Kategorijas: Recenzija

Sapņainie latviešu nemiernieki

Gata Šmita filma 1906 — Latvijas simtgades programmas noslēdzošā eksplozija

Nevarētu iedomāties labāku izskaņu Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Nupat vēl svinējām animācijas filmas par mūsdienu Maskačku Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi pirmizrādi. Savukārt ar pēdējo programmas filmu — Gata Šmita 1906 — atgriežamies vairāk nekā simt gadus tālā pagātnē, kad Rīgā darbojās nevis suņu, bet sociāldemokrātu kaujinieku grupējumi.

1906 ir valdzinošs ceļojums laikā. Skrupulozā pagātnes restaurācija veikta, nedomājot par to, cik no rūpīgi izstrādātās filmas pasaules iekļūs kadrā. Vēsturiskajai precizitātei kostīmos pievērsta tik liela uzmanība, ka skatītāju jau sāk nodarbināt Belle Époque perioda etiķetes jautājumi — vai dāmai būtu jānovelk cimds, paņemot šampanieša glāzi, un vai kungam pieklājas paturēt galvā cepuri, ēdot eklērus kafejnīcā. Bet lai diskusija par etiķeti un manierēm paliek citai reizei.

Gatis Šmits atgriezies pie pilnmetrāžas filmas režijas pēc nepilnu desmit gadu pauzes — viņa iepriekšējā filma Seržanta Lapiņa atgriešanās tika pirmizrādīta 2010. gadā. Jaunā lente 1906 pievēršas vēsturei — laikposmam pēc trauksmainajiem 1905. gada notikumiem, kad slepenpolicija jau tikpat kā pilnībā apslāpējusi sociāldemokrātu nemierus. Filmas varoņi ir pavisam neliels grupējums, kurus vieno kopēji ideāli, bet viņi palikuši bez finanšu līdzekļiem un munīcijas, tādēļ plāno uzbrukumu rūpnīcas kasei. Dzeltenās ķieģeļu ēkas, šaurās pagalmu ejas, lietainie jumti, uz kuriem norisinās viena no spraigākajām filmas pakaļdzīšanās epizodēm, kā arī kases laupīšana — filmu novērtēs vesternu cienītāji, Šerloka Holmsa un steampunk fani.

Godam ir veikts sarežģītais uzdevums — pārnest uz ekrāna kādreizējo teātra iestudējumu  (scenārija pamatā ir Ingas Rozentāles luga 1906. Trakāk vēl kā piektā gadā, ko Gatis Šmits iestudēja Nacionālajā teātrī 2009. gadā). Tomēr brīžiem varoņi par daudz izskaidro savas darbības, lietas apstākļus, piedzīvoto, laupot iespēju to pavēstīt kinovalodā. Lai gan 1906 pozicionē kā krimināldrāmu, ne mazāk interesanta attīstās paralēlā — romantiskā — filmas līnija, kad kaujinieku grupējumam pievienojas daiļā sufražiste Violeta. Filma iešūpojas lēnām, daudz uzmanības veltot personāžu un vides izzīmēšanai. Tās tempam un montāžai — ļoti pareiziem, bet brīžiem pārlieku mierpilniem, būtu nācis par labu kāds galvu reibinošs kūlenis. Tādēļ jo negaidītāks ir spriedzes kāpinājums jau pēc ainas fabrikas kasē, ko sākotnēji uztveram kā filmas kulmināciju, — seko nervus kutinoši notikumi ar maskēšanās, ķīlnieku sagrābšanas un pakaļdzīšanās elementiem.

1906 labi apzinās savu varoņu harismu — tie instagramā jau kādu laiku tiek pieteikti ar stilizētiem portretiem un kādu zīmīgu frāzi no filmas, kas precīzi ietver gan tēla raksturu, gan vēstījumu. Piemēram, Ineses Pudžas varones Violetas tēlu raksturo citāts: «Es naktīs eklērus neēdu.» Savukārt filmas galvenais varonis Pelēkais citē Raiņa Vētras sēju: «Mesti ir kauliņi.» Orators, Džentlmenis un vēl citi veido Pelēkā domubiedru — pārsteidzoši pieklājīgu nemiernieku — grupējumu, no kura tikai Kaspara Dumbura tēlā, izbijušajā jūrniekā Svilpē, manāma patiesa raušanās uz nepatikšanām. Visi šie varoņi ir arī mazliet «neformāts». Violeta jeb Dafne, kā viņa paraksta savas dzejas, ir moderna sieviete — drosmīga, neatlaidīga, gatava riskēt ideālu vārdā. Pelēkais ir tipisks pašpuika, kuru tik ļoti valdzina Violeta, ka viņš visiem spēkiem cenšas iederēties ekscentriskajā bohēmistu sabiedrībā, kur, protams, tiek atmaskots. Grupas runasvīra Džentlmeņa absurdais moto — cīņa bez ieroča — lasāms arī uz plakātiem: «Es šauju ar vārdiem.» Operācijas koordinators un smadzenes — trauslais inteliģents Oratorsar ieģipsētajām rokām kā vēža spīlēm slēpjas no ārpasaules savā istabā, lēnām jūkot prātā.

Filmas veidotājiem ir izdevies noķert pavisam ēterisku, bet izšķirošu niansi varoņu uzvedībā: tie ir apburoši provinciāli. Tieši tādi, kādi varētu būt Rīgas jaunie cilvēki 1906. gadā. It kā švīti, bet ne līdz galam — zem smalkajiem cilindriem un savirpinātajām ūsām tik ļoti redzams cauri arī lāga zēns no laukiem vai pilsētas mazāk cildenajiem rajoniem. Un tā nav aktieru nespēja iejusties tēlā, gluži pretēji — ir spēts uztvert to niansi, kādu lasām tā laika latviešu literatūrā, dzejā. Ir tikai viens absolūts tīrradnis, kurš it kā nupat izkāpis no Parīzes vilciena. Kā vampīrfilmu klasikas varonis Nosferatu — zīda rītasvārkos, aizvērtām acīm, pieplacis pie sienas blakus siltajam kamīnam — savus nevainīgos upurus gaida melanholijas saltuma mocītais grāmatu izdevējs Dancīša kungs (Vlads Nastavševs) rūpīgi ondulētiem zelta matiem.

