Uguns un ledus Ukrainā
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
«Mana virtuālā dzīve ir mana reālā dzīve»
Pasaulslavenais ķīniešu mākslinieks Ai Veivei (56) stāsta, kā varas iestādes apbrīnojami detalizēti izseko viņa ikdienu un kāpēc viņam jau trīs gadus nav ļauts pamest valsti
Katru rītu mākslinieks un disidents Ai Veivei iznāk pa savas mājas vārtiem un pie koka pieslieta velosipēda grozā ieliek svaigi grieztas puķes. Visbiežāk tās ir oranžas un sarkanas Āfrikas margrietiņas, kas kontrastē ar ziemīgi pelēkajām Pekinas debesīm. Puķu novietošana sākās pērn 30.novembrī, un šādas rīcības iemeslu Veivei paskaidroja tviterī: «Darīšu to tik ilgi, kamēr saņemšu atpakaļ savu pasi.» Viņa personības dokumentu policija konfiscēja pirms nepilniem trim gadiem – 2011.gada aprīlī. Mākslinieks tika arestēts un ieslodzīts uz 81 dienu par it kā notikušu izvairīšanos no nodokļiem. Tā paša gada jūnijā Pekinas nodokļu pārvalde publiskoja apsūdzības iemeslu: Veivei kontrolētā kompānija Pekinas viltus kultūras attīstība ir parādā valstij 12 miljonus juaņu (1,5 miljoni eiro). Kopš tā laika lieta tā arī nav guvusi atrisinājumu. Pase aizvien ir konfiscēta un mākslinieks atrodas nemitīgā policijas uzraudzībā.
Veivei ir pasaulē vispazīstamākais ķīniešu modernās mākslas pārstāvis, kura interešu lokā ir skulptūras, instalācijas, arhitektūra un kino. Viņa darbu izstādes šogad ieplānotas vairākās pasaules valstīs, taču pats Veivei sēdēs mājās. Ar ārpasauli viņš sazinās tikai virtuālajos medijos, piemēram, 31.janvārī ar video starpniecību piedalīsies diskusijā digitālās kultūras festivālā Transmediale Berlīnē.
Kopš novembra Ķīnas iznīcinātāji patrulē virs Austrumķīnas jūras. Pirms dažām nedēļām Ķīnas lidaparāts nolaidās uz Mēness. Nesen Ķīnas helikopters izglāba Antarktīdā iesprostotus tūristus. Ķīna pēdējā laikā izskatās spēcīga un varena.
Tas to tikai padara vēl bīstamāku. Ja saimnieks ir gudrs un pieredzējis vīrs ar labu ieroci rokās, tad tas ir skaisti. Viņš spēj uzturēt mieru. Bet, ja šis vīrs ir emocionāli nestabils, pat ja viņa rīcībā ir pašas labākās ierīces, tas ir drauds. Modernās tehnoloģijas prasa rāmumu. Nevar taču uzticēt auto tādam, kas neko nejēdz par ceļiem!
Tātad Ķīnas politiskā vadība nespēj kontrolēt savas emocijas?
Visa sistēma – ne tikai politiskie līderi, bet arī militārie. Visa varas struktūra, mūsu izglītības sistēma, visa sabiedrība. Tā cieš tāpēc, ka tai ir nogriezta brīva informācijas plūsma. Tieši tāpēc valsts nespēj tikt galā ar konkurenci, ja vien neķeras pie tādiem pašiem līdzekļiem kā Ziemeļkoreja.
Kāda vaina Ķīnas izglītības sistēmai? Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jaunāko PISA pētījumu, kas salīdzina izglītības sistēmas, skolēniem no Šanhajas ir pasaulē labākās prasmes matemātikā, dabaszinībās un lasītprasmē.
Uzskatu, ka mūsu sistēma ir tukša, ar cauru vidu. Parunāsim par cilvēcīgumu, individuā-lismu, radošumu! Tās ir vērtības, uz kurām tiek būvēta sabiedrība. Man gandrīz katru dienu ir saskarsme ar studentiem no Ķīnas, Vācijas, ASV, Honkongas un Taivānas. Esmu pamanījis, ka tieši ķīniešiem ir vismazākās iemaņas un estētikas izjūta. Trūkst izjūtas, kas ir skaisti un kas ir smalki. Viņi ir iekaluši atsevišķas prasmes, bet viņiem trūkst spējas pašiem pieņemt neatkarīgus spriedumus. Un ir ļoti skumji redzēt 20-25 gadus vecus jauniešus, kuriem nekad nav iemācīts pašiem pieņemt lēmumus. Tādiem cilvēkiem automātiski trūkst arī atbildības sajūtas. Bet tad, kad jums trūkst atbildības sajūtas, jūs cenšaties visu vainu novelt uz sistēmu.
Kāpēc jūs tiekat tik maniakāli izspiegots? Pie jūsu mājas ir redzams vismaz ducis kameru.
Ir tāda apakšvienība, šķiet, to dēvē par 608.biroju, kas atsevišķus cilvēkus novēro ar atšķirīgu intensitāti. Esmu pārliecināts, ka esmu viņu saraksta augšgalā. Ne tikai noklausās manu telefonu, pārbauda datoru un viscaur izvieto kameras, bet pat seko man, kad es ar savu dēlu eju pastaigāties parkā.
Ko šie cilvēki, kas jūs novēro, vēlas uzzināt? Ko viņi par jums vēl nezina?
Pirms aptuveni gada kļuvu ērcīgs un izrāvu kameru no viena izsekotāja rokām.
Izņēmu atmiņas karti un vaicāju, vai viņš ir policists. Viņš atbildēja: «Nē!» Tad kāpēc jūs visu laiku man sekojat un fotografējat? «Neko tādu nekad neesmu darījis,» viņš taisnojās. Teicu: «Ejiet atpakaļ pie sava priekšnieka un pasakiet, ka vēlos ar viņu aprunāties. Bet, ja vēlaties turpināt mani izspiegot, dariet to mazāk uzkrītoši, lai vismaz es to nemanu.» Mani pārņēma ziņkāre, kas atrodas atmiņas kartē.
Un?
Biju šokā, jo biju fotografēts restorānā no visiem iespējamajiem rakursiem: katrā telpā, gaitenī, pie kases, pie galdiņa. Brīnījos – kāpēc viņi tik ļoti cenšas? Vēl bija attēli ar manu šoferi – vispirms uz soliņa parkā, tad portrets no priekšas, no aizmugures, viņa kurpes no labās un no kreisās puses. Tad atkal es ar bērnu ratiņiem.
Un tas bija tikai viens no cilvēkiem, kas jums seko regulāri?
Jā! Viņiem par mani jābūt iespaidīgai lietai. Kad atdevu kameru, šis vīrietis lūdza, lai es nepublicēju internetā viņa seju.
Viņš lūdza, lai jūs viņu neatmaskojat?
Jā! Teica, ka viņam ir sieva un bērni. Es izpildīju viņa vēlēšanos. Vēlāk, kad skatījos vecas fotogrāfijas no sava ceļojuma uz Lielo Ķīnas mūri, atkal pamanīju to pašu seju. Tā gadās bieži, jo es fotografēju daudz. Nu jau es pazīstu sejā visus savus izsekotājus.
Vai pie tik uzmācīgas un nemitīgas novērošanas var pierast?
Es pret to izturos ļoti vienkārši. Kad saskaitīju, ka ap manu māju uzstādītas 15 kameras, es nolēmu ierīkot vēl četras arī iekštelpās – vienu guļamistabā, vienu pie sava rakstāmgalda un tamlīdzīgi. Ja reiz gribat zināt visu par mani, tad es jums to arī parādīšu! Sāku to translēt internetā.
Jūs to uztverat kā māksliniecisku vai politisku izpausmi?
Abas. Nolēmu izmantot viņu pašu taktiku, liekot paskatīties uz to daudz filozofiskākā gaismā un gaidot, kas notiks. Nebija ilgi jāgaida, kad viņi pieprasīja kameras atslēgt. Teicu: «Jūs taču gribat zināt, ko es daru! To grib zināt vēl simtiem tūkstošu citu cilvēku, kas man sekoja diendienā.» Tas viss pārvērtās par lielu notikumu. Viņi pieprasīja: «Atslēdziet kameras!» Jautāju – tas ir lūgums vai pavēle? Izrādās, ka tā bija pavēle. Atslēdzu.
Internets Ķīnā tiek stingri cenzēts, taču tajā aizvien mutuļo daudzas idejas un kritika.
Tieši tālab internets ir labākais, ko Ķīna jebkad piedzīvojusi. Tas mūs pārvērš par individualitātēm, ļauj dalīties ar pieņēmumiem un sajūtām. Tas rada individuālisma kultūru un domu apmaiņu, lai gan sabiedrība to neveicina. Ķīnā nav nevienas universitātes, kas mani aicinātu uzstāties ar lekciju. Lai gan domāju, ka ir daudz studentu, kuri vēlētos dzirdēt, kas man sakāms.
Kā šie ierobežojumi ietekmē jūsu darbu?
Ietekme nav liela, jo strādāju un dzīvoju internetā. Mana virtuālā dzīve ir kļuvusi par manu reālo dzīvi. Par to vēlreiz pats sev atgādināju pirms dažām dienām – palūdzu kolēģiem izdrukāt pilnīgi visu, ko esmu rakstījis tviterī pēdējos trijos gados.
Kā grāmatu?
Sanāktu 20 sējumu. Lapu kaudze sniedzas līdz maniem gurniem. Tviterī un Instagram publicēju gandrīz pilnīgi visu, ko daru. Tā ir kā liela mākslas izstāde. Agrāk uz manām izstādēm atnāca vairāki simti vai vairāki tūkstoši cilvēku. Tagad, ja publicēju video, to redz pusmiljons sekotāju.
Varas iestādes jūs vajā un neļauj izbraukt no valsts jau trīs gadus. Kāpēc tās neatslēdz jūsu tvitera kontu?
Nezinu, vai tam ir loģisks izskaidrojums. Attiecības starp mani un Ķīnas valdību ir kā aukstais karš.
Vai jūs runājat ar varas iestādēm, cenšaties vienoties par risinājumu?
Jā, esmu zvanījis vairākkārt, sūtījis īsziņas. Bet nekādas atbildes nesaņemu. Man pat neatbild nodokļu pārvalde, kas apgalvo, ka esmu viņiem parādā lielas summas. Publisku komentāru par mani vienkārši nav. Propagandas nodaļa nosūtījusi skaidru brīdinājumu arī medijiem – ne vārda par Ai Veivei!
Tātad jūs Ķīnas presē pat netiekat pelts?
Nekā! Viņi vēlas, lai mana balss apklust.
Varbūt no neoficiāliem kanāliem esat dzirdējis, ko par jums domā valdība?
Man tas nekad nav tapis skaidrs, pat pēc pratināšanām. Reizēm gadās, ka kādam policistam pasprūk: «Mēs jūs cienām!» Un tas pat nācis no personām, kas sēdējušas pratināšanas galda pretējā pusē. Vienas demonstrācijas laikā kāds policijas virsnieks filmēja mani, bet es sāku filmēt viņu. Viņš pienāca un teica: «Skolotāj, mēs jūs cienām!»
Ko tad valdība vēlas?
Kad mani izlaida no cietuma, valdība visādi centās, lai es sabiedrības acīs izskatītos slikti. Bet tad 30 000 cilvēku saziedoja naudu, lai es varētu samaksāt parādu, un valdība saprata, ka šāda taktika nedarbojas. Bet viņi tā arī nav pieņēmuši naudu, ko es it kā esmu viņiem parādā.
Dīvaini!
Pavisam dīvaini! Sāka tik lielu lietu pret mani, sacēla troksni, visai pasaulei paziņoja, ka es esmu nodokļu krāpnieks. Mēs iesniedzām apelāciju, ko tiesa noraidīja. Bet parādu tā arī nav pieņēmuši.
Kā jūs pats to izskaidrojat?
Man ir aizdomas, ka vairākas iestādes traucē cita citai un visi kopā labi zina, ka lieta ir safabricēta. Vienkārši tagad visi sēž un gaida, kad pienāks kāds rīkojums no augšas.
Pērn tika arestēti vairāki aktīvisti, kas mudināja palielināt cīņu pret korupciju. Tagad šī ideja ir pieklususi.
Jaunā valdība skaidri un gaiši darīja zināmu, ka nevēlas par to nekādu publisku diskusiju. Tagad laiku pa laikam tiek arestēta kāda amatpersona, lai gan visi zina, ka izvirzītās apsūdzības ir muļķības. Šie aktīvisti principā pieprasīja to, ko Centrālā komiteja nolēma jau pirms vairākiem gadiem, bet tā arī nav ieviesusi dzīvē – ka visām augstākajām amatpersonām ir jādeklarē savi īpašumi.
