Pirms četriem mēnešiem – 21.novembra vakarā – Zolitūdē pār desmitiem cilvēku galvām iegruva lielveikala Maxima dzelzsbetona jumts. Policija atsakās prognozēt, kad tiks noskaidroti traģēdijā vainīgie, taču būvniecības ekspertu aprēķini atklāj stindzinošu secinājumu – pieļautās kļūdas ir tik rupjas, ka jumta sabrukšana bija ieprogrammēta jau projektā. Kāpēc neviens to neatklāja un neizlaboja?
Arhitektu birojs Kubs ar konstruktoru Ivaru Sergetu bija strādājis jau agrāk. Aiz muguras bija vairāki veiksmīgas sadarbības projekti Rīgā un Jūrmalā. «Ļoti komunikabls, atvērts,» būvinženieri raksturo arhitekts Andris Kalinka. «Viņš nāca uz visām plānošanas sanāksmēm, darbu izpildīja termiņos. Tas ir svarīgi, jo pasūtītāji mums dod termiņu, un tajā viss ir jāizdara,» piebilst viņa māte arhitekte Zane Kalinka.
Kad Kubs no nekustamo īpašumu attīstītāja Homburg Zolitūde dabūja pasūtījumu tirdzniecības centra un dzīvojamās mājas projektēšanai Priedaines ielā 20, viņi būvkonstrukciju sadaļas izstrādei atkal uzaicināja Sergeta firmu HND Grupa.
Varbūt arī šo būvi varētu ierindot veiksmīgo sadarbības piemēru vidū, ja ne kāda projekta izmaiņa. HND Grupas sākotnējā projektā, kas apstiprināts Rīgas būvvaldē, bija paredzēta vienlaidu jumta kopne jeb sija. Projekta īstenošanas laikā to aizvietoja ar divdaļīgu, un tieši kopnes savienojuma mezgls izrādījās vājā vieta, kas vēlāk izraisīja Latvijas jaunāko laiku vēsturē lielāko katastrofu.
Būvinženieru vidē nešaubās – jumts uzgāzās uz galvas, jo kopņu savienojuma mezgls neizturēja tā svaru. To rādīja jau pirmās sagruvušās ēkas fotogrāfijas, un divu dažādu būvinženieru biroju kontrolaprēķini apliecina – kopnes apakšējās joslas mezgla nestspēja bija stipri mazāka par nepieciešamo. Rupjo kļūdu būvinženieri identificējuši projekta dokumentācijā.
Informācija par to, kurš tieši ierosināja sadalīt kopnes, kā dēļ tika pieļauta liktenīgā kļūda, ir pretrunīga. Teju visi iesaistītie apgalvo – tie nebija viņi.
No Ivara Sergeta var saprast, ka sadalīt kopnes ierosināja vietējais metāla konstrukciju ražotājs Vikom Industry, un kopš traģēdijas ir izskanējuši vairāki iemesli, kāpēc tas darīts, – tik garas kopnes nav varēts saražot, un tās ir grūtāk un dārgāk transportēt. «Tā ir normāla prakse, kura pati par sevi nevar ietekmēt ēkas izturību,» norāda Sergets, kurš norunāto klātienes interviju atceļ un piekrīt uz Ir jautājumiem atbildēt rakstveidā. «Jebkurā gadījumā šāda izmēra kopne netiek izlieta kā monolīts metāla gabals un sastāv no vairākām skrūvētām vai metinātām detaļām. Attiecīgi, ja šādi sadalīta kopne ir pareizi izgatavota, tas nekādi nevar ietekmēt konstrukcijas drošību.»
Sergetam oponē citi būvinženieri, kuri prasību sadalīt kopni Zolitūdes projektā vērtē kā pilnīgi nepamatotu. «Godīgi sakot, es nepiekristu sadalīt, jo tas ir vēl viens mezgls kritiskā vietā – pēc būtības tiek radīts risks tur, kur to nevajag radīt,» saka Latvijas Būvkonstrukciju projektētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Gatis Počs. «Kopne ir 16 metrus gara, tādu pilnīgi mierīgi var transportēt uz būvlaukumu,» uzskata arī būvinženieris Valters Celmiņš, kurš ir veicis projekta eks-pertīzi Kubs uzdevumā.
