Nepieciešamie precizējumi
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Neatgriešanās
Kopš 90.gadu beigām no Ziemeļkorejas izdevies aizbēgt aptuveni 28 000 iedzīvotāju un neviens nekad nav vēlējies tur atgriezties. Tagad ir uzradies viens izņēmums
Tā bija šausmīga kļūda, saka 45 gadus vecā Kima Rjenhi, bijusī šuvēja, kura no Ziemeļkorejas aizbēga pirms četriem gadiem. Jo drīz pēc tam esot sapratusi, ka vēlas atgriezties nabadzības izvārdzinātajā un autoritārajā dzimtenē, lai atkal būtu kopā ar vīru, meitu un slimajiem vecākiem. Taču mēģinājumi doties mājup sagādājuši vēl vairāk nepatikšanu – pat ieslodzījumu un apsūdzības spiegošanā.
«Brīvība un materiāli labumi man nav svarīgāki par ģimeni un mājām,» nesen preses konferencē Seulā raudot paziņoja Kima. «Es vēlos atgriezties pie savas mīļās ģimenes, pat ja man tur nāksies nomirt badā.» Taču tagad šķērsot robežu viņai liedz Dienvidkorejas varas iestādes.
Valdības pārstāvji apgalvo, ka jūt līdzi sievietei, taču likumi liedz izsniegt pasi personai, kas bijusi tiesāta un kurai joprojām noteikts pārbaudes laiks. Turklāt Kima pēc ierašanās Dienvidkorejā kļuva par tās pilsoni, bet likumi liedz sniegt atbalstu cilvēkam, kas vēlas bēgt uz naidīgo Ziemeļkoreju.
«Par Dienvidkorejas pilsoni viņa kļuva pēc pašas vēlēšanās, un tagad uz viņu attiecas tādi paši likumi kā ikvienu citu mūsu valsts iedzīvotāju,» skaidro Korejas pussalas apvienošanas ministrijas preses pārstāvis. Kāds cits ministrijas ierēdnis, kas nevēlas publiskot savu vārdu, saka: «Mēs zinām viņas skumjo stāstu, bet saskaņā ar pašreizējiem likumiem nekādi nevaram palīdzēt.»
Pārbēdzējas iesniegums
Kimas netipiskais stāsts sākās 2011.gadā, kad viņa devās uz Ķīnu apciemot radiniekus un ārstēt aknu kaiti. Tur satika brokeri, kas apsolīja sievietei palīdzēt nokļūt Dienvidkorejā, kur dažos mēnešos varēšot nopelnīt pietiekami daudz naudas un tad atkal atgriezties Ķīnā.
Lai gan viņas vīrs ir ārsts Ziemeļkorejas galvaspilsētā un pelna salīdzinoši labi, pretstatā daudziem citiem trūcīgās zemes iedzīvotājiem Kima piekrita kontrabandista piedāvājumam, lai iegūtu papildu līdzekļus ārstēšanas rēķinu samaksai.
Neilgi pirms ieceļošanas Dienvidkorejā viņa atjēgusies, ka tā ir slikta ideja, taču tobrīd kontrabandists jau bija konfiscējis sievietes pasi un atteicies to atdot.
«Es arī baidījos, ka, noķerta bez pases, tikšu deportēta atpakaļ uz ziemeļiem un sodīta kā nodevēja,» stāsta Kima. «Nospriedu, ka vislabākās izredzes būs tad, ja nonākšu Dienvidkorejā, tur līdzpilsoņi līdzjūtīgi izpratīs manu problēmu un palīdzēs atgriezties mājās.»
Metot līkumu caur Taizemi, viņa uzrakstīja iesniegumu, ka vēlas bēgt no dzimtenes – šāda prasība ir visiem Ziemeļkorejas bēgļiem, kas vēlas ieceļot Dienvidkorejā. Nonākusi Seulā, viņa uzreiz sāka meklēt iespēju atgriezties mājās, taču izrādījās, ka Dienvidkorejas likumos noteiktas procedūras, kas palīdz uzņemt bēgļus, taču nav pilnīgi nekādu instrukciju tiem, kas vēlas atgriezties.
No patvēruma meklētāju centra sievieti izlaida tikai tad, kad viņa, gluži kā citi pārbēdzēji, parakstīja dokumentu, kas nosoda komunismu un apliecina solījumu kļūt par likumpaklausīgu Dienvidkorejas pilsoni.
Nobažījusies par to, ka viņas ilgā prombūtne sagādās pamatīgas nepatikšanas Phenjanā palikušajai ģimenei, sieviete spēra izmisuma pilnus soļus, kas viņu ieveda vēl lielākās nepatikšanās. Kima satikās ar citu kontrabandistu, kas palīdzētu izceļot no Dienvidkorejas. Vairākas reizes zvanīja Ziemeļkorejas konsulātam Ķīnā, lūdzot palīdzību. Kamēr viņai vēl nebija piešķirta Dienvidkorejas pase, Kima sev sagādāja viltotu personas dokumentu.
Un tad sekoja, kā viņa saka, pati muļķīgākā kļūda, kuru it kā esot ieteicis kāds labvēlis – Kima sāka spiegot Ziemeļkorejas labā, vācot datus, galvenokārt tālruņa numurus, par citiem pārbēdzējiem.
«Es naivi iedomājos, ka, pieķerot spiegošanā, mani deportēs kā nemiera cēlāju,» viņa stāsta. Pat piezvanīja policijai, izstāstīja, ar ko nodarbojas, un lūdza: «Lūdzu, pasteidzieties un apturiet mani!»
Taču deportācija nebūt nav veids, kā Dienvidkoreja soda spiegus. Pērn jūlijā viņa tika arestēta un apsūdzēta gan spiegošanā, gan pases viltošanā.
Tiesā Kima skaidroja, ka instrukcijas spiegošanai devis Ziemeļkorejas konsulāts, bet savāktos datus nodevusi kādam komunistu aģentam, 2013.gadā satiekot viņu stadionā Seulā, kad notika sieviešu futbola mačs starp abu valstu vienībām.
Netipiska spiedze
Kimai piesprieda divu gadu cietumsodu. Šāgada aprīlī pēc deviņiem ieslodzījumā pavadītiem mēnešiem apelācijas tiesa samazināja termiņu, norādot uz vaļsirdīgu atzīšanos. Sieviete tika atbrīvota, viņai noteikts pārbaudes laiks un pastāvīga novērošana.
«Ir pamats domāt, ka viņa nebija tipiska spiedze,» atzina apelācijas tiesa. Tiesa tic, ka sieviete gribējusi atgriezties dzimtenē tūlīt pēc ierašanās Dienvidkorejā. Savukārt uz spiegošanu pamudinājusi Ziemeļkoreja, liekot noprast, ka pretējā gadījumā viņas tuviniekiem draud lielas nepatikšanas.
Interesanti, ka pašas Kimas stāsts tagad ir mainījies – sieviete noliedz, ka jelkad būtu spiegojusi Ziemeļkorejas labā un nodevusi tai jelkādu informāciju. Kima skaidro, ka vienkārši izlikusies par spiedzi, jo cerējusi uz deportāciju. Savukārt «vaļ-sirdīgā atzīšanās» ir prasts mēģinājums saņemt pēc iespējas mazāku sodu.
«Viņas uzvedība tik tiešām ir pārāk absurda, lai būtu spiedze,» uzskata cilvēktiesību advokāts Jans Kjunuks, kas Kimai palīdzēja. «Ir pēdējais laiks, lai Dienvidkoreja sāktu domāt arī par tiem cilvēkiem, kas vēlas atgriezties mājās.»
Pašā Dienvidkorejā bijušās šuvējas stāsts izpelnījies niecīgu vietējās preses uzmanību. Jo tas ir tikai kārtējais liktenis no daudziem tūkstošiem ģimeņu, kuras 50.gados sadalīja Korejas karš.
Ziemeļkoreja šajā lietā komentārus nav sniegusi. Valdība Phenjanā ikvienu pārbēdzēju automātiski sauc par nodevēju, bieži vien viņu mājās palikušos tuviniekus ieslogot darba lēģeros.
Dārgais līderis
Kima tagad strādā atkritumu pārstrādes rūpnīcā Jončhonā, uzraugot mašīnu, kas sīkos gabaliņos šķērē vecus elektrības vadus. Viņa uzsver, ka joprojām kvēli mīl Ziemeļkoreju. Šādi apgalvojumi Dienvidkorejā līdzjūtību neizraisa, taču, iespējams, tā ir tikai vēlme pasargāt tuviniekus.
Strādniece norāda, ka viņas mobilā tālruņa pēdējie četri cipari «1912» ir tādi paši kā Ziemeļkorejas dibinātāja un pašreizējā valsts vadoņa vectēva Kima Irsena dzimšanas gads. Bijušais komunistu līderis viņai esot tikpat dārgs «kā mans bioloģiskais tēvs».
«Vairāk par visu es vēlos, lai Ziemeļkoreja atzīst, ka es neesmu nodevēja un nekad, nekad neesmu aizmirsusi savu Tēviju. Tiekot pieķerta kā spiedze, es vismaz pierādīju, ka neesmu pametusi dzimteni.»
No malas ir grūti pateikt, kāda motivācija slēpjas aiz šādiem izteikumiem. Vai tas tiešām ir iedzimts patriotisms? Vai varbūt komunistu valsts iedvestās bailes?
«Es šādu izmisīgu un šķietami dīvainu uzvedību izskaidroju ar bailēm par savu ģimeni,» uzskata ilggadējs dienvidkorejiešu TV producents Čoi Sunho. «Tas ir cilvēcisks stāsts, kāds mūsdienās var atgadīties tikai sašķeltajā Korejas pussalā.»
Kimas vienīgā cerība tagad ir īpaša abu valstu vienošanās, kas ļaus viņai atgriezties mājās. Parasti Dienvidkoreja stingri iestājas pret tiesātu spiegu izdošanu un pēdējā pusgadsimta laikā atļāvusies tikai divus izņēmumus – 1993. un 2000.gadā – kā labas gribas žestu divpusējās valstu sarunās.
«Es nevarēju iedomāties, ka mana sākotnējā, ne pārāk prātīgā uzticēšanās kontrabandistam sagādās tik daudz nepatikšanu,» saka Kima. «Mana galvenā mācība: daudzi ziemeļkorejieši, tādi paši kā es, nezina, kā darbojas Dienvidkorejas sistēma, bet savukārt dienvidkorejieši nespēj saprast Ziemeļkoreju.»
Izdevīgi pacientiem, izdevīgi arī ministra dēlam
Ar lozungu «Lētākas zāles pacientiem!» veselības ministrs Guntis Belēvičs par vienu no savas un Veselības ministrijas darbības prioritātēm ir padarījis zāļu paralēlā importa atvieglošanu. Tas zāļu cenas var pazemināt par 4-5%, kas mūsu makos ietaupīs dažus eiro gadā. Tomēr ministra aktivitātes vedina domāt, ka viņš strādā ne tikai pacientu, bet arī sava dēla, zāļu paralēlā importa veicēja, biznesa interesēs
Salikusi klēpī rokas, kurās ir sarkanā lielveikala maisiņā ievīstīts maks, sieviete bažīgi lūkojas, kā ģimenes ārste Evita Valdmane citu pēc citas izraksta receptes. Kuplajām krūtīm puķainajā kleitā šūpojoties, viņa gandrīz aizelsusies stāsta, ka savos 75 gados jūtas brīnišķīgi, katru nedēļu iet mazbērniem palīgā apkopt dārzu, bet ārste aizrāda, ka terapeitiskās zāles epilepsijai jāturpina dzert visu atlikušo mūžu. Turklāt viņai ir arī mazasinība. «Jūs man dikti dārgas zāles nerakstiet! Vai tad mazasinību nevar ārstēt ar zāļu tējām? Es tak’ sieva kā baļļa, kāda man mazasinība,» saka paciente.
