Kategorijas: Recenzija

Balle bez štūbenhokera

Valmieras teātra izrāde Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā — dzīvs kodols mākslīgā rāmī

Jaunas dramaturģes ienākšana teātrī ir apsveicama. Visnotaļ saprotams arī, kāpēc Pēteris Krilovs vēlējies iestudēt Annas Zvaigznes lugu par Veltu Kalniņu, leģendāru balles deju skolotāju vairākām paaudzēm. Iedomājieties: mācīt balles dejas, demonstrēt, kā atšķiras stāja augstpapēžu kurpēs un ko nozīmē labas manieres laikā, kad varoņi ir kosmonauti, kombainieres un Tēvijas kara snaiperes! 

Turklāt iestudēt izrādi ar saviem bijušajiem studentiem — Elīnu Vāni, Kasparu Zvīguli, Māru Menniku, piepulcinot klāt arī citus lieliskus Valmieras teātra aktierus Daci Eversu, Inesi Ramuti, Ingu Kniploku un Inesi Pudžu. 

Režisora aizrautība, pētot attiecības starp laiku, cilvēkiem un deju kā iespēju ignorēt pēckara realitāti, ansamblis, kas saprotas ar inscenētāju no pusvārda, īpašā un acumirklīgā saslēgšanās, kāda iespējama tikai jaunības «cīņu biedriem», Ginta Sippo funkcionālā scenogrāfija un Kristīnes Abikas lieliskie laikmeta tērpi — tas ir izrādes spēks un pievilcības avots. Taču līdz tam ir jātiek, laužoties cauri dramaturģes izdomātai konstrukcijai, un tas nudien skatītājam nav viegls uzdevums.

Jo stāsts par sievieti, kas spēja stāvēt pāri laikam un noteikumiem, palikt dāma, saglabāt stāju, izturēt vīra neuzticību un dēla gļēvumu, spodrināt grīdu, kad gribējās kliegt vai plēst traukus (un parkets viņas deju istabā mirdzēja kā spogulis!), ir iestrādāts «pārlaicīgā» rāmī. 

Apaļās zāles izrāde sākas tumsā: kaut kas krīt, nefokusēts luktura stars izrauj no nebūtības atsevišķus priekšmetus. Tur, no drēbju skapja izkāpis, rosās kāds stāvs — dzimums, vecums un apveidi pirmajā brīdī grūti nosakāmi. Pēc kāda laika šai būtnei, istabas durvīs iestājusies, pievienosies dāma ar parūku. Daces Eversas spēlētā Kalniņkundzīte — tā viņas tēls apzīmēts programmā — atgriezusies no nakts kazino. Būtne noputējušā, garā balles kleitā un tam pāri uzvilktā ķitelī — intriģējošais štūbehokers jeb mājāstupētājs Ineses Ramutes tēlojumā pārmet dāmai apkārtklīšanu, sodās par to, ka neko nevar saprast nodarbību pierakstos, knapajā gaismā lasa izrakstus no intervijām senās Padomju Jaunatnēs vai mēģina saskatīt muzeja inventāra numurus kleitām, kurpēm, glāzēm. Un laiku pa laikam atgādina, ka tā otra sen jau ir mirusi. 

Divas izcilas aktrises pustumsā cīnās ar tekstu, kurā ir daudz mājienu un tikpat daudz vispārēju pārspriedumu, kas slīd garām gluži kā partijas kongresu runas savulaik. «Sausajā atlikumā» paliek abu aktrišu skatuves šarms un partnerība, un žēl, ka tik maz viņām ir, pie kā pieķerties.

Jo spirdzinošāks ir brīdis, kad parādās «dzīvā» Velta Kalniņa — Elīna Vāne, uzrunā kungu no skatītāju rindām un kopā ar viņu parāda, kas ir cieņa pret deju partneri un stāja. Kad dejo ar Kaspara Zvīguļa Ilgvaru, kad paziņo, ka gaida bērnu, un noraugās, kā viņš, nervozi trīņādamies, aiziet «uz brītiņu» un atgriežas pēc mēneša. Tur ir tas laiks! Pēckara sievietes negribētā patstāvība un visa varēšana, vīra gaidīšana sakostiem zobiem, klusēšana tad, kad gribas gaudot. Tur ir raksturs un liktenis, kas atklājas Apaļās zāles nežēlīgajos tuvplānos, darbībā un attiecībās, izteiksmīgos smalkumos. Kā Veltas ironiskais miers, uzklausot kārtējos vīra melus, kamēr kājas pūkainajās čībās, it kā atkārtojot dejas soļus, patiesībā nervozi… atkal jau spodrina parketu. Kā Ilgvara atgriešanās pēc mēneša: ielīcis stāvs, neveikli sapogāta žakete, aiz muguras paslēpts sutaša tīkliņš ar ķimeņu radziņu — «Es atnesu maizi!» Vai Ilgvara un abu dēla Agra — viņu spēlē Ingus Kniploks — ģeķīgā ierašanās ciemos smagu paģiru rītā ar noļukušu neļķi un diedelēšanu vēl vienai pudelei. Elīnas Vānes un Kaspara Zvīguļa saspēlē ir tik daudz zemtekstu un pagātnes, viņu dejā — tik daudz līdz pilnībai noslīpētas saskaņas, mēmu dialogu, cīņas un pakļaušanās, ka to gribas vērot vēl un vēl.   

Velta Kalniņa ir bijusi noslēgta personība, kas vēlējusies, lai pēc viņas nāves iznīcina pierakstus, fotoattēlus un citus privātā arhīva materiālus. Viņas dzīve, viņas personība bija noslēpums, no kura sabiedrībai un audzēkņiem tika stingri dozēta un izsvērta daļa. Neesmu pārliecināta, vai šo noslēpumu atminēt vai vismaz labāk apjaust palīdz dramaturģes izdomātais dubultnieku «rāmis», kas atvēlēts Dacei Eversai un Inesei Ramutei. Un, starp citu, intriģējošais vārds «štūbenhokers» tā arī paliek neatminēts.

oooo

Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā. Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē. Nākamās izrādes 8. un 12. jūnijā. 15 eiro.

Sauja Tjuhtetas zemes

57 minūšu ceļojums Ilmāra Blumberga pasaulē

Kopš Ilmāra Blumberga nāves 2016. gada februārī šī ir pirmā filma, kas veltīta māksliniekam. Ierosme bijusi Blumberga lūgums režisorei Dzintrai Gekai atvest sauju zemes no Tjuhtetas Sibīrijā, kurp izsūtīja viņa tēvu Valteru Blumbergu. Gan filmā, gan pēdējās apjomīgās Ilmāra Blumberga personālizstādes Es nemiršu darbos Tjuhteta nav tikai ģeogrāfiska vieta, tā iegūst gandrīz vai mitoloģisku dimensiju. 

Dokumentālās portretfilmās būtiski nošķirt to kultūrvēsturisko nozīmību un kinematogrāfisko vērtību. Dzintras Gekas filma neizstāsta tikpat kā neko par Blumberga dzīves gājumu un paveikto, skatītājam bez priekšzināšanām tā varētu būt kā grāmata svešā valodā — burti tik glezni, bet lasīt grūti. Tomēr tā būs unikāla iespēja kaut uz brīdi atgriezties pasaulē, kur šī izcilā personība joprojām ir tepat, ar mums. 

Milzīga, neatņemama filmas vērtība ir mākslinieka stāsti, pastāsti, pat jociņi par pēdējās personālizstādes Es nemiršu gleznu sižetiem — caur tiem kaut mazliet iekļūstam Blumberga pasaulē, kur tiek domāts lielās, mūžīgās kategorijās. Tās ir cilvēka un mākslas, mākslas un sabiedrības attiecības, viņa skaudrā Sibīrijas pieredze, blīva simbolu gūzma, kuru pilnībā tā arī neizprast. 

