Žurnāla rubrika: Kultūra

Tik talantīgs, tik traģisks

Posted on augusts 20, 2014 by - Afiša

Pasaulē zināmākā latviešu mākslinieka Gustava Kluča visu laiku bagātīgākā izstāde Arsenālā – 300 darbu

Maza auguma, bet spēcīgs vīrs naģenē un gaišā, klumzīgā militāra stila uzvalkā ar apbružātiem šņorzābakiem kājās atspiedies pret sētu kopā ar latviešu draugiem Krievijā – māksliniekiem Kārli Veidemani, Kārli Johansonu, Voldemāru Andersonu. Apaļa lauku puikas seja, bedrīte kreisajā vaigā. Šī fotogrāfija Gustava Kluča retrospekcijā Kāda eksperimenta anatomija rāda ievērojamo latviešu avangardistu tādu, kāds viņš, 1915.gadā iesaukts latviešu strēlnieku pulkā cara armijā, ieradās Pēterburgā un pēc tam Maskavā.

Izstādes kuratore Iveta Derkusova kārtojusi viņa darbus astoņās sadaļās – lai raksturotu, kā mākslinieks attīstās, kā mainās viņa tēmas un tehnikas. 1918.gada eļļas glezna, Kremļa dārzs ar koku ēnām, ko Klucis bija vērojis, sarkano strēlnieku rindās sargādams Ļeņinu, ir klasiskas glezniecības paraugs. To Valmieras pievārtes Ķoņos augušais Klucis paspēja iemēģināt jau Rīgas pilsētas mākslas skolā pie Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša, Jāņa Roberta Tillberga. Pirmos darbus viņš vēl parakstīja latviski. 

Maskavas «Vkhutemasā» (Augstākā mākslinieciski tehniskās darbnīca – uz jauno, eksperimentālo mākslu orientēta augstskola, ko varētu pielīdzināt Bauhaus skolai Vācijā) latvietis divos gados iemēģina roku, kā viņš pats 1937.gadā raksta autobiogrāfijā, «visādos ismos»: impresionismā, supremātismā, kubismā. Nonāk pie savas unikālās vizualitātes: fotomontāžas, abstrakcionisma, kur nojauktas robežas starp grafiku, arhitektūru, fotogrāfiju.

«No šejienes mērāms fotomontāžas sākums PSRS,» ar parasto zīmuli krievu valodā Klucis ambiciozi rakstījis pie 1919.gadā tapušās Dinamiskās pilsētas fotoreprodukcijas. Melns aplis, ap kuru griežas celtnieki un debesskrāpji. Kolāža ar foliju, raupju papīru, krāsu un, protams, fotogrāfiju ir tik dinamiska, ka rada šķietamas kustības efektu.

1922.gada tribīņu un skaļruņu sērija jau dekorēta ar propagandas uzrakstiem: «Ekrāns, tribīne, kiosks Oktobra revolūcijas 5.gadadienai» krievu valodā vai «Lai mūžam dzīvo proletariāts!» angliski – šajā gadā Maskavā notiek Kominternes kongress. Klucis bija avangardists arī Krievijas avangardā, politisko pasūtījumu izpildīja tehnoloģiski unikāli un ļoti talantīgi. Prasmīgi sintezējot fotomontāžu, krāsu, tekstu, faktūras, viņš panāk, ka arī politiskie plakāti ar industriālām ainavām un simboliskiem, palielināta mēroga jaunās sabiedrības pozitīvo varoņu attēliem atdzīvojas kā kinofilma. Izstādē ir fotogrāfijas, kurās redzams pats Klucis, iemēģinot pozas plakātu tēliem.

1924.gadā, kad nomirst Ļeņins, mākslinieks piedalās revolūcijas vadoņa ikonizēšanā, veidojot fotomontāžas dažādiem preses izdevumiem.

30.gados poētisms no viņa darbiem pamazām pazūd, tie kļūst robusti tāpat kā totalitārisma ideoloģija: plakātu mērogi ir grandiozi, cilvēku portreti nedzīvi, retušēti līdz zīmējumam. 20.gadu radošā brīvība ir izrādījusies tikai ilūzija, māksla kļūst arvien reglamentētāka. «Sveicam strādnieciski zemniecisko padomju armiju – padomju robežu uzticamo sargu!» – tā Klucim, piemēram, 1935.gadā jāraksta pie Staļina un Vorošilova dubultportreta, zem kura Kremļa fonā brauc tanki un maršē karavīri. 1937.gadā viņš pat tiek palaists uz ārzemēm – ir viens no PSRS paviljona māksliniekiem Vispasaules izstādē Parīzē. Neviens vēl nenojauš, ko jau pēc gada ar viņu izdarīs režīms.

Kaut gan Kluča pēcteči vēl ilgi kopēs viņa tehnoloģijas, pašam latvietim valsts pasūtījumu straume 30.gadu otrajā pusē apsīkst. Viņš glezno dabas ainavas Maslovkas rajona mākslinieku pilsētiņā, kur 1935.gadā viņam ar sievu, arī avangarda mākslinieci Valentīnu Kulaginu piešķirts dzīvoklis. Arsenāla izstādē redzami divi Valentīnas portreti, arī glezna ar viņu dēla Edvarda šūpuli. Pateicoties sievai, pasaulē lielākā Gustava Kluča darbu kolekcija – kopā ar albumos ielīmētajām kompozīcijām ap 500 vienību – atrodas Latvijā. Kulagina to LNMM uzdāvināja pēc tam, kad 1959.gadā Rīgā bija apmeklējusi izstādi latviešu māksliniekiem – sarkanajiem strēlniekiem, kuri starpkaru periodā strādājuši Krievijā, represēti un gājuši bojā. Par viņiem atkal drīkstēja runāt tikai tāpēc, ka bija sācies Hruščova atkusnis. Rīga bija pirmā. Kulagina, kas ilgos piespiedu klusēšanas gadus apzinājās Gustava Kluča talantu, to novērtēja.

Arsenāla izstādē gan iekļauti arī ļoti reālistiski darbi, ko pat grūti identificēt ar avangardistu Kluci. 1936.gadā viņš Maskavas latviešu kultūras biedrības Prometejs uzdevumā apbraukāja latviešu apdzīvotās vietas Krievijā. Rūpnīcās, ko Pirmā pasaules kara laikā no Rīgas evakuēja ar visiem strādniekiem, gleznoja latviešu darba trieciennieku portretus. Prometeja izdevniecības grāmatai zīmēja latviešu ornamentu un tautastērpu paraugus, kas diemžēl palika uz papīra – jau 1937.gadā Prometeja darbiniekus arestēja. 1938.gadā «Nacionālā operācija pret latviešiem» nesaudzēja arī Kluci. «Šausmīga nakts, pēc kuras ir ilgu gadu totāla neziņa,» rezumē mākslinieka pētniece Derkusova. Viņa sievai tikai 1956.gadā, pēc Staļina nāves, izsniegta fiktīva miršanas apliecība – Kluci 1944.gadā soda nometnē it kā piemeklējusi sirdstrieka. Kulagina nomira 1987.gadā, tā arī neuzzinot par vīra patieso likteni – 1938.gada 26.februārī viņš tika nošauts Butovas poligonā Maskavas apgabalā.

Kāda eksperimenta anatomija.

No 23.augusta līdz 26.oktobrim LNMM izstāžu zālē Arsenāls Vecrīgā, Torņa ielā 1

 

Dziesmas bija vienīgais ierocis

Posted on augusts 20, 2014 by - Intervija

Nevardarbīgas politikas vēsturē Baltijas valstis ir vienīgās, kas neatkarību atguva dziedot, saka Vašingtonas Universitātes profesors Guntis Šmidchens, kurš pētījis latviešu, lietuviešu un igauņu Atmodu 

Kad 1989.gada 23.augusta pievakarē aptuveni divi miljoni igauņu, lietuviešu un latviešu sēdās autobusos, lai dotos uz dažādām vietām apmēram 600 kilometru garā ceļa posmā no Tallinas līdz Viļņai, tādējādi pievēršot pasaules uzmanību Molotova-Ribentropa paktam, viņi ņēma līdzi tikai radio, nacionālos karogus un dziesmas. Tautasdziesmas un ziņģes, koru mūzikas skaistākie skaņdarbi, jaudīgas roka dziesmas, dziesminieku balādes un baznīcas lūgšanas bija Baltijas valstu Atmodas lielākais spēks ceļā uz neatkarību. Tas bija laiks, kad ļaudis bieži dziedāja asarām acīs, taču jutās vienoti un vareni. «Tautai, kas taisa savu revolūciju dziedot un smaidot, vajadzētu būt cēlam piemēram visiem,» 1988.gada jūnijā rak-stīja igauņu žurnālists Heincs Valks rakstā, kura nosaukums bija «Dziesmotā revolūcija». Tas deva nosaukumu Baltijas valstu Atmodas kustībai.

Guntis Šmidchens, 90.gadu sākumā kā Indiānas Universitātes folkloristikas students būdams šīs revolūcijas aculiecinieks, jau toreiz bija pārsteigts par cilvēku drosmi. Viņš joprojām atminas televīzijā redzētos kadrus, kā padomju tanki brauc virsū cilvēkiem, kas, saķērušies elkoņos, stāv Viļņas televīzijas torņa priekšā. Viņiem nebija citu ieroču, tikai dziesmas. Tomēr pēcāk visos pētījumos par Baltijas valstu neatkarības atgūšanu lielākā uzmanība tika vērsta uz atdalīšanos no PSRS, parlamenta un valdības veidošanos. Guntis Šmidchens, tagad Vašingtonas Universitātes asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs, ir vienīgais, kurš vairāk nekā 20 gadu pētījis dziesmas kā Baltijas valstu nevardarbīgas pretošanās kustības galveno spēku. Šogad viņa pētījums izdots grāmatā Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā.