Ārste Valdmane nopūšas. Katrs piektais pensijas vecumu sasniegušais pacients brīdina, ka nevar atļauties visas izrakstītās zāles. No tā viņa secina, ka Latvijā zāles ir dārgas. Par dārgu pacientu makiem. Pensionāri parasti lūdz izrakstīt lētākas. Tādēļ Valdmane ir gandarīta par veselības ministra Gunta Belēviča rosinātām izmaiņām valdības noteikumos zāļu cenu samazināšanai. «Farmācijas biznesa iekšējās peripetijas mani interesē maz, galvenais, lai pacienti tiktu pie lētākām zālēm un man nebūtu jārēķina, kādas zāles pacients var atļauties,» viņa saka.
Valdības sēdēs kvēli iestājoties par pacientu interesēm tikt pie lētākām zālēm, veselības ministrs Guntis Belēvičs panāca izmaiņas valdības noteikumos par kompensējamiem medikamentiem, un Veselības ministrija turpina strādāt pie daudzām izmaiņām normatīvajos aktos, ko mediji nosaukuši par straujām reformām un «revolucionārām» pārmaiņām. «Tik intensīvs darbs kā tagad Farmācijas departamentam nekad iepriekš nav bijis,» saka departamenta direktors Jānis Zvejnieks. Pēc viņa skaidrojuma, visu izmaiņu mērķis ir viens – panākt, lai zāles kļūst lētākas.
Taču pagaidām vairums izmaiņu saistītas ar atvieglojumiem importēt Latvijā tādas zāles, kas Latvijā jau ir reģistrētas, bet te tiek pārdotas dārgāk nekā citur Eiropā. To sauc par zāļu paralēlo importu, kas zāļu cenas Skandināvijas valstīs samazinājis no nieka 0,2% Norvēģijā līdz 14,9% Zviedrijā.
Veselības ministrija cer, ka Latvijā paralēlais imports zāļu cenas samazinās par 4-5%. Ministrija rēķina, ka valsts budžetā būs 1,6-2 miljonu eiro ekonomija. Pacienti varētu ietaupīt dažus eiro gadā.
Ietaupījums ir, bet nav liels. Kāpēc veselības ministrs nevis ķeras pie daudzām samilzušām veselības sistēmas problēmām, bet kaismīgi gādā par zāļu paralēlo importu? Vai tā ir tikai nejaušība, ka arī ministra dēla bizness ir saistīts ar šo lietu? Vai Belēvičs tiešām spējis sevī nosmacēt uzņēmēja alkas vairot paša labumu un ministra krēslā darbojas tikai un vienīgi pacientu interesēs?
Par to, ka ir pamats uzdot šādus jautājumus, liecina tas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) pašlaik tiek izvērtēta ministra atrašanās interešu konflikta situācijā.
Pārlieku dārgas
Zālēm ir jākļūst lētākām, jo Latvijas iedzīvotāji par tām samaksā vairāk nekā citās Eiropas valstīs. Tā secinājuši organizācijas Health Action International pētnieki 2014.gada pētījumā par zāļu cenu atšķirībām astoņās ES valstīs: Čehijā, Igaunijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Portugālē, Latvijā un Zviedrijā. Zāļu cenas salīdzinātas, ņemot vērā iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, kas 2013.gadā Latvijā bija zemākais no visām pētījumā iekļautajām valstīm. Tas veidoja 67% no ES vidējā līmeņa.
Pētījumā salīdzinātas izplatītu slimību ārstēšanai bieži lietotu četru medikamentu cenas aptiekās: budesonīds, kas ir aktīvā viela astmas ārstēšanai, salbutamols, kas ir aktīvā viela astmas un klepus lēkmju samazināšanai, amoksilīns, plaša spektra pussintētiskais penicilīns baktēriju izraisītu slimību ārstēšanai, un losartāns asinsspiediena regulēšanai. Salīdzinot cenas, tika konstatēts, ka Latvijas ģimene par amoksilīnu samaksā desmit reižu vairāk nekā ģimene Francijā vai Grieķijā.
Ārstējoties ar losartānu, medikamentu asinsspiediena regulēšanai, ģimenes izmaksas Latvijā ir pat 20 reižu lielākas nekā Francijā. Salīdzinot cenas Igaunijā un Latvijā, kur ir līdzīgi mazs zāļu tirgus, jāsecina, ka, piemēram, 200 gramu pulverveida budesonīda Igaunijā maksā lētāk (20 centu) nekā Latvijā (26 centi). Igaunijā arī losartāns ir par pāris centiem lētāks, tupretim amoksi-līns un salbutamols – dārgāks.
«Daļēji piekrītu – Latvijā ir dārgas zāles. Kompensācijas sistēmā mums ir labas cenas, turpretim zālēm ārpus kompensācijas sistēmas cenas ir daudz lielākas nekā citviet Eiropā,» saka Zvejnieks. Ministrija spējot labi izkontrolēt kompensējamo zāļu cenas, jo salīdzina tās ar cenām Čehijā, Dānijā, Igaunijā, Lietuvā, Rumānijā, Slovākijā un Ungārijā. Ja zāļu cena ir aug-stāka par trešo zemāko šajās trijās valstīs, tās neiekļūst kompensējamo zāļu sarak-stā. Taču no 319 miljoniem eiro, kāds pērn bija zāļu tirgus apgrozījums, kompensējamie medikamenti veidoja 121 miljonu jeb 38%. 62% naudas apgrozījuma rada nekompensējamie medikamenti, kuru cenas ministrija nekontrolē un patiesībā skaidri nezina, tās ir augstākas vai zemākas nekā citur Eiropā.
Tikai no iedzīvotāju sūdzībām par to, ka, piemēram, pēc zālēm osteoporozes ārstēšanai brauc uz Igauniju, kur tās lētākas nekā Latvijā, Zvejnieks secina – jāizpēta, vai Latvijā zāles nav pārlieku dārgas, un, ja tā ir, jājautā citvalstu kolēģiem, vai valsts pārvalde var to ietekmēt. Tomēr arī viņš sliecas domāt, ka taisnība vien ir Health Action International – zāles ir par dārgu.
Zvejnieks saka: ir vismaz divi skaidri zināmi dārdzības iemesli. Viens – mazais tirgus. Otrs – līdz šim bremzētais paralēlais zāļu imports. Tas ir tādu zāļu imports, kuras ražotājs ir reģistrējis ne tikai Latvijas, bet arī citās Eiropas ekonomiskās zonas valstīs, bet kuru cena citur ir zemāka nekā Latvijā. Ja zāļu lieltirgotājam vai aptiekai izdodas atrast, ka, piemēram, Spānijā D vitamīna cenas ir zemākas nekā Latvijā, viņam ir tiesības tās iegādāties, ievest Latvijā, sagatavot informāciju latviešu valodā un pārdot šeit par cenu, kas ir zemāka nekā Latvijā reģistrētajiem D vitamīniem.
Taču līdz šim paralēlajam importam Latvijā bija dažādi likumos noteikti sīki apgrūtinājumi, piemēram, bija prasība importētājam saņemt Zāļu valsts aģentūras atļauju, ja Latvijā reģistrētām zālēm marķējumā un lietošanas instrukcijā informācija norādīta vienā svešvalodā, piemēram, vācu, bet paralēli importētajām zālēm – citā svešvalodā, piemēram, angļu.
Lai tās iekļautu kompensējamo zāļu sarakstā, paralēli importētām zālēm bija vajadzīga tāda pati izvērtēšana, kāda Latvijā reģistrētām, lai gan tās ir tieši tādas pašas zāles, kādas ir reģistrētās. ES paralēli importētās zāles veido 3-4,5% zāļu tirgus (dažās valstīs pat vairāk, piemēram, Vācijā – 10,2%, Dānijā – 23%, Zviedrijā – 18,9%), turpretim Latvijā paralēli importēto zāļu daļa, pēc 2014.gada datiem, ir tikai 1,7%.
Ir izredzes taupīt
Jau kopš pagājušā gada beigām ministrija strādā, lai palielinātu paralēli importēto zāļu īpatsvaru zāļu tirgū ar pārliecību, ka tas palētinās zāles. 26.maijā, veicot grozījumus Ministru kabineta noteikumos par kompensējamo zāļu sarakstu, par spīti zāļu ražotāju (Starptautisko Inovatīvo farmaceitisko firmu asociācija un Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācija) iebildumiem, valdība nolēma atvieglot paralēlā importa zāļu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā. Tagad ievestās zāles, kuras jau reģistrētas Latvijā, netiek īpaši izvērtētas, kā tas bija iepriekš, un tās iekļauj sarakstā, ja to cena ir kaut par centu zemāka par Latvijā ražotāju pieteikto. Pašlaik valdībā tiek gatavota vēl virkne grozījumu, lai atvieglotu paralēlā importa procedūru.
Ministrija uzskata, ka būs divu veidu ietaupījumi: pirmkārt, zāļu tirgū nokļūs lieltirgotāju atvestās lētas zāles, un valstij būs mazāk izdevumu zāļu kompensācijai; otrkārt, pastiprinātas konkurences apstākļos gan Latvijas, gan citvalstu ražotāji samazinās zāļu cenas.
Tā kā 899.noteikumu grozījumi ir spēkā jau no 1.jūlija, ministrija aplēsusi, ka jau šogad valstij izdosies ietaupīt 579 856 eiro, un, balstoties uz aprēķiniem, palielināts kompensācijas medikamentu saraksts: no 1.jūlija valsts apņēmusies noteiktām diagnozēm kompensēt antibiotikas bērniem līdz pat 18 gadu vecumam un no 50% līdz 75% palielināt valsts noteikto kompensāciju medikamentiem tiem pacientiem, kuri slimo ar Krona slimību, čūlaino kolītu un psoriāzi.
Ministrijā ir pārliecība, ka 2016.gadā valsts, palielinot paralēli importēto zāļu īpatsvaru tirgū, ietaupīs vēl vismaz vienu miljonu. Šie aprēķini veikti, pieņemot, ka cenas samazināsies par 4-5%. Pērn no valsts budžeta kompensējamiem, savstarpēji neaizvietojamiem medikamentiem tika izlietoti 41,4 miljoni. Ja cenas samazināsies par četriem procentiem, valsts budžetā ietaupīsies 1,6 miljoni, ja par pieciem procentiem – divi miljoni.
Ministrijas aprēķini ir diezgan reālistiski – ne pārlieku drūmi, ne cerīgi. Paralēlais imports dod iespēju ietaupīt, taču dažādu valstu pieredze ir ļoti atšķirīga, liecina biedrības Veselības projekti Latvijā pieejamie dati. Pētījumā par paralēlā zāļu importa ietekmi uz zāļu cenām Skandināvijas valstīs konstatēts, ka Norvēģijā, kur paralēlā importa zāles veido 3,6% zāļu tirgus, paralēlā importa zāles maksā tikai par 3% mazāk nekā Norvēģijā reģistrētās. Paralēlais imports zāļu cenas samazinājis par nieka 0,2%. Savukārt Dānijā šādas zāles maksā par 7,8% lētāk nekā valstī reģistrētās, Zviedrijā atšķirības vēl lielākas – 14,9%. Zviedrijā no 2002. līdz 2004.gadam paralēlais zāļu imports visu zāļu cenas samazināja par 1,6%, kas 2003.gadā deva iespēju katram zviedram ietaupīt piecus eiro gadā. Tas nozīmē, ka latvieši, rupji lēšot, varēs ietaupīt 10-15 eiro gadā.
Kaut arī ražotāji brīdināja, ka paralēlā importa ceļā ievestās zāles nebūs būtiski lētākas par Latvijā reģistrētajām, pēc Nacionālā veselības dienesta datiem, kopš 1.jūlija kompensējamo zāļu sarakstā iekļauti astoņi paralēli importēti medikamenti, kuru cenas ir par 2,5-6% zemākas nekā zālēm kompensējamo zāļu sarakstā, pret kurām veikts paralēlais imports.
