Rietumvalstu sankciju sarakstā iekļautā Rossija tiek dēvēta par Putina «privāto banku», jo zem tās jumta rosās vairāki prezidenta draugi un bijušie kolēģi, kas kļuvuši par miljardieriem
Dažas nedēļas pēc Krimas aneksijas šāgada martā uz sēdi vienā no Maskavas biroju augstceltnēm netālu no Kremļa sanāca valsts regulatoru pārvalde, kas tiek dēvēta par Tirgus padomi. Darba kārtībā: elektrības vairumtirdzniecības tirgus. Krievijā tas ir iespaidīgs bizness, jo veido 2% no visa iekšzemes kopprodukta, un vienlaikus dāsns komisijas maksas avots bankai, kas to apkalpo – ja vien tā tiek pie ekskluzīvām tiesībām.
Bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma vai sabiedriskas apspriešanas padome nolēma, ka elektrības vairumtirdzniecību turpmāk apkalpos tikai banka Rossija, kurai sākumā pat bija grūtības īstenot jauno uzdevumu. Toties tas garantē vismaz 100 miljonu dolāru gadā par starpnieka pakalpojumiem.
Drīz pēc tam Rossija tika arī pie citiem jauniem klientiem. Savus kontus uz to pārcēla vairāki valsts uzņēmumi, vietējās pašvaldības un pat Krimā bāzētā Melnās jūras flote. Notiekošajam bija labi redzams izskaidrojums. Lai sodītu Krieviju par Krimas aneksiju, jau marta beigās ASV valdība iekļāva banku Rossija sankciju sarakstā, tādā veidā liedzot piekļuvi globālajiem finanšu tirgiem. Turpretī Kremlis steidzās spert pretsoli – glābjot banku no naudas grūtībām, tai tika sagādāti jauni klienti ar prāviem kontiem.
Kāpēc Kremlis steidzās glābt tieši banku Rossija? Tā paša iemesla dēļ, kāpēc tā nonāca ASV un neilgi pēc tam arī ES sankciju sarakstā: Rietumu politiķi to atklāti dēvē par Putina tuvākā loka «personīgo banku». To dibināja un vada vairāki viņa draugi un kolēģi, ar kuriem Krievijas prezidents pazīstams jau kopš darba Sanktpēterburgas domē 90.gadu sākumā. Rossija ir arī labs piemērs tam, kā augstākajai varai lojāli cilvēki var kļūt par miljardieriem, tiekot pie būtiskas ietekmes stratēģiskos valsts ekonomikas sektoros un vienlaikus palīdzot noturēties pie varas pašam līderim.
Pēc PSRS sabrukuma dibinātā banka, salīdzinot ar konkurentiem, savos pirmsākumos bija sīkaļa, taču pamazām, paļaujoties uz valsts labvēlību, pārvērtusies par milzi ar 11 miljardu dolāru aktīviem. Tā kontrolē plašu finanšu impēriju ar taustekļiem dažādās ekonomikas sfērās, ieskaitot ietekmīgu privāto mediju konglomerātu, kas savukārt ir parocīgs instruments Kremļa centienos veidot sabiedrisko viedokli.
Kad Putins nāca pie varas, viņš solīja iznīcināt oligarhus «kā šķiru», kas saraususi bagātību viņa priekšgājēja Borisa Jeļcina valdīšanas un postpadomju haosa laikos 90.gadu vidū. Taču tagad ir izveidojusies jauna magnātu paaudze – lielākoties pieticīgās padomju ģimenēs uzauguši cilvēki, kas mācējuši vairot savu turību Putina varas gados, pretī solot bezierunu lojalitāti līderim.
«Šie vīri parādījās it kā no nekurienes un tieši Putina laikā kļuva par miljardieriem,» intervijā saka bijušais Krievijas finanšu ministra vietnieks un Centrālas bankas vadītāja vietnieks Sergejs Aleksašenko, kas pagājušā gada beigās izbrauca uz ASV.