Vikom Industry žurnālam Ir teica, ka komentārus nesniegs, kamēr nebūs beigusies policijas izmeklēšana. Savukārt kāds cits būvinženieris, kurš nevēlējās publicēt savu vārdu, atstāsta sarunu ar Vikom cilvēkiem, kuri teikuši – savienojuma mezgls projektā jau bijis, pirms ģenerāluzņēmējs Re&Re viņus nolīdzis konstrukciju piegādei. Sākotnēji it kā figurējis cits izgatavotājs, kāda lietuviešu kompānija, kura tad arī pieprasījusi divdaļīgas kopnes.
Re&Re ģenerāldirektors un līdzīpašnieks Didzis Putniņš apgalvo, ka viņi, gatavojoties Homburg izsludinātajam tenderim, saņēmuši rasējumus jau ar divdaļīgām kopnēm. «Mēs nezinām, ar ko pasūtītājs kontaktējās pirms kontrakta slēgšanas. Viņi jau runā ar vienu, otru firmu, paši pārbauda cenas, ne tikai gaida, kad ģenerāluzņēmējs iedos cenu,» saka Putniņš.
«Simtprocentīgi nē,» Homburg pārstāvis Džeims Torpejs noliedz, ka pasūtītājs jebkādā veidā šo lēmumu ietekmējis, jo «mums nav kvalifikācijas, lai tādas tehniskas izmaiņas veiktu, un tā nav mūsu atbildība». Pēc Torpeja teiktā, par kopņu sadalīšanu savstarpēji vienojās Re&Re, Kubs, būvkonstruktors un būvuzraudzības kompānija Poyry. «Mēs nezinām, kāpēc,» Torpejs apgalvo, ka Homburg par šo izmaiņu informēts pēc tam, kad iesaistītie par to bija vienojušies.
Poyry (kompānija būvniecības laikā pārtapa par CM Consulting) pārstāvis gan Ir sacīja, ka viņi saņēmuši projektu ar sadalītu kopni. Bet arhitekts Andris Kalinka atstāsta Sergeta versiju, ka to prasījis Vikom un, tā kā kopņu sadalīšana neietekmēja pārējo projektu, arhitekts to atstājis ražotāja un konstruktora ziņā.
Kā radās kļūda?
Kā pēc avārijas konstatējis Būvinženieru konsultāciju birojs (BKB), kas veicis projekta ekspertīzi Re&Re uzdevumā, kopnes apakšējās joslas savienojuma mezgla nestspēja bijusi trīs reizes mazāka par normatīvos prasīto. BKB būvinženieris Aldis Grasmanis skaidro, ka tā ir milzīga kļūda, jo visi normatīvi – aprēķinu, materiālu – iekļauj drošības rezerves, kuru jēga ir nelielu neprecizitāšu gadījumos nodrošināt konstrukciju stabilitāti. «Bet šeit situācija ir diezgan traģiska,» secina Grasmanis, kurš kā policijas aicināts eksperts tūlīt pēc sabrukuma pabijis arī būvlaukumā.
Arī Celmiņš savos pārrēķinos pārliecinājies par savienojuma nestspējas nepietiekamību un to ilustrē šādi – šajā mezglā bultskrūve maksimāli varēja turēt 21 tonnu, bet reālais svars bija 23 tonnas.
Kā izriet no ekspertīžu autoru teiktā, viņu atšķirīgie raksturojošie skaitļi skaidrojami ar citu projekta nepilnību – tajā figurē trīs dažādas projektējamās jumta slodzes, līdz ar to salīdzinājumam izmantots atšķirīgs atskaites punkts. Slodzes variē no divām tonnām uz kvadrātmetru līdz pat 738 kilogramiem uz kvadrātmetru, un, pēc projekta autora skaidrotā, maksimālā slodze bijusi domāta tikai atsevišķās jumta vietās, kur paredzēti koki. «Pirmais, kur var mest akmentiņu, ka bija šie trīs rādītāji. Jumta pārsegumam noteikti jābūt vienai slodzei no sākuma līdz beigām,» uzskata Celmiņš.