Tieši pārliecība, ka zāļu paralēlā importa atvieglojumi varētu veicināt lielāku lētu zāļu izvēli un pieejamību patērētājiem, mudināja arī Konkurences padomi atbalstīt Veselības ministrijas ierosinājumus. Tā ir izteikusi iebildumus tikai pret dažām jaunām iniciatīvām, kas varētu samazināt konkurenci tirgū, un ministrija visus aizrādījumus ņēmusi vērā. Tā ka tagad ir pavērts likumīgs ceļš lētākām zālēm.
Cīņa par zāļu tirgu
Ja zāļu paralēlais imports mums, pircējiem, dos iespēju ietaupīt kaut vai dažus eiro gadā, kādēļ gan 26.maija valdības sēdē, gan medijos pēdējo mēnešu laikā turpinās tik kaislīgas diskusijas? Tāpēc ka gan ražotāji, gan lieltirgotāji uzskata, ka, atvieglojot zāļu paralēlo importu, Belēvičs gādā par zāļu tirgus pārdali starp ražotājiem un zāļu lieltirgotājiem par labu pēdējiem. Šī tendence bīstama tāpēc, ka Latvijas zāļu tirgū dominē trīs lieltirgotavas, un tagad lielākas kļūst viņu iespējas pieprasīt ražotājiem atlaides un manipulēt ar zāļu cenām tā, lai vairotu savu peļņu.
Latvijas zāļu tirgū darbojas 70 zāļu lieltirgotavas, no kurām trīs – Recipe Plus, Tamro un Magnum Medical – ieņēmušas 73% zāļu tirgus. Katrai no tām pērn naudas apgrozījums bijis trīs četras reizes lielāks nekā pārējām lieltirgotavām. Un katrai ir saikne ar aptiekām.
Zāļu lieltirgotava Recipe plus īpašnieks ir vietējais holdings Repharm, kam pieder Sentor Farm aptiekas, kas savukārt ir aptieku tīkla Mēness aptieka zīmola īpašnieks.
Lieltirgotavas Tamro lielākais akcionārs ir farmaceitisko līdzekļu vairumtirdzniecības uzņēmums PHOENIX Pharmahandel AB&Co, kam pieder Benu aptieku ķēde.
Visbeidzot Magnum Medical ir A aptieku tīkla īpašnieks.
Līdzās minētajām trijām aptieku ķēdēm – Mēness aptiekas, A aptiekas un Benu aptiekas – ir tikai divi nozīmīgi aptieku tīkli: Latvijas aptiekas (pieder zāļu ražotājam Olainfarm) un Euroaptiekas (pieder UAB Vilniaus Prekyba).
Žurnāls Ir jau pirms trim gadiem rak-stā Vēzis veselības sistēmā secināja, ka zāļu tirgus cieš no akūta konkurences trūkuma, kā rezultātā zāļu tirgū dažiem uzņēmumu vadītājiem ir ļoti plašas manipulācijas iespējas. Daži lieltirgotavu īpašnieki ir izveidojuši saistīto uzņēmumu sistēmu, ko sauc par vertikālo integrāciju. Taču ar likumu tā nav aizliegta, un arī Konkurences padome tajā neko sliktu nesaskata. Tās vadītāja Skaidrīte Ābrama skaidro, ka tas pat var sniegt ekonomiskos labumus: «Lieltirgotavas no zāļu ražotājiem var saņemt atlaides, kuras var novirzīt tālāk savām aptiekām.»
Tieši par to arī ražotāji ir satraukušies. «Lielāku ietekmi uz zāļu cenu iegūs zāļu vairumtirgotāji un aptieku ķēdes, prasot lielāku atlaidi pārdošanas cenai,» paredz Juris Bundulis, zāļu ražotnes Grindeks vadītājs, Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmumu asociācijas pārstāvis. «Kurš ražotājs varēs dot lielāku atlaidi, tā zāles tiks tirgotas. Diemžēl tieši tāda pie mums ir kārtība, tā ietekmē zāļu cenu. Jāņem vērā, ka ražotājam jāpārdod visiem lieltirgotājiem zāles par vienu deklarēto cenu, ko ražotājs deklarē Zāļu valsts aģentūrā. Spēle notiek ar atlaidēm.»
Veselības ministrs, jautāts, vai nevajag mazināt vertikālo integrāciju, rakstiski ar padomnieces Ivetas Ciganovas starpniecību atbild, ka tāda nu reiz vēsturiski izveidojusies situācija: «Tā kā Latvijas tirgū toni nosaka šādi vertikāli integrēti uzņēmumi, tad konkurence starp viņiem tomēr pastāv, turklāt ļoti spēcīga konkurence. Tādēļ teikt, ka tas būtiski ietekmē zāļu cenu Latvijā, tomēr nav pamata.»
Egils Jurševičs, Latvijas Patentbrīvo medikamentu asociācijas pārstāvis, tomēr uzskata – ja Belēviča un viņa vadītās ministrijas patiesie nolūki būtu samazināt zāļu cenu, tad viņi mazinātu lieltirgotavu ietekmi un gādātu par PVN samazinājumu. PVN visām zālēm Latvijā ir 12%, tupretim, piemēram, Maltā, Lielbritānijā un Zviedrijā recepšu medikamentiem tāda nav vispār, Francijā – 2,1%, Spānijā – 4%, Ungārijā un Horvātijā – 5%, Igaunijā – 9%. Viņš domā, ka Belēvičs pievērsies zāļu paralēlajam importam un dažādiem aptieku darbības regulējumiem tāpēc, ka tas saistīts ar viņa personīgajām interesēm. Uz to pie izslēgta diktofona norāda vairāki farmācijas nozares pārstāvji. «Ja nebūtu viņa personīgās intereses, viņš būtu ideāls ministrs,» saka Jurševičs.
Belēviča bizness
Līdz pat 2014.gada oktobra beigām, kad Belēvičs tika oficiāli nosaukts kā Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) veselības ministra amata kandidāts, viņš bija rosīgs farmācijas nozares uzņēmējs. 1993.gadā izveidojis Saules un Mēness aptieku tīklu (43 aptiekas), bet Mēness aptieku tīklu 2008.gadā pārdevis, viņš līdz pat pagājušā gada oktobrim bija SIA Saules aptieka valdes loceklis, pērn tur algā saņēma 3660 eiro. Belēvičs kopā ar sievu izveidojis arī zāļu lieltirgotavu Pharma Service Riga (likvidēta) un klīnisko laboratoriju Centrālā laboratorija.
Kopš pagājušā gada oktobra Belēvičam vairs nav amata Saules aptiekā, viņš pārtraucis darbību arī farmaceitisko izstrādājumu vairumtirdzniecības uzņēmumā Baltic Pharma Service, kurā viņam piederēja daļas 1422 eiro vērtībā. Belēvičam nav amata nevienā no farmaceitiskiem uzņēmumiem.
Taču Belēviču ģimenei, precīzāk, viņa dēlam Artūram Belēvičam pilnībā vai daļēji pieder trīs nozīmīgi medikamentu tirgus uzņēmumi, un ministrs nav spējis strādāt tā, lai neatrastos interešu konflikta vai vismaz divdomīgā situācijā.
Pirmkārt, ministra Belēviča darbības laikā Veselības ministrijā ir izstrādāti grozījumi normatīvajos aktos, kas sekmē viņa dēla biznesu. Dēlam ir trīs farmācijas uzņēmumi, no kuriem viens ir SIA Saules aptieka, kuras vienīgais oficiālais īpašnieks un vadītājs ir Artūrs Belēvičs un kuras valdes loceklis līdz pagājušā gada rudenim bija Guntis Belēvičs. Saules aptieka nodarbojas gan ar zāļu vairumtirdzniecību, gan ar zāļu mazumtirdzniecību Rīgā, Brīvības ielā 68, tās filiālē Vietalvā un tīmeklī Webaptieka.lv. Saules aptieka ir arī zāļu lieltirgotava, gluži tāpat kā SIA Baltacon, kurā puse kapitāldaļu pieder Artūram Belēvičam, bet otra puse – Beļģijā reģistrētai, nezināmiem īpašniekiem piederošai uzņēmējsabiedrībai United NRJ. Ojāra Vācieša ielā 13, kur reģistrēta Saules aptieka un Baltacon, reģistrēta vēl viena zāļu lieltirgotava ABC Pharma, ko 2013.gadā nodibināja Artūrs Belēvičs. Arī ABC Pharma pieder Artūram Belēvičam un United NRJ.
ABC Pharma, kas pērn strādāja ar 32 097 eiro lielu apgrozījumu un 8599 eiro zaudējumiem, ir vismazāk sekmīgais no visiem trim minētajiem uzņēmumiem. Zīmīgi, ka zaudējumos iedzīvojusies ABC Pharma nodarbojas ar zāļu paralēlo importu. Tas vedina domāt, ka 26.maija sēdē, mudinot valdību pieņemt 899.noteikumu grozījumus, lai atvieglotu zāļu paralēlā importa nosacījumus, Belēvičs gādājis ne tikai par pacientu, bet arī par sava dēla uzņēmējdarbības interesēm.
«Nē, nav gādājis,» ar savas padomnieces Ivetas Ciganovas starpniecību Ir aizdomām rakstiski atbild veselības ministrs. Viņa vienīgais mērķis esot bijis panākt, lai pacienti tiek pie lētākām zālēm. Pat ja tā ir, tik un tā tagad, kad ar zāļu paralēlo importu ir vieglāk darboties Latvijas tirgū, arī ABC Pharma ir lielākas izredzes strādāt ar peļņu.
Otrkārt, Belēvičs pieņem lēmumus, kas saistīti ar dēla biznesu. Baltacon un Saules aptieka, ja arī zāļu lieltirgotavu biznesā nav līderi, toties ir jaudīgāko šīs jomas uzņēmumu divdesmitniekā. Baltacon apgrozījums pērn bija 19,3 miljoni, Saules aptiekai – 13,9 miljoni.
To, ka Belēvičs joprojām rūpīgi seko šo uzņēmumu darbībai, pierādīja viņa paša izraisītais incidents, šā gada 26.martā pieņemot lēmumu par disciplinārlietas ierosināšanu pret Zāļu valsts aģentūras direktori Ingunu Adoviču par Saules aptiekas un Baltacon komercnoslēpumu izpaušanu. Tieši pēc tam Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) lūdza Saeimu ļaut saukt ministru Belēviču, kurš ir arī Saeimas deputāts, pie administratīvās atbildības par interešu konfliktu. Belēvičam kā valsts amatpersonai ir aizliegtas jelkādas darbības, kurās viņš vai viņa radinieki ir mantiski ieinteresēti. Disciplināri sodot Adoviču, ministrs pārkāpa šo aizliegumu un atradās interešu konflikta situācijā.
Belēvičs savās rakstiskajās atbildēs žurnālam Ir paliek pie jau iepriekš publiski izteiktās pārliecības, ka «nekāda interešu konflikta nav», jo, izdodot rīkojumu par disciplinārlietas ierosināšanu, ne viņš, ne viņa ģimenes locekļi nav guvuši ne mantisku, ne personisku labumu. Saeima vēl nav pieņēmusi lēmumu, vai ļaut Belēviču administratīvi sodīt.
Treškārt, ministrs ir mēģinājis panākt, ka viņa dēls Artūrs Belēvičs strādā Farmācijas jomas konsultatīvajā padomē. Padome ir tā, kas izvērtē visas Veselības ministrijas gatavotās pārmaiņas farmācijā. Šā gada 30.janvārī ministrs izdeva rīkojumu atlaist iepriekšējo Farmācijas jomas konsultatīvo padomi un pēc pusotra mēneša apstiprināja jaunu. Tajā vairs nedarbojas virkne asociāciju, toties uzaicināts strādāt Latvijas Aptiekāru asociācijas (tās adrese, tāpat kā Belēviča uzņēmumiem, ir Ojāra Vācieša iela 13) pārstāvis Artūrs Belēvičs. Kāpēc?