Tieši tāpat kā man tika izvirzītas apsūdzības pornogrāfijā un nodokļu nemaksāšanā, šie aktīvisti tiek apsūdzēti par «nelikumīgu pulcēšanos». Vara vienkārši vēlas demonstrēt savu spēku. Diemžēl nelikumību spēks ir tikpat jaudīgs kā likuma spēks.
Kālab Ķīnas valdība aizvien pieturas pie šādas taktikas?
Tāpēc, ka tā ir efektīva. Ja valdība tieši sejā jums pasaka, ka viņiem pašiem nekādi noteikumi nav jāievēro, tad tā vienlaikus arī pasaka: «Nemaz nepūlieties! Mēs jūs apturēsim jebkādiem līdzekļiem! Jūsu cīņa būs galā pat nesākusies!» No otras puses, tas, protams, ir bīstami arī pašai valdībai, jo tā demonstrē, cik vāja ir tās leģitimitāte.
Vāja? Vai neapstrīdama?
Tā aizvien nevar saņemties un sākt uzticēties savai tautai pat pēc 60 gadus ilgas valdīšanas. Tolaik komunisti nāca pie varas, jo viņiem bija cilvēku vairākuma atbalsts. Taču viņi nekad nav izpildījuši dotos solījumus. Mao Dzeduns teica: «Mēs vienmēr būsim caurskatāmi, tautai tiks dota iespēja balsot.» Kopš tās dienas pagājuši 64 gadi. Kur ir vēlēšanu biļeteni?
Savā kongresā novembrī partija vienojās par vairākām reformām – slēgt «pāraudzināšanas» nometnes, atmaidzināt stingro viena bērna politiku, samazināt valsts uzņēmumu varu. Taču tā aizvien nerunā par politiskām reformām. Šķiet, tā aizvien turas pie stratēģijas, par kuru 80.gados runāja līderis Dens Sjaopins – kamēr vien valsts ir ekonomiski sekmīga, nav nepieciešamības radīt atvērtāku politisko sistēmu.
Mūsdienās šāda stratēģija ir daudz riskantāka. Sjaopins teica: «Šķērsosim upi, ar pēdām taustot zemūdens akmeņus.» Nekā tamlīdzīga tagad vairs nav. Partija staigā pa augstu novilktu virvi. Un apakšā nav drošības tīkla. Ja tā kritīs, sāksies lielas nepatikšanas. Tāpēc tā ir tik nervoza un cenšas centralizēt visu varu.
Vai jaunā valsts vadība ir izdarījusi ko labu kopš stāšanās amatā pagājušajā gadā?
Viņi neko nedara pareizi. Un es to varu pateikt pavisam skaidri, jo spēle ir vienkārša – ir jāiegūst sabiedrības vairākuma simpātijas. Taču līderi nav saistīti ar reālo dzīvi, viņiem vairs nav skaidrs reālās dzīves koncepts. Kā gan viņi var panākt uzticamību šādā ceļā?
Ko jūs domājāt, kad Edvards Snoudens atklāja, ka mēs visi tiekam izsekoti ikdienā?
Snoudens bija pirmais, kas sacēla trauksmi, un tālab vien viņu vajag saukt par varoni. Pamatīgi sakratīja varu. Un vislielākais pārsteigums bija lielvarai, kura uzskatīja, ka tai nav nekas jāpaskaidro citiem.
Vai Snoudens ir mainījis jūsu viedokli par ASV?
Nē, jo es zinu, ka amerikāņi to dara kopš aukstā kara laikiem. Taču Snoudena atmaskojumi ir iespēja pārvērtēt lietu kārtību. Es apbrīnoju amerikāņus par politisko sistēmu, ko tie radījuši. Bet man nav nekādu ilūziju par to, kā uzvedas vara. Kur ir vara, tur ir briesmas.
Esat vīlies Barakā Obamā?
Kad viņš viesojās Ķīnā, es teicu: «Prezident Obama, lūdzu, nebrauciet šurp, ja neesat gatavs runāt par cilvēktiesībām. Mēs nelūdzam nekādu žēlsirdību. Ja jūs vēlaties sadarboties ar Ķīnas valdību, tad jums ir pienākums runāt arī par cilvēktiesībām. Vienīgais izņēmums bija Obamas bijusī valsts sekretāre Hilerija Klintone, kas vienmēr ir ļoti atklāti iestājusies par cilvēktiesībām un interneta brīvību.
Premjere ar mātišķu harismu
Atstājot Ministru prezidenta amatu, Valdis Dombrovskis ir parūpējies, lai vietā paliek viņa līdzinieks – nosvērtā un atturīgā profesionāle Laimdota Straujuma. Prasme samierināt vispretrunīgākās intereses ir Straujumas zīmols, bet – vai miera vārdā viņa nenodos vērtības?
Valdis Dombrovskis bezpartejisko zemkopības ministri nākamās valdības vadītāja amatam uzrunāja jau savas demisijas dienas vakarā. Todien Laimdota Straujuma atteica.
Kad citi pretendenti bija izgāzti, decembra beigās Dombrovskis pie Straujumas kandidatūras atgriezās atkal, lūdzot tuvu kolēģi Sandru Kalnieti viņu uzrunāt. Kāpēc viņš tik noteikti savā vietā gribēja redzēt kluso un neuzkrītošo ministri, vismaz pagaidām paliek noslēpums, jo sev ierastajā manierē politiskā procesa aizkulises Dombrovskis nekomentē. «Ministru prezidenta kandidāti tika izvirzīti ar Vienotības valdes lēmumiem pēc diskusijām partijas iekšienē,» viņš cenšas notušēt savu lomu.
Straujumas «reputācijas stūrakmens», kā formulē kāds no viņas kolēģiem, ir prasme saskaņot vispretrunīgākos viedokļus, un šī īpašība, šķiet, ir galvenā, kas noteikusi politiķu plašo atbalstu viņas kandidatūrai. «Redzēju, cik ļoti viņa māk tikt galā ar lauksaimnieku dažādajām organizācijām, kur lielo zemnieku intereses ir pretējas mazo, un spēj panākt vienošanos, kas varbūt neapmierina nevienu, bet tā ir vienošanās. Man tā likās svarīga īpašība pirmsvēlēšanu periodā, kur katrs būs liels mākslinieks un mēģinās uz pārējo rēķina sevi izcelt. Viņas mierīgā, līdzsvarotā daba un pragmatiskā pieeja būs ļoti noderīga,» saka Kalniete.
Pēc tam, kad Valsts prezidents valdības vadītāja amatu bija atteicis Artim Pabrikam un bija uzradušās vairākas «komjauniešu» kandidatūras, kā politikas aizkulisēs plaši dēvē vēlāk minētos pretendentus (to vidū diplomātus Pēteri Vaivaru, Māri Riekstiņu), Straujumas piedāvājums lielai daļai Vienotības biedru nāca kā mierinājums. «Teicu, lai uzņemas amatu,» Aigars Štokenbergs atklāj, ka bijis viens no cilvēkiem, ar kuriem Straujuma konsultējusies pirms sava lēmuma.
Viņas nosvērtība un samiernieciskā daba ļāva gūt arī trīs pārējo koalīcijas partiju un prezidenta atbalstu. Valsts augstākās amatpersonas un partiju līderi savu nostāju galvenokārt pamatoja ar Straujumas milzīgo pieredzi valsts pārvaldē, kur viņa sevi parādījusi kā augsti profesionāla ierēdne. «Spēcīga personība ar plašu pieredzi un kompetenci valsts darbā, kas ļaus viņai veiksmīgi risināt jaunās valdības izaicinājumus gan iekšpolitiski, gan starptautiski,» – tā Dombrovskis.
Padomju laikos – zinātniece
Teju tikpat ilga pieredze kā valsts pārvaldē Straujumai ir zinātnē, kur viņa strādājusi visus padomju gadus. Izstudējusi matemātiku, 1973.gadā viņa kļūst par zinātnisko līdzstrādnieci Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta lauksaimniecības nodaļā, kur, pēc pašas stāstītā LTV raidījumā 1:1, strādā pie matemātisko metožu izmantošanas kolhozu un sovhozu novērtēšanā.
Tādas pašas matemātiskās metodes tiekot izmantotas arī mūsdienās zemnieku saimniecību novērtēšanai. Ekonomikas institūtā viņa nostrādā līdz pat 1988.gadam, kad pāriet darbā uz Valsts plāna Plānošanas zinātniski pētniecisko institūtu.
1991.gadā Straujuma sāk strādāt SIA Latvijas datoru centrs, kur izstrādā biznesa plānus privātiem uzņēmumiem, bet 1993.gadā iesaistās Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra izveidē un vēlāk kļūst par tā vadītāju. Centrs tika radīts Pasaules Bankas lauksaimniecības kreditēšanas programmā kā institūcija, kur tikko brīvā tirgus ekonomikas apstākļos nokļuvušajiem zemniekiem pasmelties laikmetam atbilstošas zināšanas. «Pasaules Banka to bija novērtējusi kā labāko Centrāleiropā un Austrumeiropā, un lielā mērā tas ir Straujumas nopelns. Ne velti viņu un citus kolēģus aicināja uz starptautiskām konferencēm par to pastāstīt kā par piemēru,» stāsta Marģers Krams, kurš tolaik Zemkopības ministrijā atbildēja par ārējiem sakariem, bet tagad ir Valsts prezidenta ārpolitikas padomnieks.
Sevi veiksmīgi apliecinājusi Lauksaimniecības konsultāciju centrā, 90.gadu beigās Straujuma no toreizējā Tautas partijas zemkopības ministra Aigara Kalvīša saņēma piedāvājumu nākt strādāt uz ministriju. «Lauksaimniecības konsultāciju centrs uz pārējo fona bija progresīva iestāde. Ministrijā vēl bija kolhozu un sovhozu domāšana, vajadzēja ienest jaunas vēsmas un mūsdienīgu izpratni, tāpēc uzaicināju viņu,» pamato Kalvītis, kurš Straujumu bija iepazinis agrāk, būdams Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vadītājs un kopīgi ar konsultāciju centru izdodot žurnālu Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks. «Ar viņu viegli sastrādāties – ļoti atvērta, nav nekādu zemtekstu,» saka Kalvītis.
Gadu nostrādājusi par ministrijas valsts sekretāra vietnieci, 2000.gadā, kad to vadīja cits TP politiķis – Atis Slakteris -, Straujuma kļūst par ministrijas valsts sekretāri un šajā amatā noturas sešus gadus. Vēl strādājot konsultāciju centrā, pēc Gundara Bērziņa aicinājuma viņa bija iestājusies Tautas partijā. «Toreiz bija sajūta, ka vajag kaut ko mainīt, gribējās kaut ko darīt. Es uzskatu, ka TP sākums bija ļoti pozitīvs. Piedalījos sākotnējās darba grupās – par reģioniem, lauku attīstību, kur mēs pilnīgi nesavtīgi vakaros diskutējām, kā labāk, kas jādara,» pievienošanos partijai Ir pamatoja Straujuma.
Vēlāk partijas politiskajos procesos viņa tomēr aktīvi nepiedalījās. «Nav cīņā saucēja. Precīzi pildīja administratīvo funkciju – politisko kursu noteica ministrs,» viņas lomu Zemkopības ministrijā raksturoja kāds no kolēģiem. 2007.gadā Straujumu pārceļ augstākā ierēdņa amatā citā TP vadītā ministrijā – toreizējā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, kuras politiskā galva bija Aigars Štokenbergs, ar kuru viņa bija strādājusi kopā jau PB lauksaimniecības programmā. «Ļoti čakla, izdarīja visu, ko solīja,» raksturo Štokenbergs. Kā visiem fizmatiem, viņai esot ļoti strukturēta, loģiska domāšana, taču no viņas nevar gaidīt plašas filozofiskas vīzijas, – tā Štokenbergs.
Treknajos gados Straujuma bija vislabāk atalgotā valsts sekretāre, kas ļauj pieņemt, ka viņas dalība TP nebija tikai tehniska. Amatpersonas deklarācija liecina, ka viņas 2007.gada alga bija 81 tūkstotis latu, kamēr cits TP biedrs Mārtiņš Bičevskis, ieņemot tādu pašu amatu Tieslietu ministrijā, saņēma 36 tūkstošus latu. (Štokenbergs saka – alga bija atbilstoša viņas kvalifikācijai un darba apjomam.)
Laikabiedriem palicis iespaids, ka Kalvītis, Štokenbergs, Andris Šķēle bija cilvēki, kuriem viņa tolaik uzticējusies un ieklausījusies. Lūgta raksturot Šķēles lomu Latvijas politikā, tagad Straujuma stāsta, ka tā bijusi duāla. Viņa augstu novērtē Šķēles veikumu pirmajā valdībā, sabalansējot budžetu, un raksturo viņu kā lielu personību politikā un biznesā, taču «es personīgi nekad neesmu atbalstījusi dažādas grupu vienošanās, sabiedrībai neizprotamas darbības». «Tās es vairs nevarēju atbalstīt un arī nebiju starp tiem cilvēkiem, kas šīs dažādās vienošanās [slēdza].» Atšķirībā no saviem kolēģiem, bijušajiem tautpartijiešiem Štokenberga vai Pabrika, kuri Lietussargu revolūcijas laikā nonāca konfliktā ar partijas vadību un viņu karjera tajā pārtrūka, Straujuma TP bija līdz tās likvidācijai.
