Trajektorija
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Vienkāršība par 2,5 miljardiem
Daudzus pārsteidzis globālās tehnoloģiju kompānijas Microsoft lēmums par iespaidīgu summu pārpirkt datorspēli Minecraft un tās zviedru īpašniekfirmu. Nezinātāji rausta plecus – kas ir šī šķietami primitīvās izklaides rīka fenomens?
Pirmoreiz uzmetot acis, šķiet, ka spēles grafiskais izskats nav diezko sarežģītāks par 80.gados populāro datorspēli tetri. Arī skaņas efekti ir diezgan pliekani. Nav ieroču, nav superātru auto, nav noslepkavotu prostitūtu, nav eksplodējošu kosmosa kuģu un tamlīdzīgu modernu videospēļu elementu.
Tāpēc daudzi brīnās – kurš gan būtu gatavs maksāt milzīgu naudas summu par Minecraft, kur nu vēl pārpirkt uzņēmumu, kas to izstrādājis? Bet tieši tas ir noticis – amerikāņu datormilzis Microsoft par zviedru kompāniju Mojang samaksājis 2,5 miljardus dolāru (2 miljardi eiro).
Es kā četru bērnu – to skaitā deviņus un 11 gadus vecu puiku – tēvs nebrīnos itin nemaz. Manuprāt, Minecraft, pat par spīti vispirms acīs krītošajai vienkāršībai, ir viena no labākajām spēlēm, kas radīta mūsu bērnu jaunākajai paaudzei.
Savā ziņā ir grūti izskaidrot, kas spēlē notiek, jo tai nav noteikumu un nav arī definēta mērķa. Nav uzvarētāju vai zaudētāju. Toties ir neizsmeļamas iespējas būvēt jaunas pasaules no materiāliem, ko spēlētāji «izrok» paši, izmantojot cērtes un dinamītu. Tādā veidā top vienkāršas būdiņas vai smalkas pilis, kurām var atvērt durvis un ieiet telpā, kur, piemēram, kuras kamīns. Vienīgais, kas spēj iztraucēt būvniecības procesu, ir kāds negaidīti uzradies zombijs. Tas viss notiek trīsdimensionālā vidē datora vai mobilā tālruņa ekrānā.
Ir cilvēki, kas Minecraft dēvē par digitālo Lego. Datorspēlē nav rokās paņemamu un kopā sastiprināmu plastmasas ķieģelīšu, taču, spēlējot Minecraft, reti kad aptrūk-stas izejmateriālu. Bērni bieži izvēlas spēlēt kopā ar draugiem tiešsaistē, kā komanda kopīgi veidojot izsmalcinātas pasaules.
Kopš Minecraft iznākšanas 2009.gadā pārdoti vairāk nekā 54 miljoni tās kopiju, nodrošinot tai otrās visu laiku populārākās spēles titulu tūlīt pēc interaktīvās sporta videospēles Wii Sports. Tā rezultātā no Minecraft atvasinājušies dažādi blakusprodukti: rotaļlietas, krāsojamās grāmatas un apģērbi. Apbrīnojami, bet angliski runājošajās valstīs trīs no desmit šogad visvairāk pirktajām grāmatām bērniem ir ceļveži Minecraft spēlēšanā.
Buvē arī pieaugušie
Videospēļu eksperts Gajs Kukers, kas strādā britu raidorganizācijās BBC un Sky News, kā arī tehnoloģiju žurnālā Wired, norāda, ka Minecraft pikseļotā vienkāršība ir daļa no spēles pievilcības: «Masu auditorijai tas pierāda, ka būtiskākie nebūt nav izsmalcināti grafiskie efekti. Ilgu laiku bija pieņemts, ka katrai jaunai videospēlei jāpiedāvā arvien iespaidīgāki vizuālie efekti. Tieši tā notiek ar spēļu konsolēm PS4 un XBox 360. Taču mazi bērni tagad aug ar mobilajiem tālruņiem rokās, un viņus interesē tādas spēles, kuras var saprast pēc iespējas ātrāk. Tieši tāda ir Minecraft – tā necenšas izrādīties un ļauj iesaistīties darbībā nekavējoties.
Starp citu, Minecraft iecienījuši ne tikai bērni. Iespēja būvēt sarežģītus trīsdimensionālus objektus aizrāvusi arī daudzus pieaugušos. Dānijas valdība pat radījusi savas valsts virtuālo modeli, izmantojot četrus triljonus klucīšu jeb vienu terabaitu datu. Pamatā bija ideja, ka skolotāji varēs skolēniem izrādīt viņu dzimtās pilsētas, ļaujot papildināt tās ar virtuālām vēja enerģijas stacijām vai stādīt jaunus mežus. Par nelaimi, šo utopisko vīziju saduļķoja kāds hakeris no Amerikas, saspridzinot daļu Dānijas ar virtuālo dinamītu.
Spēle fascinē arī Londonas Viktorijas un Alberta muzeja vecāko kuratoru Kīranu Longu. Visa šī fenomena pamatā ir kaut kas uzkrītoši zviedrisks un sociāldemokrātisks. To diezgan ātri sāka izmantot Zviedrijas skolās, jo tā ir sava veida fizikas mācību stunda. Piemēram, jūs varat uzprojektēt apūdeņošanas sistēmu ar tekošu ūdeni, un tas viss izskatās diezgan reāli.»
Pastāv teorija, ka modernisma kustību arhitektūrā dziļi ietekmēja arhitekti, kas bērnībā spēlējušies ar Frēbela rotaļu klucīšiem – tie bija vienkārši koka kubi, cilindri un sfēras, ko kā izglītojošu spēli 19.gadsimta sākumā radīja vācu bērnudārzu kustības pamatlicējs Frīdrihs Frēbels. Savukārt pēc Otrā pasaules kara dzimušais Lego var uzņemties atbildību par krāsainajām postmodernisma celtnēm.
Mākslas pazinējs Longs ir pārliecināts, ka uz nākamajām dizaineru un arhitektu paaudzēm līdzīgu ietekmi atstās arī Minecraft. «Jaunie dizaineri tagad savās guļamistabās pavada laiku ar videospēlēm, bet Minecraft viņu uzmanības lokā nonācis tāpēc, ka sākumā bija plānots kā nišas fenomens, taču pārvērtās par kaut ko krietni lielāku. Mums ir jabūt atvērtiem pret videospēļu fanātiķiem. Un jāuztver viņi nopietnāk. Tā ir jauna ekonomika.»
Zināms, ka daudzi vecāki uztraucas par savu bērnu ilgo sēdēšanu pie datora ekrāna. Taču attiecībā uz Minecraft ir mierinājums, ka viņi vismaz nodarbojas ar kaut ko radošu. Tagad atliek cerēt, ka Microsoft nemēģinās ievest kādas korekcijas pēc sava prāta un nelaupīs populārās spēles burvību.
Vienkāršība par 2,5 miljardiem
Daudzus pārsteidzis globālās tehnoloģiju kompānijas Microsoft lēmums par iespaidīgu summu pārpirkt datorspēli Minecraft un tās zviedru īpašniekfirmu. Nezinātāji rausta plecus – kas ir šī šķietami primitīvās izklaides rīka fenomens?
Pirmoreiz uzmetot acis, šķiet, ka spēles grafiskais izskats nav diezko sarežģītāks par 80.gados populāro datorspēli tetri. Arī skaņas efekti ir diezgan pliekani. Nav ieroču, nav superātru auto, nav noslepkavotu prostitūtu, nav eksplodējošu kosmosa kuģu un tamlīdzīgu modernu videospēļu elementu.
Tāpēc daudzi brīnās – kurš gan būtu gatavs maksāt milzīgu naudas summu par Minecraft, kur nu vēl pārpirkt uzņēmumu, kas to izstrādājis? Bet tieši tas ir noticis – amerikāņu datormilzis Microsoft par zviedru kompāniju Mojang samaksājis 2,5 miljardus dolāru (2 miljardi eiro).
Es kā četru bērnu – to skaitā deviņus un 11 gadus vecu puiku – tēvs nebrīnos itin nemaz. Manuprāt, Minecraft, pat par spīti vispirms acīs krītošajai vienkāršībai, ir viena no labākajām spēlēm, kas radīta mūsu bērnu jaunākajai paaudzei.
Savā ziņā ir grūti izskaidrot, kas spēlē notiek, jo tai nav noteikumu un nav arī definēta mērķa. Nav uzvarētāju vai zaudētāju. Toties ir neizsmeļamas iespējas būvēt jaunas pasaules no materiāliem, ko spēlētāji «izrok» paši, izmantojot cērtes un dinamītu. Tādā veidā top vienkāršas būdiņas vai smalkas pilis, kurām var atvērt durvis un ieiet telpā, kur, piemēram, kuras kamīns. Vienīgais, kas spēj iztraucēt būvniecības procesu, ir kāds negaidīti uzradies zombijs. Tas viss notiek trīsdimensionālā vidē datora vai mobilā tālruņa ekrānā.
Ir cilvēki, kas Minecraft dēvē par digitālo Lego. Datorspēlē nav rokās paņemamu un kopā sastiprināmu plastmasas ķieģelīšu, taču, spēlējot Minecraft, reti kad aptrūk-stas izejmateriālu. Bērni bieži izvēlas spēlēt kopā ar draugiem tiešsaistē, kā komanda kopīgi veidojot izsmalcinātas pasaules.
Kopš Minecraft iznākšanas 2009.gadā pārdoti vairāk nekā 54 miljoni tās kopiju, nodrošinot tai otrās visu laiku populārākās spēles titulu tūlīt pēc interaktīvās sporta videospēles Wii Sports. Tā rezultātā no Minecraft atvasinājušies dažādi blakusprodukti: rotaļlietas, krāsojamās grāmatas un apģērbi. Apbrīnojami, bet angliski runājošajās valstīs trīs no desmit šogad visvairāk pirktajām grāmatām bērniem ir ceļveži Minecraft spēlēšanā.
Buvē arī pieaugušie
Videospēļu eksperts Gajs Kukers, kas strādā britu raidorganizācijās BBC un Sky News, kā arī tehnoloģiju žurnālā Wired, norāda, ka Minecraft pikseļotā vienkāršība ir daļa no spēles pievilcības: «Masu auditorijai tas pierāda, ka būtiskākie nebūt nav izsmalcināti grafiskie efekti. Ilgu laiku bija pieņemts, ka katrai jaunai videospēlei jāpiedāvā arvien iespaidīgāki vizuālie efekti. Tieši tā notiek ar spēļu konsolēm PS4 un XBox 360. Taču mazi bērni tagad aug ar mobilajiem tālruņiem rokās, un viņus interesē tādas spēles, kuras var saprast pēc iespējas ātrāk. Tieši tāda ir Minecraft – tā necenšas izrādīties un ļauj iesaistīties darbībā nekavējoties.
Starp citu, Minecraft iecienījuši ne tikai bērni. Iespēja būvēt sarežģītus trīsdimensionālus objektus aizrāvusi arī daudzus pieaugušos. Dānijas valdība pat radījusi savas valsts virtuālo modeli, izmantojot četrus triljonus klucīšu jeb vienu terabaitu datu. Pamatā bija ideja, ka skolotāji varēs skolēniem izrādīt viņu dzimtās pilsētas, ļaujot papildināt tās ar virtuālām vēja enerģijas stacijām vai stādīt jaunus mežus. Par nelaimi, šo utopisko vīziju saduļķoja kāds hakeris no Amerikas, saspridzinot daļu Dānijas ar virtuālo dinamītu.
Spēle fascinē arī Londonas Viktorijas un Alberta muzeja vecāko kuratoru Kīranu Longu. Visa šī fenomena pamatā ir kaut kas uzkrītoši zviedrisks un sociāldemokrātisks. To diezgan ātri sāka izmantot Zviedrijas skolās, jo tā ir sava veida fizikas mācību stunda. Piemēram, jūs varat uzprojektēt apūdeņošanas sistēmu ar tekošu ūdeni, un tas viss izskatās diezgan reāli.»