«Tāpēc, ka Artūrs Belēvičs tajā laikā bija Latvijas Aptiekāru asociācijas priekšsēdētājs. Ņemot vērā faktu, ka Farmācijas konsultatīvās padomes locekļi nesaņem atalgojumu un nepieņem nekādus lēmumus, bet sniedz ministram tikai konsultācijas farmācijas jomā, ministrs uzskata, ka viņa dēla iecelšana padomē neradīja interešu konfliktu,» rakstiski atbild Belēviča padomniece Ciganova.
Tikai jūnija sākumā, reaģējot uz premjerministres Laimdotas Straujumas izteiktajiem aizrādījumiem, ka, viņasprāt, Belēvičs riskē nonākt interešu konfliktā, Guntis Belēvičs dēlu no padomes izslēdza.
Tikmēr Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā tiek turpināta pārbaude par veselības ministra atrašanos interešu konflikta situācijā un par to, vai viņš ievēro tos likuma ierobežojumus, kādi ir valsts amatpersonām. Pārbaudes rezultāti, iespējams, palīdzēs mums atrast atbildi uz piņķerīgo jautājumu, kā interesēs ministrs strādā – tikai pacientu vai arī savās?
Paralēlais zāļu imports Eiropas valstīs
Procentuāli no aptieku apgrozījuma, 2014
Informācija: European Federation of Pharmaceutical Industries and associations
Esmu Latvijas pusē
Ekspremjers Aigars Kalvītis atgriežas, lai varas gaiteņos aizstāvētu Latvijas gāzes intereses
No pirmdienas a/s Latvijas gāze (LG) ir jauns vadītājs. Uzņē-muma akcionāri – Krievijas enerģētikas kompānijas Gazprom, Itera Latvija un Vācijas E.ON Ruhrgas – vienbalsīgi nolēmuši uzņēmuma vadības grožus uzticēt ekspremjeram Aigaram Kalvītim (49). Ar ko izpelnījies šādu gāzes monopolista uzticību, un kāds ieguvums no tā būs Latvijai – intervija ar jauno LG vadītāju viņa pirmajā darba dienā.
Kas bija jūsu priekšrocības, lai nonāktu jaunajā amatā?
Pirmkārt, pietiekami liela politiskā pieredze. Droši vien nav mazsvarīgi – kā bijušais valdības vadītājs biju labās attiecībās ar daudzām valstīm gan Eiropas Savienībā (ES), gan, protams, ar Krieviju, kas ir viens no akcionāriem. Droši vien tāpat enerģētikas jomā – daudz dabūju ar LG jautājumiem strādāt gan kā ekonomikas ministrs, gan premjers.
Kā jūs raksturotu to, cik spēcīgs līdz šim ir bijis Krievijas gāzes monopolista lobijs?
Es domāju, ka daudz mītu ir cilvēkiem, kas līdz galam nav iedziļinājušies LG attiecībās ar Latvijas valsti. Bieži vien tiek runāts par lobijiem, bet ir jāsaprot tas, ka notika privatizācija, tika parakstīts akcionāru līgums starp pašreizējiem akcionāriem un Latvijas valsti, kur stingri atrunāts, kādā veidā LG funkcionēs tuvākajos 20 gados. Dabīgi, ka šis līgums, kā jau investīciju līgums, aizsargā pašreizējos akcionārus. Runāt, ka LG kaut ko pārmērīgi būtu izlobējusi no Latvijas valdības, nevaram.
Vai Latvijai šis līgums bija izdevīgs?
Tajā brīdī, kad LG privatizēja, kura acīmredzot nebija saimnieciski labākajā stāvoklī, protams, izdevīgs.
Bet – ja paskatāmies uz mājasdarbiem, kuru izpildē mums veicies sliktāk nekā kaimiņvalstīm?
Nu, jā, enerģētiskā drošība un tādas lietas – jā, bet, ja runājam par tirgus liberalizācijas jautājumu, kur visi šeit mēģina veidot kaut kādu diskursu, cik es saprotu, – pašreizējie akcionāri aizstāvēja savas tiesības. Neko vairāk, viņiem bija tiesības saglabāt gāzes monopolu līdz 2017.gadam, un pie tā viņi arī stingri turas.
Kā jūs raksturotu – vai Latvija nav pārāk atkarīga no viena gāzes piegādātāja, Krievijas?
Vai tad mums šajā brīdī ir kāda alternatīva?
Vai esam kaut ko darījuši, lai būtu alternatīvas?
Ņemot vērā gāzes patēriņa apjomu, kas Latvijā katru gadu samazinās, praktiski nav iespējams ieviest alternatīvu piegādātāju. Neviens nevar uzbūvēt infrastruktūru.
Lietuva, neraugoties uz lielajiem izdevumiem, ir mēģinājusi rast alternatīvas un veiksmīgi arī īstenojusi.
Cik esmu dzirdējis, viņu stāsts nebūt nav veiksmes stāsts. Viņiem tas izmaksā ļoti dārgi.
Jā, bet viņiem gāzes cenas saruka jau pirms sašķidrinātās gāzes termināļa palaišanas.
Jā, tā ir taisnība, bet Lietuvas patēriņš ir divas reizes lielāks nekā Latvijas. Jūs zināt, biznesā vienmēr ir arī apjoma atlaides. Ja Latvija patērētu divreiz vairāk gāzes, mums, iespējams, būtu tieši tāds pats tarifs kā Lietuvā.
Kādas šobrīd ir LG intereses Latvijā, kādu saskatāt uzņēmuma lomu pēc monopolista sadalīšanas?
Saglabāt savas pozīcijas gāzes tirgū.
Monopolu?
Gāzes pārdošanas apjomu. Ja sāksies konkurences apstākļi, tad būs konkurence, kurā vajadzēs cīnīties par vietu tirgū. Gāzes apjoms, ko šobrīd Latvijā patērē, nav tik liels, un būs jācīnās par katriem simt miljoniem kubikmetru.
Krievija gāzes biznesu mēdz izmantot kā vienu no instrumentiem ģeopolitiskajā cīņā, kurā frontes pusē jūs būtu šādā situācijā – vai esat gatavs aizstāvēt, lobēt arī Latvijai klaji neizdevīgus nosacījumus?
Tas ir retorisks jautājums. Latvija ne reizi nav bijusi situācijā, kad mūs šantažētu ar gāzi. Ne reizi!
Es atceros dzirdējusi stāstus, kādas briesmīgas cenas draud, ja nepieņem šo vai to.
Nezinu, nevaru jums atbildēt. Es kā bijušais politiķis varu pateikt, ka Latvijas valdība, vismaz manā īsajā atmiņā (jo man viņa ir īsa, jūsuprāt), nekad nav nonākusi situācijā, kad mūs šantažētu ar gāzi.
Eiropas Komisija, veicot pārbaudi, ir konstatējusi problēmas.
Viena lieta, ka ir kāds strīds par cenām, otra – šantāža. Tās ir divas dažādas lietas. Par cenām mēs vienmēr strīdamies.
Mums nav alternatīvas, mums ir viens piegādātājs.
Jā, bet mēs viņu regulējam. Mums taču ir regulators.
Bet problēmas tika konstatētas arī attiecībā uz Latviju.
Ja ir kādi monopoluzņēmuma pārkāpumi, tad tiesas ceļā tas ir jānoskaidro. Par to nav ko īpaši diskutēt.
Vai monopolists gatavs maksāt soda naudu?
Ziniet, kā ir – ja ir piespriests, tad par to atkal tiesājas un, ja neuzvar tiesu, tad maksā. Es nevaru par to spriest, tas uz mani neattiecas.
Labi, runāsim par jums. Jūs neatbildējāt uz jautājumu, kurā frontes pusē jūs būtu?
Es vienmēr esmu Latvijas pusē, vienmēr bijis un būšu.
Vai esat gatavs aizstāvēt, lobēt Latvijai klaji neizdevīgas intereses?
Nu, nav tādu interešu. Es nesaskatu savā turpmāko gadu darbībā nevienu interesi, kas būtu pret Latvijas interesēm.
Vai ar to jāsaprot, ka gāzes monopolista interešu aizsardzība ir Latvijas interesēs?
Jūs interpretējat tā šo jautājumu. Ja man ir jāliberalizē tirgus, jānodala atbilstoši ES direktīvām visas kompānijas un tā tālāk, tas viss ir Latvijas interesēs, nekur nav pret Latvijas interesēm.
Kādas, jūsuprāt, pašreiz ir Latvijas un Krievijas attiecības?
Es domāju, ka šobrīd īsti nekādu attiecību starp Latviju un Krieviju nav.
Kā vērtējat Ukrainā notiekošo?
Tas, ka tur karo, ir traģēdija šīm divām tautām, kas patiesībā ir ļoti līdzīgas pēc savas būtības, bet nespēj problēmas atrisināt mierīgā ceļa.
Vai jums ir pieņemami, ko [Krievijas] vara dara šajā valstī?
Ziniet, cilvēkiem var būt pieņemamas vai nepieņemamas daudzas lietas.
Man nav pieņemams ne karš Sīrijā, ne Islāma valsts karš, man nav pieņemas karš vispār kā faktors.
Notikumi Ukrainā lika uz Krieviju paskatīties citādām acīm. Vai jums ir kādas robežas attiecībā uz to, ar ko kopā strādājat, kā intereses pārstāvat, vai arī bizness ir bizness?
Es vienmēr esmu uzskatījis tā – ir jāmāk izmantot tās priekšrocības, kuras var dot arī Krievija.
Vienalga, ko tā dara kaimiņvalstīs?
Izmantot priekšrocības, ko viņi var dot, bet tas nenozīmē, ka mums jākļūst par pakalpiņiem.
Ja kādās sfērās varam atrast izdevīguma punktus Krievijā, tad nevajag atteikties. To vajag izmantot, jo tas arī lielā mērā stiprinās mūsu drošību. Kaut vai Rīgas Dinamo projekts – tas stiprina Latvijas drošību, tāpēc ka ir starpnacionāls projekts, kurā uzturam augstu Latvijas prestižu mūsu kaimiņvalsts telpā. Varam spītīgi pateikt – vairs nespēlēsim Krievijā, bet tad tiksim uztverti, kā bieži vien Krievijā uztver – vai zināt, kā? Tur ir reģioni, kur joprojām mūs uzskata par vāciešiem, fašistiem. Katra mūsu sadarbība, darbība kultūras vai sporta jomā dzēš šo negatīvo attieksmi.
Tomēr Latvijas hokejkomandas dalība KHL, daudzuprāt, ir viens no Krievijas centieniem ar «maigo varu» ietekmēt sev par labu Latvijas sabiedrisko domu.
Jā, bet mēs gūstam no tā arī milzīgu labumu.
Kādu labumu?
Ceļam savas valsts prestižu Krievijā. Aizbraucam uz jebkuru Krievijas pilsētu, un mūsu himnu klausās ar cieņu, nevis svilpj, kā tas varbūt bija agrāk.
Esam dzirdējuši, ka draudzīgāka attieksme pret Krieviju varētu nodrošināt zemākas gāzes cenas. Vai, jūsuprāt, pastāv šāda kopsakarība?
Nepastāv. Tad mēs atgriežamies pie tā, ko paši negribam. Negribam, lai politiskiem motīviem izmanto, pieņemsim, gāzi. Gribam, lai ekonomiskie principi dominē pār visu. Ja reiz gāze tirgū maksā tik daudz, labāk par to godīgi samaksājam, nekā saņemam par pusi cenas, bet no mums tiek paprasīts mūsu gods, cieņa un attieksme.
Bijušais Vācijas kanclers Šrēders daudzviet ieguvis sliktu slavu tāpēc, ka pēc amata atstāšanas kļuva par Gazprom kontrolētā projekta Nord Stream padomes priekšsēdētāju. Vai nebaidāties, ka arī jūs var sākt uzskatīt par Krievijas interešu pārstāvi Latvijā?
Nē, absolūti nebaida, tāpēc ka, pirmkārt, es strādāju Latvijas kompānijā. Šrēders strādāja Gazprom. Negribu viņu aizstāvēt, bet uzbūvēt gāzesvadus uz Vāciju – Vācija jau rūpējās par savu enerģētisko drošību… Politiskajā retorikā oponentus var dažādi apsaukāt, bet gāzesvadi tika uzbūvēti, un Vācija šobrīd saņem gāzi.