Grasmanis kļūdu atklājis arī pašas kopnes aprēķinos – tās varēja uzņemt mazāku svaru (1,6 tonnas) nekā faktiski bija visvairāk noslogotajās vietās, taču šī neatbilstība neizraisīja sabrukumu.
Pēc ekspertu skaidrotā, mezgla nepietiekamā nestspēja nozīmē, ka bija jāparedz vairāk bultskrūvju, tām bija jābūt resnākām vai no augstvērtīgāka tērauda. Piedevām bultskrūves to nepareizā izvietojuma dēļ bija nevienmērīgi noslogotas. Eksperti skrūvju sakarībā min vēl vienu projekta nepilnību – īstenībā tajā nemaz nebija norādīts, kādas skrūves jāizmanto konkrētajā mezglā, un tāpat nav norādīts, no kāda tērauda jāizgatavo kopnes. Eksperti pieņēmuši, ka izmantotas tādas pašas skrūves, kādas norādītas citos kopnes mezglos.
Lai arī bieži dzirdēts, ka šādi savienotas kopnes būvniecībā tiek plaši izmantotas, Grasmanis norāda – Zolitūdes gadījumā kopnei bija paredzēta netipiski liela slodze, tāpēc «ar tradicionālajiem standarta mezgliem, ko parasti izmanto lielveikalos, nekādi nevarēja tikt cauri». «Šis mezgls ir neveiksmīgs. Tas parādījās PSRS pirms apmēram 40 gadiem, un bijušas daudzas avārijas. Tie, kas to akceptēja, nesaprata nopietnību,» papildina Celmiņš.
Līdzīgi kā par kopņu sadalīšanu, iesaistītās puses sniedz pretrunīgu informāciju arī par to, kurš īsti ir atbildīgs par nepareizo mezglu. Kopnes risinājuma dokumentācija ir daudzkārt mainīta un papildināta.
Sergets Ir noliedz, ka to būtu izstrādājis viņš, un neatbild uz jautājumu, kurš to darīja. «HND Grupa projektēja būvkon-strukciju sadaļu. Šī projektēšana neietver sevī detalizētu kopņu mezglu izstrādi, bet gan principiālo risinājumu izstrādi,» Sergets skaidro, ka mezglus sīki izstrādā citā – metāla konstrukciju detalizācijas – sadaļā. «HND Grupa nav izstrādājusi kopņu savienojuma mezglus, un tai šādu mezglu izstrāde nav tikusi pasūtīta,» viņš saka un norāda uz būvnormatīvu pantiem, kas pieļauj detalizēto rasējumu izstrādi būvniecības laikā un uz būvuzņēmēja atbildību par tiem. «Diemžēl šobrīd jau ir noskaidrots, ka kopņu rasējumus, iespējams, veikušas personas bez attiecīgiem sertifikātiem, šie rasējumi nav bijuši pienācīgi noformēti un saskaņoti. Savukārt dokumenti, kas apliecina kopņu montāžas pareizību, iespējams, tikuši viltoti,» raksta Sergets un teikto precizēt nevēlas.
Grasmanis un Celmiņš, kuri pētījuši projekta dokumentāciju un lūguši skaidrojumus Sergetam, par viņa lomu ir citādās domās. «Manā rīcībā bija projekta mape, kurā mezgls bija uzzīmēts tādā veidā, kā realizēts dzīvē. Pēc projekta autora [Sergeta] teiktā – viņš to saņēmis no izgatavotāja un vienkārši pārzīmējis,» atstāsta Grasmanis. «Man kā būvinženierim nav saprotams, kā ar tādu pieeju var projektēt. Ja tu pievieno projektam risinājumu, ko kāds ir atsūtījis no malas, tev minimāla prasība ir to pārbaudīt,» turpina Grasmanis.
Gan viņš, gan Celmiņš norāda uz vēl citām nepilnībām projektā, piemēram, nenorādītām piepūlēm mezglos, kuru dēļ konstrukciju izgatavotājs adekvātu mezglu nemaz nevarēja izstrādāt.