Blumbergs filmā savas pēdējās personālizstādes darbus raksturo kā pašportretu — kā «visu, kas piedzīvots». Viņš stāsta par izstādes centrālo tēlu — kalpotāja figūru, kura paliekusies prom no dzeloņstiepļu mudžekļa —, kā iedodot atslēgu tam, kā pats raugās uz dzīves un mākslas attiecībām. «Dzeloņdrātis ir tā ikdienas dzīve. Un viņš tā kā liecas prom, uz mākslas pusi. Bet māksla ir tikpat aktīva. Un nav starpības starp ikdienu un mākslu. Un ej nu un saproti, kura puse ir spēcīgāka. Jums liekas, ka šī, kaut gan es domāju, ka tā.» 

Kalsnējs, možu un tiešu skatienu, tikpat sārtā kreklā kā izstādes zāles sienas, Blumbergs ved operatoru pastaigā gar saviem darbiem, izstāstot gluži vai par  katru burtiņu un triepienu. 

Režisore Dzintra Geka kopā ar savu uzticamo komandu — operatoriem Viktoru Grībermanu un Aivaru Lubānieti — filmējusi ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā, Spānijā un Itālijā. Tjuhtetas filmējumi kopainā ierakstās organiskāk, uzsverot ne tikai ciešo sasaisti ar Blumberga dzīvi, bet arī rezonējot ar pašas režisores filmogrāfiju — virkni darbu, kuri saistīti ar Sibīriju. Bez dabas filmējumiem citās valstīs, kas Pētera Vaska, Erki Salmenhāras, Helenas Tulves un Platona Buravicka mūzikas pavadījumā veido kinovēstījuma emocionālo telpu, filmā iekļautas arī intervijas ar Blumberga kolēģi režisori Māru Ķimeli, ar kuru kopā Blumbergs veidojis operas un teātra iestudējumus, gan ar dzīvesbiedri aktrisi Marinu Janaus. Viņu atmiņām būtu jāpapildina mākslinieka portrets, tomēr tās paliek it kā atstatus, nozīmīgas pašām stāstītājām, bet nesaaudušās ar filmas stilistisko kopumu. 

Filmas ievadam un izskaņai režisore izvēlējusies epizodes, kuras atšķiras no kopējās stilistikas un ir klajā disharmonijā ar tēlaino atmiņu vēstījumu. Tajās redzams sabiedrības krējums, iespējams, izstādes Es nemiršu atklāšanā. Sabiedrības dāmu pietuvinātie, saspringtie, ne pārāk glaimojošie portreti, šķiet, iekļauti filmā, lai uzsvērtu kontrastu starp šo sadzīvisko burzmu un Blumberga dzīves askētismu, vairoties no liekas publicitātes un saviesīguma. Abas epizodes pavada Leonarda Koena samtaini zemajā balsī dziedātais Hallelujah, kas tikai paspilgtina sarkastisko noti. 

Kad tikts pāri neveiklajam ievadam, pēkšņi sākas pavisam cita filma. Kadrs ar izstādes darbu, kurā Blumbergs sevi portretējis kā stilizētu papīra vai koka lelli ar ačgārni novietotu galvu, ievada nepiespiestu impresiju virkni, kurā esam kopā ar Blumbergu gan izstādē, gan viņa darbistabā, tik gaišā un klusā, gan uz meža celiņa, braucot ar riteni. 

Filmas pirmizrādē režisore Dzintra Geka stāstīja — lai gan filmas iecere jau bijusi gaisā, uzfilmēt paspēts ļoti maz. Materiāla trūkums jūtams arī filmā, tomēr Ilmāra Blumberga dzīves pēdējais laiks un personības harisma šoreiz nospēlē izšķirošo lomu.

ooo

Dokumentālā filma Ilmārs Blumbergs. Režisore Dzintra Geka.

Sajūtu blieziens un sendienu prievītes

Nacionālā teātra izrāde Zem diviem karogiem ir kā laika mašīna, kurā katrs skatītājs dodas savā ceļojumā

Sākās izrāde, un, ieraugot jauno aktieru rindu rakstainos džemperos, ausīs ieskanējās nevis kāds no Jumpravas hitiem, bet Jāņa Petera dzeja Gunāra Šimkus melodijā — «nedz lādēs, nedz rijās, nedz sendienu prievītēs…». Skaidrs, ka ne jau «banānenēs» vai smieklīgās matu tresēs gar muguru «pastāv tā sūtība, elpo tā būtība». Nepārprotama ir jauno aktieru Madaras Bores, Ilvas Centeres, Agneses Cīrules, Kaspara Aniņa, Romāna Bargā, Raimonda Celma, Arta Drozdova, Kārļa Reijera un Igora Šelegovska, režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža aizrautīgā vēlme iekāpt tajā aizgājušajā laikā. Tas uzpērk un aizrauj līdzi. Bet ko viņi aiz šīm «sendienu prievītēm» ir ieraudzījuši, par ko viņiem pašiem ir šis visumā ļoti parastais un līdzenais stāsts, man tā arī palika noslēpums. Vai tiešām tikai par kādu simpātisku latviešu rokgrupu, kurai bija lemts uzlēkt un norietēt «zem diviem karogiem»?

Iekāpt savā upē

Izrādes cēlieni diezgan krasi atšķiras. Pirmajā daļā ikvienam paredzēts spēlēt ikvienu, pēc izlozes iejūtoties kāda Jumpravas puiša tēlā, kamēr kāds cits aktieris padod papes plāksnīti ar uzrakstītu vārdu — Grāvers, Ulmanis, Grauba… Vismaz tā mums cenšas iestāstīt. Cits aiz cita viņi velk mugurā Aigara Grāvera spilgti sarkano žaketi, īsos brītiņos kaut ko pastāsta par katru no grupas puišiem, un kopā tas izskatās pēc tādas skolas gadu montāžas, kurā ir daudz aizrautības, savi jociņi un diezgan maz kopjēgas. Izrādes pirmā stunda ir visai irdena, un paliek daudz vietas savām domām. Par tik neseno pagātni, kas taču vēl ir tepat blakus, bet gandrīz jau neizstāstāma pat pašas bērniem. Un, pat ja izdotos izstāstīt, ko viņi tajā saklausītu? 

It kā tur, uz skatuves, būtu uzbūvēta laika mašīna, taču, tajā iekāpuši, mēs katrs braucam pa atšķirīgu maršrutu un redzam dažādas ainavas. Manējās patiesībā nemaz neattiecas uz Jumpravu un tās stila meklējumiem, jo fanošana par grupu nekad nav sniegusies tālāk par izklaidīgu dungošanu «klusāk, brīdi klusāk — rozes zied». Laikam tāpēc arī uz izrādes varoņiem raudzījos nevis kā uz konkrētām personībām, bet drīzāk kā uz padomju cilvēkiem vulgaris, kā… uz sevi pašu. Pēkšņi atkal sajūtot, cik vārīga bija iziešana ārpasaulē, cik daudz naivu ilūziju plīsa kā baloniņi, cik liela bija vilšanās, uzzinot, ka tas, ko ilgojāmies redzēt, dzirdēt, zināt, vienmēr nemaz nebija tīrs zelts.

Par to, ka pārējiem ainavas un personas bija pavisam citas, liecināja smiekli skatītāju zālē — tie uzšvirkstēja perēkļveidīgi, kādai laika vai domubiedru grupai atminoties  kaut ko sev nozīmīgu.

Talants un gaļasmašīna

Otrajā daļā, kas jau attiecas uz Jumpravas koncertdarbību Atmodas laikā un pēc tās, stāsts kļūst koncentrētāks un beidzas arī aktieru lozēšana, jo pamazām noskaidrojas, kuram kurš tēls piedien vislabāk. Tomēr arī tad grupa joprojām paliek diezgan izplūdis jēdziens. Tikai pa brītiņam iezīmējas ciešākas sakarības starp laiku un cilvēkiem, teiksim, kad vienam no muzikantiem pienāk pavēste ierasties kara komisariātā, lai brauktu novērst Černobiļas AES sprādziena sekas.