Savstarpēja atkarība
Ja mūsdienu Krieviju varētu nosaukt par firmu Kremlis, tad nav šaubu, ka uzņēmuma padomes priekšnieks ir Putins, kas draugiem sagādā akciju kontrolpaketes valsts uzņēmumos un ienesīgus valdības pasūtījumus. Laiku pa laikam izskan apsūdzības par iespējamu korupciju, taču galu galā izrādās, ka visu izdevies paveikt legāli, balstoties uz pieskaņotiem likumiem un normatīviem.
«Ar vienu roku viņš dod, ar otru – ņem,» saka Mihails Kasjanovs, kas pildīja premjera pienākumus Putina prezidentūras pirmā termiņa gados (2000-2004). «Viņa draugi ir atkarīgi no Putina, bet Putins atkarīgs no šiem draugiem.»
Šis iekšējais draugu loks ap Putinu sāka veidoties jau viņa politiskās karjeras sākumā, kad VDK izlūkdienesta virsnieks savu karjeru vispirms nomainīja pret funkcionāra darbu Sanktpēterburgas mēra birojā. Viens no viņa lojālākajiem draugiem ir tagadējais bankas Rossija padomes priekšsēdētājs un lielākais akcionārs Jurijs Kovaļčuks, pēc izglītības fiziķis. Līdzās viņam bankas akcionāru sarakstā ir vēl vairāki valstī bagātākie cilvēki, ieskaitot Putina brālēna dēlu un pat senu Putina draugu – bijušo čellistu no slavenā Sanktpēterburgas Marijas teātra.
Kremlis visu laiku ir noliedzis, ka Putins būtu viņiem izkārtojis jelkādas priekšrocības draugiem. Taču fakts paliek fakts – privātās bankas Rossija paspārnē izveidoti vairāki holdingi, kas tikuši pie ienesīgu valsts uzņēmumu aktīviem. Tos izdevies pārpirkt par grašiem, paļaujoties uz Kremļa izdotām direktīvām. Tagad izsekot šo holdingu struktūrai un darījumiem ir gandrīz neiespējami, jo tie veidoti kā matrjoškas – vienā lellē paslēpta nākamā, vēl nākamā un tā tālāk.
Piemēram, dokumenti liecina, ka vienas ietekmīgas un ar banku Rossija saistītas TV reklāmas kompānijas īpašnieki slēpjas aiz ārzonas firmu adresēm Panamā, Britu Virdžīnu salās un kādā pavisam vienkāršā betona mājā Kipras galvaspilsētā Nikosijā. Ēkas īpašniece stāsta, ka par šādu firmu vispār nekad nav dzirdējusi.
«Nekādu kompromisu»
Ukrainas konflikta pirmajās dienās vairāki Eiropas valstu līderi mudināja rīkoties prātīgi un nesanaidoties ar Putinu pāragri. Nav šaubu, ka Krievija ir izdevīga tirdzniecības partnere, piemēram, kā galvenā dabasgāzes piegādātāja Eiropai. Turklāt daudzi turīgi krievu jaunbagātnieki tērē naudu, pērkot miljonus vērtus īpašumus Francijas Rivjērā vai prestižajā Belgravijas rajonā Londonā. Taču šī piesardzība sāka gaist pēc Malaizijas lainera notriekšanas un 298 cilvēku bojāejas Austrumukrainā. Kopš tā laika Rietumu sankciju saraksts pret Krievijas uzņēmumiem un amatpersonām ir papildināts vairākkārt, pat neņemot vērā trauslo pamieru, kas pagājušajā mēnesī tika noslēgts starp prokrieviskajiem separātistiem un Ukrainas valdības spēkiem.
Tajā pašā laikā daži eksperti norāda, ka sankciju stratēģija ir fundamentāla kļūda, jo līdz galam neizprot, kādā veidā darbojas Putina vadītā sistēma.
