Maijs ir viens no «karstajiem» mēnešiem Latvijas politiskajā kalendārā – tiklīdz neatkarības atjaunošanas svētki puslīdz kopīgi aizvadīti, ļaudis tūliņ atkal nošķiras nesamierināmās nometnēs. Vieni pošas līksmot par «dižo uzvaru» 9.maijā, citi atgādina, ka Latvijai nekas nav svinams šajā dienā, jo kārtējā okupācija taču nav atbrīvošana. Pa vidu – 8.maijs kā oficiālā nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.
Šajā žurnāla numurā starp zīmīgajiem datumiem vēlējāmies gan izķidāt vecos okupācijas varu mītus – tāpēc intervējam vēsturnieku, Okupācijas muzeja pārstāvi Uldi Neiburgu -, gan arī palūkoties, ko par aizgājušo padomju laiku zina jaunā paaudze. Aptaujājot vairāk nekā 150 vidusskolēnu, protams, nevar iegūt statistiski precīzu ainu, taču tendences iezīmējas. To, ka padomju reālijas ir izvējojušas no jauniešu galvām, var vērtēt kā ieguvumu, tomēr, ja vairāk nekā puse aptaujāto pirms skolas beigšanas nezina, kas ir «čeka», grūti un bail iedomāties, kāda viņu apziņā veidojas Latvijas vēstures kopbilde un cik skaidri ar šādām robainām brillēm var saredzēt šodienas politiskās izvēles.
Šogad maiju uzkarsē arī prezidenta vēlēšanu tuvums – jau pēc divām nedēļām būs zināmi oficiālie pretendenti. Šonedēļ intervējam jaunāko klātpienācēju kandidātu klubiņā, No sirds Latvijai atbalstīto juristu Gunāru Kūtri, kas pēkšņi izniris Ingunas Sudrabas vietā. Viņš stāsta, kāpēc savulaik referendumā balsojis pret Latvijas dalību ES, kā savelk galus pēc lielā kredīta maksājumiem, un atbild, kāpēc savā prioritāšu sarakstā nav nosaucis ne drošību, ne korupcijas apkarošanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.