Sergets apgalvo, ka mezglu nav saskaņojis, taču Grasmanis un Celmiņš norāda – viņa paraksts uz projekta dokumentiem liecina par pretējo. Neņemoties spriest par iesaistīto juridisko atbildību, Grasmanis uzskata, ka kļūda radās projekta autora un konstrukciju izgatavotāja sadarbībā.
«Izskatās, ka šeit veidojas pelēkā zona, kur it kā ir bijusi nesaprašanās, kļūda komunikācijā – kāds kaut ko iedeva, kāds nepaskatījās, un tālāk viss aizgāja pa ķēdīti. Šādas savienojošās vietas būtu dubulti jāpārbauda gan vienam, gan otram. Šinī gadījumā, šķiet, riktīgi nav pārbaudījis neviens,» komentē Grasmanis, kurš pieļauj, ka kļūdainais mezgls radies «līdz smieklīgumam, šai gadījumā – traģismam – vienkāršā veidā». Proti, vecajos padomju normatīvos ir atrodami šādu mezglu paraugi, kurus pēc tabulas var piemeklēt konkrētai situācijai. «Problēma tāda, ka normatīvā ir divi – gan spiestie, gan stieptie mezgli, un skrūvju skaits tajos stipri atšķiras. Iespējams, cilvēks neprofesionalitātes vai kādu cilvēcisku apsvērumu dēļ ir paņēmis nepareizo mezglu, sajaucis spiedi ar stiepi,» spriež Grasmanis.
Ne viņš, ne Celmiņš nav analizējuši, kādu apstākļu sakritība izraisīja jumta sabrukumu konkrētajā brīdī – tas ir policijas nolīgto ekspertu kompetencē. Sākotnējai versijai, ka, labiekārtojot atpūtas zonu uz jumta, vienkopus bija salikts pārāk daudz bruģa un smilšu maisu, pretī runā fakts, ka pirmais iegruvums notika vietā, kur darbi jau bija pabeigti un būvmateriāli nestāvēja. Taču Grasmanis uzskata – ar tik lielu projekta kļūdu jumts būtu sabrucis jebkurā gadījumā. «Noteikti.»
Kāpēc kļūdu neatklāja?
Kā iespējams, ka tik rupju kļūdu neviens nepamana un ēku uzbūvē, balstoties uz nepareizi izrēķinātām konstrukcijām?
Saskaņā ar likumdevēja ieceri projekta kļūdas sabiedriski nozīmīgām būvēm vajadzētu izķert neatkarīgā ekspertīzē, kas jāorganizē pasūtītājam. Praksē šī procedūra ir pārvērtusies par bezjēdzīgu formalitāti, un Zolitūdes Maxima ir spilgts tās pierādījums.
Pirmkārt, kļūdainais mezgls parādījās pēc tam, kad ekspertīze jau bija veikta un projekts apstiprināts būvvaldē. Tātad būves vājāko vietu, kuras dēļ sabruka jumts, eksperts nemaz nepārbaudīja.
Likums pieļauj projekta izmaiņas pēc tā apstiprināšanas un nosaka gadījumus, kad izmaiņas atkal jāsaskaņo un kad pietiek ar projekta autora akceptu. Kā vērtē zvērināts advokāts Sandis Bērtaitis, kas specializējies būvniecības likumos, – kopņu sadalīšanu autoruzraudzības kārtībā varēja saskaņot tikai ar būvprojekta autoru, tomēr izmainītajām jumta konstrukcijām bija jāveic atkārtota ekspertīze, jo tās ietilpst ekspertīzei principā pakļautajā būvkonstrukciju sadaļā. Tajā pašā laikā normatīvie akti skaidri nenoteic atkārtotu ekspertīzi. Līdz ar to praksē tiek saskaņotas arī tādas izmaiņas, kurām atkārtotu ekspertīzi vajadzētu, bet tā nav veikta.
Savukārt Sergets atkārtoti norāda, ka kopņu sadalīšana neattiecas uz ekspertīzei pakļauto būvkonstrukciju sadaļu. «Sabrukt var arī nekvalitatīvi sametināta kopne, kas it kā nebūs dalīta,» viņš norāda.
