Nākamnedēļ, 7.jūlijā, pēc viena termiņa prezidenta pilnvaras noliks Andris Bērziņš. Atvadu intervijā viņš personiskāk nekā līdz šim pastāsta par savu pieredzi šajā amatā
Pēdējās dienas amatā Valsts prezidentam Andrim Bērziņam ir noslogotos. Atrast laiku intervijai var tikai pirmdienas vakarā, un arī tad sarunas laiks ir ierobežots, jo astoņos Melngalvju namā ierodas Polijas prezidents, taču temats ir plašs, un ir daudz, par ko runāt.
Kā vērtējat četrus gadus prezidenta amatā?
Tas laiks bija sarežģītāks, nekā pirms četriem gadiem varēja paredzēt. Man optimisms bija daudz lielāks, ka varēsim iet strauji uz priekšu. Bet man patīk sarežģīts laiks, kad nav atbilžu, bet ir jāmeklē risinājumi.
Ar ko no padarītā lepojaties, un ko tagad būtu darījis citādi?
Teikt, ka es izdarīju šo vai to… Es neesmu tādā veidā orientēts, lai pēc tam varētu uzrakstīt grāmatā, ka tas bija tas, ko es izdarīju. Pasaule ir tik atvērta, un nezināmo ir tik daudz – ja grib kaut ko pavirzīt uz priekšu, vienam cerēt uz kādu rezultātu nav nekāda pamata.
Vai ir kādi procesi, kurus gribējāt redzēt pavirzāmies uz priekšu, un kuros tas ir noticis?
Starp dažādām iedzīvotāju grupām bija saspringuma pieaugums, un zināmā mērā izdevās atrast kādu balansu, iesaistot arī dažādas ticības un dažādi domājošus cilvēkus. Sevišķi to var teikt par vēsturiskiem jautājumiem, par Otro pasaules karu. Es varētu droši teikt, ka tieši starp veterāniem ir zināms izlīgums. Starp viņu jaunajām atbalsta grupām acīmredzot ir sarežģītāk. Bija Labas gribas manifests, kuram bāzi [2012.gadā februārī pirms valodas referenduma – red.] izveidoja [mācītājs] Juris Rubenis un kuru parakstīja ļoti dažādi cilvēki. Tas bija ļoti svarīgi, lai Latvija iekšēji būtu stabila.
Vai kaut kas jūs ir pārsteidzis šajos četros gados?
[Bijušais Izraēlas prezidents] Šimons Peress man teica, ka diemžēl valstu spējas ietekmēt dzīvi kļūst arvien mazākas. Mana pārliecība par to ir nesalīdzināmi lielāka šobrīd nekā pirms četriem gadiem.
Cilvēciskā līmenī – vai darāmais darbs un jūsu ikdiena bija tāda, kādu bijāt iedomājies?
Man bija pilnīgi skaidrs no iepriekšējās pieredzes, ka, ieejot jaunā sfērā, būs ļoti daudz jāmācās.
Bet ir tas vecais, labais teiciens – darbs dara darītāju, un tā arī izrādījās. [Bijusī prezidente] Vīķe-Freiberga jau saka, ka nav tāda cilvēka, kas šim darbam ir gatavs.
Jautājums – vai cilvēks ir spējīgs apgūt to, kas viņam ir vajadzīgs?
Kurā brīdī jutāt, ka esat to darbu apguvis?
Tas prasīja, teiksim, divarpus gadus. Pēc manas pieredzes, šim amatam tomēr būtu vajadzīgi pieci gadi, lai varētu realizēt pozitīvo, ko esi sakrājis. Tikai pamazām likumsakarības iegūst aprises, un ir ļoti sarežģīts darbs novērtēt starptautiskos procesus un to, kā tie mūs ietekmē.
Vai bija grūti pierast pie tā, ka jūs un ģimene visu laiku esat sabiedrības uzmanības centrā?
Es varbūt šoreiz varētu atļauties izteikties par to sāpīgo pusi. Mājās ģimene ne vienmēr saprata, viņi uzņēma personīgi to, kas tika man. Tas bija smagākais. Negatīvais ir milzīga papildu slodze. Sevišķi bērnam ir grūti izskaidrot, kāpēc tā. Ne vienmēr citi ņem vērā, ka uzbrukumi konkrētam cilvēkam skar arī daudzus citus. Tā ir mana pieredze, bet, runājot arī ar citiem, pat ar karaļpāriem, viņi visi to personīgi pārdzīvo.
