Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars Latvijā

NULL

 


Pabeigts bankas Citadele pārdošanas darījums,
līdz ar to Ripplewood un 12 starptautisku investoru grupa kļuvusi par bankas Citadele akcionāriem. Par akcijām investori samaksājuši 74,7 miljonus eiro, kas ir par 700 000 eiro lielāka summa, nekā tika prognozēts sākotnēji. 25% bankas akciju saglabā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB). Jaunie akcionāri kopā ar ERAB palielināja bankas pamatkapitālu par desmit miljoniem eiro.

Partija No sirds Latvijai Valsts prezidenta amatam izvirzījusi Saeimas deputātu Gunāru Kūtri. Kūtris gan partijas kopsapulcē aicināja prezidenta amatam izvirzīt partijas līderi Ingunu Sudrabu, bet viņa atsauca savu kandidatūru par labu Kūtrim.

Divi kandidāti uz Latvijas Universitātes (LU) rektora amatu – oficiāli izvirzīti LU zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks un LU Datorikas fakultātes dekāns Juris Borzovs. Borzovu izvirza Datorikas fakultāte, Muižnieku – Bioloģijas, Humanitāro zinātņu, Ķīmijas fakultāte, Ķīmiskās fizikas institūts, kā arī Kardioloģijas zinātniskais institūts. Rektora vēlēšanas notiks 4.jūnijā LU Lielajā aulā. 

Pēc Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) dekānes Intas Brikšes negaidītās aiziešanas mūžībā Latvijas Universitātes SZF dekāna amatā vienbalsīgi ievēlēts profesors Juris Rozenvalds. Viņš bija vienīgais dekāna amata kandidāts. Rozenvalds vēlas panākt, ka SZF īstenotajos pētniecības virzienos un izglītībā ierindotos pirmajā trijniekā starp Baltijas valstu un pirmajā sešniekā starp Ziemeļvalstu atbilstīgā profila fakultātēm.

Zolitūdes traģēdijas pamatlietā prokuratūra uzrādījusi apsūdzības astoņām personām. To skaitā apsūdzība celta sagruvušās ēkas būvinženierim Ivaram Sergetam, veikala projekta būvekspertīzes veicējam Andrim Gulbim, būvuzraugam Mārtiņam Draudiņam, apliecināja viņu advokāti.

Eiroparlamenta deputāts Andrejs Mamikins veidos jaunu raidījumu Pirmajā Baltijas kanālā – tā būs viņa autorpro-gramma Eiropa bez cenzūras. Aprīlī aprit astoņi gadi, kopš ēterā iznāca pirmā Mamikina autorprogramma Bez cenzūras. Kanālā TV5 to slēdza 2013.gada pavasarī.

Latvijas Reģionu apvienības deputāts Dainis Liepiņš sacēla traci parlamentā un uz nedēļu apturēja likumu izskatīšanu – viņš vairākkārt atteicās pamest Saeimas sēžu zāli, kaut gan līdz viņa krimināllietas turpmākai izskatīšanai tiesā deputāts nedrīkst piedalīties parlamenta un komisiju sēdēs, kā arī saņem pusi no Saeimas deputāta algas. Liepiņa dēļ Saeimas sēdē uz nedēļu tika izsludināts pārtraukums. Saeima bija devusi piekrišanu deputāta Liepiņa krimināllietas turpmākai iztiesāšanai.

Drošības policija sākusi izmeklēšanu, lai noskaidrotu personas, kuras Daugavpilī izplatījušas pret NATO vērstas uzlīmes. Daugavpilī sabiedriskajās vietās bija izlīmētas lapiņas, kurās attēlots it kā rietumval-stu karavīrs, kas draud ar ieroci kādam Tuvo Austrumu valstu iedzīvotājam. Uz lapiņām bija uzrakstīts arī sauklis «Stop NATO».

Bijušā premjera Andra Šķēles ģimene iesaistījusies «ātro kredītu» nozarē, ziņoja LTV raidījums de facto. Šogad par vienu no a/s 4finance, kas plašāk pazīstama pēc zīmoliem smscredit un vivus, līdzīpašniekiem kļuvis Šķēles znots Edgars Dupats. 4finance grupas peļņa septiņu gadu laikā simtkāršojusies, pērn sasniedzot 47 miljonus eiro, salīdzinājumam – 2008.gadā tā bija 381 759 eiro.

Vecākie mājokļi – Cesvainē un Sabilē

Latvijā apdzīvoto mājokļu vidējais vecums ir 48 gadi. Visvecākie apdzīvotie mājokļi ir Sabilē (84 gadi) un Cesvaines pagastā (82 gadi), bet visjaunākie – Baložos un Mārupes novadā (23 gadi)

 

Uz kautuvi

Par kārtējo izčākstējušo Ķīnas jaunbagātnieku modes kliedzienu kļuvuši Tibetas mastifu šķirnes suņi

Reiz bija tādi laiki, kad kāds ķīniešu jaunbagātnieks par Tibetas mastifu, vārdā Nibls, – prāva izmēra suni ar šķietami skumjām acīm – samaksāja 200 000 ASV dolāru, ļaujot tam vaļoties pa savas piepilsētas villas pagalmu. 

Taču šie laiki bija «tālajā» 2013.gadā. 

Nesen Nibls ar 20 citiem nelaimīgiem savas šķirnes brāļiem tika iespundēts vistu krātiņos un iekrauts piekabē, kur jau atradās 150 citi suņi. Ja mašīnas riteņu priekšā nenogultos kādas Pekinas dzīvnieku aizsardzības biedrības aktīvisti, Nibls kopā ar bēdubrāļiem nonāktu kautuvē Ķīnas ziemeļaustrumos, kas par katru dzīvnieku solīja maksāt piecus dolārus. Suņu gaļa aizceļotu uz pusdienu katliem, bet kažoki pārtaptu ādas jakās un ziemas cimdu oderēs.

Luksusa preču tirgus Ķīnā tagad ir pilns ar savu vērtību zaudējušām precēm: melniem Audi, apzeltītiem Omega rokaspulksteņiem un dārgiem vīniem. Principā šīs preces savu vērtību nav zaudējušas, taču pie lielas turības tikušie ķīnieši par tām sākuši interesēties mazāk. Vieni saka, ka vainojama ekonomikas bremzēšanās, citi norāda – drīzāk paši jaunbagātnieki vairs nevēlas izrādīties, jo baidās pievērst pēdējā laikā sarosījušos korupcijas izmeklētāju uzmanību.

Viens no agrākajiem statusa simboliem, kas tagad kļuvis par ekonomikas buma upuri, ir Tibetas mastifi – lielie ganu suņi, kas nāk no Himalaju augstienēm. Pirms četriem gadiem sarkanbrūns tīrasiņu mastifs, vārdā Big Splash (Lielās Bangas), tika pārdots par neticamu summu – 1,6 miljoniem dolāru. Ciniķi gan komentēja, ka publiski izpaustā cena, visticamāk, tikusi uzpūsta pašreklāmas nolūkos. Neviens pircējs pie pilna prāta pat par pašu izcilāko mastifu nemaksātu vairāk par 250 tūkstošiem, saka eksperti.

Tagad mastifu pavairotāji, protams, sūdzas par krīzi un pārprodukciju. Ja vispār izdodas ko pārdot, tad par krietni pieticīgāku summu nekā luksusa preču buma laikā. Labākajā gadījumā var nopelnīt 2000 dolāru.
«Ja man būtu citas iespējas, es sen būtu pametis šo biznesu,» saka pieredzējis suņu audzētājs Gombo no Ķīnas ziemeļrietumu provinces Cjinhajas. Viņš, pēc tibetiešu tradīcijām, lieto tikai savu vārdu. Vīrietis skaidro, ka viens no viņa suņiem sver 80 kg un barošana izmaksā 50-60 dolāru dienā. «Situācija ir ļoti smaga.»

Tibetiešu mastifu audzētāju asociācija apgalvo – kopš 2013.gada bankrotējuši vairāk nekā puse no 95 suņu audzētājiem, kas bija reģistrējušies viņu organizācijā. Savukārt Tīrasiņu mastifu izstāžu komplekss valsts dienvidu pilsētā Čendu pārveidots par citu mājdzīvnieku tirgu un akvāriju.

Pat piebaro steroīdus

Atslābusī interese par mastifiem savā ziņā demonstrē tipiskas patērētāju sabiedrības paražas – kāri pagrābt kaut ko jaunu un tikpat ātri to izmest. 

«Īslaicīgi modes kliedzieni ir viens no Ķīnas luksusa preču tirgus dzinējspēkiem,» saka Liza Flora, kas vada mārketinga kompāniju Jing Daily Pekinā. «Ķīnas pamatiedzīvotāji ir gatavi piemaksāt par lietām, kuras apvij Tibetas romantisms.» Tādi ir arī kareivīgie mastifi, kas tradicionāli bijuši brīvdomīgo tibetiešu nomadu pavadoņi. Šie lielie suņi ar lauvām līdzīgām krēpēm un masīvām ķepām izmantoti mājlopu sargāšanai – gan no garnadžiem, gan vilkiem. Viņi labi jūtas skarbajās ziemās kalnos un pieraduši pie retinātā gaisa. Mastifu kuces pēcnācējus laiž pasaulē tikai reizi gadā. «Viņi bezbailīgi aizstāv savus saimniekus un lopus no jebkādiem draudiem, tāpēc cilvēki ar viņiem lepojas,» skaidro Gombo, kamēr viņa pagalmā skraidošā suņu trijotne cauri sētai nikni aprej ikvienu garāmgājēju.

Mastifu mānijas laikā daži audzētāji suņu tēviņiem piebaroja steroīdus, lai tie izskatītos vēl spēcīgāki, bet 2013.gada sākumā kāds mastifa saimnieks iesūdzēja tiesā vietējo veterināro klīniku par 140 000 dolāru, jo suns nomira plastiskās operācijas laikā. «Ja suns izskatītos labāk, es varētu prasīt lielākas summas par kuču aplecināšanu,» avīzei Global Times suņa īpašnieks skaidrojis lēmumu uzlabot sava mastifa nokareno vaigu izskatu. 

Naņdzjinas Lauksaimniecības Universi-tātes profesors un Tibetas mastifu eksperts Lī Kuns stāsta, ka šķirnes veselīgā tirgus izpostīšanā lielākoties vainojami spekulanti – redzot, kā aug cenas, negodīgi suņu pavairotāji sākuši krustot mastifus ar citām šķirnēm, tādā veidā gan samazinot to potenciālo vērtību un arī zaudējot pircēju interesi. «2013.gadā tirgus bija pārplūdināts ar dažādiem krustojumiem,» saka profesors.

Letāli uzbrukumi

Šķirnes pievilcību mazināja arī arvien biežāk ziņās lasāmās traģēdijas par mastifu uzbrukumiem cilvēkiem, dažos gadījumos tam bija letālas sekas. Lai arī pēc rakstura Tibetas mastifi nav ļauni, tie ir ļoti uzticīgi saviem saimniekiem un aizsargājot var negaidīti uzbrukt svešiniekiem, saka eksperti.