Gata Šmita 1906. gada nemiernieki nav aukstasinīgi slepkavas, drīzāk sapņotāji — kā pazuduši jaunajā pasaules iekārtā. Un tāda ir arī šī filma, kā sapnis par aizgājušo, tomēr sapnis gana laikmetīgs — filmu ievada un noslēdz tā laika skaņdarbs, Emīla Dārziņa 1905. gada Spāniešu romance.

Par dēliem

Nacionālā teātra izrādi Par tēviem var ieteikt divu iemeslu dēļ — lai izsmietos, bet pēcāk  padomātu

Elmāra Seņkova iestudējums Par tēviem sākas lēni. Scenogrāfs Kristaps Kramiņš Nacionālā teātra Aktierzālē iebūvējis skārda garāžu, piepildot to ar darbagaldiem, saimniecībā nenoderīgiem priekšmetiem un citādu hlamu. Tā ir stereotipiska veču pasaule, kurā cits pakaļ citam iepeld un sāk to apdzīvot vesela kohorta «tēvu» — Ainārs Ančevskis, Juris Hiršs, Ivars Kļavinskis, Egils Melbārdis, Igors Šelegovskis, Reinis Suhanovs, Valters Sīlis. Visi viņi ģērbti džinsos un rūtainos kreklos — uniformā, kuras komiskais skats neviļus rada sajūtu, ka tēvi nav vīrieši vai personības, bet kaut kas mazāk. It kā viens tēls būtu sašķīdis gabaliņos, lai parādītu, no kā mīcīts.

Seņkova izrāde tēmu rāda negaidītā, tas ir — drūmā gaismā. Izrādes dramaturģija ir režisora un aktieru kopdarbs — tā ir fantāzija par viņu pašu tēviem, atmiņu un etīžu kolāža, un, ja tajā ir daļa dokumentalitātes, tad jāsaka: viņu bērnība izskatās draņķīgi. Tēvi, kuru tēlos iemiesojas aktieri, ir smieklīgas un nožēlojamas būtnes. Visi zaudējuši ģimenes (tāpēc arī eksistē garāžā), visi — alkoholiķi, katrs aizraujas ar savu dīvaino hobiju, sākot ar urīna terapiju, beidzot ar komiskiem sapņiem par jauniem mīlas piedzīvojumiem. Mākslinieku skatienā, vērojot un vērtējot tēvu vientuļo eksistenci, vīd cinisks smīns. Nav slikti — vietām etīdes ir asprātīgas, jūtams arī, ka aktieriem groteskajās lomās patīk izspēlēties. Tomēr izrāde velkas un ar savu vienveidību drīz sāk garlaikot. Tāpēc nebūs, domāju, lieki mudināt skatītāju pēc starpbrīža tomēr teātri nepamest – jo seko otrā daļa, noskaņās un arī stilistiskā gluži atšķirīga.

Otrais cēliens, ja arī savu viedokli par tēviem nemaina, tad vismaz ir svaigs un asprātīgs (dzirkstošs melnais humors Latvijas teātrī negadās nemaz tik bieži) darbs, kur joka konkrētībā iezogas neviennozīmīgums. Edgara Mākena mūzikā — īpaši jau dzīvespriecīgajā dziesmiņā, kas Ingunas Jansones vārdos ietērpusi dēlu ideālās bērnības ainu, kad tēvi plosto (lasi: nav mājās), beidzot iestājies miers un ne no kā nav jābaidās. Vai traģikomiskajos DIY stila skečos, kur tēvi māca dēliem labāko, ko prot, — lētus ballīšu trikus vai to, ka nekad nevajag dzert vienam… Droši vien vajadzīgs drusku dzīves pieredzes, lai saprastu, kāda reāla elle slēpjas aiz šādām «rūpēm» un dzīvesprieka kabatām, un tas ir Par tēviem spēks — spēja černuhu rādīt tā, lai laimīgāku bērnību īpašniekiem aizkustinājumā nolītu pat pa asarai par to, cik mīlīgi dīvainīši, izrādās, var būt tēvi…

Tomēr interesantākais izrādes aspekts, manuprāt, slēpjas salīdzinājumā. Pirms apmēram desmit gadiem darbu par tēviem iestudēja arī Alvis Hermanis. Seņkovs to nevar nezināt, un, lai arī Tēvi no Par tēviem estētiski atšķiras krietni, iestudējumos ir arī virkne līdzību — dēlu pāriemiesošanās tēvos, pašu sacerētais, pieredzē balstītais dramaturģiskais materiāls, piemēram. Viena tēma, viens izejas punkts — dēli par tēviem. Un tieši tāpēc viena mākslinieka darbs liek otrā saskatīt to, ko bez salīdzinājuma ieraudzīt būtu grūtāk.

Seņkova izrādes veidotāji uz saviem tēviem skatās no bērna perspektīvas. Iemiesošanās tēva lomā nespēj noslēpt to, ka it kā pieaugušajam dēlam sāp, viņš nespēj pieņemt un saprast. Seņkovam un viņa aktieriem tēvi pieviļ, nodod, sarūgtina. Joprojām. Tas ir atklāti un skaudri, un, taisnība, ļoti aktuāli — galu galā, Latvija izceļas ar atbaidošu skaitu sliktu tēvu un tāpēc arī traumētu bērnu. Bet runa ir par ko vairāk nekā par statistiku, reģionu vai konkrētiem netikumiem. Arī Hermaņa tēvi vairākas desmitgades agrāk cieš no tām pašām ligām, kuras asredzīgi uzšķērž Seņkova iestudējums. Tikai viņu dēli savus nebūt ne ideālos tēvus nenosoda. Varbūt tāpēc, ka visas sāpes reiz pāriet. Varbūt tāpēc, ka pieaugušie dēli savus tēvus spēj ieraudzīt kā pretrunīgas personības, kuru dzīve bijusi kas vairāk nekā tikai bērna vajadzību apmierināšana. Ja Seņkova gadījumā tēvs ir funkcija, kas nav izpildīta, tad Hermanim — neviennozīmīgs cilvēks, ar kuru saista nesaraujamas saites un kurā aizvien izteiktāk ieraugi pats sevi.