Naftas tirgotājs un bankas Rossija investors Genādijs Timčenko, kuram piederošie holdingi iekļauti sankciju sarakstā, kādā nesenā intervijā ziņu aģentūrai TASS izteicās, ka ierobežojumi ir nepatīkams traucēklis. Jā, viņš nav laimīgs, ka sankciju dēļ nevar izmantot savu privāto Learjet lidmašīnu un doties brīvdienās uz Franciju, līdzi ņemot suni Romi (kas, starp citu, ir Putina iemīļotā melnā labradora Koni atvase). Tajā pašā laikā viņš nekad nav sācis apšaubīt Krievijas prezidenta politiku Ukrainā, lai vai kādi zaudējumi rastos viņa kompānijām.
«Tas vienkārši nav iespējams,» teica Timčenko, intervijā Putinu pieminot draudzīgā familiaritātē. «Vladimirs Vladimirovičs jebkurā situācijā rīkojas tikai Krievijas interesēs. Punkts. Nekādu kompromisu. Man pat prātā nenāktu doma sākt par to diskutēt.»
«Draugu buķete»
Kolomnas rajonā Sanktpēterburgā, netālu no kuģu būvētavas, atrodas 19.gs. celta pils, kas piederēja cara Aleksandra II dēlam lielhercogam Aleksejam. Tagad tās elegantajās zālēs saimnieko Mūzikas nams – klasiskās mūzikas izpildītāju akadēmija. Tās mākslinieciskais vadītājs Sergejs Roldugins ir talantīgs čellists un muzikālais režisors. Katrā ziņā ne biznesmenis, paskaidro viņš pats. «Man nav miljonu.»
Taču, ja var ticēt dokumentiem, viņam tomēr pieder vismaz 350 miljoni dolāru. Pirms vairākiem gadiem Roldugins nopirka akcijas mazā bankā, kuru vada viņa draugam Putinam tuvi cilvēki. Abi iepazinās jau 70.gados un vēlāk mūziķis kļuva par Putina vecākās meitas Marijas krusttēvu. Starp citu, tieši ar Putina svētību viņam izdevās atvērt Mūzikas namu. Bet, piemēram, pērn prezidents palūdza kaut ko pretī – vai diriģents var noorganizēt privātu koncertu?
Roldugins kopā ar trim jauniem mūziķiem – vijolnieku, pianistu un klarnetistu – devās uz prezidenta oficiālo rezidenci Novoogarjovā, kas atrodas Maskavas rietumu pievārtē. Spēlēja Mocartu, Vēberu un Čaikovski – tik labi, ka Putins viņus ielūdza vēlreiz uzstāties arī nākamajā vakarā. Rezidencē sapulcējās maza Putina draugu kompānija. «Protams, tur bija ļoti pazīstami cilvēki,» stāsta Roldugins, nesaucot uzvārdus. «Tagad viņi visi ir nonākuši sankciju sarakstā.»
Šie koncerti ir vēl viens pierādījums tam, ka ap Putinu izveidojusies maza, saliedētu vīru grupa, kas sāka rosīties un turēties kopā jaunajā postpadomju Krievijā. Kad pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs 80.gadu vidū atļāva pirmos eksperimentus ar privāto uzņēmējdarbību, Sanktpēterburga vēl bija Ļeņingrada. Viens no pirmajiem biznesā devās Jurijs Kovaļčuks – Jofes Tehniskā institūta fiziķis nodibināja firmu, lai savu zinātnisko darbu izmantotu komerciāli izdevīgu produktu radīšanā. Pie privātā biznesa ķērās arī padomju tirdzniecības amatpersona Genādijs Timčenko, izveidojot kooperatīvu naftas produktu eksportam no pārstrādes rūpnīcas pie Baltijas jūras.
Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989.gadā Ļeņingradā atgriezās arī Putins, kas piecus gadus pildīja VDK virsnieka pienākumus Austrumvācijā. Viņš bija viens no tiem armijas un izlūkdienesta darbiniekiem, kas PSRS sabrukumu uztvēra ar rūgtumu, jo jaunajā ģeopolitiskajā situācijā pieprasījums pēc tāda veida spiegiem ievērojami samazinājās.
