Gāzes tirgus. Tiešām atvērs?

Atkarība no Krievijas Gazprom Latvijai rada gan politiskus riskus, gan finansiālus zaudējumus – eksperti aplēsuši, ka trīs gadu laikā par gāzi esam pārmaksājuši 255 miljonus latu. Taču politiķi nav gatavi šo atkarību lauzt, un Saeimā akceptētā tirgus liberalizācija var īstenoties, «kad pūcei aste ziedēs». Vai iemesls ir koalīcijas slepenas vienošanās ar Saskaņu un Andra Šķēles interešu lobijs?

Decembrī tika atklāts atjaunotās valsts vēsturē lielākais industriālais objekts – Rīgas TEC-2 otrais bloks, kas dod iespēju saražot tik daudz elektrības, lai pietiktu visam Latvijas patēriņam. Kukuļu klātbūtne un valsts atkarības palielināšana no gāzes liek šaubīties, vai tas bija valstij izdevīgākais enerģētikas risinājums, tomēr centrāle ir tapusi, tajā ieguldīta milzīga nauda – 225 miljoni latu -, un valsts ekonomiskajās un drošības interesēs būtu radīt alternatīvu vienīgajam gāzes piegādātājam – krievu Gazprom. Taču Saeimā konceptuā-li pieņemtie likuma grozījumi, kurus valdība pasniedz kā gāzes tirgus liberalizāciju, Gazprom monopolu patiesībā nelauž.

Dienu pirms valdības demisijas tā aiz slēgtām durvīm vienojās par grozījumiem Enerģētikas likumā, kam jānodrošina jaunu spēlētāju ienākšana gāzes tirgū. Vismaz tā sacīja valdība, un šo likumu Saeima uzreiz decembrī atbalstīja pirmajā lasījumā. Taču īstenībā šie grozījumi būtiski neatšķiras no varianta, ko pērn pavasarī Saeimā mēģināja lobēt Latvijas gāze (LG).

«Likumā nav pazīmju, kā gāzes tirgus tiks atvērts. Formulējums ir tāds, ka tas nenotiks nekad,» komentē enerģētikas konsultants Juris Ozoliņš. Kritiku raida arī Gatis Ābele, kurš agrāk Ekonomikas ministrijā atbildēja par enerģētiku, bet tagad izveidojis Nacionālā gāzes termināļa biedrību. «Grozījumi rada risku, ka LG akcionāri var sākt tiesvedību pret valsti, taču tie nav tā vērti. Lietotājam joprojām nebūs tiesību izvēlēties piegādātāju, kas savukārt atbaida investorus no alternatīvu radīšanas,» saka Ābele.