Patiešām atpazīt laiku un tā briesmīgo, deformējošo slogu ļauj vēstījums par daudzu Jumpravas dziesmu tekstu autoru Ritvaru Dižkaču, kura dzeja jebkuru modes «trendu», ko modri uzķēra grupa, pacēla — kā tagad ieraudzīju izrādē — mākslas dimensijā. Viņu lielākoties iemieso divi. Igors Šelegovskis — iekšēji koncentrējies un uzcēlis sienu starp sevi un ārpasauli. Kārlis Reijers — dīvaini apskaidrotā bezcerības mierā. Tieši šā talantīgā underground mākslinieka tēls kā prizma sakoncentrē laiku gan tā horizontālajā, gan vertikālajā virzībā. Horizontālē tā ir vilkšanās no viena bezjēgas un bezperspektīvas mirkļa līdz nākamajam: kas man šodien ir kopīgs ar mani vakardien — apmēram tā viņš rezignēti atbild uz jautājumu, kāpēc nekad nelasa to, ko ir norakstījis no sevis nost. Vertikāle — tā ir viņa dzeja, jebkuras rindas, kaut vai: «…Izmaiņas otrajā stāvā Nespēj atsaldēt mūžīgo ziemu Šeit lejā…» Tāpēc tik briesmīga ir Kārļa Reijera spēlētā Dižkača mēmā tīšanās injekciju žņauga gumijas caurulītē un sastingšana embrija pozā. Tāpēc tik vienkāršs un iedarbīgs ir kādā brīdī trīskāršotais Dižkačs trijos dīvānos, un visi trīs maļ gaļasmašīnā savas dzejoļu lapas. Sajūtu blieziens un trāpījuma precizitāte.

Varbūt tieši šīs precizitātes un trieciena man trūka pārējā izrādē. Jo pagātni jau var saprast tikai no konkrētu cilvēku likteņiem. Ārpus tiem viss pārējais ir amizantas «sendienu prievītes».

oooc

Zem diviem karogiem. Nākamās izrādes 20. un 24. maijā. 3—22 eiro.

Dziļie atvari

Filma Klusa upe — gotiska fantāzija par būvinženieriju un ticības krīzi

Filma, kas nupat saņēmusi trīs Grieķijas Kino akadēmijas balvas — labākā režija, operatora darbs un kostīmi —, ir Latvijas un Grieķijas kopdarbs. Tajā piedalās daudzi mūsu aktieri, bet producenti no Latvijas puses ir Tasse Film, studija, kuras producētie darbi atnesuši Berlīnes, Maskavas un citu prestižu kinofestivālu balvas. Tasse Film kapacitāte kopproducentu ampluā, kā arī grieķu režisora ambiciozais režijas stils saslēgušies eksotiskā kopdarbā, kam skatītājs atradīsies ne tikai Grieķijā un Latvijā.  

Grieķijas jauno režisoru darbi lēnām, bet pārliecinoši iekaro līdera pozīciju Eiropas eksistenciāli melanholiskā kino lauciņā, izaicinot ierasto pasaules kārtību, reliģiskās dogmas, sabiedrības morāles normas, kā arī kutinot kinoskatītāju nervus. Arī režisora Angela Franča filmā Klusa upe ir daudzslāņains stāsts, piesātināts kolorīts, izteiksmīgs operatora darbs un harismātiski aktieri.

Gotiskais noslēpums

Jauns, skaists un juteklisks grieķu pāris, Anna un Petross, uz kāda inženiertehniska projekta laiku pārcēlušies dzīvot gan meteoroloģiski, gan psiholoģiski saltā zemē — kādā industriālā Sibīrijas pilsētā. Petrosa kolēģus, rūdītus birokrātus un funkcionārus vietējā rūpnīcā, kolorītos padomju laika interjeros, atveido Juris Bartkevičs, Leonīds Lencs, Kaspars Znotiņš un Ivars Puga. 

Atklājas, ka Anna ir stāvoklī, lai gan pāris ilgstoši dzīvojis bez tuvības. Neatšķetināmi savijas Annas sapņi un īstenība, savukārt Petross nespēj pieņemt negaidītos jaunumus. Viņu pozīcijas ir krasā pretstatā — Anna pilnībā nododas domai par gaidāmo bērnu kā dieva svētību, Petross zaudē sirdsmieru, turot aizdomās vīrieti no Annas erotiskā sapņa. Viņa pasauli veido izmērāmi lielumi — rasējumi, valdes sēdes, tāmes, darba plāni. Anna ar gaiši zilo šalli, kas atgādina Jaunavas Marijas tērpa klasisko krāsu, iekļūst gluži citā realitātē — vietējie viņu uzlūko kā svēto, ticot viņas izredzētībai un dziedināšanas spējai. 

Jaunie apstākļi dekonstruē ne tikai pāra kopdzīvi, bet arī personības un zināmā mērā atgādina režisora Kirila Serebreņņikova filmu Jura diena (2008) ar Kseniju Rapoportu galvenajā lomā. Viņa atveidoja slavenu operas solisti, kas, nokļuvusi nomaļā Krievijas ciematā, negaidīti zaudē dēlu, balsi un arī savu identitāti. Jura dienas realitāte ir kā sapnis vai drīzāk murgs, no kura neatmosties. Arī Klusas upes notikumiem, šķiet, galvenais katalizators ir galveno varoņu nokļūšana atsvešinātā vidē, kur ne daba, ne valoda, ne tradīcijas viņiem nav izprotamas. Anna gan mācās krievu valodu, un tieši viņa piedzīvo zināmu transformāciju, iekļaujoties noslēpumainā Sibīrijas ļaužu kopienā. Šie cilvēki it kā ir pareizticīgie, taču filmā redzamie viņu rituāli un paražas atgādina kaut ko no infernālā kino klasikas — Romana Poļanska filmu Rozmarijas bērns. Gotiski noslēpumainā līnija parādās pāris epizodēs — kad Petross ierodas meklēt Annu krievu valodas pasniedzējas (Indra Burkovska) dzīvoklī, viņu, gluži kā tāda sekta, sagaida ļaužu grupa, visa tērpusies melnā. Savukārt pareizticīgo dievnamā Annu ieved tumšā un ledaini aukstā telpā pie klints ar svēto avotiņu, kuram blakus, sveču vārgi apspīdēta, novietota gulta viņas pēdējām pirmsdzemdību dienām. Rozmarijas bērnā skatītājam par bērna izcelsmi zināms vairāk nekā filmas varonim, turpretim Klusajā upē var tikai nojaust vai izdarīt savus pieņēmumus par Annas grūtniecības patieso iemeslu. Annas pēkšņā pārtapšana ir pilnībā saistīta ar augli, ko viņa nes savā miesā. Petross nespēj pieņemt šo sievas ķermeņa daļu, nespēj pat paskatīties uz viņas augošo vēderu. Savukārt vietējā reliģiskā kopiena fanātiski seko katram Annas solim, padarot viņu par savas grūtniecības ķīlnieci. 

Kas grieķus nepazīst

Režisors Francis savu filmu uzskata par «aizkustinošu drāmu par mīlestību, uzticību un ticību, kas cīnās ar šaubām». Tomēr, apzināti vai gluži nejauši, tas ir izaicinošs darbs, kas aktualizē sievietes ķermeniskās pašnoteikšanās nespēju reliģisku vai sabiedrības morālo uzskatu iespaidā. Režisors filmas raksturojumā nepiemin šausmas un neziņu. Lai gan Anna kādu brīdi ļaujas it kā mierinājumu sniedzošajai draudzes aprūpei, filmas telpa, aktierspēle, dialogi rada sabiezinātas un nenoliedzami mistiskas spriedzes atmosfēru. Viņa ir kļuvusi par kulta priesterieni, pati to nezinot, bet tikai nojaušot dažādos situācijas scenārijus. Liktenīgā atskārsme nāk novēloti — žilbinoši baltā sniega klajumā. 