Tieši šā iemesla dēļ vairākās Ķīnas pilsētās mastifu turēšana tagad ir aizliegta ar likumu, kas savukārt izraisījis pamesto suņu skaita pieaugumu.

Dzīvnieku aizstāvji, kas nobloķēja Nibla un pārējo suņu vešanu uz kautuvi, apgalvo –  transportēšanas apstākļi bija ārkārtīgi nežēlīgi. Vairākiem mastifiem bija lauztas kājas, bez barības un ūdens tie turēti vismaz trīs dienas. Kamēr aktīvisti centās pierunāt šoferi atbrīvot suņus un kaulējās par samaksu, trešā daļa no suņiem jau bija nobeigušies.

Pēdējos 25 gados Ķīna ir pārdzīvojusi vairākus suņu modes kliedzienus, stāsta Marija Pena, dzīvnieku slimnīcas Starptautiskais veterināro pakalpojumu centrs vadītāja Pekinā. «Pirms desmit gadiem tie bija vācu aitu suņi, tad zeltainie retrīveri, dalmācieši, haskiji. Taču, ņemot vērā to, kādas milzīgas summas tika maksātas par Tibetas mastifiem, es līdz šim pat nespēju iedomāties, ka šie suņi beigās nonāks parastas gaļas mašīnas kravas kastē.» 

Skriešanās ar parādu

Kamēr deputāti naudīga lobija iespaidā nespēj neko izlemt, ātro kredītu firmas turpina pelnīt miljonus no cilvēkiem, kam nedrīkstētu aizdot. Re:Baltica izpētīja, kā tas notiek

Ātros kredītus vērtēju diezgan pozitīvi, – fonā skanot nomierinošai klaviermūzikai, reklāmā stāsta Arturs (24), kuru piesaka kā hidrokrāvēja mašīnistu no Kalētiem. Ģērbies biezā, pelēkā jakā un novalkātos džinsos, Arturs sēž apbružāta dīvāna stūrī un nervozi knibina sastrādātos pirkstus. Ātros kredītus ņemot, lai biežāk no Liepājas varētu aizbraukt pie vecākiem uz Kalētiem. «Procentu likme man ir tas pats, kā aizbraukt pie kāda drauga aizņemties to summu. Procentus samaksāju par ērtumu, ātrumu, kvalitatīvu darbu.»

«Esmu pret to, ka valsts viņus likvidētu,» sakāmo nobeidz Arturs. «Ja cilvēkiem ir grūti, šis ir vienīgais veids, kā izkļūt no šīs grūtās situācijas.» Patlaban Arturs jau pastāvīgi dzīvo Kalētos, bet katru dienu dodas uz Liepāju, kur strādā autoservisā. 

Arturs ir viens no 34 cilvēkiem, kuri ātro kredītu jeb Nebanku kredītdevēju asociācijas pasūtītajās reklāmās stāsta, kā aizdevumi palīdz viņu dzīvei. Latvieši un krievi, sievietes un vīrieši, skolotāji, pārdevējas, traktoristi un tipogrāfijas strādnieki no visām Latvijas pusēm – kā no sabiedrisko attiecību mācību grāmatām kopēti «sabiedriskie advokāti» pakalpojumam, par kura ierobežošanas nodomu pirms diviem gadiem paziņoja Ekonomikas ministrija (EM).

Taču Saeimā iesniegtie likuma grozījumi iestrēguši. Nozares lobijs ir tik liels, ka nesen lika eksprezidentam un bijušajam Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājam Valdim Zatleram žurnālā Ir paziņot, ka parlamentā šobrīd jūtama divu grupu ietekme: maksātnespējas administratoru un ātro kredītu izsniedzēju. 

Lobijs ir tik spēcīgs, jo ir ļoti bagāts. Ierobežojumi potenciāli nozīmētu zaudēt miljonus. Ātro kredītu devēju peļņa aug apskaužamā ātrumā: ap 60% 2013.gadā. Lielākā nozares uzņēmuma 4Finance, kam pieder zīmoli smscredit, vivus.lv, ondo.lv, peļņa četros gados pieaugusi astoņas reizes. Pēdējā gadā, par kuru pieejami dati, 4Finance nopelnījusi 36 miljonus. 

Ātro kredītu nozarē ar savām rokām vai pastarpināti darbojas cilvēki, kuru ietekme uz Latvijas politiku un ekonomiku bijusi ievērojama. Iecienīta ir īpašnieku slēpšanās ārzonās, bet ātro kredītu biznesā ir iesaistījušies caurkritušā baņķiera Valērija Kargina dēls Maksims Kargins (minicredit.lv), Rīgas vicemērs Andris Ameriks (2013.gadā nopircis 4Finance obligācijas 600 000 USD vērtībā), Andra Šķēles znots Edgars Dupats un Krievijas miljardiera Oļega Boiko māte. 

Līdz ar pirmajām ierosmēm ātro kredītu nozari regulēt, tā metās cīņā. Nodibināja savu asociāciju, iestājās vadošajās uzņēmēju organizācijās un sāka cīņu par iedzīvotāju sirdīm un prātiem, īpašu uzmanību pievēršot politiķiem. Sākās labdarības plūdi kultūrā un sponsorēšana sportā. Reklāmas televīzijā griezās nepārtraukti: gan ar labticīgajiem klientiem, gan pret nozares regulatoru. Tika pasūtīti pētījumi auditoriem, piemēram, PWC pētīja praksi ES un secināja, ka nevajag ierobežot ātro kreditēšanu, jo «palielināsies bezdarbs».

Jaunos biedrus – 4Finance un ātro kredītu asociāciju – kvēli metās aizstāvēt Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), lai gan ne visi biedri tam piekrita. Regulēšana «negatīvi ietekmēs darba ņēmējus» (mazāk ātro kredītu firmu, mazāk darba vietu); cilvēki nevarēšot uzlabot savu «veselības stāvokli» un iepirkties, sildīt ekonomiku, tā vēstulē Ekonomikas ministrijai (EM) rakstīja LTRK. Savukārt aizliegums izsniegt ātros kredītus nakts laikā ierobežošot cilvēku pamattiesības. Pat Tieslietu ministrija (TM) piebalsoja, sakot, ka regulējums ierobežos Satversmē noteiktās tiesības uz īpašumu. Sakritība vai ne, bet TM argumenti sakrita ar otrā lielākā nozares uzņēmuma MCB Finance Latvia (pieder zīmols credit24.lv) izklāstītajiem iebildumiem EM.

Parlamentā dzirdīgu ausu netrūkst. Likums gandrīz pusotra gada ir iestrēdzis. Pēc septiņām Tautsaimniecības komisijas sēdēm jau divos parlamentos deputāts Ivars Zariņš (Saskaņa) rosina to joprojām pētīt, Ingmārs Līdaka (ZZS) piedāvā atstāt visu, kā ir, lai «likumprojekts karājas kā tāds Damokla zobens virs ātro kredītu galvām», Dzintars Zaķis (Vienotība) uztraucas, ka pensionāri nevarēs nopirkt zāles, bet Inesis Boķis (Vienotība) bažījas – ja galvenie valdības partneri [LDDK un LTRK] uzņēmējdarbībā ir pret, «ko mēs, nabaga deputāti, lai darām»?

Tikmēr skarbu pagriezienu paņēmusi Artura dzīve. Īsu brīdi pēc filmēšanās re-klāmā viņš zaudēja darbu Liepājas metalurgā. Tad kopā ar draudzeni un bērnu cieta avārijā, braucot ar darba auto. Ienākumi pazuda, kompensācija kavējās. Savu artavu paņēma ārstēšanās. Arturs maksājumus sāka kavēt. 

Pirms tam viņš kredītus ņēma, pagarināja, atdeva un ņēma no jauna. Pēc avārijas sekoja tikai esošo kredītu pagarinājumi. Tie ir dārgi. Šomēnes jāatdod apmēram 35 eiro, ja nevari – maksā 19 eiro un pagarini. Nevari nākammēnes – atkal pagarini.

Arturs telefonsarunā saka, ka nezinot un negribot zināt, cik ir samaksājis procentos par kredītu izmantošanu, un arī par naudas problēmām runāt neraujas. 

Uz lūgumu atsūtīt e-pastu ar viņam izveidoto kredītu atmaksas grafiku viņš īsziņā atsūta savu e-pasta adresi un paroli – lai meklēju pati. Viņš no darba pārrodas ap deviņiem vakarā un ir pārāk noguris, lai burtos cauri e-pastiem. 

Apskatot e-pastu, saprotu, kāpēc. 

Starp daudzajām ātro kredītu reklāmām vīd draudu vēstules no vivus.lv, smscredit.lv un soho.lv ar paziņojumu par lietas nosūtīšanu parādu piedziņai un pirmstiesas brīdinājumiem, kuros sola nodot materiālus tiesai, lūdzot apķīlāt mantu un naudu. Pilnam komplektam pa vidu ir arī vēstules no parādu piedzinējiem, kas prasa samaksāt 223 eiro parādu BITE. Parādu piedzinēji jau aprakstījuši automašīnu, kuru Arturs nopirka sasistās vietā, lai atdotu šefam.

Pēdējo lielo aizņēmumu vivus.lv Arturs paņēma 2014.gada februārī uz diviem gadiem. 

Aizņēmās 400 eiro, bet divos gados procentos par kredīta izmantošanu viņam būtu jāsamaksā pat vairāk – 433 eiro. 

Pašreiz Arturs ātro kredītu devējiem ir parādā vairāk nekā 1000 eiro, no kuriem gandrīz puse ir procenti. 

Pelna no pagarinājumiem

Ātro kredītu bizness pamatā balstās uz aizdevumu izsniegšanu cilvēkiem, kam naudas ir maz vai nav nemaz. Tādēļ tie ir dārgi, jo pastāv liels risks, ka naudu neatdos. 

Peļņu ātro kredītu devēji gūst tieši no kredītu pagarinājumiem, pētījumos secinājis  Lielbritānijas ātro kredītu regulators (Office of Fair Trade) un starptautiskā auditoru organizācija The Association of Chartered Certified Accountants (ACCA). 

Lai būtu grūtāk kredītu atdot, firmas piemēro tā saukto balonveida maksājumu – paņemtais jāatdod vienā reizē. Tas ir daudz grūtāk nekā maksāt ikmēneša maksājumu. Piemēram, vivus.lv reklamē kredītu uz trim mēnešiem bez maksas. Taču tas nozīmē: ja aizņemsies 400 eiro, ceturtā mēneša pirmajā dienā būs jāatdod visa summa ar procentiem.

Pērn Latvijā nedaudz pieauga grafika veida maksājumi, taču lielāko daļu kredītu – 87% – aizdevēji prasīja atdot vienā maksājumā.

Balonveida maksājumi ir arī smscredit: vienā no firmām, kur aizņēmās Arturs.  Tikai pēc vairāku mēnešu kavējumiem, kad smscredit saprata, ka pastāv risks naudu no Artura neatgūt, tika sastādīts atmaksas grafiks: 50 eiro mēnesī. Taču arī tas nenotiek par velti. No 457,50 eiro, kas viņam jātdod, komisija par deviņu mēnešu grafika maksājumiem ir gandrīz trešā daļa jeb 96 eiro.