Pastāv teorija, ka modernisma kustību arhitektūrā dziļi ietekmēja arhitekti, kas bērnībā spēlējušies ar Frēbela rotaļu klucīšiem – tie bija vienkārši koka kubi, cilindri un sfēras, ko kā izglītojošu spēli 19.gadsimta sākumā radīja vācu bērnudārzu kustības pamatlicējs Frīdrihs Frēbels. Savukārt pēc Otrā pasaules kara dzimušais Lego var uzņemties atbildību par krāsainajām postmodernisma celtnēm.
Mākslas pazinējs Longs ir pārliecināts, ka uz nākamajām dizaineru un arhitektu paaudzēm līdzīgu ietekmi atstās arī Minecraft. «Jaunie dizaineri tagad savās guļamistabās pavada laiku ar videospēlēm, bet Minecraft viņu uzmanības lokā nonācis tāpēc, ka sākumā bija plānots kā nišas fenomens, taču pārvērtās par kaut ko krietni lielāku. Mums ir jabūt atvērtiem pret videospēļu fanātiķiem. Un jāuztver viņi nopietnāk. Tā ir jauna ekonomika.»
Zināms, ka daudzi vecāki uztraucas par savu bērnu ilgo sēdēšanu pie datora ekrāna. Taču attiecībā uz Minecraft ir mierinājums, ka viņi vismaz nodarbojas ar kaut ko radošu. Tagad atliek cerēt, ka Microsoft nemēģinās ievest kādas korekcijas pēc sava prāta un nelaupīs populārās spēles burvību.
Futbols ar Vaškeviču
Apsūdzēts, apcietināts, taču ne notiesāts – aizlaidies no Latvijas, Vladimirs Vaškevičs joprojām ir «cietais rieksts» tiesu sistēmai. Nupat KNAB nosūtījis uz prokuratūru jaunu lietu, kurā Vaškevičam jāatbild par liecinieka ietekmēšanu, piedāvājot trīs miljonu eiro kukuli un piedraudot spridzināt draugu. Kāpēc tik grūti dabūt cietumā augsto Finanšu ministrijas ierēdni, ko ASV diplomāti savos slepenajos ziņojumos dēvē par «ietekmīgu spēlētāju Latvijas korupcijas tīklā»?
Kamēr valsts slavenākais muitnieks Vladimirs Vaškevičs vēl dzīvoja Latvijā, viņš mitinājās ģimenes mājā ar tornīti Pļavniekos. Nu jau otro gadu kriminālnoziegumos apsūdzētā valsts amatpersona uzturas Austrijā, bet Pļavnieku savrupmāju joprojām sargā augsts, necaurredzams žogs un videonovērošanas kameras. Iebraucamā ceļa malā novietoti trīs spēkrati, kuru saulessargiem aizklātie stikli rada maldīgu priekšstatu, ka tie stāv dīkā. «Čto ļubopitstvovajte?*» atskan balss, tikko tuvojos mājai. No sudrabpelēka apvidus auto izlec melnā kreklā un biksēs ģērbies vīrs gados. Saruna mums nevedas, un tā arī neizdodas noskaidrot, vai patiesībai atbilst ziņas, ka māja, kas oficiāli pieder Vaškeviča sievai, miljonārei Inārai Vilkastei, ir izīrēta. Vīrs melnā saka – viņš ir «teritorijas sargs».
Kamēr Vaškevičs Austrijā, Latvijā viņš izpelnījies apsūdzību jau trešajā krimināllietā. Septembra beigās KNAB kriminālvajāšanas sākšanai uz prokuratūru nosūtīja lietu, kurā Vaškeviču lūdz saukt pie atbildības par liecinieka uzpirkšanu jau iepriekš ierosinātā kukuļdošanas krimināllietā. Saskaņā ar tiesībsargu informāciju sev labvēlīgas liecības viņš mēģinājis panākt ar trim miljoniem eiro un draudiem.
Kopš izmeklēšanas sākšanas šajā lietā notikuši divi būtiski fakti. Pagājušā gada vasarā tiesas spriedums tika pasludināts Vaškeviča bijušajam kolēģim Igoram Semjonovam, kurš atzinās, ka, Vaškeviča uzrunāts, ir mēģinājis piespiest viņa kukuļdošanas lietas liecinieku, muitas pārvaldes vadītāju Tāli Kravali atsaukt iepriekš teikto un sniegt tiesai nepatiesas liecības. Nepilnu gadu pēc šā sprieduma 51 gadu vecais Semjonovs šīsvasaras sākumā nomira.
Liecinieks notiesāts un miris
Kā izriet no tiesas sprieduma, Vaškevičs sāka rīkoties jau pāris nedēļas pēc atbrīvošanas no apcietinājuma, kur viņš nokļuva 2011.gada februārī aizdomās par kukuļdošanu Kravalim. Pavasarī viņš uzmeklēja bijušo darbabiedru un vēlāko ģimenes biznesa partneri Igoru Semjonovu. Viņam kopā ar Vaškeviča sievu Ināru Vilkasti un vēl diviem īpašniekiem savulaik piederēja firma Kvadroimpeks Pluss, kas tirgoja minerālūdeni Evian. Firma tagad likvidēta, un, kā stāsta pazinēji, savu vājību dēļ turību zaudējis arī pats Semjonovs – pērn sociālais dienests viņa ģimenei piešķīris trūcīgo statusu.
Vaškevičam bija izdevies naudas grūtībās nonākušo Semjonovu pierunāt pastrādāt, lai piespiestu Kravali atteikties no viņa iepriekš sniegtajām liecībām. Semjonovs tālāk uzrunāja citu bijušo kolēģi – Kravaļa draugu Aleksandru Kozlovu, kuram piedāvāja kļūt par starpnieku šajā lietā. 2012.gada ziemā un pavasarī Semjonovs un Kozlovs tikās vairākas reizes, un vienā no sarunām, kas notika Kozlova automobilī Rīgas centrā, Semjonovs par atteikšanos no liecībām piedāvāja Kozlovam un Kravalim vismaz trīs miljonus eiro. Par to Kravalim tiesā būtu jāsniedz citas – Vaškeviča uzticamības personu sagatavotas – liecības un jāatsakās no amata.
Semjonovs arī nodeva ziņu – ja Kravalis piedāvājumu nepieņems, par brīdinājumu viņam Kozlovs tiks uzspridzināts savā auto.
Darījuma detaļas abi pārrunāja vēl vairākās tikšanās reizēs, un paralēli tām Semjonovs tikās arī ar Vaškeviču, kurš instruēja, kādā veidā iespaidot Kozlovu un ar viņa starpniecību – Kravali. Vaškevičs un Semjonovs vienmēr tikās vēl vienas bijušās kolēģes, VID darbinieces Dinas Upītes dzīvoklī Rīgas centrā.
Par nepatieso liecību saturu Semjonovam bija paredzētas konsultācijas ar Vaškeviča uzticamības personām, un, lai viņa izskats būtu reprezentablāks, Vaškevičs bijušajam kolēģim iedeva 1000 eiro apģērba iegādei. Par šo naudu viņš tirdzniecības centrā Alfa nopirka zilu Pierre Cardin uzvalku, pelēku kreklu un divas Lorendi Capri zīda kaklasaites, kas tagad kriminālprocesā kalpo kā lietiskie pierādījumi. Pēc KNAB sniegtās informācijas, kopumā Vaškevičs Semjonovam samaksājis vairāk nekā 19 tūkstošus eiro.
Kā var saprast, Vaškevičs vēlējies safabricēt liecības, ka nauda, ko viņš devis Kravalim, nebija kukulis. Šāda versija tiesā būtu jāpauž gan Kravalim, gan vēl citiem viltus lieciniekiem.
Darījums tomēr neīstenojās, jo, kā var nojaust no sprieduma, kurā precīzi uzskaitīti iesaistīto tikšanās laiki un vietas, 2012.gada pavasarī KNAB tā organizētājiem jau sekoja pa pēdām. Kriminālprocesu par liecinieku ietekmēšanas plānošanu birojs sāka vasarā.
Igors Semjonovs noziegumā vaļsirdīgi atzinās un izdarīto nožēloja. Par to viņš ar prokuroru bija noslēdzis vienošanos, ko apstiprināja Centra rajona tiesa. Šis spriedums ir stājies spēkā, Semjonovam bija piespriests divu gadu nosacīts cietumsods. Viņš aizgāja viņā saulē, to neizcietis. Tiesas spriedumā norādīts, ka Semjonovam kopš 2013.gada janvāra bijusi pirmās grupas invaliditāte.
Vaškevičs aizlaižas
Tikmēr pats Vaškevičs 2012.gadā no valsts izbrauca un nav pārradies. Tiesa deva atļauju izbraukt no valsts uz vairākām dienām, bet, kā stāsta advokāti, nokļuvis Austrijā, viņš saslimis, kā dēļ bija nepieciešama akūta operācija un pēc tam ārstēšanās.
Vaškeviča prombūtnes dēļ Rīgas apgabaltiesā uz priekšu nevirzās tiesvedība pamata krimināllietā, kurā Vaškevičs apsūdzēts kukuļdošanā. Apsūdzības uzturētāji uzskata, ka bijušais augsta ranga VID ierēdnis 2010.gada beigās un 2011.gada sākumā vairākkārt devis kukuļus muitas pārvaldes direktoram Kravalim (pavisam aptuveni 60 tūkstošus eiro), lai VID neveiktu pārbaudes pret konkrētiem uzņēmējiem un muitas šefs pienācīgi nepildītu amata pienākumus kontrabandas apkarošanā, muitas administrēšanā un nodokļu samaksas kontrolē. Šo lietu izskata slēgtās sēdēs, jo viens no lieciniekiem ir atzīts par procesuāli aizsargājamu.
Šāgada sākumā tiesa nolēma Vaškevičam piemērot drošības līdzekli – apcietinājumu. Tā kā lietu iztiesā slēgtās sēdēs, drošības līdzekļa maiņas iemesli netiek atklāti, bet, visticamāk, tie saistīti ar iepriekšējo drošības līdzekļu pārkāpšanu. Vaškevičs bija lūdzis atļauju izbraukt uz Austriju, kur saskaņā ar aizstāvju versiju pēkšņi saslimis un tāpēc atgriezties Latvijā nevar. Taču pa šo laiku, pēc neoficiālām ziņām, viņš pabijis ceļojumā Karību jūras salās Barbadosā un Grenādā, kas varētu tikt novērtēts kā drošības līdzekļa pārkāpums. Vaškeviča advokāts Oskars Rode gan apgalvo, ka viņa klients «ārstēšanās kursa ietvaros bija Grenādā, no kuras atgriezās uz ārstēšanās iestādi ārsta pavadībā un uzraudzībā», un tiesa par to bijusi informēta.
Latvija ir izdevusi Vaškeviča aresta orderi. Drīz pēc tam Vaškevičs Austrijā tika apcietināts, taču tiesnesis izlēma viņu no apcietinājuma atbrīvot, bet šonedēļ pienākušas ziņas, ka Austrijas tiesa izlēmusi Vaškeviču Latvijai neizdot, jo ekspertīzē atzīts, ka veselības stāvokļa dēļ viņš pašlaik nevar piedalīties tiesas procesā.
Rode noliedz, ka Vaškevičs izvairītos no tiesvedības. «Gluži pretēji – viņš vienmēr ir sadarbojies ar tiesu tik, cik to pieļāvis viņa veselības stāvoklis,» apgalvo advokāts. Rakstiskajās atbildēs uz Ir jautājumiem viņš uzsver, ka klients «ārstējas no traumām, kuras guvis pret viņu vērstajā slepkavības mēģinājumā, pildot dienesta pienākumus, kā arī no 2011.gada aizturēšanas laikā gūtajām piekaušanas un spīdzināšanas traumām». (KNAB uz to atbild – birojs nav saņēmis sūdzību, ka Vaškevičs aizturēšanā būtu fiziski ietekmēts.)