Kā jūs to skaidrojat saviem bērniem?
Tuvinieki jau labi zina, ko un kā es domāju, viņiem sevišķi skaidrot nevajag, bet tiem mazākajiem katrā gadījumā ir visgrūtāk. Viņi to uztver tik personīgi. Man pašam ir vieglāk, domājot par tiem, kas dusmas izgāž personīgi, ļoti kategoriskā formā, ja iedomājos, ka tās dusmas tika man, nevis viņu bērniem. Es vismaz ceru, ka viņu bērniem būs no tā vieglāk.
Jūsu ģimene ir atvieglota, ka nekandidējāt uz otro termiņu?
Protams, viņiem būs vieglāk. Tas uzliek ierobežojumus, lai gan es tāpat centos ar dēlu aiziet vismaz uz grāmatnīcu, kas viņam ir svēta lieta, kur viņš jūtas kā zivs ūdenī. Centos radīt iespēju ar kājām uz skolu aiziet. Tas viss ir tīri cilvēcīgi vajadzīgs. Viņš arī uzdod tādus jautājumus, ka man atliek tikai brīnīties. Acīmredzot sabiedrība ietekmē, jautājumi rodas, un viņš tos prasa nopietni.
Kas bija spilgtākie brīži šajos četros gados?
Sākums, pirmās vizītes. Pirmā vizīte bija salīdzinoši viegla, otrajā dienā [pēc ievēlēšanas] pie [Igaunijas prezidenta] Tomasa Hendrika Ilvesa. Viņš visu izdarīja ļoti meistarīgi un cilvēcīgi. Liela skola un zināms šoks bija pirmā uzruna ANO. Sēžot zālē, likās, ka viss ir gaišs, tekstu lasu mierīgi bez brillēm. Uzkāpu pie veclaicīgās tribīnes ar spožajām sienām. Nebija jau pieredzes, visi bija jauni. Teksts bija nolikts ļoti zemu, jo iepriekšējais runātājs bija Irānas prezidents Ahmadinedžads. Es ar viņu sasveicinājos, viņš ir ļoti neliela auguma. Es runu atvēru un sapratu, ka neredzu. Gaismas atspīd, un es neredzu. Ko darīt? Sasprindzinājums bija tik liels, tā bija pirmā reize. Bet tad saņēmos, sažmiedzu acis… Ceturto runu es varēju norunāt, gandrīz neskatoties.
Bija arī iespaidi par atsevišķām valstīm. Iedomājieties tādu kontrastu – Kanāda un Mongolija. Bet katra dod savu mācību.
Uz mani atstāja ļoti pozitīvu iespaidu, un tas arī bija pārsteigums, ka mūsu neizmantotais potenciāls Eiropā ir tik liels. Tas parādīja, ka mēs esam gatavi šajā brīdī iet daudz tālāk, nekā esam gājuši, arī Eiropā. Man skaidri un gaiši noformulējās viedoklis par kopējo attīstību – Baltijas valstis kopā ar Somiju. Mums ir jāmēģina veidot kopēju sadarbību, ja mēs gribam izdzīvot atklātajā pasaulē. Tas ir viens no pamatiem, lai virzītos uz priekšu.
Kas bija grūtākie brīži?
(Domā.) Sākums, pirmais pusgads bija ļoti sarežģīts, kamēr mēs šeit cits citu sapratām. Kaut vai lai Līga [Krapāne, prezidenta preses sekretāre] varētu kaut ko uzrakstīt, mums jāsaprot, kā domājam. Kamēr šī komanda sastrādājās, pirmais pusgads bija ļoti darbietilpīgs. Ja būtu jāsaka, kas šajā laikā bija pats sarežģītākais vingrinājums… Visi jautājumi ir tik dažādi, tā diena ir tik raiba.
Jūs piedzīvojāt divas vēlēšanas, Maxima katastrofu, Dombrovska atkāpšanos. Vai bija brīži, kad jutāt, ka šis ir sevišķi smags, atbildīgs moments?