Pat ja ekspertīzei būtu atdots projekts ar sadalītām kopnēm, Latvijā piekoptā prakse negarantē kļūdu novēršanu, jo ekspertīzes nav pilnvērtīgas un neatkarīgas. Homburg Zolitūdes projekta ekspertīzi pasūtīja nevis pats, bet deleģēja šo pienākumu arhitektu birojam Kubs, kurš savukārt būvkonstrukciju ekspertīzi saskaņā ar līgumu uzdeva sagādāt to autoram HND Grupai. HND Grupa to pasūtīja sertificētam būvinženierim An-drim Gulbim, kuru nozarē raksturo kā labu Sergeta paziņu. «Kā jau nelielā valstī, vienā jomā strādājoši cilvēki savā starpā ir pazīstami, bet īpašas draudzīgas attiecības nav,» komentē Sergets.
Eksperta atzinums projektā aizņem vienu lapu un tajā rakstīts, ka «par iesniegtajiem materiāliem nekādu īpašu piezīmju nav» un «iesniegto būvprojektu rekomendēju apstiprināšanai». «No ekspertīzes īsti nevarēja saprast, vai eksperts projektu ir izskatījis,» atzīst Grasmanis. «Nerunāju par šo jautājumu,» Gulbis atsaka sarunu, nometot telefonklausuli.
Praksi, ka ekspertīzi pasūtītājs deleģē projekta autoram, Grasmanis sauc par «pilnīgu absurdu», jo tas nozīmē, ka «ideja par ekspertīzi jau saknē ir devalvēta». «Tā nevar būt objektīva, jo visi zina, ka saskaņošanai vajag tikai pozitīvu slēdzienu,» Grasmanis apstiprina daudzu stāstīto – pazīstami būvinženieri viens otram taisot ekspertīzes, uzticoties kolēģiem un kontrolaprēķinus paši neveicot. Pārrēķināšana arī būtu dārgs pakalpojums, ko pasūtītājs nevēlas apmaksāt. Šādu praksi pieļauj nepilnīgie normatīvi, kuros nav detalizēti aprakstīts, kas būtu eks-pertīzē jāpārbauda un kā tai jāizskatās.
2011.gada normatīvajos aktos gan parādījās pants, kas ekspertam paredz līdzatbildību par projektu – tas varētu būt solis pretī rūpīgākām pārbaudēm, taču Zolitūdes projekts tika apstiprināts pirms šo izmaiņu pieņemšanas.
Homburg pārstāvis Torpejs saka – īpašuma attīstītājs paļāvies uz Latvijas praksi. «Mēs uzticējāmies, ka to pienācīgi izdarīs. Mēs šim projektam nolīgām labākos speciālistus un paļāvāmies uz viņu profesionalitāti,» Torpejs sarunā atkārto vairākas reizes.
Jurists Bērtaitis norāda, ka normatīvie akti «tiešā veidā» neaizliedz būvprojekta ekspertīzes veicēju izvēlēties pašam būvprojekta autoram. Šāds traktējums gan izbrīna Ekonomikas ministrijas (EM) Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktori Ilzi Ošu, kura citē būvnoteikumu normas, ka «būvprojekta ekspertīzes izdevumus sedz pasūtītājs» un «pasūtītājs slēdz līgumu par būvprojekta ekspertīzi». «Tas ir tāpat kā ar ceļu satiksmes noteikumiem – Igaunijā tos ievēro, Latvijā – ne,» salīdzina Oša.
Konstrukciju rasējumu un ekspertīžu kvalitātē neiedziļinās arī būvvaldes, kurām projektus iesniedz apstiprināšanai, – tās tikai pārbauda, vai projektā ir visi normatīvajos aktos prasītie dokumenti. «Bieži vien ekspertīzei atdod pusgatavus projektus, kas vēl nav pabeigti, jo steidzas uz būvniecību. Būvvaldes tādus saskaņo, detaļas neprasa. Viņi pat saka – dodiet mums plānākas mapītes, jo arhīvā nav vietas to glabāšanai,» raksturo Počs. «Mums nav sakārtotas projektēšanas stadijas. Vienu tehnisko projektu dod saskaņot būvvaldei, citu – tenderim, tad līdz galam top vēl cits,» papildina Grasmanis. Gan viņš, gan Počs secina – Latvijā nav kontroles sistēmas, kas kļūdas izķertu pēc būtības.
