Vairākus gadus strādājis Krievijas TV, Pīters Pomerancevs tagad pēta, kā cīnīties pret Kremļa propagandu
Nesen ziņu aģentūra Bloomberg rakstīja, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina pirmā desmitgade pie varas Maskavā tika nosaukta par «suši gadiem» – naftas un gāzes naudas vilnis ienesa jauno krievu iecienītāko maltīšu sarakstā slaveno japāņu ēdienu, ko gatavo no jēlas zivs.
Krievijas agresijas rezultātā ieviestās ekonomiskās sankcijas un rubļa kursa kritums nozīmē, ka šis Putina «labo gadu» simbols daudziem Krievijā dzīvojošajiem vairs nav pa kabatai, taču par spīti tam vai varbūt tieši tāpēc likās piemēroti tikties ar Pīteru Pomerancevu (Peter Pomerantsev) vienā no Rīgas pazīstamākajiem suši restorāniem Kabuki, lai parunātu par viņa un līdzautora Maikla Veisa (Michael Weiss) nesen publiskoto pētījumu Nerealitātes draudi: kā Kremlis pārvērš ierocī informāciju, kultūru un naudu (The Menace of Unreality: How the Kremlin Weaponizes Information, Culture and Money).
Pomeranceva vecāki bija disidenti, kas izbrauca no PSRS jau 70.gados, kad Pīteram bija tikai deviņi mēneši. Taču pēc universitātes beigšanas Lielbritānijā viņam bija liela interese padzīvot un strādāt Krievijā, tāpēc 2005.gadā viņš sāka strādāt Maskavā par televīzijas producentu. Darbu viņš pameta 2010.gadā, kad sāka kļūt skaidrs – kaut kas nav kārtībā Krievijas sabiedrībā. Tagad viņš dzīvo Londonā un turpina producēt TV raidījumus. Sācis arī rakstīt dažādiem izdevumiem. Nesen iznākusi Pomeranceva grāmata par piedzīvojumiem Krievijā Nekas nav patiess un viss ir iespējams: jaunās Krievijas sirreālā sirds (Nothing Is True and Everything Is Possible: The Surreal Heart of the New Russia), kas kļuvusi par Amazon mēneša grāmatu novembrī.
Pēdējā laikā aug interese par Krievijas īstenoto propagandas karu, tāpēc viņš, kā pats saka, «dīvainā kārtā» kļuvis par ekspertu šajā jautājumā.
20.gadsimtā lielais vārda brīvības ienaidnieks bijusi cenzūra, saka Pomerancevs. Tagad ienaidnieks ir šīs brīvības ļaunprātīga izmantošana. PSRS centās informāciju bloķēt, bet tas nedarbojās. Tagad Krievija cenšas mediju telpu sabojāt, to pārpludinot ar savu propagandu. Rietumiem ir jāsāk rīkoties, lai aizstāvētos pret uzbrukumiem ar šo jauno ieroci, diemžēl tie vēl nav pat īsti apzinājušies, kādas briesmas pastāv.
Ko darīt? Ir skaidrs, ka brīvām sabiedrībām jāizvairās no cenzūras. Tomēr mēs nedrīkstam iekrist slinkā intelektuālā slazdā, kurā viss tiek atzīts par propagandu. «To saka [Kremļa kanāls] Russia Today: mēs nodarbojamies ar propagandu, amerikāņi nodarbojas ar propagandu, BBC ir propaganda, parunāt ar meiteni ir propaganda.» Pomerancevs nesen bijis konferencē Kembridžā, kurā kāda aspirante uzdevusi jautājumu – kāda ir atšķirība starp Russia Today un šampūna reklāmu? Tā taču arī ir propaganda. «Mēs esam nonākuši absurdā punktā, kurā viens vārds nozīmē visu un neko.» Tāpēc jāsāk ar dažādu veidu informācijas klasificēšanu. Piemēram, nebūtu nekas iebilstams, ja Kremlim būtu aģentūra, kura stāsta, ko Krievija dara un kāpēc, kura pat mēģina cilvēkus pārliecināt par savas nostājas pareizību. Tomēr tas ir kaut kas pavisam cits, nekā apgalvot, ka Ukrainā valda fašisti. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas, kuras nevar visas saukt par propagandu.
Otrkārt, visām lielām mediju organizācijām būtu jāparaksta kopēja apņemšanās ievērot zināmus spēles noteikumus. Piemēram, mēs neizplatām izdomājumus. Tas izslēgtu no žurnālistikas kopienas zināmas organizācijas, kuras sevi sauc par medijiem, bet patiesībā tādi nav.
Cilvēki ir jāizglīto, lai viņi netiek inficēti ar informācijas vīrusiem un saprot, kad ar viņiem manipulē. «Ja tu sev saki, ka nav iespējams zināt, kas patiesībā notiek Ukrainā, tad ar tevi, visticamāk, ir veiksmīgi manipulēts,» norāda Pomerancevs. Varētu arī dibināt starptautisku nevalstisku organizāciju, līdzīgu pretkorupcijas organizācijai Transparency International, kas vērtētu dezinformācijas līmeni dažādos medijos.