Talantīga vadītāja
Straujumas darbu ierēdniecībā slavē visi kā viens. Saglabājot atsaucību un cilvēcīgu sirsnību, kas no viņas burtiski staro, Straujuma ir spējusi būt talantīga vadītāja. «Pozitīvs cilvēks. Kad esi komandā, nav iespējams viņu pievilt,» saka Krams. «Mana pieredze rāda, ka, izmantojot diplomātiskas, demokrātiskas metodes, viņa var atrisināt šķietami bezizejas situācijas. Vienlaikus, kad jāpieņem izšķirošs lēmums, nav redzēta neizlēmība vai vilcināšanās,» raksturo ilggadēja kolēģe valsts pārvaldē, tagad Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece Baiba Bāne. Viņa atceras, ka Straujuma tikko bija kļuvusi par Zemkopības ministrijas valsts sekretāri, kad Bauskā sākās zemnieku protesti, tika bloķēti ceļi. Kādam bija jābrauc ar nemierniekiem runāt, un Straujuma nevilcinoties piekritusi. Pēc sarunām ceļi atbloķēti.
«Nav šaubu, ka viņa ir godprātīgs cilvēks,» uzskata z/s Strazdi vadītājs Valters Bruss, kādreizējais zemnieku nevalstisko organizāciju aktīvists. Viņš Straujumai piedēvē izteiktu taisnīguma izjūtu, ministrijā viņa turējusi rūpi par visām lauksaimnieku kategorijām – gan tiem, kas ražo, gan tiem, kas laukos tikai dzīvo. Cilvēki, ar kuriem viņa kopā strādājusi, apliecina – Straujumai no sirds interesē lauku attīstība.
Jauns pavērsiens karjerā sekoja pēc ārkārtas vēlēšanām 2011.gadā, kad Dombrovskis viņai piedāvāja kļūt par zemkopības ministri. Tobrīd viņa optimizācijas laikā apvienotajā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā pildīja valsts sekretāra vietnieka pienākumus.
Kā stāsta kāds kolēģis, arī ministra amatam viņa piekritusi negribīgi – esot tuvu pensionēšanās vecumam, Straujumai bijis svarīgi, lai «pensijā var aiziet skaisti», bet politika to varēja sabojāt. Uzņemoties jaunos pienākumus, viņa uzstādījumu saglabājusi – izvirzījusi konkrētus darbus, ko vēlas izdarīt, un centusies tos labi paveikt.
Atšķirībā no ministrijā pirms tam ilgi valdījušajiem zaļajiem zemniekiem, kuri, zvejojot vēlētāju balsis, subsīdijas dāļāja pa labi un pa kreisi, Straujumas ministrēšanas laiku iezīmē mērķtiecīga virzība uz efektīvas ražošanas attīstību. Piemēram, pašlaik pieņemšanas procesā ir likumu grozījumi, kas paredz, ka lauksaimniecības zemi turpmāk varēs iegādāties tikai ražojoši lauksaimnieki. Sekojot ES politikas maiņai, tiek gatavotas pārmaiņas arī tiešmaksājumu izmaksā, tos novirzot tikai aktīviem lauksaimniekiem.
Šīs kārtības maiņa gan viņai izrādījies «grūti cilājams temats», atceras kādas tikšanās aculiecinieks. Izmaiņas varētu skart ap 40 tūkstošiem cilvēku, kuriem būs jādomā, ko citu darīt. «Kad sākām par to runāt, Laimdota ierāva galvu plecos un teica: ai, ai, ai, bet kurš to varēs pateikt. Viņa saprot, ka tā turpināt nevarēs, bet arī saprot, ka tā ir nāvējoša ziņa ziņas nesējam.»
Līdzās Rihardam Kozlovskim un Žanetai Jaunzemei-Grendei Straujuma valdībā bijusi viena no klusākajām ministrēm – «divu gadu laikā katrs pa trīs reizēm izteicās», raksturo kāds no valdības locekļiem. Toties viņai bijis labs kontakts ar Dombrovski, kuru viņa dziļi ciena un ar kuru vieno gan kopējs skatījums uz ekonomikas attīstību, gan raksturu līdzība – miers un nosvērtība. Kolēģi novērojuši, ka tajās retajās reizēs, kad Dombrov-skis lūdzis Vienotības ministrus balsot «ne pēc būtības, bet atbilstoši partijas līnijai», Straujumai tas acīmredzami sagādājis «morālas ciešanas». Kamēr viens otrs politiķis tādā situācijā nobalso, aci nepamirkšķinot, «viņai roka cēlās tik grūti – bet, ja priekšnieks liek, viņa ir disciplinēta».
Pieredzējuši Zemkopības ministrijas darbinieki saka – nezina nevienu gadījumu, kad viņa ministrijā būtu pildījusi politisko pasūtījumu. Tas viņu atšķīra no ZZS priekšgājējiem. «It kā ļoti vienkāršs cilvēks, bet tajā pašā laikā, ja kāds atnāca uz ministriju un mēģināja kaut ko iestāstīt, viņa uzreiz saprata laukumu. Izglītība un pieredze dod savu,» raksturo Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Edvards Smiltēns (Vienotība). Pretēji vizuālajam tēlam, ir stingra – pauž arī Bruss.
Vājā vieta – politika
Gan sabiedrībā, gan pašā Vienotībā diametrāli atšķirīgi traktē Straujumas manevrus, veidojot valdību, un viņas spēju palikt vērtību pusē, kad pretī stājas reālpolitikas intereses. Vienotības vadītā koalīcijas paplašināšana ir noslēgusies ar vairāku spēcīgu ministru aizslaucīšanu no valdības, no kuriem spilgtākie piemēri ir sabiedrībā visatzinīgāk novērtētā Dombrovska valdības ministra Arta Pabrika upurēšana par labu ZZS un iecirtīgā, vāji argumentētā pretošanās tam, ka darbu turpina ar mūsdienīga līdera dotībām apveltītais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (RP).
Kā stāsta procesam tuvas personas, abos gadījumos divpusējās sarunās Straujuma teikusi, ka vēlas, lai viņi turpina darbu valdībā, taču gala lēmumi bija citi. Tas atstājis iespaidu – izvēloties starp savām sajūtām un «augstāku amatpersonu viedokļiem un rekomendācijām», viņa nosveras par labu pēdējām. Aizkulisēs runā, ka pret Pavļutu iebildis prezidents, un atklāti pret viņu uzstājās Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Daudzi pamanīja, ka Straujuma iebildumus pret Pavļutu formulēja Āboltiņas vārdiem, atsaucoties uz Zolitūdes traģēdiju un laikus nesagatavotiem būvniecības noteikumiem.
«Gan valsts sekretāra, gan ministra karjerā es neatceros pasākumus, kur mani būtu ietekmējušas kādas interešu grupas un es būtu pārkāpusi sarkano līniju,» intervijā Ir tūlīt pēc nominēšanas teica Straujuma. «Visas līnijas jau ir pārkāptas,» tieši pretēji uzskata Štokenbergs un pārmet, ka partija valdības veidošanu ir atdevusi ZZS un novākusi «savus labākos cilvēkus».
Turpretim Kalniete un Smiltēns Straujumu aizstāv. «Viņa ļoti labi saprata, ka VARAM nedrīkst nonākt ZZS. Mums bija jānes ļoti sāpīgs upuris [Pabriks], lai nosargātu ES struktūrfondus no pārdalīšanas,» saka Kalniete. Savukārt Smiltēns min, ka Straujuma principialitāti demonstrējusi, iebilstot pret ZZS mēģinājumiem valdības deklarācijā ielobēt punktu par atbildības noteikšanu amatpersonām, kas administratīvajā vai kriminālprocesā pieļāvuši cilvēktiesību pārkāpumus. Tas uztverts kā Aivara Lemberga mēģinājums iebiedēt tiesībsargājošās institūcijas.
«Viņa ir racionāls cilvēks. Tik sarežģītā situācijā kļūstot par premjerministru, vienīgā iespēja izdzīvot un ar godu tikt pāri, ir ieturēt savu līniju,» vērtē demisionējušās valdības labklājības ministre Ilze Viņķele.
Kā Straujuma premjerministra amatā spēs novadīt politisko procesu, ir lielais, neskaidrais jautājums. «Nešaubos, ka viņa apdarīs kārtējos darbus. Ar aizkulišu politisko darbību būs sarežģītāk,» vērtē bijušais premjerministrs Kalvītis.
Līdz ar premjerministra nomināciju Straujuma iestājās Vienotībā, tomēr Viņķele spriež, ka Straujuma «ir un būs neitrāls, apolitisks cilvēks». «Vienotības biedre ar sirdi un dvēseli viņa nebūs, un, ja nav šādas motivācijas, nezinu, cik viņai kā cilvēkam būs izturības šajā šļurā kulties. Novēlētu psiholoģisko noturīgumu un spēju distancēties no tā, kas gāžas pāri,» – tā Viņķele.
Kad sūtām šo žurnāla numuru uz tipogrāfiju, vēl nav pilnīgas skaidrības par premjerministres biroja sastāvu. Straujumas domubiedru loku veido cilvēki no lauksaimniecības jomas, kas strādājuši viņas komandā. Zināms, ka biroju vadīs Ringolds Arnītis, bijušais Valsts Augu aizsardzības dienesta vadītājs, kas pēdējos gados, izturējis starptautisku konkursu, ieņēma Eiropas līmeņa amatu – bija Eiropas un Vidusjūras augu aizsardzības organizācijas ģenerāldirektors. Arnīti raksturo kā spēcīgu, dinamisku cilvēku, un viņa uzaicināšanu vadīt biroju pamato ar Straujumas nevēlēšanos dabūt «politisku asti».
Darbu viņas komandā turpinās pašreizējā Straujumas biroja vadītāja Vita Razminoviča, kas bijusi viņas palīdze jau 14 gadus, un padomnieki Artis Grinbergs (stratēģiskos jautājumos) un Andis Blinds (sabiedriskajās attiecībās). Preses sekretāru vēl meklē. No Dombrovska biroja Straujuma, visticamāk, mantos ārlietu padomnieces Solveigu Silkalnu un Alisi Balodi. Biroja veidošana no «tehniskiem», politikā nepieredzējušiem cilvēkiem var nozīmēt to, ka uz premjerministri pieaugs Āboltiņas loka cilvēku ietekme.
Kā izvērtīsies Straujumas karjera pēc Saeimas vēlēšanām, patlaban neņemas spriest neviens. Vismaz daži cer, ka viņa nebūs tikai pieklājīga spunde, ar kuru aizbāzt uz deviņiem mēnešiem tukšu palikušo caurumu, bet ienesīs jaunus vaibstus Vienotības tēlā. «Viņa ar abām kājām stāv Latvijas zemē,» – tā Kalniete formulē vēl vienu Straujumas priekšrocību. «Laimdota nav Rīgas loka politiķis. Viņa ir cilvēks, kas pazīst novadus. Tur viņu pieņem un novērtē – viņa ir sirsnīga, vienkārša, nerunā tukšu, bet par lietu. Ar šo īpašību uz vispārējā fona viņa ievērojami atšķiras,» saka Kalniete, kuru pārsteidzis, ka Straujuma ar savām skaidrajām atbildēm intervijās ir ieguvusi pat tradicionāli ironiskās «Vecrīgas tviterpublikas» simpātijas. «Domāju, ka nākamajās vēlēšanās nebūs, par ko vēlēt, tagad redzu, ka par @Straujuma ir vērts to darīt,» rakstīja Valdis Valters. «Interesanti klausīties politiķi, kamēr nav iemācījies runāt standarfrāzēs un vismaz cenšas atbildēt pēc būtības,» čivināja Ģirts Baranovskis. Dzīvesgudra sieviete, ar mātišķu harismu – ir citi viņai veltīti apzīmējumi.
Iespēja būt par pirmo sievieti premjerministres amatā pašai Straujumai «nekādas emocijas neizraisa», taču Kalniete saka – Eiropas mērogā tas viņai dos «pavisam citu atpazīstamību un ieklausīšanās pakāpi, jo kungi melnajos uzvalkos katrs ar sevi ir tik ļoti aizņemti, ka otru tādu pašu nemaz negrib tik ļoti klausīties». «Domāju, viņa ļoti labi turpinās Dombrovska lietišķo līniju. Varbūt nebūs tik tehnokrātiska, bet citādi varēs iekļauties tajā priekšstatā, kas ir par ziemeļvalsts politiķi,» – tā Kalniete.