Pēc Grasmaņa domām, projekts kritiski jāuztver visiem būvniecības procesa dalībniekiem, tai skaitā ražotājam un būvniekam. «Viņš nevar teikt – kā projektētājs uzzīmēja, tā būvēju. Viņš arī ir profesionālis, kura pirmais pienākums ir detalizēti iepazīties ar projekta dokumentāciju un neskaidrību gadījumos uzdot jautājumu. Sistēmā nedrīkst veidoties pelēkās zonas, kas nav nosegtas,» saka Grasmanis un norāda, ka šo nepilnību neatrisina arī jaunais būvniecības regulējums, kuru šogad plānots mainīt.
Jautāts, vai Zolitūdes projekta kļūdu pēc dokumentācijas varēja izķert celtnieks, Grasmanis uzsver – projektā vispār nav mezgla kompleksa attēlojuma, pēc kura to varētu uztaisīt, proti, kur būtu parādīta tā konstrukcija, skrūves, savienojums. «Līdz ar to jautājums – pēc kāda mezgla [parauga] būvnieks montēja šo konstrukciju,» saka Grasmanis.
Viņš atklāj, ka jau būvniecības laikā BKB bijusi saskare ar Zolitūdes projektu, jo kāds apakšuzņēmējs lūdzis pārbaudīt norādīto stiegrojuma daudzumu pamatos. «Apakšuzņēmējam veidojās konflikts ar ģenerāluzņēmēju, jo izrādījās, ka jāliek daudz vairāk stiegrojuma, nekā bija projektā. Tas parādīja sākotnējo projekta kvalitāti. Dokumentācija nebija pietiekama, lai to ēku varētu uzbūvēt korekti,» secina Grasmanis.
Ekspertu pārmetumi birst par projekta būvkonstrukciju sadaļu, un viņi neņemas vērtēt visa būvprojekta vadītāja Andra Kalinkas atbildību. Kalinka ir parakstījies par projekta atbilstību būvnormatīviem, tajā pašā laikā speciālisti uzskata, ka ir neiespējami prasīt, lai būvprojekta vadītājs, t.i., arhitekts, detaļās saprastu visas tā specifiskās sadaļas – būvkonstrukcijas, ūdensapgādi, elektrības un apkures sistēmu u.tml. Viņuprāt, būvprojekta vadītājs ir koordinējošā persona, kuras uzdevums ir savākt komandu, kas spēj izstrādāt normatīviem atbilstošu projektu. «Mēs [Kubs] jūtamies morāli atbildīgi. Esam uzprojektējuši šo māju, nolīguši konstruktoru, atdevuši projektu pasūtītājam,» savu atbildību raksturo Kalinka, kurš kopā ar māti tūlīt pēc traģēdijas lūdza apturēt arhitekta sertifikātus. Kubs arī nesteidz nožēlot, ka nolīdzis Sergetu. «Negribētu visu vainu novelt uz viņu,» saka Kalinka, norādot arī uz ražotāja atbildību un to, ka vēl nav informācijas par materiālu atbilstību.
Kurš montēja?
