Neīstu «premjerministra amata kandidātu» vēlēšanu fikcija grauj demokrātiju
Solvita Āboltiņa pērn decembrī pēc Valda Dombrovska atkāpšanās no premjerministra amata atteicās no prezidenta Andra Bērziņa «neoficiālā» priekšlikuma uzņemties valdības vadīšanu, aizbildinādamās ar pienākumu vadīt Vienotību un Saeimu un ar ģimenes apstākļiem. Droši vien ģimenei viņa tagad varēs veltīt vairāk laika, jo Saeimā nav ievēlēta un palikt tās priekšsēdētājas amatā nevarēs.
Taču Āboltiņas pirmītējais mežonīgi absurdais, parlamentāras republikas politikas būtībai pilnīgi pretējs arguments, ka partijas vadīšana politiķim traucējot vadīt valdību, diemžēl dzīvo un katastrofāli uzvar. Šķiet pat loģiski, ka rezultātā jaunas valdības veidošanu vada viens parlamentā nevēlēts pagastvecis, kura tiesības vadīt pat tikai savu pašvaldību ir ar likumu ierobežotas.
Smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs veiksmīgi dala laiku starp tiesas namu Abrenes ielā, kur notiek viņa lietas iztiesāšana, un Saeimas namu, kur viņš diktē valdības veidošanas noteikumus likumīgi ievēlētiem tautas priekšstāvjiem. Ar kādām tiesībām?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.