Straujumas karjera
1973 Sāk strādāt Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā
1988 Sāk strādāt Valsts plāna Plānošanas zinātniskās pētniecības institūtā
1991 Vadošā pētniece SIA Latvijas datoru centrs
1992 Ieguvusi ekonomikas doktora zinātnisko grādu, disertācija Lauksaimniecības uzņēmumu ražošanas resursu izmantošanas novērtējums
1993 Sāk strādāt Latvijas lauksaimniecības konsultāciju centrā, arī vadījusi to
1999 Sāk darbu Zemkopības ministrijā, pēc gada kļūst par valsts sekretāri
2002 Latvijas Hipotēku un zemes bankas padomē
2007 Valsts sekretāre Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā
2011 Zemkopības ministre Valda Dombrovska valdībā
2014 Nominēta premjeres amatam
CV
Dzimusi 1951.gada 24.februārī Latgalē
Studējusi matemātiku LVU Fizikas un matemātikas fakultātē
Bijusi Tautas partijas biedre, šāgada sākumā iestājusies Vienotībā
Pārvalda angļu un krievu svešvalodas
Šķīrusies, ir divi dēli un seši mazbērni
Valdības pārvērtības
Dažas jaunas sejas un «veco vēžu» atgriešanās ministru krēslos
Uzņemdamies politisko atbildību par Maxima traģēdiju, premjers Valdis Dombrovskis 27.novembrī paziņoja – atkāpjoties no amata arī tāpēc, ka Latvijai esot vajadzīga rīcībspējīga valdība, kas baudītu Saeimas vairākuma atbalstu. Viņa valdības rīcībspēju acīmredzami bremzēja Nacionālā apvienība, kas bija paziņojusi, ka koalīcijas līgums vairs nav spēkā, un balsoja Saeimā kopā ar opozīciju. Jaunajā koalīcijā pievienojusies arī NA partnere šādos balsojumos – Zaļo un Zemnieku savienība. Dombrovska paša valdībā vairs nebūs, un arī vairāku ministru vietā būs citi politiķi. Vai ar viņiem valdība būs labāka nekā iepriekšējā?
Jaunās valdības vadītāju Laimdotu Straujumu Zemkopības ministrijā nomainīs ZZS pārstāvis Jānis Dūklavs, kas zemkopības ministra amatu bija ieņēmis arī Dombrovska pirmajā valdībā 2009.-2010.gadā. Dūklavs ir viens no tā dēvētajiem sarkanajiem baroniem – no 1975. līdz 1991.gadam bija kolhoza Piebalga priekšsēdētājs. Pēc neatkarības atgūšanas darbojies galvenoties kā uzņēmējs. Viņam pieder 38% Piebalgas alus akciju un vairākums uzņēmumos Tondo un Seldijs. No 2002. līdz 2005.gadam Dūklavs bija Latvijas Darba devēju konfederācijas valdē. Starp viņa trūkumiem parasti tiek minēta angļu valodas neprašana, kas var traucēt sarunās ar Eiropas institūcijām. Viņš pats uzskata, ka Briselē pietiek ar latviešu valodas zināšanām un tulku pakalpojumiem.
Ilzes Viņķeles vietā nāks ZZS valdes priekšsēdētājs Uldis Augulis, kas labklājības ministra amatu ieņēmis arī Dombrovska pirmajā valdībā, bet otrajā vadījis Satiksmes ministriju. 9.Saeimā bijis gan Labklājības ministrijas, gan Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs. Pirms tam bijis Bērzes pagasta padomes priekšsēdētājs, viņam pieder zemnieku saimniecība Auguļi. Būdams satiksmes ministrs, Augulis atbalstīja Pasažieru vilciena 2011.gadā pieņemto lēmumu slēgt 610 miljonus eiro vērtu līgumu ar Spānijas uzņēmumu CAF par jaunu vilcienu iepirkšanu, taču vēlāk līgums tika pārtraukts. Viņķele uzskata, ka viņas laikā sagatavotais ministrijas darbu plāns būs jāizpilda un «jaunrade» tuvākajos piecos gados neesot iespējama, tomēr no ministra būšot atkarīgs, cik ātri šie darbi tiks izpildīti.
Aizsardzības ministru Arti Pabriku nomainīs Latvijas Zaļās partijas biedrs Raimonds Vējonis. Viņš kļuva par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Einara Repšes valdībā 2002.-2003.gadā, pēc tam bija vides ministrs Induļa Emša, abās Aigara Kalvīša vadītajās, Ivara Godmaņa valdībā un divās pirmajās Dombrovska valdībās. Vējonis atzīst, ka viņam neesot pieredzes aizsardzības jomā, tomēr uzskata, ka ir starptautiskā pieredze, jo viņš pērn vadījis Baltijas asambleju. LZP programmā gan nav pieminēta ne valsts aizsardzība, ne NATO, taču Vējonis par svarīgāko jaunajā amatā uzskata līdzšinējā darba pēctecības nodrošināšanu un pakāpenisku tiekšanos uz NATO izvirzītā kritērija – aizsardzībai atvēlēt līdzekļus vismaz 2% apmērā no IKP – izpildīšanu, daudz plašāk izmantojot «Latvijas tautsaimniecības potenciālu attiecībā uz nemilitārajām precēm un pakalpojumiem». Bet Aivars Lembergs, kas vairākās vēlēšanās bijis ZZS premjerministra kandidāts, ir paziņojis, ka NATO esot biznesa projekts, no kura Latvija neko neiegūstot.
Tieslietu ministriju Jāņa Bordāna vietā vadīs Nacionālās apvienības biedre Baiba Broka, kas pērn ievēlēta Rīgas domē. Ieguvusi sociālo zinātņu tiesību maģistres grādu LU, bijusi prokurora palīdze, lektore LU Juridiskajā fakultātē, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre, kad ministriju vadīja
TB/LNNK pārstāvis Gaidis Bērziņš. Broka ir Latvijas Gaisa satiksmes valdes locekle. Bijusi arī Latvijas Sertificēto maksātne-spējas administratoru asociā-cijas eksaminācijas komisijas priekšsēdētāja vietniece. Bordāna sāktās reformas tieslietu sistēmā, tajā skaitā maksātnespējas administratoru darbības sakārtošana, varēja būt viens no iemesliem, kas līdzās viņa darbībai sabiedriskajā organizācijā Demokrātiskie patrioti pamudināja NA pērn novembrī izslēgt viņu no partijas un prasīt atsaukt no ministra amata. Broka ir kritizējusi Bordāna reformu programmu un izteikusies, ka tiesu sistēmā ir «svarīgāki jautājumi».
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, ko pērn atstāja Edmunds Sprūdžs, vadīs Einārs Cilinskis, kas iepriekšējās valdības laikā bija šīs ministrijas parlamentārais sekretārs, bet 1998.gadā – valsts sekretāra vietnieks. Atmodas laikā Cilinskis darbojies Vides aizsardzības klubā, LNNK un Latvijas Tautas frontē, no kuras saraksta bija ievēlēts Augstākajā Padomē. Taču pēc tam vairākkārt nesekmīgi kandidēja Saeimas, Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, līdz kļuva par 10. un pēc tam 11.Saeimas deputātu no partijas Visu Latvijai! VARAM atbildēs par viena miljarda eiro sadali no ES fondiem. Valdības tapšanas laikā pastiprinātu interesi par šīs naudas apgūšanu izrādīja smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs. Latvijas Zaļās partijas priekšsēdētājs Viesturs Silenieks bija piedraudējis, ka partija neiesaistīsies valdībā, ja neiegūs šo ministriju sev, tomēr ZZS neiebilst pret tās nonākšanu NA pārziņā. Cilinskis par vienu no saviem galvenajiem darbiem uzskata attiecību uzlabošanu ar pašvaldībām.
Izglītības un zinātnes ministrijā Vjačeslava Dombrovska vietā atgriezusies Ina Druviete (Vienotība), habilitētā filoloģijas zinātņu doktore, kas bija šajā amatā arī Aigara Kalvīša valdībā 2004.-2006.gadā. 2012.gadā toreizējā ministra Roberta Ķīļa sāktās reformas sastapās ar nozares pretestību, it īpaši no augstākās izglītības iestāžu vadītājiem, un ministra Dombrovska laikā apsīka. Jaunā ministre par saviem uzdevumiem ir pateikusi, ka svarīgākais esot veikt valdības deklarācijā paredzētos darbus jeb «vienkārši jāpilnveido birokrātiskās procedūras».
Ekonomikas ministriju Daniela Pavļuta vietā vadīs līdzšinējais izglītības ministrs, Reformu partijas pārstāvis Vjačeslavs Dombrovskis. Šo ministru rokādi Straujuma pieprasīja, jo Pavļutam esot jāuzņemas politiskā atbildība par Zolitūdes traģēdiju. Dombrovskis pirms kļūšanas par ministru vadīja Saeimas Tautsaimniecības komisiju, kura pērn februārī atlika Eiropas Komisijas prasītos un partijas biedra vadītās EM virzītos grozījumus Enerģētikas likumā, kas paredz gāzes tirgus liberalizāciju. Dombrovskim ir ekonomikas zinātņu doktora grāds, viņš ir bijis pētnieks Baltijas Starptautiskajā ekonomikas politikas pētījumu centrā un Rīgas Ekonomikas augstskolas docents. Politikā iesaistījās, kandidēdams 11.Saeimas vēlēšanās no Zatlera Reformu partijas saraksta.
Melns kaķis, kura nav
Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers par Zolitūdes skrūvēm, Bordāna totalitārismu un prokuratūrā sazēlušo principu «kāpēc darīt, ja var nedarīt»
Sešinieks – laba atzīme, Ēriks Kalnmeiers vērtē paša vadītās iestādes darbu. Gadiem rūdījies izmeklētāja darbā, tagad ieslīdzis krēslā ģenerālprokurora kabinetā, pa kura logu redzama savulaik oligarhu iecienītā viesnīca Rīdzene, viņš atklāj, kāpēc valsts nozagšana Latvijā nekad nav notikusi. Miers un rūpīgi pārdomātas atbildes. Līdz brīdim, kad jautājumi skar vadības maiņu Rīgas apgabaltiesā. Plaukstu pret galdu gan nesit kā Tieslietu padomes sēdē, bet arī emocijas neslēpj.
Kā vērtējat Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanu? Ir pagājuši divi mēneši, lietā joprojām nav aizdomās turamo. Vai izmeklēšana ir efektīva un taisnīga?
Taisnīgumu nevar mērīt apcietināto skaitā. Pašreiz notiek cēloņu noskaidrošana, pēc tās varēs lemt par personu atbildību. Šeit ir filozofisks jautājums – vai, pamatojoties uz traģēdiju Zolitūdē, mums ir tiesības taisīt jaunas cilvēciskās traģēdijas, neapdomāti un dokumentāri nepamatoti atzīstot cilvēkus par aizdomās turamajiem, piemērojot drošības līdzekļus?
Augstas amatpersonas stāsta, ka lieta nedrīkst beigties ar skrūvītes atrašanu, uz ko novelt vainu. Ar ko šī lieta vispār var beigties, ņemot vērā izmeklēšanas versijas un likumu rāmi?
Pašreiz runāt par konkrētu cēloni ir pāragri. Mūsu pieņēmums, ka tas ir faktoru kopums. Arī skrūves vaina var būt tajā skaitā. Ja izrādīsies, ka skrūve ražota kādā Dienvidaustrumāzijas valstī, kvalitāte ir neatbilstoša tehniskajām prasībām, bet klāt pievienotais sertifikāts apliecinās, ka tāda ir, tad kurai Latvijas personai varēsim izvirzīt apsūdzības? Faktiski runa ir par juridiskās personas – ražotāja – atbildību, ja viņš ir pielipinājis nekvalitatīvai precei sertifikātu par atbilstību standartiem. Es nesaku, ka tas ir apgalvojums. Tā ir tikai viena no versijām, modelējot situāciju. Kategoriski negribu izvirzīt vienu versiju.
Valsts prezidents traģēdiju nosauca par milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību. Kā vērtējat šo izteikumu?
Emocionāls, no sirds nācis, cilvēcisks, bet ne juridisks. Juridiski – slepkavība ir tīša, prettiesiska darbība. Neviens neuzņemsies apgalvot, ka Maximas ēka bija uzbūvēta ar mērķi sagraut to pār cilvēku galvām.
Bet kāpēc nav ierosināts kriminālprocess par nonāvēšanu aiz neuzmanības un netiek izmeklēta cilvēku neevakuēšana no veikala laikā, kad tur skanēja signalizācija?
Visas šīs darbības tiek izmeklētas pašreizējā kriminālprocesā. Nav svarīgi, vai tas sākts par nonāvēšanu aiz neuzmanības vai par celtniecības normu pārkāpumu, kura rezultātā iestājušās smagas sekas – daudzu cilvēku nāve. Tas viss tiek izmeklēts un var tikt koriģēts, var sākt jaunu procesu.
