Lielākie zemju īpašnieki – ārzemnieki. Gandrīz miljons hektāru lauksaimniecības zemes – neizmantots. Tāda ir Latvijas neatkarības gadu saimniekošanas bilance. Zemkopības ministrija uzskata, ka snaudošajam resursam ir miljardu potenciāls, tāpēc rosina revolucionāras pārmaiņas – lauksaimniecības zemi ļaut iegādāties tikai īstiem lauksaimniekiem
Desmit gados viss sagriezies ar kājām gaisām. Varbūt inerces, varbūt nostalģisku jūtu vadīti, latvieši 90.gadu sākumā senču zemi īpašumā gan atguva, taču dominējošais priekšstats bija tāds, ka jēgas no tās maz, un tūkstošiem hektāru aizauga ar nezālēm un krūmiem. Tagad jaudīga tehnika plēš šos krūmus ārā ar visām saknēm. «Kad man apnīk raut ārā, tik mazas priedītes es iearu iekšā,» Valdis Zujs rāda uz kādu metru augstiem kociņiem. Sasēdinājis savā Toyota Hilux pikapā, viņš mūs ved no viena lauka līdz otram un rāda zemes platības, ko pēdējos četros gados notīrījis no kokiem un krūmiem. Tagad tur aug kvieši un rapsis.
Ar inženierzinātņu doktora grādu kabatā, 2009.gadā viņš pameta docenta amatu Latvijas Lauksaimniecības universitātē un pārcēlās uz dzimto Pušas pagastu Rēzeknes novadā, lai nodarbotos ar lauksaimniecību. «Uz Jelgavu braucot, benzīna patēriņš mašīnai bija lielāks, nekā braucot atpakaļ. Zināt, kāpēc? Gribējās ātrāk uz mājām, ātrāk braucu,» viņš caur jokiem raksturo motivāciju. «Patiesībā deviņus gadus studēju ar vienu domu – izveidot savu saimniecību.» Promocijas darbs gan bijis par piena lopkopību, taču «naudas bija tik, cik makā», un šo projektu Zujs atzinis par finansiāli nepavelkamu. Sācis rēķināt, kā būtu ar graudkopību, «pat Excel programmu uztaisīju», un visi rēķini rādījuši – ir jāsanāk.
Sākotnējās ambīcijas sniegušās līdz 250 hektāriem, tomēr dzīve viesusi korekcijas. Patlaban viņa Izidori un sievas saimniecība Vilardi kopā apstrādā ap 400 hektāriem zemes, bet mērķa latiņa pacēlusies līdz 500 hektāriem. Mantotas zemes Zujam nebija ne hektāra. Līdz šim brīdim ģimene izpirkusi ap 20 hektāriem, pārējos nomā no zemju īpašniekiem, kuru ģeogrāfija sniedzas no Pušas līdz Zviedrijai un Kanādai. Gandrīz visa zeme, kuru Zujs apstrādā, kopš neatkarības atgūšanas brīža ir stāvējusi neizmantota, tāpēc viņam nākas sākt ar tās sakopšanu, citu pēc citas no krūmiem atbrīvojot sīku lauku strēmeles. Īpašumi Pušā ir patiešām sadrumstaloti. Zuju apstrādātie 400 hektāri sastāv no 60 laukiem. Kādam 15 hektāru laukam ir pat pieci īpašnieki!
Dienā, kad apmeklējam Pušu, tehnika gāž ārā krūmus un kokus, kas no blakus meža sakāpuši tīrumā, ko Zujs iegādājies īpašumā. «Būs hektārs klāt, un tehnikai būs vieglāk strādāt laukā, kuram ir taisna mala,» viņš uzskaita ieguvumus. Blakus zemes gabalā saimnieko tipisks «dīvāna» zemnieks, kurš pļavu tikai nopļauj un saņemt ES atbalsta maksājumus. Uz aicinājumu zemi iznomāt nav atsaucies un apkārtnē tāds nav vienīgais.