Kāds Latvijai varētu būt ieguvums no jums?
Es realizēšu labu gāzes tirgus liberalizāciju.
Kam labu?
Arī akcionāriem, bet arī ES, jo tirgus liberalizācija ir ES politika.
9 mīti par bēgļiem
Valdības lēmums nākamo divu gadu laikā uzņemt Latvijā 250 patvēruma meklētāju, lai solidāri palīdzētu Āfrikas un Tuvo Austrumu bēgļu straumes nomocītajai Itālijai, Grieķijai un Maltai, ir kļuvis par leknu augsni dažādiem mītiem un aizspriedumiem. «Rasisms nav tik mells, kā viņu mālē! Bēgļi gan ir melli!», «Nabadzīgajai un izzagtajai Latvijai nav vajadzīgi jauni migrantu pūļi no Āfrikas, ko barot!» – šie ir tikai pāris no saukļiem, kas izskanēja protesta akcijā pie valdības nama. Ir analizē deviņus izplatītākos mītus par bēgļiem
1. Latvija uzņems 250 bēgļu
Patiesībā valdība 6. jūlijā vienojās divu gadu laikā Latvijā uzņemt 250 patvēruma meklētāju. Bēgļa statusu šiem cilvēkiem neviena valsts vēl nav piešķīrusi. Atšķirība statusā ir ļoti būtiska, taču šis pārpratums ir ļoti izplatīts – pat Ministru kabineta mājaslapā ziņai par valdības lēmumu ir kļūdains virsraksts par 250 bēgļiem.
Visticamāk, 50 patvēruma meklētāju Latvijā tiks uzņemti no trešajām pasaules valstīm, bet pārējie – no Itālijas un Grieķijas imigrantiem, taču precīza kārtība vēl nav zināma, Iekšlietu ministrijas darba grupai priekšlikumi jāsagatavo līdz 30.novembrim.
Kad patvēruma meklētāji būs nogādāti Latvijā un izmitināti centrā Mucenieki, katrs no viņiem Latvijas valsts robežsardzei rakstīs iesniegumu ar lūgumu piešķirt bēgļa statusu. Robežsardze intervēs katru, cenšoties noteikt cilvēka identitāti un bēgšanas iemeslus. Tālāk visi dati nonāks Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), kas veiks padziļinātu pārbaudi un izlems, vai lūgtais statuss ir pamatots. Pārbaude var aizņemt vairākus mēnešus. Tās rezultātā patvēruma meklētājam var piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu.
Ja PMLP secina, ka personai nav pamata piešķirt aizsardzības statusu, jo mītnes zemē nav apdraudēta cilvēka dzīvība, patvēruma meklētājiem būs jāatgriežas mājās. Divu robežsargu pavadībā patvēruma meklētājs tiek nogādāts, piemēram, uz lidmašīnu, un nolaišanās galapunktā viņu atkal sagaida tās valsts robežsargi, kas pavada tālākajā ceļā. Ārzemniekam ir tiesības PMLP lēmumu pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā, kuras lēmums būs galīgs.
Līdz šim Latvijā patvērumu lūgušas pavisam 1440 personas, aizsardzība piešķirta tikai 15%, tāpēc ir iespējams, ka visi uzņemtie 250 patvēruma meklētāji valsts aizsardzību nesaņems un daļa tiks izraidīta.
2. Bēgļi atvedīs radu pulkus
Ja Latvija piešķirs patvēruma meklētājiem bēgļa statusu, šie cilvēki iegūs pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Eiropas Savienībā un tiesības uz ģimenes apvienošanu. Tas nenozīmē, ka bēglis drīkst aicināt uz dzīvi Latvijā jebkādus savus radiniekus. Ģimenes apvienošana nozīmē, ka bēglis drīkst aicināt pie sevis dzīvot savu vīru vai sievu, bērnus, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, un vecākus, ja tiem nepieciešama ikdienas kopšana.
Turklāt iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis skaidro, ka Latvijas prioritāte būs uzņemt patvēruma meklētāju ģimenes, kas bēgļu gaitās devušies kopā, tāpēc papildu apvienošana nebūtu nepieciešama.
Ne visi valsts aizsardzību ieguvušie ārzemnieki saņem bēgļa statusu. Latvijā lielākā daļa no visiem aizsardzību ieguvušajiem (69%) līdz šim ir saņēmuši alternatīvo statusu. Tas nozīmē, ka viņiem piešķirta tikai termiņuzturēšanās atļauja ES līdz četriem gadiem, bet tiesības uz ģimenes atkalapvienošanu šie cilvēki saņems tikai pēc diviem Latvijā nodzīvotiem gadiem.
3. Bēgļi saņem vairāk nekā pensionāri
Kamēr valsts izvērtē bēgļa statusa piešķiršanu, patvēruma meklētāji dzīvo centrā Mucenieki. Bez maksas viņi uzturas kopmītnes tipa istabiņās, taču par pārtiku un visām sadzīves vajadzībām jārūpējas pašiem, iztiekot no valsts maksātās dienas naudas – 2,15 eiro. Patvēruma meklētājiem ir ļoti ierobežotas tiesības – viņi nedrīkst strādāt, nedrīkst bez atļaujas pamest mītni.
Kad ārzemnieki ir saņēmuši bēgļa vai alternatīvo statusu, viņiem ir jāatstāj Mucenieki, pašiem jāmeklē mājvieta un iztika. Lai bēgļi atspertos, valsts sākumā sniedz palīdzību – atšķirībā no mūža pensijas, to maksā stingri ierobežotu laiku. Uz 12 mēnešiem tiek piešķirts pabalsts – 256,12 eiro mēnesī. Papildus vēl 49,80 eiro mēnesī latviešu valodas mācībām, bet šo naudu bēgļi nesaņem, to pārskaita viņu izvēlētai mācību iestādei. Bēgļu nepilngadīgie bērni saņem pabalstu 76,84 eiro mēnesī. Ja valsts piešķīrusi nevis bēgļa, bet alternatīvo statusu, pabalstu apjoms nemainās, bet tos saņem īsāku laiku – deviņus mēnešus.
Bēgot no kara vai citām briesmām, cilvēkiem nav iespēju paņemt līdzi mūža laikā iekrāto iedzīvi. Labākajā gadījumā plecos ir mugursoma. Mucenieku vadītāja Edīte Pavlova stāsta, ka reizēm cilvēki ierodas ziemā bez siltajām drēbēm un apaviem.
Salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā valsts atbalsts bēgļiem ir mazāks, tāpēc daudzi pēc oficiālā statusa un dokumentu saņemšanas aizbrauc. Piemēram, Lietuvā bēgļi vispirms tiek izmitināti bēgļu centrā Jonavas rajonā, kur viņiem tiek nodrošināta veselības aprūpe, psihologa, jurista pakalpojumi, lietuviešu valodas, Lietuvas sabiedrības izpratnes, profesionālās orientācijas kursi, tiek organizētas brīvā laika pavadīšanas iespējas un izklaides. Bēgļu centrā ir pieejama gultasveļa, apģērbs, virtuves piederumi, trauki, higiēnas preces, un papildus tiek izmaksāts 71 eiro mēnesī pārtikai un nelieliem izdevumiem. Kad apgūtas sociālās prasmes, bēgļi var izvēlēties pašvaldību, kurā turpināt integrāciju. Vēl gadu valsts nodrošina bēgļiem valodas apguvi, palīdz iekārtoties darbā, izmaksā vienreizēju apmešanās pabalstu 456 eiro un ikmēneša pabalstu – 265 eiro. Savukārt Vācijas bēgļu centros tiek nodrošināts viss dzīvei nepieciešamais, arī ēdināšana, un papildus tiek izmaksāts pabalsts 140 eiro mēnesī. Sociālie darbinieki palīdz bēgļiem atrast darbu un pastāvīgu dzīvesvietu.
4. Pieņemot bēgļus, atbalstām cilvēktirdzniecību
Cilvēku tirdzniecībā galvenais mērķis ir personu izmantošana prostitūcijai, piespiedu darbam, verdzībai vai orgānu izņemšanai, skaidro nevalstiskā organizācija Patvērums Drošā māja. Viņiem nav ziņu, ka imigranti tiktu izmantoti šādiem nolūkiem.
Cilvēku pārvadāšana pāri robežai, nelegāli nogādājot ekonomiski attīstītās un no kara brīvās valstīs, ir cilvēku kontrabanda. Tās pieaugums tiešām ir saistīts ar bēgļu plūsmu, jo kontrabandisti saskata iespēju nopelnīt uz citu nelaimes rēķina.
Kā Ir stāstīja patvēruma meklētāji no Sīrijas, pārcelšanās no Turcijas uz Grieķiju pa Egejas jūru pārpildītā plostā maksā aptuveni 1500 eiro, Krievijas un Latvijas robežas šķērsošana pa purvu kopā ar pavadoņiem un pēc tam prāmja biļete no Rīgas uz Stokholmu – aptuveni 7000 eiro.
Cilvēku kontrabanda ir noziegums, par kuru Latvijā gan draud visai maigs sods. Robežsardze informē, ka visbiežāk tas ir 3-6 mēnešu cietumsods vai piespiedu darbs. Šogad līdz jūlija beigām robežsardze notvērusi jau 52 imigrantu pārvadātājus, un tas ir gandrīz trīsreiz vairāk nekā pērn visa gada laikā.
5. Bēgļu uzņemšana ir izdabāšana ES
Bēgļu pieplūdumu Eiropā izraisa masveida vardarbība viņu mītnes zemēs, un ES dienvidu valstis nespēj vienas tikt galā ar šo krīzi. 2014.gadā visā ES apmierināti 184 tūkstoši patvēruma meklētāju pieprasījumu pēc aizsardzības, 37% nākuši no Sīrijas. Lielāko skaitu uzņēmusi Vācija (48 tūkstoši), Zviedrija (33), Francija un Itālija (katrā 21). Taču šogad patvēruma meklētāju plūsma vēl pastiprinās un dramatiski pieaudzis Vidusjūrā bojāgājušo skaits – pērn kopumā reģistrēts 3500 mirušo vai pazudušo, bet šā gada pirmajos četros mēnešos jau 1750.
Tāpēc Eiropas Komisija maijā piedāvāja ieviest obligātas bēgļu kvotas, lai solidāri dalītu atbildību. Taču dalībvalstis kvotu sistēmu jūnijā noraidīja. 20.jūlijā Eiropas Padome apstiprināja projektu, kas paredz – visas ES valstis, izņemot Ungāriju, uzņems brīvprātīgi nosauktu patvēruma meklētāju skaitu no Grieķijas un Itālijas. Pašlaik ir izdevies vienoties par 32 256 patvēruma meklētāju pārmitināšanu, un līdz gada beigām ministri apņēmušies vienoties par atlikušo 7744 personu sadali.
Arī Latvija noraidīja obligāto kvotu, kas paredzēja uzņemt 737 cilvēkus, taču valdība piekrita brīvprātīgai 250 patvēruma meklētāju uzņemšanai, uzsverot – Latvijai ir jāuztur spēkā solidaritātes princips ES, jo mūsu pašu valsts drošība un labklājība ir atkarīga no citu partneru atbalsta.
«Bēgļu uzņemšana ir apdrošināšana Latvijai,» uzskata demogrāfs, Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs. «Piemēram, ja situācija Ukrainā eskalēsies un Latvijā ieradīsies 10 000 ukraiņu bēgļu, arī mēs uzskatīsim, ka viņi nemūk tieši uz Latviju, un lūgsim iesaistīties arī pārējās ES valstis,» demogrāfs atgādina, ka Latvija pati ir ES ārējās robežas valsts.
