Pasaules daļa, kurā dzīvojam, kļūst nedrošāka – tā liek domāt krīzes attīstība Ukrainā. Mūsu kaimiņu vadoņa Putina impēriskais īlens izlīda no maisa, kad pagājušajā nedēļā viņš lūdza un saņēma Krievijas parlamenta atļauju ievest armiju kaimiņvalstī Ukrainā, kā ieganstu izmantojot vietējo krievu glābšanu no «fašistu» vardarbības. Turklāt armija tobrīd faktiski jau bija okupējusi Ukrainas pussalu Krimu, tikai, pārģērbta jaunās formās bez atpazīšanās zīmēm, tēloja «pašaizsardzības» vienības, kuru bruņotā klātbūtnē tika nomainīta vietējā valdība un lemts par atdalīšanās referendumu. Tagad pasaule spriež ne vien par to, kā novērst karu, bet iztirzā arī Putina prāta skaidrību jeb «saikni ar realitāti», kā diplomātiski izteikusies Vācijas kanclere Merkele. Vienkārši sakot – izskatās, ka Putins pats noticējis propagandas sviestam, ko dāsni kuļ Kremlis caur kontrolētajiem informācijas kanāliem.
No realitātes atslēdzies kodolvalsts līderis Latvijas kaimiņos ir slikta ziņa, taču nedrošības sajūtu Baltijā diemžēl vairo arī tas, kā mūsu ES un NATO partneri reaģē uz Putina agresiju. Vārdos stingri apliecinātās vērtības gausi vēršas stingros darbos – preventīvos militāros soļos un finanšu sankcijās. Vēl vairāk, pat mūsu pašu valsts vadībā par to visiem nav kristālskaidras sajēgas.
Šādā situācijā drošākais, ko Latvijas tauta var darīt savas nākotnes labā, – stiprināt patiešām neatkarīgu, tiesisku un labklājīgu valsti, kurā korumpētas amatpersonas un Kremļa nozombēti «tautieši» nekalpo kā bumba ar laika degli, kamēr pierobežā valda pašpuika, kam patīk spēlēties ar sērkociņiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.