Vēl turpinādams dienēt VDK, viņš sazinājās ar vienu no saviem bijušajiem tieslietu pasniedzējiem Anatoliju Sobčaku, kas nupat bija kļuvis par Ļeņingradas izpildvaras vadītāju (un pēc pāris gadiem kļuva par seno nosaukumu atguvušās Sanktpēterburgas mēru). Sobčaks uzaicināja Putinu kļūt par padomnieku, kura uzdevums būtu nolīdzināt iespējamos negludumus ar joprojām spēcīgajiem drošības dienestiem. Kad PSRS sabruka pavisam, Putins kļuva par štata darbinieku Sobčaka administrācijā, pārraugot jaunizveidoto ārējo ekonomisko sakaru komiteju.
Šī komiteja cieši sadarbojās ar jaunizceptajiem krievu biznesmeņiem, koordinēja importa un eksporta līgumus, kā arī pārraudzīja pilsētas domes pasūtījumu līgumus. Daži no šiem darījumiem pārvērtās par skandāliem. Visskaļāko rezonansi izraisīja darījums, kad 1991.-1992.gada aukstajā un trūcīgajā ziemā izgāzās ideja par naftas, metālu un citu materiālu iemainīšanu pret ārvalstu pārtikas produktiem. Krievijas izejvielas tika notirgotas, taču pārtika pilsētas veikalos tā arī neparādījās, bet pilsētas padomes mēģinājums atstādināt Putinu par nekompetenci beidzās neveiksmīgi.
No otras puses, Putinu daudzi uzskatīja par sausu, taču diezgan efektīvu administratoru, kas palīdzēja biznesmeņiem izsisties cauri birokrātijai. Noderēja arī tekošās vācu valodas zināšanas, palīdzot Sanktpēterburgas tirgū ienākt Vācijas uzņēmumiem. Viens no šādiem sadarbības partneriem bija Matiass Varnigs, bijušais Austrumvācijas slepenā dienesta Stasi darbinieks. Sanktpēterburgā viņš atvēra vienu no pirmajām ārvalstu bankām Dresdner.
Īsi sakot, Putins šo laiku izmantoja jaunu draugu iegūšanai un liekot pamatus tam, kas tagad izaudzis par valsts sponsorēta kapitālisma sistēmu un kļuvis par vienu no viņa varas pamatiem.
«Tā bija pateicīga vide šādas draugu buķetes radīšanai,» skaidro Mihails Amasovs, kas agrāk strādāja Sanktpēterburgas domē. Bijis daudz gadījumu, kad līgumi un īpašumu pārpirkšana notika pa draugam, bez atklāta un caurskatāma izsoles procesa. «Lielākoties visu izšķīra personīgas pazīšanās.»
Viens no šādiem uzņēmumiem, kas tika pie pilsētas atbalsta, bija banka Rossija. To jau 1990.gadā nodibināja Komunistiskās partijas vietējā nodaļa, kapitālam izmantojot partijas līdzekļus. Tika uzskatīts, ka tā apkalpo arī VDK finanses. Protams, pēc PSRS sabrukuma šī finanšu iestāde sašķobījās.
Kā glābējs parādījās fiziķis Kovaļčuks. 1991.gada decembrī viņš kopā ar dažiem draugiem aizņēmās naudu no kādas vietējās kurpju fabrikas un pārpirka banku. Investoru vidū bija vēl trīs vīri no Jofes Tehniskās institūta – fiziķi Viktors Mjačins un Andrejs Fursenko, kā arī bijušais institūta starptautisko sakaru vadītājs Vladimirs Jakuņins.
Atdzīvinātā banka īsā laikā kļuva par iecienītāko finanšu institūciju pilsētā. Pēc mēra norādēm dome tajā atvēra vairākus kontus, papildinot bankas koferus un palīdzot tai nostāties uz kājām.
Vienlaikus biznesa sakari kļuva par ciešiem privātiem sakariem.