Klusa upe būs atklājums tiem, kas grieķu kino nav iepazinuši. Lai gan filmā dažādās lomās piedalās plašs latviešu aktieru ansamblis, tā iekļaujas grieķu kino tradīcijā un estētikā. Te satiekas autorkino klasiķa Teo Angelopula filmu palsais kolorīts ar šā brīža slavenākā grieķu režisora Jorga Lantimosa tīksmi šokēt skatītāju, balansējot uz mūsu morālei pieņemamā un nepieņemamā robežas apvienojumā ar dāsnu devu simbolisma, mistifikācijas un metafizikas. Klusa upe nenoliedzami ir viens no interesantākajiem pēdējā laika Latvijas kopprodukcijas piemēriem.

oooc

Klusa upe. Kino no 29. aprīļa.

Tehnoloģiskais naivisms

Literatūrzinātnieks un esejists Svens Birkerts piesauc digitālo apokalipsi

Amerikāņu daiļliteratūrā ir žanrs, kuru esmu nodēvējis par «ilustrēto žurnālu stāstiem» — tieši žurnālos parasti tādus var lasīt. Žanru raksturo gluda, rūpīgi izrediģēta valoda un minimāls pārsteigumu daudzums. It kā viss ir pareizi, taču allaž ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst, un lasīt nav tik aizraujoši. Var būt, ka tās ir aptuvenos priekšstatos balstītas aizdomas, taču man šķiet, ka darbošanās šajā žanrā tiek apgūta augstskolās — tā dēvētajos radošās rakstīšanas (creative writing) kursos, jo tajos visvairāk izplatītais uzdevums ir tieši īso stāstu rakstīšana.

Svens Birkerts (1951) ir latviešu izcelsmes amerikāņu esejists un literatūras kritiķis, mūsu Nacionālās bibliotēkas ēku projektējušā arhitekta Gunāra Birkerta dēls. Viņa zināmākais darbs ir eseju krājums Gūtenberga elēģijas. Lasīšanas liktenis elektroniskajā laikmetā (1994) — priekšlaicīgs un, kā tagad šķiet, naivs, un novecojis pravietojums par lasīšanas ieradumu norietu interneta un tehnoloģiju iespaidā. Nav brīnums, ka latviski iznākušajā krājumā esejas no šīs grāmatas nav iekļautas. Tajā atlasīti teksti no krājumiem Otrā pastaiga (The Other Walk, 2011) un Mainām tēmu (Changing the Subject: Art and Attention in the Internet Age, 2015).

Taču savdabīgs tehnoloģisks naivisms, ko caurauž bažas par to, ka tehnoloģiski jaunievedumi varētu sašūpot gadsimtu gaitā nostiprinājušos status quo, samanāms arī šajos tekstos — it īpaši ievadā un noslēdzošajā esejā Atkārtots skatiens. Var sacīt, ka grāmatai ir apļveida kompozīcija, ja vien tā nebūtu jāsauc par atkārtošanos, jo abos tekstos Birkerts pārstāsta vienu un to pašu notikumu. «iPhone es iepazinu vēlu. Biju to iegādājies, kā apgalvoju pats sev, galvenokārt tāpēc, lai būtu pieejams novecojošajiem vecākiem un netiktu izstumts no sabiedrības. Kameras funkciju atklāju gandrīz netīšām. Kādudien, ziņkāres vadīts, pieskāros ikonai un veicu dažus pārbaudes klikšķus. Tas bija tik vienkārši. Mani pārsteidza — savaldzināja — lēcas precizitāte un fotogrāfiju uzņemšanas un nosūtīšanas vieglums. Fotogrāfijas uzņemt sāku šī atklājuma dienā un joprojām neesmu pārstājis to darīt.» Pie šīs tēmas Birkerts atgriežas grāmatas beigās, un jau izvērstākā veidā apcer savu vēlīno aizraušanos un digitālās fotografēšanas ērtumu. Kā apliecinājums viņa entuziasmam noformējumā izmantotas viņa uzņemtās fotogrāfijas, kuru mākslinieciskā kvalitāte gan nepaceļas augstāk par to, ko varam redzēt daudzos Instagram kontos.

Taču Birkerta apokaliptiskā skepse pret tehnoloģijām nav zudusi un iznirst virspusē atkal un atkal. «Mūsu sistēmām tagad pāri plūst tik daudz pārmaiņu,» viņš raksta esejā Bloknots: lasīšana digitālajā laikmetā, «ka tās šķiet sasniegušas jaunu intensitāti. Mēs tiecamies aprast ar signāliem, datiem un tīkliem, attīstīt jaunus paradumus, jaunus refleksus. Skatos, kā pielāgoties mēģina gados vecāki cilvēki, un tad brīnos, cik viegli uz priekšu peld bērni, kuriem neko nevajag atmācīties. Vai vēsturē ir bijusi vēl kāda sabiedrība ar lielāku plaisu starp tās jaunākajiem un vecākajiem locekļiem?» Iespējams, tā ir tulkojuma vaina, taču nav īsti skaidrs, kas domāts ar «mūsu sistēmām», taču apgalvojums, ka vecāka gadagājuma cilvēki nespēj iejusties digitālajā laikmetā nav patiess. Zinu daudzus gadījumus, kad bērnu nopirkti viedtālruņi un planšetdatori tehnoloģiju pasauli ir palīdzējuši atklāt arī viņu vecākiem un vecvecākiem. 

Šādu un līdzīgu pārspriedumu dēļ interesantākas šķiet esejas, kuru pamatā ir nevis pārdomas par digitālo apokalipsi, bet autobiogrāfisku faktu, ikdienišķu priekšmetu vai parādību vērojumi (piemēram, pazudušā līmlentes turētāja iedvesmotais teksts Pazaudētās mantas). Taču arī šīm esejām piemīt zināms trūkums, un Birkerts kādā brīdī vaļsirdīgi to izpauž — viņš saka, ka mērķtiecīgi un sistemātiski nolēmis rakstīt par visapkārt esošajām lietām. Mērķtiecība, sistemātiskums, kompozīcijas pabeigtība, teksta slīpējums, varētu pat sacīt — pareizums drīz vien ieaijā uzmanību un ļauj domām aizklīst no tā, kas, pēc paša Birkerta vārdiem, viņam ir svarīgākais, — no rakstītā teksta. 

Lai gan Birkerts raksta, ka «jau no paša sākuma» bijis «apsolījies rakstīšanai», viņam ir paslīdējis garām fakts, ka visa interneta kultūra un elektroniskā saziņa mobilajos tālruņos ir balstīta tekstu rakstīšanā un lasīšanā. Visā civilizācijas vēsturē diendienā nav tapis tik daudz teksta kā SMS īsziņu un elektroniskā pasta laikmetā. Paaudžu paaudzes pabeidza skolu un mūžā varbūt reizēm uzrakstīja kādu vēstuli vai pastkarti, taču vairāk ar rakstīšanu sevi nenodarbināja. Birkerts vada rakstniecības semināru Beningtonas koledžā un ir literārā žurnāla AGNI redaktors, tāpēc var saprast, ka par rakstīšanas un lasīšanas vērtu viņš uzskata vienīgi literāru, pārdomātu un rūpīgi noslīpētu tekstu. Taču, kā liecina sākumā minētais piemērs par «žurnālu literatūru», tā tas nav. Arī tekstā ir iespējams gan maldīties, gan apmaldīties.

Svens Birkerts. Esejas. Tulkojis Vilis Kasims. Izdevniecība Neputns. Apgāda cena 10 €.