Man kopš situācijas 1990.gadā [neatkarības atjaunošanas laikā] ir izstrādājusies iekšēja spēja ļoti sarežģītos brīžos paātrināt darbību, lai būtu iespēja kontrolēt notikumus. Nebija tādas sajūtas, ka notikumi valsts iekšienē nebūtu kontrolējami. Mana pieeja vienmēr ir bijusi nemeklēt cilvēkos slikto, bet meklēt labo, lai nonāktu pie rezultāta. Mana pieeja ir izrunāties ar visiem un paņemt saprātīgo, un tā deva iespēju sarežģītos brīžos virzīties uz priekšu.
Kāpēc nolēmāt nekandidēt uz otru termiņu?
Man faktiski viedoklis noformējās jau pagājušā gada beigās, un es to sevišķi neslēpu. Konkrēti es to teicu tikai ļoti nedaudziem, bet tas nebija pārsteigums tiem, kas mani labi pazīst. Es to arī pārrunāju ar tiem, kurus starptautiski augstu vērtēju, kā viņi redz situāciju. Nebija viena pamatiemesla, kāpēc es nonācu pie šā lēmumu.
Kas bija faktori, kurus jūs ņēmāt vērā?
Droši var teikt, ka viens no lielajiem faktoriem bija ģimene. Mēs jau nedaudz pieskārāmies tam, ka būtu vajadzīgi pieci gadi, lai kaut ko vairāk realizētu, taču domāju, ka situācija tomēr attīstīsies tajā virzienā, kādu esmu iedomājies, sevišķi saistībā ar Latvijas vietu Eiropas Savienībā. Ir jāveido ciešāka sadarbība. Skaidrs, ka tas šobrīd ir ļoti sarežģīti. Baltijas valstis tīri objektīvi ir vislielākie konkurenti, tāpēc nav ko brīnīties, ka attiecības reizēm nav tādas, [kādas gribētos]. Jebkurš lēmums izraisa ietekmi uz biznesa vidi katrā zemē. Katrs savu vietu ir ieņēmis, un tas notiek ļoti aktīvi, es pat teiktu – agresīvi, bet tas ir loģiski saprotams.
Bija divi gadījumi, kad jūs diezgan manāmi neatbalstījāt ZZS. Pirmais bija 2011.gadā pēc Saeimas atlaišanas, kad ZZS aicināja sasaukt Saeimu, lai vēlēšanu kampaņas laikā balsotu par pensiju paaugstināšanu, un jūs atteicāties to darīt. Otrais bija pērn Straujumas valdības veidošanas laikā, kad nepalīdzējāt ZZS dabūt VARAM ministra amatu. Vai bija bažas, ka ZZS varētu jūs neatbalstīt prezidenta vēlēšanās?
Man no ZZS ir bijis pilnīgs atbalsts, un es viņiem varu pateikties, ka atbalstu manai kandidēšanai viņi saglabāja līdz beigām. Es jau neesmu nevienas partijas biedrs, bet Zemnieku savienība ir mana būtība. Ar ZZS pārstāvjiem mēs lietas izrunājām ļoti atklāti un skaidri no abām pusēm, nekad neradās sajūta, ka es cenšos viņiem kaut ko bremzēt. Viņi labi mani saprot. Tāds bija mans viedoklis, es izteicu savus argumentus. Es labi atceros 2011.gada pensiju jautājumu. Ar [tā laika Saeimas Sociālo lietu komisijas priekšsēdētāju Aiju] Barčas kundzi (ZZS), ar [tā laika Finanšu ministrijas parlamentāro sekretāri] Ilzi Viņķeli (V) mēs šo jautājumu ļoti vispusīgi izrunājām un šķīrāmies varbūt ar dažādiem viedokļiem, bet ne konfliktā. Mēs ar ZZS tādu balansu panācām. Strīdīgi jautājumi ir bijuši ne viens vien, bet mana pieeja ir bijusi runāt ar iesaistītajām pusēm un skaidrot savu viedokli. Tie bija atšķirīgi, bet tas neradīja negatīvu sajūtu, ka mēs viens pret otru cīnāmies. Mēs dažādi tās lietas redzam.
Aivars Lembergs nebija dusmīgs uz jums par šiem lēmumiem?
