Nevardarbīgas politikas vēsturē Baltijas valstis ir vienīgās, kas neatkarību atguva dziedot, saka Vašingtonas Universitātes profesors Guntis Šmidchens, kurš pētījis latviešu, lietuviešu un igauņu Atmodu
Kad 1989.gada 23.augusta pievakarē aptuveni divi miljoni igauņu, lietuviešu un latviešu sēdās autobusos, lai dotos uz dažādām vietām apmēram 600 kilometru garā ceļa posmā no Tallinas līdz Viļņai, tādējādi pievēršot pasaules uzmanību Molotova-Ribentropa paktam, viņi ņēma līdzi tikai radio, nacionālos karogus un dziesmas. Tautasdziesmas un ziņģes, koru mūzikas skaistākie skaņdarbi, jaudīgas roka dziesmas, dziesminieku balādes un baznīcas lūgšanas bija Baltijas valstu Atmodas lielākais spēks ceļā uz neatkarību. Tas bija laiks, kad ļaudis bieži dziedāja asarām acīs, taču jutās vienoti un vareni. «Tautai, kas taisa savu revolūciju dziedot un smaidot, vajadzētu būt cēlam piemēram visiem,» 1988.gada jūnijā rak-stīja igauņu žurnālists Heincs Valks rakstā, kura nosaukums bija «Dziesmotā revolūcija». Tas deva nosaukumu Baltijas valstu Atmodas kustībai.
Guntis Šmidchens, 90.gadu sākumā kā Indiānas Universitātes folkloristikas students būdams šīs revolūcijas aculiecinieks, jau toreiz bija pārsteigts par cilvēku drosmi. Viņš joprojām atminas televīzijā redzētos kadrus, kā padomju tanki brauc virsū cilvēkiem, kas, saķērušies elkoņos, stāv Viļņas televīzijas torņa priekšā. Viņiem nebija citu ieroču, tikai dziesmas. Tomēr pēcāk visos pētījumos par Baltijas valstu neatkarības atgūšanu lielākā uzmanība tika vērsta uz atdalīšanos no PSRS, parlamenta un valdības veidošanos. Guntis Šmidchens, tagad Vašingtonas Universitātes asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs, ir vienīgais, kurš vairāk nekā 20 gadu pētījis dziesmas kā Baltijas valstu nevardarbīgas pretošanās kustības galveno spēku. Šogad viņa pētījums izdots grāmatā Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā.
Ar ko dziesmotā revolūcija atšķiras no citiem nevardarbīgas politikas notikumiem?
Dziesmas ir skanējušas arī citos nevardarbīgas politikas notikumos, piemēram, Amerikā pilsoņu tiesību kustībā [afroamerikāņu cīņa 50. un 60.gados pret segregāciju un diskrimināciju]. Taču Baltijas valstīs tika skaidri pateikts – mūsu ierocis ir dziesma. Tā nav jauna doma, jau Auseklis Beverīnas dziedonī skandināja par dziesmu varu, kas atsita bultas, aizdzina karu un izglāba tautu. Arī igauņu tautasdziesmās ir «dziesmu varas» tēma. Baltijas valstu dziesmotajā revolūcijā dziesmas kļuva par galveno simbolu, kas citviet bija baltā krāsa vai ziedi. Tas ir kaut kas unikāls pasaules vēsturē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.