Žurnāla rubrika: Svarīgi

Jauna cietuma būve, apejot likumu ar līkumu – šāda politiķu rīcība radītu vielu melnajam humoram par to, kā amatpersonas būvē sev nākamo mājvietu. Taču tie būtu smiekli caur asarām, jo Latvijas jaunā cietuma projekts ir tuvāko gadu vērienīgākais valsts iepirkums. Viena no amatpersonām, kas tā dēļ jau zaudējusi amatu, projekta īstenošanas veidu un izmaksas atklāti sauc par stulbumu vai zagšanu

Trīs mēneši pagājuši kopš lielākās traģēdijas neatkarīgās Latvijas vēsturē, kad būvniecībā pieļautas kļūdas, ko rada alkatība un pieļauj koruptīva sistēma, maksāja dzīvību 54 cilvēkiem. Diemžēl nevar teikt, ka notikušais ir mainījis amatpersonu attieksmi pret būvniecības procesiem valsts pasūtījumu uzraudzībā un atklātībā. Vismaz tā vedina domāt process ap tuvāko gadu vērienīgāko valsts būvprojektu – jauna cietuma celtniecību. Kamēr uz Zolitūdē bojāgājušo kapiem sāk dīgt pirmie asni, valsts pārvaldes mūžzaļajos džungļos norit grūti saprotamas kustības, kas rada aizdomas par izvairīšanos no publiskā iepirkuma prasībām, politiķu un to finansētāju ieinteresētību un iespējamiem «otkatiem» jeb nepamatoti sadārdzinātām objekta izmaksām.

Superīgs cietums!

Vecas metāla gultas ciešā ierindā, noskretušas kameras kaktā novilkta veļas aukla ar izžautiem apģērba gabaliem, aprūsējušas restes un tumši, kopš padomju laikiem nekrāsoti koridori – šādus kadrus no baisākajiem cietumiem Latvijas sabiedrība var redzēt ikreiz, kad kārtējais tieslietu ministrs dodas iepazīties ar situāciju ieslodzījuma vietās. 

«Cilvēka cieņu pazemojoši apstākļi» ir šo cietumu biežākais raksturojumus Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniegtajās sūdzībās pret Latviju, un valsts ir maksājusi desmitiem tūkstošus latu, kompensācijās par Eiropā zaudētajām lietām. Mūsu valsts pastāvīgi saņem kritiku saistībā ar konvencijas pārkāpumiem, kas aizliedz spīdzināšanu un necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību cietumos, bet galvenais – šādi cietumi kalpo kā noziedzības akadēmijas, kurās nav iespējams ieslodzītos labot un resocializēt.

Tāpēc Latvijas valdība pērn februārī pieņemtajā ieslodzījuma vietu attīstības koncepcijā beidzot apstiprināja plānu par jauna cietuma būvēšanu.

Šobrīd valstī ir 12 ieslodzījumu vietas, senākā no tām atrodas vēl 1833.gadā būvētā ēkā, bet par jaunākajiem nosacīti varētu uzskatīt vairākus korpusus Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē – būvniecības un rekonstrukcijas darbi tur noslēdzās 2012.gadā.

Valda Dombrovska (Vienotība) vadītais Ministru kabinets nolēma, ka pirmo jauno cietumu būvēs Tieslietu ministrija par valsts naudu ar publiskā iepirkuma metodi. Kā dārgāka un līdz ar to valstij neizdevīga tika noraidīta iespēja cietumu būvēt publiskās un privātās partnerības ietvaros. Saskaņā ar valdības apstiprināto koncepciju, cietumam jātop Olainē. Šī vieta izvēlēta tāpēc, ka tuvu Rīgai – nav tālu līdz tiesām, laba pieejamība cietuma darbiniekiem, konvojam, turklāt pašreizējam cietumam esot «pietiekoši liela brīvā teritorija» un iespējams valsts īpašumā iegūt arī cietumam pieguļošo teritoriju.

