Žurnāla rubrika: Svarīgi

Juta Strīķe atzīst – histērija, kādu izraisīja KNAB iesaistīšanās Rīgas apgabaltiesas vadītāja jautājumā, viņu ļoti pārsteigusi

Decembra 20.datums, ko padomju laikos atzīmēja kā čekistu dienu, pērn nogranda skaļi – Krievijā prezidents Putins atbrīvoja no cietuma un faktiski izraidīja no valsts politieslodzīto Hodorkovski, savukārt Latvijā KNAB priekšnieks Streļčenoks atlaida no darba vietnieci korupcijas apkarošanas jautājumos Strīķi. Abi «atlaistie» savu vainu neatzīst, gatavi cīnīties tālāk. Ar Jutu Strīķi tiekamies Ir redakcijā, viņas rokasspiediens ir ciešs kā agrāk, bet intervijā viņa ir atklātāka un emocionālāka, nekā ierasts redzēt līdz šim.

Kāpēc esat atlaista no KNAB?

Acīmredzami, ka ļoti plašs cilvēku loks viņu uz to ir kūdījis, ilgstošā laika posmā uzdrošinājis. Ja personība ir tāda kā Streļčenoka kungs – cilvēks nav patstāvīgs un slikti apzinās savu lomu korupcijas apkarošanā -, tad viņš to dara.

Kas ir šie cilvēki?

Tie, kas ļoti ātri uzgavilēja gan publiskajā telpā, gan citādi atbalstīdami Streļčenoku. Viss bija rūpīgi sagatavots. 19.decembrī Streļčenoks mani pasauca uz novērtēšanas sarunu, bet uzrādīja rīkojumu par rājienu. Jāatzīst, stostījās, rokas trīcēja tā, ka es uzreiz sapratu, uz ko viņš iet. Tā arī bija, 20.decembrī man iedeva novērtējumu D (vērtējums apliecina neatbilstību amatam – red.) un uzreiz uzteikumu – tas bija pulksten četros.

Kas uzteikumā teikts?

Ir zaudēta tiešā vadītāja – biroja priekšnieka – uzticība. Lai gan nekas nav minēts, ko esmu darījusi prettiesiski. Darba devējs jebkuram valsts pārvaldē strādājošajam nav privātīpašnieks, kas grib – pieņem, grib – likvidē firmu. Darba devējs mums ir nodokļu maksātāji.

Minējāt cilvēkus, kas priecājās pēc atlaišanas, to vidū arī Aivars Lembergs. Vai oligarhi ir ietekmējuši šo lēmumu?

Es to pieļauju. Visus gadus, kamēr strādāju, zinu šo viņu kvēlo vēlmi un sapni. Ja KNAB priekšnieks ir nestabils savā profesionalitātē un kā personība, būtu dīvaini iedomāties, ka viņi nav mēģinājuši to darīt.

Bet jums nav faktu?

Streļčenoks vairāk nekā divus gadus ir amatā. Vērtējot faktisko rīcību, ir acīmredzami – tā nekādi neveicina ne korupcijas novēršanu, ne apkarošanu, ne biroja stiprināšanu. Kam tas ir par labu? Tiem, kas sen sapņo, lai biroja vispār nebūtu vai tas būtu tīri formāls.

Vai jūsu atlaišana bija ilgākā periodā izstrādāts plāns, vai tomēr kādi notikumi, piemēram, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja izvēles process, ir to sekmējuši?

Vēstuli par Rīgas apgabaltiesu pieļauj likums – vai pat nosaka mums par pienākumu. (Iebilstot pret līdzšinējās tiesas priekšsēdētājas Sandras Strences pārvēlēšanu, tieslietu ministrs Jānis Bordāns balstījās uz KNAB sniegto informāciju, ka Rīgas apgabaltiesā ilgstoši notikušas darbības liecina, ka atsevišķi spriedumi bijuši atsevišķu personu grupu, nevis visas sabiedrības interesēs – red.) Vēstule tika sagatavota. Streļčenoks iemeta acis tajā un deleģēja mani to paraksīt.