Lai nekavētu tiesas procesu, aizstāvība piedāvājusi sēdes organizēt videokonferences režīmā, bet tiesa to nav akceptējusi. Rode pauž viedokli, ka izdošanas lūguma «vienīgais mērķis ir panākt Vaškeviča apcietinājumu par katru cenu bez taisnīgas tiesas», un norāda uz klienta bažām, ka, «atgriežoties Latvijā, viņu nogalinās». Apsūdzības kukuļdošanā aizstāvība «kategoriski» noraida, bet tiesas lēmumu Igora Semjonova lietā uz Vaškeviču neattiecina, jo viņš nav bijis šā procesa dalībnieks. Semjonova liecības Rode apšauba, norādot, ka KNAB izmeklētāji no vairākām personām esot mēģinājuši «izspiest viltus liecības».
Kas nodrošina ietekmi?
Bez minētajām Vaškevičs ir iesaistīts vēl vienā krimināllietā, kur viņš tika apsūdzēts par atkārtotu nepatiesu ziņu norādīšanu valsts amatpersonas ienākumu deklarācijā. Apsūdzība uzskatīja, ka Vaškevičs izmantojis liela apmēra ienākumus, kuri bija akumulēti ārzonas firmas Financial Euro Group LLC kontos, un šos tēriņus nenorādīja deklarācijā, tos apzināti slēpjot. Ierēdnis vairāku gadu garumā veicis pirkumus ar kredītkartēm, kas bija piesaistītas šīs ārzonas firmas kontiem, bet oficiāli noformētas uz viņa tēva vārda. Vaškeviča aizstāvji šīs apsūdzības agrāk komentēja kā «smieklīgas» un Vaškeviča tēriņus ar kredītkarti traktēja kā viņa tēva dāvanas mazmeitām. Pirmās instances tiesa šajā krimināllietā amatpersonai bija piespriedusi divu gadu cietumsodu, bet apelācijas tiesa ir lēmusi Vaškeviču sodīt ar naudassodu. Advokāti šo spriedumu ir pārsūdzējuši kasācijas kārtībā.
Vēl pirms tiesībsargājošās iestādes sāka Vaškeviča darbības izmeklēšanu, viņš bija izpelnījies mediju uzmanību ar dārgiem pirkumiem – auto, apģērbu, ceļojumiem -, kas bija nesamērojami ar amatpersonas algu. (Vēlāk kratīšanās Pļavnieku mājā tiesībsargi piefiksēja vairāk nekā 100 pāru dārgu zīmolu vīriešu kurpju un rokaspulksteņu kolekciju.) Ekstravagantais dzīvesveids izraisīja spekulācijas par nelegāliem ienākumiem, pats viņš savus tēriņus izskaidrot atteicās, bet paralēli ik pa laikam no dažādiem avotiem parādījās ziņas, kas lika šaubīties par viņa godaprātu. Jau 2001.gadā ASV vēstniecība Latvijas pusei ziņoja, ka Vaškevičs, uzturoties ASV, ticies ar kādu Pārdaugavas grupējuma pārstāvi, kas 90.gadu sākumā tika saistīts ar organizēto noziedzību. Vaškevičs sakarus noliedza, drošības iestādes tos nopietni neizmeklēja, un viņu iecēla par kontrabandas apkarošanas centra vadītāju.
Vēlāk Vaškeviča vārds izskanēja kontrabandas krimināllietās – ne kā kontrabandas apkarotāja, bet kā cilvēka, ar kuru nelegālie darboņi sazvanās un kārto lietas. Tā dēvētajā Oderova kontrabandas lietā kāds apsūdzētais liecināja, ka par degvielas kontrabandas piesegšanu VID amatpersonām maksāti 5-7 santīmi par katru nelegālo litru un ka Vaškeviču kontrabandisti sauca par «Sportu» un «Futbolu». Krimināllietas materiālos ir telefonsarunas, kurās apsūdzētie pārrunā maksājumus «Sportam». Tobrīd Vaškeviča pakļautībā bija VID muitas kriminālpārvalde un Finanšu policija.
Izmeklējot tieši šos notikumus, radās Vaškeviča kredītkartes lieta. Paralēli vēl ir izskanējušas aizdomas, ka Vaškevičs bijis slēpts olu ražotāja Balticovo īpašnieks, kuram par labu dažādās institūcijās lobējis lēmumus.
Balticovo lielākā akciju turētāja BCO īpašnieki ir vairākkārt mainījušies, vienbrīd liela daļa piederēja kādai Floridā reģistrētai firmai, pašlaik tā lielākā īpašniece ir Tatjana Poplavska – Vaškeviča ģimenes draudzene. Balticovo padomes priekšsēdētāja vietnieks ir viņas dzīvesbiedrs Mhitars Mhitarjans.
Krimināllietā ierauta arī Vaškeviča sieva Ināra Vilkaste. Tā dēvētajā Rīgas domes amatpersonu kukuļošanas lietā viņa figurē kā persona, kas saskaņā ar apsūdzību domes amatpersonām deva viena miljona eiro kukuli par teritorijas plānojuma maiņu viņai piederošā zemes gabalā Mežaparkā. Panākusi augstāku stāvu apbūvi, lēti nopirkto zemi Vilkaste pēc dažiem gadiem pārdeva par 30 miljoniem latu. Apelācijas instances tiesa Vilkasti atzina par vainīgu kukuļdošanā un piesprieda divu gadu cietumsodu, tomēr Augstākās tiesas senāts šo lēmumu ir atcēlis, jo uzskatīja, ka tiesa nav pietiekami analizējusi, vai kukulis no Vilkastes nav izspiests. Tādā gadījumā persona no atbildības atbrīvojama. Atkārtoti lieta apelācijas instancē vēl nav skatīta. Vilkastes biznesa partneris Raimonds Štālbergs, ar kuru kopā viņa kurpju kastē aiznesusi kukuli, šajā krimināllietā liecināja, ka par kukuļošanu zinājis arī Vaškevičs – Vilkaste viņam esot zvanījusi un izstāstījusi lietas būtību.
Tagad uz šīs Vilkastes pārdotās zemes atrodas VID jaunā ēka, kas izraisa minējumus, vai ienesīgo zemes darījumu īstenībā nekārtoja pati augstā VID amatpersona.
Vaškevičam ilgu laiku bija neaizskaramas personas statuss – viņš palika augstos amatos, par spīti ļodzīgajai reputācijai. Kad Satversmes aizsardzības birojs 2007.gadā viņam samazināja pielaides līmeni valsts noslēpumam, VID mainīja iekšējās kārtības noteikumus tā, lai Vaškevičs varētu palikt amatā, bet, kad pielaidi anulēja vispār un muitas kriminālpārvaldi viņš vairs nevarēja vadīt, toreizējais VID ģenerāldirektors Dzintars Jakāns viņu iecēla par savu vietnieku.
«Fakts, ka Vaškeviča «sods» par pielaides valsts noslēpumam zaudēšanu bija paaugstināšana amatā un algas palielināšana, liecina par plaši izplatīto korupciju Latvijā,» rakstīja ASV diplomāti WikiLeaks nopludinātajās telegrammās. ASV vēstniecība Vašingtonu informējusi arī par ziņojumiem, ka «Vaškevičs izmanto amatu, lai izspiestu kukuļus no dažādiem cilvēkiem, kuriem vajag ievest preces Latvijā vai caur to, un ka lielu daļu no šīs naudas viņš novirza Tautas partijai tās darbības atbalstam». Kā pateicoties «Tautas partija viņu aizstāv amatā un atļauj viņam paturēt daļu naudas», teikts 2008.gadā rakstītā telegrammā. Diplomāti sprieduši: tā kā «Vaškevičs ir ietekmīgs spēlētājs korupcijas tīklā», viņu saukt pie atbildības «būs ļoti grūts uzdevums», taču tas būtiski izmanītu lietu kārtību Latvijā. Telegrammās ir runa par laiku, kad Finanšu ministriju vadīja Oskars Spurdziņš un Atis Slakteris (abi no TP), bet valdību – attiecīgi Aigars Kalvītis (TP) un Ivars Godmanis (LC/LPP).
Kā telegrammās rakstīts, tā arī bija. Kad KNAB sāka izmeklēt Vaškeviču, dažādu valsts iestāžu sviras pavērsās pret biroja darbiniekiem, kas bija iesaistīti izmeklēšanā. Pašā VID tika sākti trīs kriminālprocesi par KNAB amatpersonu ienākumu deklarācijām, vienam darbiniekam tika piemērots vairāk nekā 100 tūkstošu latu nodokļu uzrēķins, par cita darbinieka mantisko stāvokli pārbaudes lieta parādījās prokuratūrā. Visas šīs lietas vēlāk izbeidza kā nepamatotas.
Savdabīgs tiesu precedents noticis arī minētajā liecinieka iespaidošanas kriminālprocesā. Rīgas Centra rajona tiesas priekšsēdētāja Sandra Meliņa 2013.gada janvārī atcēla izmeklēšanas tiesneša lēmumu, ar kuru tika sankcionēta KNAB kratīšana Vaškeviča un Vilkastes dzīvesvietā 2012.gada novembrī. Līdz ar to tā atzīta par nelikumīgu, un tajā iegūtos pierādījumus nevar izmantot krimināllietā. Tiesa toreiz pamatoja, ka Vaškevičam konkrētajā kriminālprocesā vēl nav bijis nekāda procesuālā statusa, viņa iespējamais noziedzīgais nodarījums vēl nav bijis kvalificēts, un šādos apstākļos kratīšana nozīmē nesamērīgu iejaukšanos Vaškeviča dzīvē un neatbilst sabiedrības drošības interesēm.
KNAB par šo nepārsūdzamo tiesas lēmumu rakstīja sūdzību Tieslietu ministrijai, kura norādīja, ka tai nav tiesību pārvērtēt konkrēto tiesneša lēmumu, bet tiesību normu interpretācijā piekrita KNAB viedoklim. Vēstulē birojam ministrija rakstīja, ka kriminālprocesa likums «kratīšanas pieļaujamībai neizvirza nepieciešamību personu atzīt par aizdomās turēto vai apsūdzēto un tās darbības kvalificēt pēc konkrēta krimināllikuma panta». «Kratīšana var tikt izdarīta pie jebkuras personas, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka meklējamais objekts (..) atrodas kratīšanas vietā,» teikts ministrijas vēstulē, kas ir žunāla Ir rīcībā.
Izvērš kampaņu
Krimināllietās figurējošās kukuļu summas un vērienīgā Latvijā un ārvalstīs izvērstā kampaņa, kurā tiek vēstīts, ka Latvijā tiek pārkāptas Vaškeviča un Vilkastes cilvēktiesības un viņus vajā specdienesti, ļauj domāt, ka ģimene operē ar milzīgiem resursiem. Internetā ir izveidota mājaslapa Justiceforinara.eu (taisnīgumu Inārai – angļu val.), un Austrijā darbojas Vilkastes aizstāvības komiteja, kurai piesaistīts kādreizējais Austrijas politiķis un Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Valters Švimmers. «Cienītā premjerministres kundze, es joprojām ticu Latvijas demokrātijai un tam, ka valstī ievēro likuma varu un cilvēktiesības, kā es to darīju, ziņojot par Latvijas uzņemšanu Eiropas Padomē un būdams šīs Eiropas demokrātisko valstu saimes ģenerālsekretārs,» šāgada februārī vēstulē Laimdotai Straujumai rakstīja Švimmers, aicinot viņu pievērst uzmanību KNAB un Ģenerālprokuratūras it kā nelikumīgajām aktivitātēm pret Vilkasti un Vaškeviču. «Veiksmīga uzņēmēja ir ierauta noziedzīgas sazvērestības virpulī: naudas izspiešana, ļaunprātīga īpašuma dedzināšana, spridzināšana, advokāta bezvēsts pazušana un bezgalīga, negodprātīga lietas izmeklēšana kļuvusi par Ināras Vilkastes ikdienu, padarot dzīvi par murgu un iesaistot viņu desmitos tiesas procesu. Pierādījumu viņas vainai nav, tomēr draudi turpinās,» rakstīts Justiceforinara.eu. Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir iesniegtas vairākas sūdzības par Vilkastes un Vaškeviča tiesību pārkāpumiem Latvijā.