Ar ko dziesmotā revolūcija atšķiras no citiem nevardarbīgas politikas notikumiem?
Dziesmas ir skanējušas arī citos nevardarbīgas politikas notikumos, piemēram, Amerikā pilsoņu tiesību kustībā [afroamerikāņu cīņa 50. un 60.gados pret segregāciju un diskrimināciju]. Taču Baltijas valstīs tika skaidri pateikts – mūsu ierocis ir dziesma. Tā nav jauna doma, jau Auseklis Beverīnas dziedonī skandināja par dziesmu varu, kas atsita bultas, aizdzina karu un izglāba tautu. Arī igauņu tautasdziesmās ir «dziesmu varas» tēma. Baltijas valstu dziesmotajā revolūcijā dziesmas kļuva par galveno simbolu, kas citviet bija baltā krāsa vai ziedi. Tas ir kaut kas unikāls pasaules vēsturē.

Tikai tagad, kad esmu pabeidzis savu darbu, saprotu, ka dziedāšana nekad nav analizēta pasaules politikas un vēstures pētījumos, jo dziesmas ietekme nav izmērāma. Pētot dziesmotās revolūcijas vēsturi, parasti raksta parlamentārās kustības vēsturi. Jautājumu, vai un kāpēc bija vajadzīgas dziesmas, vēsturnieki un politologi nespēj izskaidrot.

Taču aizmirst par dziesmām nedrīkst! Kad 1991.gadā notika nopietna vardarbība pret tautas kustību, piemēram, Lietuvā, politiķus no karavīriem tankā aizstāvēja desmitiem tūkstošu neaizsargātu cilvēku. Nebūtu viņu, parlamentāriešus būtu viegli iznīcināt, ietekmēt vai uzpirkt. Tas nebija pūlis vai masa. Katrs no šiem cilvēkiem bija individuāli pieņēmis lēmumu stāvēt pretī tankiem.

Vai dziesmotajai revolūcijai ir laika rāmis? 
Nav. Vairākums uzskata, ka tas ilga no 1988.gada pavasara līdz tā paša gada rudenim, tad sākās parlamentārā kustība. Taču es 1990.gada vasarā biju Dziesmusvētkos Igaunijā un Latvijā. Es zinu, ka dziesmotā revolūcija īstās, pašpārliecinātās sliedēs iegāja tikai Dziesmusvētkos. Tai vēl bija pārbaudījumi no 1991.gada janvāra līdz pat augustam. Cilvēkiem bija izvēle: atriebties par nogalinātajiem lietuviešiem un latviešiem vai uzticēties savam ierocim – dziesmai. 

Es uzskatu, ka dziesmotā revolūcija sākās tad, kad cilvēki atļāvās dziedāt nacionālās dziesmas un pacelt nacionālos karogus, kas notika 1988.gada pavasarī un vasarā. Dziesmotās revolūcijas sākums ir brīdis, kad cilvēki sāka skaidri runāt par Baltijas valstu neatkarību. 

Lai gan var arī teikt, ka revolūcija sākās jau agrāk. Varbūt 1985.gadā, kad Dziesmu-svētkos aizliedza diriģēt Haraldam Mednim un no programmas svītroja Jāzepa Vītola un Ausekļa Gaismas pili, bet koris izsauca Medni un nodziedāja viņa diriģētu Gaismas pili. Tas bija protests, sacelšanās. Igaunijā līdzīgs gadījums bija jau 1960.gadā, kad koris gribēja dziedāt Mana tēvzeme. Toreiz koristi paši uzsāka šo dziesmu, līdz komponists Gustavs Ernesakss ņēmās diriģēt.

Bet varbūt dziesmotā revolūcija sākās tūlīt pēc kara, kad tika atjaunota Dziesmusvētku tradīcija? Varbūt vēl agrāk, 19.gadsimta beigās, kad latvieši, spītējot pārkrievošanas politikai, rīkoja Dziesmu-svētkus? 1895.gada Dziesmusvētkos Krievijas ortodoksālās baznīcas metropolīta, pārkrievošanas politikas aizstāvja runu koris nepieļāva, dziedādams Dievs, sargi ķeizaru! Jau tajos Dziesmusvētkos atskanēja Jāzepa Vītola Beverīnas dziedonis ar Ausekļa dzejā un rakstos pausto pārliecību – mūsu tauta neaptraipa zobenus ar cilvēku asinīm, tās ierocis ir dziesma. 

Vai taisnība, ka Igaunijā par dziesmotās revolūcijas sākumu uzskata rokmūzikas festivālu 1988.gada pavasarī?
Jā! Maijā notika rokmūzikas festivāls, kur skanēja jaunas dziesmas par tēvzemi, klausītāji pacēla divus Igaunijas karogus. Tad jūnijā notika Nakts dziesmu festivāls, kurā jau plīvoja simtiem zilmelnbalto karogu. Tieši pēc šiem notikumiem igauņu žurnālists Heincs Valks uzrakstīja rakstu par dziesmoto revolūciju. Es to uzskatu par zīmi, ka cilvēki Baltijā skaidri apzinājās, kas ir viņu ierocis. Dziesmas kopā ar nacionālajiem karogiem deva nepārprotamu signālu, ka tie vairs nav padomju dziedātāji. 

Pētījumā lielu uzmanību pievēršat Dziesmusvētkiem un koru mūzikai padomju gados. Kāpēc? 
Dziesmās bija iespēja palikt ārpus padomju ideoloģijas un tās ietekmes. Bija melu dziesmas un bija dziesmas par patiesību. Dziesmā Pūt, vējiņi! nav nekā pretpadomiska, bet tā ir patiesa. Nedarīdami neko pretlikumīgu, cilvēki ignorēja sociālistiskā reālisma likumus.

Interesanti, ka pirmo pēckara gadu Dziesmusvētku repertuāra veidotāji jutās stipri brīvāki nekā vēlākajos padomju okupācijas gados. Piemēram, Igaunijā 1947.gada Dziesmusvētkos pirmajā dienā dziedāja PSRS himnu un pāris propagandas dziesmu, bet otrajā dienā dziedāja tikai igauņu dziesmas. Igauņi par to samaksāja – trīs no četriem virsdiriģentiem tika apcietināti un izsūtīti uz Sibīriju. 1950.gada Dziesmusvētkos atskanēja tikai pāris pirmskara dziesmu. Taču vēlāk svētku repertuārs paplašinājās un, uzskatu, nostiprināja nāciju. Tā bija atslēga latviešu, lietuviešu un igauņu identitātei. 

Kas dziesmās ir tāds, kas palīdz saglabāt nacionālo identitāti?
Padomju laikā dziesmas palīdzēja uzturēt pie dzīvības vēsturisko atmiņu. Kad represētie igauņu diriģenti atgriezās no izsūtījuma un atkal sāka vadīt korus, viņi varēja diriģēt jebkuru dziesmu, koristi viņus mīlēja, jo zināja, ko viņi ir pārdzīvojuši. Katrs saprata, ka tā nav padomju dziedāšana. Dziesmām ir apolitiski teksti. Tie nav veidoti pēc sociālistiskā reālisma likumiem. Daudzi dziedātāji arī stāsta, ka kora dziesmas rada īpašu sajūtu. Kora dziedātāji nekad neveido masu. Neatkarīgi no tā, vai diriģenta priekšā ir 30 vai 300 dziedātāju, katrs no viņiem ir individualitāte. Dziedot cilvēks gūst pašapziņu, saskaņu un vienotības sajūtu ar citiem dziedātājiem. Cilvēkiem, kuri dzied, mugura iztaisnojas. 

Pētot dziesmoto revolūciju, jūs esat kļuvis arī par nevardarbīgās politikas pētnieku. Kādas ir šādas pretošanās priekšrocības? 
Ienaidnieku var uzvarēt, viņu mainot. Liekot runāt viņa sirdsapziņai. Es ticu, ka [Mihailam] Gorbačovam bija sirdsapziņa. Labs piemērs ir Džohars Dudajevs, kurš, būdams PSRS gaisa spēku ģenerālis Igaunijā, noraidīja pavēli šaut uz iedzīvotājiem, kas pieprasīja Igaunijas neatkarību. Viņa sirdsapziņa neļāva likt armijai iziet ielās. 

Nevardarbīga pretošanās nodrošina ētisko pamatu visiem vēlākajiem lēmumiem. Ja politiskā cīņa uzvarēta, nogalinot pretiniekus, grūti izveidot demokrātisku iekārtu un valdību, kas pieņem opozīciju. Ar vardarbīgām metodēm pie varas nākušajiem ir smagi virzīt valsts attīstību cilvēcīgas demokrātijas sliedēs. 

Taču būtu muļķīgi uzskatīt, ka nevardarbīga pretošanās ir vienīgā pareizā. Ja holokaustā nepretotos, visus nogalinātu. Ukrainā tikai dažas uzvaras gūtas nevardarbīgām metodēm. Piemēram, internetā bija izplatīts video, kurā redzams, kā Ukrainas karaspēka vienība, neapbruņota, dziedādama soļo uz savu bāzi. Viņiem apkārt stāv bruņoti Krievijas algotņi. Ikvienam ir izvēle – šaut vai nešaut, un viņš izvēlas nešaut uz neapbruņotiem, dziedošiem karavīriem. Tā ir liecība, ka viņiem ir sirdsapziņa.