Tomēr Zuja rosība Pušā ir pamodinājusi citus, un uz agrāk neizmantotajām zemēm viņam tagad uzrodas konkurenti. Kāda lauka stūri nācies izpirkt par 1000 latiem hektārā, jo pie tā iznomātāja atnācis valsts dubulti atbalstītais «kukurūzas audzētājs – biogāzes ražotājs» ar labāku piedāvājumu. Viņš lēš, ka var paļauties uz stabili pieejamiem 100 hektāriem zemes, «pārējie 300 ir loterija – man var pateikt, ka atdotu tam, kas maksā vairāk». Pašreizējo situāciju zemes tirgū viņš raksturo ar vārdiem «nervozi līdz ārprātam».
Zujs par zemi «kaujas» arī ar mežsaimniekiem un emocionāli izrāda kādreizējā lauksaimniecības zemē sastādītu hibrīdo papeļu audzi, kas iespraukusies pa vidu viņa kviešu laukiem. «Skandināvi stāsta, ka nav ētiski lauksaimniecības zemē audzēt enerģētiskās kultūras, bet šeit Latgalē, Pušas pagastā, viņi to dara,» par to Zujam «sāp sirds». Viņš ir pārliecināts, ka lauksaimniecības zeme ir jāatstāj lauksaimniecībai, jo tā tūlīt rada iekšzemes kopproduktu, nodokļus budžetā, eksportu un nodarbinātību laukos, bet mežu Pušā tāpat pietiek.
Zuju saimniecībās pērn apgrozījums sasniedzis 180 tūkstošus latu, šogad tas būs mazāks, jo ražas nav tik labas un graudu cenas – zemākas. 2011.gadā Valdi Zuju atzina par labāko jauno lauksaimnieku Latvijā.
Apstākļi, kādos viņš saimnieko, ir ekstremāli, tomēr visnotaļ precīzi raksturo procesus, kas pašlaik, lai arī mazāk sakāpināti, notiek daudzviet Latvijas laukos.
«Ja dara ar mīlestību, var panest jebkuru nastu. Ja tās nebūtu, tad būtu jājūk prātā,» viņš pats komentē savu situāciju. Zujs atbalsta Zemkopības ministrijas (ZM) pēdējo gadu iniciatīvas, kas vērstas uz zemes izmantošanu ražošanā. Jaunākā no tām ir ierosinājums lauksaimniecības zemes pārdot tikai profesionāliem un ražojošiem lauksaimniekiem. «Brīnos, kāpēc tās tapušas tikai tagad. Tās atrisinātu daudzas problēmas,» saka mūslaiku līdumnieks.
Lauksaimniecībai – 2 miljonus ha
«Varam domāt par nanotehnoloģijām, bet nevajag aizmirst to, kas mums jau ir. Un tie ir 3,2 miljoni hektāru mežu un vairāk nekā divi miljoni hektāru lauksaimniecības zemes – tas ir labs resurss biznesam, tās ir darbavietas, nauda,» ZM parlamentārais sekretārs Edvards Smiltēns (Vienotība) pamato ministrijas mērķi panākt, ka katrs zemes hektārs rada vērtību. Viņš prognozē, ka šo resursu nozīme nākotnē augs un par tiem būs sīva cīņa, ko noteiks planētas iedzīvotāju skaita kāpums. Pēc ANO aplēsēm, turpmākajos gadu desmitos pieprasījums pēc pārtikas palielināsies vismaz par 70%. Kā ilustrāciju šīm tendencēm Smiltēns min neseno ziņu, ka ķīnieši Ukrainā nopirkuši trīs miljonus hektāru lauksaimniecības zemes. Vēl ņemot vērā salīdzinošās klimata priekšrocības, «mēs atrodamies uz zelta āderes», raksturo politiķis.