Daudzkas no Justiceforinara.eu rakstītā ir patiesība. 2006.gadā Vaškeviča ģimenes mājas vārtos ietriecās un aizdegās ar gāzes baloniem piekrauts mikroautobuss. Pēc gada pie darbavietas tika uzspridzināts Vaškeviča auto, un sprādzienā cieta arī pats ierēdnis. Toreizējais iekšlietu ministrs Godmanis to novērtēja kā «uzbrukumu valstij», bet opozīcijā esošā Jaunā laika deputāte, policijā strādājusī Linda Mūrniece (tagad Abu Meri) izteicās: «Ar šādām metodēm, cik es zinu, parasti tiek kārtoti savstarpēji rēķini par solījumu nepildīšanu aprindās, kas pārkāpj likumu.» Par Vaškeviča spridzināšanu un vairākām slepkavībām apsūdzēja trīs vīriešus, kuriem tika piespriests mūža ieslodzījums, tomēr Augstākā tiesa spriedumu atcēlusi, jo uzskatīja, ka pierādījumi nav pietiekami pārbaudīti. Vaškevičs uzskata – spridzināšanā vainojams Štālbergs, kuru paralēli tiesā par naudas izspiešanu no Vilkas-tes. 2010.gadā patiešām pazuda ģimenes advokāts Ainārs Platacis, un līdz šim brīdim nav zināms, kur viņš atrodas un vai ir dzīvs.
Tikmēr Vaškevičs oficiāli joprojām ir valsts amatpersona. Notiesājoša sprieduma, kas stājies spēkā, nav, un Finanšu ministrijā saglabāta «vecākā eksperta» vieta.
* Par ko interesējaties? – krievu val.
«Valdis tika uzmests»
Aizejošais finanšu ministrs Andris Vilks atklāti un skarbi par Lembergu, partiju bosiem un Latvijas politiskās sistēmas absurdu
Andris Vilks bijis finanšu ministrs kopš 2010.gada novembra – ilgāk nekā jebkurš cits demokrātiskās Latvijas vēsturē. Novedis līdz galam starptautisko aizdevuma programmu, spēlējis būtisku lomu eiro ieviešanā, pieredzējis, kā atkopjas gan Latvijas ekonomika, gan kredītreitingi, viņš tagad aiziet no politikas. Jau kopš vasaras Ir centās sarunāt ar viņu garāku interviju. Tagad, pēc vēlēšanām, viņš beidzot bija gatavs atklātai sarunai.
Kā vērtējat vēlēšanu rezultātus?
Kā liels Latvijas patriots un pilsonis vērtēju pozitīvi. Cilvēki tomēr sasparojās un gāja vēlēt. Ukrainas, Krievijas faktors, Putina agresija [nozīmēja] ļoti daudz. Citādi tiešām būtu situācija, ka vēlētāju aktivitāte varētu būt zem 50%. Es pats arī stāvēju rindā. Tas man patīk.
Tas ir valstij labvēlīgs risinājums. Šāda vai tāda pēctecība tiks ievērota. Ir arī ļoti svarīgi, ka Saskaņai ir mazāk balsu. Sēdēšana destruktīvā opozīcijā noveda pie šāda rezultāta.
Bet es paredzu pietiekami smagas tālākās sarunas, jo proporcija starp trijām varas partijām nav tik atšķirīga kā iepriekš. Ņemot vērā Lemberga kunga aktīvo līdzdalību visos procesos, es domāju, ka šeit būs ļoti būtiska viņa loma, iejaukšanās visā procesā.
Kādas briesmas rada viņa līdzdalība?
Domāju, ka šajā gadījumā būs vēlme redzēt ZZS premjeru. Vienotībai tomēr ir dots pietiekami ilgs laiks [valdības vadībā], un ZZS [rezultāts] ir pietiekami tuvu [Vienotībai]. Man ir sajūta, ka gribēs kaut ko pamainīt.
Kurš tad varētu būt premjers? Lembergs?
Man grūti to iedomāties. Es nezinu, kā valdības darbs tiktu veidots. Starptautiskā dimensija izpaliktu. Vai Latvija to var atļauties, es nezinu.
Vai kāds no pārējiem trim ZZS premjera amata kandidātiem – Vējonis, Augulis, Dūklavs – ir spējīgs ieņemt šo amatu?
Lemberga ietekme ZZS ir ļoti liela, un ir ļoti grūti teikt, kā viņš liks [darīt]. Tur ir spēcīga hierarhija. Es visus šos gadus esmu redzējis Lemberga ietekmi uz šo partiju. Diemžēl tā ir milzīga. Ar šādu rezultātu Lemberga kungs darīs visu, lai justos ļoti komfortabli.
Vai ZZS ietekmes palielināšana varētu apdraudēt fiskālo disciplīnu?
Jā, tā ir. Par to man nav šaubu. Tikai – cik tālu aizies? Tas ir jautājums, par ko būtu jādomā sabiedrībai, prezidentam – vai Latvija sabojās reputāciju, kura ir tik grūti izcīnīta un uzlabota?
Kopumā gan jāsaka – pozitīvais vēlēšanu iznākumā ir krietni labāks nekā tās potenciālās negācijas, kas var nākt saistībā ar valdības veidošanu vai fiskālās disciplīnas pārkāpumiem. Man bija reālas bažas, jo Saskaņai varēja būt 30 [mandātu], Sudrabai varēja būt 20 [mandātu], un tad valsts būtu reālā šokā. Kā pilsonim man ir gandarījums, ka [valsts] pamatus mēs nosargājām. Bet es gribu, lai pamati būtu tādi, kādi mums līdz šim bijuši, nevis mēs pēkšņi tiekam pakļauti šaura personu loka diktātam.
Kas varētu būt cienīgs jūsu pēctecis finanšu ministra amatā?
Vienotība patlaban ir pats pragmatiskākais, valstiski domājošākais spēks. Tur ir mazāk populisma. Es vislabprātāk redzētu, ka finanšu ministrs ir Andris Piebalgs un [budžeta] komisiju Saeimā turpinātu vadīt Jānis Reirs. Tas būtu pats labākais salikums.
Pavasarī publiski atzināt, ka Latvijai nodokļu ienākumi nākamajos gados varētu samazināties līdz 25% no IKP, kas būtu viens no zemākajiem līmeņiem ES un nesegtu visas prasības, kas sabiedrībai ir pret valdību un pret valsti, tāpēc jāsāk diskusija par iespējamu nodokļu palielinājumu. Vai vēl aizvien tā uzskatāt?
Skatoties, kā VID veidojas sadarbība ar uzņēmējiem, redzu krietni lielāku uzņēmēju iesaistīšanos [centienos] kopējiem spēkiem samazināt ēnu ekonomiku. Man tādas sajūtas nebija ne pirms gada, ne pirms trim. Ja uzņēmēji sāk pārsviesties uz šādu domāšanu – izskaust savā jomā tos, kas kropļo konkurenci – un VID, pateicoties [ģenerāldirektores Ināras] Pētersones dinamismam un atvērtībai, ir kļuvis krietni spēcīgāks, efektīvāks, daudzsološāks, uz kuru varam vairāk likt cerības, tad tuvākajos gados tādā veidā vajadzētu pieiet. Šeit ir trīs, maksimums pieci procenti no kopprodukta, ko mēs nākamajos gados varētu pielikt [no ēnu ekonomikas samazināšanas], tas jau mums krietni palīdzētu. Bet, ja mēs gada laikā neredzam progresu, tad mums nekas cits neatliks, kā domāt, vai samazinām [valsts] funkcijas, vai kaut ko darām ar patēriņa nodokļiem.
Jūsu izteikšanās par iespējamību paaugstināt nodokļus maijā izsauca asu pretreakciju no Vienotības priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas, un drīz pēc tam jūs paziņojāt, ka nekandidēsit vēlēšanās. Vai jūs pastūma malā?
Lēmumu, ka iešu projām, biju pieņēmis jau pirms gandrīz gada. Tīri personīgu iemeslu dēļ. Raksti [par iespējamo nodokļu paaug-stināšanu] nebija nekas slikts, bet tie trāpījās pirms [Eiropas Parlamenta vēlēšanām]. Tā nebija mana doma, ka tie tiek publicēti tieši pirms EP vēlēšanām. Tad nāca belzieni.
Nejutāt, ka tādu rakstu publicēšana pirms EP vēlēšanām varētu izsaukt asu reakciju?
Es tajā laikā biju ASV. Biju ļoti pārsteigts, ka ar visu laika zonas atšķirību mani sāka pēkšņi no rīta tracināt – ko es esmu izdarījis? Es nezināju, ka tas tieši tajā dienā notiek. Teicu, ka es to tieši tajā dienā neesmu darījis, ka tur ir tas pats, ko esmu teicis iepriekš.
Jums bija asas vai neērtas attiecības ar partijas vadību?
Es un Ilze Viņķele esam divi cilvēki, kas varbūt krīt ārā, ik pa laikam vienu vai otru par to sit. Tāpēc ka atļaujamies brīvāk, tiešāk izteikties un neslēpjamies aiz vispārpopulistiskām frāzēm. Ik pa laikam dabūjām pērienus gan no savējiem, gan no sabiedrības.
Vai tāpēc jūs nebijāt arī pirmais kandidāts uz finanšu ministra amatu pēc Dombrovska valdības krišanas?
Tas bija pārsteigums. Tieši tajās dienās, kad Valdis «nokrita», es braucu atpakaļ no «roadshow», sagatavojot Latvijas eiroobligāciju izlaidienu.
Es tiku pārsteigts ceļā. Mana pirmā reakcija bija baigais šoks. Otrs, es sapratu, ka man ir iespēja iziet. [Taču domāju arī par] Finanšu ministriju, mūsu lieta ir ļoti svarīga valstij. Es teicu uzreiz, ka es piekrītu. Tad es redzēju, ka tomēr tieku apšaubīts. Tas ir tieši tas pats jautājums – ka partijas vadības domas nerespektēju tā, kā būtu jārespektē. Varbūt arī brīžiem neizpratne par to, ko es daru.
Neizpratne par ko?
Man bija pilnīga pārliecība, ka VID labākā vadītāja var būt Pētersone, un es biju ļoti pārsteigts, kāpēc viņa var nebūt. Tagad visi saka, ka viņa ir cilvēks savā vietā.
Kāpēc bija tāda pretestība?
Es nezinu. Acīmredzot jebkuras partijas vadība grib redzēt [īstenojamies] savu vīziju par jebkuru pozīciju, par jebkuru amatu, par jebkuru programmu.
Vadība ir Āboltiņa, Kampars, Zaķis, Reirs?
Droši vien. Valde.
Varbūt bija vēlme, lai es esmu valdē vai aktīvāk strādāju Vienotības darbā. Bet es ļoti noguru šajā darbā. Lai es vēl veltītu laiku politiskām lietām… Valdībā ir pragmatisks darbs. Saeimā un politisko partiju virtuvē, kuluāros – tur ir ļoti daudz intrigu. Valstiski tas pienesums ir krietni mazāks.
Tā nav tikai Vienotība, tas skar visas partijas. Netiek novērtēts tas, ko dara izpildvara. Uz mums tiek uzkrauta visa atbildība, viss stress, un bieži vien esmu ļoti pārsteigts par zemo informētību, par neieinteresētību Saeimas deputātu vidū. Es te dzirdēju, ka ministru krēsli ir silti un mīksti. Nē, tie ir ļoti cieti un auksti. Saeimā ir tie siltie un mīkstie krēsli. Tur cilvēki ir krietni relaksētāki, [bet viņiem ir] tā pati samaksa, divi vai trīs mēneši gadā brīvi. Es vienkārši redzu, kāds spiediens ir uz mani, uz Ilzi [Viņķeli], uz Valdi [Dombrovski], ka mēs esam pilnīgi «izrubījušies», un tajā pašā laikā tev vēl brīžam atļaujas pārmest, prasīt – tu neesi izdarījis? Es vienkārši redzu, ka cilvēki neseko līdzi.
Vai daļa problēmas nav tā, ka ir nošķirta partijas un valdības vadība? Normālā Rietumeiropas valstī partijas vadītājs ir arī premjerministra kandidāts un strādā valdībā.