Tieši par šīm atšķirībām jādomā pēc izrādes. Vai tās ir dažādu paaudžu perspektīvas? Kas mainījies — laiks, cilvēki, pasaule? Un ko īsti nozīmē pieaugt un kļūt par vīrieti? Slikti tēvi, protams, ir laba tēma komēdijai, bet būtiskāks tomēr ir jautājums, kā pasauli redz viņu dēli. Tāpēc Par tēviem var ieteikt divu iemeslu dēļ — lai izsmietos, bet pēcāk arī pārdomātu. Protams, savu, ne jau tēvu dzīvi.

Jaunie mākslinieki 5 izstādēs

Pašmāju nozīmīgākās mākslinieku kalves — Mākslas akadēmijas — studentu svaigākos darbus var novērtēt vairākās izstādēs Rīgā un citviet Latvijā

Vērtība Latvijas Mākslas akadēmijā
Akadēmijā skatāma par tradīciju kļuvusī ikgadējā konkursa SEB stipendija glezniecībā izstāde, kurā šoreiz no dažādiem skatpunktiem aplūkots plašais vērtības jēdziens. Konkursā var piedalīties ikviens akadēmijas students, neraugoties uz nodaļu un mācību gadu, tāpēc izstāde piedāvā aizraujošu kokteili ar dažādām tēmas interpretācijām, atšķirīgām glezniecības tehnikām un izpildījuma līmeņiem. Konkursa darbus vērtēs žūrija, bet izstādes apmeklētāji līdz noslēguma dienai uz vietas var balsot par savu favorītu, vērtēt un salīdzināt savu gaumi ar citu izvēlēm. Vairāki iepriekšējo gadu laureāti jau kļuvuši pazīstami Latvijas glezniecībā — izstāde ļauj iepazīt šos vārdus, vēl pirms tas noticis.
Pēc neliela pārtraukuma, no 28. marta, akadēmijas aulā būs skatāma nākamā studentu izstāde, veltīta akadēmijas simtgadei.
Līdz 15. martam. Kalpaka bulvāris 13.

Ellas Mežules darbs.
Publicitātes foto

Ellas Mežules personālizstāde viesnīcā Grand Poet Hotel
Pāris minūšu gājienā no akadēmijas mākslas cienītāji var turpināt nodoties gleznu apskatīšanai un vērtēšanai — viesnīcā Grand Poet Hotel atklāta LMA maģistrantūras studentes Ellas Mežules personālizstāde Es vēroju ātrus, vientuļus pūļus, tie man stāsta par saviem gausiem kosmonautiem. Tā ir sestā izstāde jaunās mākslinieces karjerā un atklāj Mežules vērojumus un sajūtas par cilvēka dabu un tās nenoteiktību. «Ellas darbi ir inteliģenti, iespējams, tie paver cerību civilizācijai izdzīvot šajā sadomazohistiskajā konceptuālisma pasaulē, kurā, izrādās, vēl kaut kur eksistē daba un kāds pat prot to piefiksēt,» tā studentes darbus komentē gleznotājs un LMA prorektors Andris Vītoliņš.
Izstāde atvērta ne tikai viesnīcas viesiem, bet katram interesentam. Šis varētu būt arī labs iegansts apskatīt ēku, kura pērn saņēma gada balvu Rīgas arhitektūrā.
Līdz jūnijam. Raiņa bulvāris 5/6.

33 jaunie grafiķi veltījuši kreklus Dailes teātra aktieriem.
Publicitātes foto

DT-krekli Dailes teātrī
LMA Grafikas katedras studenti pasniedzējas, meistarīgās ilustratores Rūtas Briedes vadībā aktīvi iesaistās sadarbības projektos un izrāda savus darbus dažādās Rīgas vietās. Šoreiz 33 jaunie grafiķi veltījuši kreklus Dailes teātra aktieriem — katrs teātra foajē izkarinātais baltais, sietspiedes tehnikā apdrukātais krekliņš pauž studenta priekšstatu par konkrētu skatuves personību un aktiera profesiju. Olga Dreģe raibās biksēs ar kājām gaisā, grafiski apspēlēts Laura Subatnieka uzvārds, Dārtas Danevičas portrets ar suņiem — dažu ilustrāciju varoņus var noteikt uzreiz, citas ir mazāk pašsaprotamas un tāpēc jo interesantākas.
Apskatāma foajē stundu pirms katras Dailes teātra izrādes un to laikā.
Līdz 24. martam.

Publicitātes foto

Tekstilmāksla Mākslas stacijā Dubulti
Dubultu dzelzceļa stacijā Jūrmalā skatāma izstāde Studentu dienasgrāmatas III. Iepriekšējos gados izrādītas jauno gleznotāju un tēlnieku «dienasgrāmatas», bet aktuālo ekspozīciju veido vairāk nekā 30 Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas studenšu darbi — acīmredzot darbs ar audumiem, šķiedrām un pavedieniem Latvijā joprojām vairāk ir sieviešu ziņā. Eksponātu vidū — arī septiņas tieši stacijas telpai radītas lielizmēra instalācijas. Akadēmija tekstilmākslu pozicionē kā starpdisciplināru jomu, kurā iespējams strādāt gan mākslas, gan dizaina laukā, līdz ar to izstādē var novērtēt laikmetīgās tekstilmākslas materiālus, tehniku un stāstu daudzveidību.
Projekts interesants arī ar to, ka papildus izstādei apmeklētājs var ielūkoties un piedalīties atvērtajās darbnīcās — katru dienu kāda no autorēm strādā izstāžu zālē, turpinot eksponēto darbu, pastāstot par materiāliem, ideju un tehniskajiem paņēmieniem. Precīzākiem laikiem un tēmām var sekot līdzi pasākuma lapā Facebook.
Līdz 22. aprīlim.

Publicitātes foto

Skelets skapī Gulbenē
Gulbenieši un tie, kuri pavasarī plāno apmeklēt pilsētu, pieturpunktu sarakstu var papildināt ar izstādi Skelets skapī / The Hidden Secrets Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā. Tajā piedalās Mākslas akadēmijas tēlniecības, keramikas un stikla mākslas specialitāšu bakalaura un maģistra programmu studenti, kā arī pasniedzēji, kuru vidū ir Gļebs Panteļejevs, Dainis Lesiņš, Dainis Pundurs un citi pazīstami autori. Izstādes pārspīlēti piņķerīgā anotācija lielu skaidrību par tās ideju nesniedz, taču tas nemazina pārstāvēto mākslinieku profesionalitāti un iespēju iepazīt atšķirīgus radošo izpausmju veidus. Turklāt pilsētā vērts brīdi uzkavēties, lai apskatītu pašu Vecgulbenes muižas parku un tā vēsturisko apbūvi. Skelets skapī meklējams muižas teritorijā — neogotiskās Sarkanās pils mansardā.
Līdz 31. maijam.