Kāpēc tagad nav šo pantu?
Pašreiz nav šādas nepieciešamības.
Kāpēc nav nepieciešamības? 54 cilvēki ir gājuši bojā.
Ir kriminālprocess pēc 239.panta.
Tiek izmeklēti būvniecības pārkāpumi.
Tā ir pilnīga juridiska aplamība, ko jūs runājat! Tātad (lasa): «Būvniecības noteikumu pārkāpumi, kas izraisījuši smagas sekas.» Un smagas sekas ir cilvēku nāve.
Talsu traģēdijā arī nevienam nebija nodoma pacelt bērnus ar autoceltni, lai nonāvētu, bet tiesa atzina šoferi par vainīgu nonāvēšanā aiz neuzmanības.
Tas jau nenozīmē, ka netiks grozīti šie [apsūdzības panti]! Tas ir tikai kriminālprocesa sākšanai.
Vai tagad jau nav redzams, ka tā ir nonāvēšana aiz neuzmanības?
Kad būs zināmi cēloņi, kamdēļ šī ēka sagruva, tad varēs runāt. Kas ir nonāvēšana aiz neuzmanības – ja persona varēja paredzēt un viņai vajadzēja paredzēt, ka var iestāties kaitīgās sekas. Ja konstatēsim, ka būvprojektā ir acīmredzamas būtiskas kļūdas – aprēķinot slodzes, eksperts, kurš veica pārbaudi, redzēja šīs kļūdas, bet [nolēma]: ai, gan jau nekas nenotiks -, tad jā. Bet tas ir jāpārbauda ekspertīzēs. Pašreiz process ir sākts pilnīgi pareizi, bet neviena cita panta piemērošana netiek izslēgta.
Pēc Zolitūdes traģēdijas Ģenerālprokuratūra solīja uzraudzībai izvirzīt augstas klases prokurorus. Kāpēc viņu vidū bija Ando Skalbe, kura dzīvesbiedre strādā Rīgas būvvaldē?
Pirmie prokurori tika norīkoti 21.novembra vakarā, viņi strādāja notikuma vietā. Tajā brīdī, lai operatīvi nodrošinātu prokuroru klātbūtni, neviens nepētīja radurakstus un tur nebija nekādu zemtekstu. Rīgas tiesu apgabala virsprokurora pienākumu izpildītājs vienkārši viņu norīkoja. Es tur nesaskatu pārkāpumu. Pilnīgi nepamatoti tā tiek uzskatīta kā apzināta rīcība, lai kaitētu izmeklēšanai. Pilnīgas muļķības!
Vai tas tomēr nemet ēnu uz prokuratūru? Traģēdija rada uzticības krīzi – jautājums, vai policija un prokuratūra izdarīs visu labāko? Procesa uzraudzībai tiek izvirzīts cilvēks, kuram ir cieša saikne ar būvvaldi, kuras darbība tiks vērtēta.
Tie, kuri grib saskatīt un noķert melnu kaķi tumšā istabā pat tad, ja tā tur nav, izdarīs to tik un tā. Nesaskatu milzīgu kaitējumu. Prokuratūra momentā reaģēja, tiklīdz parādījās šī informācija. Pats Skalbe uzrakstīja iesniegumu, momentā tika nomainīts. Vienīgi turpmāk arī citiem prokuroriem ir kritiskāk jāpavērtē, vai tiešām vēl kāds nesaskatīs kādu ieinteresētību. Diemžēl mums valstī šī jau ir tradīcija – pilnīgi visas iestādes ir sliktas, visi ir korumpēti. Tas jau vairs nav nopietni.
2011.gadā Jurista Vārdā nepiekritāt Zatleram par tiesiskuma krīzi. Citēju: «Tiesiskuma krīze manā izpratnē būtu tā, ja patiesi caur tiesībsargājošajām iestādēm kādas personas pilnīgi brīvi varētu klaji realizēt savas intereses.» Pētot maksātnespējas procesus, rodas iespaids, ka dažu ekonomisko grupējumu pārstāvji var brīvi realizēt savas intereses tiesu varā. Vai joprojām uzskatāt, ka tiesu sistēmā viss ir kārtībā?
Manā rīcībā nav tādu faktu, lai es varētu publiski kā valsts amatpersona pateikt, ka darbojas kaut kāds noziedzīgs grupējums. Man nav tiesību ar tādām frāzēm mētāties. Kad būs kriminālprocesi, kad no operatīvās darbības subjektiem būs informācija, ka darbojas šāds grupējums, iesaistītas tādas un tādas personas, dara to un to, kad tas būs ar faktiem pamatots, tad par to varēs runāt.
Jautājums ir šiem operatīvās darbības subjektiem – kur ir viņu darba rezultāts? Prokuratūra neveic operatīvo darbību. Jautājumi, kāpēc nekas nav noskaidrots, jāuzdod attiecīgo iestāžu vadītājiem.
Runājot par šo iestāžu vadītājiem – vai viņi neinformēja jūs par apsvērumiem, kādēļ Strences kundze nebūtu labākā Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja?
Bija informējuši. Tikai – vai es publiski stāstīju par to?
Vai jūs šie argumenti nepārliecināja?
Ir liela atšķirība – informācija un fakti.
Bet jūs sakāt, ka jums nekas nav zināms par kādu grupējumu ietekmi uz tiesu varu, [kā to atzinis tieslietu ministrs, balstoties uz KNAB sniegto informāciju].
Ja tiek publiski apgalvots, ka Rīgas apgabaltiesā darbojas atsevišķi tiesneši, kas saistīti ar kādām atsevišķām personām, kuru interesēs spriež tiesu, tad – kas ir izdarīts? Kur ir kriminālprocess? Nav!
Kas jums lika zaudēt savaldību Tieslietu padomes sēdē, kur lēma jautājumu par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju?
Es nezaudēju savaldību. Manā ieskatā šis konkursa jautājums tika risināts padomju klasiskā totalitārisma stilā. Vērtēšanas komisijā bija septiņi locekļi. Viens bija iepazinies ar šo [KNAB] informāciju un pasaka pārējiem: tur ir šausmīgi slikti, bet es jums nedrīkstu teikt, kas. Un seši cilvēki to paraksta.
Es personiski neliktu parakstu zem tāda dokumenta.
Tomēr – kas jums lika zaudēt savaldību?
Operatīvās darbības iestādes darbiniekam nav jāskraida un jāpārliecina par kaut kādu informāciju, kurai nav reāla pamatojuma. (Tieslietu padomes sēdē piedalījās KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe – red.) Manā ieskatā tā bija pilnīgi nepārdomāta rīcība, kas neko pozitīvu nedeva – šis paziņojums faktiski uzgāza samazgu spaini Rīgas apgabaltiesai kopumā. Tiesu varai var tā mierīgi uzgāzt virsū? Un nu tad jūs paši tur mazgājaties.
Ļoti interesanti – es saprotu, ka ir kaut kāda informācija izmeklēšanas stadijā, bet jūs kā ģenerālprokurors tagad sakāt, ka tā nav taisnība?
Es neteicu, ka tā nav taisnība. Mans viedoklis – šis saturs tādā veidā nebija jāsniedz. Tas nodarīja lielu kaitējumu tiesu varai, Rīgas apgabaltiesai. Mani interesē, vai pēc pusgada vai gada būs kaut kas noskaidrots, vai tas paliks klaja paziņojuma veidā. Es ļoti ceru, ka būs rezultāts. Bet ja nebūs? Tad varēs pateikt – nu, redziet, kas tas bija? Bleķis tas bija! Ir jābūt pamatojumam, lai publiski izteiktu šādas lietas.
Juta Strīķe intervijā mums atzina, ka tieši apgabaltiesas vadības maiņa bijusi detonators viņas atlaišanai.
Muļķības!
Kad jūs uzzinājāt par Streļčenoka lēmumu atlaist Strīķi?
Man liekas, ka no masu medijiem.
Vai pirms tam ar Streļčenoku par šiem jautājumiem bijāt runājis?
Nē, nebiju.
Kāds ir jūsu viedoklis par šo rīcību?
Es jau paudu publiski, ka pirmais rīkojums bija nelikumīgs.
Kā interesēm pašlaik kalpo KNAB vadītāja rīcība – korupcijas apkarošanai vai drīzāk pretēji?
Domāju, KNAB vadītāja rīcība nav sasaistāma ar korupcijas apkarošanu vai neapkarošanu, bet gan ar kārtības ieviešanu birojā. Viņa [Streļčenoka] izpratnē, nevis manā. Es neveicu uzraudzību pār biroja personālpolitiku.
Prokuratūras komisijas atzinumā par Streļčenoka darbību minēts: «Saskatāma biroja priekšnieka neizpratne par to, kādā veidā notiek darbs korupcijas apkarošanas blokā.» Kāpēc jūs uzskatījāt, ka Streļčenoks var turpināt darbu?
Pirmkārt, manis vadītā komisija nevērtēja Streļčenoka atbilstību amatam. [Mēs vērtējām] sistēmiskās kļūdas, kas būtu maināmas normatīvajā bāzē, lai uzlabotu KNAB darbu. [Šim citētajam teikumam] ir pavisam cita jēga. Tas ir komisijas locekļu secinājums saistībā ar atskaitēm. Iestāde sastāv no divām daļām, priekšniekam ir divi vietnieki – viens korupcijas novēršanas jautājumos, otrs – apkarošanas. Darbības specifika dažāda. Nevar prasīt no abām daļām, lai tām ir vienāda atskaišu sistēma.
Kā var vadīt KNAB bez izpratnes par apkarošanas bloka darbu?
Tas nozīmē, ka ir jāpilnveidojas, jāmācās.
Ja cilvēkam ir šādi trūkumi…
Nejauciet visu vienā rasolā! Manis vadītā komisija vērtēja normatīvos aktus. Tās atzinums tika nodots Maizīša vadītās komisijas rīcībā, un viņi to ņēma vērā kārtējā ierēdņa novērtēšanā.
Ar kādu atzīmi prokuratūras pārstāvis novērtēja Streļčenoku?
Ar pozitīvu. Manuprāt, C.
Kāpēc prokuratūra pēc KNAB izmeklēšanas mīkstināja pantus tiesnešiem Ziedonim Strazdam un Skaidrītei Buividei?
Šis jautājums jāuzdod prokuroram, kura lietvedībā pašlaik atrodas lieta, jo es nejaucos apsūdzības uzrādīšanas procesā, man ar likumu tas nav atļauts.
Viņa atteicās atbildēt.
Es nevaru piespiest.
Es analizēju līdzīgas lietas, kur tieši tāpat [kā šajā tiesas gadījumā] ir nodarbinātas fiktīvas personas. Kāpēc arhīvu darbiniekus, bibliotekārus sauc pie atbildības pēc viena panta, bet tiesnešus pēc maigāka panta?
Prokuroram acīmredzot ir kāds pamatojums.
Vai tiesneši būtu maigāk jāsoda?
Nē, tieši otrādi – bargāk, jo tiesnesis ir amatpersona, kurai jābūt augstākai atbildībai, tāpat kā prokuroram. Es pajautāšu, kas ir bijis par iemeslu, bet principā sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļā strādā kvalificēti prokurori ar ilgstošu darba pieredzi, un man līdz šim nav bijis pamata apšaubīt viņu godaprātu. Ja KNAB rosinājis sākt vajāšanu pēc tāda panta, nevajag pārspīlēt, ka tā ir patiesība pēdējā instancē. KNAB izmeklētāju līmenis nebūt nav tas augstākais, lai varētu pateikt, ka viņi visu izdara perfekti.
Vai prokuratūru nav saēdusi korupcijas sērga?
Konkrētus piemērus, lūdzu! Ir personas, kuras sauktas pie atbildības saistībā ar koruptīviem noziegumiem, jā. Bet šis jautājums ir no sērijas «visi visur ņem kukuļus».
Esat drošs par savu komandu?
Nē, es nevaru atbildēt par 470 prokuroriem, ka visi ir godīgi. Ik pa brītiņam kāds negodīgs tiek atklāts un saukts pie atbildības.
Nesen prokuratūru pameta Lemberga lietas galvenais virzītājs Andis Mežsargs. Viņš prokuratūrā nostrādājis 19 gadus un izteicās, ka pat paldies par darbu neesat pateicis. Kāpēc tā?
Kā jau viņš apliecināja, no grupas vadītāja pienākumiem tika atbrīvos pēc paša lūguma, jo tiešām bija problēmas ar veselību. Es negribu tagad izvērst – Dieva dēļ, mums nekāda konflikta nekad nav bijis! Bija jautājumi – tika veikta pārbaude par viņa tikšanos ar [bijušo Lemberga advokātu, kas izmeklēšanai sniedzis vērtīgas liecības] Meroni un citām personām. Jā, es rekomendēju viņam rūpīgāk izvērtēt ārpusdarba aktivitātes un sakarus. Par to, ka paldies netika pateikts – lai tas paliek uz viņa sirdsapziņas. Lai katrs zīmē savu tēlu, kā grib, es neesmu uz viņu apvainojies.