Kāpēc?

Ja pēc tam kaut kas izrādīsies ne tā, vainīga būs Strīķe. Faktiski iestādes vadītājam ir jāuzņemas atbildība. Tu nedrīksti vadīt tiesībsargājošo iestādi, ja baidies. To KNAB nevar atļauties. Kāds ārzemju partneris izteicās, ka visi pretkorupcijas dienesti ir kā komētas. Uzliesmo, kaut ko izgaismo, kaut ko sadedzina un nokrīt. Tāds liktenis.

KNAB tagad ir krītoša komēta?

Jā, vēl nav nokritusi, bet krīt. Kāds rietumvalsts iestādes vadītājs, runājot par pretkorupcijas iestādēm kopumā un nesen vienā starptautiskā forumā, iepazīstinot citus ar mani, teica: «Brīnos, kā, tik aktīvi cīnoties, viņa ir noturējusies amatā desmit gadus.» Tagad varēšu viņiem noziņot. (Smejas.)

Vai apgabaltiesa bija pēdējais piliens? Bez KNAB atbalsta ministram būtu grūti Tieslietu padomē saskaņot vadības maiņu. Arī publiski izskanējis – KNAB klātbūtne ļoti saniknoja ne tikai Augstākās tiesas priekšsēdētāju, bet arī ģenerālprokuroru.

Šādās kategorijās – vai Bordānam grūti vai viegli – mēs nerīkojamies. Ir cilvēki, par kuriem ir uzkrāta objektīva, pamatota informācija. Kaut kādu iemeslu dēļ tiesu sistēma neņemtu to pretī, bet mums šī informācija ir jāuzrāda lēmumu pieņēmējiem likumā noteiktajā kārtībā. Nedrīkst būt tā – mēs zinām, bet citi pieņem lēmumus iecelt viņus augstos amatos. Mēs darījām to, kas ir jādara. Par to, ka kādam tas nepatika… Es maz par ko brīnos, bet šoreiz reāli izbrīnījos. Mani izbrīnīja, kāpēc uz Bordāna rīcību un KNAB vēstuli bija tik daudz emociju, es pat teiktu histērisku izgājienu padomes sēdē.

Kāpēc tā bija?

Tagad notiek tiesu reforma, un turpmāk AT vairs neskatīs lietas pēc būtības. Gala lēmumi būs apgabaltiesām. Rīgā ir ļoti daudz lietu, un tiesas vadītājs būs ļoti, ļoti ietekmīga persona daudzu cilvēku likteņiem. Ja vadītājs ir negodīgs vai vienkārši piever acis uz negodprātīgu rīcību, tas būs liktenīgi daudziem. Turklāt, it īpaši civillietās, tiek spriestas lietas par miljoniem. Mēs vienkārši nedrīkstējām paturēt informāciju pie sevis mirklī, kad pieņem Latvijas tiesu sistēmai ļoti nozīmīgu lēmumu. Bet histērija, kas sākās ap šo jautājumu no dažu lēmumu pieņemšanā iesaistīto puses, mani tiešām izbrīnīja.

Kuri bija nervozākie?

Bordāns bija mierīgs. (Smejas.) Domāju, ļoti daudzi cilvēki, kuriem ir intereses saņemt tādu vai šādu lēmumu [apgabaltiesā], kuri ir ļoti bagāti un ietekmīgi, šo [tiesas vadības izvēles] procesu var padarīt tik nervozu. Pieļauju, ka šis jautājums varēja būt detonators.

Jūsu atlaišanai?

Jā, jo pēc tam Streļčenoks izrādīja interesi par tiem apgabaltiesas papīriem, ar kuriem atteicās iepazīties. Mana dzīves pieredze liecina – ja cilvēkam iepriekš nav intereses un tad tā parādās, tas nozīmē, ka kāds ir zvanījis.