Līdz pat 1991.gadam nevardarbīgas pretošanās attaisnojās – upuru nebija. Kādi notikumi, jūsuprāt, janvārī izraisīja asinsizliešanu? 
Gan 1991.gada janvārī, gan jūlijā, kad padomju specvienība Medininku robežkontroles punktā nogalināja septiņus lietuviešus, galvenais mērķis bija iebiedēt. Ja Viļņā, publiskā vietā, nogalina 13 cilvēkus, ir cerības, ka pārējiem būs bail. Taču reakcija bija pretēja. Kad televīzijā bija redzams karavīru uzbrukums Viļņas televīzijas un radio komitejai un Preses namam, katrs lietuvietis varēja izvēlēties – iet sargāt televīzijas torni vai ne. Šermuļi iet pār kauliem, skatoties, kā iepretim karavīriem stāv elkoņos sadevušies civiliedzīvotāji un dzied. Bija redzams kadrs, kā krievu karavīrs ar automātu šauj pa cilvēkiem. Lietuviešus tas nevis nobiedēja, bet mudināja plūst uz Viļņu, lai aizstāvētu parlamentu.

1991.gada janvārī Rīgā redzējām, ka nebija tā – mēs, latvieši, šeit, bet viņi, lietuvieši, tur. Vēršanās pret lietuviešiem bija vēršanās arī pret latviešiem. Faktiski Atmodas kustības centrs bija Lietuvā. Ja lietuviešu atmodas gars būtu salauzts, būtu iespējams apspiest arī latviešus un igauņus. Nesalauza.

Baltijas ceļā, tāpat kā citos Atmodas laika pasākumos, cilvēki sāka dziedāt spontāni. Vai jums izdevās izpētīt, kādas dziesmas dziedāja visbiežāk? 
Dziesmu bija simtiem. Ne zinātnieks nosaka to, kuras bija svarīgākas. Jāļauj pašiem cilvēkiem to noteikt. Kad Smitsona institūts, 1998.gadā Vašingtonā rīkojot Tautas dzīves festivālu, nolēma atzīmēt dziesmotās revolūcijas desmitgadi un uzaicināt uz ASV pārstāvjus no visām Baltijas valstīm, man bija izdevība no pašiem igauņiem, lietuviešiem un latviešiem dzirdēt, kuras ir viņiem svarīgākās Atmodas dziesmas. Baltijas valstu ļaudis divas nedēļas, no Jāņiem līdz pat 4.jūlijam, rādīja amerikāņiem nacionālās gadskārtu ieražas, amatnieku prasmes, tautastērpus, dejas un dziesmas. 4.jūlijā, kad amerikāņi svin Neatkarības dienu, Vašingtonas alejā, kur reiz ar slavenām runām uzstājies ASV prezidents Džons Kenedijs un cilvēktiesību kustības aktīvists Martins Luters Kings, uzaicinājām baltiešus nodziedāt viņiem svarīgākās dziesmas. Igauņi nodziedāja piecas, latvieši – septiņas, lietuvieši – sešas. Latvieši sāka ar Spīguļo, saulīt! un beidza ar Daugav’ abas malas. Dziedāja arī Ai, bāliņi, Nav skaitā lieli mūsu pulki, Div’ dūjiņas gaisā skrēja, Kungs, kas zāles čukstus dzirdi un izmirušās senprūšu tautas dziesmu Ei, skīja, skīja.

Es toreiz biju tulks latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, tulkoju arī dziesmu vārdus. Šajā pētījumā Dziesmu vara esmu iztulkojis aptuveni simt dziesmu, lai visi varētu uzzināt, par ko baltieši dzied. Ar padarīto esmu apmierināts. Ārpus grāmatas nav palikusi neviena dziesma, ko baltieši uzskata par svarīgu.

Vai taisnība, ka Lietuvā vairāk nekā Igaunijā un Latvijā tika dziedātas baznīcas dziesmas?
Lietuviešiem populāras bija mežabrāļu dziesmas, kara dziesmas. Tās ir ļoti spēcīgas. Bet 1991.gada janvārī, arī agrāk, bieži tika dziedāta lūgšana Marijai. Savukārt latvieši reti dziedāja kristīgās ticības dziesmas, bet igauņiem nebija nevienas kara dziesmas. 

Kas jūs studiju gados pamudināja pievērsties Baltijas valstu folkloras un kultūras pētniecībai? 
Manas ģimenes stāsts ir līdzīgs citu emigrē-jušo latviešu stāstiem – Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās, nonāca Vācijā «dīpīšu» nometnēs (angliski displaced persons jeb pārvietoto personu – red.). Tētis un mamma bija pusaudži, kad katrs ar savu ģimeni aizceļoja uz Ameriku. Tur satikās un apprecējās. Es piedzimu Čikāgā. 

Kaut kad 70.gadu beigās vai 80.gadu sākumā māsas vīrs no ceļojuma uz Tallinu atveda igauņu tautasdziesmu skaņu plati. Kad to uzliku, pirmo reizi dzirdēju igauņu dziesmas. Uzreiz jutu – gribu šo valodu iemācīties. Precīzi atceros, kā klausījos plati, un dziesmas mani fascinēja. Līdzīgas bija sajūtas, kad uz Čikāgu atbrauca folkloras ansamblis no Lietuvas. Tās nav racionāli izskaidrojamas sajūtas, kuru dēļ iemācījos igauņu un lietuviešu valodu. 

Jūs esat viens no retajiem cilvēkiem, kas Atmodas laikā paspēja pabūt visās trijās Baltijas valstīs. Kā jums tas izdevās? 
Mana specialitāte ir folkloristika. Amerikā tā tiek uzskatīta par vienu no antropoloģijas jomām. Bet ASV antropologi ir pārliecināti, ka par cilvēkiem nevar rakstīt, ja viņi nav satikti. Tādēļ es 1991.gada rudenī braucu uz Viļņu, lai trīs mēnešus diendienā būtu kopā ar folkloras kopu Ratilio. Dzīvoju ar lietuviešiem kā ansambļa dalībnieks un novērotājs, mācījos arī dziedāt. Igaunijā trīs mēnešus pavadīju ar folkloras ansambli Leegajus, savukārt Latvijā biju kopā ar folkloras draugu kopu Skandinieki. Toreiz mans nolūks bija uzrakstīt Baltijas valstu folkloras kustības vēsturi, par dziedātājiem un dziedāšanas tradīcijām mūsdienās. Tā bija manas disertācijas tēma.

Kā jums izdevās Vašingtonas Universitātē izveidot Baltijas studiju programmu, kur apgūst mazu tautu valodas, folkloru un kultūru? 
Tas nebija grūti. Skandināvijas studiju departamentā, pirms tajā izveidoja latviešu, lietuviešu un igauņu valodas studiju programmas, bija lielas debates, vai Somija ir Skandināvijas valsts un vai vajadzīgs somu-ugru valodu profesors. Kad jau bija akceptēta somu valodas un kultūras pētniecība, universitātē nolēma pētīt visu Skandināvijas valstu un Baltijas valstu reģionu. Vašingtonas Universitātē nebija debašu, kuras tautas kultūra ir vai nav svarīga. Ja māca dāņu valodu, jābūt iespējai apgūt arī latviešu valodu. Tikai tad, kad programmas pamati jau bija izveidoti, mani uzaicināja to vadīt, jo pratu visas trīs Baltijas valstu valodas. Jau pirmajā studiju programmas gadā pieteicās 25 studenti. 

Jūsu grāmatu izdevusi Vašingtonas Universitāte, un pagaidām tā lasāma tikai angliski. Vai sāktas sarunas ar kādu izdevniecību par grāmatas tulkošanu latviski? 
Nav! Bet es gribētu tulkojumu, lai būtu vairāk cilvēku, ar kuriem sarunāties par šo tēmu. Man viņi ir vajadzīgi.

5 sirdij tuvākās dziesmas

Veljo Tormisa aranžētās somugru tautasdziesmas Ingrijas vakari un Jāņu dziesmas
Latviešu tautasdziesmas Divējādi saule tek un Lakstīgala kroni pina
Lietuviešu tautasdziesma Ūļoj bitīte

CV

Asociētais profesors Vašingtonas Universitātes (Sietlā) Skandināvijas studiju departamentā
Dzimis 1963.gadā Čikāgā, ASV
1985.gadā beidza Nortvesternas Universitāti ar bakalaura grādu lingvistikā un krievu literatūrā, turpināja studijas Indiānas Universitātē
1988.-1989.gadā ieguva maģistra grādu folkloristikā un Krievijas un Austrumeiropas studijās
Kopš 1993.gada strādā Vašingtonas Universitātē Sietlā
1996.gadā ieguvis doktora grādu folkloristikā
Publicējis rakstus par latviešu emigrantu ģimenēm, Baltijas tautu nacionālajiem varoņiem, J.G.Herderu un lietuviešu tautasdziesmām, lietuviešu partizāniem

Ir iesaka

Posted on augusts 13, 2014 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


Līdz 7.septembrim. IZSTĀDE. ARTAPESTRY3 DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ. Gobelēna audumiem ir sena un tradīcijām bagāta vēsture, to atgādina vērienīgā starptautiskā izstāde, kurā var apskatīt piecdesmit tekstīliju, ko veidojuši 38 mākslinieki. Lnmm.lv