Čaula un dvēsele

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apskatāmas divas jaunas un saistošas izstādes, kas ļauj to iepazīt gan no ārpuses, gan iekšpuses

Simtgades svinības turpinās, kad apaļo gadskārtu atzīmē virkne jubilāru, sākot no Latvijas armijas un Latvijas Universitātes līdz Nacionālajam teātrim. Viņu vidū ir arī Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB), kas publiskas svinības rīkos 31. augustā. Šis notikums kalpojis par ieganstu tam, lai iestāde, kuras darbs gadsimta garumā bijis nesavtīgi rūpēties par citu radīto garadarbu krāšanu un zināšanu nodošanu sabiedrībai, beidzot iznāktu priekšplānā un pastāstītu par sevi. 

Tas darīts divās atsevišķās izstādēs, kas izvietotas Gaismas pils pirmajā stāvā. Viena, Piecas mājas, iepazīstina ar Rīgas vēsturiskajām ēkām, kas, lai arī sākotnēji paredzētas citiem mērķiem, kalpojušas bibliotēkas vajadzībām. Otra, Inventārs, pievēršas darba apstākļiem un videi to iekštelpās, eksponējot priekšmetus gan ar muzejisku, gan sentimentālu vērtību. Kaut gan formas un iekārtojuma ziņā pilnīgi atšķirīgas un nesavienotas, abas izstādes piedalās viena stāsta veidošanā.

Konspektīvas saliņas

Askētiskā Piecas mājas ekspozīcija, kuru, īpaši nemeklējot, var arī nepamanīt, piedāvā piecas «saliņas» — namu Krišjāņa Barona ielā 14 un 3, Anglikāņu ielā 5, Jēkaba ielā 6/8 un Tērbatas ielā 75 dosjē. Fotogrāfijas, kuras izrādās, var pabīdīt, paver skatu uz konspektīviem tekstiem, kuros atklāts interesantākais par konkrēto namu, iezīmējot gan tā arhitektonisko vērtību, gan funkcijas, kas laika gaitā mainījušās. 

Pāris stendus papildina kāds rekvizīts: konservu bundža ilustrē fabrikas Kaija atrašanos Tērbatas ielas industriālajā būvē, bruģakmens — Vecrīgas nemieros izsisto Jēkaba ielas nama stiklu. Pārējiem stāstiem šādu papildinājumu nav, un līdz ar to, iespējams, bez tiem varēja iztikt pavisam. Lai arī izstādes iekārtojums ir gaišs, gluži vai ēterisks, tās saturs ir nomācošs. Cita pēc citas atklājas dažādas pārslodzes un ēku nepiemērotības izraisītas likstas un avārijas, kas nodarījušas pāri gan bibliotēkas krājumam, gan arhitektūrai. 

Izmantojot piecus piemērus, izstādes kuratore, LNB izstāžu centra vadītāja Ieva Zībārte, kas plašākai sabiedrībai pazīstama kā arhitektūras kritiķe, turpina iezīmēt sev būtiskos jautājumus, kam pievēršas publikācijās. Pārņem mērena bezcerība, jo skaidrs, ka izstādi caurvijošais vēstījums par bibliotēkas problēmām, kas atrisinātas līdz ar Gaismas pils uzcelšanu, nemazina kuratores bažas par Rīgas graustiem un degradētajām teritorijām.

Aizraujošā mikropasaule

Piecas mājas ir neuzkrītoša, turpretim izstāde Inventārs, pateicoties labi pamanāmajam nosaukumam, nostalģiskā virpulī ierauj skatītāju jau pa gabalu. Tāpat kā arhitektūrai veltītajā ekspozīcijā, arī šeit vietām klusi ieskanas žēlošanās par bibliotēkas sūro iepriekšējo dzīvi, taču, no otras puses, prevalē optimisms un tīksme par to, kā sarežģījumi tikuši pārvarēti. Ar dažādiem priekšmetiem Kristīnes Liniņas kūrētā izstāde atklāj bibliotēku kā aizraujošu mikropasauli, kurā valda sava lietu kārtība un tradīcijas. No mēbelēm un kancelejas piederumiem līdz darbinieku savstarpējām sarak­stēm, dāvanām un eglīšu rotājumiem izstāde liek aizmirst par bibliotēku kā institūciju, bet pietuvoties tās dvēselei. 

Manuprāt, nav pareizā veida, kā izstādi apskatīt. Tā iekārtota kā brīnumu kabinets, kur atliek tikai pētīt un, pie sienas kā īstus dārgumus ieraugot pārdesmit gadus vecus sadzīves priekšmetus, pakavēties savās atmiņās.

Liela izstādes veiksme ir Tatjanas Raičiņecas veidotais dizains, kas raibo saturu ne tikai sakārto un padara estētiski pievilcīgu, bet apliecina, ka tas ir stāstīšanas vērts. Esmu pārliecināta, ka ir virkne eksponēšanas veidu, kas Inventāru būtu padarījuši interesantu labākajā gadījumā tikai pašiem bibliotekāriem. Tiesa, LNB uzliktā latiņa pašu rīkotajiem notikumiem un vizuālajai komunikācijai jau kādu laiku ir tik augsta, ka jebkas mazāk kvalitatīvs vienkārši sagādātu vilšanos. 

Minēto apliecina arī vairāku līdzšinējo izstāžu atrašanās Latvijas Di­zaina gada balvas labāko darbu sarakstā un pavisam nesenā pasākumu afišu iekļūšana starp šī gada konkursa finālistiem. To, kā izmantot savu krājumu un padarīt to saistošu apmeklētājam, no LNB varētu mācīties daudzi muzeji, nemaz nerunājot par citām bibliotēkām, kurās par izstādi nevietā sauc no plauktiem uz galdiem pārliktu tematisku grāmatu izlasi.

Piecas mājas. Stāsti par pielāgošanos. Līdz 2020. gada 26. janvārim.

Inventārs. Līdz 2019. gada 31. jūlijam Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāvā.

Viss pārējais ir klusums

Valmieras teātra izrāde Hamlets — moderns tulkojums un laikmetīgas sāpes

Klišeja, protams, bet — dāņu princis Hamlets ir allaž laikmetīgs un katrai paaudzei savs. Vai režisores Indras Rogas Valmieras Drāmas teātrī iestudētais Hamlets iemieso vienīgo iespējamo versiju par 21. gadsimta otro desmitgadi? Jautājums atklāts. Taču nevar noliegt — Mārtiņa Meiera personā pašreizējie divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki tikuši ne tikai pie laikmetīga, bet arī pārsteidzoši «savējā» Hamleta.

Cerībā, ka Šekspīra slavenās lugas sižetu atstāstīt nevajag (ja nu kļūdos — internets ir uzziņu literatūras pilns), teikšu uzreiz: lai arī izrādei ir potenciāls uzrunāt plašu (tajā skaitā jauniešu) auditoriju, interesantāka tā šķitīs tiem, kuru pieredzē šis nav pirmais Hamlets. Jo vienā no visvairāk iestudētajām lugām pasaules vēsturē režisorei Indrai Rogai izdevies uztaustīt svaigas interpretācijas iespējas.

Lielā mērā te jāpateicas režisores un Mārtiņa Meiera veidotajam, kā programmiņā teikts, tulkojumam. «Tulkot Šekspīru» gan skan šausmīgi lecīgi, un, paldies dieviem, tas arī nav darīts. Izrādes teksts drīzāk veidots no klasiskā tulkojuma fragmentiem, ko papildina popkultūras citātu iespraudumi, un Šekspīra lugas samudžinātākās vietas pārstāstītas mūsdienu leksikā. Līdzīgu pieeju izmantojis arī izrādes scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, kas miksējuši klišejas par to, kā jāizskatās Šekspīra iestudējumam, un laikmetīgās realitātes zīmes. Ja vēl ņem vērā, ka režisore izrādi papildinājusi ar mīma Jāņa Krekļa intermēdijām un negaidīti konceptuāli izspēlē peļu slazda jeb «izrāde izrādē» tēmu (pārsteigumu nebojāšu, bet — ļoti asprātīgi), skaidrs, ka Valmieras Hamlets stāsta arī par teātri un ne tikai to, kuru spēlē lugas tēli.