Es nedomāju. Es nekad neesmu to jutis. ZZS atbalsts man bija līdz dienai, kad paziņoju savu lēmumu, un esmu pārliecināts, ka tas tiktu realizēts, ja būtu vajadzīgs. Man nebija nekādu slēptu izjūtu, ka tas ir kaut kas uzspēlēts. Es tādā veidā uz lietām neskatījos. Ja es būtu gribējis iet uz priekšu, es būtu ar visām partijām izrunājies pirms lēmuma pieņemšanas, bet tas jau bija ļoti ilgu laiku sagatavots.
Kāpēc jūs agrāk to nepateicāt publiski?
Ir skaidri noteiktas robežas, kad tas jāizdara. Dzīve strauji mainās. Es centos visu laiku noturēt stabilu situāciju. Protams, kādam gribas zināt agrāk, kā bija, piemēram, ar braukšanu uz Maskavu [uz 9.maija svinībām šogad]. Ar visiem bija ļoti skaidras, konkrētas sarunas par politisko situāciju, par mūsu rīcību – ar Ārlietu ministriju, ar Saeimas ārlietu komisiju, ar tā saukto ārlietu piecinieku (Valsts prezidents, Ministru prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, ārlietu ministrs, Saeimas ārlietu komisijas priekšsēdētājs – red.). Tas viss bija skaidri izrunāts, mēs visi konkrēti kopā rīkojāmies. Es taču nevaru izlēkt ārā no kopīgās politikas!
Tāpat ar lēmumu nekandidēt. Nevienam es netraucēju, un man šķiet, ka divi mēneši līdz vēlēšanām bija vairāk nekā pietiekami. Kad es to paziņoju, iestājās klusuma brīdis uz mēnesi, pat vairāk. Tas bija 10.aprīlis, un aktīvā darbība sākās tikai pēc 10.maija. Neviens nevar teikt, ka paziņoju to pēdējā brīdī. Es saprotu cilvēcisku ziņkāri, presei šis jautājums bija svarīgs, bet tas nenozīmē, ka es kaut ko kavēju, stiepu vai slēpu. Es centos rīkoties kā vienmēr – loģiski un stabili.
Vēl aizvien nav īsti skaidrs, kas par jums nobalsoja 2011.gadā. Vai jums par to ir kāda nojausma?
Es neesmu interesējies un nedomāju, ka tas ir tik būtiski.
Vēl ir jautājumi par jūsu tikšanos ar Valdi Dombrovski dienā, kad viņš atkāpās. Vēl aizvien ir sajūta, ka par šo sarunu viss nav izstāstīts līdz galam.
Es varu vēl vienu reizi godīgi atkārtot to, ko esmu teicis, – no manas puses nebija nekāda spiediena.
Vai bija spiediens no kādas citas puses?
Tas bija Dombrovska lēmums, kas bija balstīts uz ļoti objektīvu savas situācijas izvērtējumu. Situācija koalīcijā, sevišķi ar Nacionālo apvienību, bija ļoti saspringta un neskaidra. Bija iestājusies zināma pata situācija. Mēs vienkārši ļoti cilvēcīgi to situāciju pārrunājām. Protams, bija konkrētie jautājumi par Zolitūdi, par izmeklēšanas sākšanu un atbalsta nodrošināšanu upuriem. Tos mēs ļoti precīzi izrunājām, un no visām iesaistītajām pusēm risinājumi tika objektīvi realizēti, kā mēs tagad redzam.
Nesen intervijā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece mums teica, ka viņai kopš stāšanās amatā radies daudz labāks iespaids par drošības dienestiem, nekā bijis pirms tam. Vai jūs piekrītat, ka drošības dienesti labi strādā?
Notiek izmaiņas, lai viņi strādātu atbilstoši situācijai, bet tas ir procesā. Latvija vēl nav sasniegusi līmeni, kas būtu vajadzīgs.
Vai iet pareizā virzienā?
Kopumā iet pareizā virzienā.
Jūs esat divreiz aicinājis Laimdotu Straujumu kļūt par premjerministri un esat labvēlīgi izteicies par viņas valdību. Vai domājat, ka tā nostrādās līdz Saeimas pilnvaru beigām?
Nav šaubu, ka būs izmaiņas. Pēc pieredzes, valdības strādā vidēji gadu vai divus. Pieļauju, ka būs būtiskas izmaiņas, bet tas ir Saeimas rokās.
Vai varētu mainīties arī premjerministrs?