Jaunais cietums iecerēts multifunkcionāls – tajā varētu izvietot 1200 ieslodzītos, gan vīriešus, gan sievietes, dažādos slēgta un atklāta tipa cietuma korpusos. Ja šis projekts izdotos, valsts varētu slēgt Šķirotavas un Iļģuciema cietumus, atsavināt šos zemes gabalus un atslogotot arī Rīgas centrālcietuma nodaļas, kurās šobrīd sodu izcieš valsts amatpersonas. Pēc tam varētu tapt vēl viens jauns cietums Kurzemē – tā atrašanās vieta gan nav skaidra, bet šis cietums varētu uzņemt arī līdzšinējos Jelgavas un Jēkabpils cietumu «klientus». Tiktu turpināti darbi arī Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē, saglabāts Rīgas Centrālcietums, bet pašreizējā Grīvas cietuma teritorijā taptu Daugavpils multifunkcionālais cietums.

Valdības koncepcijā jau skaidri ierakstīts, ka pirmais jaunbūvētais cietums izmaksās 78,2 miljonus eiro (55,4 miljonus latu). Kā tieši aplēsta šī summa, gan nav skaidrs. Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Lazdovskis pamato – aprēķini veikti sadarbībā ar partneriem no Norvēģijas, kas Latvijā īstenojuši virkni ar cietumu attīstību saistītus projektus. «To, ka tas izskatās pietiekami precīzs cipars, apliecina arī tas, ka igauņu jaunais aprēķins par Tallinas cietumu, ko viņi plāno nupat, nupat sākt būvēt, ir aptuveni 80 – 90 miljoni eiro,» saka Lazdovskis. Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IVP) priekšniece Ilona Spure skaidro, ka apēķinā par pamatu ņemtas Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādes korpusa būvniecības izmaksas uz kvadrātmetru – šis projekts tika īstenots ar Norvēģijas un igauņu konsultantu atbalstu.

Igauņu pieredze tiek piesaukta nemitīgi. Mūsu IVP sadarbība ar Igauniju un Norvēģiju ilgst jau vairākus gadus – norvēģi gan ar zināšanām, gan finansiāli sekmējuši jauniešu audzināšanas iestādes uzlabošanu Cēsīs, ar igauņiem daudzus gadus Latvijas speciālisti konsultējušies, jo kaimiņvalstī daudz agrāk pievērsta uzmanība cietumu sakārtošanai.

Tomēr tieši igauņu pieredze liek vaicāt – kāpēc Latvijas pirmā cietuma plāni ir tik dārgi? Kā apliecina bijušajais IVP priekšnieks Visvaldis Puķīte: «Balstoties uz igauņu pieredzi, viens jauns cietums izmaksā apmēram 50 miljonus eiro. Ļoti, ļoti superīgs cietums.»

Trešoreiz ar pīpi uz jumta

Igauņi jau ir uzcēluši divus jaunus cietumus un šobrīd plāno trešo. Viņu celtais pirmais cietums izmaksāja tikai 27 miljonus eiro – Tartu cietums 938 ieslodzītajiem tika pabeigts 2002.gadā, pirms nekustamo īpašumu buma. Otrs cietums pabeigts jau trekno gadu izskaņā 2008.gadā – Viru cietums paredzēts 1100 ieslodzītajiem, tā  būvniecība izmaksāja 51 miljonu eiro, bet kopējās izmaksas ar visu aprīkojumu un iekārtošanu sasniedza gandrīz 77 miljonus eiro, Ir noskaidroja pie Igaunijas Valsts Nekustamo īpašumu pārvaldnieka, kas pārraudzīja cietumu būvēšanu.

Pašlaik Igaunijā tiek projektēts trešais modernais cietums Tallinas pievārtē – tas būs vērienīgs atklāta un slēgta tipa ieslodzījumu iestāžu komplekss 1400 ieslodzītajiem, kurā būs arī administratīvais centrs, patvēruma meklētāju centrs, ofisi, veikali, sporta būves, ražošanas ēkas u.c. Šīs būves projektēšanu valsts ir pasūtījusi pērn augustā, tai jābūt pabeigtai šoruden un projektēšanas darbs maksā 1,2 miljonus eiro plus PVN. Celtniecības darbi iecerēti 2016. – 2018.gadā un to summas vēl nav skaidri zināmas, bet tiek lēstas ap 100 miljoniem eiro.