Aizveries, raksti!

Ķīnas nomales ainava un mazs cilvēks tajā — Mo Jeņa stāsti par izdzīvošanu

Aizveries!* — šādu pseidonīmu Nobela prēmiju saņēmušais ķīniešu rakstnieks Mo Jeņs savulaik izvēlējās kā ironisku atsauci uz laikiem, kad vecāki savam pārlieku runīgajam dēlam bija likuši pie sirds nekur un nekad nepļāpāt lieku. Pagājušā gadsimta otrā puse (Mo Jeņs dzimis 1955. gadā) šādā nozīmē daudziem ir labi pazīstama un saprotama, tāpēc Jeņa satīriskais skats uz apsēstībām ar plānveida saimniekošanu un klanīšanos priekšnieku priekšā komunisma drudzī dzimušajiem ir pašsaprotams veids, kā pasmaidīt par režīmu. Par režīmu, kura īsto dabu mēs saprotam, sekas esam pieredzējuši, tāpēc atļaujamies pazoboties.

Mileniāļiem un vēlāk dzimušajiem, kā arī ārpus autoritārisma nometnēm laimīgi palikušajiem šāda rūgta pajokošanās var atgādināt muļķīgu flirtu ar nelabo. Tāpēc var saprast Rietumu literatūrkritiķu dusmīgos rūcienus pēc paziņojuma 2012. gada oktobrī, ka Nobela prēmiju literatūrā saņem Mo Jeņs, kurš nav ne disidents, ne valdošās varas kritiķis.

Kritiķi neizpratnē

«Kā būtu, ja Solžeņicins tā vietā, lai Gulagu atmaskotu, būtu mētājis par to jokus?» rakstā par Nobela prēmijas piešķiršanu Jeņam retoriski vaicāja ķīniešu literatūras eksperts profesors Perijs Links (Perry Link, The New York Review of Books). Viņam piebalsoja arī citi kritiķi un mākslinieki, to vidū Ajs Veivejs un Herta Millere, norādot, ka «sistēmas rakstnieks» Jeņs nudien nav labākais kandidāts no Ķīnas uz prestižāko apbalvojumu, ko var saņemt rakstnieks.

Oficiālā Pekina apbalvojumu sagaidīja ar urravām, prese daudzināja to par Ķīnas literatūras «uzplaukuma iemiesojumu», bet valdība solīja ieguldīt 100 miljonus dolāru, lai rakstnieka dzimto ciematu Šaņduņas provincē pārveidotu par Mo Jeņa kultūras pieredzes parku.

Ķīniešu Šukšins

Neņemos spriest par Markesa un Folknera nospiedumiem Jeņa tekstos, ko piesaukuši viņa daiļrades pētnieki un arī autors pats, bet, lasot četrus latviskotos stāstus, man izveidojās cita paralēle — ar padomju dzīves un cilvēka pazinēja Vasilija Šukšina stāstiem. Tiesa, tikai paralēle, jo atšķirīgā abu autoru tekstos laikam ir vairāk nekā kopējā. Un tomēr. Līdzības ir saskatāmas autoru dzīves pieredzēs (abi strādājuši kolhozos un rūpnīcās, izglītību ieguvuši tikai pēc pirmās darba pieredzes) un, iespējams, tieši tāpēc — stāstu tematikā.

Abu rakstnieku ierocis ir satīra, «mazā cilvēka» ikdiena divu lielvalstu — Ķīnas un kādreizējās PSRS — mazpilsētu nomalēs un laukos ir tik spilgti atainota, ka spēj pastāstīt gana daudz par komunisma plānotāju un ieviesēju alošanos.

Jeņs ir šodienas rakstnieks, tāpēc, protams, var atļauties krietni vairāk, nekā varēja Šukšins savas daiļradē 60. un 70. gados, kurš neko atmaskot, visticamāk, nemaz nebija domājis. Līdzība ir abu autoru portretēto varoņu atšķeltībā no dzīves, vientulīgums, kas attiecas arī uz it kā sabiedrībā cieši ieaustu un paklausīgu pilsoni.

Visvairāk abus autorus šķir teksta pasniegšanas veids. Šukšina stāstu pamatā ir reālistiskas ikdienas norišu ainiņas, ko par literāriem tekstiem padara smalka humora izjūta. Jeņa gadījumā runa ir par metaforu meklēšanu ikdienā — caur tām autors stāsta par nejēdzībām, trulumu, arī nežēlību, kas izriet (iespējams, būtu jālieto pagātnes forma, jo stāsti vēsta par Ķīnu pagājušajā gadsimtā) no absurdas sabiedriskās iekārtas. No idejiskas kļūdas, pārpratuma tā ir pāraugusi nāvējošā, cilvēcību un žēlastību nepazīstošā birokrātiskā mehānismā, kurai ir jāpakļaujas un tad… tik un tā jāiet bojā (stāsts Teļš). Vai arī jāspēj pielāgoties, lai izdzīvotu (Meistar, jo tālāk, jo trakāk!).

Nejēdzīgai lietu kārtībai var raudzīt pretoties, taču par to draud linča tiesa no savējiem, kuriem brīvības meklējumu izlēcieni nav nedz vajadzīgi, nedz saprotami (Lidojums). Jeņs ir diezgan prasmīgs lasītāja iežēlinātājs — ja nu «mazais cilvēks» tiek apbižots, tad uz pilnu klapi un bez laimīgām beigām (Caurspīdīgais redīss).