«Tulkojuma» jeb modernizēšanas pieeja šoreiz ir mērķtiecīga. Jūtīgi uztvertas Šekspīra lugā divdomīgi formulētās vietas un bez šaubīšanās izvēlētas nozīmes, kas oriģinālā iezīmētas, bet mājienu veidā. Tādu Ofēliju kā Elīnas Hanzenas varone Latvijas teātris, piemēram, vēl nav redzējis. Ģimenes pārlieku lutinātais skuķis iestudējuma pirmajā daļā kaprīzējas uz vella paraušanu, diriģējot gan pļāpīgo tēvu (Poloniju aktieris Tālivaldis Lasmanis spēlē, pārspīlētā groteskā izspīlējot naivu muļķību), gan lecīgo brāli (Laerta lomā Kārlis Arnolds Avots), un jau priekšlaikus iztēlē izbauda, kā satrauks un kairinās Hamletu, kam pret koķeto daiļavu ir siltas jūtas. Savukārt otrajā cēlienā režisore priekšplānā izvirza varones pieredzi — seksuālā spriedze, kas viņas vājprāta monologā režisorus reizēm mulsina, šoreiz ir risināta bez svētulīgas pietātes. Šai Ofēlijai nepārprotami ir bijis romāns ar karali Klaudiju (Kārlis Freimanis), un tieši pārkāptie solījumi izspīlē situācijas cinismu, liekot viņai pārkāpt robežu starp šo un citu pasauli. Fakts, starp citu, nepaliek Hamleta mātes un Klaudija sievas Ģertrūdes (Ieva Puķe) nepamanīts, un tas savukārt ienes viņas varones izvēlē starp vīru un dēlu jaunas, ne gluži uz grēku nožēlu vērstas notis. 

Šādu interpretācijas sīkumu izrādē nav mazums, un tie ļauj sekot notikumiem ar neatslābstošu uzmanību. Taču ar visām interpretācijas mežģīnēm un režijas trikiem (intrigai — daļa patiesi aizrauj elpu) Hamlets spēj izskanēt arī kā traģēdija.

Kas ir Mārtiņa Meiera atveidotā Hamleta laikmetīguma atslēga? Režisore neparasti lielu uzsvaru likusi uz Fortinbrasa jeb ārējā apdraudējuma līniju. Tas, protams, nav nekāds jaunums — interpretācija, ka Elsinoras pilī notiekošais ir sazvērestība, lai norvēģi prinča Fortinbrasa vadībā pakļautu Dāniju. Taču šoreiz uz norvēģiem «strādā» ne tikai netieši sazvērestības līdzdalībnieki Rozenkrancs (Ingus Kniploks) un Gildenšterns (Eduards Johansons) vai režisores jaunievedums — Krišjāņa Salmiņa un Sanda Runges spēlētie klauni, ko Roga nosaukusi par dvīņiem un kuri kā iemācītus pantiņus atskaita dažādo dāņu galminieku ziņojumus. Patiesi novatorisks ir fakts, ka parādi (ieskaitot pat acīmredzami neīsto tēva rēgu, kura lomā Januss Johansons) diriģē vienīgais cilvēks, kam Hamlets bez šaubām uzticas, — Riharda Jakovela atveidotais Horācijs.

Meiera versijā Hamlets ir normāls puisis. Patīkams, asprātīgs, gudrs. Un arī neiedomājami naivs un pašpaļāvīgs, jo šķiet — tāpēc, ka viņš spēj tik asredzīgi tvert sadzīviskās un politiskās intrigas, lielo bildi princis neierauga pat uz nāves sliekšņa. Vienkārši nespēj iedomāties, ka pasaulē varētu eksistēt arī kas tāds, ko viņš nesaprot. Nē, nav tā, ka viņš nedomātu; tikai domā Hamlets to, ko viņam kāds nemanot pateicis priekšā. Un arī nomirst viņš nepārspēts, bet vienkārši ļoti, ļoti noguris, drīzāk nojaušot, ne saprotot, ka visasākā ironija vai rīcība neko nedod, ja pat nezini, ar ko cīnies. «Viss pārējais ir klusums,» lietišķi nosaka drusku skumjais, simpātiskais Horācijs. Jāsaka — gluži pārsteidzoši, cik asredzīgi režisore Indra Roga uzdūrusi uz traģēdijas smailes laikmetu.

oooo

Hamlets. Nākamās izrādes 28. aprīlī un 11. maijā. 12,5—17 eiro.

Starp sapni un «feiko» realitāti

JRT izrāde Vēstures izpētes komisija nepiepilda nekādas gaidas. Autoriem ir pašiem savi stāsti un mērķi

Pēc piecarpus stundu izrādes ir pārgurums un izmisums, par daudz visa kā: nav piepildījies nekas, ko gaidīju (zinādama, ka iepriekš sadomāties nav vērts); ir vājprātīgi daudz neklasificējamas informācijas, kurā kopā jaucas sen pazīstamais ar labi aizmirsto un to, ko saprast vienkārši vairs nav spēka; ir bijušas zīmes, ko negribas atšifrēt, jo tad nebūs vērts dzīvot, un smiešanās par patiesībā taču traģiskām lietām. Izrāde «atnāk» lēnām. Kādā brīdī mozaīkas gabaliņi izrādās sakrituši pavisam negaidītā zīmējumā.

Padomju latviešu mīlestība

Alvja Hermaņa, Margaritas Ziedas un sešu aktieru — Gunas Zariņas, Ingas Tropas, Andra Keiša, Viļa Daudziņa, Kaspara Znotiņa un Jevgeņija Isajeva — kopdarbs Vēstures izpētes komisija, tāpat kā daudzi JRT kolektīvi tapušie iestudējumi, ir būvēts ļoti nesarežģīti: tas sākas ar rotaļu Kas dārzā, kas dārzā?, turpinās ar vienu lekciju un daudzām etīdēm, kuras caurvij trīs muzikālie motīvi — Raimonda Paula Mēmā dziesma, Varēja būt, bet nebij un Skota Makenzija San Francisco. Nekā sarežģīta nav arī tekstā. Sarežģīts ir zemteksts. Sen neatceros redzējusi izrādi, kur tieši tam būtu izšķirošā nozīme.  

Princips ir labi zināms — latvieši stāsta par sevi. Tikai šoreiz tie ir padomju latvieši, bet viņu stāsti ir par jūtām pret čeku. Arī intonācija ir pazīstama — tā pati Latviešu mīlestības vieglā pašironija, nevienu nenosodot, bet pieņemot, kāds nu tas cilvēciņš ir. Deminutīvs ir no svara, jo nav te varoņu, ir neskaitāmi dīvainīši, kuri tiek pāri slieksnim «tev nebūs par savu tuvāko ziņot» katrs savā veidā. 

Kāds no Gunas Zariņas tēliem — sieviete ar ģimeni — pārkāpj to slieksni un nokrīt bezsamaņā. Toties cita viņas spēlēta būtne — baltā lauku sirmmāmiņa — ierodas pati, lai no visas sirds, acīm labestībā starojot, pieprasītu bargāku sodu kaimiņam, «neizsūtīto budžu dēlam», kurš salauzis kolhoza traktoru. Andra Keiša «rabotjaga» dzēruma delīrijā iebļauj elektriskajā tējkannā savu nožēlu par skaidrākā prātā izteiktām ķecerībām. Jevgeņija Isajeva garā vājais ziņotājs, «duršlāgu» zem pižika pavilcis, lai pasargātos no naidnieku starojuma, pilnmēnesī nāk virsū čekistiem kā mella nakts. Ingas Tropas intermeitene dara savu darbiņu gan varietē dejotājas pieticīgajos spīguļos, gan Dziesmusvētku Nīcas sagšā tērpta. Pie skaidra saprāta te ir tikai Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa tēlotie čekas darbinieki — intelektuāļi ar psiholoģijas (un ne tikai) zināšanām, drusku noguruši un pilnīgi pārliecināti par sava darba nozīmību. 