Kāpēc, atšķirībā no igauņiem, Latvija plāno sākt ar dārgu cietuma projektu, kura celtniecība būtu par 50% dārgāka nekā treknajos gados izmaksāja Viru cietuma izbūve līdzīgam ieslodzīto skaitam?   Un kāpēc koncepcijā jau noteiktas precīzas jaunā cietuma izmaksas, lai gan konkrētās vajadzības un prasības nav pat vēl noformulētas? Uz to neviens nevar skaidri atbildēt. Tieslietu ministre Baiba Broka (Nacionālā apvienība) uzsver – jaunā cietuma izmaksas aprēķinājuši eksperti un viņai neesot pamata apšaubīt šīs aplēses. Ministre atgādina, ka ir pagājuši vairāki gadi kopš Viru cietuma būvniecības, «inflācija turpina kāpt un līdz ar to arī būvniecības izmaksas nepaliek mazākas.» Protams, būvniecības konkursā ikvienam interesantam būšot iespēja piedāvāt zemāko cenu.

Stulbums vai zagšana?

Aiz matu galiem pievilktās izmaksas nav vienīgais mulsinošais jautājums par jaunā cietuma projektu. Kaut arī pagājis tikai gads kopš valdības konceptuālā lēmuma par cietuma būvēšanu, kardināli mainījies veids, kādā iecerēts šo projektu īstenot. Koncepcijā rakstīts – projektu īsteno Tieslietu ministrija ar publiskā iepirkuma metodi. Pēc premjera Dombrovska iniciatīvas valdības rīkojuma projektā arī uzdots ministrijai izvērtēt iespēju iegādāties «Igaunijas izstrādāto ieslodzījuma vietu infrastruktūras būvprojektu un, ja iespējams, izmantot to jaunā Olaines cietuma būvniecībai».

Kura igauņu cietuma projekts būtu jāiegādājas, gan netika norādīts. Kāpēc Valdis Dombrovskis īpaši pieteicis sadarboties ar igauņiem, arī nav skaidrs. Uz Ir uzdotajiem jautājumiem par šo cietuma projektu Dombrovskis nav sniedzis atbildes.

Bijušais tieslietu ministrs Jānis Bordāna skaidro, ka viņa laikā noslēgts sadarbības līgums ar igauņiem, «ka viņi mums sniegs palīdzību, bet tas viss neatcēla Latvijas likumos noteiktās prasības [valsts iepirkumam]» un tā kā projekta uzraudzības grupā domas par pareizāko risinājumu dalījušās, tad viņa vadības laikā līdz gala risinājumam netika nonākts.

Taču tagad Tieslietu ministrija, pildot agrāk doto Dombrovska uzdevumu, tuvākajā laikā iesniegs valdībā ziņojumu, kas paredz tieši risinājumu ar igauņu piesaisti, sola Broka.

Tieslietu ministrija skaidro – tiešā veidā Latvija nevarot nopirkt kaimiņvalsts cietuma projektu. «Nokopēt viens pret vienu nevar. Tas ir pilnīgi skaidrs,» saka valsts sekretārs Lazdovskis.

Taču ministrija ir izdomājusi, ka varētu rosināt valdībai uz jauno cietumu kā paaugstinātas drošības projektu attiecināt izņēmumu publisko iepirkumu ziņā – tādā gadījumā netiktu rīkots konkurss Latvijā, bet ministrija noslēgtu vienošanos ar kolēģiem Igaunijā, kuri tad pēc konsultācijām ar Latvijas pusi ne tikai formulētu prasības mūsu jaunajam cietumam, bet arī sludinātu konkursu tā projektētājiem. Faktiski tas nozīmē, ka viss jaunā cietuma projektēšanas posms tiktu iznests ārpus Latvijas.

Ministre Broka uzsver, ka publisko iepirkumu prasības visās Eiropas valstīs esot vienādas un igauņu izsludinātais konkurss ne ar ko neatšķirtos no tāda paša Latvijā – tikai ar to starpību, ka konkursa sludinātāji paši uzņemsies atbildību par šo projekta daļu.