14.-17.augusts. FESTIVĀLS. SATTA PAPĒ. Alternatīvās mūzikas saiets no Lietuvas pārcēlies uz Latviju – DJ seti un elektroniskā mūzika, hiphops, dub un postroks. Uzstāsies pagājušā gada Satta Beatmakers Battle uzvarētājs Niklāvz, Dirty Deal Audio komanda, citi indie elektronikas mākslinieki. Biļetes cena 42-47 €. Bilesuparadize.lv

15.augusts. KONCERTS. GORANS BREGOVIČS DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Latvijā atkal «spridzinās» Balkānu mūziķis Gorans Bregovičs un viņa Kāzu un bēru orķestris. Savīsies īstens tradicionālo kultūru kokteilis – bulgāru mūzikas polifonija, pareizticīgās baznīcas dziedājumi, ebreju un arābu melodijas, citu tautu mūzikas elementi. Biļetes cena 10-60 €. Bilesuparadize.lv

16.-21.septembris. JĀPĒRK BIĻETES! MASKAVAS GOGOĻA CENTRA IZRĀDES NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Rīgā ar divām izrādēm viesosies režisora Kirila Serebreņņikova vadītais Maskavas Gogoļa centrs. Teātra gardēžiem iespēja noskatīties divas izrādes – Serebreņņikova un Dāvida Bobē veidoto Metamorfozes un Vladislava Nastavševa Mēdeju, kuras titullomā ir Guna Zariņa. Teatris.lv, Bilesuparadize.lv

Jaunākās filmas

Posted on augusts 13, 2014 by - Kino

 


ooo Simt soļu ceļojums / The Hundred-Foot Journey
Zviedru režisora Lases Halstrema (Kas nomāc Gilbertu Greipu) filma Simt soļu ceļojums ne brīdi neizliekas par kaut ko vairāk kā sirsnīgu, laba garastāvokļa lenti. Sižets par jaunatvērta indiešu ēstūža īpašnieku stīvēšanos ar kaimiņu Michelin zvaigžņotā restorāna īpašnieci (lieliskā Helēna Mirena) atgādina te modernu pasaku, te kulināru pelnrušķītes stāstu un valdzina ar labestību un pat dzirkstīgu humoru. Atsauc atmiņā Halstrema 2000.gada hitu Šokolāde ar Džoniju Depu un Žiljetu Binošu. Kino no 15.augusta.

oo Lūsija / Lucy
Lūsija ir kārtējais apliecinājums franču režisora Lika Besona tīksmei pret ieročus vicinošām taisnības aizstāvēm (atcerieties Leonu un Piekto elementu). Naivs, uzpumpēts pseidozinātniskais trilleris par titulvarones transformēšanos neapturamā supersievietē. Lai gan sižeta pārspīlējumi ļauj viegli smīnēt, nebūs melots, ka brīžiem šis farss ir pat intriģējošs. Kino no 15.augusta.

oooo 2 dienas Parīzē / 2 Days in Paris
Lieliskā Džūlijas Delpijas 2007.gada romantiskā komēdija par kultūršoku Parīzē un attiecībām, kuras «pēcgaršu» mazliet samaitāja neizdevies turpinājums 2 dienas Ņujorkā. Šī lente ir asprātīga un gaumīga komēdija, kurā režisore un aktrise Delpija, filmējot arī savus vecākus, veselīgi paironizē par parīziešiem un tos apvijošajiem stereotipiem. 2 dienas Parīzē ievada filmu ciklu Eiropa iedvesmo Ameriku – Esplanādē turpmākos vakarus būs redzamas arī citās Eiropas metropolēs norisoši kinostāsti. Kultūras vasarnīcā Esplanādē 16.augustā plkst.23.

ooo Sapņu komanda
Lai gan šis vietējais «kases grāvējs» par Latvijas basketbola izlases negaidīto triumfu raisa stipri pretrunīgas jūtas, tomēr ir prieks gan par stāstu, ko lentes veidotāji izcēluši uzmanības saulītē, gan par pašmāju filmas spēju tik vērienīgi piepildīt kinozāles. Kultūras vasarnīcā Esplanādē 20.augustā plkst.22.30.

Meistardarbs muzejā

Posted on augusts 13, 2014 by - Recenzija

Alvja Hermaņa izrāde Trubadūrs Zalcburgas festivālā – dzīres acīm un ausīm

Kad pāris dienas pirms Alvja Hermaņa Trubadūra pirmizrādes kultūras portālam Arterritory.com Zalcburgā intervēju prominento mākslas galeristu Tadeušu Ropaku (Thaddaeus Ropac), mūsu saruna aizvirzījās arī līdz Zalcburgas festivālam. Uzzinot, ka došos uz  Trubadūru (Il Trovatore), elegantais Ropaks, kurš mākslas tirgū virtuozi žonglē ar tādiem laikmetīgās mākslas scēnas korifejiem kā Kīfers, Bāzelics, Gilberts un Džordžs, sajūsmā izsaucās: «Wow!» Es pat nevarot iedomāties, kāda ap to ir ažiotāža. Melnajā tirgū biļetes uz pirmizrādi maksājot 2000-3000 eiro. Bet tā esot Zalcburga. Pilsēta, kurā izcila mūzika vietējiem nozīmē visu. Vērojot vakartērpu un briljantu blīvumu Zalcburgas ielās, kosmiskās biļešu cenas neizbrīna. Tāpat kā sarkanais paklājs, kas simboliski savieno operas ēku ar iepretim esošo šampaniešu bāru. 

Hermaņa iestudējumam ir liela nozīme arī Zalcburgas festivāla kontekstā. Šī Verdi opera te nav iestudēta kopš 1962.gada. Toreiz sensāciju izsauca leģendārā austriešu diriģenta Herberta fon Karajana interpretācija, kurš bija gan iestudējuma režisors, gan diriģents. Ne velti pavecāka kundze, kas Hermani uzpazinusi Zalcburgas tirgū, retoriski jautājusi: «Redzēsim, vai jums izdosies pārspēt Karajanu.» 

Ažiotāžu veicinošs faktors, protams, ir daudz aprakstītā zvaigžņu komanda. Krievu soprāns Anna Ņetrebko Leonoras lomā, Plasido Domingo kā grāfs Luna un izcilais Daniēle Gati (Daniele Gatti) pie Vīnes filharmoniķu diriģenta pults. Visi trumpji, ko vien var vēlēties.

Tomēr vislielākā intriga – kā izstāstīt stāstu, kas uz pasaules operu skatuvēm izdzīvots jau kopš 1853.gada. Ne velti izrādes darbību Hermanis, kurš vienlaikus ir gan režisors, gan scenogrāfs, viltīgi pārcēlis uz muzeju, kas tikpat labi varētu būt Luvra, Prado, Ufici galerija vai kāda cita no leģendārajām pasaules mākslas krātuvēm, kur glabājas Il Trovatore norises laika – 15.gadsimta – šedevri. Izrāde sākas ar ikdienišķu muzeja dzīves ainiņu – gida pavadībā tajā sabirst kultūrekskursantu bariņš, kurš uzvedas tik atbruņojoši dabiski un brīžiem naivi, ka zālē sēdošajiem šajos tēlos nevilšus izdodas atpazīt sevi. Annas Ņetrebko (Leonora) zili piegulošajā kostīmiņā un brillītēs muzeja dežurantes ampluā šķiet pat izaicinoši seksīga. Klīstot pa šedevru piesātināto zāli, viņi liek atdzīvoties senajam, kaislību apvītajam stāstam. Tas it kā izkāpj no sastingušiem gleznu rāmjiem, iegūst miesu un apveidu. Tie, kas tikko bija muzeja darbinieki, pārtop gleznu varoņos, turpat uz skatuves saviem stīvajiem formastērpiem uzstiepjot piesātināta sarkanvīna krāsas renesanses laika ancukus. Mugurpusē pavirši aizkņopēti, tie nodevīgi atklāj, ka ceļojums laikā patiesībā ir tikai fikcija. 

Ik pa mirklim operas sižetam atbilstošā tematikā kāds no šedevriem iznirst no muzeja sienām un, gluži kā ar visjaunākajām tehnoloģijām aprīkotajās 21.gadsimta uberkolekcionāru krātuvēs, lēni un gandrīz meditatīvi izslīd priekšplānā, piešķirot izrādei papildu saturisko blīvumu un vizuālo dinamiku. Katrai gleznai ir savs stāsts, simbolu un kodu sistēma, ko mēs 21.gadsimta paviršības un sadrumstaloto zināšanu dēļ bieži nespējam nolasīt. Brīžiem tos vēl vairāk priekšplānā izvelk Inetas Sipunovas smalkās videoprojekcijas, kuru dēļ Zalcburgas festivāls pāris dienas pirms pirmizrādes iegādājies jaunus videoprojektorus. Runājot par savu nākamo iestudējumu – Pučīni operu Toska, kas pirmizrādi piedzīvos oktobrī Berlīnes Valsts operā -, Hermanis teicis: «Šeit, iespējams, izpaužas mans vecmodīgums. Uzskatu, ka operas uzvedumā mūzikas gars ir jāsapludina ar vizuālo garu. Tam, ko acis redz un ausis dzird, ir jāiet pa vienu kanālu. Tie nevar būt divi savā starpā konkurējoši kanāli, kā bieži novērojams. Tas ir visgrūtākais. Tā ir mīkla, kas man nedod miera.»