Lai pārbaudītu Latvijas lielākā ātrā kreditētāja 4Finance biznesa praksi, kredītu tai piederošajā smscredit paņēmu arī pati. Jau pirmajā vēstulē, kurā norādīts bankas konts naudas atdošanai, ir minēts:  «Maksājuma mērķis (varat nokopēt) Kredīta Nr.XXX termiņa pagarināšana.» Tātad 4Finance jau sākotnēji pieņem, ka es naudu laikā atdot nevarēšu.

Lielbritānijas ātro kredītu uzraugs aprēķinājis: vairāk nekā puse no ātro kredītu firmu ienākumiem veidojas tieši no kredītu pagarinājumiem. No sarunām ar nozares pārstāvjiem ACCA pieļauj: iespējams, pagarinājumi ir vienīgā pelnošā biznesa daļa.

Lielbritānijā pagarināti tiek gandrīz viena trešā daļa no visiem aizņēmumiem. Latvijā vēl vairāk – gandrīz puse. 

Pirms diviem gadiem Latvijas ātro kredītu uzraugs – Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) – mēģināja ierobežot pagarinājumu skaitu. PTAC noteica: ja pagarinājums izmaksā vairāk nekā kredīta procenti, aizdevumu var pagarināt tikai divas reizes. Ātro kredītu devēji ātri atrada apvedceļu –  pagarinājuma maksu vienādoja ar kredīta procentiem un nu turpina kredītus pagarināt neierobežoti.  PTAC vadītāja Baiba Vītoliņa secina: ja tik daudzi cilvēki aizņēmumus nevar atdot, viņu finanšu stāvoklis, visticamāk, ir tāds, ka naudu nemaz nevajadzēja aizdot.

Gandrīz nepārbauda

Tam nepiekrīt Nebanku kredītdevēju asociācijas vadītāja Baiba Fromane, kura Saeimā skaidroja: jau ir PTAC vadlīnijas, nozare pārbauda visus, kas aizņemas vairāk nekā 427 eiro. «Viena no lietām, kas izskanēja – ka cilvēki ņem kredītus un kredītdevēji nepārliecinās par to, vai viņiem ir ienākumi – šis jautājums ir atrisināts un vairs nav aktuāls,» teica Fromane. 

Viņa noklusēja, ka vairāk nekā 90% no izsniegtajiem ātrajiem kredītiem ir mazāki par 427 eiro. Šo cilvēku maksātspēju nepārbauda neviens, un par ziņu patiesumu atbild klients, kam aizdevēji piepalīdz pieņemt «pareizo» lēmumu.

Ņemot kredītu, smscredit apzināti norādīju, ka mani tēriņi ir lielāki nekā ieņēmumi. Uz to saņēmu paziņojumu, ka mani ienākumi nav atbilstoši, un uzvedinošu jautājumu, vai tiešām esmu norādījusi visus (pasvītrojums kā oriģinālā) ienākumus. Piedāvātajā tabulā samazināju tēriņus, pārskaitīju vienu centu, lai caur internetbanku apliecinātu savu identitāti, un pēc 10 minūtēm 300 eiro bija ieskaitīti manā kontā. Kad pēc nedēļas tos atmaksāju, biju jau kļuvusi par uzticamu klienti: man piedāvāja aizņemties 425 eiro. Divi eiro vairāk, un mani ienākumi būtu jāpārbauda.

Otrs asociācijas arguments, kāpēc neko nevajadzētu mainīt, – kredītus jau tagad atsaka apmēram pusei gribētāju, pārbaudot, vai cilvēks nav parādnieku reģistros (bet ne banku) un ātro kredītu asociācijas biedru datu bāzēs. Visticamāk, tā arī notiek, taču vairāki Re:Baltica uzklausītie stāsti liek šaubīties par pārbaužu dziļumu.  

39 gadus vecs vīrietis, kas strādā reklāmā, 2013.gada sākumā paņēma ātro kredītu, kamēr mājās atkopās no slimības. Pēc tam vēl vienu, lai atdotu iepriekšējo. Vasarā atsāka strādāt, bet kredītus no algas nomaksāt nevarēja, tāpēc izlēma pamēģināt laimi azartspēļu zālē. Beigās kopējais parāds bija 2000 eiro. 

2014.gada sākumā viņš parādus pārkreditēja BigBank, bet pa ceļam atkal paslīdēja kāja spēļu zālē, kas beidzās vēl ar 1000 eiro zaudējumiem. 2015.gada janvārī, būdams parādā jau 3000 eiro, viņš soho.lv, ondo.lv un smscredit paņēma vēl trīs ātros kredītus. Šos un daļu BigBank kredīta – 1800 eiro – beigās nomaksāja ģimene. Arī šo stāstu izstāstīja vīrieša sieva, jo pašam kauns.

Nevis kauns, bet dusmas ir Sigitai Mazzariņai, kuras dēls, students, pērn, būdams bez ienākumiem, dažos mēnešos vairākās ātro kredītu firmās aizņēmās ap 900 eiro. Māte neklusēja, paziņoja žurnālistiem no LTV DeFacto un uzrakstīja sūdzības atbildīgajām iestādēm. Viņa ir sašutusi, ka firmas tik viegli dēlam iedeva kredītus un tādā veidā «cilvēki apzināti tiek ievilkti «ātro» kredītu muklājā». Pēc sižeta DeFacto Mazzariņa sociālajos tīklos saņēmusi vairākas vēstules no cilvēkiem ar līdzīgiem stāstiem, bet neviens nevēlējās runāt ar Re:Baltica

«Ģimenes kaunas. Patiesībā daudzus šos ātros kredītus maksā mammas, krustmātes un citi ģimenes locekļi, jo baidās, ka nemaksāšanas gadījumā var palikt bez mājām.» Viņa gan dēla parādus nemaksāšot. Tā arī pateikusi piedzinējiem.

 Lieldienās Mazzariņa saņēma atbildi no PTAC, kas pateicas par vēstuli un pieņem to «zināšanai». PTAC vadītāja Vītoliņa Re:Baltica saka, ka, iespējams, maksātspējas pārbaudīšana esot problēma, bet, lai ko mainītu, vajagot vairāk sūdzību. Savulaik pieņemtais 427 eiro (jeb 300 latu) slieksnis esot bijis kompromiss ar nozari, kas iebildusi pret šādu ierobežojumu vispār. 

Drīz pēc tam Ekonomikas ministrija mēģināja likumā iestrādāt prasību, ka klientu maksātspēja ātro kredītu firmām jāpārbauda jau no 100 latu sliekšņa, bet pēc deputāta Klāva Olšteina ierosinājuma to noraidīja.

Izmanto nezināšanu

Vēl viens triks, ko lieto ātro kredītu kompānijas, ir informācijas asimetrija. Tas nozīmē, ka firma izmanto klienta vājās finanšu zināšanas un nesniedz skaidri saprotamu informāciju par kredīta patiesajām izmaksām. Ieejot jebkurā ātro kredītu mājaslapā, uzsvars tiek likts uz kredīta saņemšanas ātrumu un ērtumu, taču informācija par kredīta patiesajām izmaksām ir grūti atrodama vai saprotama. Klientam visbiežāk piedāvā salīdzinājumu, cik kredīts izmaksās uz noteiktu dienu skaitu, bet tas neļauj saprast kredīta patieso cenu, saskaitot kopā visas izmaksas. To ir daudz un dažādas: komisijas maksa, pagarinājuma maksa, izsniegšanas maksa, kavējuma procenti u.c. 

PTAC iesaka norādīt gada procenta likmi, bet tas nav obligāti. Daļai firmu, lai uzzinātu kredīta patiesās izmaksas, sākumā jāpiereģistrējas un jānoslēdz līgums. Un arī tad ir šaubas, vai klienti līdz galam saprot visas nianses.

Lietuviešu pētnieks Pauļus Astromskis (Paulius Astromskis) savā doktora darbā veica aptauju,  kurš no piedāvātajiem ātro kredītu variantiem ir lētākais, ja cilvēks gribētu aizņemties 400 litu uz 14 dienām: ar 200% gada procentu likmi, 120% kredīta lietošanas procentu vai 20 litu par konkrēto kredītu. Vairākums kā lētāko norādīja trešo, kaut gan tas ir visdārgākais, bet uz pārējo skaitļu fona 20 izskatās mazāks.

Šajā brīdī daļa politiķu un ekspertu teiks – tas pierāda, ka cilvēkiem ir vājas finanšu zināšanas un viņi jāizglīto. Ar to nepietiks. Astromska pētījumā visbiežāk kļūdaino secinājumu izdarījuši cilvēki ar doktora grādu. Nav runa par finanšu izglītību, bet gan veidu, kā cilvēki uztver cenas, secina autors. 

Reklāmu varā

Smscredit, vivus.lv un soho.lv Arturam pirmos kredītus izsniedza bez maksas. Tā nav firmu labdarība, bet gan labi izkalkulēts aprēķins. Patiesībā šie pirmie bez maksas izsniegtie kredīti firmām nes zaudējumus, bet tos nosedz esošie klienti, maksājot dārgus procentus. 

Britu pētnieki ACCA aprēķinājuši, ka Lielbritānijā 80% no ātro kredītu reklāmas izdevumiem tiek tērēti tieši jaunu klientu atrašanai. Tas ir dārgi, jo, pēc vadošās Lielbritānijas ātro kredītu firmas Wonga šefa izteikumiem, puse no jaunajiem klientiem izrādās maksātnespējīgi.  Taču arī tad «lētāk ir aizdot naudu un skatīties, kurš neatmaksās, nekā veikt dārgāku maksātspējas testu», secina ACCA. Ja firmai ir 90% stabilu klientu, tā var atļauties 10% augsta riska klientus.

Reklāmas galvenais mērķis ir paņemt uz āķa cilvēkus, kas nespēj objektīvi novērtēt savu finansiālo situāciju. Palmas, pludmale, «jauka atbilde liktenīgiem tēriņiem», sola ondo.lv. Ātrie kredīti apzināti tiek reklamēti kā īstermiņa aizdevumi, kas cilvēkam rada sajūtu, ka viņš to atmaksās jau nākamajā algas dienā. Reālistiski paraugoties uz saviem ienākumiem, uzreiz būtu skaidrs, ka tas ir neiespējami, secina ACCA

«Viņi paši man piedāvāja. Ja nebūtu, es neņemtu,» par savu pieredzi stāsta Ivars. Vīrietis ap 40, pirmo kredītu paņēma 2013.gadā, kad bija atgriezies no celtniecības darbiem Angljā. Par firmu Ferratum izstāstīja draugi. Par pārējām uzzināja internetā, kur Ivars pavada daudz laika, spēlējot Tanku karus, bet tur «tās reklāmas pašas lec virsū».