Lauksaimniecība, pārtikas un meža nozare jau tagad valsts ekonomikai dod būtisku pienesumu – 12% no iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešo daļu no kopējās eksporta vērtības. Lielākajā daļā lauksaimniecības nozaru tiek saražots vairāk produkcijas, nekā nepieciešams Latvijas pašpatēriņam, un mūsu ražotāji ārējos tirgos spēj pārdot gan pienu un olas, gan graudus, gan aitas un liellopu gaļas produkciju. Vienīgi cūkgaļa un mājputnu gaļa netiek saražota apjomā, kas segtu vietējo pieprasījumu. Taču lauksaimniecības potenciāls ne tuvu nav izsmelts, par ko liecina neapstrādāto vai neefektīvi izmantoto zemju platības.
Lai apjaustu, kāda ir faktiskā zemes izmantošanas aina un tās potenciāls, zinātnieku un praktiķu grupa LLU profesores Irinas Pilveres vadībā ir veikusi apjomīgu pētījumu. Tas atklāj, ka lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības kopš 40.gadiem iet mazumā, šī tendence turpinās arī pēdējā desmitgadē. Vēl 2006.gadā labā lauksaimniecības stāvoklī esošā zeme bija 2,36 miljoni hektāru, šogad vairs tikai 1,99 miljoni. Tirgum produkciju ražo vēl mazākā platībā – 1,4 miljonos hektāru.
Nekoptas un aizaugušas zemes īpatsvars ir 18% no kopējās lauksaimniecībā potenciāli izmantojamās zemes platības (lielākā daļa īpašnieku ir fiziskas personas). Šie rādītāji lielā mērā izskaidro, kāpēc Latvijā ir ES zemākā lauksaimniecības produkcijas izlaide uz vienu hektāru. «Zemi atguva īpašnieki, kuri nezināja, ko ar to iesākt. Sekas ir tādas, ka zeme netiek efektīvi izmantota,» secina Pilvere. No vienas puses, var uzskatīt – īpašnieks ar savu zemi dara, ko grib. «No otras puses, tas ir nacionāls resurss, un mūsu paaudze ir atbildīga, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm un izmantotu efektīvi,» komentē profesore.
Detalizētāk analizējot zemes kvalitāti, pētnieki secinājuši, ka no 2,3 miljoniem hektāru, kas Valsts zemes dienestā (VZD) pašlaik uzskaitīta kā lauksaimniecības zeme, nākotnē lauksaimnieciskajai darbībai būtu saglabājami divi miljoni. To vidū ir arī zemes, kas pašlaik ir aizaugušas. Pētnieki neiesaka lauksaimniecībā izmantot zemi, kura, pēc vairākiem parametriem izvērtējot tās kvalitāti, saņēmusi mazāk par 25 ballēm (šis vērtējums atspoguļo zemes produktivitāti, katrs īpašnieks savas zemes vērtējumu var uzzināt VZD).
Pētnieki uzskata, ka lauksaimniecības potenciālu ir iespējams celt, ne tikai paplašinot apsaimniekotās zemes platības, bet arī kāpinot ražīgumu esošajās. Izaugsmes iespējas tiek saskatītas visās nozarēs, tajā skaitā graudkopībā, kas pērn uzrādīja rekordražu. Taču vislielāko potenciālu slēpj zaļās platības, kas veido milzīgas teritorijas un no kurām pašlaik tiek paņemta puse iespējamā labuma. Acīmredzot šajā faktā atspoguļojas lielais tā dēvēto «dīvāna zemnieku» īpatsvars, kuri savas pļavas tikai appļauj un par to saņem tiešmaksājumus. Bet zaļās platības sniedz fantastiskas attīstības iespējas zālēdāju dzīvnieku (govju, aitu, liellopu) audzēšanai, un šī ir nozare ar salīdzinoši lielāku darbietilpību, līdz ar to cilvēkiem laukos radītu nodarbinātību, saka Pilvere.