1996.gadā Putins pievienojās septiņiem biznesmeņiem (gandrīz visi bankas Rossija investori), nodibinot vasarnīcu kooperatīvu Ozero (Ezers) uz ziemeļaustrumiem no Sanktpēterburgas. Tagad šo pašu vīru kompānija kļuvusi par ietekmīgu spēlētāju Krievijas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Kooperatīvā bija savi atpūtas nami Putinam, Jakuņinam, Kovaļčukam, Fursenko, viņa brālim Sergejam, Mjačinam un Nikolajam Šamolovam, kas vadīja vācu kompānijas Siemens filiāli Sanktpēterburgā un iegādājās bankas Rossija akciju kontrolpaketi. Par Ozero direktoru iecēla biznesmeni Vladimiru Smirnovu, kam pilsēta bija izsniegusi ekskluzīvu licenci ar degvielu apgādāt visas Sanktpēterburgas uzpildes stacijas.
Naftas tirgotājs Timčeko Rossija lokam pievienojās kā investors, apgalvo banka. Akciju oficiālā īpašniece ir Timčenko piederošā kompānija. Vācu baņķieris Varnigs vēlāk kļuva par Rossija padomes locekli. (Kad Putina sieva smagi cieta avārijā, Varniga banka Dresdner piekrita apmaksāt viņas ārstēšanu Vācijā.)
Un tad šajā draugu un partneru kompānijā ienāca arī čellists Roldugins.
«Man vienkārši bija nepieciešama nauda,» viņš tagad skaidro. «Jo ar mākslu neko daudz nenopelnīsi.» Lai investētu bankā, esot veicis «vairākas manipulācijas», to skaitā aizņēmies naudu. Tagad bankas dokumenti liecina, ka viņam pieder 3,2% akciju.
Uz Maskavu
Putina rosīšanās Sanktpēterburgā beidzās 1996.gadā, kad viņa boss netika pārvēlēts uz nākamo termiņu. Viņam parādījās jaun-s priekšnieks – Boriss Jeļcins. Putins pārcēlās uz Maskavu un sāka strādāt Krievijas prezidenta administrācijā. Kad Jeļcins 1999.gada 31.decembrī paziņoja par atkāpšanos, daudziem par lielu pārsteigumu premjera amatu un prezidenta pagaidu pienākumu izpildīšanu viņš uzticēja Putinam.
Vienlaikus jauna biznesa ēra sākās arī bankai Rossija.
No malas skatoties, Putins bija mazpiemērota persona līdera tēlam – vidusmēra ierēdnis slikti piegulošos uzvalkos. Taču 2000.gadā viņš uzvarēja vēlēšanās, solot ar dzelzs dūri savaldīt separātistus Čečenijā. Uz otro termiņu tika pārvēlēts ar iespaidīgu 72% atbalstu. Daudzi runāja, ka notikusi rezultātu viltošana. Lai gan, visticamāk, Putins būtu uzvarējis tik un tā, jo Krievijas ekonomika plauka, pateicoties augstajām naftas cenām globālajā tirgū. Valstī paplašinājās vidusšķira. Šķita, ka beidzot pielikts punkts drūmajam postpadomju periodam.
Taču, iespējams, tikai maza Krievijas iedzīvotāju daļa zina, ka Krievijas labklājības centrā ir ciešs un apbrīnojami bagātu cilvēku loks ap Putinu. Kritiķi norāda, ka notikušais būtu lielisks piemērs legalizētas kleptokrātijas pētīšanai.
2004.gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā tikai viens donkihotisks Putina sāncensis – Ivans Ribkins – aktualizēja jautājumu par korupciju augstākajos varas ešalonos, pie reizes nodēvējot Kovaļčuku un Timčenko par prezidenta «kasieriem.» Taču to saklausīja tikai retais vēlētājs. (Drīz pēc šo apsūdzību izteikšanas Ribkins pazuda un uzradās pēc vairākām dienām, apgalvojot, ka ticis sazāļots un nolaupīts Ukrainas galvaspilsētā Kijevā.)