Aizņemties bijis tik viegli, ka pusgada laikā viņš paņēma sešus kredītus (Ferratum, vivus.lv, smscredit) par kopējo summu 900 eiro. Ienākumus «no galvas izdomāju». Viņam tobrīd solīja darbu celtniecībā Latvijā, bet «apmānīja, nesamaksāja par visu padarīto». Tagad kopējā summa ar procentiem uzaugusi līdz 2000 eiro. Ivaram zvana parādu piedzinēji, bet viņš nesatraucas: «Man nav īpašuma, nav ko atņemt.» Nākamajā dienā pēc mūsu sarunas Ivaram plānota pirmā darbadiena jaunā firmā ar oficiālu darba līgumu. Ja viss būs labi, viņš plāno atmaksāt kādu daļu parāda. Jaunus kredītus gan vairs nevarot paņemt, taču pirms pāris mēnešiem kredītu paņēma viņa sieva, kas strādā par apkopēju. Pirmos 200 eiro sieva vivus.lv jau atdevusi un paņēmusi atkal jaunu kredītu. Patlaban atdodamā summa ir 300 eiro. 

Ātro kredītu firmas rēķinās ar tādiem klientiem kā Ivars, taču bizness ir tik ienesīgs, ka spēj pelnīt, pat ja pusi no apgrozījuma veido zaudējumi, liecina ACCA pētījums.

Latvijā apmēram 19% ātro kredītu ņēmēju atmaksu kavē. Naudas izteiksmē pagājušā gada beigās tie bija 15,6 miljoni eiro. 

Lai kompensētu šos zaudējumus, ātro kredītu devējiem vajag izsniegt vairāk kredītu jau esošajiem klientiem. Apzinīgie samaksā par jaunā klienta bezmaksas kredītu vai bankrotējušo Arturu.

Lai aizstāvētu ātro kredītu biznesu, Baiba Fromane bieži min, ka ne tikai ātro kredītu firmas pelna daudz. Arī telekomunikācijas esot pelnošs bizness. Taču tas ir nekorekts salīdzinājums, jo abām nozarēm ir atšķirīgi ieguldījumi un atdeve no kapitāla. Ātrajiem kredītiem tā ir fantastiska. 

Re:Baltica aprēķini rāda, ka 4Finance Latvijā 2012.gadā kapitāla atdeve bija 156%. Tas nozīmē, ka īpašnieki no katra ieguldītā lata nopelnīja 1,56 latus. Tik liela kapitāla atdeve nav tikai viena gada anomālija, rāda aprēķins. LU Ekonomikas un vadības fakultātes pētījumā secināts, ka togad biznesā kapitāla atdeve Latvijā vidēji bija 6,78 procenti.

Banku augstskolas pētniecības direktors Andris Nātriņš, izanalizējot uzņēmuma finanšu rādītājus, Re:Baltica skaidro, ka ātro kredītu nozare reālajai ekonomikai nedod daudz labuma. «Gluži pretēji – tā drīzāk pārdala to turības mazumiņu, kas šobrīd ir nonācis mazāk turīgu sabiedrības pārstāvju un mājsaimniecību rīcībā, palielinot nevienlīdzību. Neredzu, ka 4Finance un citus līdzīgus uzņēmumus raksturotu vēlme ievērojamo peļņu investēt reālajā ekonomikā,» norāda Nātriņš. «Es priecājos par sportistu panākumiem, kas tapuši, pateicoties sms.lv
zīmola atbalstam, tomēr attaisnot šādas nesamērīgas, ekskluzīvas peļņas normas «saņemšanas iespējas» varētu tad, ja ienākumi pievienotu vērtību reālajā ekonomikā tādā pašā pakāpē, kā pieaug ienākumi ātro kredītu biznesā.»

Reklāmu vilnī

4Finance ir piektais lielākais reklāmdevējs valstī, reklāmās iztērējot vismaz divarpus miljonu eiro gadā. Pērn šī summa, visticamāk, būs bijusi vēl lielāka, jo tika nodibināts saistītais uzņēmums ondo.lv. Tas, pēc TNS datiem, bija starp lielākajiem reklāmdevējiem finanšu nozarē. 

Reklāmas ietekmi pierāda arī PTAC apkopotie dati. Pērn darbību sāka divas jaunas ātro kredītu firmas – totem.lv un ondo.lv. Pēdējā medijus pārpludināja ar reklāmām un izsniedza desmitiem reižu vairāk kredītu nekā totem.lv, secina PTAC finanšu eksperts Kaspars Korde. Viņš lēš: tieši uz ondo.lv izsniegto kredītu rēķina pagājušā gada otrajā pusē divkāršojās bez maksas izsniegto (pirmreizējo) kredītu skaits. «Pieļaujam, ka šāda jauna zīmola izveidošana, kas vienlaikus konkurē ar esošiem grupā ietilpstošiem uzņēmumiem, ir saistīta ar interesi palielināt tirgus daļu kopējā distances kredītu tirgū,» vērtē Korde. To nenoliedz arī 4Finance, kas rakstiskā atbildē norāda: ondo.lv mērķis ir paplašināt produktu klāstu, kā rezultātā arī pieaugšot konkurence un samazināšoties pakalpojuma cena. 

4Finance dāsni ziedo. Kompānija uztur projektu LabieDarbi, kurā iedzīvotāji vāc balsis pašu pieteiktiem sociāli svarīgiem projektiem. Trīs populārākie saņem līdz 3000 eiro. Četros gados  4Finance «iedvesmojošiem projektiem» ziedojusi miljonu eiro. 

2013.gadā 4Finance ziedoja miljonu eiro, atbalstot sporta zvaigznes – skeletonistus Dukurus, pludmales volejbolistus Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu, vieglatlēti Lauru Ikaunieci, basketbola komandu VEF, Jūrmalas velomaratonu un Latvijas čempionātu BMX riteņbraukšanā. 

Ziedot ir prestiži ne tikai Latvijā. Wonga Lielbritānijā sponsorē populāro slepkavību izmeklēšanas seriālu CSI un futbola klubu Blackpool

Taču arī ziedojumu nauda tiek ņemta no dārgajiem procentiem, ko samaksā «pensionārs, kam nepietiek naudas zālēm», kuru kā piemēru par ātro kredītu sociāli svarīgo funkciju deputātiem minēja Fromane.

Pēdējos divos gados PTAC noteicis ierobežojumus ātro kredītu reklāmām – vairs nedrīkst solīt picas, kampaņās iesaistīt draugus un sevi pasniegt kā glābējus. Tāpēc firmas vairāk uzmanības velta tiešai komunikācijai.

Re:Baltica pētījuma ietvaros Rīgas Ekonomikas augstskolas studente Anete Vītola paņēma smscredit 100 eiro kredītu, lai gan būtu varējusi aizņemties 300 (noteikumi paredz, ka pirmajā reizē maksimālā summa, ko drīkst lūgt, ir 300 eiro). Pēc nedēļas viņai zvanīja firmas pārstāve un atgādināja, ka Anete var aizņemties arī atlikušos 200 eiro. Vai viņa neplānojot kādu pirkumu?  Anete atbildēja, ka gribētos aizbraukt uz festivālu Positivus, uz ko firmas pārstāve mudināja apsvērt biļešu pirkumu sev un draugiem, izmantojot kredītu. 4Finance nenoliedz, ka zvanījuši Anetei, bet norāda – līdzīgi savus klientus uzrunājot arī bankas. Turklāt «pirms šāda piedāvājuma izteikšanas rūpīgi izvērtē klienta maksātspēju». 

PTAC norāda, ka šādi mudinājumi klientus aizņemties ir nelikumīgi. Taču centrs nevarot neko darīt. Vajagot uzrakstīt sūdzību. 

Vai valstij jāregulē?

Diskusijas par ātro kredītu ierobežošanu ir aktuālas ne tikai Latvijā, bet arī ASV un Eiropā, pat pārtikušajā Skandināvijā. Strīds ir par to, kura intereses ir svarīgākas, – patērētāja vai biznesa jomas. 

«Viņi [firmas] saka, ka dod ātros kredītus, jo tie jums palīdz vienreizējiem tēriņiem. Jums saplīst mašīna, jātiek uz darbu, ātri paņemat aizdevumu, un tas ir viss. Realitātē vairums ātro kredītu tiek ņemti, lai samaksātu par iepriekšējiem kredītiem. Jūs paņemat naudu, lai samaksātu par naudu, ko jau esat aizņēmušies,» martā uzrunā Alabamā teica ASV prezidents Baraks Obama. «Kā amerikāņi mēs nesaskatām problēmu, ja cilvēki labi nopelna. (..) Bet, ja šo peļņu gūstat, ievilinot parādu slazdā smagi strādājošus amerikāņus, jums būs jāatrod jauns biznesa modelis.»

22 ASV štatos ātros kredītus ierobežo, 29 – to nedara. 16 štatos, kuros dzīvo apmēram trešdaļa potenciālo kredītņēmēju, ir noteikti ierobežojumi kredītu likmēm, lai pasargātu cilvēkus no parādu gūsta.

Nozares kritiķi uzskata, ka ātro kredītu bizness ir jākontrolē, jo patērētāji nespēj sevi pasargāt. Daži to pat salīdzina ar kokaīna patēriņu – ātro kredītu gadījumā tā ir «atkarība no viegli pieejamas naudas, kas paķer neapdomīgu patērētāju uz āķa», jau minētajā doktora darbā norāda lietuviešu pētnieks Astromskis. 

Latvijā nozares galvenā lobētāja Baiba Fromane Saeimas deputātiem bieži atkārto, ka izmaiņas nevajag, jo nozare pati visu sakārtos. Piemēram, tā jau brīvprātīgi vienojusies nepiešķirt kredītus cilvēkiem, kas jaunāki par 20 gadiem. Tāpat tos vairs neizsniedz naktīs. Neesot jēgas rakstīt likumā to, ko tāpat neviens vairs nedara. 

Taču PTAC vadītāja Vītoliņa uzskata, ka labā griba var kādā brīdī beigties, tāpēc regulējumiem jābūt ierakstītiem likumā. 

Nozares labie nodomi parādījās tikai pēc tam, kad Ekonomikas ministrija paziņoja, ka gatavo ierobežojumus. Līdz tam 4Finance pat atteicās PTAC izsniegt pieprasīto informāciju. 

Vairāki pētījumi rāda, ka uz solījumiem nedrīkst paļauties, jo firmām ir izdevīgi, ja klienti nonāk finanšu grūtībās. Nespējot atmaksāt vienai firmai, viņi aizņemsies citās – kā to izdarīja visi šā raksta varoņi. Tas nozīmē, ka pieaugošs ātro kredītu firmu skaits valstī nenozīmē lielāku konkurenci un automātisku cenu samazināšanos. Vēl vairāk – parasti attiecīgo biznesa nozari ir ieinteresēti sakārtot «labie» uzņēmēji, kam rūp reputācija, taču ACCA secina, ka ātro kredītu gadījumā tā nav. Lai varētu atdot parādu «labajām» firmām, klienti aizņemsies no «sliktajām». Tāpēc maz ticams, ka «labās» būs ieinteresētas nozares sakārtošanā, līdz ar to «tirgus ir pilnībā nepiemērots pašregulācijai», secina ACCA

Kā pierādījumu britu regulators min faktu, ka desmit gadu laikā ātro kredītu jomā pieaugusi konkurence, bet tā nav samazinājusi pakalpojuma cenu. Tāpēc ar šo gadu Lielbritānija pieņēma  striktus noteikumus, nosakot maksimālo procentu likmi dienā (attiecas uz ļoti īsiem termiņiem) un nosakot, ka dažādi kredīta maksājumi un procenti nedrīkst pārsniegt izsniegtā kredīta pamatsummu. Ja klients aizņēmies 100 eiro, no viņa beigās nedrīkst atprasīt vairāk par 200 eiro. 