Pomerancevs atzīst, ka neviena no šīm idejām nav ideāla un ka tās pašas par sevi neatrisinās problēmu. Taču ir jāsāk rīkoties, laika gaitā atradīsies īstie risinājumi.
Viņa priekšlikumu pamatā ir doma, ka cilvēki tomēr grib uzzināt patiesību. Vai varam būt pārliecināti, ka tas tā ir? Varbūt viņi vienkārši grib, lai tiktu atražoti viņu aizspriedumi? Pomerancevs atzīst, ka tā ir problēma. Eiropā viņu dara bažīgu labēji ekstrēmistisko partiju ietekmes pieaugums, kuras izplata un nostiprina cilvēku prātos dažādas sazvērestības teorijas. To popularitāte vienmēr ir pazīme, ka saikne ar patiesību un realitāti sāk izirt, ka uzticība tradicionālajām varas struktūrām un medijiem sāk sabrukt. Taču viņš uzskata, ka cilvēki gala beigās tomēr grib zināt patiesību.
Ko Pomerancevs saka par Krievijas telekanālu atslēgšanu, kas ticis darīts gan Ukrainā, gan Latvijā, gan Lietuvā? Pat radikāli kreisais lingvists un filozofs Noams Čomskis, kura piekritējs Pomerancevs nav, teicis, ka militāra konflikta laikā tāds solis varētu būt attaisnojams. Jautājums tad ir – vai Krievija ir sākusi militāru kampaņu pret Latviju? Vai tās izplatītajai informācijai ir kāds konkrēts militārs mērķis? Tā ir pelēkā zona, kurā spēlē Kremlis, un tāpēc uz šo jautājumu ir tik grūti atbildēt, jo TV kanālu atslēgšana rada briesmīgu iespaidu par atslēdzējiem. Pomerancevs atgriežas pie domas, ka jāsāk ar dažādu informācijas veidu kategorizācija, un iesaka pie Krievijas Pervij kanal informācijas raidījumiem pielikt klāt mazu paziņojumu: «Šīs nav ziņas.»
Taču ir arī jārada alternatīva – «ir jāsāk veidot televīzijas raidījumus, kas ir tikpat labi kā krievu raidījumi». Nekad nebūs iespējams konkurēt ar Pervij budžetu vai tā veidotajiem seriāliem, tomēr Krievijas televīzijai ir Ahileja papēdis. Viņi nevar veidot raidījumus par tēmām, kas ir piezemētas un tuvas īstajai dzīvei. Medvedeva laikā bija raidījums Škola (Skola) par grūto dzīvi kādā provinces skolā. Reitingi bija ļoti augsti, taču raidījums radīja lielu troksni un bija jāpārtrauc. «Tas bija pārāk tuvu realitātei.» Kad Pomerancevs strādāja Krievijas televīzijā kādā izklaides kanālā, viņš ar kolēģiem bez kāda ideoloģiska mērķa uzņēma dokumentālu filmu par jauniešiem, kurus piekauj policija. «Tam bija milzīgi reitingi nevis tāpēc, ka raidījums bija politisks, bet tāpēc, ka cilvēki sev teica: tas ir par mūsu dzīvi. To drīkst rādīt televīzijā? Wow!» Tad man pateica, ka vairs nedrīkst taisīt sociālas filmas. Krievijas televīzija ļoti labi prot radīt demokrātijas šķietamību dažādos debašu raidījumos, viņus nevar pārspēt izklaidē vai šova taisīšanā, bet viņiem var radīt konkurenci, vairāk pietuvojoties cilvēku īstajai dzīvei.
Anglijā ir raidījums Question Time (Jautājumu laiks), kurā svarīgi politiķi aizbrauc uz kādu pilsētu, un raidījuma laikā vietējie iedzīvotāji viņiem uzdod asus jautājumus. Kaut kas tāds Krievijā nekad nevarētu notikt. Atgādinu, ka Putins katru gadu piedalās raidījumā, kurā cilvēki piezvana ar saviem jautājumiem. «Tas ir inscenēts, un visi to arī zina. Teātri viņi māk sarīkot labi,» atbild Pomerancevs. Viņš ļoti gribētu, teiksim, uz Narvu aizvest kādu augsta līmeņa NATO vadītāju un no Krievijas izdzīto miljardieri Hodorkovski un tad ļaut cilvēkiem viņiem uzdot jautājumus. «Tad mums būtu kaut kas tāds, ko Krievija nevar izdarīt – dzīvs dialogs.
Krievijas lielais spēks ir «tās sistēmas iluzorā daba». «Izrāde vienmēr ir lieliska, vai tās būtu olimpiādes, vai Krimas okupācija. Bet, tiklīdz tu sāc tuvoties realitātei, viņi sāk psihot.»
Ēdienkarte
Miso zupa
Gulaša zupa japāņu gaumē
Sašimi, sezama maki
Kalmāri tempuras mīklā
Ūdens, zaļā tēja Senča, espreso