Kas notiek apgabaltiesā? Tā ir smaga apsūdzība par darbošanos grupu interesēs. Ja ir šāda informācija, kur ir izmeklēšana?

Informācijas ir ļoti dažādas. Ir informācija, kuru uzrādot visiem rodas pārliecība, ka tā tas ir bijis, bet pie mūsu pierādījumu pietiekamības mēs skaidri saprotam, ka, sūtot uz tiesu… visi sapratīs, bet attaisnos.

Iedziļinoties tiesu problēmās, ir sajūta, ka sistēmā visi labi saprot, kuri ir korumpēti tiesneši, un tas ir mazākums, protams…

(Pārtrauc.) Bet viņi ir labi organizēti.

Bet kāpēc viņi netiek pieķerti? Vai ir politiskais «jumts»?

Laiku pa laikam tiek pieķerti, bet mēs nekad nevienā iestādē nepieķersim visus. Ir ļoti svarīgs pašattīrīšanās mehānisms, kas neļauj tiesnesim, par kuru ir aizdomas, augt amatos vai tiesnesim, kurš ir veicis pārkāpumus, palikt nesodītam. Ja pašattīrīšanās nenotiek, tad apkarošana nekad nevienu iestādi nesalabos. Piemēram, Rīgas domes [bijušās dzīvokļu pārvaldes priekšnieces Ārijas] Stabiņas lieta – ja dome neatzīst problēmu, nemaina dzīvokļu piešķiršanas un maiņas būtību, tad tur sēdēs nākamais. Ieviest pašattīrīšanās, paškontroles vai uzraudzības mehānismu – to var tikai iestādes vadītāji.

Mēs runājam par KNAB kā krītošu komētu. To dzirdot, ikviens, kas vēlas kādu uzpirkt vai kaut ko nozagt valstij, saprot – var brīvi rīkoties, jo KNAB ir novājināts. Vai tā ir?

Pagaidām līdz galam tā nav. Pirms Streļčenoks nāca amatā, ir bijusi sistēma, cilvēki ar pieredzi, un visa šī mašinērija bija diezgan sastrukturēta un gatava arvien lielākiem panākumiem. Protams, kādā mirklī birojs var pārvērsties par pilnīgi formālu iestādi, kas taisīs statistiku, nepieņems nekādus atbildīgus lēmumus, no kuriem mainās valsts.

Streļčenoka novērtējuma ziņojums ir slepens, bet ģenerālprokurora vadītā darba grupa publiski atzina, ka KNAB vadītājam nav izpratnes par korupcijas apkarošanu. Ir vājš vadītājs, bet rezultātā atlaista ir Strīķe, nevis Streļčenoks. Kāpēc?

Tīri cilvēciski visi ir noguruši no problēmām ap KNAB. No otras puses, priekšnieka izvēle vienmēr bijusi nevīžīgāka nekā citām iestādēm. Nekad nav bijis tā, ka ieliek cilvēku, par kuru ir skaidra pārliecība – ar varu pārbaudīts, ir vadījis, ir redzējums, vīzija. Vienmēr priekšnieks izvēlēts pēc iespējas mazāk traucējošs.

Vai tā nebija kļūda, ka pēdējā reizē nekandidējāt uz priekšnieka amatu?

Kāds pamats domāt, ka mani te kāds gribēja redzēt? Turklāt es efektīvāk varu darboties tieši apkarošanas jomā. Protams, nav tā, ka mani neviens nevar aizvietot, ir ļoti spēcīgi nodaļu vadītāji, labi izmeklētāji, bet šeit jau nav tas, ka nepatīk mana matu, acu krāsa vai dzimums. Diez vai mani atbrīvoja, lai ieliktu kādu strādīgu, kas ir gatavs aizstāvēt savu viedokli, cīnīties. Ne jau tāpēc.

Vai premjers varēja šo konflikta eskalāciju novērst?

Pieļauju, ka varēja, bet ne tikai premjers – visi pārējie iesaistītie. Mums ir daudz gan sadarbības partneru, gan uzraugu.