Kas notiek Saeimā

Līdzīgu priekšlikumu Tautsaimniecības komisijas sēdē nesen iesnieguši arī deputāti Imants Parādnieks (NA) un Dzintars Zaķis (Vienotība). To atbalsta arī Ekonomikas ministrija un PTAC, un pagājušajā nedēļā piekrita Tautsaimniecības komisija. 

Līdz ar to tika dzēsts priekšlikums par 100% gada procentu likmes noteikšanu, kas būtu daudz vairāk samazinājusi nozares peļņu, bet nerisinātu kredīta pagarināšanas problēmu. Taču nozares uzraugi cer, ka arī jaunais variants piespiedīs nopietnāk vērtēt, kam aizdot naudu.

Sašutusi par šādu pavērsienu Saeimas komisijas sēdē bija Baiba Fromane. Viņa norādīja, ka Ekonomikas ministrijai «izpratne par to, kā notiek kredītpakalpojumu sniegšana, acīmredzami nav vispār nekāda». Nozares ienākumi samazināšoties par aptuveni 65%. «Es jums varu garantēt, ka nebūs neviena, kas šos kredītus piedāvā, jo tos vispār nebūs iespējams piedāvāt!»

No iesniegtajiem priekšlikumiem PTAC un EM par svarīgiem uzskata vēl divus: firmai obligāti klientam jāpiedāvā atmaksāšanas grafiks, ja kredīts ņemts ilgāk nekā uz mēnesi (nevis jāprasa atdot vienā maksājumā) un jāierobežo procenti, ja cilvēks kavē kredīta atmaksu. Pašreiz 4Finance Arturam par katru nokavēto dienu uzrēķina 0,75% dienā, kas veido 270% gadā. Ja stātos spēkā piedāvātie grozījumi, nokavējuma procenti Arturam būtu 126% gadā. 

Ko par priekšlikumiem domā ātro kredītu firmas? Nozares intereses pārstāvošā LDDK atbild īsi: «Izslēgt!» Tautsaimniecības komisija tos pagājušajā nedēļā atbalstīja. Tagad jālemj visam parlamentam.

Tikmēr Arturs, par spīti bēdīgajai pieredzei, joprojām domā, ka ātrie kredīti ir noderīgi. Tikai aizdevumu procenti no draugu cenām ir pārvērtušies «drausmīgos» un «nežēlīgi augstos». 

Kā iekrist Slazdā

Pārmaksa pret kredīta pamatsummu, ja aizņemas 150 eiro

Trāpīts!

Nopietni ieroči, spriedze medībās un vēlāk saviesīgas vakariņas – firmas Skonto būve īpašnieki gadiem uzsauc smalku medību pasākumu šauram izredzēto lokam, kurā vairākkārt piedalījies arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Kurš par to maksā, viņš nezinot

Viņi ir vīri, kurus vieno kopīgas intereses un sportiski vaļasprieki. Eksprezidents Guntis Ulmanis, viņa ilggadējais kancelejas vadītājs, tagad Skonto būve līdzīpašnieks Ivars Millers ar biznesa partneri Gunti Rāvi, ekspremjers Aigars Kalvītis, bijušais finanšu un veselības ministrs Gundars Bērziņš, Latvijas gāzes līdzīpašnieka Itera Latvija vadītājs un bijušais VDK virsnieks Juris Savickis. Šis ietekmīgo paziņu un draugu loks ir sen zināms, un viņu vārdi medijos locīti neskaitāmas reizes. Taču izrādās, ka šim lokam jau vairākus gadus klusi pietuvinājies arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, par kura atkārtotu ievēlēšanu amatā Saeima lems tuvākajā laikā.

Uzņēmums Skonto būve pamatoti sevi dēvē par «vienu no vadošajiem būvuzņēmumiem Latvijā, kas spēlē nozīmīgu lomu valsts infrastruktūras attīstībā». Firmai  atsevišķi vai kopā ar partneriem daudzus gadus labi sekmējies dažādos valsts un pašvaldību iepirkumos. Piemēram,  lidostas Rīga konkursā par pasažieru termināļa paplašināšanu, desmitiem miljonu vērtos Rīgas iepirkumos pilsētas ūdenssaimniecības attīstībai un arī mazākos pasūtījumos, kā stikla tirgus būdu izgatavošana Vērmanes puķu tirdziņam par vairāk nekā miljonu eiro. Arī tādos nu jau bēdīgu slavu guvušos projektos kā gudrona dīķu attīrīšana (sadārdzinājās no 29 līdz 45,5 miljoniem eiro), Stradiņa klīnikas jaunā korpusa būvniecība (kļūdu dēļ gada sākumā to pat apturēja) un Rīgas pils rekonstrukcija (remonta laikā būvnieku nevērības dēļ pilī izcēlās postošs ugunsgrēks). 

Ar plašu vērienu strādājošās firmas īpašnieki Guntis Rāvis un Ivars Millers arī vērienīgi prot atpūsties. Jau daudzus gadus novembra pirmajā sestdienā viņi organizē medības. Pēdējā laikā tās parasti notiek Kandavas apkaimes mežos, bet vakariņas un atpūta – pieczvaigžņu viesnīcas Hotel Bergs lauku rezidencē Rūmenes muižā. Šo medību sezonas pasākumu īpašu dara tas, ka būvuzņēmēju viesu vidū ir augstas un ietekmīgas bijušās un esošās valsts amatpersonas.

Draudzīgie mednieki

«Gadu gaitā ir izveidojusies tāda tradīcija,» stāsta šo medību regulārais viesis – eksprezidents Guntis Ulmanis. Uz medībām tiekot aicināti noteikta cilvēku loka draugi un labi paziņas. «Princips būtībā ir viens – medīt var tikai draudzīgi noskaņota kompānija, jo tomēr tur ir nopietni ieroči cilvēkiem rokās un liela atbildība, noteikta kārtība. Tāpēc parasti tas notiek 20-30 cilvēku [grupā], bet katru gadu tie cilvēki mainās,» stāsta Ulmanis.

Tādi uzvārdi kā Kalvītis vai Savickis ekskluzīvo medību dalībnieku sarakstā jautājumus neraisa, taču žurnāla Ir rīcībā esošā informācija liecina, ka 2012.gadā šajā īpašajā pasākumā piedalījies arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, savukārt 2011.gadā – tobrīd vēl amatā esošais Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieks Ēriks Ozols. Togad aicināto viesu skaitā bija arī Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs, Ventspils ostas uzņēmuma Baltic Coal terminal padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Starikovs, bijušais Linstow finanšu direktors Jaokims Blankings, bijušais Casino Latvia un Casino Joker (Jūrmala) līdzīpašnieks Vladimirs Taurēns un citi.

Ir noskaidroja – pēc kļūšanas par ģenerālprokuroru šajā ekskluzīvajā medību grupā uzaicināts un vismaz 2011. un 2012.gadā piedalījies arī  Ēriks Kalnmeiers. Ģenerālprokurors pats intervijā žurnālam apstiprina, ka piedalījies šajā medību pasākumā «divus, varbūt trīs [gadus]». Vienlaikus apgalvoja, ka «īsti nezina, kurš precīzi» ir to organizators, ne arī kurš apmaksā šīs dzīres muižā. «Nezinu,» atbild Kalnmeiers, atzīstot – pats par šo pasākumu neko nekad nav maksājis, taču esot aicināts arī uz citām medībām un nevienam parādā nejūtoties. «Neuzskatu, ka tas būtu kas slikts.» Ir gan grūti noticēt ģenerālprokurora apgalvojumam, ka viņš nezina šā ekskluzīvā pasākuma organizatoru, ņemot vērā, ka šīs medības Kalnmeiers apmeklējis vairākkārt, bet pēc tam, kad 2013.gadā remontdarbu laikā nodega Rīgas pils un prokuratūra virzīja apsūdzību šajā lietā, vairs nav pasākumā piedalījies.

Pēc Kalnmeiera teiktā, šajos pasākumos par darba lietām neesot runāts. «Nē, neviena jautājuma ne par vienu tiesvedību, ne par vienu krimināllietu, un uzreiz arī pasaku – tiklīdz  bija ugunsgrēks, tā cauri, es nekur vairs nepiedalījos nevienā pasākumā,» uzsver prokurors. Tomēr ielūgumu no eksprezidenta Ulmaņa uz šīm medībām Kalnmeiers sācis saņemt tikai pēc tam, kad ievēlēts ģenerālprokurora amatā, lai arī mednieks esot jau daudzus gadus. «Protams, pirms tam mani neaicināja. Kas es tāds biju, kurš mani pazina?»

Politika un Krievija

«Protams, jebkurā vīriešu tikšanās [reizē] politikai arī tiek veltīta uzmanība un apspriesti kaut kādi jautājumi, bet, pirmkārt, Rūmenes muižā notiek svinīgās vakariņas pēc medībām,» par pasākumu stāsta ekspremjers Aigars Kalvītis, vienlaikus aicinot nepārspīlēt tā nozīmi. «Tā ir draugu tikšanās, mēs vispār norobežojamies no jebkādiem tādiem jautājumiem tajās tikšanās reizēs. Saprotiet, mēs jau braucam atpūsties, ne jau kaut kādus jautājumus sagatavot,» viņš skaidro.

Medību lokā iesaistītie arī noliedz, ka šajos neformālajos pasākumos ar augstāko valsts amatpersonu piedalīšanos varētu notikt arī Krievijas interešu lobēšana, par ko liek aizdomāties ar kaimiņvalsts gāzes monopolistu Gazprom saistītā uzņēmēja un bijušā VDK darbinieka Jura Savicka klātbūtne. «Šī kompānija drīzāk varētu ietekmēt Krieviju, nevis otrādi,» komentē Guntis Ulmanis.

Ēriks Kalnmeiers par šo tēmu ir negaidīti stingrs. Viņš intervijā atzīst, ka Krievijas ietekmi uz procesiem Latvijā vispārīgi saredz, taču pats savu nostāju sauc par neietekmējamu. «Kaut vai pašreiz, kā tiek pavērsts jautājums par pielaidēm valsts noslēpumam, kā tiek pasniegta šī pielaižu izsniegšanas kārtība – ka tā ir jādemokratizē, jādara viss atklāti, ka drošības dienesti strādā politiķu interesēs un tamlīdzīgi. Tas nav nejauši. Tā ir kampaņa, lai diskreditētu valsts iestādes, grautu iedzīvotāju uzticību šīm iestādēm,» komentē ģenerālprokurors. Vai paša nostāja arī būs stingra, neraugoties uz neformālajiem kontaktiem? «Es nekad neesmu spēlējies ar saviem pienākumiem nevienā jautājumā. Vienalga, vai tie ir bijuši cilvēki, ar kuriem esmu kopā bijis medībās, ja viņam ir jāsaņem sods – viņam ir jāsaņem sods, un nekad es neesmu savus principus pārkāpis. Tieši tāpat būs attiecībā uz šīm pielaidēm, par kurām tiks saņemtas sūdzības. – tās tiks vērtētas pilnīgi bezkaislīgi.»