Tā vien šķiet, ka Trubadūrā Hermanis pietuvojies atminējumam. Izrāde ir mūzikas vizualizācija. Apbrīnojami smalkā tonalitātē niansētas dzīres acīm un ausīm, no kurām nav iespējams atraut acis. Pirmā cēliena otrajā pusē pēkšņi attopos, ka esmu sēdējusi gandrīz nekustīgi, mazliet paliekusies uz priekšu – kā vērojot spriedzes trilleri. Annai Ņetrebko šī ir trešā reize Leonoras lomā. Viņa  burtiski glezno ar balsi, kurā ir visas iespējamās krāsas un dziļums, šķiet, tai pieslēdzas viss ķermenis – katra kustība, žests. Turklāt veidam, kā viņa to dara, piemīt neticams vieglums. Šķiet, ka Ņetrebko dzied bez mazākās piepūles, cita starpā, viņa esot bijusi vienīgā no četriem galvenajiem solistiem, kas arī mēģinājumos dziedājusi ar pilnu atdevi.

Plasido Domingo šī ir otrā reize grāfa Lunas ampluā. 70. un 80.gados viņš bija Manriko. Varbūt tāpēc, ka izrādes ģenerālmēģinājums, ko es noskatījos, notiek necilvēcīgi agri – vienpadsmitos no rīta -, Domingo šķiet neiedziedājies, balsij it kā mazliet pietrūkst spēka. Tiesa, tā netrūkst viņa tēlam, un izrādes otrajā daļā viņš jau ir savā elementā. Domingo (72) vitalitāte, tehnika un balss rezerves ir apbrīnojamas, viņā ir kaut kas no renesanses ģēniju maģijas. Izcilas ir arī abas pārējās «bez piecām minūtēm zvaigznes» – itāļu tenors Frančesko Melo Manriko lomā un kanādiete Marija Nikola Lemjē (Marie-Nicole Lemieux) Azučenas lomā.

Itālim Daniēlam Gati šī ir pirmā reize, kad viņš diriģē Trubadūru. Veidam, kā viņš to dara, piemīt neticams jutīgums, brīžiem Gati liek orķestrim pieklust, ļaujot izskanēt Ņetrebko čukstiem, skatītājiem gluži nevilšus aizturot elpu, lai tikko manāmās vibrācijas netraucētu mūzikas baudījumam. Viņš it kā uztur, piešķiļ vēl papildu akcentu spriedzei, kas zālē neatslābst līdz pat izrādes beigām, eksplodējot ovācijās. 

Savā ziņā Hermaņa izrāde nav tikai izcils muzikāls un vizuāls baudījums, tas ir stāsts arī par to, kā atgūt ikdienas pārsātinājumu pārmākto spēju redzēt, saskatīt, ieraudzīt. Izrāde, kas atver acis, ausis, visas maņas un jutekļus. Iztīra kanālus.

Iespēja noskatīties izrādes ierakstu

15.augustā plkst.17 Medici.tv vai LTV 27.septembrī plkst.21.25

Latvji, brauciet jūriņā!

Posted on augusts 13, 2014 by - Afiša

Ainažu jūrskola svin 150 gadu jubileju

Redzēt pasauli un vēl labi nopelnīt – kurš gan to nevēlētos? Mūsdienās bezvīzu režīms un brīvā darbaspēka kustība nozīmē, ka daudziem tas vairs nav nerealizējams sapnis. Pirms 150 gadiem, kad gandrīz visi latvieši vēl bija zemnieki bez saimnieciskas patstāvības vai iespējām izvēlēties savu profesiju un dzīvesvietu, šāda iespēja liktos nesasniedzama utopija.

Taču pirms 150 gadiem mazā Vidzemes piejūras ciemā Ainaži, kura nosaukums esot saistīts ar lībisko vārdu «ainagi» jeb «vientuļš», tika dibināta skola, kas pavēra latviešiem un arī turpat tuvumā dzīvojošajiem igauņiem iespēju nokratīt feodālos žņaugus un iesoļot modernajā pasaulē, kurā katrs var brīvi meklēt savu ceļu uz labklājību. Šosestdien Ainažu Jūrskolas muzejs pierobežas pilsētā rīko svētkus, lai atzīmētu šo Latvijas vēsturē svarīgo notikumu.

Valdemāra apņēmība

1864.gadā, sekojot Krišjāņa Valdemāra aicinājumam, Ainažu turīgākie zemnieki saziedoja naudu, lai vietējā jūrnieka Jura Veides mājā izveidotu jūrskolu. Valdemāru visu mūžu nodarbināja jautājums, kā palīdzēt latviešiem iegūt turību, kas viņus atbrīvotu no materiālās, kulturālās un politiskās atkarības no baltvācu elites. Jau studiju gados Tērbatas Universitātē viņš saskatīja perspektīvas, kuras latviešiem pavērtu jūrniecība, un 1857.gadā Tērbatas vācu avīzē Inland publicēja savu pirmo rakstu par šo tematu: «Par latviešu un igauņu iesaistīšanu jūrniecībā.» Pēc tam kā cariskās Krievijas Finanšu ministrijas ierēdnis Valdemārs apceļoja Baltijas jūras krastus, pētot iespējas dibināt jūrskolas.

Krievijā līdz tam pastāvošās izglītības iestādes jūrniekiem bija dārgas, nepraktiskas un vienkāršajai tautai nepieejamas. Valdemārs gribēja panākt, lai tās dotu katram iespēju dzimtajā valodā apgūt jūrnieka, stūrmaņa vai pat kapteiņa kvalifikāciju.

Ainažnieki bija atsaucīgi un, pēc nostāstiem, esot pat garajās laivās veduši kartupeļus uz Pēterpili, lai iegūtu naudu jūrskolas dibināšanai.

Paraugs impērijai

Taču sākumā nav gājis viegli. Skolēnus nebija tik viegli piesaistīt, un skola darbojās puslegāli, jo nebija likuma, kas regulētu tās darbību. «Ainažnieki riskēja,» saka Jūrskolas muzeja direktore Iveta Erdmane. Taču pēc trim gadiem, kad pirmie skolēni Rīgā veiksmīgi nokārtoja stūrmaņa eksāmenus, Valdemārs bija pierādījis savas idejas dzīvotspēju, un tajā pašā gadā cars izdeva jaunu, Valdemāra izstrādātu jūrskolas likumu. Ainažu Jūrskola bija kļuvusi par paraugu visai impērijai. Krievijā nodibināja pavisam 41 jaunā tipa jūrskolu, un 11 no tām bija Latvijā. Tajās uzņēma jebkuras kārtas jauniešus bez pārbaudījumiem, studijas notika dzimtajā valodā un bez maksas, un pēc beigšanas stūrmaņi un kapteiņi bija atbrīvoti gan no karaklausības, gan no personīgā nodokļa, viņiem izsniedza beztermiņa pases.

Kā atzīst muzeja direktore Erdmane, Ainažu jūrskola ir viens no modernās Latvijas izveides stūrakmeņiem. «Tā deva pašapziņu, atvēra pasauli,» viņa saka.

Jūrskola Ainažos aktīvi darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. 50 gadu laikā to apmeklēja ap 3000 skolēnu, bet atestātus vai diplomus saņēma ap 1000 (to skaitā šā raksta autora vecvectēvs, kurš vēlāk arī bijis pasniedzējs skolā). Sākoties karam, skola tika evakuēta uz Hersonas apgabalu Krievijā, kur vēl dažus gadus notika mācības, taču centieni atjaunot tās darbību Latvijā 1918. un 1919.gadā izrādījās neveiksmīgi. Latviešu tirdzniecības flote kara laikā bija gandrīz gājusi bojā, un pēc neatkarības iegūšanas jūrniecība lielā mērā sakoncentrējās Rīgā.

Savukārt Otrais pasaules karš nesa jaunu postu – nodega 1870. un 1902.gadā celtās skolas ēkas. Taču 1969.gadā pēc LPSR Vēstures un revolūcijas muzeja direktora Jāņa Skoļa iniciatīvas jūrskolas pirmajās telpās, jūrnieka Veides mājās, tika izveidots memoriālais muzejs, kurš vēl aizvien glabā un popularizē gan jūrskolas, gan Vidzemes piekrastes kuģu būvniecības vēsturi. Šogad muzejs atzīmē 45. pastāvēšanas gadu, aprit arī 175 gadi, kopš Tallinā piedzima skolas pirmais skolotājs un ilggadīgais priekšnieks, zviedru izcelsmes kapteinis Kristiāns Dāls. Sākdams skolotāja gaitas, viņš latviski neesot pratis, taču Erdmane stāsta, ka skolēni teikuši – viņš mūsu valodu apguvis trijos mēnešos.

Dāla biogrāfija ir viena no daudzajām liecībām par latviešu un igauņu nacionālās atmodas kopējām saknēm. Varbūt tā nav sagadīšanās, ka vienā gadā svinam gan šo saimnieciskās atmodas iesākumu, gan kultūras pamatus, kurus abām tautām citā pierobežas pilsētā lika 1814.gadā dzimušais Jānis Cimze, vadīdams Valkas skolotāju semināru. Gan Cimzes seminārs, gan Ainažu jūrskola ieņem nozīmīgu vietu arī mūsu ziemeļu kaimiņu vēsturē, un viņi aktīvi piedalās abu jubileju atzīmēšanā.

Šodien runājam par tranzītu un eksportu, par konkurētspēju un globalizāciju. Krišjānis Valdemārs to savulaik pateica vienkāršāk: «Latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā.» Šis spēcīgais ekonomiskais dzinulis savu pirmo konkrēto izpausmi modernajos laikos Latvijā rada Ainažos, un līdz ar jūrskolas 150 gadiem varam svinēt arī progresu, kas panākts kopš tam.