Kino spēks

Visi četri Jeņa latviskotie teksti ir cilvēka un sistēmas pretnostatījumi, kas gan kariķē pagātnes režīmu, taču vienlaikus noliek galveno varoni tik bezcerīgā strupceļā, ka stāstu pēcgaršā dominē rūgtums, nevis smaids. Iespējams, citi Jeņa darbi ir «humorīgāki», jo pats autors to akcentējis kā savai daiļradei raksturīgu iezīmi. «Nav nozīmes tam, cik grūti mums gāja. Cilvēki manā ciemā izmantoja humora izjūtu, lai tiktu galā ar dzīves skarbumu. To esmu mācījies no šiem ļaudīm,» Mo Jeņs saka kādā intervijā. Un tieši šukšiniskā humora viegluma Jeņa tekstos man pietrūka visvairāk. Te ir nepārprotami labo un nejauko sadursmes, taču stāstos prasās arī kāda neviennozīmīgāka nots, pretruna, kas Jeņa cilvēkus padarītu reljefākus un viņa vēstījumu — ticamāku.

Jā, bet ir vēl kāda līdzība. Jeņu un Šukšinu vieno milzīga popularitāte, ko abiem literātiem nesis kino spēks — Jeņa gadījumā tā bija filma Sarkanais sorgo (Red Sorghum, 1988.), kas balstīta viņa romānā, bet Šukšina gadījumā — vairākas filmas, īpaši jau kinolente Sarkanais irbenājs (1973), kuru viņš pats režisēja, rakstīja scenāriju un tēloja galveno lomu.

* Latviskojot Mo Jeņa izvēlēto pseidonīmu, pavēles formā tas nozīmē «aizver muti!», «aizveries!».

Mo Jeņs. Meistar, jo tālāk, jo trakāk! Stāsti. Tulkojis Raimonds Jaks. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 9,37 €.

Histērisko sieviešu katalogs

Jaunā Rīgas teātra izrāde Atnāc mani vēl satikt ironiski un izglītojoši

Izrāde piedāvā divas tēmas — dvīņi un dzejnieces. Par to, kāpēc Alvi Hermani interesē jaunās literātes Madara un Agnese Rutkēvičas, ar kurām sadarbojoties, tapis šis iestudējums, jautājumu nav — smukas kā bildes, harismātiskas un gandrīz neatšķiramas. Kā zināms, dubultnieki iztēli kairina jau gadu tūkstošiem — kā vienas dvēseles divas pusītes, absolūts labā un ļaunā nošķīrums, dievišķā manifestācija vai dabas kļūda (cirka «frīku» vēsturē dvīņu ir stipri vairāk par ziloņcilvēkiem un bārdainām sievietēm). Taču jautājums par dzejniecēm tomēr ir noslēpumaināks.

Izrādē izmantoti Austras Skujiņas, Mirdzas Ķempes, Velgas Kriles, Ārijas Elksnes, Vizmas Belševicas, Kornēlijas Apškrūmas dzīvesstāsti un dzeja, superīsi pieminētas arī Biruta Skujeniece, Amanda Aizpuriete un Aspazija, kā arī nolasīts pa Madaras un Agneses dzejolim. Līdzīgi kā citās Hermaņa «stāstu» izrādēs, autori ir gan režisors, gan aktieri (šoreiz — māsas Rutkēvičas). Protams, grūti pateikt, kurš impulss nācis no kura mākslinieka, tāpēc paliksim pie konstatējuma: jaunā izrāde ir radnieciska vairākiem citiem Hermaņa skatuves darbiem (īpaši Oņegins. Komentāri), tikai atšķirība tā, ka šoreiz dramaturģiskais materiāls izstrādāts vājāk un intonācija — ironiskāka.

Izrāde ir būvēta kā virkne anekdošu par Latvijas dzejnieču personisko dzīvi. Stāsti ir labi zināmi — tipiskais repertuārs, ar kuru literatūras skolotājas vidusskolā bagātina stundas. (Reakcija zālē gan liek domāt, ka humanitārā izglītība Latvijā ir, teikšu politkorekti, krīzē, un Atnāc mani vēl satikt var uztvert arī kā izglītojošu projektu — tā izrādi raksturo sociālo tīklu lietotāji.) No izrādes veidotāju puses gan, jāatzīst, drusku mulsina stāstu atlase. Šie, lai arī zināmākie, ne tuvu nav viss, kas par izvēlētajām dzejniecēm būtu sakāms (brīžam rodas pārdomas, vai tēmām netiek braukts «pa virsu»).

Uzmanību pievērš arī disproporcija — Austrai Skujiņai veltīta gandrīz trešā daļa izrādes, bet nākamie dzejnieču «nogrieznīši» kļūst aizvien īsāki, radot sajūtu, ka pietrūcis laika vai spēka iedziļināties. Bet intriģējošākais ir fakts, ka par minētajām personībām netiek runāts kā par māksliniecēm, bet tikai kā par ekstravagantu biogrāfiju īpašniecēm. Izrādē visas ir histēriķes, visas ir pašnāvnieces (ja nu kāda nav kārusies vai slīcinājusies, autori atrod vietu komentāram, ka pašnāvību var izdarīt arī metaforiski) utt.

Taču galvenais šoreiz nav tas, ko aktrises stāsta, bet gan — kā to dara. Izrādē spēlē četras mākslinieces — abas Rutkēvičas, Sandra un Elita Kļaviņas, un teksti starp viņām ir sadalīti konceptuāli. JRT aktrises stāsta par dzejniecēm virtuves sarunu intonācijās. «Krile pakārās pie aizkaru stangas.» — «Klau, bet cik pamatīgi tā stanga bija piestiprināta…» — «Elksne vienmēr bija eleganta.» — «Nuja, padomju laikā jau tērpus bija grūti dabūt…» It kā nevainīgie teksti ar tikko jūtamu intonācijas maiņu pielīst pilni ironiskas indes, jāatzīst, nogalinoši asprātīgas. Aktrises atgādina Hermaņa Divpadsmit krēslos visu pasauli aptenkot gatavo večiņu jaunākās versijas, bet Sandra Kļaviņa pat atsauc atmiņā Vladislava Nastavševa izrādē Peldošie-ceļojošie vulgāro un neatvairāmi pievilcīgo Ļoļečku. Pāris vietās šim slānim pieslēdzas arī dvīnes: Rutkēvičas pašironiski izspēlējas dialogos par to, kā abām sadalīt vīriešus vai kleitas, kā zināt, vai apkārtējie redz tevi kā tevi pašu… Tonis brīnišķīgi kašķīgs, un, ja tam vēl pievieno Hermaņa telpas iekārtojumu — pārdalīto istabu, kuras puses it kā spoguļojas viena otrā, piekrautas ar stereotipiskiem priekšmetiem (sākot no romantiskiem dīvāniņiem un kumodītēm ar dievināto vīriešu, pārsvarā, protams, dzejnieku, fotogrāfijām, beidzot ar galvaskausiem) —, skaidrs, ka izrāde ir asprātīga. Tomēr — tā nav par mākslu.