Tā ir Latvijas lielākā problēma, arī tāpēc es nevaru būt politikā. Ne Baltijā, ne Skandināvijā es nezinu citu valsti, kur politisko partiju līderi izvairās būt premjeri un ministri. Mums ir absurds! Tajā pašā laikā atļaujas mācīt, nepamatoti braukt virsū, presēt ministrus. Atkal – es runāju par visām partijām. Neviens netaisās [strādāt valdībā] – ne Urbanovičs, ne Ušakovs, ne Brigmanis, ne Āboltiņa, ne Dzintars. Man visvairāk patīk Igaunija. Visi pamatposteņi pieder partiju vadītājiem. Skandināvijā tas pats. Kad ar viņiem tiecies, viņi saprot visu drēbi – kas ir valdībā, kas parlamentā. Parlaments mums ir pārāk komfortabls. Viss milzīgais stress uz četrpadsmit [valdības] cilvēkiem. Visas melnās kampaņas. Un partiju vadītāji vienkārši noskatās, kā viņu biedri noasiņo. Pie mums izvairās no ļoti atbildīgiem brīžiem. Krīzes laikā visiem vadošajiem politiķiem vajadzēja būt tajos amatos. Un izskatās, ka tagad pilnīgi nekas nemainīsies. Sabiedrībai ir jāprasa – kāpēc tu, tās un tās partijas vadītāj, izvairies no šī darba? Kāpēc tu esi politikā?
Jūs bijāt nepatīkami pārsteigts par Dombrovska valdības krišanu. Vai publiski paustais iemesls, ka tā bija politiskās atbildības uzņemšanās par Zolitūdes traģēdiju, ir īstais iemesls?
Nebūtu Zolitūdes, būtu kas cits noticis. Galvenais iemesls bija dabūt ZZS valdībā. Krīze beidzās ātrāk, un mēs izgājām straujāk [no recesijas], un Lemberga lielā ietekme Latvijas politikā [nozīmēja, ka] ZZS vienkārši nevarēja būt opozīcijā. Tas bija galvenais iemesls. Vienotības iekšienē daudziem cilvēkiem bija liela pretestība pret to. Un te radās iemesls…
Sanāk, ka Dombrovskis faktiski tika piespiests atkāpties.
(Nopūšas.) Es nezinu visas tās nianses, bet es saku, ka Valdis tika «uzmests». Mans personiskais viedoklis.
Kas viņu uzmeta?
Sistēma, kurai vajadzēja šo [paplašināto] koalīciju. ZZS vajadzēja būt [valdībā] ar saviem darbiem, ar saviem ministriem šajā brīdī, kad ekonomikā ir izaugsme, kad nāk vēlēšanas. Es uzskatu – šajā gadījumā tas bija necienīgi, negodīgi pret cilvēku, kurš tik daudz Latvijai izdarījis.
Vai jūs domājat, ka Āboltiņas kundze vai kāds cits no partijas bija iesaistīts «uzmešanā»?
Es domāju, ka tas ir kopīgs visas sistēmas lēmums. Es nevaru pateikt par cilvēkiem.
Kas ir sistēma?
Politisko partiju vadītāji un to pietuvinātie. Var teikt, ka Valdim beigās bija grūti strādāt ar koalīciju. Jā, es piekrītu, ka bija aizvien grūtāk, bet tas nenozīmē, ka nevarēja atrast veidus, kā to tālāk saliedēt. «Reformisti» arī izdarīja ļoti daudz, lai Valdim būtu jāaiziet.
Kādā veidā?
Daudzi viņu sākotnējie programmatiskie uzstādījumi bija ļoti simpātiski, un pietiekami daudzi pozitīvi cilvēki arī ienāca, bet pēc tam viss izčabēja. Tie daži cilvēki, kas darīja labu darbu, bija mazākumā, un viņi vairs neko nevarēja izdarīt. Ja Reformu partija būtu tāda, kā sākumā ienāca, koalīcija būtu nostrādājusi līdz beigām.
Daudzas no reformām, pie kurām ķērās Dombrovska valdība, nav novestas līdz galam – izglītībā, veselības aprūpē. Vai jaunā Saeima spēs šīs reformas realizēt?
Būtu ļoti, ļoti slikti, ja nākamajos četros gados nepavirzītos uz priekšu izglītība un veselība. Izglītībā ir kaut kas pavirzījies uz priekšu, tur notiek vērtējumi, un ir dati, manuprāt, tur var ātrāk nonākt pie secinājuma, būs mazāk pretestības. Bet veselībā ir reāli nogulēti tik daudzi gadi. Tur ir vajadzīgs reāli revolucionārs [piegājiens]. Arī tiesiskums. Izskatās, ka dažādās konkurētspējas tabulās Latvija joprojām būs pēdējās vietās jomās, kas saistītas ar tiesu sistēmu. [Tiesas ir] lēnas, [tur ir] zināma korupcija, neizprotamība, likuma nepiemērošana.
Jūs daudz runājat par ZZS, bet tieslietu joma visu laiku ir bijusi Nacionālās apvienības pārraudzībā. Cik lielā mērā viņi ir atbildīgi par reformu trūkumu?
Ir vēlme šo ministriju kontrolēt un no tās neatteikties. Zināmā mērā piesegt. Tas notiek ar maksātnespējas administrāciju, šur tur vēl. Politika ir politika. Man pašam ienākot nebija nekādu savtīgu mērķu, tomēr ir cilvēki, kas darbojas savtīgu mērķu dēļ. Liela daļa. Ne visi. Ir ideālisti, ļoti labi, ka ideālistu ir pietiekami daudz, bet ir arī pietiekami daudz savtīgu cilvēku, kas zina, kāpēc viņi iesaistās politikā – lai kļūtu bagātāki, lai būtu pietuvināti varai. Tāpēc ir svarīgi kontrolēt zināmas jomas, savējiem nodrošināt labākus apstākļus.
Vai jau zināt, ko darīsit pēc amata atstāšanas?
Ir pilnīgi skaidrs, ka es negribu būt politikā. Man nav konkrētu piedāvājumu, bet es gribu darbu, kas saistīts ar finanšu sektoru.
Latvijā?
Piedāvājumi Latvijā diez vai būs man tik pievilcīgi, kādi nāks no ārpuses. Es gribu būt finanšu sektorā, starptautiskā jomā – tā, lai es varētu arī kaut kādā veidā Latvijai palīdzēt, vismaz ar redzējumu vai investīciju piesaisti.
Tas būtu privātajā sektorā vai starptautiskās institūcijās?
Pilnīgi vienalga. Man neinteresē amati, nosaukumi, vara. Man interesē, lai man ir darbs, kas patiktu, un alga. Es četrus gadus esmu domājis tikai par valsti. Man ir jādomā beidzot par ģimeni, par sevi. Esmu iztērējis visu, kas man bijis ietaupīts. Tālāk vairs nav kur. Mana ģimene gaida brīdi, kad es būšu prom, kad es varēšu atkal būt cilvēks.
Ļaujiet sākt!
Vēlētāji neielaiž Saeimā Solvitu Āboltiņu, bet par plusu rekordistu kļūst aktieris un videobloga Suņu būda autors Artuss. Ko viņš darīs?
Pēc vēlēšanām Ir vēlējās iztaujāt divus kandidātus, kam balsotāji visvairāk uzticējušies un ko vissāpīgāk sodījuši. Arturs Kaimiņš jeb Artuss no Reģionu apvienības plusu ziņā izvirzījies līderos, pārspējot pat Valda Dombrovska rekordu – premjeram iepriekšējās vēlēšanās plusu pievilka 71,7% Vienotības vēlētāju Vidzemē, bet Kaimiņu tagad atbalstījuši 71,9% Reģionu apvienības vēlētāju Rīgā. Savukārt Solvita Āboltiņa ir visniknāk svītrotā kandidāte, kuru nav atbalstījuši 27% Vienotības vēlētāju Kurzemē, un Saeimas spīkere jaunajā parlamentā nav iekļuvusi. Āboltiņa ir komandējumā Itālijā un nevarēja atbildēt, bet Kaimiņu izdevās sazvanīt.
Kad mēģinājām jūs pirmdien dabūt rokā, partijas priekšsēdētājs Bondars teica, ka kampaņa Kaimiņu ir nogurdinājusi un viņš paņēmis atpūtas pauzi.
Bija ļoti saspringtas pēdējās divas nedēļas, vajadzēja neredzēt cilvēkus kādu laiku.
Tagad esat gatavs jaunajiem pienākumiem?
Vienmēr gatavs! Ir ļoti liela atbildība pēc tūkstošiem plusu. Tas nozīmē – cilvēki ir noilgojušies pēc patiesības, kas te īsti notiek šajā valstī. Es sev ticēju no paša sākuma un esmu priecīgs, ka tiku sadzirdēts.
Kādus uzdevumus, jūsuprāt, cilvēki ar plusiņiem ir jums uzticējuši?
Par to esmu runājis pusotru gadu savā videoblogā Suņu būda, trīs punkti man ir ļoti svarīgi: par Zolitūdes parlamentārās izmeklēšanas komisiju, par varas decentralizāciju, kā arī par lobēšanas likumu. Tie ir trīs mani uzstādījumi, ko grasos darīt.
Kā vērtējat vēlēšanu rezultātus kopumā?
Runāju par to elektorātu, kurš ir gados jaunāks, pārsvarā uz vēlēšanām neiet. Esmu izdarījis gana lielu darbu, un tas ir panākums, ka viņi ir atnākuši – jo viņi arī ir atbildīgi par valsti. Tas, manuprāt, ir ļoti, ļoti jaudīgi.
Mani pārsteidza pārējo partiju pilnīgi inertā attieksme pret cilvēkiem, kas nedzīvo Latvijā. Es sapratu, ka laikam vienīgais esmu bijis ārpus Latvijas pie mūsu valsts bijušajiem iedzīvotājiem. Pārējiem ir bijuši šausmīgi milzīgi budžeti, viņi ir reklamējušies, visi sabiedriskie transporti [aplīmēti], bet reāli aizbraukt un aprunāties ar cilvēkiem viņi nav varējuši. Es aizbraucu, paskatījos acīs un pateicu: man vajag jūsu atbalstu! Es viens neesmu darītājs, tikai kopā mēs varam. Solīju, ka būs Suņu būdas biedrības dibināšana, lai šie cilvēki nepazūd no mana acu skatiena, lai viņi ir klāt ar saviem padomiem un aizrādījumiem, un labiem vārdiem. Lai nav tā, ka viņi ir tikai nobalsojuši un tagad četrus gadus neviens par viņiem neliksies ne zinis. Nē! Es aizstāvu tos mazākos cilvēkus, par kuriem visi jau sen aizmirsuši. Tā, kā vadošās partijas izturas… Tāpēc arī ir tas kliedziens no sabiedrības. Teiksim, es nesaprotu, kādā veidā Solvita Āboltiņa joprojām iedomājas būt Saeimā, ja cilvēki ir iedevuši biļeti prom – viss, paldies!
Ko konkrēti darīsit Saeimā, kādā komisijā būsit? Varbūt padomā kāds valdības amats?
Es pašlaik varētu būt atbildīgs par Melu ministriju. Jā, oficiāli nav tādas… Patlaban viss ir procesā, es nevaru neko pateikt par amatiem un koalīcijām, jo tas ir lēmums kopā ar pārējiem septiņiem deputātiem, kas no Reģionu apvienības ievēlēti. Mēs esam kopā, nevaram drumstaloties. Nedēļas laikā izkristalizēsies, kas uz kuru pusi notiek. Es atļāvos izslēgt telefonu uz divām dienam, un te miljoniem, miljoniem īsziņu no visādiem medijiem. Kas nu tagad būs! Domāju, ka visiem ir jābūt nedaudz pacietīgiem.
Pārējās partijas jau veido jauno valdību!
Lai viņi veido, jā, jā, jā! Viņiem acīmredzot ir ko dalīt.
Kādai vajadzētu būt koalīcijai? Izskatās, ka būs pašreizējā – ZZS, Vienotība un NA.