Naudu neskaita

To, cik maksā šāds ekskluzīvs medību pasākums ar vakariņām skaistā muižā, žurnālam Ir neizdevās noskaidrot. Taču pasākuma saimnieks Guntis Rāvis rakstiskās atbildēs apstiprināja, ka uzsauc to visiem ielūgtajiem viesiem, tajā skaitā valsts amatpersonām. «Mednieku sabiedrībā nav nekādu naudas attiecību – saimnieks, kurš aicina uz medībām, viesus cienā ar vakariņām,» skaidro Rāvis. «Katrs no medību sabiedrības drīkst aicināt līdzi arī savus draugus. Savukārt visa gada garumā citi kopas biedri rīko medības ar šādiem pašiem nosacījumiem.»

Uz jautājumiem, cik uzņēmējam izmaksā šīs medības, vai labās attiecības ar augstām valsts amatpersonām sekmē būvuzņēmuma uzvaru dažādos valsts iepirkumos un vai ģenerālprokurors Kalnmeiers kādā veidā palīdzēja Skonto būvei kriminālprocesā saistībā ar Rīgas pils ugunsgrēku, atbildes neizdevās saņemt. 

Pēc Ir intereses par šīm medībām un tajās izveidotajām neformālajām attiecībām Kalnmeiers pats intervijā atklāja, ka Rāvis pēc Rīgas pils ugunsgrēka ir apmeklējis viņu darba kabinetā Ģenerālprokuratūrā un sūdzējies par «viņaprāt, neobjektīvu izmeklēšanu un nepamatoti izvirzītām apsūdzībām». Taču «viņa vizītei nebija nekādas rezultatīvas ietekmes uz izmeklēšanas gaitu», apgalvo Kalnmeiers. Pirmstiesas izmeklēšana par Rīgas pils ugunsgrēku ilga vairāk nekā gadu – lieta tiesai nosūtīta 2014.gada oktobrī, un izvērtēt to, cik kvalitatīvi valsts būs spējusi izvirzīt un uzturēt kriminālapsūdzības, varēs kopumā pēc tiesvedības beigām.

Tikmēr par Kalnmeiera pārvēlēšanu uz nākamo pilnvaru termiņu Saeima lems jau tuvākajā laikā. Koalīcija ģenerālprokurora darbu vērtē atzinīgi un sola atbalstu. Arī pats ģenerālprokurors uzskata, ka viņa vadītā iestāde strādājusi labi. «Trūkumi ir, nenoliedzami, bet kopumā es prokuratūras darbu vērtēju kā stabilu, atbilstoši likumam,» saka Kalnmeiers. Viņaprāt, nav piepildījušās pirms pieciem gadiem izteiktās prognozes par prokuratūras politisko ietekmējamību, un arī savas kopīgās medību izklaides ar bijušajiem un esošajiem varasvīriem viņš neuzskata par šādu ietekmēšanas risku. Vienlaikus šīs jaunatklātās medību epizodes palīdz labāk saprast, kāpēc ģenerālprokurora uztverē Latvijā nav pamata runāt par augstākā līmeņa korupciju jeb valsts nozagšanu. «Kā notikušu faktu es nevaru [valsts nozagšanu] apstiprināt. Vismaz manā uztverē,» Kalnmeiers savulaik sacīja intervijā Ir pirms pāris gadiem.

Tagad ģenerālprokurs sola uz būvuzņēmēju rīkotajām medībām vairs nebraukt. «Jā, es saprotu, ka tas varbūt izskatās ļoti neglīti, bet es vēlreiz saku to, ko [mācītājs Juris] Rubenis teica: nav svarīgi, ko [citi] domā, svarīgi, kas tu esi patiesībā. Un man par to, kas es esmu patiesībā, nav jākaunas. Vismaz pašam savā priekšā.» 

Velojoslu — kaut katrā ielā

Satiksmes eksperts Pauls Timrots novērojis, ka «velosipēdisti ir izredzētā statusā. Ar savu rīcību viegli uzspļauj pārējiem un par to netiek sodīti». Timrots pa Rīgu ar riteni vairs nebrauc

Ar Paulu tiekamies Miera ielas DAD cafe. Iemesli sarunai ir divi. Pirmkārt, velosatiksme Rīgā, jo 25.aprīlī sākas Velonedēļa un 1.maijā startēs Kritiskā masa – velobrauciens, kas atgādina par to, ka riteņi ir satiksmes dalībnieki. Otrkārt, tūrisma sezonas sākums, jo kā LTV raidījuma TE! vadītājs Timrots ir izcils – viesojoties mazpilsētās, viņš kritiski, bet trāpīgi novērtēja tūrismu.

Pirms diviem gadiem Timrots tviterī ierakstīja frāzi, kas daudzos izraisīja sašutumu: «Velosipēdisti šobrīd jūtas tikpat braši un izredzēti kā cilvēki brūnos kreklos Vācijā 30.gados!» Arī man, velobraucējai, nācās piekrist. Ir daudz tipāžu, kuri vālē, nerēķinoties ne ar vienu.

Timrots uzskata, ka situācija nav uzlabojusies. «Daļa cilvēku brauc, kā pagadās: pret spalvu, virsū cilvēkiem, suņiem un bērniem. Ar savu rīcību viegli uzspļauj pārējiem un par to netiek sodīti.» Neprasmīgā braukšana skaidrojama ar to, ka daudziem trūkst zināšanu par satiksmi. Trūkst empātijas. «Negribas dalīt dzimumos, taču bieži vien meitenes ar kurvīti riteņa priekšā nevar trāpīt uz ceļa. Kur nu vēl starp kafejnīcas terasi un onkuli – gājēju. Man šo meiteņu žēl, jo notiks dabiskā atlase un viņas nepaspēs savairoties.» Te nu es Timrotam iebilstu, sakot, ka bīstamāki par lēnajām mamzelēm ir kurjeri un citi lidojošie braucēji. Vīrieši. Pauls atspēko. Viņi rēķinoties – šodien vai rīt kritīs. «Ja pēkšņi kaut kas izlēks priekšā, raus malā vai rāpus slīdēs. Viņi ir vairāk gatavi sadursmes novēršanai nekā kukažas ar groziņu.»

Statistika rāda, ka šogad Latvijā cietuši 40 velobraucēji, bojā gājis  – viens. Ciskudriļļu skaits ik gadu Rīgā palēnām aug, salīdzinājumā ar pagājušo gadu – šogad par 17%. Rīgas rāte ar to rēķinās, tāpēc aizvien vairāk ielās uz brauktuves tiek iezīmētas velojoslas. «Man kā autobraucējam tās netraucē, jo pilsētas centrā cilvēkam ar riteni ir jābrauc. Lai velojosla ir kaut katrā ielā, bet jēdzīga!» Lāčplēša ielas veloceliņa problēma esot tā, ka nav aizliegts kreisais pagrieziens automašīnām, tādējādi, veidojas sastrēgums. Otrs celiņa mīnuss – uz brauktuves atstāta vieta auto stāvvietām. Tas nozīmē, autovadītājs, verot vaļā durvis, var trāpīt pa celiņu braucošajam velosipēdistam. «Un nevajag viņu par to vainot. Iedomājies, znots atved sievasmāti uz Jauno Rīgas teātri. Viņa kāpj ārā, domās pārņemta ar izrādi, nevis to, ka garām var braukt meitene ar riteni un groziņu.» 

Pastāstu Paulam, ka zinu pāris dāmu gados, kuras nav autovadītājas, bet plāno šopavasar uzsākt velodzīvi. Gribējušas to darīt sen, taču saņēmušās tagad, jo braukšana Rīgas sabiedriskajā transportā kļuvusi nejēdzīgi dārga. Timrots smejas: «Viņas pakāsīs vairāk naudas dezodorantam! Lai jau brauc, tikai ne pa Čaka vai Brīvības ielu. Citādi – būs slikti.» Tās ir ielas ar aktīvu satiksmi, tāpēc drošāk būtu izplānot maršrutu cauri parkiem, pa mazām ielām un veloceliņiem. Pirms velodzīves uzsākšanas palūgt kādām zinātājam ikdienas maršrutu izbraukāt kopā. «Bet zinātājs visu izstāstīt nevar. Piemēram, ko darīt, ja pēkšņi priekšā izskries kundzīte ar suni garā striķī. Kā reaģēt uz atvērtu kanalizācijas lūku. Ja trūkst iztēles modelēt situāciju, būs slikti.» Dāmām arī esot jārēķinās, ka braukt ar velosipēdu nozīmē – kādu dienu viņas nokritīs. Tas ir neizbēgami. Alternatīva – izvēlēties Latvijā ražotos trīsriteņus pieaugušajiem. Tie ir plati, stabili un droši.

Pauls pats ar riteni pa Rīgu vairs nepārvietojas. Vairākus gadus viņš eksperimentējis: atbraucis no mājām Baltezerā līdz centram, atstājis mašīnu, izcēlis no bagāžnieka saliekamo velosipēdu un braucis. Secinājis, ka nekāds dižais laika ietaupījums nesanāk un pa centru labāk – kājām. «Citādi iesvīdis piebrauc pie bankas Vecrīgā un meklē, kur pieslēgt riteni. Baidies, ka nozags.»

Braukājot pa Latviju un filmējot raidījumuTE!, Timrots varējis «izbaudīt» Latvijas ceļus. To kvalitāti viņš vērtē kā «žēlīgu, bet braucamu». Jā, esot daudz bedrainu grantsceļu, taču tas saprotami. Rēķinot iedzīvotāju skaitu pret ceļu tīkla garumu, sanāk, ka katram Latvijas iedzīvotājam jāuztur aptuveni 30 metru ceļa. Čeham – pieci, vācietim – trīs metri. «Kā var sanākt nauda asfaltam līdz kūtspakaļai ar divām viensētām un vienu dzērāju, kurš strādā gaterī? Un vēl saka: «Eu, valsts, noasfaltē! Nodokļus maksāšu tikpat sūdīgi kā līdz šim, bet tu noasfaltē!» Mēs nevaram prasīt labu ceļu, ja ceļa galā neesam bars dzīvotāju.» Zemesceļi esot arī Pierīgā – daudz cilvēku uz mājām Mārupē pēdējos 200 metrus brauc pa grantenieku.

Nesen Timrots saērcināja ogrēniešus. Iebraucis pilsētā, raidījuma TE! vadītājs secināja, ka tāda bezcerība nav bijusi nevienā miestā. Daudzstāvu mājas, kapakmeņu tirgotava, pat Lieldienu olas izskatoties bēdīgi. Citos raidījumos pa ļipu dabūja Aizpute, Kandava un Liepāja. Saku Paulam, ka kritika bija vietā, tikai nav skaidrs, kāpēc tā jāuztver tik personīgi. «Es tajā saskatu lielāku nelaimi: cilvēki svēti tic, ka mediji ir pērkami: «Mēs maksājam par avīzi, maksājam par saulainajām ziņām un paši regulējam saturu. Raksta taču, ka pie mums viss ir kruti! Kā tas var būt, ka viens te atnāk un pasaka, ko domā? Slēdziet viņu ārā!»» Pauls precizē, ka Ogrē nevis gānījies, bet norādījis pilsētas potenciālu – divas upes, labs reljefs. «Mežaparks Rīgā, salīdzinot ar Ogri, var pienest ūdeni! Plakans sūds! No Mangaļiem smird mazuts. Ogrē derētu aizliegt katram daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā taisīt frizētavu, un jau būtu labāk.» 