Ainavistiem nemaksās
Ar mērķi lauksaimniecības zemi novirzīt ražošanai ir rakstīts Lauku attīstības plāns, kas regulēs ES atbalsta naudas izmantošanu no 2014. līdz 2020.gadam. Ceļā uz šo mērķi jau noteikts, ka par nekoptajām zemēm ir lielāks nekustamā īpašuma nodoklis (3% iepretim 1,5% pārējiem), un tiek paaugstinātas prasības īpašumiem, kuri uzskatāmi par koptiem (70% zemes jābūt apstrādātiem). Tāpat tapuši likuma grozījumi, kas paredz – pārdodot zemi lauksaimniekiem, nav jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Pērn sākta zemes kreditēšanas programma, kas zemniekiem ļauj saņemt aizdevumus lauksaimniecības zemes iegādei (līdz šim par 6,7 miljoniem latu nopirkti vairāk nekā 5500 tūkstoši hektāru).
Nepatīkami pārsteigumi gaida «ainavistus», kā ZM apzīmē zemju īpašniekus, kas subsīdijas saņem, tikai nopļaujot zāli. No 2015.gada tiešmaksājumus nemaksās personām, kas neatbildīs aktīva lauksaimnieka statusam, proti, kuri neveiks minimālu lauksaimniecisku darbību vai kuru darbības joma būs iekļauta «negatīvajā» sarakstā (pēc ZM skaidrojuma, faktiski nebūs saistīta ar lauksaimniecību).
Nākamais solis – izpildvarā saskaņošanas gaitu sākušie likuma grozījumi, kas noteiktu, ka no nākamā gada maija lauksaimniecības zemi īpašumā varētu iegādāties tikai ražojoši zemnieki un jaunie lauksaimnieki. Ierobežojumi neattiektos uz pieciem hektāriem zemes, ko nopirkt varēs ikviens, ļaujot pilsētniekiem tikt pie lauku mājām.
Lai veicinātu sadrumstaloto zemju konsolidāciju, likuma grozījumi vienlaikus noteiktu pirmpirkuma tiesības vairākām pircēju kategorijām – zemes nomniekiem, pierobežniekiem, tuvumā esošu zemju īpašniekiem, kā arī Latvijas Zemes fondam, kas ir vēl viens jaunievedums. Tas pildītu starpnieka funkciju, uzpērkot, pārdodot, mainot un iznomājot zemi ražojošiem zemniekiem, kā arī ieguldot līdzekļus aizaugušo zemju rekultivācijā. Fonda ideja noskatīta citās ES valstīs. Lauksaimniecības zemju darījumu tiesiskumu uzraudzītu pašvaldību izveidotas komisijas.
2014.gada maijā, kad grasās ierobežot zemes tirgu, beidzas termiņš, līdz kuram ES pilsoņiem noteikts aizliegums Latvijā iegādāties lauksaimniecības zemi. Šādu pārejas periodu Latvija pieprasīja, iestājoties ES, un vienreiz tas jau ir pagarināts. Turpmāku pagarinājumu ZM uzskata gan par maz iespējamu, gan bezjēdzīgu, jo aizliegums tik un tā nav novērsis zemju nonākšanu ārzemnieku rokās. Līdzšinējais regulējums paredzēja, ka zemi var nopirkt ārzemnieku Latvijā dibināti uzņēmumi vai arī šeit ilgāku laiku praktizējoši zemnieki.
Precīzas informācijas, cik lielas zemes platības Latvijā pārvalda ārzemnieki, nav. Taču ir skaidri redzams, ka starp Latvijas desmit lielākajiem zemju īpašniekiem, kas visi ir uzņēmumi, tikai viens pieder Latvijas pilsonim – tas ir Arņa Vēja lauksaimniecības uzņēmums Uzvara-Lauks Bauskas novadā. Pretēja aina ir fizisko personu topā – tajā ir tikai viens ārvalstnieks, Skrundā saimniekojošais dānis Martins Nīmans, taču privātpersonu īpašumus nevar salīdzināt ar krietni lielākajām platībām, ko sapirkušies uzņēmumi.
Juridisko personu pirmais desmitnieks arī parāda, ka puse no tiem ir lauksaimniecības uzņēmumi, otra puse – mežsaimnieki, kuru prioritāte ir meži. Lauksaimniecības zemes viņu īpašumā galvenokārt nonākušas tāpēc, ka Latvijā pārsvarā viens īpašums sastāv gan no meža, gan no lauksaimniecības zemes.