Tā izskatās. Man tikai tāda nojausma, ka viņi ilgi tur nebūs. Kādus mēnešus, varbūt gadu, varbūt pusotru, bet es domāju, ka viss mainīsies. Pašlaik būsim opozīcijā, izskatās.
Esat gatavs četrus gadus nostrādāt Saeimā?
Vai jūs domājat, ka es uztaisīju šova elementu – re kā, ja grib, tad var tikt Saeimā? Protams [strādāšu], jā! Ar vislielāko atbildību. Tā ir milzīga uzticība – tas ir tā, ka esmu parakstījis līgumu ar cilvēkiem, tas ir uzticības kredīts, ko nevar nopirkt par naudu. Tas līgums ir uz sirdsapziņu.
Cilvēki dažādi uztver jūsu ievēlēšanu, viens salīdzina ar ekscentrisko deputātu Valdmani, cits piesauc Žirinovski, cits saka, ka Saeima tagad būs kā «suņu būda». Kam taisnība?
Pirms izteikt apgalvojumus, Kaimiņš tāds vai šāds, vispirms atļaujiet viņam pastrādāt un tikai pēc tam izsakiet salīdzinājumus ar kādiem citiem homo sapiens. Ļaujiet man vismaz sākt šo darbu!
Agrāk solījāt, ka ievēlēšanas gadījumā staigāsit ar kameru pa Saeimu un ziņosit par dažādiem slepeniem lēmumiem. Kā tas praktiski notiks, vai turpināsies videoblogs?
Protams, Suņu būda turpinās! Jums katru trešdienu būs iespēja paskatīties, kā tas notiek – nevaru teikt, ka man jau ir skaidrs, kā un kas tur jāatmasko. Es arī tur vēl neesmu iegājis! Tajā mājā [Saeimā] tikai vienu reizi esmu bijis ekskursijā pirms trim gadiem. Atļaujiet nokļūt tur un saprast. Es no saviem vārdiem [par filmēšanu] neatkāpjos! Tas, ka tagad kāds vairāk raustīsies vai neuzvedīsies tā, kā cilvēks, kam pieder visa valsts, gan ir skaidrs! Kādas korekcijas tiks ieviestas.
Ar Saeimas Kārtības rulli esat iepazinies?
Jā, vakar trīs reizes lasīju. (Smejas.) Man iepatikās viens punkts – pārējiem deputātiem ir jāklusē, ja kāds runā no tribīnes.
Plānojat būt aktīvs runātājs?
Zane, es nezinu, kā būs! Paskatīsimies!
Par ko nobalsojām?
Vēlēšanu rezultāti jau pasniegti kā «balsojums par stabilitāti», jo valdošās koalīcijas partijas saglabājušas pārliecinošu vairākumu arī jaunajā Saeimā, tomēr balsotāji ir sagādājuši arī vairākus pārsteigumus un jaunus rekordus
1. Uzvarētāji zaudē balsis
Lielāko vietu skaitu Saeimā, tāpat kā iepriekšējās vēlēšanās, ieguvusi Saskaņa, taču šoreiz tās balsotāju rindas sarukušas par piekto daļu. Zaudējumi ir visos apgabalos – arī Latgalē (par 31%) un pat Rīgā (par 5%), kas ir SC ietekmes citadele.
Salīdzinot ar iepriekšējo Saeimu, Saskaņa zaudējusi astoņas deputātu vietas, un tās pārsvars pār tuvāko sekotāju Vienotību tagad sarucis līdz vienam mandātam.
Rīgas mērs un Saskaņas premjera kandidāts Nils Ušakovs gan aicinājis valdības veidošanu uzticēt lielākajai frakcijai, taču Valsts prezidents jau licis manīt, ka šīs cerības ir veltas, jo koalīcijas veidotājam jāparāda skaidrs Saeimas vairākums.
Sociāldemokrātiskajai Saskaņai tā nav, jo neviena cita partija sadarbībai nav gatava. Tas tomēr netraucē Krievijas medijiem vēstīt, ka Latvijas vēlēšanās uzvarējuši krievu tiesību aizstāvji, un saukt Ušakovu par iespējamo pirmo krievu premjerministru ES.
2. Latgale nav Krima
Vēlētāju simpātijas Latgalē atšķiras no pārējās Latvijas, bet šoreiz citādība ir mazāk izteikta. Vēl 2011.gadā vairākums balsotāju bija vienprātīgi – 53% uzticējās Saskaņai, bet šoreiz atbalsts noslīdējis zem 40%. Savukārt labējām partijām audzis – Vienotība un ZZS balsotāju skaitu palielinājušas par trešdaļu. Līdz ar to trīs koalīcijas partijas Latgalē pašlaik atbalsta aptuveni tikpat liels vēlētāju skaits kā Saskaņu. To, cik tālu Latgale ir no «Krimas scenārija», par kuru mēdz spekulēt gan Krievijas, gan Rietumu mediji, apliecina arī Ždanokas vadītās Krievu savienības rezultāts – lai gan balsis par šo sarakstu trīskāršojušās, to skaits nesasniedz pat 5000.
3. Aizbraukušos sapurina Kaimiņš
Šogad ārzemēs vēlēt aizgājuši aptuveni uz pusi vairāk cilvēku nekā 2011.gadā – gandrīz 23 tūkstoši. Lai gan aktivitāte tālu atpaliek no mobilizācijas, kādu izraisīja valodu referendums (toreiz ārzemju iecirkņos nobalsoja gandrīz 40 tūkstoši), aizbraukušo pilsoņu ietekme kļūst jūtamāka, un šajās vēlēšanās viņi veido jau 7% no visām Rīgas apgabala balsīm. Rezultāti liecina, ka «jaunos trimdiniekus» īpaši uzrunājis Artuss Kaimiņš – viņa sarakstam liels atbalsts Lielbritānijā un Īrijā. Ārzemju iecirkņos populārākais partiju trijnieks būtiski atšķiras no Latvijas kopainas – līdere ir Vienotība ar 34% balsu, seko Nacionālā apvienība ar 22% un Reģionu apvienība ar 18%.
4. Sudrabai īsti nenotic
Lai gan reitingi pirms vēlēšanām Ingunas Sudrabas partijai solīja lielāku atbalstu nekā ZZS vai Nacionālajai apvienībai, rezultāti ir citādi – No sirds Latvijai šajā Saeimā būs vismazākā frakcija ar septiņiem deputātiem. Šis sniegums ir ļoti pieticīgs, jo pirms vēlēšanām jaundibinātas partijas ar populāriem līderiem, kas sola aizmēzt veco eliti, agrāk vēlēšanās ir uzvarējušas. Jo sūrāku šo iznākumu dara lielie tēriņi, kas ieguldīti kampaņā – Sudrabas partijai viens iegūtais mandāts izmaksājis visdārgāk – 57,1 tūkstoti eiro. Nākamā sekotāja ZZS tērējusi trīsreiz mazāk – viens mandāts maksājis 19,5 tūkstošus, vēsta Lsm.lv. Visvairāk Sudrabas partijai noticējuši Latgales vēlētāji, šajā apgabalā NSL ieguvusi nepilnus 9% balsu.
5. Vienotība aug, skandāli seko
Vienotība šajās vēlēšanās palielinājusi atbalstītāju skaitu par 16% un saņēmusi tikai par vienu mandātu mazāk nekā Saskaņa, tomēr šo sasniegumu aizēno vairāki būtiski fakti. Pirmkārt, partijas līdere Solvita Āboltiņa nav ievēlēta Saeimā, jo tikusi gandrīz tikpat bieži izsvītrota no sarakstiem, cik ieguvusi plusus, un ar individuālu kampaņu viņu apsteidzis mazpazīstams Saeimas deputāts Jānis Junkurs – viens no «Olšteina sešinieka», kas pēc 11.Saeimas vēlēšanām pameta Zatlera Reformu partiju un vēlāk iekļāvās Vienotībā. Otrkārt, Drošības policija pārbaudīs, vai Latgales sarakstā visvairāk plusiņus saņēmušais Dzintars Zaķis nav iesaistīts balsu pirkšanā, tāpēc viņš jau atkāpies no Saeimas frakcijas vadības. Treškārt, vēlētāji Vienotībā nesaskata neapstrīdamu līderi – visbiežāk plusiņus saņēmis ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (43%), no viņa atpaliek premjere Laimdota Straujuma (38%), bet šie rezultāti ne tuvu nelīdzinās agrākai Valda Dombrovska popularitātei.
6. ZZS atgūstas, NA sazeļ
Stipri labāk nekā iepriekš veicies ZZS – apvienības balsotāju skaits pieaudzis par 59%, un mandātu skaita ziņā frakcija cieši tuvojas līderiem. Tomēr garākā laika nogrieznī šis rezultāts nepārsteidz – ārkārtas vēlēšanu balsojums «pret oligarhiem» sāpīgi ķēra arī Aivara Lemberga kontrolēto ZZS, bet tagad vēlētāji atkal atgriezušies un apvienība atguvusi tādu pārstāvniecību kā 10.Saeimā.
Savukārt Nacionālā apvienība neatlaidīgi turpina vairot atbalstītāju skaitu, un pašreizējais rezultāts – vairāk nekā 151 tūkstotis balsu – ir labākais «nacionāļu» sniegums kopš atjaunotās Latvijas pirmajām Saeimas vēlēšanām, kurās 1993.gadā iekļuvušie divi nacionāļu saraksti – LNNK un TB – ieguva kopā 210 tūkstošus balsu. NA populārākais līderis vēlētāju acīs ir Raivis Dzintars (plusus vilkuši 52% apvienības balsotāju Vidzemē).
7. Plusi un svītrojumi
Sasniegts negaidīts rekords – tikai aptuveni 5% no balsotājiem ir palikuši bez sava pārstāvja Saeimā. Parasti procentu barjeru nepārvarējušās partijas kopā savāc ap 10% balsu, bet vislielākais zudumā aizlaisto balsu īpatsvars – 16% – bija 8.Saeimas vēlēšanās. Šoreiz no 13 pieteiktajiem sarakstiem seši ir pārstāvēti Saeimā, bet procentu barjeru nepārvarējušās partijas lielākoties saņēma mazāk par 1% balsu, izņemot Krievu savienību (1,58%) un nenogurdināmā Aināra Šlesera savākto ekspremjeru komandu Vienoti Latvijai (1,18%). Pilsoņu aktivitāte šajās Saeimas vēlēšanās gan ir bijusi viszemākā kopš neatkarības atjaunošanas – vēlēt aizgājuši 58,85% no balsstiesīgajiem, taču šis rādītājs tikai mazliet atšķiras no iepriekšējām vēlēšanām 2011.gadā.
Cietuma maize
Ēģiptei pašlaik «labs brīdis», lai atbrīvotu Pēteri Gresti, uzskata notiesātā žurnālista tēvabrālis Ojārs Greste, kas nupat bijis pie viņa cietumā Kairā
Ēģiptē notiesātā Austrālijas un Latvijas pilsoņa, žurnālista Pētera Grestes tēvabrālis Ojārs Greste Rīgā viesojās starp diviem braucieniem uz Kairu. 21.septembrī viņš apciemoja Pēteri cietumā un, tā kā vizītes pie ieslodzītā atļautas reizi 15 dienās, bet, «paliekot Kairā, tik un tā neko nevarētu viņa labā darīt», pēc tam atbrauca uz Latviju. Mūsu saruna notika pagājušajā nedēļā, bet 6.oktobrī Ojārs atkal devās uz Ēģipti.
Restorānā Fazenda Lāčplēša ielā dienas vidū daudz apmeklētāju, tomēr atrodas brīvs galdiņš tālākā galā. Ojārs pastāsta, ka Pēteris cietumā iemācījies cept maizi no miltiem un konservētas ananasu sulas, ar ko pacienājis arī viņu. «Bija laba!» viņš teic. Ēdienkarti ilgi neapspriežam – es pasūtu to pašu zupu, ko viņš pamana pirmajā lapā, viņš – to pašu pamatēdienu no dienas piedāvājuma, ko es.