Ir teiciens – labāk šausmīgs gals nekā bezgalīgas šausmas. Kas ir grūtāk – strādāt ar nekompetentu vadītāju vai piedzīvot, ka viņš jūs atlaiž?

Bija izveidojusies ļoti spēcīga komanda ar labām zināšanām – pēdējā laikā jutām, ka varam atklāt ļoti lielas lietas. Tā sajūta bija forša. Tā vieta jau man nav nozīmīga kā amats, bet kā sastāvdaļa mehānismam, kas uz kaut ko ir spējīgs. Ja mehānisms nav spējīgs, tad kāpēc man tur atrasties.

Procesā ir lielas lietas – oligarhu, Latvenergo, kas ar tām notiks?

Ir gan zināmās, gan nezināmās lietas. Ja izkrata, tad visi zina, bet ir arī stadija, kad neviens neko vēl nezina, bet viss notiek. Pēdējā laikā labāk iemācījāmies izvēlēties prioritātes, bet, jo labākas mums ir prioritātes, jo aktīvāk to pārstāvji darbojas, lai nepieļautu mūsu darbošanos. Tie, kurus pieķer, atviegloti nopūšas: beidzot tas notika, bet nervozāki kļūst tie, kuri gaida. Bet nervozēšana liek kaut ko darīt – kad personīgā labklājība, labsajūta un prestižs ir apdraudēts.

Piemēram, Latvenergo lietā ticat, ka Miķelsons tiks notiesāts, dabūs reālu cietumsodu?

Jā, es gribu ticēt. Citādi nevar strādāt un dzīvot. Tie, kas atceras Atmodas laikus un ticēja tās ideāliem, laikam ir tendēti ticēt un pastalās vai apdauzīti, bet turpināt iet to ceļu. Katriem laikiem savi viduslaiki, bet atcerēsimies, ka nāk arī renesanse.

Visiem spēkiem esmu mēģinājusi iesaistīt [KNAB] starptautiskā sadarbībā, tās ir nozīmīgās lietas, jo Latvijas mazajā dīķī nevar nozagt tik daudz naudas, cik starptautiskajos iepirkumos un koncernos. Protams, būs lietas, ko darbiniekiem noteikti izdosies pabeigt. Ārzemju kolēģi, pildot tiesiskās palīdzības lūgumus un iepazīstoties ar pierādījumiem, arī oligarhu lietā, ir teikuši  – pie mums ar tādiem pierādījumiem jau sen būtu notiesāts, ko jūs vēl te darāt.

Vai pašlaik notiekošais neapturēs darbu?

Negribu teikt, ka mana atlaišana darbiniekos ir vairojusi vēlmi nākt uz darbu. Aptuveni varu prognozēt, kuri tiks atlaisti nākamie.

Vai Streļčenoks cenšas apturēt kādas konkrētas lietas?

Šeit ir iekšējā pretruna. Ir jābūt drosmei sākt lietas. Bet, no otras puses, ir priekšnieka vēlme neredzēt nekādus riska faktorus, apdraudējumus savai būšanai amatā. Jebkurš darbinieks, kurš nāk ar iniciatīvu mainīt pasauli, ieplānot sev varoņdarbu, nonāk pretrunā ar to [priekšnieka attieksmi], ka ir jāsēž kabinetā, nav jārada apdraudējums.

Spilgts piemērs – man atkārtotajā novērtēšanā pārmeta, ka komandējumi netiek rakstīti trīs dienas iepriekš. Iedomājieties, ienāk zvans – korumpants dodas lielā ātrumā uz Daugavpili. Viņu vajag aizturēt pēc divām stundām. Kā es, sazvanoties ar korumpantu, noskaidrošu, vai viņš gadījumā nav trīs dienas iepriekš plānojis pamest Rīgu?

Vai Streļčenoks to tiešām nesaprot?

Viņu tas neinteresē. Viņš grib būt priekšnieks. Apkarošana ir gana sarežģīta. Tā traucē.