Timrota inspicēšanu tomēr arī novērtē. Pēc viņa norādēm, ka Cēsu mājaslapā tūrisma sadaļa grūti atrodama, drīz vien ikona iekārtota pamanāmāk. Paulu novērtējuši Gulbenes, Bauskas un Kuldīgas tūrisma kūrētāji, uzaicinot pastāstīt, kas viņu pilsētās būtu uzlabojams.

Kā lielāko tūrisma problēmu Latvijā Timrots min attieksmi. Piemēram, Liepājā viņš daudzviet atšūts, tikai autostāvvietas soda kvīšu līmētāja bijusi cilvēcīga un runātīga. «Kurzemniekiem tūrisms nespīd. Viņi ir lepni un sevī ierāvušies. Vajag taču tūrismā likt cilvēku, kurš ir jauks, kuram patīk tarkšķēt, kurš jūt otra garastāvokli, spēj pakalpot un neapvainoties, nevis radinieku, kuram vajag darbu.» Kad Pauls pēc desmitiem vakarā meklēja naktsmājas Aizputē, vairāku viesu māju tālruņi neatbildēja. Atsaucās tikai Piena muižā. 

Pauls ar kolēģiem devās turp. Pēc raidījuma Timrotam gāzās virsū komentāri sociālajos tīklos – ko viņš gribot tik vēlu un mazpilsētā! «Labi, varbūt esmu stulbs, bet kur rakstīts, ka nav tiesību meklēt naktsmājas? Ja nu man riepa Aizputē saplīst un tur jāpaliek? Varbūt tad mājaslapā vajag ierakstīt: «Pēc desmitiem vakarā nezvaniet, jo esmu viesnīcas saimnieks, kurš naktī guļ.» 

Lai kur Pauls ceļojis, viņam paticis. Izņemot t.s. amatu mājas, kas tagad esot vai katrā Latvijas miestā. «Katrā ir stelles, bet auž visas vienādi. Un vēl kaut ko no vates (filca – red.) tur taisa.» Pirms došanās ceļojumā pa Latviju Pauls pats neko diži neplānotu, jo nav svarīga neviena pils, diž-ozols, bet cilvēki, kurus satiec. «Izkāp un parunājies ar pārdevēju, kura tirgo puķītes pustukšā tirgus laukumā. Un tur arī dabūsi Latviju.» 

Ēdienkarte

Apelsīnu sula
Melnā tēja
Pankūkas ar dārzeņu pildījumu

Briseles dūre

ES nebūt nav bezzobaina, un pretuzbrukums enerģētikas frontē pieņemas spēkā

Izšāvusi zalvi pāri Atlantijas okeānam, Eiropas Komisija (EK) tagad vērš savus stobrus uz taigu.

Pagājušajā nedēļā EK nosūtīja vienam no pasaules lielākajiem un pazīstamākajiem uzņēmumiem apsūdzības rakstu par dominējošā stāvokļa tirgū ļaunprātīgu izmantošanu. Briseles tēmēklī nonākušajam amerikāņu uzņēmumam Google tiek pārmestas manipulācijas ar tā interneta meklētāja sniegtajiem rezultātiem, lai palīdzētu sev un kaitētu sāncenšiem.

Savukārt šonedēļ, šķiet, beidzot tiks publiski paziņots, ka EK konkurences uzraugi formāli vēršas pret Krievijas gāzes eksporta gigantu Gazprom. (Raksta nodošanas brīdī vēl nebija oficiāla EK paziņojuma, taču vairākas vadošās Rietumu avīzes rakstīja, ka lēmums gaidāms šonedēļ.)

2011.gada septembrī EK sarīkoja plašākās kratīšanas tās vēsturē vairākās Gazprom pārstāvniecībās un ar to saistītajos uzņēmumos visā Eiropas Savienībā, tajā skaitā arī Latvijas gāzē. Izņemts esot milzīgs daudzums dokumentu, kuri liecinot par Gazprom veiktām tirgus manipulācijām. Tikušas ierobežotas pircēju tiesības no Gazprom iegādāto gāzi pārdot tālāk kādam citam, bloķēta konkurentu ienākšana tirgū, un dažiem pircējiem uzspiestas nesamērīgi augstas cenas.

Diezin vai šādi pārmetumi kādam izraisa izbrīnu. EK pārstāvji jau vairākkārt norādījuši, ka dažādām valstīm Gazprom piegādātās gāzes cena var atšķirties līdz pat 30%, un nav arī lielu šaubu, ka Krievijas gāzinieku labvēlību izpelnās politiski pakļāvīgie, kuri necenšas atbrīvoties no monopolista važām. Lietuva 2011.gadā iesniedza formālu sūdzību EK pret Gazprom, kas bija paaugstinājis gāzes cenu pēc Viļņas lēmuma prasīt piegādātājam pārdot sev piederošos sadales tīklus. Savukārt tepat Latvijā savu vilcināšanos pieņemt lēmumu par gāzes tirgus liberalizāciju politiķi vairāk vai mazāk atklāti skaidro ar bailēm, ka tas varētu izsaukt Gazprom dusmas un cenu pieaugumu. Protams, Baltijas valstis nav vienīgie šādu manipulāciju upuri. Kā ziņo The Wall Street Journal, ES valstis, kuras bija gatavas atbalstīt Krievijas prezidenta Putina protežēto South Stream gāzesvada projektu, varēja priecāties par sevišķi draudzīgām gāzes cenām.

EK gatavība pēc ilgākas vilcināšanās ķerties pie Gazprom savaldīšanas ir loģisks nākamais solis aizvien aktīvākā Briseles politikā, kuras mērķis ir pasargāt Eiropu no Maskavas centieniem izmantot atkarību no energoresursiem kā politisku un ekonomisku ieroci.

Pagājušā gada nogalē Putins pēkšņi (un saviem draugiem Dienvideiropā par nepatīkamu pārsteigumu) paziņoja par South Stream projekta atcelšanu. Viens no svarīgākajiem iemesliem šim pazemojošajam lēmumam noteikti bija EK efektīvā pretestība projektam, kura realizācija nostiprinātu Gazprom monopolu vairākās ES valstīs.

Martā EK piespieda Ungāriju būtiski izmainīt līgumu ar Rosatom par atomelektrostacijas celtniecību, lai nodrošinātu, ka tā nav pilnīgi atkarīga no Krievijas piegādātās degvielas. Tajā pašā mēnesī ES valstu vadītāji atbalstīja aizvien ciešākas Enerģētikas savienības izveidi, starp kuras svarīgākajiem mērķiem ir ES enerģētiskās drošības stiprināšana. Tas veicinās gāzes un elektrības starpsavienojumu celtniecību un vienota enerģētikas tirgus izveidi, un būtiski samazinās Krievijas spējas Eiropu skaldīt un valdīt ar šantāžu un zemu cenu vilinājumu. Pagājušajā nedēļā EK konkurences komisāre Margrēte Vestagere dzelžaini paziņoja, ka komisija ir gatava «izšķirīgi rīkoties pret enerģētikas kompānijām, kas kaitē konkurentiem, bloķē enerģijas plūsmas no vienas ES valsts uz otru vai draud aizgriezt ventiļus». Neviens nešaubās, ka runa bija tieši par Gazprom.

Trieciens Krievijas gāzes uzņēmumam varētu būt sāpīgs – līdz pat desmit miljardiem eiro liels naudassods un prasības izmainīt piegādes līgumu noteikumus. (Tās nav tikai tukšas runas – 2007.gadā Microsoft samaksāja vairāk nekā divus miljardus eiro sodu par konkurences noteikumu pārkāpšanu.) Gazprom var censties ierobežot zaudējumus, vienojoties ar EK par kompromisu, taču līdzšinējās sarunas par pieņemamu izlīgumu nav bijušas sekmīgas.

Tikmēr Gazprom sāk ciest neveiksmes arī citās frontēs. 2014.gadā tā peļņa bija par 70% mazāka nekā
iepriekšējā gadā. Aprīļa sākumā kompānija piekrita uz trim mēnešiem piegādāt Ukrainai gāzi par cenu, kas ir pat zemāka nekā brīvajā tirgū, un tas notika, par spīti Maskavas acīmredzamajai vēlmei destabilizēt kaimiņvalsti. Ukraina ir sākusi saņemt gāzes piegādes no Rietumiem, un Gazprom vienkārši nevar atļauties zaudēt savas pozīcijas šajā tirgū, vēl jo vairāk tāpēc, ka ekonomiskās sankcijas pret Krieviju padara naudas resursus aizvien grūtāk pieejamus.

Vēl relatīvi nesen Gazprom šķita viens no Kremļa spēcīgākajiem ieročiem savu impērisko ambīciju apmierināšanai. Daudzi baidījās, ka Eiropa nespēs pretoties tā ietekmei. Tomēr izrādās, ka Brisele nemaz nav tik bezzobaina, un pretuzbrukums enerģētikas frontē pieņemas spēkā. Jācer, ka EK stingrā stāja beidzot iedrošinās arī Latvijas politiķus pārvarēt savu gļēvumu un rīkoties izlēmīgāk, lai liberalizētu mūsu gāzes tirgu. 

Komentārs 140 zīmēs

Nepatīkama tendence. 2014.gadā budžeta deficīts bija divreiz lielāks nekā 2013.gadā – 1,4% no IKP, un valsts parāds pieauga no 38,2% līdz 40% no IKP.

Drīkst mācīt, nedrīkst būt par mācītāju. Par LU Teoloģijas fakultātes dekāni pirmo reizi vēsturē ievēlēta sieviete – asociētā profesore Dace Balode.

Operācija «Bezbailīgais aizsargs». 290 ASV gaisa desantnieki sešus mēnešus atradīsies Ukrainas rietumos, lai apmācītu Krievijas apdraudētās valsts karavīrus.

VVF latiņa

Prezidenta amata kandidāti būs jāsalīdzina ar spožāko no bijušajām valsts galvām

Valdošās koalīcijas partijas it kā solījušas vienoties par vienu Valsts prezidenta amata kandidātu, taču no visiem daudzajiem publiski un kuluāros minētajiem pašlaik ir tikai viens, par kuru Saeimas vairākums varētu būt spiests vienoties, ja pretī būtu amatam acīm redzami nepiemērots kandidāts. Tā ir Vaira Vīķe-Freiberga.

 Otrdien Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pateica, ka Vīķei-Freibergai esot liels atbalsts partijā, taču viņas izvirzīšana būšot aktuāla, ja vēlēšanu pirmajā kārtā prezidents netiks ievēlēts un notiks otrā kārta.

