusēja. Aizsardzībai veltīt vismaz 2% no IKP līdz šim izdevies tikai Lielbritānijai, Igaunijai, Grieķijai un Polijai.

Pēc 2. aprīlī Ekvadorā notikušās prezidenta vēlēšanu otrās kārtas abi kandidāti paziņoja par savu uzvaru, ko ietekmēja atšķirīgi rezultāti dažādās nobalsojušo vēlētāju aptaujās. Oficiālie rezultāti vēlāk liecināja, ka uzvarējis kreisais kandidāts Ļeņins Moreno. Konservatīvo nometnes pārstāvis Giljermo Laso pieprasījis balsu pārskaitīšanu. Par vēlēšanu rezultātu publiski priecājās WikiLeaks dibinātājs Džūljens Asanžs, kurš kopš 2012. gada mitinās Ekvadoras vēstniecībā Londonā. Giljermo Laso bija solījis uzvaras gadījumā Asanžu padzīt.

Lietuviešu vēsturnieks Ļuds Mažīlis Vācijas Ārlietu ministrijas arhīvā Berlīnē atradis 1918. gada Lietuvas neatkarības atjaunošanas akta oriģinālu. Lietuvas un Vācijas ārlietu ministri vienojušies to izlikt apskatei Lietuvā. Nākotnē tikšot pārrunāta iespēja dokumentu nodot Lietuvai.

Komunistiskās Krievijas pirmā līdera Ļeņina Maskavas mauzolejs ir pagātnes palieka, tomēr patlaban nav īstais laiks, lai ar šo problēmu uztrauktu sabiedrību, atzinis Krievijas Pareizticīgās baznīcas metropolīts Ilarions. Martā Krievijas Pareizticīgā baznīca ārzemēs paziņoja, ka Maskavas Sarkanais laukums ir jāatbrīvo no «XX gadsimta galvenā vajātāja un mocītāja pīšļiem».

Eksprezidentes jaunās «mājas»

Saistībā ar apsūdzībām kukuļošanā, amata ļaunprātīgā izmantošanā, iespaidošanā un valsts noslēpuma nopludināšanā aizturēta Dienvidkorejas eksprezidente Pakas Gunhje. Augsto amatu 65 gadus vecā politiķe zaudēja martā, kad plašā korupcijas skandāla dēļ parlaments īstenoja impīčmenta procedūru. Tiek uzskatīts, ka Paka izdarījusi spiedienu uz lielajiem uzņēmumiem, lai tie ziedotu viņas draudzenes Čojas Sunsilas vadītajiem fondiem.