Divi lielākie mežsaimnieki apgalvo, ka lielākoties tiem pieder aizlaistas lauksaimniecības zemes, bet labos gabalus dīkā netur. «Tās zemes, par kurām ir zemnieku interese, iznomājam vai pārdodam, daļu appļaujam paši,» saka Zviedrijas mežsaimniecības uzņēmuma Bergvik Skog meitasfirmas Myrtillus nekustamo īpašumu un lauksaimniecības speciālists Jāzeps Deglis. Myrtillus valsts austrumu reģionā pieder milzīgas lauksaimniecības zemju platības – ap 24 tūkstošiem hektāru. Deglis lēš, ka no tiem virs 5000 hektāru tiek izmantoti lauksaimniecībā. Uzņēmuma stratēģija ir pārējās zemēs redzēt mežu, līdz šim mērķtiecīgi apstādīti vairāk nekā 1000 hektāru.
Foran Real Estate stratēģija atšķiras. Tās pārstāvis Gundars Skudriņš saka – viņu mērķis ir ieguldījumu portfeli dažādot un atdot lauksaimniecībai tās zemes, kur šāda saimniekošana ir mērķtiecīga. «Ieguldām lielus līdzekļus, lai tās būtu cienīgas saukties par lauksaimniecības zemēm,» apgalvo Skudriņš. No 12 tūkstošiem viņu lauksaimniecības zemes pašlaik iznomāti ap 4000 hektāru, vēl 3000 hektāru «nobriest kā mīkla» – tiek uzlabota augsne, nelielā platībā (200 hektāros) pats uzņēmums audzē energokultūras. Pārējā zeme vai nu nekad nav bijusi, vai vairs neesot piemērota lauksaimniecībai.
VZD dati rāda, ka ārzemnieki joprojām turpina aktīvi uzpirkt lauksaimniecības zemi, jo sevišķi Latgalē un Vidzemē, kur ir zemākas cenas – attiecīgi 600 un 800 latu par hektāru pērn. Zemgalē zeme maksā visvairāk – pērn tā sasniegusi 1600 latu par hektāru. Arī zemnieku saimniecības ir stabila pircēju grupa, tomēr VZD norāda, ka tirgū ir liels spekulatīvo darījumu apjoms (ap 17%), kad zeme tiek nopirkta un pēc neilga laika pārdota tālāk. Lauksaimniecības zemes pievilcīgas ir arī investoriem, kurus interesē kapitāla pieaugums nākotnē.
Gaidot ES tiešmaksājumu pieaugumu, kas Latvijai prognozējams nākamajos gados, un varbūt apjaušot, ka lauksaimniecība ir labs bizness, lauksaimniecības zemes pēckrīzes periodā ir kļuvušas par aktīvāko nekustamo īpašumu tirgus segmentu ar visstraujāko cenu kāpumu. Šim tempam līdzi tiek tikai ekskluzīvi mājokļu projekti Rīgas centrā un Jūrmalā, kuru cenu pieaugumu radījuši uzturēšanās atļaujās ieinteresētie ārvalstnieki. Pārskatā par lauksaimniecības un meža zemes tirgu VZD norāda, ka kopējais nekustamo īpašumu cenu indekss pēc lejupslīdes pārvarēšanas ir palielinājies par 30%, bet lauksaimniecības zemei – par 60%, meža zemei – par 100%. Turklāt lauksaimniecības zemes tirgū šajā laikā ir ieplūdis vairāk naudas nekā no uzturēšanās atļaujām nekustamajos īpašumos – attiecīgi 260 miljoni un 240 miljoni latu.
Rīvēšanās arī mežsaimniekiem
ZM cer, ka plānotie tirdzniecības ierobežojumi veicinās racionālu un efektīvu zemes izmantošanu un netiešā veidā arī to nonākšanu Latvijas iedzīvotāju rokās. Idejas tirgus regulējumam ZM speciālisti smēlušies Francijā, kurā, kā raksturo Smiltēns, formāli ir brīvs zemes tirgus, taču darījumiem piemērotie kritēriji un procedūras nodrošina, ka faktiski zeme paliek vietējiem.