Tagad, nosakot sankcijas pret Rossija, ASV prezidenta administrācija ir atkal cēlusi gaismā «kasieru» jautājumu, taču nav atklājusi nekādus pierādījumus, ka Putins personīgi ir guvis peļņu no bankas darījumiem. Kovaļčuks ar preses sekretāra starpniecību atteica interviju, taču agrāk ir izteicies, ka bankas veiksmes pamatā nav nekādu īpašu valdības privilēģiju, bet gan prasmīgas investīcijas un biznesa lēmumi.
Katrā ziņā Rossija aktīvi Putina otrās prezidentūras laikā desmitkāršojās. Šo apbrīnojamo izaugsmi visvairāk nodrošināja lētu īpašumu pārpirkšana no valstij piederošās enerģētikas kompānijas Gazprom.
Šos darījumus dokumentēja un Putina otrās prezidentūras noslēgumā 2008.gadā publiskoja bijušais premjera vietnieks Boriss Ņemcovs un bijušais enerģētikas ministra vietnieks Vladimirs Milovs. Viņi lēsa, ka «kopējais aktīvu apjoms, kas izsūknēti no Gazprom», sasniedz 60 miljardus dolāru. Pirmais darījums aptvēra vienu no Krievijas lielākajām apdrošināšanas kompānijām Sogaz. Banka Rossija ieguva tās kontrolpaketi, pārpērkot akcijas no iepriekšējā īpašnieka Gazprom. Banka samaksāja aptuveni 100 miljonus dolāru, norādīja Ņemcovs un Milovs, lai gan drīz pēc tam Sogaz vērtība tika novērtēta ap diviem mijardiem.
«Putins teica: bankai Rossija, nevienam citam,» pārdošanas aizkulises žurnāla Forbes izdevumam Krievijā stāstījis Milovs.
Drīz pēc tam Sogaz pakalpojumus sāka izmantot vairāki lieli valsts uzņēmumi, to skaitā Krievijas dzelzceļš, ko vada Jakuņins, un naftas milzis Rosņeft, ko vada Igors Sečins (Putina bijušais vietnieks Sanktpēterburgas mērijā).
Pats Sogaz vēlāk pārpirka 75% kompānijas Leader akciju – tā pārvalda sešus miljardus dolāru lielo Gazprom pensiju fondu. Pirkuma cena bija 30 miljoni dolāru, tas ir, mazāk nekā Leader viena gada peļņa tajā laikā.
Izskatās, ka tas bija smalki izskaitļots iekšējs darījums: gadu pirms tā par Gazfond vadītāju bija apstiprināts Jurijs Šamalovs, bankas Rossija akcionāra un kooperatīva Ozero biedra dēls.
«Šamalovs jaunākais kā Gazfond boss ļāva pārdot Krievijas lielākā pensiju pārvaldītāja akcijas par fantastiski zemu cenu bankai, kas pieder viņa tēvam,» norādīja Ņemcovs.
Tajā pašā laikā bankas vadītājs Kovaļčuks ķērās pie mediju impērijas veidošanas. Tagad tā kontrolē vairākas lielas Krievijas televīzijas kompānijas, radiostacijas un avīzes. Rossija savā pārvaldījumā pārņēma vērienīgās bankas Gazprombank aktīvus. Savukārt tā ir nopirkusi Gazprom Media Group, kurai pieder piecas televīzijas kompānijas un vairākas radiostacijas. Cena: 166 miljoni dolāru. Pēc pāris gadiem Putina protežē Dmitrijs Medvedevs (nākamais prezidents un premjers) izpļāpājās, ka Gazprom Media Group patiesā tirgus vērtība ir 7,5 miljardi dolāru, tas ir, 45 reizes vairāk par pirkuma summu.