Rutkēvičas dzejnieču lomās gan iemiesojas (pamatā gan ārējiem paņēmieniem, mainot sasukas un kleitas, lai atbilstu «oriģinālam»), bet dzeju lasa tā, ka uztveramas ir tikai muzikālās modulācijas, ne paši teksti. Viss skan vienādi. Tas raisa dažādas sajūtas. No vienas puses, jautājumu — kāpēc ignorēt to, ka minētās dzejnieces ir ne tikai aizkustinoši komiski sievišķi, bet arī talantīgas mākslinieces? Vai to, ka viņas īstenībā ir ļoti, ļoti atšķirīgas? Jo no šī materiāla varētu radīt ne tikai asprātīgu komēdiju, ko patlaban var noskatīties JRT, bet arī paradoksālu, dramatisku stāstu par talantu, par daiļradi, par to, ko sievietei maksā būt mākslā.

No otras puses, varbūt izrāde ir tieši par to… Ka ironijas objekts ir ne tik daudz dzejnieces, cik skatītājs, kas grib viņas redzēt tieši šādi. Māsas Rutkēvičas jau arī, protams, ir atšķirīgas, lai gan izrādē uztveram viņas kā identiskas, dekoratīvas būtnes, kas maina kleitas. Neiedziļinoties, pakļaujoties piedāvātajām klišejām. Tāpat kā ar dzejniecēm, kuru dzīvē un daiļradē daudzus vairāk interesē tas, ko viņas vilka mugurā, ar ko gulēja un kādā veidā padarīja sev galu. Dzeja paliek guļot neatvērta dekoratīvi izkārtotā grāmatplauktā…

oooo

Atnāc mani vēl satikt. Nākamās izrādes 21. un 22. martā. 15—20 eiro.

Zudušo Latviju meklējot

Televīzijas ekrānos nonācis simtgades seriāls Sarkanais mežs

Līdzīgi citām simtgades filmām, Sarkanais mežs pēta Latvijas vēstures mazāk zināmās lappuses. Partizāni, mežabrāļi (un mežameitas), nacionālās pretošanās kustība — saukti dažādos vārdos, tie bija cilvēki, kuri vēl pēc kara beigām turpināja bruņotu cīņu pret padomju okupāciju. Vieni nezaudēja ticību Latvijas brīvības atgūšanai, citi glābās no izsūtīšanas uz Sibīriju, vēl citiem jaunā politiskā iekārta nozīmēja ieslodzījumu vai nāvi. 12 sēriju LTV filmai, kuras darbība norisinās paralēli Lielbritānijā un Kurzemes mežos, par pamatu izvēlēta reāla britu izlūkdienesta operācija Jungle, ieskicējot sarežģīto situāciju Latvijā pēc Otrā pasaules kara.

Īpašu uzmanību pievēršot vēsturiskajam autentiskumam, seriāls spējis pietiekami ticami uzburt laika garu. Latviešu skatītājam pazīstamāka liksies padomju realitāte, tomēr ne mazāk interesanta ir latviešu dzīve Anglijā, kur Latvijas vēstniecība bija pēdējā liecība par zaudēto brīvvalsti. Sarkanais mežs var izkliedēt plejādi mītu, kas saistīti ar šo vēstures periodu. Tomēr lielāko pārsteigumu seriāls sagādās ar to, ka galvenā sižetiskā līnija saistīta ne jau ar pretošanās kustību — filma veidota labāko spiegu filmu tradīcijās.

Vājais punkts

Sarkanā meža komandas veikums gan mākslinieciski, gan saturiski ievērojami pacels kvalitātes latiņu latviešu televīzijas seriāliem, kuru monotonā nekādība un banalitāte pēdējā laikā bijusi nomācoša. Idejas autora Normunda Puča, režisora Armanda Zvirbuļa un scenāristu Ivo Brieža un Matīsa Gricmaņa sadarbībā tapušajai filmai paredzams garš ekrāna mūžs — tā nezaudēs aktualitāti arī pēc gada vai vairākiem.

Tomēr vienā ziņā Sarkanais mežs seko vājāku pašmāju seriālu piemēriem ar tituldziesmas izvēli, turklāt izmantojot to kā publicitātes kampaņas enkuru. Pretstatā tam, cik organiski un neuzbāzīgi Zigmara Liepiņa īpaši filmai radītā mūzika papildina Sarkanā meža epizodes, viņa komponētās tituldziesmas Nav laika gaidīt skanējumā (smagnēji roķīgā manierē to izpilda Gints Grāvelis) nav nekā mūsdienīga, turklāt dziesmas patoss nograuj seriāla daudz izjustāko tonalitāti.

Tikpat pārliecinošs kā seriāla kinematogrāfiskā kvalitāte ir arī aktieriskais sniegums — lai gan brīžiem jūtams viegls teatrālisms, no tā ir pilnībā atbrīvota galveno lomu atveidotāju spēle. Pārsteidzīga šķiet Sarkanā meža veidotāju izvēle latviešu aktieriem likt runāt angliski, piemēram, britu izlūkdienesta augstāko amatpersonu sanāksmē. Te stūraino izrunu varētu aizstāt paskaidrojošs titrs — kas šī par sanāksmi un kas ir tās dalībnieki, ļaujot sarunai notikt latviešu valodā. Autori no šīs situācijas ir izvairījušies vairākās epizodēs, piemēram, kolorītās krogus ainās, kur pieaicināti angliski runājoši epizodisko lomu atveidotāji.