Esat izteicies, ka prokuratūrai trūkst kvalificētu darbinieku, bet tagad to pamet ļoti pieredzējis prokurors spēka gados un ar jūtamu aizvainojumu.
Pret mani varbūt personiski, jā, bet ne pret prokuratūru. Es varu pateikt, ka no prokuratūras aiziet. Viņš nav vienīgais, kurš aiziet, sasniedzot izdienas pensijas vecumu. Pagājušajā gadā aizgājuši seši cilvēki. Arī jauni, spēka pilni cilvēki, kuri varētu vēl strādāt, bet viņi stāsta, ka ir noguruši. To laikam zinātniski sauc par izdegšanu.
Tajā pašā laikā finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūrā strādā virsprokurors Vilnis Ulmis, kurš kopā ar Šleseru un korupcijas skandālos ierautiem Jūrmalas domniekiem spēlē zolīti un gozējas dzeltenajos medijos.
Es nelasu dzelteno presi. Lūdzu, kur tad ir mūsu korupcijas vajātāji, kāpēc man nav šādas informācijas?
Ciktāl jūs esat mainījis iekšējo klimatu un sabiedrības priekšstatu par prokuratūras darbu?
Kopējie rezultāti nav kļuvuši sliktāki, absolūti ne. Ka mums būtu slikts iekšējais klimats – nevaru apgalvot.
Bet kāpēc Mežsargam ir aizvainojums? Vai tas nav saistīts ar Lemberga lietu?
Nē, ja lasījāt Playboy interviju, tad zināt, ka neesmu viņam [izmeklēšanu] traucējis, kā mēģina to pasniegt.
Runājot ar jūsu kolēģiem prokuratūrā, ir iespaids, ka jūs patiešām neesat licis šķēršļus darbam pie šīs lietas.
Paldies Dievam, kā jūs mani iepriecinājāt!
Bet pēdējā laikā dažiem ir radusies sajūta, ka esat ne vien zaudējis interesi par izmeklēšanā vēl esošo Ventspils amatpersonu lietu, bet tā jums kļuvusi nepatīkama. Vai tā ir?
Nē, tā nav. Neviens nav vērsies pie manis ar lūgumu, ka būtu vajadzīga palīdzība. Tiklīdz ir bijuši jautājumi, kad izmeklēšanas grupas pārstāvji pie manis ir nākuši, ir sniegta maksimāla palīdzība. Man nav jāiet pie viņiem.
Kad un kādu rezultātu atlikušajā procesā prognozējat?
Atkarīgs no tā, kā tiks izskatīts kriminālprocess, kas pašreiz ir Rīgas apgabaltiesas lietvedībā Lemberga un citu personu apsūdzībā. Ja tiks notiesātas personas, tas ir pamats, lai virzītu [nākamo] procesu uz tiesu. Jo vienā gadījumā runa ir par to, ka ir iegūti līdzekļi noziedzīgā veidā. Šajā [nepabeigtajā] lietā ir runa par to legalizāciju. Ja nav konstatēts, ka līdzekļi ir noziedzīgi, tad nevar būt legalizācija. Šie divi procesi ir ļoti cieši saistīti. Līdz ar to pašlaik prognozēt tālāko virzību [nevar]. Katrā ziņā grupa ir liela un strādā. Ja kāds apgalvo, ka tiek likti šķēršļi vai apzināti novilcināta izmeklēšana, lūdzu, konkrētus faktus!
Vai kopš ievēlēšanas ģenerālprokurora amatā esat personiski ticies ar Lembergu?
Nekad dzīvē personiski neesmu ar viņu ticies.
Runājis pa telefonu?
Nē. Piedodiet, nevaru apmierināt šo [versiju], ka esam čomi ar Lembergu.
2010.gadā jautājām, vai Latvijā ir notikusi valsts nozagšana. Atbildējāt ar pretjautājumu, ko ar to saprotam, un solījāt apdomāt pēc apstiprināšanas amatā. Kāda ir atbilde tagad – vai Latvijā ir notikusi valsts nozagšana?
Tas būtu pārāk skaļš apgalvojums. Tagad runāt, ka Latvija būtu mafioza valsts, kurā viss notiek šauru personu loku interesēs, kā tas tiek pasniegts par Rīgas apgabaltiesu, – viennozīmīgi ne. Ir ļoti daudz pozitīvu izmaiņu. Protams, ir noziegumi, kur parādās sasaiste ar valsts institūcijām, bet runāt par globālu tiesiskuma krīzi un valsts nozagšanu nav īsti [pamata].
Kāpēc tā sauktā oligarhu lieta nav nonākusi prokuratūrā?
Savākt informāciju no dažādām valstīm par ārzonu firmām ir ārkārtīgi sarežģīti. KNAB strādā, bet virzība ir lēna. Jāņem vērā, ka pretējā puse, kura veic pretdarbību, arī nestāv uz vietas un negaida.
Vēl viens oligarhu interešu punkts ir airBaltic. Kāpēc valsts nav spējusi divarpus gadu laikā nopratināt bēguļojošo Fliku?
Prokurors pašreiz lemj, izvērtē tālāko reakcijas ceļu. Ir sagatavota apsūdzība, ir vairāki risinājuma varianti.
Ne tikai šī lieta kavējas – Rīgas pils nodega pērn pirms Jāņiem.
Vēl aizvien nav ekspertīzes. Izmeklētājs nevar paņemt un [kā] ugunsgrēka cēloni kaut ko ierakstīt. Būs ekspertīzes, procesā uzreiz būs strauja rīcība.
Liepājas metalurga lieta – publiska informācija liecina, ka uzņēmums ilgākā laikā iztukšots, bet nupat Liepājas prokurors atcēlis aizdomās turamā statusu akcionāriem Zaharjinam un Segalam. Kā to skaidrojat?
Kā mani informēja, šie lēmumi bijuši procesuāli vāji.
Kas pie tā vainīgs?
Tas ir policijas izmeklēšanas līmenis. Neviens nenoliedz, ka ir švaki izmeklētāji.
Kuram par to jāuzņemas atbildība?
Valstij. Kur jūs ņemsit augsti kvalificētos izmeklētājus, ja alga viņiem ir 400 vai nedaudz vairāk latu mēnesī? Valsts policijā ir priecīgi, ka vispār kāds atnāk. Turklāt par izmeklētāju var strādāt jebkura persona bez juridiskās izglītības, ja izgājusi sešu mēnešu mācības. (Nopūšas.) Tāpēc tā ir.
Nākamā gada vasarā beidzas jūsu pilnvaras. Vai gribētu turpināt?
Neesmu domājis. Tas būs mans individuāls lēmums, vai gribēšu turpināt, jo man būs izdienas pensija. Liela nozīme ir tam, kāda būs Saeima un Ministru kabinets. Ja skaidri redzu, ka sastāvs izveidojas tāds, ka balsos pret mani tamdēļ, ka vajag paklausīgāku, pakļāvīgāku, tad kāpēc man jāuzprasās?
Kā novērtējat prokuratūras darbu desmit ballu skalā?
Seši punkti, jo arī prokuratūra nav nekāda ideālā iestāde, kurā viss notiek perfekti. Tā ir laba atzīme, sešinieks.
Esat pacēlis to savā termiņā?
Katrā ziņā zemāk nav kļuvis, bet, vai labāk, ne man vērtēt.
Es uzskatu, ka visu izšķir cilvēki. Cilvēki [prokuratūrā] tiek mācīti, iespēju ietvaros stimulēti. Kopumā ņemot, Dievs dod, lai es kļūdītos, bet man šķiet, ka pēdējā laikā cilvēku attieksme pret pienākumiem ir kļuvusi sliktāka. Krīze ir veicinājusi to, ka iestājusies nihilistiska attieksme – priekš kam man tas jādara, ja varu nedarīt? Kāpēc jādara kvalitatīvi, ja varu mazāk kvalitatīvi? Negribu teikt, ka visiem, bet man tāds iespaids rodas. Tagad, gatavojoties gada pārskata sanāksmei, jau zinu, ka man būs ļoti asa saruna ar virsprokuroriem. Kā jūs domājat, vai man ir patīkami dzirdēt par to pašu Liepājas metalurga lietu, ka ir jāatceļ nekvalitatīvi lēmumi? Principā tagad ir tā, ka viena daļa virsprokuroru izvēlas būt par labajiem onkuļiem un tantēm saviem padotajiem. Ir jāprasa atbildība no katra konkrēta izpildītāja. Ja [izmeklēšanu] uzraugošais prokurors strādā nekvalitatīvi, viņa darbs jākontrolē virsprokuroram, nevis ģenerālprokuroram Rīgā. Ir runa par katra atbildību. Ne tikai prokuratūrā, jebkurā sistēmā – tiesā, policijā.
Vai pats strādājat ar simtprocentu atdevi, vai tomēr rēķināties ar pārējo tiesu varas atzaru gribu, noskaņām, politiku?
Man ir svarīgi, lai, pieejot pie spoguļa un paskatoties acīs, es varu pateikt sev, ka neesmu nelietis. Ka godīgi daru savu darbu. Lai saviem bērniem to varu pateikt. Pārējais, ko raksta – to es pieņemu. Var taisnoties, tik un tā to neviens neņems vērā. Pilnīgi bezcerīgi. Tikai darbi var kaut ko parādīt.
Zinātne Mikipeles lielumā
Ne starptautiski atzītiem ekspertiem un ierēdņiem, bet pašiem zinātniekiem jāattīsa Latvijas zinātne, pārliecināta IZM par zinātni atbildīgā Agrita Kiopa
Ne dienu bez satraukuma pilnām ziņām par vēl kādu zinātnisko institūciju, kura Latvijas zinātnes starptautiskajā izvērtējumā saņēmusi tik zemu atzīmi, ka nu būs jāslēdz ciet. Vispirms savu neapmierinātību par vērtējumu cita pēc citas pauda Latvijas lielākās augstskolas, tad humanitāro zinātņu institūti, visbeidzot arī Nacionālā botāniskā dārza institūta vadība, uzdodot retorisku jautājumu – kas tad nu būs, slēgsim arī Nacionālo operu un Nacionālo teātri?
Sašutumam ir iemesls, jo neviena no vērtētajām institūcijām nav saņēmusi un iepazinusies ar starptautiskās komisijas analīzi. Izplatīta tikai «liecība» bez jebkādiem paskaidrojumiem, un mūsdienās pat sākumskolas skolēni par šādu vērtējumu celtu traci, kur nu vēl zinātnieki, kas pieraduši runāt «pierādījumos balstītā» valodā. «Mainoties valdībai, normālie attīstības darbi kļūst par politikas sastāvdaļu,» pragmatiski paskaidro Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece Agrita Kiopa, kura ir atbildīga par zinātnes nozares attīstību. «Taču es priecājos, ka zinātnisko institūtu izvērtējums ir dienas kārtībā, jo, lai kāda būtu zinātnieku reakcija, par zinātni runā, un tas ir ļoti daudz.» Viņa domā – izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis ar novērtējuma datu publiskošanu pasteidzās, lai nodrošinātos pret risku, ka nākamais ministrs atstāj tos neizmantotus. Uguns pakulās ir, to nevar nepamanīt.
Ar Agritu Kiopu tiekamies kafejnīcā līdzās ministrijai, kur viņa vēlīnas brokastis apvieno ar interviju, atbildēm uz telefonzvaniem, līdzi paņēmusi arī datoru. Viss viņas līdzšinējā dzīvē ir saistīts ar zinātni – bijusi studente Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU), Latvijas Universitātē (LU), doktorantūrā studējusi Čikāgā un Atlantā, bet zinātnieku mobilitāti pētījusi Liverpūlē. Vēl pagājušā gada 4.maijā viņa aizstāvēja doktora disertāciju, bet jau 15.maijā sāka strādāt ministrijā, uzņemoties atbildību par augstākās izglītības un zinātnes attīstību. Uz jautājumu, kādēļ neturpināja akadēmisko karjeru, atbild: «Tā ir izglītota cilvēka atbildība – ja redzu darbu un zinu, kas jāizdara, tad jāsaņemas un jāstrādā!»
Lai cik liels būtu medijos tiražētais īgnums par zinātnisko institūtu izvērtējumu, Kiopa angļu mierā uzsver – zinātne jāvērtē reizi sešos gados, bet Latvijā tas nav darīts kopš 1992.gada. Atspēkojot sociālajos tīklos parādījušos apgalvojumu, ka vērtētāji bija večuki, kas zinātniska priekšlasījuma laikā aizsnaužas, Kiopa gari un plaši stāsta, kā vērtētas sešas zinātnes nozares, katrai tika piesaistīti seši, septiņi vai astoņi starptautiski augstu novērtēti zinātnieki, visiem ir darba pieredze Eiropas Zinātnes fondā, kas regulāri nodarbojas ar pētniecisko institūtu izvērtēšanu. Viņu darbs tika organizēts ar Ziemeļu ministru padomes un zinātnes institūta Nordforsk palīdzību.