Mežs uzskata, ka 250 patvēruma meklētāju uzņemšana divos gados Latvijai ir taisnīga. «Kādas ir mūsu morālās tiesības gaidīt NATO aizsardzību, ja paši atsakāmies palīdzēt, kad grūtībās ir citas valstis?» retoriski vaicā Mežs. Eksperts atgādina, ka Latvija ikdienā saņem NATO partneru militāro atbalstu, kaut arī neesam izpildījuši prasību aizsardzībai atvēlēt 2% no IKP un izmantojam ES privilēģijas gan struktūrfondu veidā, gan brīvi ceļojot un strādājot.
6. Bēgļi ir vieglas dzīves meklētāji
Lielākā bēgļu krīze pasaulē kopš Otrā pasaules kara – tā par kara pārņemtās Sīrijas četriem miljoniem bēgļu pasaulē norāda ANO. Glābjoties no kara un Islāma valsts teroristiem, kas nežēlīgi izrēķinās ar «neticīgajiem», par kādiem sunnītu radikāļi uzskata arī šiītu mazākumu, patvēruma meklētāji cenšas no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem nonākt Eiropā, kur valda miers.
Bēgļa statusu var iegūt tikai tādas personas, kuras pamatoti baidās no personiskas vēršanās pret viņiem un vajāšanas rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ savas pilsonības valstī, savukārt alternatīvo statusu – ja nāves draudi vai vajāšana nav vērsta pret konkrēto cilvēku, tomēr izcelsmes valstī ir vispārēji draudi tikt spīdzinātam, sodītam ar nāvi, dzīvot necilvēcīgos apstākļos vai cilvēks var ciest militāros konfliktos.
7. Bēgļi atņems mums darbu
Lai gan pasaulē joprojām turpina pieaugt iedzīvotāju skaits un turpmāko 15 gadu laikā jau esošos 7,3 miljardus iedzīvotāju papildinās vēl viens miljards bērnu, Latvijai tiek prognozēta gluži pretēja tendence. Iedzīvotāju skaita samazinājuma ziņā Latvija pašlaik ir septītajā vietā pasaulē, un līdz 2050.gadam iedzīvotāju skaits Latvijā samazināsies par piekto daļu, liecina jaunākās ANO prognozes.
«Būs pieaugošs apgādājamo pensionāru skaits un arvien mazāks darbspējīgo roku skaits,» izmaiņas skaidro demogrāfs Ilmārs Mežs. Hronisks darbinieku trūkums, viņaprāt, vairākās profesijās, kuras ir maz apmaksātas Latvijā, iestāsies jau pēc aptuveni 10 gadiem. Šīs profesijas varētu būt ārsti, medmāsas, ceļu būvnieki, celtnieki u.c. Lai sabiedrībā nodrošinātu ilgtspēju, mums būs vajadzīgi papildu cilvēki, kas šos darbus veic, tāpēc imigrācijas pieaugums Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, būs neizbēgams.
8. Bēgļi apdraud latvietību
Katru gadu Latvijas iedzīvotāju skaits sarūk. Jebkura veida imigrācija latviešu īpatsvaru, protams, samazina, taču 250 cilvēku uzņemšana Latvijas etnisko un lingvistisko sastāvu ietekmēs salīdzinoši nedaudz, skaidro demogrāfs Ilmārs Mežs, vienlaikus nenoliedzot – bēgļu skaits Latvijā nākotnē var pieaugt atkarībā no situācijas pasaulē.
Mežs atgādina, ka pēdējo gadu laikā Latvijā uz dzīvi ieradušies vairāki tūkstoši ārzemnieku katru gadu. Taču bēgļu īpatsvars, arī ja tiks uzņemti 250 papildu bēgļu, būs tikai 5% no visiem jauniebraukušajiem ārzemniekiem.
Taču viņš nenoliedz, ka pēc vairākām paaudzēm draudi Latvijas identitātei pastāv, tomēr tie atkarīgi arī no pašiem latviešiem. «Ilgtermiņā latviešu zemā dzimstība, augstā mirstība un emigrācija komplektā ar pieaugošu imigrācijas tendenci pakāpeniski samazinās latviešu īpatsvaru, un līdz ar to arī latviešu valodas lietošanas nepieciešamību. Jāatzīst, arī paši latvieši ir visai pakļāvīgi pēc rakstura, drīzāk pieskaņojas citiem, līdz šim nav demonstrējuši labas [cittautiešu] integrēšanas spējas,» saka Mežs. «Ja mēs spētu sasniegt pozitīvu dabīgo pieaugumu un savas valodas lietošanu visās situācijās, savas kultūras un tradīciju dominēšanu, tad mēs varētu būt drošāki par Latvijas identitātes saglabāšanu tālākā nākotnē.»
Latviešu īpatsvars Latvijā, kas tagad ir ap 62%, ir viens no zemākajiem, ja ne pats zemākais ES. Tomēr problēmas risinājums nebūs cilvēku neuzņemšana valstī un lēna izmiršana, risinājums būtu gudra imigrantu integrācijas sistēmas izveide.
9. Latvijai pienākas izņēmuma statuss kā Ungārijai
Šā gada pirmajā ceturksnī vien Ungārija ir uzņēmusi jau 22 800 kosoviešu, kas nelegāli ieplūduši ES, lielākoties caur Serbiju. Valsts meklē risinājumu, kā stiprināt savu robežu, un paudusi ES, ka tās finansiālā spēja uzņemt patvēruma meklētājus ir izsīkusi. «Mēs varam strīdēties par mūsu padomju mantojumu, bet piekritīsit – mums nav šeit 60 000 nelegālu valsts robežas šķērsotāju, kas dzīvo zem tiltiem un klīst pa ielām,» būtisko atšķirību skaidro Mežs. «Vai mēs gribētu, lai tā notiek un tad varētu pieprasīt līdzīgu izņēmuma statusu kā Ungārija?»
Tik forša publika!
Mūzika ir kā augstlēkšana: jācenšas lēkt citā tehnikā, atmuguriski, nevis šķērītē, ar kuru augstu nevarēja tikt. Tā pirms grupas Pērkons vēsturiskā 1985.gada Ogres koncerta atceres pasākuma saka Juris Kulakovs
Pazīstams stāvs ar gariem matiem, apaļām brillītēm. Kaut tikšanās vietu ar Juri Kulakovu esam sarunājuši aptuvenu – Rīgā pie Bērnu pasaules, viņu Barona ielas krustojumā nevar sajaukt ne ar vienu citu. Čili picas āra kafejnīcā pasūtām pa alum. Juris, pirms sākt sarunu, cienīgi izceļ no mugursomas nelielu grāmatiņu. Atbildējis uz telefona zvanu, Mazā prinča plānotājā ieraksta nākamās intervijas laiku.
Izklausās, ka Kulakovs par leģendāro 1985.gada notikumu runāt neatsaka nevienam. Pēc grupas Pērkons uzstāšanās Ogres estrādē publika atceļā uz Rīgu izdemolēja divus vilciena vagonus. Pasākums, kuram par godu 22.augustā Ogres estrādē būs koncerts Kulakova nakts, ir arī Jura Podnieka slavenās filmas Vai viegli būt jaunam? centrālā ass.
«Grandiozs koncerts,» mūziķis iepauzē, citē Ievu Akurateri. «Ieva atceras, ka uz dziesmu Sastrēgumstunda pēkšņi nesās lavīna uz skatuvīti! Mēs bijām ielenkti ar enerģētiski spēcīgu, pozitīvi lādētu jauniešu masu. Personām… Personībām. Gribu uzsvērt – tolaik alus kiosku nebija, visi bija skaidrā, mirdzošām acīm, lielā sajūsmā.» Paša atmiņas nu jau grūti nošķirt no slavenās Podnieka filmas kadriem. Koncerta laikā kinorežisors lodājis pa skatuves malu ar kameru, un Kulakovs izmetis: «Vecīt, nofilmē arī grupu!» Režisors skrējienā attraucis: «Piedod, bet maz filmu lentes palicis – ļoti forša publika!»
Par to, ka publika atceļā uz Rīgu plosījusies vilcienā, pērkoniešiem kāds pateica tikai nākamajā dienā. Un viņi saprata, ka noticis kas ekstrēms. «Nākamajā dienā mums bija koncerts Saulkrastu estrādē, un tur ar savu klātbūtni mūs pagodināja miliči ar suņiem, kalna galā stāvēja divas pelēkās volgas, kurās sēdēja divi ministri, viņi laikam sajutās vainīgi, dabūja no visaugstākās komunistu partijas vadības pa mizu,» Kulakovs uzjautrinādamies smejas.
Viņš Ogres koncerta sekas uz savas ādas izbaudīja, dodoties uz iestājeksāmenu Latvijas Valsts konservatorijā, kuru bija pabeidzis ar orķestra diriģenta diplomu, otrreiz stājās komponistos. «Katedras vadītājs mani gaitenī aptur: «Juri, piedodiet, jums kaut kas nav kārtībā ar dokumentiem. Netiekat pielaists pie eksāmeniem. Bet nāciet nākamgad, mēs jūs pieņemsim!»»
Arī grupas Pērkons darbība tika uz laiku apturēta. Kāpēc tieši pēc Ogres koncerta bija tāda elektriskā izlāde, tāds zibens pēc pērkona? Rokmūzikas vēsturē ir arī citi gadījumi, kad satrakojušies fani pēc koncerta demolē. «Ne Latvijā!» Kulakovs liek atcerēties, par kādu laikmetu ir runa. Viņa atbilde jaunākajai paaudzei, kas padomju laikus nav piedzīvojusi, var likties nesaprotama. «Mans uzstādījums bija: laba rokmūzika latviešu valodā. Daudzi izlikās, ka rokmūzikai jābūt angliski, bieži vien pat nesaprotot jēgu. Augsta līmeņa latviešu rokgrupa pirms mums bija Katedrāle, komponists Vilnis Šmīdbergs, ģitārists Gunārs Šimkus, Vestarda Šimkus tēvs. Vēl uz īsu brīdi eksistējusī Imanta Kalniņa grupa 2xBBM, kurai Ogre arī bija liktenīga. Ir leģenda, ka tur koncertā Kalniņam uz krūtīm karājies liels krusts, gari mati, protams, un viņš esot aizvests aizrestotā milicijas mašīnā, tā sauktajā Melnajā Bertā.»
Stāstā par Pērkona rokmūziku ir kāda svarīga detaļa. «Literatūrkritiķi raksta, ka Māra Melgalva un Klāva Elsberga dzeja izteica savas paaudzes izjūtas un domas.» Ne tikai šiem dzejniekiem, arī Pērkonam bija autsaideru statuss. «Mēs jau vienreiz bijām aizliegti, ar mokām atgriezāmies 1984.gadā un bijām populāri Latvijā. Pēc pirmā aizlieguma sarīkojām studiju Ievas Akurateres mājās, ierakstījām divus albumus magnetofona lentēs – Mākslas darbi un Zibens pa dibenu, tos visi kopēja. Katram sevi cienošam jaunietim mājās bija jābūt šim ierakstam.»
Kulakovs Ogres koncerta auditorijas gaitām sekojis, skatoties Vai viegli būt jaunam? turpinājumus, pats komponējis mūziku trešajai Vai viegli… Kā 80.gadu dumpīgajai paaudzei klājas tagad? «Piemēram, Sonita Pāvuliņa ir solīda dāma kostīmiņā modes biznesā, bet pirmajā filmā viņa ir panku apģērbā. Juris Gulbis, kas trešajā filmā bija grāmatvedis Londonā, jau toreiz ļoti prātīgs, ir Lattelecom šefs. Uzaicināju uz koncertu, tagad viņš būs VIP zonā» komponists smaida.
Bet tiem, kurus pēc Ogres koncerta noķēra, padomju sistēma sarīkoja paraugprāvu, viņa seja sadrūmst. «Tas viens, kas bija pilngadīgs, Raimonds Ploriņš… ārkārtīgi žēl cilvēka. [Režisore] Antra [Cilinska] sameklēja viņa mājas, dzirdēja, ka viņš šad tad parādoties, bet vispār viņam pat neesot personas koda un dokumentu. Tiesa bija traģiska, viņus tiesāja kā kriminālnoziedzniekus.»
Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs, Juris Podnieks 22.augusta pasākumā diemžēl vairs nevarēs piedalīties. Vai komponistam, kurš arī piedzīvojis Padomju Savienības izjukšanu, pašam nav bijusi sajūta par trauslu robežu, aiz kuras kaut kas slikts varētu notikt?
«Nē,» viņš papurina galvu. «Juris Podnieks uzņēmās daudz riskus kā kinooperators un režisors, par Klāvu Elsbergu gan man bija negaidīts trieciens. Par Māri Melgalvu – ne tik ļoti, jo diemžēl, zinām, viņš mūža nogalē pārāk daudz lietoja…»
Mēļo, ka Kulakovs neko vairs nerakstot, apjautājos tieši. Varbūt klusībā top kas akadēmisks? «Jā, vairāk darbojos citos virzienos,» viņš apstiprina. «Piemēram, rakstu Ņujorkas latviešu korim Ziemassvētku kantāti. Rakstu jau piekto gadu. Lielākā daļa uzrakstīta, tēmas vēl jāizstrādā. Rokmūziku rakstu maz. Var gadīties, ka Ogrē būs kāds pirmatskaņojums. Es rūpīgi izstrādāju dziesmas, un nav nemaz tik daudz… Pērkonam ir kopumā tikai kādas 70. Ir 30 teātra izrādes, no kurām kāds pusducis ir mūzikli ar 20 dziesmām katrā, un tad vēl kantātes. Izstrādāt dziesmu, pārdomāt kopumu – tur ir kaut kas no akadēmiskiem principiem. No Emīla Dārziņa principiem, kuram vispār solodziesmas ar klavierēm kādas 17 vai 18. Kaudzīte ar kora dziesmām un vienīgais darbs simfoniskajam orķestrim, slavenais Melanholiskais valsis. Viss. Ļoti maz, bet viss rūpīgi izstrādāts, ne velti viņa vārdā mūzikas vidusskola nosaukta. Katram nākamajam darbam jābūt labākam vai interesantākam par iepriekšējo,» Kulakovs aizdomājas.
«Un vienā brīdī vairs nevari uzlēkt augstāk par savu dibenu?» prasu. «Nē, bet ir jācenšas. Līdzīgi kā augstlēkšanā, visi tagad lec atmuguriski, bet skolā, atceros, mēs lēcām šķērītes tehnikā, ar to nekur augstu nevarēja uzlēkt.»
Pērkons tagad tiek aicināts uz dažādiem pilsētu svētkiem, jūlijā uzstājies Amerikas latviešu centra Garezers 50 gadu jubilejā kā tāds laikmeta simbols.
«Zigfrīds Muktupāvels izteicās, ka esam vienīgā dzīvā leģendārā, klasiskā latviešu rokgrupa, neticamā veidā saglabājušies. Var vilkt paralēles ar Rolling Stones, viņi jau arī neko īpaši neraksta, pēdējo albumu izlaiduši pirms gadiem 10 vai 15. Pat ja viņi saņemas uz koncerttūri, spēlē savus hitus.»
22.augusta koncertā, kur estrādē simboliski stāvēs vilciena vagons, Pērkons neatkārtošot 1985.gada programmu. Tas plānots kā Kulakova un viņa draugu festivals, Pērkons būs uz skatuves tikai noslēdzošajā daļā, bet sākumā koncertēs grupas, kuru lokācijas vieta ir Daugavas labais krasts no Līvāniem līdz Rīgai. «Ceļš, ko es ar vilcienu esmu mērojis daudz reižu, braucot uz studijām no vecāku mājām. Līvāni, Aizkraukle, Ogre,» stāsta Kulakovs.
Kā paiet ikdiena, varbūt mūziķis ir pievērsies kaut kam, par ko mēs nemaz nezinām? «Nē,» Kulakovs, kura dzīve ir bijusi diezgan publiska, netaisās izdomāt jaunas leģendas. «Palasu kādas grāmatiņas, žurnālīšus. Piemēram, šorīt lasīju Ko Ārsti Mums Nestāsta. Šajā numurā ir raksts par bioelektromagnētiskajām impulsiem. Mani pašu iepazīstināja ar šo principu, un man pat ir tas slepenais aparātiņš. Dažādas frekvences iedarbojas uz dažādām molekulām, jo molekulām ir dažādi izmēri. Melnā kastīte ģenerē frekvences, elektrodi rokās, un tad ar kājām nostājies uz vēl viena elektroda plates, vai – elektrodi pie slimās vietas, un tad laiž to frekvenci virsū. Visus patogēnos baciļus apkauj, visādus streptokokus, stafilokokus, visādas sēnes, kas savairojušās. Martā man dažas dienas bija šī teprapija, tika veiktas pārbaudes pirms un pēc, rādītāji bija būtiski labāki.»
Viņam skolā padevusies fizika, atceros kādā intervijā lasīto. «Jā, līdz astotajai klasei visur biju teicamnieks, atskaitot dziedāšanu,» sarunas biedrs priecīgi atsaucas. «Būtu varējis medicīnu studēt. Kad aizgāja mans ķīmijas skolotājs, viņu izvadīja no skolas lielās zāles, viņš bija mammai nodevis vēlēšanos, lai es nospēlēju viņam Emīla dārziņa Melanholisko valsi. Aizbraucu uz Līvāniem un to izdarīju.»
Ēdienkarte
0,5 l Zelta alus
0,5 l Carlsberg alus
Raibaļa pie lielā mūra
Pasaules otrā lielākā tautsaimniecība pašlaik atrodas bīstamās krustcelēs
Otrdien valdība lēma par atbalsta pasākumiem Latvijas piensaimniekiem. Pēdējā gada laikā piena iepirkuma cena samazinājusies par 30%, un, kā saka Harijs Panke, Rīgas Piena kombināta padomes priekšsēdētāja vietnieks, «šobrīd ir dziļākā un ilgākā krīze, kādu Latvijas piena nozare līdz šim ir piedzīvojusi».
Runās par Latvijas piena nozares nedienām visbiežāk dzird minam Krievijas pērn ieviestās sankcijas kā galveno faktoru, un to ietekmi nevar noliegt – austrumu kaimiņš tradicionāli ir bijis nozīmīgs noieta tirgus mūsu piena produktiem. Tomēr viena labākajā gadījumā vidēja izmēra tirgus ieviestās sankcijas neizskaidro, kāpēc tajā pašā laikā piena cenas dramatiski samazinājušās visā pasaulē, vietām pat daudz straujāk nekā Latvijā. «Piena Saūda Arābijas» – Jaunzēlandes – milzīgie eksporta apjomi, kas ir trīs reizes lielāki par Eiropas Savienības eksportu, netika iekļauti Krievijas sankci-ju sarakstā, taču tur piena iepirkuma cenas jau divus gadus krītas un pēdējo divu mēnešu laikā samazinājušās par 19%, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2002.gada. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas veidotais piena produktu indekss, kas iekļauj gan piena pulveri, gan sieru, gan sviestu, samazinājies par 34% pēdējā gada laikā, un respektablā organizācija cenu kritumu skaidro ar «ierobežotu importa pieprasījumu no Ķīnas, Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas», kā arī ar pieaugošo piedāvājumu no Eiropas Savienības, kur šogad tika atceltas piena kvotas.
Visā šo skaidrojumu gūzmā ir viens vārds, kurš pastāvīgi tiek atkārtots – Ķīna. Tirgus, kura strauji augošais pieprasījums uzrāva cenas augšā un kura buksēšana tagad liek tām krist. Turklāt tas nav tikai stāsts par pienu. Tieši vai netieši, taču pasaules otrās lielākās ekonomikas svārstības ietekmē mūs visus.
Tāpēc pasaules mediji ar aizvien lielāku uzmanību un nereti arī ar satraukumu seko notikumiem austrumu gigantā. Pēdējos mēnešos nav trūcis, par ko lauzīt rokas.
Nelāga pazīme bija Ķīnas akciju cenu sabrukums jūnijā un jūlijā. Trīs nedēļu laikā Šanhajas akciju tirgus indekss samazinājās par 30%, jūlija beigās tas vienas dienas laikā zaudēja vēl 8,5%, bet šīs nedēļas sākumā nokrita vēl par 6%. Tas viss notika par spīti valdības aktīviem centieniem atbalstīt vērtspapīru cenas.
Savukārt pagājušajā nedēļā Ķīnas centrālā banka, tirgiem par pārsteigumu, nedaudz samazināja juaņas vērtību.
Lēmumu pieņemšanas procesi Ķīnas komunistiskās partijas virsotnēs ir vēl necaurskatāmāki par smogu, kas tinas ap Pekinu, tāpēc ir dabiski, ka šiem notikumiem un Ķīnas valdnieku rīcībai tiek piedēvētas dažādas, dažkārt pilnīgi pretējas motivācijas. Tomēr nepārprotamu pārsvaru gūst viedoklis, ka šī rīcība atspoguļo satraukumu, varbūt pat nelielu paniku par tautsaimniecības perspektīvām.
Ķīna pašlaik atrodas bīstamās krustcelēs. Vairāk nekā 30 gadus tās attīstības modelis ir balstījies uz eksportu un investīcijām, kas izmantoja šķietami neizsmeļamās lētā darbaspēka rezerves, lai padarītu Ķīnu par pasaules «fabriku». Tā ražoja visu no dzelzs stieņiem līdz mikroshēmām un vairākus gadu desmitus nodrošināja fantastisku izaugsmi – ap 10% gadā.
Tagad šis modelis ir sevi izsmēlis. Darbaspēka izmaksas pieaug, bet investīciju bums noklājis valsti ar tukšiem dzīvokļu namiem, lielceļiem uz nekurieni un nevienam nevajadzīgām tēraudlietuvēm. Pašas Ķīnas ekonomikas plānošanas aģentūra aprēķinājusi, ka no 2009. līdz 2013.gadam valsts izšķērdējusi 6,8 triljonus (!) dolāru nelietderīgās investīcijās. Lai izaugsme turpinātos, ir jābūt kādam, kas nopērk visu to, ko Ķīna var saražot, un tāpēc pašiem ķīniešiem kā patērētājiem ir jāieņem lielāka loma tautsaimniecībā.
Taču pāreja uz patērētāju sabiedrību saistās ar riskiem, sevišķi valdošajai komunistiskajai partijai. Izaugsme neizbēgami būs lēnāka, taču attīstības tempu samazināšanās apdraud pēdējos gadu desmitos noslēgto «sabiedrisko vienošanos», kurā pavalstnieki akceptē autoritāru varu apmaiņā pret pastāvīgi augošu labklājību. Valdības lielais satraukums par akciju tirgus kritumu, dažuprāt, norāda tieši uz bailēm no kādas sabiedrības daļas dzīves līmeņa manāmas pazemināšanās, jo Ķīnas biržās ar savu naudu riskējuši daudzi iedzīvotāji.
Arī valūtas kursa koriģēšana daudzviet tiek tulkota kā nervoza reakcija uz tautsaimniecības izaugsmes palēnināšanos un kā mēģinājums nedaudz balstīt eksportu.
Ekonomiskie dati dara vērotājus aizvien piesardzīgākus. Ķīnas eksports jūlijā samazinājās par 8%, rūpniecisko ražojumu cenas kritušās 41 mēnesi pēc kārtas. Palēninājums Ķīnas ekonomikā skars valstis un nozares, kuras uz Ķīnu eksportē, bet Ķīnas ražojumu zemākas cenas tos, kuri ar to konkurē. Kopā tā ir gandrīz visa pasaule, un mūsu piensaimnieku problēmas ir cieši saistītas ar notikumiem zemeslodes otrajā pusē.
Ganoties kādā Latvijas pļavā, gotiņa Raibaļa nekad neieraudzīs lielo Ķīnas mūri, taču tā ēna krīt arī pār viņu.
Komentārs 140 zīmēs
Metas darbā. Nodarbinātības līmenis sasniedzis augstāko punktu kopš 2008.gada – 60,9% no 15-74 gadus veciem iedzīvotājiem strādā.