Tad Šlesers var neuztraukties – viņam apsūdzības nebūs?

Tas vairs nav atkarīgs no manis. Esmu pārliecināta, ka izmeklēšanas grupa strādā un sāktos darbus, it īpaši tos, kas ir gadu garumā, pabeigs. Protams, ja ļoti strauji nesāks visus atlaist.

Komentējot Zolitūdes traģēdiju, Vaira Vīķe-Freiberga intervijā sacīja, ka atbildība jāuzņemas arī tiesībsargājošajām institūcijām, kuras gadiem nav spējušas salauzt korumpēto sistēmu būvniecībā. Kāpēc tas nav izdevies?

Runājot par atsevišķām nišām – vienalga, azartspēles vai būvniecība – viņiem ir ļoti spēcīgi lobiji. Lielākās nelaimes vai valsts izzagšanas ir tad, kad kāds biznesa grupējums sāk diezgan nepastarpināti, agresīvi lobēt sev izdevīgus lēmumus, likumus, noteikumus un tas notiek gadiem ilgi. Ja tās kopējās gribas nav… Kaut vai Rīgas domes [attīstības departamenta amatpersonu] Štrama, Stranča lieta – tie bija ļoti nozīmīgi amati, tur bija arī Rīgas domes balsojumi. Bija epizodes, kurām nepietika pierādījumu, bet bija skaidrs, kas notiek. Ja vienīgais rezultāts – daži atrodas cietumā, bet viss notiek pa vecam -, tad KNAB sistēmu mainīt nevar. KNAB nevar aizstāt ne prokuratūru, ne tiesu, ne valsts pārvaldi vai pašvaldību.

Protams, traģēdijas ir acīmredzamas sekas daudziem procesiem. Viens paņēma, otrs iedeva, viss notiek ātrāk. Atcerieties, bija pat tēzes, ka korupcija tikai veicina biznesu. Nu, «daveicināja». Ne tikai korupcija, bet arī vienaldzība pret pienākumiem.

Ja KNAB laiku pa laikam kādu pieķer, bet sistēma nemainās, tad tāds KNAB ir pat ļoti izdevīgs, jo nodemonstrē: mēs ar korupciju cīnāmies. Bet visi grupējumi, kas no tā barojas, necieš. Viņi nomaina vienu amatpersonu pret otru…

Kāpēc tikšana līdz politiskajam «jumtam» atkarīga no tā, vai apakšnieki nodos vadītājus? Vai nav citas efektīvas metodes, kā tikt līdz augšai?

Ir, bet to pieķeramo «augšu» dažādās iestādēs ir pārāk daudz. Ja runājam par nelielu kukuļņēmēju ķeršanu, pietiek ar dažām dienām un darbiniekiem. Bet lielajās lietās – Daimler, Latvenergo vai jebkura tiesneša lieta – mums ir smagi un rūpīgi jāstrādā, un kapacitāte ir nepietiekama.

Kāpēc «Misters 20%» jau gadiem ir politiskā folklora, taču nav izmeklēšanas un juridiska atrisinājuma?

Ir daudz cilvēku, par kuru nepieķeršanu es jūtos vainīga. Bet arī skaidri apzinos, ka visu paspēt nevar, ja citi mums nepalīdz. Palīdzēšana ir arvien aktīvāka. Bija laiks, kad jutāmies ļoti vientuļi, tagad tā nav.

Prokuratūra nav darbojusies vienmēr kā Šveices pulkstenis, piemēram, Skrastiņa laikā lietas pret Lembergu nekustējās, ar Maizīti tas mainījās. Tagad Kalnmeiera laikā no darba aizgājis galvenais prokurors, kas ar tām strādāja. Nesen bija dīvaini lēmumi – prokuratūra mīkstina KNAB iesniegtos apsūdzības pantus tiesnešiem Strazdam un Buividei. Kā vērtējat prokuratūras neatkarību un kapacitāti?