Jubilejas svinības

Sestdien, 16.augustā
Plkst.12 svētku atklāšana laukumā pie muzeja
Plkst.15 folkloras grupas Vilki uzstāšanās jūrskolas muzeja dārzā
Plkst.16 svētbrīdis Ainažu vecajos jūrnieku kapos
Plkst.19 lielkoncerts Septiņas pēdas zem ķīļa!, piedalās R.Pauls, virsdiriģents A.Platpers, solisti J.Joppe, M.Botmane, N.Rutulis, koncertu vada A.Skrastiņš
Plkst.22.30 lūgsna jūrai

Zeltainā gaisma pēc kara

Posted on augusts 13, 2014 by - Intervija

Kad apklust lielgabali, ievērojamais britu fotogrāfs Saimons Norfolks (51) dodas uz militāro konfliktu zonām un atrod tur savdabīgu skaistumu

Kā var nofotografēt pagātni? Saimons Norfolks (Simon Norfolk) Starptautiskajā vasaras fotoskolā Pelčos pie Kuldīgas šo filozofisko tēmu iztirzāja meistarklasē. Veda studentus uz Liepāju, meklējot pēdas, ko tur atstājis karš. Autorvakarā rādīja fotogrāfijas, kas viņu pašu darīja slavenu – ar pēckara Afganistānu. Stāstīja par savu mentoru, īru fotogrāfu Džonu Bērku (Jon Burke), kurš šo reģionu dokumentēja jau 1878.gadā. Visu aizmirstos Bērka uzņēmumus dienasgaismā atkal izcēla Norfolks. Bērks+Norfolks. Fotogrāfijas no kara Afganistānā – tā sauc arī viņa jaunāko grāmatu, kuru pavadīja izstāde slavenajā Tate Modern galerijā Londonā.

Lasīju, ka nopietni fotografēt esat sācis diezgan vēlu – 2001.gadā, gandrīz 40 gadu vecumā.
Nē, nē! Šajā vecumā tiešām sāku fotografēt nopietni, bet 10 gadus biju smagi strādājošs, ne pārāk labs fotožurnālists, taisīju ziņu bildes dažādiem Anglijas žurnāliem un avīzēm. Pavadīju ilgu laiku, darot kaut ko pilnīgi nepareizu. Tikai kad 2001.gadā aizbraucu uz Afganistānu, savam darbam atradu jēgu un formu.

Afganistāna man iemācīja, kā fotografēt. Tā mani no fotožurnālista pārvērta māksliniekā. Viss vienā brīdī sagriezās kājām gaisā. Kad pirmoreiz turp devos, daudz fotografēju tādā zeltainā gaismā agri no rīta, pirmajos saules staros. Skatījos uz pēdējām kara dienām, domāju: o, nu tas viss būs cauri! Taleban ir prom, afgāņi atkal var mobilizēties, uzcelt jaunu Afganistānu. Man tiešām likās, ka tas ir jaunas ēras sākums. Un tad, pēc atgriešanās mājās, es televīzijas ziņās vēroju, ka Afganistāna kļūst arvien mežonīgāka – amerikāņu un britu nekompetences un muļķības dēļ. Un aiz tā visa stāv arī manas valsts valdība, manis maksātie nodokļi – šausmīga sajūta! Arī es tur piedalos. Es, kas tik ļoti mīl šo vietu, esmu līdzdalībnieks imperiālisma uzvarā.

Vistraģiskākais, ka tas taču ir darīts arī iepriekš! Nekas, ko amerikāņi dara Afganistānā, nav tāds, ko tur jau nebūtu darījuši briti 19.gadsimta 70.gados. Tā ir atteikšanās no vēstures mācības.

Afganistāna taču ir mākslīgi radīta valsts! Mēs gribam, lai eksistētu valsts, kur dažādām ciltīm ir tik maz kopēja, un tas vienmēr ir sarežģīts process. Vai to ir iespējams uzcelt 10 gadu laikā, kā uzskata amerikāņi? Tad viņi došoties mājās, un viss būs super. Anglijas uzcelšanai bija vajadzīgi 300 gadu, cik bija vajadzīgs Latvijai?

Jūs veicat rūpīgu vēsturisko izpēti, pirms kaut kur dodaties fotografēt.
Daudzi fotogrāfi domā, ka viņiem pietiek tikai doties uz kādu vietu, būt tur, atspoguļot. Man šķiet, šis laiks pieprasa analītiskākus cilvēkus, labus redaktorus. Ieslēdzot savu datoru, internetā varu atrast miljoniem Afganistānas bilžu un es nezinu, ko tās patiesībā nozīmē. Tāpat par Latviju es varu atrast tūkstošiem Google attēlu, kas man ne nieka nepateiks, kas patiesībā ir Latvija. Viss kļūst ļoti klišejisks. Priekšizpēte ir vajadzīga, lai darbs patiešām būtu pamatots. Man vajag nevis atbildēt uz jautājumu, kā tas izskatās, bet – ko tas patiešām nozīmē?

Daudzi jaunie fotogrāfi tagad dodas uz Afganistānu, britu militāristi šo procedūru ir padarījuši ļoti vienkāršu, esmu pārliecināts, latviešu militāristi arī. Tevi iesēdinās lidmašīnā, iedos telti, ēdienu, noorganizēs līdzdalību kādā operācijā, piemēram, helikoptera lidojumā, patruļā kopā ar karavīriem…

Bet – ko jaunu tu iemācīsies par karu? Pavadot vairākas nedēļas Afganistānā, neparunāsies ne ar vienu afgāni, tikai ar britu un amerikāņu karavīriem, ar preses virsnieku. Atceros – vienreiz, kad biju šādā militārajā bāzē, mēs uzkāpām uz kādas celtnes jumta, lai redzētu skatu ap bāzi. Amerikāņu kareivis teica: skaties, tā ir Afganistāna! Mēs tajā brīdī atradāmies tādā kā mazā Amerikā. Vidēja lieluma amerikāņu pilsētiņā, kur galdā bija svaigi salāti, bija karstais ūdens un elektrība 24 stundas diennaktī. Tobrīd tur dzīvoja 40 tūkstoši cilvēku.

Esmu bijusi amerikāņu bāzē Keblavīkā, Islandē. ASV dolāri, McDonald’s…
…Starbucks kafija, suši, karsta duša, sava pasta nodaļa… Aiz stiepļu žoga ir Afganistāna. 

Es negribēju to vērot tikai pa pieczvaigžņu viesnīcas vai bruņumašīnas logu, kā to dara daudzi fotogrāfi.

Tā ir drošāk.
Nē, tā nav drošība, tas vienkārši ir intelektuāls slinkums!

Izpētes iemesls ir slinkuma pārvarēšana. Dodoties uz Afganistānu, es vēlējos pavadīt laiku ar afgāņiem. Sarunāt, lai viņi man izrāda savu pilsētu. Jā, tā ir bīstama vieta, bet tā ir arī vieta, kur trīs miljoni cilvēku dodas uz darbu. Audzina savus bērnus, dzīvo ikdienas dzīvi. Ja paliec ar viņiem, tad pasauli mazliet redzi ar viņu acīm. Jā, tikai mazliet, es negribu kļūt pārāk romantisks.

Kāpēc tieši Afganistāna? Vai jūsu interesi par šādām vietām veidojusi bērnība, ko pavadījāt Nigērijā?
Jā, mans tēvs strādāja kādā tirdzniecības kompānijā Nigērijā britu impērijas labā. Daudz no šīm atmiņām mēs paņēmām līdzi, atgriežoties Anglijā. Nigērijā dzīvojām lieliski – mums bija pavārs un šoferis, burvīga māja ar dārzu. Atgriežoties Mančestrā, 1960.gadā, kad Nigērija kļuva neatkarīga, kļuvām par parastiem, nabadzīgiem angļiem. Tēvs ilgu laiku bija bez darba. Tieši Anglijā mēs iepazinām, kā ir dzīvot ierobežotos apstākļos. Tā bija grūta nolaišanās uz zemes.

Anglija ir postimperiāla valsts, kas dzīvo uz impērijas drupām. Visu šo pompozo arhitektūru ir radījusi britu impērija. Tā pati Tate galerija – Teitu ģimene savu naudu sapelnīja cukura biznesā, verdzībā. Vergi no Āfrikas tika aizvesti uz Rietumindijas salu cukura plantācijām, cukurs atvests uz Angliju, pārvērsts zeltā, tas atkal izmantots, lai Āfrikā nopirktu vēl vairāk vergu. Šī galerija ir uzcelta ar vergu darbu, visas šīs lieliskās gleznas pie sienām sakņojas verdzībā.

Tā ir dzīvošana varenuma atblāzmā! Anglijai joprojām ir kodolieroči, mums joprojām liekas, ka esam ļoti svarīgi, ka mums jāvalkā greznas uniformas un visiem ir jāklausa mūsu sacītajam, kaut gan patiesībā sen vairs tā nav.

Frāze par zeltaino gaismu pēc kara bija ļoti skaista. Vai tas ir kaut kas raksturojošs pēckara ainavai, tāda kā metafora?
Es to atradu gleznās. Kad sāku fotografēt drupas, iedomājos par 17.gadsimta ainavistiem – par tādiem māksliniekiem kā Nikolā Pusēns (Nicolas Poussin) vai Klods Lorēns (Claude Lorrain).

Eiropas ainavu glezniecībā drupu glezniecības tradīcijai ir sena vēsture. Šajās gleznās pār drupām vienmēr līst zeltainā gaisma, tiešām ļoti metaforisks stāsts par impēriju! Pat varenākās struktūras, ko cilvēki spēja izveidot – Romas un grieķu impērijas -, reiz pārvērtās drupās. Nekas nav mūžīgs. Mani tā ietekmēja šīs gleznas, ka es, dodoties uz Afganistānu, centos atrast tādu pašu skatpunktu kā šie mākslinieki. Pat fotoizdrukas izgatavoju tādā pašā lielumā kā viņu gleznas.