Izvērtēšana tika sākta ar visu zinātnisko institūtu pašvērtējumiem no 2006. līdz 2011.gadam, eksperti apkopoja visas publikācijas, ko katra zinātniskā institūcija jelkad ir publicējusi. Viņi saņēma arī ziņas par visiem zinātniekiem un viņu veikumu. Sākot strādāt, vērtētāji gan atklāja, ka institūcijās jau notikušas daudzas izmaiņas, tāpēc tām tika dota iespēja papildināt ziņojumus ar informāciju par 2012.gadu. Piemēram, RTU jau tagad ir pārstrukturizējusi savus institūtus, izstrādāti iekšējie noteikumi zinātnes bāzes finansējuma saņemšanai. «RTU savu attīstības ceļu ir sākusi, un to var redzēt – pieaug publikāciju skaits. Viņi ir uz pareizā ceļa,» saka Kiopa. Otrs misēklis – nebija izveidota atsevišķa komisija meža un lauksaimniecības zinātnes izvērtēšanai. Kad Kiopa sāka strādāt ministrijā, viņa lūdza šo absurdu novērst, un tas tika izdarīts. Tagad viņai nav nekādu šaubu, ka vērtētāji izdarījuši visu iespējamo, lai objektīvi novērtētu Latvijas zinātnieku veikumu.
Sarunas laikā Agrita Kiopa vairākkārt uzsver, ka nevienu ar vieninieku vai divnieku novērtēto institūciju neklapēs ciet. Taču, jā, rekomendācijās ierakstīts, ka to finansēšana no valsts budžeta ir nelietderīga. «Grūti nepiekrist, ka tā ir valsts līdzekļu izšķērdēšana,» saka Kiopa. Tomēr viņa nedomā, ka kāds «jāizmet no laivas». «Mums jādomā, kā palīdzēt konsolidēties, attīstīties. Taču tas, kā tas notiek, ir pašu augstskolu ziņā,» saka Kiopa, norādot – vairākums zemu novērtēto institūciju ir autonomu augstskolu pārraudzības iestādes, fakultātes un katedras.
Viena no acīmredzamām problēmām – fragmentācija un sadrumstalotība. Piemēram, LU Matemātikas un informātikas institūtā ir divas zinātnieku kopas, kas iesniedza par sevi pašvērtējuma ziņojumus, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē – trīs. Jādomā, kā pārorganizēt institūtu un projektu vadību. Lai palīdzētu zinātniekiem to izdarīt, no ES struktūrfondiem paredzēts piešķirt 15 miljonus eiro zinātnes sistēmas pārstrukturizācijai.
Otra problēma, uz ko gan norādīts jau gadiem ilgi, līdz pat bezcerīgam apnikumam – no valsts budžeta ir atvēlēts pārlieku maz naudas, lai būtu iemesls runāt par zinātņietilpīgas ekonomikas radīšanu. «Komersanti nedos tik daudz naudas, cik vajag zinātnei,» saka Kiopa, norādot – zinātni nevar taisīt ar dakšu rokās un gumijniekiem kājās. Bet zinātnes bāzes finansējums ir tikai 25% no aprēķinātās nepieciešamās minimālās summas. Šāgada pirmajam pusgadam tie ir septiņi miljoni eiro. Zinātne, kas kādreiz bija liela un ietekmīga, pēdējo gadu laikā sarukusi līdz «Mikipeles lielumam». Kiopa norāda, ka jābūt politiskam uzstādījumam – ir mums vajadzīga zinātnes sabiedrība vai ne. Ja tādu gribam, tad jāmaina zinātnes pārvaldība, jāpārstrukturizē darbs, jāpalielina finansējums un jāgādā par tā mērķtiecīgu sadalījumu.
Trešā kļūda, uz ko daiļrunīgi norāda vērtējums «2» daudzām augstskolu fakultātēm un katedrām – augstākās izglītības iestādes ir tik ļoti koncentrējušās uz lekciju lasīšanu, ka nav gādājušas par zinātnisko darbu. «Mēs esam aizmirsuši, ka nevar govi tikai slaukt, govs arī jābaro. Pasniedzējiem nav dots apmaksāts laiks zinātniskajam darbam. Nav!» norāda Kiopa. Rezultātā nav neviena, kas jaunajiem izstāstītu, kā iekļauties starptautiskajā zinātnieku apritē. «Savam Liverpūles pētījumam šeit, Latvijā, intervējot jaunos zinātniekus, uzdevu jautājumu, kāda ir viņu publicēšanās stratēģija un kā viņi to apguva, kā viņu doktora darba vadītājs palīdzēja. Atbilde bija – doktora darba vadītājs deva grāmatas lasīt un neko neteica par publicitāti,» stāsta Kiopa. Tikai tad, kad jaunie tiek uz starptautiskiem pasākumiem, viņi ierauga, cik plašs un interesants ir pētījumu lauks, kādas ir iespējas strādāt. «Ja kāds vīpsnā par to, ka jābrauc uz māla pētniecības konferenci Brazīlijā, es saku: ir jābrauc! Jo arī uz mūsu 15 zinātniskajiem institūtiem, kas atzīti par labiem un ekselentiem, brauc interesenti no visas pasaules. Tie ir pasaules zinātnes kartē,» saka Kiopa, kas kādreiz pētīja zinātnieku darbu, bet tagad mēģina to mūsu valstī pārorganizēt.
Ēdienkarte
Viegla kafija ar saputotu pienu
Laša pīrāgs
Savelkot bilanci
Dombrovskis ir līdzsvara cilvēks – gan personiski, gan politiski
Ja kāds 2009.gada martā būtu pareģojis, ka Valdis Dombrovskis kļūs par visilglaicīgāko Ministru prezidentu atjaunotās Latvijas vēsturē un par vienīgo, kas spējis saglabāt savu amatu pēc divām vēlēšanām, varētu rasties nopietnas bažas par tā cilvēka spriestspēju, varbūt pat par veselo saprātu. Nojaušot tuvojošos krahu, Tautas partija un ZZS bija apgāzušas Godmaņa valdības laivu, lai mudīgi aizpeldētu prom no politiskās atbildības. Dombrovskim bija jākļūst par politisko kamikadzi, ar kura vārdu būtu saistīta, kā daudzi toreiz uzskatīja, neizbēgamā starptautiskās aizdevuma programmas izgāšanās.
Turklāt «vara tika nomesta pie kājām» cilvēkam, kurš nekādi neatbilda populārajam priekšstatam par «līderi», kur nu vēl «krīzes menedžeri». Tādam cilvēkam jābūt izlēmīgam, skarbam, valdonīgam, vārdu sakot – «vecim». Bet Dombrovski viņa partijas biedre Ausma Kantāne bija aplaimojusi ar iesauku Lācītis.
Te nu mēs esam pēc gandrīz pieciem gadiem, un Dombrovskis atvadās no valdības vadītāja krēsla kā premjers rekordists, Eiropā cienīts politiķis, turklāt ar vēl aizvien augstiem popularitātes reitingiem un, kas šķiet gandrīz neticami Latvijas politiskajos apstākļos, faktiski neaptraipītu reputāciju. Savus lielos politiskos mērķus viņš ir sasniedzis – veiksmīgi noslēdzis starptautisko aizdevuma programmu, ievedis valsti eirozonā un radījis apstākļus, lai Latvija jau trešo gadu ir ES ekonomiskās izaugsmes līdere.
Kā viņam tas izdevās?
Skaidrs, ka viņš to nepaveica viens pats, un vislielāko pateicību viņš ir parādā prezidentam Valdim Zatleram, kurš spēlēja izšķirošo lomu lēmuma pieņemšanā par pirmo lielo konsolidāciju 2009.gada jūnijā un kura rīkojumam nr.2 sekojošās vēlēšanas 2011.gadā salauza ZZS, Saskaņas centra un Par labu Latviju vairākumu Saeimā un tā pagarināja Dombrovskim pie valdības stūres atvēlēto laiku.
Tomēr būtu aplami iedomāties, ka Dombrovska veiksmes stāsts ir sagadīšanās. Latvijas politiķi ir kā akrobāti uz virves – neviens tur augšā tik ilgi nevar noturēties nejauši. Dombrovska gājiens bija tik garš, jo viņš, tāpat kā virves dejotājs, spēja saglabāt līdzsvaru un neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi.
Dombrovska personības līdzsvarotība jau kļuvusi par tik pašsaprotamu aksiomu, ka pat viena lūpu kaktiņa noraustīšanās, paziņojot par atkāpšanos, ir radījusi pamatu nerimstošiem minējumiem un teorijām. Spēja saglabāt ārējo mieru bija viena no svarīgākajām personiskajām īpašībām, kas ļāva Dombrovskim veiksmīgi pārdzīvot ārprātīgi saspringtos krīzes laikus. Jādomā, ka viņa nesatricināmais tēls palīdzēja arī vēlētājiem tajā laikā justies mierīgākiem un nodrošināja viņa politisko popularitāti – tie, kas vēl atceras Anatoliju Gorbunovu, zina, ka nozīmīgai daļai latviešu vēlētāju tieši stabilitāte un atturība šķiet sevišķi pievilcīgas politiķa īpašības.
Taču līdzsvars bija arī Dombrovska politiskās stratēģijas un taktikas galvenais vadmotīvs. Viņš gribēja panākt budžetā balansu, lai izdevumi būtu līdzsvarā ar ieņēmumiem, un tas bija svarīgi ne tikai laikā, kad valdības darbus uzraudzīja starptautiskie aizdevēji, bet arī pēc tam, kad priekšplānā izvirzījās otrs svarīgais mērķis – iestāties eirozonā.
Savukārt visos citos politiskajos jautājumos Dombrovskim svarīgākais bija taktiskais līdzsvars – atrast risinājumu, kas atbilst konkrētā jautājumā iesaistīto interešu grupu īpatnējam svaram. Nereti radās iespaids – ja šie jautājumi neskāra budžeta deficītu vai eiro, viņa interese par konkrēto rezultātu bija visai minimāla, ka tik visas iesaistītās puses nonāk pie kāda risinājuma.
Šī gatavība «dīlot», kā to nosaucis bijušais izglītības ministrs Ķīlis un tā pavairojis mūsu valodas nevārdu krājumu, saprotamā kārtā kaitināja cilvēkus, kuri par galveno šķērsli racionālai politikai un attīstībai uzskata daudzās iesīkstējušās interešu grupas – vai tās būtu augstākās izglītības protekcionisti, pašvaldību dinozauri, ostu komandieri, Krievijas gāzes lobijs vai kādi citi ar privilēģijām un ietekmi bruņojušies labieši.
Taču politikā nekas nenotiek vienkārši tāpēc, ka patiesība un taisnība ir tavā pusē. Šai taisnībai ir jābūt politiski efektīvai. Ja Dombrovskis būtu aktīvāk iesaistījies cīņās ar dažādām interešu grupām, varbūt vairāk būtu sasniegts. Taču tikpat labi varēja notikt kā savulaik Repšem, kurš kā premjerministrs sāka cīņu visās iespējamajās frontēs un ātri vien izlidoja no valdības vadītāja krēsla, neko daudz nesasniedzis.
Pirms pieciem gadiem budžeta deficīta samazināšana un eiro ieviešana nebija pašsaprotami mērķi, par kuriem valdītu plaša politiska vienprātība. Drīzāk otrādi – šajos gados nereti likās, ka Dombrovskis ir starp retajiem politiskajā elitē, kurš šos mērķus konsekventi publiski aizstāv. Taču viņš tos sasniedza, un savā ziņā nav pārsteigums, ka līdz ar šīs programmas izpildīšanu viņš aiziet, jo nav vairs iemesla palikt.
Citiem noteikti ir citi mērķi, kas viņiem liekas svarīgāki. Dombrovska mācība viņiem ir skaidra. Nav iespējams panākt visu un uzreiz, tomēr var sasniegt lielu mērķi, ja esi gatavs iet pa virvi – saglabāt līdzsvaru un neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi.
Komentārs 140 zīmēs
Baņķieriem nedienas tiesā. Londonā nolemj Antonovu izdot Lietuvai, Latvijā noraida Kargina un Krasovicka lūgumu atdot viņiem Parex akcijas.
Prēmija darbiniekam, kas ilgstoši nav darbā, ir tikai viens piemērs izšķērdībai, ko Valsts kontrole atklājusi ZZS vadītās Jelgavas pašvaldības uzņēmumos.
Sagadīšanās? Snoudens nevarēja bez palīdzības piekļūt visiem viņa publiskotajiem dokumentiem, saka ASV amatpersonas. Tagad viņš ir Maskavā.