Nozīmīgās lietās, vai tā būtu Zolitūde vai lielās korupcijas lietas, no kurām atkarīga Latvijas attīstība un nākotne, jābūt ļoti pieredzējušiem prokuroriem – nevar atnākt talantīgs jaunietis patrenēties, ir jābūt zināšanām, mugurkaulam, spējām. Tādu prokuroru neapšaubāmi ir nepietiekami. Lietu, ko var saražot KNAB, ir vairāk nekā prokuroru, kas gatavi un spējīgi vilkt tās tiesā. Protams, apzinos arī to, ka prokurori daudz vairāk spiesti reflektēt uz tiesu sistēmu. Bet var pakļauties un var cīnīties par lietām.

Ko jūs darīsit tālāk?

Esmu iesniegusi premjeram lūgumu izvērtēt atlaišanas rīkojumu. Man šķiet, ka netaisnīga rīcība pret mani ne tik tālu atspoguļosies uz manu likteni, cik parādīs, ka ir iespējama netaisnīga vēršanās arī pret citiem KNAB darbiniekiem. Tas ir biroja darbinieku jautājums kopumā, un varbūt ne tikai biroja darbinieku. Pārsūdzēšu atlaišanu visās instancēs, ko paredz likums, jo citādi nedrīkstu – tas būs ļoti slikts signāls, ja nolaidīšu rokas. Tas parādītu visiem, ka ļaunuma uzvarai daudz nevajag – trīs apdrukātus papīrus.

Ar kādiem KNAB darbiem lepojaties?

Lepojos ar kolēģu profesionalitāti, spēju izmeklēt arvien nozīmīgākas lietas, kas pavirzīja Latviju uz priekšu demokrātijas attīstībā, korupcijas mazināšanā. Neskatoties uz nepārtraukto pretdarbību un katru dienu kā pēdējo, daudzko izdevās sakārtot.

Katrā nozarē ir kādas liktenīgās lietas – tad, ja izdodas uzrunāt iestādi, tās vadību. Tad arī maza lieta var nest risinājumu. Piemēram, CSDD varēja pirkt tiesības. Uzrunājot vadību, izdevās to atrisināt. Ir lietas kā Rīgas domē – var lepoties ar apkarošanas rezultātu, bet neieviesām kārtību līdz galam. 

Var lepoties, ka izdodas aizturēt kārtējo Jūrmalas mēru, bet pārņem skumjas, ka neatkarīgi no kārtējā mēra nekas nemainās. Protams, Latvenergo, Daimler ir lietas, pēc kurām mēs saprotam, ka varam ķerties pie astoņkājiem, monstriem – jūtamies gatavi. Man gribētos lepoties ar to, ka pēc manis paliek darbspējīga iestāde. Bet pašlaik ir bažas.

Kādiem korupcijas perēkļiem vēl neesat tikuši klāt?

Ļoti daudz nosaka politiskā griba un iestādes vadītāja griba. Perēkļi parādās tur, kur iestādes vadītājiem tas nerūp vai viņi tajā piedalās. Jo korupcija visās valstīs parādās tad, kad par to nedomā.

Piemēram, Rīgā – tik daudz iedzīvotāju, tik daudz būvju, tik daudz naudas un maz reālās gribas. Var lentītes griezt kopā ar KNAB, bet es vērtēju pēc darbībām, sniegtās informācijas, palīdzēšanas izmeklēšanai. No Rīgas domes bieži vispār nav atbildes.

Kā kopumā vērtējat Latvijas politiskās sistēmas godīgumu 10 ballu skalā?

Pēdējā laikā politiķiem būt godīgiem ir kļuvis izdevīgāk, parādās vairāk cilvēku, kas saprot – patiesība ilgtermiņā ir izdevīgāka. Agrāk, man šķiet, melot vēlētājiem un tiesībsargājošajām iestādēm bija darbošanās pamatprincips, tagad tā vairs nav.

Vai jums nav izteikti politiski piedāvājumi?