Taču Rossija neapstājās tikai pie pastarpinātas mediju kompāniju aktīvu pārvaldīšanas. Tā pati sāka tieši pārpirkt plašsaziņas līdzekļus. 2005.gadā Rossija filiāle nopirka daļas Kanālā 5, kas pieder Sanktpēterburgas domei. Cena: 25 miljoni dolāru. Izsoles nebija. Jau pēc gada Kanāla 5 tirgus vērtība pieauga vairākkārt, jo valsts regulatori tai deva atļauju nopirkt raidīšanas frekvences licences 30 reģionos visā Krievijā. Tagad Kanāls 5 ir piektā lielākā raidorganizācija valstī, kuru var redzēt 91 lielā pilsētā, un tā sasniedz 53 miljonus jeb trešdaļu no visiem Krievijas iedzīvotājiem.
Pēc gada Rossija nopirka kontrolpaketi telesabiedrībā Ren TV, kas pašlaik ir astotā lielākā raidorganizācija valstī. Agrāk Ren TV izcēlās ar izmeklējošo žurnālistiku, tajā skaitā par varas korumpētību, un atvēlēja savā ēterā vietu arī Kremļa opozīcijai. Tagad kanāls ir kļuvis bezzobains. Šāgada augustā, kad izveidojās īpaši saspīlēta situācija Ukrainā, Ren TV atcēla valstī visvairāk skatīto politisko diskusiju šovu Nedēļa.
«Galvenais mērķis ir politiska mediju kontrole,» saka ietekmīgais Krievijas mediju analītiķis Romans Pivovarovs. «Tas tika sasniegts relatīvi ātri. Ietekmes nostiprināšana bija tikpat liels arguments kā naudas pelnīšana. Un tagad situācija ir diezgan skaidra – lielie mediji pieder mazam cilvēku lokam, kas kontrolē ne tikai Krievijas politisko, bet arī ekonomisko dzīvi.»
2010.gadā Kovaļčuks tika pie savas lielākās balvas – Rossija nopirka 25% akciju Pirmajā kanālā, valsts kontrolētā telesabiedrībā ar vislielāko auditoriju Krievijā. Par darījumu tika samaksāti 150 miljoni dolāru, kas ir «neticami zema cena», norādīja avīze Novaja Gazeta. Salīdzinājumam – nākamajā gadā Pirmā kanāla peļņa bija 100 miljonu.
«Mani draugi dabū visu»
Lai saprastu, kā bankas Rossija holdingi izpletušies arī citviet pasaulē un kā ārzonas palīdz apslēpt to patiesos taustekļus, ir vērts apmeklēt namu 13a Karpathou ielā Kipras galvaspilsētā Nikosijā. Šajā adresē reģistrēta firma Med Media Network Limited, kas korporatīvās struktūras ķēdē ir vidusposms starp banku Rossija un kompāniju Video International.
Krievijas mediju tirgus īpatnība ir tā, ka raidorganizācijas pašas tieši netirgo reklāmas laiku. Šis uzdevums uzticēts tādām starpniekfirmām kā Video International, kas vispirms nopērk raidlaiku vairumā, bet pēc tam sadala sīkākos segmentos un pārdot ieinteresētiem reklāmdevējiem.
Dokumenti liecina, ka Med Media ir ietekmīgs akcionārs firmā Video International. Tikai dīvaini ir redzēt, ka firmas adrese Kiprā ir vienkāršs betona nams ar vienu vīģeskoku dārzā. Nama saimniece Agate Zinonosa apgalvo, ka nekad nav dzirdējusi par Med Media vai jelkādu citu firmu, kas būtu reģistrēta šajā adresē.
Viņa regulāri pa pastu saņem juridiskus dokumentus no Krievijas, Bulgārijas, Rumānijas un citām valstīm. «Katru dienu pienāk pa kādai paciņai.» Tās parasti ir adresētas viņas dēlam, kas nesen pārcēlies dzīvot citur. «Visu, kas tiek piesūtīts, es pārvedu viņam, jo tās ir daudzas kompānijas.»
Lai atšķetinātu Video International samudžināto korporatīvo struktūru, ir jāatgriežas 2011.gadā. Tieši togad to pārpirka banka Rossija un pāris citu partneru, pērn kādā intervijā stāstīja Video International izpilddirektors.