Pūš izplūdes gāzes acīs. Rīgas satiksmei uzlikts 6000 eiro sods par jauno braukšanas tarifu maldinošu reklāmu.
Dalībvalstīs kurn, Syriza plosās disidenti, tomēr eirozonas finanšu ministri un Grieķijas parlaments ir apstiprinājuši jaunu palīdzības programmu.
Tikumības parandža
Diskusija par sejsegu liegumu ļautu izmukt no «tikumības» likuma pieredzes
Skaļāku notikumu ēnā mazāk pamanītas divas svarīgas ar cilvēka tiesībām un brīvībām saistītas pēdējā laika norises. Pagājušonedēļ Valsts prezidents Raimonds Vējonis piedāvāja diskutēt par musulmaņu sejsegu aizliegšanu Latvijā. Bet šonedēļ kļuva skaidrs, ka skolas līdz septembrim nesaņems tikumiskās audzināšanas vadlīnijas, kā to noteic Saeimas jūnijā pieņemtais likums.
Abi jautājumi ir ļoti atšķirīgā aktualitātes un regulējuma pakāpē. Sievietes ar tradicionāliem musulmaņu sejas aizsegiem Latvijā nav ikdienišķa pieredze, tāpēc, dabiski, par to nav bijis nopietnu diskusiju. Taču prezidents uzsver: «Es pašlaik nerunāšu par to, vai ir jāaizliedz vai jāatļauj, bet katrā ziņā šī diskusija ir jāuzsāk.»
Arī krass tikumu pagrimums Latvijā diezin vai ir piepeši noticis. Taču jautājums kļuvis aktuāls, jo Krievija attaisno militāra spēka lietošanu pret kaimiņvalstīm arī ar krievu kā izredzētas tautas un tās vadoņa Putina īpašo misiju sargāt tradicionālas ģimenes vērtības, kuras Eiropā esot «sapuvušas». Šo Kremļa ideoloģijas surogātu atbalsta dažādi radikāli politiski spēki Eiropā. Bet Latvijā pēc vairāku mēnešu debatēm Saeimā ir pieņemti grozījumi Izglītības likumā, kuri noteic skolām pienākumu mācību programmās nodrošināt «Satversmei atbilstošu» tikumisku audzināšanu.
Pozitīvs tikumības jēdziens likumā nav definēts. Bet Satversme ir daudz plašāks pilsonisko tikumu apkopojums, nekā piedāvā uzskatīt likuma grozījumu autori no Saskaņas un Nacionālās apvienības – ka ģimenēm jābūt tikai heteroseksuālām. Šo partiju politiķu apkarotā «netikumība» ir homoseksualitāte, un likums uzdod skolām aizsargāt skolniekus no šādā izpratnē netikumiskas informācijas.
Šāda parodija par tikumību un par likumu nevar būt valdības rīcības virzītāja, un premjerministre Laimdota Straujuma ir paziņojusi, ka netaisoties veidot «cenzūras padomes». Izglītības ministrija nu veido divas darba grupas, iesaistīšot diskusijā arī vecākus, skolniekus un nevalstiskās organizācijas, un «darbs būs ar daudzām diskusijām un dažādiem viedokļiem», sola ministre Mārīte Seile.
Šādam darbam būtu bijis jānotiek pirms diskusijām Saeimā par likuma izmaiņām. Tagad šīs diskusijas ies vēlreiz pa to pašu apli, kurā Saeima jau ir rotējusi. Satversme aizliedz cenzūru, lai arī cik ļoti to gribētu NA un Saskaņa. Taču likuma deklaratīvā prasība nodrošināt tikumisku audzināšanu arī bez vadlīnijām tā piemērošanai varētu radīt situāciju, kad skolotāji, drošs paliek drošs, izvairītos runāt ar skolniekiem par dzimumaudzināšanas jautājumiem. Tāpēc ministrijas iecerēto diskusiju iznākumam vajadzētu būt likumdošanas iniciatīvai Saeimas uzražotā brāķa labošanai.
Arī diskusijas par sieviešu sejsegiem var ietekmēt līdzīgi totalitāri instinkti. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka, lai nu kas, bet sejas aizsegšana musulmaņu kultūrā gan ir pamatīga «tradicionāla» un «ģimenes» vērtība. Vērsties pret to brīvības un līdztiesības vārdā mūsmāju tradicionālistiem nozīmētu vērsties pret saviem principiem. Tāpēc viņi acīmredzot vērsīsies pret visu citādo kultūru un ES kopējo politiku. Pirmās zalves atskanēja jau uzreiz pēc Vējoņa paziņojuma – sociālajos tīklos «cietie nacionālisti» steidza pavēstīt, ka nevajag diskutēt par parandžām, vajagot vienkārši liegt to valkātājām parādīties Latvijā.
Latvija nevarēs izvairīties no visai Eiropai aktuālās diskusijas par attieksmi pret atbraucēju kultūras tradīcijām. (Ja vien neuzskatām par risinājumu izstāšanos no ES un piesliešanos tādām Krievijas Federācijā tagad par likumīgām atzītām tradicionālām vērtībām kā daudzsievība un nepilngadīgu meiteņu precēšana, kas nu ir atļauta Čečenijā.) Aizliegumi nav labākais risinājums, taču Eiropā ir arī šāda pieredze.
Aizliegums publiskās vietās aizsegt seju un visu augumu 2010.gadā noteikts Francijā, kur dzīvo apmēram pieci miljoni islāmticīgo (bet tikai apmēram 2000 sieviešu ikdienā aizsedzot seju). Likumdevēji to pamatoja ar drošības riskiem un kaitējumu sociālai saziņai. Pretargumenti bija par personas brīvības ierobežošanu, taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2014.gadā aizliegumu atzina par atbilstošu Cilvēktiesību konvencijai.
Francijā neiztika bez misēkļiem. Piemēram, pēc likuma pieņemšanas izrādījās, ka līdz ar burkām un parandžām ikdienā aizliegti arī visādi mikimausu un dzīvnieciņu kostīmi, kuri arī aizsedz seju un augumu. Un ieguva papildu svaru arī citādu «tikumisku» aizliedzēju argumenti, piemēram, ja jau sievietēm aizliedz aizsegt ķermeni, tad loģiski būtu aizliegt to arī pārmēru atkailināt.
Brīvā valstī nekad nebūs iespējams noteikt visiem pieņemamus tikumības priekšrakstus, bet jebkādi aizliegumi vienmēr būs jāsamēro ar indivīda tiesībām. Ir labi, ka prezidents ierosina sākt diskusiju par sejas aizsegšanu, pirms tā ir kļuvusi par problēmu arī Latvijā. Tas var palīdzēt sabiedrībai nošķirt ksenofobiskus un klaji rasistiskus argumentus, kuri, nav šaubu, arī izskanēs, pirms jautājums nonāks (bet, jācer, nemaz nenonāks) Saeimā.
Komentārs 140 zīmēs
Domino lielais kauliņš. Magonis zaudē amatu Latvijā, un savējo var zaudēt arī Krievijas dzelzceļa prezidents Jakuņins.
Ātrā tiesa. Norvēģijā piespriests cietumsods pirms divām nedēļām reibumā aizturētajam airBaltic otrajam pilotam un divām stjuartēm.
Ķeriet agresoru! Krievijas ārlietu ministra Lavrova brīdinājums par it kā gaidāmo Ukrainas uzbrukumu var nozīmēt, ka Kremlis ir sagatavojis jaunu militāru operāciju.
Bažas par islāmistu ekstrēmismu
Aptaujāto skaits, kas atzīst, ka ļoti nobažījušies par potenciālu islāmistu ekstrēmismu savās valstīs
(Šāda aptauja rietumvalstīs notika arī 2011.gadā, bet atsevišķās zemēs ar lielu musulmaņu īpatsvaru – 2013.gadā)
Pew research center globālā aptauja, 2015
Saskatīt cilvēku
Neviena etniskā vai sociālā grupa nav viendabīga masa, bet gan domāt un just spējīgi indivīdi
Padomju Savienība un nacistiskā Vācija 1939.gada 23.augustā parakstīja slepenu vienošanos, sadalot Ziemeļaustrumeiropu ietekmes zonās. Kopš 2009.gada Eiropas Savienība šajā dienā piemin abu lielvaru upurus, nosodot totalitāro valsts pārvaldes formu.
Totalitārisma raksturīgākā iezīme ir varas vēlme kontrolēt visus indivīda dzīves aspektus gan publiskajā, gan privātajā telpā; cilvēka tiesības un dzīvība tiek upurēta noteiktiem ideoloģiskiem principiem atbilstošas sabiedrības veidošanai – atsevišķi indivīdi nav svarīgi, svarīga ir vienīgi to piederība konkrētai grupai. Šāda domāšanas struktūra lieti noderēja, lai atbrīvotos no cilvēkiem, kuri attiecīgo ideoloģiju skatījumā bija sabiedrības labbūtībai kaitīgi.
Katra no totalitārajām varām ienaidnieku identificēšanai izmantoja citu kritēriju: Vācijā tā galvenokārt bija rase, PSRS – šķira. Būtisks ir kopīgais: par ienaidniekiem pasludinātās grupas tika stigmatizētas kā sabiedrībai kaitīgas, uz tām attiecinot īpašības, kādas piemīt nevis cilvēku grupām, bet gan konkrētiem indivīdiem.
Noteiktu etnisko vai sociālo grupu stigmatizācija diemžēl nav tikai PSRS vai nacistiskās Vācijas īpatnība. Mūsdienu Eiropā šo metodi lieto gan atsevišķi mediji, gan noteikti politiķi. Lai gan viņu mērķis nav totalitāras valsts veidošana, tikai savas popularitātes celšana, šī retorika tomēr ir bīstama. Tēlaini izsakoties, etnisko vai sociālo grupu stigmatizācija ir ceļš, pa kuru ejot, varam gluži neviļus nonākt tur, kur Eiropa ir pabijusi savas vēstures tumšākajos brīžos.
Tādēļ jo svarīga ir kritiska pieeja politiķu un mediju piedāvātajiem domāšanas modeļiem.
Piemēram, britu labējās partijas regulāri izmanto cilvēku bailes no svešā, vēršoties pret migrantiem no Austrumeiropas, tajā skaitā latviešiem. Atbraucēji tiek raksturoti kā slinki, zaglīgi un vardarbīgi. Mēs, latvieši, zinām, ka mūsu vidū ir dažādi cilvēki, un paši sevi kopumā nedz par zaglīgiem, nedz par vardarbīgiem neuzskatām. Tomēr, kad mūsu pašu politiķi un mediji stāsta, ka bēgļi Latvijā atnesīs noziedzību un netīrību, mēs esam gatavi noticēt. Kad Latvijas pilsonis Lielbritānijā nogalina četrpadsmitgadīgu meiteni, mums šķiet absurdi, ka britu interneta komentētājs var visus latviešus nosaukt par deģenerātiem. Tomēr, uzzinot, ka Zviedrijā eritrejiešu bēglis izdarījis slepkavību, mēs pieļaujam iespēju, ka bēgļi lielākoties ir noziedzīgi. Tādējādi neapzināti pieņemam, ka patvēruma meklētāji kā sociāla grupa kaut kādā veidā ir atbildīga par indivīda rīcību, un šā indivīda īpašības attiecinām uz cilvēku miljoniem. Mēs aizmirstam, ka patvēruma meklētāji nāk no dažādām valstīm, pieder dažādām ticībām un runā dažādās valodās. Aizmirstam, ka viņu dzīves gājumi, uzskati un mērķi atšķiras, tāpat kā atšķiras mūsējie, jo cilvēki nekad nav viendabīga masa, bet domāt un just spējīgi indivīdi.
Tas, ko katrs no mums ar šo atziņu iesāk, ir individuāla izvēle. Varam atbalstīt vai neatbalstīt bēgļu uzņemšanu, bet tas ir jādara, apzinoties, ka runājam par cilvēkiem, nevis abstraktu, sabiedrībai kaitīgu grupu.