Kā no pieclatu monētas

Filmas veidotāji veikuši ļoti pārdomātu aktieru atlasi, vienā no galvenajām lomām pieaicinot Agnesi Cīruli, kura jau kārtējo reizi apliecina spēju apbrīnojami organiski iejusties 30.—40. gadu tēlā. Viņas atveidotās Veltas Rožkalns personības transformācija no trauslas un skaistas medmāsas taisnības cīnītājā, apveltītā ar izteiktu mērķtiecību un spītu, gan ir mazliet sasteigta. Bet jāņem vērā, ka šo tēlu var uzlūkot drīzāk kā simbolu, kuram būtu jāpiemīt tai īpašību buķetei, kas raksturo brīvās Latvijas ideālus — neatkarīga, eiropeiska, tomēr latvisko mentalitāti saglabājusī Milda no piecu latu monētas. Arī Jēkaba Reiņa atveidotā seriāla galvenā varoņa Vitolda tēlam piemīt simboliskas iezīmes. Ne velti Vitolds dienējis Latviešu leģionā, tā ir vēl viena Otrā pasaules kara stigma, par kuru seriāla gaitā tiek runāts vairākkārt.

Aktieru Jēkaba Reiņa un Jurija Djakonova (filmā — aģents Rubenis) elektrizētais, konkurences uzlādētais duets, ko iepazīsim jau nākamajās sērijās, izspēlējot gan etnisko, gan politisko uzskatu atšķirību kārtis, piešķir eleganci, spriedzi un arī humoru katrai epizodei — arī brīžos, kad filmas notikumu virzība nenotiek tik strauji, kā gribētos.

Daiņa Grūbes atveidotais Leons, partizānu vadonis ar viegli kaķisku gaitu, Jānis Vimba, kura tēlam — diplomātam Rūdolfam Silarājam — ir arī reāls prototips, Maija Doveika, Gatis Gāga, Imants Strads, Juris Žagars un vēl virkne aktieru veido rūpīgi izstrādātu personāžu režģi, kura atklāšanai labvēlīgs ir scenārija uzbūves princips — atsevišķas mikrosituācijas labi papildina galvenās sižeta līnijas. Mazliet kaitinoša var šķist notikumu skaldīšana tā, lai skatītāja interese tiktu maksimāli uzkurināta sērijas beigās, bet tas drīzāk ir kompliments scenāristu komandai par veiksmīgu sekošanu TV seriālu praksei.

Ir skaidrs, ka sestdienu vakari mums turpmākos divus mēnešus paies Sarkanajā mežā — kur neviens nav tas, par ko izliekas.

Latvijas laiks

Sarakstu valdzinājums un zināma apsēstība novedusi pie vērtīga pašapmāna

2009. gada beigās Luvrā bija aplūkojama izstāde, kuras nosaukumu varētu aptuveni tulkot kā «1003: sarakstu labirinti». Skaitlis 1003 (Mille e tre) bija atsauce uz Leporello āriju Mocarta operā Dons Žuans, tajā dona Žuana kalps stāsta par katalogu, kurā iegrāmatojis sievietes, ko viņa kungs ir mīlējis, — Spānijā tādas ir «tūkstoš un trīs, tūkstoš un trīs, tūkstoš un trīs». Izstādes kurators bija Umberto Eko, intervijā laikrakstam Spiegel (11.11.2009.) viņš izteicās: «Saraksts ir kultūras avots. Tas ir daļa no mākslas un literatūras vēstures. Ko kultūra cenšas sasniegt? Padarīt bezgalību saprotamu. Tā arī vēlas radīt kārtību — ne vienmēr, bet bieži. Un kā mēs, cilvēciskas būtnes, sastopamies ar bezgalību? Kā mēs mēģinām aptvert neaptveramo? Ar sarakstu palīdzību, ar muzeju kolekciju palīdzību, enciklopēdiju un vārdnīcu palīdzību.»

Var jau būt, ka saraksti ir mēģinājums sakārtot pasauli, bet tajos ir arī kaut kas dīvains. Mēs visi zinām, ka enciklopēdijas un datubāzes ir svarīgas, bet vismaz Rietumu kultūrā plaši izplatīta ir skepse par faktu virknēšanu kā ceļu uz patiesību vai pasaules izpratni. Nāk prātā kaut vai tikko televīzijā redzētā filma Dr. No, kurā filmas varone Hanija Raidere stāsta Džeimsam Bondam, ka viņa skolā nav gājusi, bet kopš astoņu gadu vecuma pamazām lasa enciklopēdiju, sākusi ar «A» un pašlaik tikusi līdz burtam «T», tā ka zinot vairāk nekā Bonds. Intelektuāļiem domāts analoģisks piemērs būtu Autodidakts Sartra romānā Nelabums, viņš alfabētiskā secībā lasa visas grāmatas vietējā bibliotēkā. Un šie tēli izraisa nevis nievas, bet labvēlīgu līdzjūtību un vienlaicīgi aizdomas par slimīgu apsēstību. Dona Žuana aizraušanās ar sievietēm ir fascinējoša, bet tāda ir arī Leporello vēlme cītīgi pierakstīt tūkstošiem sieviešu vārdu, tikai citā veidā. Eko pētnieciskā nopietnībā atklāj sarak-stu visuresamību, bet viņa komentāros ieskanas klīniskas intonācijas, piemēram, viņš saka, ka nenobriedušam prātam saraksti var būt bīstami. Tos nedrīkst uztvert pārāk nopietni, un tie var pārņemt tādā mērā, ka cilvēks vairs nevar rimties.

Visbeidzot, sarakstos ir ietverta vēl kāda ambivalence. Eko raksta, ka vēlme uzskaitīt lietas, kuras ir bezgalīgas, ir mēģinājums pārvarēt cilvēka ierobežotību un, galu galā, nāvi. Bet nevar nepamanīt arī to, ka šajā procesā jau ir iekodēta neizdošanās. Šis uzskaitījums pēc definīcijas nav pabeidzams, tas vienmēr ir tikai mēģinājums, pasauli neizdodas sakārtot. Šajā mēģinājumā ir arī kaut kas cēls un optimistisks. Cilvēki, kuri mēģina uzskaitīt neuzskaitāmo un sakārtot nesakārtojamo, lielākoties apzinās, ka nekādu beigu šim procesam nav un nevar būt. Tomēr viņi atkal un atkal mēģina izveidot sarakstus. Varbūt to var saukt par dumpi pret bezgalību vai savu ierobežotību. Tādā ziņā, atgriežoties pie Eko teiktā, kultūra ir arī dumpis pret nolemtību.