Pirms tam Video International kontrolēja 70% reklāmas izvietošanas tirgus. Dažus mēnešus pirms kompānijas pārpirkšanas valdība steidzīgi pieņēma jaunu pretmonopola likumu, aizliedzot nacionālajiem TV kanāliem izmantot tādus reklāmas vairumiepircējus, kas kontrolē vairāk nekā 35% tirgus. Pēc šā rīkojuma Video International vērtība strauji kritās. Līdztekus tam nokrita arī firmas cena, un to izdevīgi pārpirka banka Rossija. Lai gan starpniekfirma zaudēja daudzus agrākos līgumus, jaunie īpašnieki iemanījās gūt peļņu arī no «zaudētā» biznesa: vienkārši vairāki TV kanāli atsāka paši tieši pārdot reklāmas laiku, norādot, ka Video International ir to konsultants un programmatūras licencētājs.
Uz ASV aizbraukušais bijušais Krievijas finanšu ministra vietnieks Aleksašenko pretmonopola biroja uzvedību komentē šādi: «Mani draugi dabū visu, mani ienaidnieki dabū jaunus likumus.»
«Vidēja izmēra banka»
Nākamajā dienā pēc tam, kad šāgada martā ASV prezidents Obama iekļāva banku Rossija sankciju sarakstā, Putins uz sēdi sasauca savu nacionālās drošības padomi. Uzzinājis, ka sarakstā nonākušas arī 20 personas, to skaitā trīs drošības padomes biedri, seni Putina kolēģi kopš Sanktpēterburgas laikiem, Krievijas prezidents kļuva sarkastisks: «Mums no viņiem tagad vajag turēties pa gabalu. Viņi apdraud mūsu labo slavu.» Savukārt par banku Rossija viņš sacīja: «Cik atceros, tā ir viena vidēja izmēra banka. Man personīgi tajā nav kontu, un es nesteigšos tādu atvērt nākampirmdien.»
Vēlāk gan viņš deva rīkojumu savai administrācijai sākt pārskaitīt oficiālo prezidenta algu – 795 000 rubļu (15 135 eiro) mēnesī – tieši uz jaunu kontu bankā Rossija.
Kamēr ASV un ES noteiktās sankcijas ir spēkā, aizvien atklāts ir jautājums, cik ilgi Krievijas valdība varēs atļauties atbalstīt vairākas finanšu grūtībās nonākušās institūcijas. Krievijas ekonomikā problēmas sākās jau pirms Krimas aneksijas. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka prognozē, ka Krievijas ekonomika nākamā gada laikā nenoliedzami saruks – tai vēl vairāk kaitēs Rietumu sankcijas un Putina noteiktie atriebības embargo Rietumu precēm.
Kremlis nesen paziņoja, ka gatavs iesūknēt 6,6 miljardus dolāru divās valsts kontrolētās bankās, kurām sankcijas liegušas piekļuvi globālajiem finanšu tirgiem. 42 miljardu dolāru aizdevumu no valsts lūgusi arī Sečina vadītā kompānija Rosņeft.
Putins no savas puses nosoda sankcijas, jo, viņaprāt, tās netaisnīgi notēmētas pret cilvēkiem, kuriem neesot nekādas ietekmes Krievijas politikā, kur nu vēl attiecībā uz Ukrainu vai Krimu.
«Jā, tie ir mani draugi, un es lepojos, ka man tādi ir,» viņš paziņoja maijā notikušajā ekonomikas forumā Sanktpēterburgā. «Viņi ir īsteni patrioti, un viņu bizness ir orientēts Krievijas labā. Vai šīs sankcijas viņiem rada zaudējumus? Jā. Teikšu godīgi – rada gan. Taču viņu ir nobrieduši biznesmeņi, kas visu savu naudu ir pārceluši atpakaļ uz Krieviju, tāpēc neraizējieties par viņiem.»
Putina tuvākais loks
Bankas Rossija izaugsme