Protams, viss var mainīties, neviens tur nav pastāvīgs. Es tomēr gribētu uzsvērt, ka aug ministru kvalifikācija un spējas risināt jautājumus, tāpat kā attīstās valsts un pašvaldību iestādes. Pozitīvais ir acīmredzams un nenoliedzams.
Bijušais prezidents Zatlers nesen izteicās, ka Saeimā ir divi spēcīgi lobiji – maksātnespējas administratori un ātro kredītu izsniedzēji. Sabiedrība arī saredz oligarhu ietekmi. Vai esat izjutis šo lobiju ietekmi?
Tiešā veidā ne, bet es nevaru pateikt, kas finansē dažādas darbības, kuras tiek vērstas pret prezidenta institūciju vai pret mani. Jau sākot ar darbu bankā, man dzīve lika būt neatkarīgam, un es arī attiecīgi rīkojos. Es domāju, ka tas man ir palīdzējis.
Neesat redzējis oligarhu ietekmi?
Es domāju, ka mēs situāciju nedaudz pārspīlējam. Kam ir lielākas iespējas, tie vienmēr cenšas ietekmēt un ietekmēs. Tas ir neglābjami. Arī Peress teica, ka globālais bizness ir daudz spēcīgāks par katru valsts varu. Tā ir objektīva situācija, ir tikai jāatrod pareizais balanss un valsts līdzekļi, lai šo procesu regulētu. Es virzīju priekšlikumus partiju finansēšanai [no valsts budžeta], lai padarītu šo sistēmu neatkarīgāku. Saeimā arī nāk citi cilvēki, un tā kļūst objektīvi lemtspējīgāka, ko mēs ne vienmēr gribam novērtēt.
Jums pārmeta, ka neesat izteicies pietiekami asi par Krievijas agresiju Ukrainā. Ko jūs atbildat uz šiem pārmetumiem?
Viedoklis, kas bija gan mans, gan kopīgs Latvijas atbildīgajām personām, tika izteikts pašā sākumā, kad šis process sākās. Svarīgi ir tas, kas tiek darīts, lai stiprinātu mūsu valsti, sevišķi aizsardzības spējas. Tas tiek precīzi darīts, un esmu tur ieguldījis visu nepieciešamo enerģiju, lai sasniegtu maksimālu rezultātu. Es varētu atbildēt, ka esmu saņēmis no NATO ģenerālsekretāra pateicību par ieguldīto darbu, par to, ka konsekventi un intensīvi tiek virzīti uz priekšu visi lēmumi, kas pieņemti [pērn NATO samitā] Velsā. NATO ietvaros pieņemtie lēmumi ir konsekventi jāpilda, nevis jāgudro, ko mēs varētu citu darīt. Tur ir tas rezultāts. Ir cilvēki, kas strādā ar paziņojumiem. Es to daru ar darbiem, ļoti konkrēti.
Vai pēc Krimas aneksijas jums bija bail, ka tāds pats liktenis var piemeklēt Latviju?
Ja es tā pieietu, tad varētu visu noliegt un visu apstrīdēt. Tad kāda jēga būtu ieguldīt mūsu aizsardzībā, kāda jēga stāties NATO, kāda jēga stāties Eiropas Savienībā? Mēs tomēr vēsturiski esam izdarījuši visu pareizi.
Kādas ir jūsu pēcteča Raimonda Vējoņa stiprās puses, un pie kā viņam būtu jāpiestrādā? Ko jūs viņam novēlētu?
Esmu centies ļoti atklāti un skaidri viņam pastāstīt savu pieredzi. Esmu gatavs atbildēt uz visiem viņa jautājumiem, bet katram ir sava pieeja. Man liekas sevišķi vērtīga viņa pieredze VARAM, tas sakrīt ar manu koncepciju, ka jāattīsta reģionālā politika. Par Velsas samita lēmumu pildīšanu viņš ir bijis augstākā atbildīgā amatpersona. Viņš ļoti labi saprot situāciju, kurā mēs esam, un to, kas jādara, lai praktiski stiprinātu aizsardzības spējas. Viņam ir pietiekama bāze, lai ietu uz priekšu. Kā viņš to darīs, ar kādiem līdzekļiem, cilvēkiem, tas ir viņa rokās. Es esmu gatavs atbalstīt, sniegt savu pieredzi.
Ko darīsit pēc 7.jūlija?
Jau esmu apsolījis atdot parādus ģimenei.
