Pirms padsmit gadiem Latvijā tika izlemts par labu integrācijai, nevis asimilācijas politikai – integrācijai «uz latviešu valodas pamata». Varbūt pienācis laiks atzīt, ka šī politika tomēr izrādījusies veiksmīga. Latviešu valodas zināšanas acīmredzami uzlabojās, nepilsoņu skaits krietni samazinājās, kopējās vērtības nav izzudušas. Vienīgi varbūt šis rezultāts nav tāds, kādu gribētu redzēt gan toreizējā, gan pašreizējā politiskā elite. Jo krievvalodīgie pietiekami labi un droši sākuši justies Latvijas sabiedrībā, taču nav pārstājuši runāt krieviski, lietot krievu medijus, kultūras artefaktus, izglītoties dzimtajā valodā, turpina svinēt savus svētkus un ievērot savas tradīcijas. Vēl vairāk – starp viņiem ir viedokļu līderi, kas domā atšķirīgi, zinātnieki, kas raksta disertācijas un kuru viedoklis ne vienmēr mūsu elitei ir ērts. Tātad ne jau integrācijas politika bija nepareiza, bet gaidas.
Negribu apspriest, cik nepareizas vai pat naivas bija gaidas no etniskās integrācijas politikas. Svarīgs ir kas cits. Nesen ar dažiem kolēģiem pārrunājām sajūtas par sabiedrībā notiekošo: kādā brīdī pat likās, ka sabiedrība sakusi trakot. Etniskie jautājumi pēkšņi tik ļoti saasinājās, ka nevarējām saprast – kad notika lūzums, kuru kaut kā nepamanījām.
Daži piemēri. Diskusijās par informācijas pieejamību krievu valodā par onkoloģiskām slimībām daži «patrioti» tik ļoti sacentās patriotismā, ka visiem spēkiem mēģināja pierādīt – vispirms latviskums, tikai pēc tam cilvēciskums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.