Tas ir smieklīgi. Un biedējoši. Tas kaitina un aizvaino. Tas nogurdina un notrulina uztveri. Līdz brīdim, kad pēkšņi saproti: tā patiešām ir vājprātīga pasaule, kurā esam riņķojuši un, iespējams, turpinām to darīt joprojām. Taču tā virpuļo apkārt kaut kam pilnīgi citam.

Klusuma skaņas trakonamā

Jo izrādes kodols ir Kaspara Znotiņa «slepenās vēstures» pētnieka vairākos piegājienos lasītā lekcija par Rietumrīgu. Izrādās, pēc tām divām bezlielvaru dienām 1944. gada oktobra vidū notika ne tikai padomju karaspēka ienākšana, bet arī ASV karaflotes kuģu iepeldējiens Daugavas grīvā. Vēsturnieka lāzerkociņa norādēm sekojot, galvaspilsētas kartē iezīmējas brīvās pasaules ieslēgums padomju īstenībā. No Brīvības pieminekļa to nošķir Rīgas mūris, bet ziņas un citu apgādi tas saņem pa gaisu, jo Zaķusalā tapis lidlauks. Turp atgriežas trimdas mākslinieki un zinātnieki, un kultūras blīvums uz kvadrātmetru ir lielāks nekā jebkur pasaulē. Skan «puķu bērnu» dziesmiņa par ceļu uz Sanfrancisko, kur cilvēki būs laipni, viņiem matos būs puķes, bet gaisā — dīvainas vibrācijas. Tomēr aizvien no jauna atgriežas pavisam cita dziesma Varēja būt, bet nebij…  Kā nebij Vijas Artmanes karjeras Holivudā un vētrainā romāna ar Marlonu Brando vai kādu citu superzvaigzni. Toties bija nevienai varai nepakļāvīgā iekšējā brīvība, par ko pirms gadiem JRT bez vārdiem stāstīja izrādē Klusuma skaņas. 

Tieši par to, man liekas, ir gribējis atgādināt režisors Alvis Hermanis un aktieri. Par katra cilvēka «iekšējo», neokupējamo «Rīgu» ārprātīgā, «feikā» pasaulē, kurā bija jādzīvo un kur viltots vai viltojams varēja izrādīties viss — pagātne, draudzība, kartītes, nojēgumi par labu un ļaunu.  

Stāsts par Rietumrīgu ir mans «sausais atlikums» no šīm garajām stundām. Tas nemazina iebildes un neatceļ jautājumus. Joprojām domāju, ka daudzo etīžu koncentrēšana tikai palielinātu izrādes iedarbību. Bet tas ļauj paraudzīties uz pagātni un tagadni no pavisam citas perspektīvas un strādāt pie iekšējās Rīgas paplašināšanas, nevis tikai cīnīties ar nenotveramiem pagātnes rēgiem.

oooo

Vēstures izpētes komisija. Nākamās izrādes 27. un 28. aprīlī. Izpārdots.

Kazas liecinieki

Vērienīgs atskats uz 60. gadu Rīgas bohēmas epicentru

No leģendārās padomjlaiku kafejnīcas Vaļņu ielā, kas kafijas automātam Casino par godu bija iesaukta par Kazu un kurā 60. gados pulcējās brīvdomātāji dzejnieki, mūziķi, mākslinieki un arī ekscentriski dīkdieņi, nav saglabājies neviens kinokadrs. Radošas dīkdienības ainiņas varam redzēt tikai Māras Brašmanes un citu līdzgaitnieku fotogrāfijās, Maijas Tabakas gleznās, kā arī veidot savu redzējumu no aculiecinieku atmiņām. Domubiedri, kurus vienoja ītlu mūzika, pantomīmas ansambļi, Maskavas kinofestivāla apmeklējumi, ceļojumi uz Kaukāzu, vēlreiz sapulcināti Laimas Žurginas dokumentālajā filmā Kaza kāpa debesīs. 

Pirms preses seansa režisore minēja, ka sevi pieskaita pie «vecā jaunā viļņa» — līdzās Hercam Frankam, Ivaram Seleckim, Aivaram Freimanim, Uldim Braunam, poētiskā dokumentālā kino veidotājiem, kas pagājušā gadsimta 60. gados vēstīja tik daudzslāņainā kino valodā, ka šķiet, viņiem būtu pa spēkam notvert to brīvo garu, kas valdīja leģendārajā Vaļņu ielas kafejnīcā. Laima Žurgina, veidojot filmu par «kazistiem» — saviem laikabiedriem, draugiem un paziņām, izvairījusies no inscenētām epizodēm, tās aizstājot ar daudzu gadu garumā veiktām videointervijām, fotomateriāliem, televīzijas un kino hronikām. 

Filmas uzbūve seko hronoloģiskam principam, sākot no Otrā pasaules kara beigām, kad dzima vairums filmas varoņu, līdz pat nesenam laikam, kad režisore veikusi pēdējās intervijas. Paralēli secīgam stāstījumam par Kazas sabiedrības transformācijām no 60. gadu sākuma līdz tās īslaicīgai atdzimšanai deviņdesmitajos, ik pa laikam kontekstam tiek iemesta arī kāda atsauce uz nozīmīgiem politiskiem notikumiem pasaulē. Dažās epizodēs izmantots mulsinošs paņēmiens — intervējamā teiktais ilustrēts ar pēc neskaidriem atlases kritērijiem izvēlētu vizuālo materiālu, piemēram, fotogrāfiju sērijām, ko paskaidro titri «Latvijas jauno literātu paaudze» un «Latvijas kinematogrāfistu un mūziķu jaunā paaudze». 

Kādā intervijā Laima Žurgina stāsta, ka bijusi īstais cilvēks, kam šāda filma jāveido, jo viņa «pazīst drēbi». Tomēr šķiet, ka tas ir arī filmas zaudējums. Ilgi un rūpīgi vāktais materiāls izspēlējis ar režisori nelāgu joku. Emocionālā piesaiste mazinājusi spēju montāžas procesā palūkoties uz savākto materiālu distancēti. Skatītājs ir liecinieks garām, neobligātām epizodēm — izstāžu atklāšanām, deju vakariem. Arī interviju nevienmērīgums nenāk par labu tempam un vēstījuma skaidrībai — dažubrīd tās ir kodolīgas, spilgtas atmiņu ainas, dažubrīd — kā nefokusēta pašrefleksija. Apcerīgā noskaņa, kā arī uzstādījums — esam laikabiedri, visu lielos vilcienos taču zinām un saprotam — būs saistoši filmas varoņu vienaudžiem, bet diez vai uzrunās jaunākus cilvēkus. 

Taču filmas koncepcija ir simpātiska — fokusēties nevis uz bezgalīgo ballīti, dejām, cigaretēm un kafiju (pēc Lancmaņa vārdiem filmā, ne visai labu kafiju), bet gan veidot plašāku panorāmu — ieskicēt situāciju, kurā izveidojās šāda brīvdomātāju oāze padomju režīma un cenzūras apstākļos, kā veidojās šīs paaudzes domāšana un kas ar viņiem notiek pašlaik. Iecere realizēta daļēji — filmas struktūra lasās samērā fragmentāri, lai dāsni izmantotais vēsturisko kinohroniku un fotoattēlu materiāls, fotogrāfijas no albuma Nenocenzētie, kas dokumentēja filmas varoņu — Kazas apmeklētāju — ikdienas ainiņas, kā arī Žurginas veiktās intervijas saslēgtos vienotā vēstījumā. Klausoties dažas filmas sarunas, rodas iespaids, ka tikai šādos, nebrīves apstākļos, varēja dzimt brīvā doma, un mūsdienās jaunos māksliniekus gaida daudz lielākas briesmas — konformisms un dažādi kapitālisma slazdi. 