Jumta konstrukciju montāža ir vēl viens faktors, kas acīmredzot veicināja avāriju. Februāra beigās par dokumentu viltošanu ir sodīts kāds uzņēmējs, kurš Zolitūdes projektā montēja tērauda konstrukcijas. Prokuratūra neatklāj sodītā uzņēmuma un tā amatpersonas vārdu, taču no prokurora priekšraksta par sodu (ar ko Ir bija iespēja daļēji iepazīties) izriet šāda aina. Vikom Industry tērauda konstrukciju montāžai šajā objektā ir nolīdzis apakšuzņēmumu, kuram nebija speciālistu, kas spētu vadīt šādus darbus. Tā vietā, lai noalgotu sertificētu profesionāli, apakšuzņēmums dokumentos – būvniecības žurnālā un darbu pieņemšanas aktos – vairākkārt viltoja ierakstus un parakstus. Pēc neoficiālas informācijas, par darbu vadītāju uzdots Vikom sertificēts inženieris Andrejs Kuļešovs. Prokurora priekšrakstā norādīts, ka viltojums veikts, lai nevajadzētu maksāt algu sertificētam speciālistam. Pārējās būvniecībā iesaistītās amatpersonas – būvdarbu vadītājs, būvuzraugs, projektētājs – tikušas maldinātas, arī pats Kuļešovs nav zinājis par viņa vārda izmantošanu.
Tiesībsargi pagaidām nav vērtējuši, kādas sekas šis viltojums izraisījis. Apakšuzņēmējs savu vainu viltojumā atzinis un nožēlojis, viņam piespriests 1920 eiro sods.
Savukārt Re&Re vēl šonedēļ Ir apgalvoja, ka jumta kopnes montējis Vikom un ka būvniekiem «nav pieejama informācija, vai Vikom Industry kādu darbu veikšanai piesaistīja savus apakšuzņēmējus».
Šaubas par apakšuzņēmēju darba kvalitāti Zolitūdes projektā ir izskanējušas jau kopš traģēdijas brīža, kad atklājās, piemēram, ka rīģipša montāžai cilvēki meklēti sludinājumu portālā ss.lv. Re&Re līdzīpašnieks Putniņš sarunā aizstāv praksi darbus deleģēt apakšuzņēmējiem, jo vienas ēkas būvniecības process ietver daudz specifisku darbu, sākot ar betonēšanu un beidzot ar elektrības vai vēdināšanas sistēmu ierīkošanu, ko viens uzņēmums nevar kvalitatīvi veikt. «Tā ir pasaules prakse, ka specializētas firmas dara konkrētus darbus, un ģenerāluzņēmēja pienākums ir nodrošināt atbilstošu grafiku, finansējumu, lai katrs apakšuzņēmējs visu dara laikā un attiecīgā kvalitātē,» skaidro Putniņš. Pašam Re&Re ir tikai meitasuzņēmums apdares darbu veikšanai. Savus apakšuzņēmējus Re&Re izvēloties pēc «baltā saraksta», kas izveidots laika gaitā, bet to, kādus apakšuzņēmējus piesaista viņu apakšuzņēmēji, ģenerāluzņēmējs kontrolēt nevarot.
Re&Re atbildību par to, ka ēka uzbūvēta, balstoties uz kļūdainām konstrukcijām, Putniņš neredz. «Katram sava atbildība, un celtnieks nevar konstatēt, ka slodžu aprēķini ir kļūdaini.» Kad lūdzu komentēt internetā pavīdējušu jautājumu, vai Re&Re objektā uzstādītu arī plastmasas konstrukcijas, ja kāds tādas atvestu, Putniņš atbild: «Nē. Mūsu pienākums ir būvēt pēc saskaņota būvprojekta. Katrai nozīmīgai kon-strukcijai ir pieņemšanas akts, kurā piedalās būvuzraugs, būvkonstruktors, celtnieku pārstāvis, arī apakšuzņēmējs. Viņi pārbauda, ka tā nav plastmasa un metāla klase, caurumu skaits, skrūves ir tieši tādas kā projektā un samontēts tieši tā kā projektā.»
Sistēmas sekas
Komentējot līdzšinējos ekspertu atzinumus, Sergets norāda, ka tie ir tikai pieņēmumi, jo objektīvam izvērtējumam pašlaik nepietiek informācijas. Pārbaudot savus konstrukciju aprēķinus, HND Grupa nav atklājusi kļūdas, «kas varētu būt cēloņsakarībā ar ēkas sabrukumu».