«Mēs noteikti varam mēģināt to darīt paši, bet droši vien mums ir jāapzinās viena pavisam praktiska lieta – mums objektīvi cietuma projektēšanas pasūtīšanā nav absolūti nekādas pieredzes,» izvēli par labu igauņiem skaidro Lazdovskis. Tomēr skaidru atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas valsts plāno igauņu pārraudzībā nodot jautājumus, kas skar projektētāja atlasi un projektēšanu, viņš nesniedz. Vienīgais arguments – šādā veidā Latvija tiktu pie lētāka cietuma projekta jeb pie «prātīga projekta par prātīgu ciparu».

Tomēr arī šis arguments neiztur kritiku, jo Ir rīcībā esošā informācija liecina – slēdzot līgumu ar Igaunijas Nekustamo īpašumu pārvaldnieku, Latvijas izmaksas par jaunā cietuma projekta izstrādi kopumā var sasniegt gandrīz 4 miljonus eiro. Salīdzinot ar pašlaik topošo Tallinas cietuma projektu, tas sanāk vairāk nekā trīskāršs sadārdzinājums. Kāpēc nepieciešama šāda dārga shēma ar Igauniju, nav skaidrs.

Kā jau teikts, Igaunijā ir uzprojektēti un uzcelti divi cietumi un tagad top trešais. Abus uzbūvētos cietumus projektējis viens arhitekts – Kalle Roomus, savukārt būvnieki atšķiras. Iepirkumā par Tartu cietuma būvi uzvarēja Skanska EMV, bet konkurss par Viru cietuma būvi notika ar sarežģījumiem (tā noteikumi tika apstrīdēti kā pārāk ierobežojoši, izskanēja aizdomas par pielāgošanos konkrētiem pasūtījuma veicējiem) un beidzot tajā uzvarēja Merko, kas ir mātesfirma Latvijas būvuzņēmumam Merks. 

Merks jau ir ar pieredzi būvniecības darbos arī Latvijas ieslodzījumu sistēmā – šī firma uzvarēja iepirkumā Cēsu kolonijā, kuras izmaksas pēc IVP vadītājas Ilonas Spures teiktā esot balstītas jaunā cietuma cenas aplēses.

Spure kategoriski atsakās atbildēt, vai atbalsta ministrijas jaunākos plānus cietuma projekta īstenošanā, arī savu personisko viedokli šajā jautājumā nevēlas paust. «Ko manu viedokli… Un rīt mani par to viedokli atlaiž, ja? Tas nav manas kompetences jautājums, mans līmenis ir saturs, ko ieliksim jaunajā cietumā, ne būvniecība, ne projektēšana,» saka Spure. Viņa uzsver – Latvijai patiešām nav pieredzes cietumu būvniecībā, ja neskaita darbus Cēsīs, bet vai ministrija šobrīd izvēlas pareizāko risinājumu, viņa nemākot teikt.

Savukārt bijušais IVP priekšnieks Puķīte, kuru ministrs Bordāns pērn atlaida no amata saistībā ar aizdomām par iespējami neizdevīgu līgumu slēgšanu Olaines cietumam, neslēpj savu neizpratni par ministrijas plāniem: «Latviski tas saucas – stulbi, ja mēs paši sev nozogam naudu. Kāpēc mums jāatdod kādam svešam? Jā, mēs varam pieaicināt [igauņus] kā konsultantus, bet kāpēc mums jāatdod kādam kaut kas?». Viņaprāt, iemesli šādai rīcībai var būt tikai divi: «Vai nu aiz savas stulbības vai aiz tā kaut kas stāv,» viņš secina un papildina – ar šo jautājumu būtu jānodarbojas «kompetentām iestādēm».