ZM ierosinājumu atbalsta visas lielākās zemnieku organizācijas, tām iebildumi vai papildinājumi ir tikai par detaļām. Piemēram, ZM izstrādātie likuma grozījumi ierobežojumus plāno attiecināt uz īpašumiem, kuros lauksaimniecības zeme dominē, taču zemnieki to uzskata par nepietiekamu regulējumu, jo, pārdodot 100 hektāru īpašumu, kurā ir 51% meža zemes, joprojām ir risks zaudēt lielu platību lauksaimniecības zemes, norāda Zemnieku saeimas projektu vadītājs Mārtiņš Trons.
Diskusijās ar ministriju radusies doma – gadījumos, kad īpašumā ietilpst lauksaimniecības zeme, kuras platība pārsniedz divus hektārus, tā būtu jānodala atsevišķi un jānodod tikai lauksaimnieciskai izmantošanai.
Zemnieku vidū ir arī rīvēšanās par nekopto zemju atdošanu ražošanā, jo, pieaugot platībām, kas var pretendēt uz tiešmaksājumiem, samazināsies likme par hektāru. «Ja domājam valstiski, tad ir jāpiekāpjas. Svarīgāka ir produkcija, ko uz šīs zemes saražo,» saka Trons. Viņš norāda, ka arī tagad ir zemnieki, kas apstrādā zemi un tiešmaksājumus nesaņem, jo nav sakārtotas īpašumu attiecības vai subsīdijas patur zemes īpašnieks.
Rīvēšanās paredzama arī ar mežsaimniekiem, kuri pret šiem priekšlikumiem ir skeptiski. «Ka neiznāk kā medniekam, kas šauj sliekai, bet iešauj kājā,» saka Skudriņš. «Zemes cena kritīsies, un es kā komersants varēšu to nopirkt lētāk. Zemnieks, kurš varēja bankā ieķīlāt 10 hektārus un par kredītu kaut ko nopirkt, turpmāk to nevarēs,» viņš saka. Savukārt Deglis brīdina par augstajām zemju atdalīšanas izmaksām, kā rezultātā tās atkal nopirks tas, kuram vairāk naudas.
«Mums ir ko strādāt pārējās zemēs,» mežiniekus mierina ZM Mežu departamenta pārstāvis Jānis Birģelis, kurš lauksaimnieku ambīcijas uz diviem miljoniem hektāru uzskata par pamatotām, bet strīdus par to, kurā zemes gabalā ko darīt, aicina risināt ar pašvaldību pieņemtiem teritoriju plānojumiem.
Pagaidām nav skaidrs, vai ZM priekšlikumi gūs politisku atbalstu. To ciešā sasaiste ar ES atbalsta naudas sadali un priekšvēlēšanu tuvums rada risku mežinieku un lauksaimnieku kašķim pārcelties uz Saeimu. Savukārt Nacionālā apvienība jau paziņojusi, ka prasīs pagarināt aizliegumu ārzemniekiem pirkt zemi līdz 2020.gadam. (Zemnieku saeimas pārstāvis Trons apliecināja, ka arī lauksaimnieku organizācijas uztur šo prasību.)
«Regulējums, ko būvējam, nav tik vienkāršs kā aizliegums ārzemniekiem pirkt zemi. Kā tas strādās, cik ilgā laikā iedarbināsim – tas vēl ir jautājums. Bet mūsu mērķis ir skaidrs – zemes augļi jābauda Latvijas ģimenēm, un tie ir miljardi,» saka Smiltēns.
Lauksaimniecības zemes Latvijā
Dati: Valsts zemes dienests, Lauku atbalsta dienests
10 lielākie lauksaimniecības zemju īpašnieki
Dati: Valsts zemes dienests, Lursoft
Pēc koncerta domubiedrus aicinām uz glāzi vīna un tikšanos ar māksliniekiem.