Tomēr būvinženieru sabiedrība BKB un Celmiņa būvkonstrukciju projektēšanas biroja ekspertīzēm uzticas. Baltoties uz tām, Latvijas Būvinženieru savienība ir anulējusi Sergeta sertifikātu. Otrs Zolitūdes projektā iesaistītais inženieris, kas zaudējis sertifikātu, ir ekspertīzes veicējs Gulbis. Sākotnēji sertifikāti bija apturēti vēl pieciem būvinženieriem, tajā skaitā būvdarbu vadītājiem un būvuzraugam, taču pēc EM atzinuma, ka normatīvie akti neparedz sertifikātu apturēšanu, tie atjaunoti. Kā sacīja Sertificēšanas komisijas vadītājs Leonīds Jākobsons, par pārējo sertifikātiem lems, kad būs pieejami nepieciešamie dokumenti.
Krimināllietas ekspertīze ir pasūtīta RTU mācībspēkiem, un tās veikšanai, pēc policijas ziņām, iesaistīti desmit speciālisti. Viņi pārbauda ne tikai projekta dokumentāciju, bet arī plāno veikt eksperimentu būvlaukumā, kur pagaidām vēl turpinās nostiprināšanas darbi. Tāpat laboratorijās tiek pārbaudīti celtniecībā izmantotie materiāli. Policija neprognozē, kad būs eks-pertīžu rezultāti.
Šā raksta sagatavošanā aptaujātie speciālisti vairākkārt atsaucas uz nesakārtoto būvniecības likumu bāzi un min vēl desmitiem sīku piemēru nepilnībām, kas kopā ar neeksistējošo kontroles sistēmu pieļauj nekvalitatīvu būvniecību. «Ir degradējusies uztvere – gadiem redzi, ka var darīt, ko grib, un nekas nenotiek. Rodas iluzora sajūta, ka viss kārtībā. Varbūt tādam smagam notikumam bija jānotiek, lai atjēgtos,» saka būvkonstruktors Počs.
Uz jautājumu, kāpēc likumu bāze nav sakārtota, visbiežākā atbilde ir – iesaistīto pušu pretrunīgās intereses. Tieši tāpēc jauno būvniecības likumu nevarēja pieņemt trīs gadus. «Vieni [būvnieki] strādā ar spēcīgiem juristiem, viņus interesē tieši nekonkrētāks regulējums, jo tad viņiem ir vieglāk to interpretēt. Citi, kas ir spēcīgāki tehniskā ziņā, izvēlas strādāt Rietumos vai Skandināvijā,» situāciju raksturo Počs. Viena no likumu neskaidrībām ir būvniecības procesā iesaistīto atbildības sadalījums, kas varētu kļūt par izaicinājumu apsūdzības uzturētājiem tiesas procesā.
Zolitūdes traģēdija ir pamudinājusi gan pasūtītājus, gan būvniekus un projektētājus masveidīgi pārbaudīt konstrukciju aprēķinus esošajās un topošajās būvēs. Ekspertīzes atklāj kļūdas, arī rupjas, to vidū – kādā topošā lielveikalā ārpus Rīgas, kura konstrukcijas, visticamāk, būtu sabrukušas, ja ne šī ārpuskārtas pārbaude. Tirgus dalībnieki stāsta vēl par citu procesu, kur pasūtītāji mēģina kļūdas notušēt, pielabot un ātri pārdot, lai «izietu sausām kājām».
Zolitūdes nelaime, kā stāsta EM pārstāve Oša, būvniecības regulējumā ieviesīs stingrākas un konkrētākas prasības virknei procedūru. Piemēram, likvidētās valsts būvinspekcijas vietā tiks izveidots Valsts būvniecības kontroles birojs, kurš no pašvaldībām pārņems nozīmīgu sabiedrisko ēku būvniecības uzraudzību. Birojā būs ekspertu reģistrs, kuriem būs tiesības veikt neatkarīgās ekspertīzes, un publisko iepirkumu un strīdus gadījumos birojs pats nozīmēs ekspertīzes veicēju. Patlaban nav skaidrs, kad jaunais regulējums stāsies spēkā. Pēc pašreizējās likumdevēja ieceres, tam vajadzētu notikt maijā, bet vēl nav pieņemti vairāki MK noteikumi un pašvaldības ir ierosinājušas likuma termiņu atlikt.