Politiskās astes

Jaunbūvējamais cietums ir būtisks projekts jaunās tieslietu ministres Baibas Brokas darba kārtībā – viņa atrada laiku, lai jau pirmajās nedēļās pēc valdības apstiprināšanas kopā ar plašu ministrijas delegāciju apmeklētu Igauniju un tiktos ar potenciālajiem sadarbības partneriem. Broka arī agrāk zināma kā būvniecības jautājumu eksperte un pati nenoliedz kompetenci šajā jomā. Pirms kļūšanas par ministri viņa arī darbojusies šīs nozares interešu lobēšanā, lai arī pati pret šādu formulējumu iebilst. Piemēram, bijušais tieslietu ministrs Jānis Bordāns atceras, ka vēl pirms Zolitūdes traģēdijas, pērn pavasarī Broka aicinājusi ministru pievērst uzmanību Zolitūdes Maximas projekta attīstītāja Homburga interesēm jaunas ēkas būvniecībā Mežciemā, kur iedzīvotāju protesti kavēja projekta virzību. Broka informējusi, ka šajā jautājumā būšot arī «premjera rezolūcija». To, ka jūtīgajos būvniecības jautājumos Vienotības un Nacionālās apvienības politiķu viedokļi mēdz sakrist, apliecina fakts, ka šāda rezolūcija tiešām sekojusi. Rrezolūciju ar lūgumu izvērtēt administratīvā procesa likumā noteiktā pagaidu noregulējuma pārsūdzēšanas lietderību bija parakstījusi premjera pienākumu izpildītāja – tobrīd labklājības ministre Ilze Viņķele, liecina Ir rīcībā esošā informācija. 

Vairākas cietuma projekta virzīšanā iesaistītās amatpersonas Ir apliecināja – jau vairākus gadus, kopš bija skaidrs par vērienīgā valsts iepirkuma tapšanu, par cietuma projektu īpašu interesi izrādījuši arī politisko spēku pārstāvji. Arī ministrijas valsts sekretārs Lazdovskis, kurš šajā amatā nonāca tēvzemiešu ministra Gaida Bērziņa vadības laikā, neslēpj: «Kad tas projekts sākās, dažādi cilvēki nāca ar dažādiem kandidātiem, kuri tad varētu būt tā projekta vadītāji.» Politikai tuvu stāvoši cilvēki ieteikuši šim cietuma projektam dažādus konsultantus, «bet atbildību uzņemsities jūs – ministrija. Piedodiet, mēs te esam pietiekoši daudz pārziemojuši… Esmu gatavs atlasīt personas, kam es tiešām uzticos un zinu, ka mani nepievils. Līdz ar to visi tie CV tika ielikti papīrgrozā,» apgalvo Lazdovskis.

Bažas par šī projekta godīgu norisi likušas arī iepriekšējam ministram Jānim Bordānam nākt ar saviem cilvēkiem šī projekta uzraudzībai – pēc viņa ieteikuma projekta sagatavošanas darbiem piesaistīts bijušais Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta darbinieks Uldis Kiršteins. Ironiskā kārtā viņš savulaik strādājis tā cilvēka vadībā, kurš šobrīd izjūt Latvijas cietumu ikdienu – Rīgas domes kukuļošanas lietā notiesātā Viļņa Štrama pakļautībā. Kiršteins šobrīd ir nekustamo īpašumu biznesā iesaistīts uzņēmējs, savulaik bijusi sadarbība arī būvkompāniju Merks un pastarpinātas saites ar Aināru Šleseru, bet Bordāns saka, ka piesaistījis šo paziņu, kam var uzticēties – viņš saprotot būvniecības jautājumus un var piedalīties uzraudzības sanāksmēs. Savukārt sadarbības jautājumu risināšanai ar igauņiem Bordāns piesaistījis citu paziņu, advokātu Ziedoni Cauni. Pēc Brokas nākšanas Bordāna vietā Tieslietu ministrija sadarbību ar Kiršteinu un Cauni pārtraukusi.

Tikmēr ministrijā un IVP gadiem konsultācijas sniedz cits nekusamo īpašumu eksperts no Tēvzemiešu puses – tas ir Ivo Zutis, uzņēmējs, kas arī finansiāli atbalsta NA. Formāli viņš ir bijis padomnieks gan Puķītem, gan ministram. «Celtniecības jautājumi, kas saistīti ar ieslodzījuma vietu sistēmu, jaunajiem cietumiem, jauno iestāžu veidošanu,» Puķīte uzskaita Zuša kompetencē esošos jautājumus. Viņš arī neslēpj, ka pirms Zuša viņa konsultants šajos jautājumos bijis viens no Ķīpsalas zemju tirdzniecībā iesaistītiem uzņēmējiem – Raitis Tumaševskis, kurš bijis biznesa partneris arī agrākajam tieslietu ministram Aigaram Štokenbergam (Vienotība).