Pats pēdējais, ko fotografēju Afganistānā 2010. un 2011.gadā, bija jaunā, transformētā pilsēta, kurā ieguldīti miljardi amerikāņu dolāru. Kur ir luksusa dzīvokļi un narkotiku baronu privātās pilis, kam apkārt ir augstas sienas un sargposteņi. To es fotografēju pavisam citādi – pēc saulrieta un pirms saullēkta, aukstā, zilganā, ēnainā gaismā. Tā es centos nofotografēt savu vilšanos par to, kas ir noticis pēdējos 10 gados. Šo neveiksmi, kas piedzīvota, mēģinot patiešām mainīt Afganistānu.

Šķiet, pēdējā laikā ainavu fotogrāfija kļūst arvien populārāka.
Ja gribi parādīt, kā pēdējos 10 gados ir mainījusies Maskava, vari nofotografēt krievu supermodeli dārgā kažokā, kas sēž greznā «dāčā». Vai arī vari būt inteliģents ainavu fotogrāfs, tāds kā Aleksandrs Gronskis, kurš ir šeit [un piedalās fotoskolā], fotografēt arhitektūru, to, kā cilvēki izmanto pilsētu. Tu vari tieši to pašu stāstu izstāstīt caur ainavu, un tas var būt kaut kas interesants un svaigs.

Varbūt mēs esam mazliet noguruši no stāstiem, kas tiek stāstīti ar tradicionālajiem fotopaņēmieniem. Kad es atgriezos no Afganistānas un biju fotografējis šīs ainavas un destrukciju, es tās aizsūtīju New York Times Magazine, ar kuru pirms tam nekad nebiju kontaktējies. Redaktore man piezvanīja: «Super! Kaut kas interesants!» Kā dzirdēju, Kabulā tajā laikā strādāja kādi 400 fotogrāfu, un viņiem visiem bija līdzīgas bildes: šaušana, cilvēki skrien… Redaktore teica, ka tikai viens cilvēks – es – ir atsūtījis ainavas. Viņa publicēja manas bildes, jo tās bija atšķirīgas.

Ainavu fotogrāfija ir jauns instruments, lai rādītu pārmaiņas sabiedrībā.

Varbūt tas saistīts ar globalizāciju – cilvēki grib redzēt «lielāku bildi», domāt plašāk?
Jā, ilgu laiku žurnāli uzvedās tāpat kā avīzes, publicēja ziņu materiālus. Bet mūsdienās, kad internets ir tik ātrs, zibenīgi vari ieskatīties BBC ziņās, Guardian mājaslapā, Yahoo… 10 minūtes pēc lidmašīnas notriekšanas Ukrainā jau par to zini. Tagad žurnāliem uz notikumiem vajag it kā lūkoties no malas, likt aizdomāties: ko tas nozīmē tev un man, ko tas nozīmē politiķiem? Veidot analītiskas esejas. Arī fotogrāfijai vajag lūkoties no malas, dot vietu domām.

Vidusmēra lasītājam saskatīt daiļumu pēckara ainavā varētu būt izaicinājums.
Ideja par destrukcijas skaistumu var šķist teju šokējoša. Kad es kara laikā biju Sarajevā, redzēju šāviņu izrautus caurumus betonā, kas izskatījās kā puķes, kā brīnišķīga glezna. Tās sauca par Sarajevas rozēm. Nepārprotiet mani – tas bija briesmīgi, te bija sašķaidīti cilvēki, taču šī dīvainā kolīzija bija apbrīnas vērta!

Mūsu sabiedrība ir pieradusi domāt, ka sliktas lietas ir neglītas un labas lietas ir skaistas. Tā ir bērnišķīga ideja, ir jāpaiet laikam, lai mainītu šo holivudisko priekšstatu.

Ir sastopama arī diezgan klišejiska ainavu fotogrāfija, es to saucu par Detroitas efektu. Pirms gadiem desmit fotogrāfi sāka bildēt Detroitas fabriku drupas, un tagad to dara visi – šķiet, Dievs ir radījis Detroitu, lai ne pārāk labas kvalitātes fotogrāfi varētu tur sabildēt burvīgās, romantiskās drupas.

Bieži vien cilvēki, kas dzīvo kādā vietā, ir pārāk pietuvināti, nespēj ieraudzīt tās burvību. Vai uz Liepāju dodaties fotografēt Karostu, bijušo militāro pilsētiņu, kas šķiet šarmanta ārzemniekiem, bet neglīta daudziem vietējiem?
Nē, mani studenti vairāk ieinteresējās par holokausta vietām. Gribēja rekonstruēt, kas Liepājā noticis Otrā pasaules kara laikā. Es liku viņiem sākt izpēti jau mēnesi pirms mācībām. 

Pats labākais pētnieks izrādījās indonēziešu fotogrāfs no Džakartas, kas internetā uzgāja ne tikai masu slepkavību vietu kartes gan Liepājā, gan Kuldīgā, bet arī ļoti neparastas fotogrāfijas Liepājas pludmalē. Kādi deviņi ebreji ir pagriezušies ar muguru pret slepkavām, fotogrāfs, kas stāv tiem līdzās, šķiet, ir vēlējies nofotografēt, uz ko viņi skatījās mirstot. Liepājā viņi lūkojās uz jūru tajā brīdī, kad atskanēja «klikt»…

Latvijā fotostudenti interpretācijai varēja izvēlēties tik daudz tēmu! Holokaustu, padomju laikus, cara laikus vai neatkarību 1918.gadā. Te ir daudz vēstures. Dažbrīd liekas – pat pārāk daudz.

Kā jūs pats uzdūrāties 19.gadsimta fotogrāfam Džonam Bērkam, ko uzskatāt par savu skolotāju?
Kāds bibliotekārs Anglijas arhīvā man vienkārši parādīja Bērka fotogrāfijas – pirmās bildes vispār, kas tikušas uzņemtas Afganistānā. Viņš zināja, ka es arī esmu tur bijis.

Uzreiz sapratu, ka Bērka fotogrāfijas ir īpašas. Viņš fotografē šos cilvēkus civilizēti un zinoši. Ir viena bilde, kurā redzami Kabulas policisti, un tu domā: ei, 1878.gads, un Afganistāna ir tik attīstīta vieta, kur ir pat profesionāli policijas spēki!? Londonā profesionāli policisti bija tikai no 1828.gada, nezinu, kad tas notika Latvijā, bet diez vai stipri agrāk.

Angļi gribēja redzēt afgāņus kā melnus, mežonīgus kalnu cilvēkus, ko vajag sodīt, jo tie viņiem ir uzbrukuši. Citiem angļu fotogrāfiem impērijas laikā bija raksturīgi tā viņus parādīt. Bērks Afganistānu nefotografē no rasistiska skatpunkta, bet gan no inteliģenta un cilvēciska. Viņš nebija anglis, bet īrs, katolis, nepieslējās arī Indijas angļu sabiedrībai Pešāvarā, kurā bija uzaudzis. Viņš izmantoja šo atšķirību, šo netveramo «starp kaut ko» statusu, lai veidotu jauna veida fotogrāfijas.

Jūtaties viņam līdzīgs?
Jā, varbūt arī es pārāk labi neiekļaujos kaut kur…

Man ir bijis interesanti iztēloties – kā ir būt īram britu impērijā, kā ir būt katolim. Bērks nav atstājis vēstules, dienasgrāmatas vai piezīmes. Vīrs, kas visu mūžu bija fotogrāfs, nav atstājis nevienu savu portretu! Man vajadzēja uzbūvēt ideju, kas viņš bija, kāda bija viņa dzīve. Pētniecībai veltīju divus gadus, tas man kļuva par detektīvstāstu. Aizraujoši! Jā, es jūtos gandrīz kā arheologs, nevis fotogrāfs. Man vajag izcelt kaut ko no zemes, nopūst putekļus teikt: paskatieties!

CV

Dzimis 1963.gadā Nigērijā angļu emigrantu ģimenē
Viens no ievērojamākajiem un titulētākajiem mūsdienu fotogrāfiem – ainavistiem
Absolvējis Oksfordas un Bristoles Universitātes ar grādiem filozofijā un socioloģijā
Četru fotoalbumu autors: Afghanistan: chronotopia (2002); For Most Of It I Have No Words (1998, ainavas pēc genocīda), Bleed (2005, karš Bosnijā), Burke+Norfolk; Photographs from the War in Afghanistan (2011)

Ir iesaka

Posted on augusts 6, 2014 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


8. augusts. KONCERTS. FESTIVĀLA ARTISSIMO GALĀ KONCERTS DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Izcili dziedātāji un mūziķi – Inga Kalna (attēlā), Egīls Siliņš, vijolnieki Elīna Bukša un desmitgadīgais Daniils Bulajevs, čellisti Miša Maiskis un Ramons Jaffē, akordeoniste Ksenija Sidorova un Jānis Bombizo-Fedotovs (vibrofons) – uzstāsies kopā ar Kremerata Baltica un Nacionālo simfonisko orķestri Hermaņa Brauna fonda rīkotajā koncertciklā Ceļojumu gadi. Diriģents Ainārs Rubiķis. Biļetes cena 15-100 €. Bilesuserviss.lv 