Tomēr ir arī citādas emocionālās temperatūras epizodes — vēl ilgi atmiņā paliek dzirkstošā, apbrīnojami jauneklīgas domāšanas caurstrāvotā saruna mākslinieces Laimas Eglītes darbistabā, kur leģendārais skaņu režisors Augustīns Delle kā putniņš uztupies uz augsta gleznošanas krēsla blakus lenšu magnetofonam. Tas liek domāt par to, ka «kazisti» bija tikpat nehomogēna sabiedrība, kāda ir mūsdienu bohēmistiski noskaņoto jauniešu klasisko pieturvietu — bāra un grāmatu veikala Bolderāja vai Kaņepes Kultūras centra — apmeklētāji. Kā filmā saka gleznotāja Maija Tabaka, «tai Kazā jau cilvēks varēja arī pazust, ja viņš tur dzertu un to tik vien darītu, kā staigātu un sēdētu ap galdiem».

Laimas Žurginas filma apkopo ārkārtīgi daudz vērtīgu un unikālu stāstu, atmiņu, liecību, tomēr šim, gandrīz divas stundas garajam «piemineklim Kazai» trūkst viegluma, būs grūti kāpties debesīs.

ooc

Kaza kāpa debesīs. Rež. Laima Žurgina. Splendid Palace no 11. aprīļa.

Mūsdienu modernisms

Dailes teātris kļūs daiļāks — arhitektiem ir redzējums, kā padarīt tā teritoriju par drošu, patīkamu un pieejamu pulcēšanās vietu

Par spīti tam, ka ēka atrodas pilsētas centrā un ir nozīmīga kultūrvieta, Dailes teātra teritorija gadiem ilgi stāvējusi nesakārtota un nebaudāma. Ļaudis to šķērso vajadzības, ne ērtības dēļ, nemaz nerunājot par vēlmi laukumā pie teātra pakavēties ilgāk. 

Lai beidzot problēmu risinātu, gada sākumā Rīgas domes Īpašuma departaments izsludināja Dailes teātra teritorijas labiekārtojuma metu konkursu, un komisijas izvērtēšanai tika iesniegti astoņi projekti. Marta izskaņā konkurss noslēdzās ar arhitektu biroja MADE arhitekti uzvaru, kuri aiz sevis atstāja ne mazāk cienījamus profesionāļus — otro vietu ieguva Ainavu projektēšanas darbnīca ALPS, trešo — biroja Sudraba Arhitektūra un ainavu arhitektes Lindas Zaļās kopdarbs. 

Konkursa žūrijas priekšsēdētājs, Kultūras ministrijas arhitektūras eksperts Jānis Dripe slavē uzvarētāju detalizēti izstrādāto, pamatoto projektu, kurā saglabāta teātra kompleksa autores, modernisma arhitektes Martas Staņas 1976. gadā realizētā pamatideja, taču vienlaikus ieviesti arī jauni, mūsdienu prasībām atbilstoši risinājumi, sākot no lietusūdens novadīšanas līdz vizuālās komunikācijas sistēmu sakārtošanai. 

Droši un aicinoši

Kvalitatīva ārtelpa, kādam jābūt arī Dailes teātra laukumam, autoru skatījumā ir droša, draudzīga un pieejama ikvienam, arī senioriem, cilvēkiem ratiņkrēslos un ar bērnu ratiņiem, kam pašreizējais terasējums un pakāpieni ikdienas gaitās ir šķērslis. «Martas Staņas veidotā laukuma kompozīcija ir vērienīga un ģeometriski tīra, taču vienlaikus atsvešināta no apkārtējās pilsētvides un cilvēka mēroga. Arī laika zobs bijis nesaudzīgs, un daļa elementu ir ne tikai nolietoti, bet pat bīstami,» secinājusi autoru komanda, kurā darbojās arhitekti Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Mārtiņš Vaskis, Krists Lūkins, urbāniste Evelīna Ozola un grafikas dizainers Edgars Zvirgzdiņš. Teritorijas reljefa vienmērīga izlīdzināšana un mazāka izmēra apzaļumotu platformu izveidošana ļaus laukumu bez grūtībām šķērsot visdažādākajos virzienos un piedāvās vairāk vietu nesteidzīgai atpūtai — sēdēšanai, zvilnēšanai un rotaļām līdzās jauniem koku un ziedu stādījumiem.

Pašreizējo haotisko autostāvvietu teātra galvenās ieejas priekšā iecerēts atbrīvot no transportlīdzekļiem, netraucējot skatu uz vienu no vērienīgākajām 20. gadsimta kultūras būvēm un padarot šo laukuma daļu par dzīvīgu pulcēšanās vietu. Mašīnām vieta būs ierādīta teātra sānos, projektā padomāts arī par ērtu piebraukšanu skatītāju grupu autobusiem un taksometriem, kā arī par divriteņu novietošanu.

Viena no iecerēm, ko atzinīgi novērtējis arī žūrijas priekšsēdētājs Dripe, ir doma iedzīvināt samērā maz izmantoto, tumšo galeriju zem vestibila apjoma, kuras vienā pusē izvietotas teātra kases. Projekta autori to redz kā simbolisku sarkano paklāju — ierašanās, satikšanās un fotografēšanās vietu, kurā varētu izvietot arī Dailes teātra vēsturei veltītu pastāvīgo ekspozīciju. Arhitekti atgādina — aicinoša vide un līdz ar to arī pastāvīga cilvēku klātbūtne gan galeriju, gan teritoriju kopumā padarītu ne tikai drošāku un pievilcīgāku ikdienā un pasākumu laikā, bet arī samazinātu vandalisma riskus.

Īstenot ar prātu

Par gala termiņu laukuma sakārtošanai izvirzīts 2020. gada 19. novembris — Dailes teātra simtā dzimšanas diena. Labiekārtojamā teritorija pieder gan valstij, gan pašvaldībai, tāpēc kvalitatīva un savlaicīga projekta īstenošana būs atkarīga no abu īpašnieku spējas sadarboties. «Projekts demonstrēs, cik veiksmīgi Rīgas domes Īpašuma departaments un Valsts nekustamie īpašumi spēj vienoties kopējam mērķim — augstvērtīgas publiskās ārtelpas izveidei,» vienbalsīgi atzīst MADE arhitekti, uzsverot, ka vēlme realizēt plānu līdz teātra jubilejai nedrīkst būt pašmērķīga, jo laukumam jākalpo vēl ilgi pēc svētkiem. Savukārt Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Oļegs Burovs atklāj, ka darbus pašvaldībai piederošajā daļā plānots sākt jau šogad.

Procesa virzība tikšot skaidrota sarunās starp arhitektiem un pasūtītājiem, kurās precizēs arī projektēšanas izmaksas. Medijos jau izskanējis, ka tās pārsniegušas sākotnējās gaidas un veido vairāk nekā 200 tūkstošus eiro, tomēr autori norāda — pēdējos gados sabiedrībai ir bijusi iespēja pārliecināties, ka daudzu par publiskiem līdzekļiem īstenotu projektu izmaksas darba gaitā pieaug un neatbilst sākotnējām prognozēm. 

Tā noticis, piemēram, ar Jaunā Rīgas teātra rekonstrukciju, Vanšu tilta kāpņu atjaunošanu. Tādēļ Dailes teātra labiekārtojuma projekta un realizācijas aplēses veiktas, balstoties pašreizējās būvniecības izmaksās un paredzot saprātīgu rezervi — lai pasūtītāji jau sākotnēji varētu rēķināties ar ticamu projekta gala budžetu un laikus sākt finansējuma piesaisti.

Kvalitatīva ārtelpa, kādam jābūt arī Dailes teātra laukumam, autoru skatījumā ir droša, draudzīga un pieejama ikvienam, arī senioriem, cilvēkiem ratiņkrēslos un ar bērnu ratiņiem, kam pašreizējais terasējums un pakāpieni ikdienas gaitās ir šķērslis.
Vizualizācija — MADE arhitekti