Ar fotogrāfu Ojāru Gresti iepazinos šogad janvārī Sidnejā, pāris nedēļu pēc tam, kad Ēģiptes varas iestā-des 29.decembrī viesnīcā Kairā bija apcietinājušas Pēteri un divus viņa kolēģus no Al Jazeera televīzijas angļu redakcijas – Kairas biroja vadītāju Muhamedu Fahmiju (kuram ir gan Ēģiptes, gan Kanādas pilsonība) un producentu Baheru Muhamedu. Tobrīd šķita, ka tas ir satraucošs, nelāgs, tomēr tikai pārpratums, kas drīz tiks noskaidrots.
Taču 23.jūnijā tiesa piesprieda Pēterim un vienam no viņa kolēģiem septiņu gadu cietumsodu, otram – desmit gadus cietumā. Pašlaik cerības ir uz kasācijas tiesas lēmumu – dokumenti ir iesniegti, bet, kā teikts Pētera vecākiem, lēmums «varbūt» varētu būt oktobra beigās. Ojārs min, ka arī Ēģiptes prezidents Abdelfatahs as Sisi pēc sarunām nule Ņujorkā ANO Ģenerālās asamblejas laikā ar Austrālijas premjerministru Toniju Ebotu un ASV prezidentu Baraku Obamu, kurš arī izteicies par žurnālistu atbrīvošanu, varbūt varētu izlemt, ka «viņam personīgi un visai valstij par labu» varētu nākt kasācijas iespējami drīza izskatīšana un lēmums atbrīvot notiesātos.
«Šis būtu labs brīdis, jo tas jau nepazudīs.» Ojārs ir pārliecināts, ka prese, starptautiskās organizācijas un politiķi «turpinās atgādināt ēģiptiešiem, ka žurnālisti ir aiz restēm».
Kairas ielās esot uzkrītoši daudz policistu. Turklāt «redzamie ir visi baltā, bet ir skaidrs, ka ir arī daudzi civilās drēbēs» (kā daži no tiem, kuri pārbaudījuši viņa mantas cietuma caurlaižu birojā). Kā viņam ironiski teicis kāds vietējais paziņa, «lai tūristi jūtas droši». Taču, kad bijis apskatīt piramīdas un tikai pirms dažiem mēnešiem tūristiem atvērtās katakombas Sakarā, «mēs tur bijām vienīgie».
«Žurnālistiem pašiem nekad nebūtu jākļūst par ziņu,» Pēteris rakstīja vēstulē no Toras cietuma janvārī. Taču kopš viņa aresta lieta pastāvīgi bijusi starptautisko ziņu virsrakstos. Mēnesi viņš pavadīja vieninieka kamerā, un viņam netika uzrādītas nekādas apsūdzības. Pēc tam prokuratūra apsūdzēja žurnālistus par atbalstu Musulmaņu brālībai, kas Ēģiptē pasludināta par teroristu organizāciju.
Starp apsūdzībām bija gan «drošības objektu filmēšana, sabiedriskās kārtības un miera apdraudēšana un strādāšana bez atļaujas», gan arī «melīgu ziņu» veidošana, ar ko žurnālisti esot «nomelnojuši Ēģiptes tēlu» un kalpojuši «starptautiskās teroristu organizācijas interesēm». Apsūdzības tika izvirzītas kopumā 20 cilvēkiem, un tas it kā rada priekšstatu par vērienīgu starptautisku sazvērestību, kas acīmredzot arī bija šīs paraugprāvas mērķis – brīdinājums neatkarīgai presei. Tiesa norādīja, ka apsūdzētos «vadīja velns, lai viņi izmanto žurnālistiku un vērš to uz darbībām pret šo valsti».
Ojārs atgādina, ka Pēteris Greste Ēģiptē bija nonācis, aizstādams citu kolēģi. Arī Pēteris pats no cietuma rakstīja, ka bija pavadījis Ēģiptē tikai trīs nedēļas, kurās bija tikai sācis iedziļināties vietējā politikā, bet tajā laikā sagatavotajās ziņās «mēs darījām tieši to, ko būtu darījis jebkurš atbildīgs, profesionāls žurnālists – iespējami precīzi, godprātīgi un līdzsvaroti fiksējot un mēģinot izprast notikumus to attīstībā».
Nav šaubu, ka viņš to darīja tikpat profesionāli, kā bija darījis daudzus gadus pirms tam, strādādams tādās starptautiski pazīstamās ziņu organizācijās kā Reuters, CNN un BBC Latīņamerikā, Bosnijā, Dienvidāfrikā, Afganistānā. 2011.gadā Pēteris Greste saņēma prestižo Peabody balvu par savu dokumentālo filmu par Somāliju.
Žurnālistu aizturēšanai bija sekojušas līdzi starptautiskās cilvēktiesību un mediju organizācijas, norādīdamas, ka lieta ir acīmredzami politiski motivēta. Par viņu atbrīvošanu bija iestājies gan Austrālijas premjerministrs, gan ASV valsts sekretārs Džons Kerijs, gan citu valstu politiķi, to skaitā Latvijas Ārlietu ministrija.
Pēteris Greste vada dienas tajā pašā plašajā Toras cietuma kompleksā Kairas pievārtē, tikai tagad ne vairs vieninieka kamerā kā pirms apsūdzības uzrādīšanas un ne šaurā trīs reiz četrus metrus lielā cellē kopā ar vēl diviem apcietinātajiem kā tiesas laikā, bet jau plašākā telpā, kurā kopā ar viņu sodu izcieš arī abi kolēģi un vēl pieci tajā pašā lietā notiesāti studenti, kuriem neesot bijis nekāda sakara ar Al Jazeera žurnālistiem, taču tie, kā teic Ojārs, «piekabināti klāt», jo varas iestādes «gribēja uztaisīt kaut ko lielāku, lai ir kaut kāda sazvērestība».
Cietumu apjož augsts mūris, pie šaurās ieejas kompleksā dežūrē divi tanki – «tev liek saprast, ka lieta ir nopietna». Caurlaidē – «rentgena aparāts» kā lidostā, visu līdzi atnesto sargi rūpīgi pārbauda, vēstules, grāmatas un laikrakstus, pirms atļauj ienest, aiznes prom – acīmredzot kādiem angļu valodas zinātājiem izlasīšanai, min Ojārs. Tad seko 10 minūšu brauciens veca traktora piekabē līdz vēl vienai caurlaidei ēkā, kur notiek tikšanās ar ieslodzītajiem, un tur pārbaude ir vēl rūpīgāka. Kā Ojārs stāsta arī plašākā rakstā Austrālijas avīzē Latvietis, pārbaudītāji neatļāva nodot Pēterim plakātu no viņa atbalstam rīkotā koncerta Melburnā 21.augustā, ko bija parakstījuši tajā piedalījušies mūziķi, tomēr viņam izdevies pierunāt apsargus atļaut to vismaz parādīt ieslodzītajam tikšanās laikā.
Vēstuļu viņam līdzi bijusi «vesela kaudze», ieskaitot interneta vietnei Freepetergreste.org sūtītās, kuras viņš izdrukājis. Taču to lielāko daļu viņš Kairā iedevis Austrālijas konsulei, kas Pēteri apciemojot cietumā reizi nedēļā, – «lai lēnām nogādā».
«Viņi ļoti rūpējas par Pēteri,» Ojārs atzinīgi teic par Austrālijas diplomātu pūliņiem. Un augstu novērtē arī Latvijas valdības rīcību – gan ārlietu ministra Edgara Rinkēviča, gan vēstnieces Ivetas Šulcas darīto, arī Eiropas Savienības ietvaros – «tas ir ļoti iespaidīgi, kā Latvija rūpējas par Pētera labklājību un izmanto jebkuru izdevību atgādināt, ka viņu vajadzētu atbrīvot».
Pašlaik ĀM mēģina nokārtot, lai Pēteris saņem Latvijas pasi. Taču esot nopietnas tehniskas grūtības – «jāuzņem viņa foto un jāpaņem pirkstu nospiedumi». Lai to izdarītu, «vai nu Pēteris jānogādā uz Latvijas vēstniecību, vai nu viņiem jāiet uz cietumu ar aparatūru». Vēstniecība pieprasījusi piekrišanu vienam vai otram variantam, un Ēģiptes varas iestādes vistuvākajā laikā varētu atbildēt, vai tas būtu iespējams.
Ojārs pastāsta, ka cietumā Pēteris «turas dūšīgi» un «nemaz nav sašļucis». Pulksten 8.30 no rīta kameras tiekot atslēgtas un viņš cenšoties būt starp pirmajiem, kas tiek ārā, lai var izmantot apmēram 70 metrus garo gaiteni skriešanai. Kaut kur dabūjis arī divas lielas plastmasas pudeles, kuras piepildījis ar ūdeni un lieto kā svarus vingrošanai.
Par ēdienu jārūpējas pašiem ieslodzītajiem. Viņiem esot iespēja pasūtīt cietuma veikalā «kaut kādu pamatēdienu – putru laikam», taču lielāko daļu pārtikas gādā tuvinieki. Katru otro vai trešo dienu kādu no astoņiem kamerā ieslodzītajiem apciemo kāds radinieks un atnesto pārtiku «visi liek kopā un no tā iztiek». Ojārs aiznesis augļus un salātus, ko Pēteris bija lūdzis.
Cietumā pie Pētera bijuši vecāki Juris un Luisa un abi brāļi Andrejs un Miķelis. Varas iestādes pateikušas, ka drīkstot iet arī draugi, ne tikai ģimene. «To es pārbaudīšu,» Ojārs saka. Otrajā reizē viņam līdzi uz cietumu iešot arī kāda Pētera paziņa Kairā. «Tad redzēs. Jo viens ir tas, ko viņi saka, bet praksē ne vienmēr ir tas pats.»
Ēdienkarte
Truša zupa ar rudens saknēm
Cūkgaļas krūtiņas cepetis ar kāļu un pastinaku biezeni un sinepju un medus mērci
Ūdens
Pēcvēlēšanu nemiers
Balsotāji aizcirta durvis prokremliskai valdībai. Diemžēl lodziņi paliek vaļā
Saeimas vēlēšanu galvenais jautājums bija drošība. Vai balsošanas rezultāti to dos?
Krievijas agresijai pret Ukrainu un tās potenciālajiem draudiem Latvijai bija noteicošs iespaids gan uz koalīcijas partiju sekmēm, gan uz Saskaņas un Sudrabas neveiksmēm, un rezultāts noteikti ir labāks, nekā daudzi gaidīja. Tomēr būtu vairāk nekā naivi iedomāties, ka Kremlis nolems Latviju likt mierā tāpēc, ka Saskaņai būs par septiņām vietām mazāk Saeimā. Pat ja vēlētāji ir aizvēruši durvis lielākajam draudam – neslēpti Maskavai labvēlīgas valdības izveidošanai -, rezultāti atstājuši vaļā vairākus logus, pa kuriem Latvijas varas gaiteņos varētu ierāpties diversanti un ietekmes aģenti.
Tuvākajā laikā Saskaņa šo lomu pildīt nevarēs. Būtu, protams, bijis labāk, ja tā ne tikai faktiski, bet arī formāli būtu vēlēšanu zaudētāja un būtu palikusi otrajā vietā saņemto balsu skaitā. Kaut gan apsteigusi Vienotību par tikai nedaudz vairāk kā vienu procentu, Saskaņa, Krievija un pat daži Rietumu mediji var turpināt Ušakova partiju dēvēt par «uzvarētājiem» un paust sašutumu vai neizpratni, ka tā netiek aicināta veidot valdību. Tomēr tas ir pārāk vājš arguments, lai Kremlis atklāti mēģinātu iejaukties valdības veidošanā.
Tas arī neder cilvēku aicināšanai ielās, vēl jo vairāk tāpēc, ka priekšvēlēšanu kampaņa un vēlēšanas demonstrēja, ka Saskaņas masu mobilizējošais potenciāls šādos tīri politiskos jautājumos nav liels. Uz Ušakova pirms vēlēšanām masveidā izsūtītajiem e-pastiem, aicinot cilvēkus uz Doma laukumu, lai protestētu pret Citadeles pārdošanu, atsaucās labi ja saujiņa cilvēku. Šai neveiksmei sekoja vēlēšanas, kurās Saskaņa zaudēja vairāk nekā 30% atbalstītāju Latgalē, uz kuras separātiskiem strāvojumiem tik lielas cerības likuši «krievu pasaules» karsēji.