6.—9.augusts. FESTIVĀLS. RE RE RĪGA! DAŽĀDĀS VIETĀS. Starptautiskais ielu mākslas un pasaules mūzikas festivāls pulcēs vairāk nekā 60 mākslinieku no 12 valstīm. Programmā – laikmetīgais cirks, mūzika, deja un ielu teātris. Centrālās norises vietas – Kongresu nams, Kronvalda parks, kultūras vasarnīca Esplanāde 2014, pie Laimas pulksteņa un Kaļķu un Vaļņu ielas stūrī. Būs daudz bezmaksas pasākumu. Rereriga.lv, Bilesuserviss.lv

8.—10.augusts. KINO. VĒSTURISKO FILMU SKATE CĒSU PILĪ. Skate veltīta Viljama Šekspīra 450.jubilejai. Trijās dienās pils Rietumu torņa zālē un, iestājoties vakara krēslai, brīvā dabā pils pagalmā tiks izrādītas sešas spēlfilmas, divas dokumentālās un divas animācijas filmas. Filmas demonstrēs oriģinālvalodā ar subtitriem vai sinhrono tulkojumu latviešu valodā. Biļetes cena 4 €. Filmuskate.cesis.lv, Bilesuparadize.lv

8.—10.augsuts. TEĀTRIS. FESTIVĀLS NOMADI VALMIERMUIŽĀ. Valmiermuižas klētī un parkā varēs noskatīties septiņas nevalstisko profesionālo teātru izrādes bērniem un jauniešiem, piedalīties muzikālos vakaros un skolotāju pavadībā pētīt ar izrāžu tēmām saistītus jautājumus zinātnes un mākslas radošajās darbnīcās. Biļetes cena 4 €. Bilesuparadize.lv, Nomadi.lv

Jaunākās filmas

Posted on augusts 6, 2014 by - Kino

 


Kino pagalms. Rīgā no jauna durvis ver urbānais brīvdabas kinoteātris Kino pagalms, šoreiz – uz lielveikala Galleria Riga jumta. Kaimiņu igauņu izeidotais kinoprojekts, līdzīgi kā pērn, piedāvā saturīgu filmu programmu: augustā uz ekrāniem gan klasika (Miloša Formana Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu 10.augustā), gan brāļu Koenu filmu izlase (Tikai asinis 11.augustā un Bārtons Finks 12.augustā), arī nesen kinoteātros izrādītā Džona Favro kulinārā drāma Šefs (7.augustā) un Paolo Sorentīno oskarotais Dižais skaistums (9.augustā). Dzirnavu ielā 67, Galleria Riga 8.stāva terasē no 7.augusta.

oooo Iluzionists / The Illusionist. Romantiska 2006.gadā uzņemta kostīmfilma, prasmīgi nomaskēta enerģiskas, daudzslāņainas un intriģējošas noslēpumu drāmas veidolā. Filma par kāda iluzionista centieniem atgūt augstdzimušu sirdsdāmu. Prieks par aktiera Pola Džamati (Sānceļi) spožo tēlojumu policijas inspektora lomā. Kultūras vasarnīcā Esplanādē 9.augustā plkst.23.

Vladimira Leščova filmu skate. Septiņu animācijas filmu izlase, kas aptver teju visu pašmāju animatora Vladimira Leščova filmogrāfiju. Tajā iekļauta arī Eiropas Kinoakadēmijas balvai nominētā sociāli ironiskā Villa Antropoff, kā arī Leščova jaunākais veikums – šāgada maijā pirmizrādītā, melanholiskā īsfilma Lietus dienas. Kultūras vasarnīcā Esplanādē 13.augustā plkst.22.30.

oo Kas meitenēm zem brunčiem / Sous les jupes des filles. Franču komerckino versija par Seksu un lielpilsētu, atainojot gandrīz duča sieviešu ikdienu nepilna mēneša garumā. Lai gan lentes režisore ir sieviete – aktrise Odrija Dana -, paradoksālā kārtā šis brīžam komiskais, taču brīžam arī pavulgārais smejamgabals pamanās atražot saujiņu šovinistisku stereotipu, bet nākamajos kadros jau cenšoties kritizēt. Jestrs, dažbrīd juceklīgs jandāliņš, kas derēs, lai svelmē atpūtinātu pelēkās šūnas. Kino no 8.augusta.

Bruņurupuči nindzjas / Teenage Mutant Ninja Turtles. Holivudas piektais piegājiens uz lielā ekrāna iedzīvināt 80.gados aizsāktā amerikāņu komiksa un kādreiz populāra televīzijas multeņu seriāla varoņus. Bez mazākās ironijas – negribētu būt veidotāju vietā, jo pēc 30 gadu garās bruņurupuču pastāvēšanas ķerties pie šī stāsta varētu būt tikpat komplicēti, kā izdabāt lasītājiem ar literatūrklasikas ekranizējumiem. Neesmu redzējusi. Kino no 8.augusta.

Atvaļinājums Hičkoka gaumē

Posted on augusts 6, 2014 by - Recenzija

Trīs glīti sasukāti amerikāņu tūristi un neremdināma alkatība sastopas  elegantā retrotrillerī Divas janvāra sejas

Lellītei līdzīgā būtne, ko filmā spēlē Kirstena Dansta, Atē-nās naivi koķetē ar simpātisku, grieķiski brīvi čalojošu tautieti vārdā Ridals. Amerikāņu jauneklis, kas prot izkrāpt naudu pat no dāmām, ko pats uzaicinājis uz kafiju, klusi, taču mērķtiecīgi uz šo flirtu atsaucas, ignorējot Danstas varones vīra klātbūtni. Šādi aizrit pirmās pārdesmit minūtes no Hoseina Amini režisētās filmas, nepārprotami priekšvēstot greizsirdības pilnu melodrāmu. Taču neaizmirstiet – šī elegantā, 60.gados norisošā lente (filmas Brauciens scenārista Amini debija režijā) ir slavenās detektīvu rakstnieces Patrīcijas Haismitas tāda paša nosaukuma romāna ekranizācija. Gluži kā to atcerējies, sižets drīz vien apmet negaidītu kūleni, pārvēršot filmu psiholoģiskā trillerī ar nepārtrauktu spriedzes kāpinājumu un dramatiski atainojot cilvēku spēju acumirklī pārvērsties melīgos un alkatīgos blēžos.

Cilvēknīdēja, krāpnieki

Ar neizturamas nīgrules, mizantropes un klajas antisemītes reputāciju apvītā amerikāniete Haismita, lai gan ne tik pazīstama kā, piemēram, Ērkila Puaro «māte» Agata Kristi, ir radījusi ikonisko Riplija kungu, kura «piedzīvojumi» aprakstīti vairākās grāmatās jeb «Ripliādē». Slavenāko šīs sērijas romānu Talantīgais misters Riplijs 1999.gadā uz lielā ekrāna adaptēja režisors Entonijs Mingela, savukārt autores karjerai krietnu uzrāvienu sagādāja Alfrēds Hičkoks, 1951.gadā ekranizējot Svešiniekus vilcienā. Riplija vēsmas jūtamas arī šajā spriedzes drāmā. Piemēram, Ridals, kura tēlā iejūtas brāļu Koenu lentes Inside Llewyn Davis titulvaroni, caurkritušu mūziķi spēlējušais Oskars Aizeks (Oscar Isaac), savā slīpētībā atgādina Ripliju – svešu dzīvi un mantu iekārojošu krāpnieku, kurš, vadājot tūristus pa uteni, mēdz tiem nepareizi iztulkot naudas summas, lai savā krekla atlocē vieglu roku ieslidinātu pārpalikumu.

Vai atdarinājums?

Divas janvāra sejas caurvij arī uzskatāmi Hičkoka darbu motīvi. Diezin vai Hoseins Amini, ekranizējot šo maķenīt vecmodīgo un klasisko spriedzes trilleri, ir tīšuprāt vēlējies uzņemt mūsdienīgu Hičkoka filmas versiju, taču par spriedzes lielmeistara darbu motīviem, skatoties Divas janvāra sejas, nākas aizdomāties itin bieži. Amini veidoto filmu papildina iespaidīgs instrumentālais skaņu celiņš, kas likts lietā pēc labākajām Hiča tradīcijām, šad tad pat atsauc atmiņā leģendāro vijoļu kompozīciju no Psiho dušas ainas un teju vai paģēr iekrampēties kinozāles sēdeklī. Spītējot režisora nemitīgajai tērgāšanai par lentes budžeta pieticību, Divām janvāra sejām piemītošais vēriens un detalizētais perfekcionisms ir gluži vai līdzvērtīgs Holivudas zelta laikmeta kino (20.gadsimta 20.-60.gadi). Tiesa, Amini tērgāšanā par naudas problēmām ir sāpīga daļa patiesības – lente bijusi iecerēta jau pirms daudziem gadiem un ir tapusi tikai zvaigžņu, it īpaši Denstas varones vīru spēlējošā Vigo Mortensena dalības dēļ. 

Ļauties nostalģijai

Studiju un producentu skopumam acīmredzot ir savi iemesli – laikā, kad apzīmējums «vecmodīgs» kino kontekstā ir kļuvis par palamu un no psiholoģiska spriedzes trillera tiek gaidīts histērisks temps, Amini pedantiskajam retrodetektīvam tik tiešām var rasties problēmas ar kinozāļu piepildīšanu. Taču, lai gan ne līdz galam perfekta, šī elegantā drāma par ļaužu acumirklīgo spēju pārtapt glumos afēristos ir cienīgi veidota, neierasti nostalģiska pieeja spriedzes žanram, kuru skatīties ir bauda.

oooo

Divas janvāra sejas (Two Faces of January), rež. Hoseins Amini. Kino no 8.augusta.