Kļūda Streļčenoks
Amata saglabāšanai KNAB priekšnieks pārvērš biroju par politisko cīņu lauku
Valdības meistarošana aizbīdījusi ēnā citu krīzi – konfliktu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Pēdējā mēneša laikā šis konflikts, kas līdz tam it kā bija bijis starp biroja vadītāju Jaroslavu Streļčenoku un viņa vietnieci Jutu Strīķi, ir pacelts kvalitatīvi jaunā pakāpē. Biroja priekšnieks izvēlējies taisīt politiku.
Varbūt Streļčenoks bija cerējis atrisināt ieilgušo konfliktu pa valdības veidošanas un gadumijas burzmu, kad 20.decembrī atlaida Strīķi no darba. Taču Ministru prezidents Valdis Dombrovskis 7.janvārī atcēla viņa rīkojumu. Juristi, kuri premjerministra uzdevumā izvērtēja dokumentus, bija konstatējuši, ka Streļčenoka lēmums bijis prettiesisks. Arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers ir atzinis, ka Strīķes atlaišanā pieļauti vairāki tiesiski pārkāpumi un Streļčenoka rīkojums bijis nelikumīgs.
Tomēr 14.janvārī KNAB priekšnieks vēlreiz atlaida savu vietnieci. Un paziņoja, ka Dombrovska lēmums atcelt viņa rīkojumu bijis «politisks». Piedāvāja arī savas «versijas un pārdomas» – Strīķes palikšana amatā esot svarīga premjerministra partijai, un Dombrovskis savu lēmumu par viņa rīkojuma atcelšanu varētu būt pieņēmis, «lai slēptu kāda veida informāciju».
Streļčenoks jau oktobra beigās bija mēģinājis māt ar politisku sētas mietu. Piecu KNAB nodaļu vadītāji bija nosūtījuši premjerministram vēstuli ar aicinājumu izveidot komisiju, kura izvērtētu priekšnieka atbilstību amatam. Streļčenoks to nodēvēja par viņa «nomelnošanas kampaņu», kurai esot kāda «politiska aizmugure».
Tobrīd vēl bija cerības, ka tas pasprucis neapdomīgi un KNAB priekšniekam pietiks prāta pašam nesākt graut biroja sūri grūti sargāto politiski neatkarīgas iestādes reputāciju. Ka attapsies, ka «mēles darbība nedrīkst būt ātrāka par smadzeņu darbību», kā tolaik viņam un citiem konfliktā iesaistītajiem novēlēja ģenerālprokurors. Katrā ziņā Streļčenoka mēģinājums uzdot savu atrašanos amatā par KNAB politiskās neatkarības kritēriju – ka viņš zaudēšot ticību biroja neitralitātei, ja zaudēs savu amatu – šķita bērnišķīgi nenopietns.
Diemžēl nu vairs nav šaubu, ka savu nespēju vadīt KNAB Streļčenoks izvēlējies aizbildināt ar konkrētu politisku spēku vēlmi to vadīt. Izklausās ironiski viņa runātais, ka premjerministra lēmums atcelt viņa prettiesisko rīkojumu varot iedragāt biroja reputāciju un ka «tās ir politiskas spēles, un es negribu, lai iestādi tajās ievelk». Streļčenoks pats ir sācis spēli, kurā viņam neizbēgami jānostājas konkrētu politisko spēku pārstāvja pozā, un līdz ar to KNAB tiek vismaz šķietami pataisīts par partiju cīņu lauku un politisku ieroci.
Tas ir vissliktākais, kas var notikt ar korupcijas apkarošanas iestādi. Un tieši tas diemžēl notiek. Streļčenoks faktiski grauj paša vadīto KNAB.
Lai nu kurš, bet Aivars Lembergs jau nu noteikti saprot Streļčenoka darītā svarīgumu. Latvijas slavenākais smagos korupcijas noziegumos apsūdzētais slavē valsts galvenās korupcijas apkarošanas iestādes vadītāju kā priekšnieku ar pašcieņu, kurš ievērojot likuma garu un burtu. Toties Strīķe un SAB direktors Jānis Kažociņš esot bijuši Jaunā laika ielikteņi divās «stratēģiski svarīgās iestādēs» ar mērķi «kontrolēt un vadīt politiskos procesus caur šīm iestādēm», turklāt Strīķei vēl bijis arī uzdevums veikt «politisko propagandu», Lembergs stāsta.
ZZS ilggadīgais «premjerministra kandidāts» gremdējas atmiņās – savulaik Aleksejs Loskutovs «definēja, ka ir apņēmies nebūt zem Strīķes tupeles» (kā atceramies, Loskutovu Saeima apstiprināja amatā pēc viņa sarunas džipā ar Lembergu), taču «pēc dažiem mēnešiem viņš jau bija zem Strīķes tupeles». Neesot klājies labāk arī viņa pēctecim priekšnieka amatā Normundam Vilnītim. Līdzīgu «scenāriju» Lembergs esot prognozējis arī Streļčenokam. «Tur es kļūdījos,» viņš nu gandarīti atzīst. «Streļčenoks ir parādījis, ka ir sevi cienošs, likuma garu un burtu ievērojošs priekšnieks. Ar to viņš ieiet vēsturē.»
Jo ātrāk Streļčenoks kā KNAB priekšnieks būs vēsture, jo labāk birojam un tiesiskumam Latvijā. Viņam pašam loģisks turpinājums būtu politiķa karjera kādā no partijām, kura atbilst viņa un Lemberga priekšstatiem par tiesiskumu. Instrukciju un rīkojumu blāķu krāmēšana, ko Streļčenoks uzskata par likuma varu, jo, redz, «kārtībai jābūt», groteski neiet kopā ar viņa iztēloto politisko spēku konfrontāciju birojā.
Diemžēl Streļčenoks to acīmredzot nesaprot un amata labad ir gatavs upurēt KNAB, pats kļūdams par biroja apkarojamo politiķu marioneti. Tātad KNAB konfliktam vienkāršu risinājumu nebūs. Taču, tos meklējot, būtu jāformulē problēma un jāizvairās gan no virtuves līmeņa klišejām par Strīķes nespēju sadzīvot ne ar vienu priekšnieku, gan no ieteikumiem pārstrukturēt KNAB un visu korupcijas novēršanas un apkarošanas sistēmu. Arī labā sistēmā var gadīties kļūdas. Šajā reizē kļūda ir Streļčenoks priekšnieka amatā. Šī kļūda jālabo.
Komentārs 140 zīmēs
Gaisma no rokas rokā. Jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā pirmās grāmatas nonāca pa Grāmatu draugu tūkstošu ķēdi.
Institūtu zeme. Latvijā būtu jāslēdz 22 par zinātniskiem dēvēti institūti un tiem līdzīgi iestādījumi, vērtē starptautiski eksperti.
Pievilkšanas spēks. Ukrainā masu protesti pret prezidenta pavērsienu uz Austrumiem, tikmēr oficiālas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā sākusi Serbija.
«Te nu mēs esam»
Barikāžu laiku atceramies ar nostalģiju, jo šodien pietrūkst sajūtas, ka cilvēks nav viens publiskajā telpā
Šodien, kad politiķi un juristi kanonizē tautu kā laikam pāri stāvošu abstraktu vienību, ir vērts atcerēties, ka tauta ir vēsturiska, sociāla un visnotaļ ķermeniska. Piemēram, uz 1991.gada barikādēm neieradās jau noformēta tauta, bet gan cilvēki – no malu malām un dažādiem dzīves gājumiem, kuri kļuva par tautu uz barikādēm. Šī tauta nebija vienveidīga, taču tā vienojās pārliecībā, ka mēs – tie, kas esam šeit un tagad – vēlamies veidot kopēju nākotni.
Šī sajūta vairojās, kamēr cilvēki vēla baļķus, nomainīja cits citu sargposteņos, lēja tēju un dalīja pīrādziņus, kūra ugunskurus un apsprieda politiku. Bija arī bailes, vēsturiskas plaisas, spriedze, neuzticība un ideoloģija, taču, galu galā, cilvēkiem rūpēja, lai otram nav auksti. Šī taustāmā publiskā socialitāte kļuva par vienu no tautas stūrakmeņiem.
Barikāžu laiku ļaudis mēdz atcerēties ar nostalģisku pieskaņu, jo šodien pietrūkst sajūtas, ka tu, cilvēks, neesi viens publiskajā telpā. Ka tie, kas tev iet blakus vai nāk pretī, nav konkurenti, apspiedēji vai piektā kolonna, bet līdzcilvēki. Un te nav runa par draugiem vai ģimenes locekļiem, bet par nepazīstamiem cilvēkiem, ar kuriem kopā jūties līdzatbildīgs par šodienu un rītdienu. Tu viņus ne mīli, ne nīsti. Tu pat nezini, kā viņus sauc. Bet – te nu mēs esam, kā teica Gints Knoks tviterdiskusijā par Satversmes preambulas alternatīvajiem variantiem.
Pēdējos gados ir bijuši vairāki «te nu mēs esam» jeb šķietamas publiskās kopības momenti. Finanšu krīzē valdība pieprasīja solidaritāti no iedzīvotājiem. Visiem nācās savilkt jostas, lai valsts izķepurotos no bedres. «Te nu mēs esam» kļuva par ideoloģiju, kura līdzēja pārdalīt krīzes nastu, smagāko daļu uzliekot iedzīvotājiem.
Krīzei sekoja valsts valodas referendums 2012.gada februārī, kurš radīja starptautisku eiforiju par tautas spēju «celties un iet». Daudzi uz balsošanas iecirkņiem devās pārliecināti par neizbēgamiem draudiem, kas veicināja kopības izjūtu ar līdzīgi domājošiem. Barikāžu laikā frontes līnija tika vilkta starp OMON kā militāru vienību un cilvēkiem, kas vēlējās veidot savu nākotni neatkarīgā valstī, bet referenduma laikā šī frontes līnija bija starp tiem, kas, iespējams, bija stāvējuši blakus uz barikādēm. Kopības sajūta bija, taču šajā reizē «te nu mēs esam» drīzāk izklausījās kā slēdziens pie saplēstu trauku kaudzes.
Sestdien datora ekrānā vēroju, kā cilvēki stājās ķēdē, lai pārvietotu grāmatas no vecās bibliotēkas uz Gaismaspili. Nedaudz nosaluši, taču smaidoši, cilvēki nodeva grāmatas no rokas rokā. Lai kā arī katrs skaidroja šā notikuma nozīmi, visubeidzot grāmatu draugus vienoja pavisam taustāmas lietas – grāmatas, aukstums un attālums no vienas ēkas līdz otrai. Reportieri ziņoja par labo noskaņojumu un kopības sajūtu. Jūtot pacēlumu pat no attāluma, es domāju par rītdienu ar cerību, ka valsts kopienas pamatā ieliksim tādu publisku socialitāti, kura sāksies, nevis beigsies ar domu, ka «te nu mēs esam».
Starts, ne finišs
Līdz ar salu Rīgu piemeklējis Eiropas kultūras galvaspilsētas gods, bet visu Latviju – jauna valdība. Stingrā pamatā sastingušās dubļu plančkas un saule dzidrās debesīs uzreiz rada svētku sajūtu, pat ja aukstums nikni kniebj katrā nepiesegtā miesas pleķī. Japiedomā, lai neapskādētos. Starp citu, šī gudrība der kā salu, tā kultūras un politikas jaunumus sagaidot.
Stāvot grāmatu draugu ķēdē, kas savienoja veco un jauno Nacionālo bibliotēku, pacilājošā sajūta atsauca atmiņā Atmodu. Tādā saviļņojošā brīdī gribas pievērt acis uz organizatoriskām kļūmēm, kas potenciāli ražīgu talku pārvērta drusku haotiskā, bet sirsnīgā burziņā. Tomēr ceru, ka acis nebūs pievēruši paši organizatori un kļūmes apsmadzeņojuši, lai mācītos.
Tāpat baudot mūsu izcilos mūzikas talantus Rīga 2014 atklāšanas koncertā, no prāta nepazūd, ka Eiropas kultūras galvaspilsētā nav modernas koncertzāles un mākslas korifeji līdz ar publiku šajā vēsturiskajā brīdī ir… jā, sporta halles viesi. Svētku prožektori izceļ ne tikai lepnuma vērto, bet arī vēl darāmo.
Jaunveidotā valdība sagādā vislielākas galvassāpes, turklāt nepelnīti, jo dzīro mazs pulciņš, bet paģiras tiks visiem. Kamēr plašajos kompromisos iesaistītie politiķi paši tos pasniedz kā panākumus, lasot «jauno» ministru sarakstu, atliek tikai skumji nopūsties. Ir lasītāju aptauja rāda – tikai 2% tic, ka Straujumas kabinets strādās sekmīgāk par Dombrovska demisionējušo valdību, bet vairākums diemžēl prognozē pretējo. Starts nav cerīgs, taču politika, par laimi, nav sprints, bet gargabalnieku distance – kļūmīgs sākums tomēr nepārsvītro visas cerības.