Protams, vajadzības gadījumā neviens no šiem faktiem nestātos ceļā Kremļa gatavībai izmantot puspatiesības un melus kā ieganstu rīcībai, tomēr tendence nav Putinam labvēlīga. Katrā gadījumā vēlēšanu rezultāti spilgti izgaismo «tupiku», kurā atrodas iecere ar vēlēšanu starpnieecību nodrošināt pašreizējo «krievvalodīgo» pārstāvju ietapšanu Latvijas valdībā. Viņiem lojālo vēlētāju skaits iet mazumā, jo krievu, baltkrievu un ukraiņu īpatsvars Latvijā pastāvīgi samazinās. Sarak-sta «latviskošana» nevedas – Saeimā, šķiet, nav iekļuvis pat Zemgales pirmais numurs Krišjānis Peters. Sociāldemokrātiskais smiņķis nevienu nav savaldzinājis, bet simpātijas pret Vladimiru Vladimiroviču daudzus atbaidījušas. Ir ļoti ticams, ka iepriekšējās Saeimas vēlēšanās iegūtais 31 deputātu mandāts būs Saskaņas maksimums.
Ko Kremlim šādā situācijā darīt? No sirds Latvijai gaužām vājais rezultāts liecina, ka nav arī pamata likt cerības uz kādu jaunu politisku spēku, jo balto zirgu aploks tagad beidzot ir tukšs, un no Sudrabas vilktajiem nejaušo polittūristu ratiem drīz vien izkritīs vairākums tur sasēdušo.
Atliek vien mēģināt Latvijas politiku ietekmēt ar partijām, kas ir pie varas. Ja šī metode veiksmīgi jau tagad darbojas Sofijā, Budapeštā un Bratislavā, būtu muļķīgi to necensties izmantot arī Rīgā. Te uzreiz redzamas divas iespējas.
Pirmkārt, pat no Sarkanā laukuma redzams, cik paradoksāli sanāk, ka balsojumā, kurā cilvēku lielākās bažas bija par Krievijas draudiem Latvijai, būtiski savu pārstāvniecību Saeimā un, domājams, nākamajā valdībā palielināja partija, kuras premjerministra kandidāts Aivars Lembergs nosaucis NATO sabiedroto karavīrus par okupantiem. Turklāt Krievijas vēstnieks atzinis, ka viņa valsts attiecības ar Ventspili esot labākas nekā ar Latviju kopumā. Kremlim noteikti arī imponēs Lemberga komandas spēja atgūt iepriekšējās vēlēšanās zaudētās balsis un atgriezties pie 10.Saeimas vēlētāju atbalsta līmeņa. Acīmredzot populisms ir iedarbīgāks, ja ar to nodarbojas kāda jau valdībā esoša partija, un Lemberga spējas piesaistīt Latvijas elektorāta staigājošo piektdaļu, kas pirms trim gadiem pārsvarā pieslējās Saeimas padzinējam Zatleram, ir vērā ņemams resurss.
Tiesa, ZZS nav viendabīga, Vējonis kā aizsardzības ministrs noteikti izrādījies Maskavai nepatīkams pārsteigums. Tomēr valsti var vājināt arī netieši. Smagos noziegumos apsūdzētā Lemberga ietekmes pieaugums graus valsts reputāciju, bet vēlme piesaistīt populismam pakļautos vēlētājus būs spēcīgs stimuls nelietderīgai naudas šķērdēšanai un reformu kavēšanai izglītībā, veselības aizsardzībā un ekonomikā. Šāda politika bremzēs dzīves līmeņa pieaugumu, kas savukārt radīs vēl lielāku atbalstu populismam. Ilgtermiņā Putinam tas ir ļoti izdevīgs ceļš.
Otrkārt, ja vajag strauju saasinājumu, vienmēr pa rokai būs Nacionālā apvienības prasība pāriet uz izglītību latviešu valodā pilnīgi visās skolās līdz 2018.gadam. Kā redzējām jau pirms 10 gadiem, straujas kustības izglītības jomā ir viens no jautājumiem, kas spēj mobilizēt uz publiskiem protestiem krieviski runājošo sabiedrību. Iegansts iejaukties Kremlim ātri vien būtu pa rokai.
Vēlēšanas ir garām. Diemžēl mierīgāk nekļūs.
Komentārs 140 zīmēs
Spudūc! Tikai dažas stundas pēc izteiktajiem apvainojumiem balsu pirkšanā Dzintars Zaķis atkāpās no Vienotības frakcijas vadītāja amata.
Labākā reklāma. Deputāta kandidāts Andrejs Judins saņēma gandrīz 14 722 plusiņus pēc iekļaušanas Krievijas «melnajā sarakstā».
Solis pretim nepilsoņiem? Igaunijas valdība gatavo likumu, kas piešķirtu pilsonību visiem valstī dzimušajiem jauniešiem, kas jaunāki par 15 gadiem.
Ābeces viltošana
Neīstu «premjerministra amata kandidātu» vēlēšanu fikcija grauj demokrātiju
Solvita Āboltiņa pērn decembrī pēc Valda Dombrovska atkāpšanās no premjerministra amata atteicās no prezidenta Andra Bērziņa «neoficiālā» priekšlikuma uzņemties valdības vadīšanu, aizbildinādamās ar pienākumu vadīt Vienotību un Saeimu un ar ģimenes apstākļiem. Droši vien ģimenei viņa tagad varēs veltīt vairāk laika, jo Saeimā nav ievēlēta un palikt tās priekšsēdētājas amatā nevarēs.
Taču Āboltiņas pirmītējais mežonīgi absurdais, parlamentāras republikas politikas būtībai pilnīgi pretējs arguments, ka partijas vadīšana politiķim traucējot vadīt valdību, diemžēl dzīvo un katastrofāli uzvar. Šķiet pat loģiski, ka rezultātā jaunas valdības veidošanu vada viens parlamentā nevēlēts pagastvecis, kura tiesības vadīt pat tikai savu pašvaldību ir ar likumu ierobežotas.
Smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs veiksmīgi dala laiku starp tiesas namu Abrenes ielā, kur notiek viņa lietas iztiesāšana, un Saeimas namu, kur viņš diktē valdības veidošanas noteikumus likumīgi ievēlētiem tautas priekšstāvjiem. Ar kādām tiesībām?
Ar tādām pašām, ar kādām piedalījās citu tikpat fiktīvu «premjerministra kandidātu» debatēs pirms vēlēšanām. Ar paša iedibinātajām, Āboltiņas un citu tagad jau pašsaprotami koptajām, mediju aizgūtnēm atbalstītajām un sabiedrības lielas daļas pieņemtajām «īstās politikas» kā privātas virtuves un tautai rādāmās viltotās politiskās fasādes tiesībām. Proti, ne ar kādām.
Politiskas partijas ir līdzīgu uzskatu cilvēku organizācijas, kuras pretendē uz varu, lai īstenotu savus valstij par labiem uzskatītos mērķus. Partiju piedāvājumu pārstāv to līderi. Demokrātiskās valstīs vienīgais veids varas iegūšanai ir vēlēšanas, kurās partijas sacenšas par vēlētāju mandātu piedāvāto mērķu īstenošanai. Diemžēl Latvijā šī politikas ābece arvien vairāk tiek aizstāta ar viltojumu, kurā vēlētājiem jābalso it kā par labāko premjerministru (kā tādu visas tautas vēlēta prezidenta surogātu), ne vairs par partijām, turklāt piedāvātie kandidāti arī ir viltoti. Šie «lielie meli» saindē visu Latvijas politikas kultūru.
Demokrātiskas valsts politikas pamatprincipu aizstāšanu ar fikciju Lembergs pats arī iesāka, 2006.gadā pirms 9.Saeimas vēlēšanām pirmo reizi kļūdams par ZZS «premjerministra kandidātu» bez jebkādām izredzēm un arī bez nodoma kļūt par valdības vadītāju. Vienkārši tāpēc, ka «zaļie zemnieki» bija viņam kabatā, un tādēļ, lai iegūtu pašam un viņiem ērtu tribīni vēlētāju apmuļķošanai ar populistisku demagoģiju.
Nupat notikušajās 12.Saeimas vēlēšanās jau trīs no iepriekšējās Saeimas četru partiju «premjerministru kandidātiem» paši vēlēšanās nepiedalījās – ne Lembergs, ne Nacionālās apvienības priekšvēlēšanu izrādei no Briseles importētais Roberts Zīle, ne Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs no Saskaņas, kas pērn rīdziniekiem bija apsolījis Saeimas vēlēšanās nepretendēt uz valdības vadītāja amatu.
Šo teātri tikai absurdāku darīja Vienotības Laimdota Straujuma, kas bija «tikai premjerministre» bez nopietnas teikšanas savā partijā, kurai pievienojusies pirms dažiem mēnešiem un nevar atbildēt par tās darīto iepriekšējos četros gados vai solīt kaut ko visas partijas vārdā nākamajiem četriem. Vēlētājiem tika nepārprotami pateikts, ka nav svarīgas ne partijas, ne to programmas, ne darbi – vienkārši baudiet izrādi un balsojiet par labāko aktieri!
Tāpēc, protams, vislabākā izrāde bija aktierim Artusam Kaimiņam no vienām vēlēšanām saķibinātā Reģionu apvienības projekta. Viņu neierobežoja ne partijas darbi, ne programma, ne iespējamā atbildība par solīto, pat ne vajadzība izlikties par kandidātu jebkādam valdības amatam, un viņš arī neizlikās. Taču par «nopietnām» uzskatīto partiju caur un cauri fiktīvie premjerministra kandidāti faktiski darīja tieši to pašu, tikai meloja, ka piedāvājot vēlētājiem nopietnu politiku. Viņi būtībā darīja tieši to pašu, ko Inguna Sudraba, apgalvodama, ka visiem redzamā viņa neesot viņa.
Vēlētāji Latvijā tiešām nav muļķi. Zemais vēlēšanās piedalījušos procents par spīti valdības partiju piesauktajai «ģeopolitiskajai izvēlei» un draudīgajai starptautiskās drošības situācijai parāda, iespējams, ka Latvijas pilsoņi nevēlas izlikties balsojam par viņiem piedāvāto fikciju, aiz kuras politiķi mēģina paslēpt savus īstos mērķus. Daļai politiķu šie mērķi, kā intervijā šajā žurnāla numurā saka no politikas aizejošais finanšu ministrs Andris Vilks, ir pašiem komfortabli iekārtoties pie varas un naudas.
«Kāpēc tu esi politikā?» Vilks retoriski vaicā savas un arī jebkuras partijas biedram. Vienotības priekšsēdētāja ar savu rīcību ir gana skaidri atbildējusi, ka viņas mērķis politikā ir viņa pati. Lai kāds šo vēsti nepārprot, Āboltiņa neuzskatīja par vajadzīgu jau vēlēšanu naktī pieņemt vēlētāju lēmumu un nolikt partijas priekšsēdētājas pilnvaras.
Āboltiņa nodara postu ne tikai partijai. Kopā ar Lembergu un pārējiem sabiedrības muļķotājiem viņa grauj demokrātiskas politikas pamatus Latvijā. Ja vēlētāji nevar uzticēties vēlētiem politiķiem, nevar būt uzticības arī politikai. Politikas procesa viltošana pēc autoritāri bizantiska parauga ilgtermiņā ir apdraudējums arī Latvijas drošībai jeb, ja vēlaties, «ģeopolitiskajai izvēlei».
Komentārs 140 zīmēs
Zaudētāju izmisums. Urbanovičs pat būtu gatavs «runāt» par līguma laušanu ar Putinu, ja tas palīdzētu Saskaņai ietapt valdībā.
Riskanto ministru apvienība. Ģenerālprokurors noraidījis arī «nacionālā» Naudiņa sūdzību par liegto pielaidi valsts noslēpumam.
Krievijas osta? Piederība partijai Latvijai un Ventspilij acīmredzot būs labākā kvalifikācija Satiksmes ministrijas vadīšanai.