Tas ir pāragri. Ceru, ka pēc 10 gadiem pretkorupcijas iestādē vieta uz šīs zemes man atradīsies. Man nav materiālas nepieciešamības steidzami meklēt darbu – nav kredītu, ir uzkrājumi. Visus šos gadus – ar kalvīšiem, tautas partijām un visiem pārējiem uzbrukumiem, Vilnīša laikiem – skaidri apzinājos, ka var pienākt diena, kad man var nebūt iztikas līdzekļu. Tāpēc par to piedomāju, un man tie ir. Pareizais risinājums nāks pats par sevi.

Kādas ir emocijas, saprotot, ka iespējams, jūs nevarēsit atgriezties darbā, kuru gadiem esat darījusi no sirds?

Visu laiku domāju – ko iesākt, lai nepajūk labi funkcionējošā korupcijas apkarošanas mašinērija, kas pašlaik joprojām ir. Nesaprotu, kā to māju noturēt. Tas mani grauž. Protams, uzmundrinu darbiniekus – ne jau tāpēc visu iesākām, lai nepabeigtu. Viņi ir ļoti atbildīgi un varētu strādāt arī bez manis, bet, redzot to netaisnību pret mani, viņiem arī…

Īsziņas ar priecīgu Ziemassvētku vēlējumiem šoreiz daudz nesaņēmu, jo acīmredzot tas daudziem izklausījās pārāk ciniski. Saņemt pirmsziemassvētku vakarā šādu rīkojumu – tas tomēr ir netīrās politikas paņēmiens, nevis amatpersonas gājiens, atlaist stundu pirms darba dienas beigām, pirms sešām brīvdienām.

Situāciju vēl var mainīt Dombrovskis, atceļot šo rīkojumu. Vai jūs tad justos apmierināta? Pēc būtības nekas neatrisinātos – cīņa turpinātos. Vai jūsu vēlme nav panākt kardinālākas izmaiņas?

Tā ir tikai viena detaļa, protams. Atkarībā no tā, cik visi ir ieinteresēti un gatavi rīkoties, lai ir stiprs KNAB, risinājums vienmēr nāk. Bet, ja nemeklē, tad nebūs. Ja katra amatpersona jūtas atbildīga, nevis vienkārši noskatās kā cirku, tad var kaut kas notikt. Ja kopējās gribas noturēt KNAB kā darbspējīgu iestādi nav – nu, tad nav.

Bet, ja tās nav, cīnīsities par atgriešanos?

Protams, jo es nedrīkstu to nedarīt.

JAUTĀJUMS
Vai Jutas Strīķes atlaišana stiprina KNAB?

Valdis Dombrovskis, demisionējušais premjers
Augsta līmeņa amatpersonas, kuras uzdevums ir apkarot korupciju, pēkšņa atbrīvošana no amata iedragā tiesībsargājošās iestādes reputāciju. Uzskatu, ka KNAB priekšnieka lēmums ir radījis pamatotus jautājumus, uz kuriem atbildes nav saņemtas.

Jaroslavs Streļčenoks, KNAB priekšnieks
Valsts pārvalde un jebkura tās amatpersona ir pakļauta likumam, tām jādarbojas savas kompetences ietvaros, ievērojot profesionālās ētikas pamatprincipus. Man kā iestādes vadītājam ir jānodrošina, lai šos principus ievērotu visi darbinieki neatkarīgi no amata un nopelniem. Man nav šaubu, ka KNAB amatpersonas un darbinieki pienākumus veic apzinīgi un atbildīgi. KNAB veiksmīgu darbu nodrošina sabiedrības atbalsts un godprātīgi strādājošie darbinieki, kas arī turpmāk stiprinās KNAB kā patstāvīgu, neitrālu un neatkarīgu institūciju un veicinās tā attīstību un izaugsmi.

Ēriks Kalnmeiers, ģenerālprokurors
Viedokli neizdevās noskaidrot, jo Kalnmeiers līdz 6.janvārim atrodas atvaļinājumā.