Gana specifiskais cietuma projekts nav bijis arī šķērslis tam, lai konsultantes statusā ministrijai tiktu piedāvāta šobrīd tējas biznesā iesaistīta uzņēmēja Ilze Čeže – bijušā finanšu ministra Ata Slaktera (Tautas partija) biroja vadītāja un pašvaldību lietu ministra Edgara Zalāna (TP) padomniece. «Tas, ka es viņu pazīstu, nenozīmē, kas es viņu kur ieteicu,» bijušais ministrs, tagad parlamentārais sekretārs Gaidis Bērziņš tomēr norobežojas no šādām saitēm, kuras noliedz arī pati Čeže. Iespējams, tā ir tikai vēl viena sakritība, bet eksministra Zalāna dzīvesbiedre Diāna projektēja būvdarbus jau pieminētajā Cēsu jauniešu audzināšanas iestādē. Zalāns gan noliedz, ka jebkādā veidā būtu iesaistīts šajā projektā.

Kamēr līdz ar ministru maiņu mainījušies ar projekta «ieviesēji», atbildīgās ministrijas amatpersonas pagaidām palikušas savā vietā – līdzās valsts sekretāram Lazdovskim, jau ilgāku laiku projekta vadības komandā ir arī vietniece Laila Medina. Viņa savulaik tiesā atzīta par vainīgu nolaidīgā amatpersonas rīcībā tā dēvētajā sagrieztā zviedru kuģa lietā, kas Latvijai radīja trīs miljonus latu zaudējumus.Toreiz tiesa viņai piesprieda naudassodu, bet tas netraucēja karjeras izaugsmei ministrijā.

Olaine tomēr neder

Gluži kā projekta konsultanti, kas nāk un  iet atkarībā no vadības maiņas ministrijā, arī izvēlētā cietuma atrašanās vieta mainās līdzi politiskajām vēsmām. Pirms gada koncepcijā skaidri un gaiši ierakstīta Olaine, bet tagad izrādās – tā esot šim projektam nepiemērota.

«Šī zeme pirmajā acu skatienā varētu būt nepietiekama, lai tur uzbūvētu cietumu, ievērojot visas drošības zonas. Šis ir viena [igauņu] eksperta neoficiāls viedoklis,» stāsta Lazdovskis, norādot, ka varētu apsvērt iespēju būvēt arī cietumu Liepājas karaostā, kur nupat ministrija savā ziņā pārņēmusi lielu daļu teritorijas, vai Jēkabpils apkārtnē.

Ar citiem priekšlikumiem, kas nesaskan ar iepriekš koncepcijā minēto, nāk arī jaunā cietumu priekšniece Spure. Viņa kategoriski iebilst pret būvniecību esošā cietuma teritorijā Olainē, jo valstij piederošā zeme esot neregulāras formas, tās apsardze izmaksātu dārgi, savukārt šāda cietuma izbūve Liepājā radītu problēmas piesaistīt darbiniekus, tāpēc viņasprāt jāizvērtē būtu Valmieras cietuma teritorija vai citas iespējas.

Izrādās, jauno cietumu Olainē nebūtu iespējams uzbūvēt arī tāpēc, ka Latvijai par paraugu it kā noskatītais Tallinas cietums paredz sarežģītu tehnisko risinājumu – komunikāciju izbūvi pazemē, bet Olaine atrodas purvainā zemē, kur šādu projektu būtu sarežģīti un dārgi īstenot.

Neoficiāli kā arguments pret Olaini izskan arī minējumi, vai cietuma būvniecības projekta ieviesēji nav tieši vai pastarpināti kļuvuši par cietumam piegulošo zemju īpašniekiem un negrasās nopelnīt no šo zemju pārdošanas valstij. Bijušais IVP vadītājs Puķīte gan atzīst, ka šobrīd esot iesaistījies nekustamo īpašumu biznesā, taču kategoriski noliedz, ka viņam būtu jebkāda saistība ar šo projektu.

Cik taupīgi, caurskatāmi un godprātīgi amatpersonas rīkosies ar nodokļu maksātāju naudu, plānojot un ceļot jauno cietumu – to redzēsim jau tuvākā mēneša laikā, kad valdībai jāizšķiras, kurš un kādā veidā īstenos projektēšanu un būs atbildīgs par rezultātu.

Raksta tapšanā palīdzēja igauņu žurnāliste Kadri Pāsa.