 Tas varētu būt politiski ļoti spēcīgs paziņojums situācijā, kad kuluāru spēlmaņu acīmredzamais mērķis ir pārvērst par farsu kandidātu izvirzīšanas procesu un vēlēšanu pirmo kārtu, bet «īsto savējo» iedabūt amatā, kad visi fiktīvie būs atbiruši. Taču ar nosacījumu, ka Āboltiņa to neizspēlē kā savu trumpi otrās vēlēšanu kārtas darījumam ar ZZS «premjerministra kandidātu» Aivaru Lembergu un Saskaņas Jāni Urbanoviču.

 Jo Vienotības spices tik «slepenais» kandidāts Artis Pabriks, ka otrdien kļuva zināms jau stundas laikā, būtu tikai «apspriešanai ieteicams», ja kādu savējo piedāvātu ZZS, tātad acīmredzot tikpat neīsts. (Varam tikai minēt, vai Āboltiņai viņš šķitis labs šai lomai tāpēc, ka, tāpat kā savulaik viņa pati, nupat arī piedalījies TV izrādē Dejo ar zvaigzni, vai arī tāpēc, ka pats ļoti gribējis būt kaut vai tikai partijas izvirzīts kandidāts, kā sen bija zināms politikas kuluāros.) Var secināt, ka arī Vienotība gatavojas uzreiz otrajai prezidenta vēlēšanu kārtai, kad būs izbrāķēts gan Pabriks, gan citu partiju piedāvātie kandidāti. Taču Vīķes-Freibergas izmantošana šajā spēlē var būt riskanta, jo lētu blefošanu ar tautā populāro un cienīto prezidenti vēlētāji varētu arī nepiedot.

 Vīķe-Freiberga ir pateikusi, ka savu pienākumu pret valsti ir izpildījusi un prezidentes amats viņai ir «noiets posms». Tomēr intervijā žurnālam Ir pirms divām nedēļām atzina: «Bet man rūp Latvijas liktenis. Ja es redzētu, ka tagad profilējas kāds cilvēks, kas apdraudētu Latvijas intereses un savos izteikumos, kā man šķiet, stūrētu grāvī, tad es kaut vai ar galvu padusē ietu kaut ko darīt.»

Vai šī darīšana būs tiešām kandidēšana, ir pāragri zīlēt. Vairākums kandidātu vismaz «savos izteikumos» centīsies būt tikpat gludi kā pašlaik sīkpartiju «oficiāli» izvirzītie Mārtiņš Bondars un Gunārs Kūtris. Taču prezidenta amata kandidātu bārstītājiem nu jārēķinās, ka ikvienu no viņu nosauktajiem sabiedrība turpmāk samēros ar atjaunotās Latvijas vēsturē spožāko prezidenti ne vairs tikai abstraktās diskusijās par «ideālo kandidātu», bet arī kā ar premjerministres partijas potenciāli reāli izvirzāmo.

 Tas var būtiski mainīt spēles noteikumus – kandidātu vērtēšanas kritēriju latiņa kļūtu krietni augstāka, patiešām skandalozas personas ievēlēšanas iespējas būtu apgrūtinātas, bet jebkādu aizkulišu vienošanos «paketei» nāktu klāt faktors, kuru kontrolēt nevar, bet ar kuru nerēķināties nav iespējams.

Par spīti prezidenta vēlēšanu it kā lielajai neskaidrībai, to galvenā intriga patiesībā ir pavisam vienkārša – vai valsts augstākajā amatā būs Saskaņas cilvēks. Jo, lai kā Lembergs tīksminātos par savu ietekmi Latvijas politikā, viņš nekontrolē pat visu Zaļo un Zemnieku savienību, un, ja mēģinās dabūt amatā ZZS, Saskaņas un Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai «ēnu koalīcijas» kandidātu, tam būs jābūt Saskaņas atbalstītam. Tātad vēlēšanu lielais jautājums ir, vai Latvijas valsti nākamos četrus gadus reprezentēs vairāk vai mazāk atklāti promaskavisks «zaļais cilvēciņš».

Prezidents Andris Bērziņš šādai lomai acīmredzot nešķita labs ne Lembergam, kam NATO karavīri ir «okupanti», ne Saskaņai, kurai līgums ar Putina partiju Vienotā Krievija. Varam mēģināt iedomāties, kāds Maskavas draugiem būtu labāks. Un varam nešaubīties, ka resursus Kremlis netaupīs. Jebkuri līdzekļi, kurus ieguldītu «operācijā Prezidents», būtu nesalīdzināmi mazāki, nekā militārai operācijai nepieciešamie.

Sākumam laikam bija iecerēts atšķaidīt kritērijus, aizstājot kvalitāti ar kvantitāti. Līdzko Bērziņš bija paziņojis, ka nekandidēs, ZZS Lemberga gals izšāva uzreiz trīs kandidātus – Jāni Dūklavu, Uldi Auguli un pat Jelgavas mēru Andri Rāviņu. Maisam gals bija vaļā – katrai «svarīgai pilsētai» būtu jāpiedāvā savi kandidāti, paziņoja Ventspils centrālkomitejas Liepājas filiāles sekretārs Uldis Sesks, kuram esot padomā vairāki, sevi ieskaitot. Bet vēl vairāki esot ārzemēs, piesolīja ZZS ļaudis. (Nez, tie būtu vēl kādi Seska cienītā Sergeja Zaharjina, Bondara pilnvarotāja Vladimira Antonova un Sudrabas drauga Sergeja Stepašina «kadri»?)

Savukārt ZZS «zaļie» ieteica Raimondu Vējoni, kam tiešām varētu būt izredzes kļūt par visas koalīcijas kandidātu, ja vien viņš nebūtu Lembergam netīkams NATO valsts aizsardzības ministrs.

Diskusijas par prezidentam nepieciešamajām īpašībām varēja izvērsties par absurdu matu skaldīšanu, kāpēc viens slikts kandidāts ir sliktāks par kādu no padsmit citiem sliktiem. Vīķes-Freibergas ienākšana iespējamo kandidātu lokā noliek ļoti konkrētu kritēriju, ar ko samēroties kurš katrs nevarēs vis. 

Komentārs 140 zīmēs

Cik maksā drošība? Bankas Citadele pārdošanas kritiķi nevar uzrādīt piedāvājumu, kas būtu bijis izdevīgāks.

Sankcijas darbojas. Krievijas premjers Medvedevs paziņojis, ka valsts ekonomika gada pirmajā ceturksnī sarukusi par 2%.

Zaudētāja Putina parāde. Pat Baltkrievijas prezidents Lukašenko neapmeklēs 9.maija parādi Maskavā.

Negatīvā attieksme pret imigrantiem

 

IEDZĪVOTĀJU ĪPATSVARS, KURIEM IR NEGATĪVA ATTIEKSME PRET IMIGRANTIEM NO VALSTĪM ĀRPUS EIROPAS SAVIENĪBAS


 

IEDZĪVOTĀJU ĪPATSVARS, KURIEM IR NEGATĪVA ATTIEKSME PRET IMIGRANTIEM NO CITĀM EIROPAS SAVIENĪBAS DALĪBVALSTĪM

Dati: Eurobarometer aptauja, 
Februāris, 2015

 

Ko tu darīsi X stundā?

Es izlēmu un iestājos zemessardzē

Radio skan prezidenta balss. Izsludināts kara stāvoklis, militārie spēki ir mobilizēti, un NATO 5. pants ir iedarbināts. TVNet redzamas bildes, kurās zaļie vīriņi ieņēmuši galvenās Daugavpils ēkas. Krievijas karaspēks veic masīvus manevrus pie valsts robežas. Latvijai ir jāiztur 72 stundas, kamēr ierodas nopietni NATO spēki.

Lai arī šķiet, ka šis scenārijs ir maz ticams, iespējamība noteikti ir lielāka par nulli. Un, kamēr mūsu augstākās amatpersonas tautu mierina, stāstot, ka viss būs labi, es zinu, ka daudzās ģimenēs ir runāts par to, ko darīt, ja X stunda pienāks. Mēs ar sievu arī apspriedām. Es sievai paziņoju, ka cīnīšos par savu Tēvzemi.

Taču nesen sapratu, ka tomēr nebiju nopietni izlēmis. Padomāju, ko reāli darītu, ja ļaunais scenārijs piepildītos. Stāvētu bez ieroča barikādēs Vecrīgā? Brauktu uz veikalu pēc gaisenes? Aizsoļotu uz Aizsardzības ministriju un pirmajam ierēdnim pateiktu, ka man ir maģistra grāds no Stenforda universitātes biznesa skolas, gribu palīdzēt?!! Nē, pašam kļuva skaidrs, ka īstenībā rīcības plāna man nav un tie ir tukši vārdi.

Ja iestāsies X stunda, Latvijas iedzīvotāji dalītos trīs grupās: militārie un drošības spēki, bēgļi un pārējie civiliedzīvotāji. Pēdējā grupa cerētu, ka viņiem laimēsies un karš viņus nepamanīs. Sapratu, ka īstenībā neesmu starp cīnītājiem, tikai izliekos. Tāpēc pirms dažām dienām nodevu zvērestu zemessardzē, jo tā ir vienīgā organizācija, kas iesaista civiliedzīvotājus valsts aizsardzībā.

Lai arī mēs ceram, ka tā stunda nepienāks, taču, ja tāds brīdis notiks, tad civilās pasaules zināšanas un iemaņas kļūs otršķirīgas. Tajā brīdī NATO un mūsu militārais (un diplomātiskais) spēks būs vienīgie rīki, ar kuriem nodrošināt, lai neatkārtojas 1949.gada deportācijas un netiek iznīcināta mūsu mazā tauta.

Protams, ir vietā pārmetumi, ka mana rīcība ir jau gadu (vai pat daudzus gadus) nokavēta. Bet labāk vēlu nekā nekad. Līdz šīs vasaras beigām būšu izgājis pamata apmācības, līdz ar to būšu noderīgs valsts aizsardzībai. Pievienojoties daudziem brīvprātīgajiem, kas jau darbojas zemessardzē, arī skaitliski palielinām varbūtību, ka ļaunākais scenārijs varētu nesākties.

Iestāšanās neapšaubami bija pareizs lēmums. Pirms tam par zemessardzi zināju maz un sevi par militāru cilvēku noteikti neuzskatīju. Izrādās, zemessardzē ir vieta arī biroja žurkām un mazu bērnu tēviem kā es. Apmācībās jutos negaidīti pacilāts, redzot, ka arī pārējie zemessargu kandidāti uzklausījuši aicinājumu palīdzēt Latvijai. Nedzirdēju ikdienišķo vaimanāšanu par to, cik šī valsts ir slikta. Vēl viens pluss ir stimuls uzturēt sevi formā, lai spētu tikt līdzi tādiem (un tādām), kuri ir divdesmit gadus par mani jaunāki.

Nevienam nevar pārmest lēmumu palikt civiliedzīvotāja statusā. Bet tiem, kā es, kas sasapņojušies nereālas atbildes uz jautājumu, kā rīkoties X stundā, pastāv iespēja to mainīt.

Piebilde. Informāciju par zemessardzi var atrast zs.mil.lv, par studentu bataljonu stbn.lv un labā blogā zemessargs.wordpress.com