Latvijas hronoloģija

Nupat izdevniecība Neputns ir laidusi klajā grandiozu sarakstu. Izdevuma nosaukums ir Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. Tā ir Latvijas vēstures notikumu hronoloģija no 13 200. gada p. m. ē. līdz 1918. gada 31. decembrim. Izdevumu sagatavojusi pētnieku komanda Raimonda Brieža vadībā. Radio raidījumā Kultūras rondo (04.12.2018.) viņi stāstīja, ka strādājuši vienpadsmit gadu. Pirmajā sējumā ir pati hronoloģija, kas aizņem apmēram 1050 lappušu blīva teksta. Otrajā ir personu un vietu rādītājs, ar kura palīdzību var orientēties pamattekstā, proti, atrast visus notikumus, kas attiecas uz konkrēto cilvēku vai vietu, teiksim, Aspaziju un Alsungu.

Notikumi ir uzskaitīti secīgi, atbilstoši gadam. Gadam veltītā sadaļa sastāv no īsiem notikumu raksturojumiem, piemēram, 1670. gadā «Limbažos darbojas skola, tur mācās 13 zēni un sešas meitenes», un «Alojā vecais stārasts dzērumā uzbrucis mācītājam ar mietu un visas draudzes priekšā nosaucis to par veco suni». Notikumi ir sadalīti kategorijās: «notikumi», «telpa», «vide», «lietas», «raksti» un «spēles». «Notikumos» ir iekļauti vēsturiski, politiski un arī ikdienišķi notikumi. Pie «telpas» atrodams viss, kas saistīts ar būvniecību un arhitektūru. «Vides» kategoriju, man jāatzīstas, es īsti nesapratu, bet autori to raksturo kā notikumus, kas saistīti ar «sabiedrības emancipāciju». Piemēram, 1864. gadā pie vides minēts, ka «21. IX Rīgas Dabaspētnieku biedrības sēdē aptiekārs Vilhelms Deringers iepazīstina ar vēžveidīgo un jūras zvaigžņu kolekciju, ko no Stokholmas atsūtījis Lovens». Varbūt kategorija domāta kā intelektuālā vide vai garīgie strāvojumi, kaut kas tāds? Pie «lietām» ierindoti fakti, kas saistīti ar mākslu, pie «rakstiem» — literatūra un teksti, pie «spēlēm» — teātris, mūzika, cirks, kino.

Piebildīšu arī, ka grāmatas iesējums un maketējums, manuprāt, ir ērts un pārskatāms. Vispār grāmata atstāj kvalitatīva izdevuma iespaidu. Latvijā regulāri nākas saskarties ar to, ka nav bijis laika, naudas, spēka, tāpēc neko vairāk nebija iespējams izdarīt. Tad šajā gadījumā patiešām var redzēt, ka ir bijis spēks radīt saturu un to atbilstoši pasniegt, un izdevums ir tādā līmenī, par kādu nebūtu iemesla kaunēties nevienai pasaules izdevniecībai.

Ambivalence

Tomēr, turpinot par iespaidiem… Jāatzīstas, ka, pirmo reizi aplūkojot grāmatu, mana reakcija nebija viennozīmīga. Neesmu vienīgais, kuram diezgan drīz ienāk prātā jautājums: «Bet kam īsti šī grāmata ir domāta?» Te, manuprāt, ir vairākas problēmas un viens risinājums.

Pirmkārt, man radās iespaids, ka šī grāmata patiesībā nav kādas dziļas stratēģijas rezultāts, lai gan autori piedāvā dažādas versijas par tās funkciju. Man ir aizdomas, ka autori ir ļāvušies sarakstu valdzinājumam un zināmai apsēstībai. Tā nav nekontrolējama apsēstība kā «vācēju» gadījumā, bet bauda, ko sniedz sarakstu veidošana, ir apslāpējusi tekstu radīšanā tik būtisko jautājumu par mērķi. Intervijā Kultūras rondo Raimonds Briedis stāsta, ka sākumā projekts bijis daudz pieticīgāks, domāts Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem. Kā zināms, 2006. gadā iznāca viņa veidotā Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā (1888—1944). Un saprotams — var taču vēl un vēl, un ir arī teātris, un kino, un vēsturiskais konteksts ir svarīgs, un kā gan ļaut aiziet zudībā aizraujošam pastāstam par piedzērušos stārastu vai jūras zvaigžņu kolekcionāru. Autori mēģina sevi apturēt, bet nevar — kur lai novelk robežu, kā lai aptver neaptveramo — nekur nav iespējams atrast sākumpunktu…, lai būtu brīdis, kad «aiziet ledus», un tas nekas, ka šis «notikums» prasījis vairāk laika nekā viss pārējais, kas aprakstīts grāmatā.

Autori racionalizē savu baudkāri — tā būs grāmata ne tikai pētniekiem, bet jebkuram, kurš gribēs iejusties laikmeta noskaņā. Bet tas, manuprāt, ir pašapmāns. Izlasi sadaļu par vienu gadu — aizraujoši, vēl vienu, tad vēl vienu, pasmejies par piedzērušo stārastu, bet ātri vien saproti, ka turpināt lasīt šos faktus vienkārši lasīšanas dēļ nav jēgas. Turklāt, jo tuvāk mūsdienām, jo informācija kļūst tehniskāka un nejaušam lasītājam neinteresanta.

Komplektā vēl paradokss. Šādu grāmatu iespējamu padara digitālā revolūcija. Ne jau tā, ka pirms informācijas digitalizācijas kāds nevarētu visus šos faktus savākt vienkopus un izdot, bet tas būtu tik darbietilpīgi un dārgi, ka praktiski neatmaksātos. Digitalizācija ļauj uzkrāt un apstrādāt milzīgu informācijas daudzumu, bet tieši informācijas pieejamība un pārsātinātība padara šādas hronoloģijas nelasāmas.

Tā ka atbilde uz jautājumu, kuriem šī grāmata pašreizējā versijā būs visvairāk noderīga, ir vienkārša: tiem, kuriem der rīki, ko šī grāmata piedāvā informācijas sakārtošanai, — gadskaitļi, atsevišķas kategorijas, personu un vietu rādītāji. Proti, ja jūs pētāt Latvijas teātra vēsturi 18. gadsimtā, šī grāmata būs ļoti noderīga, jo tajā vienuviet ir savākts tas, ko tikai ar milzu grūtībām varētu salasīt pa simtiem izdevumu. Cita lieta, ka būs arī daudz kā lieka, un, jo tālāk no mūsdienām, jo informācija kļūst vispārīgāka un profesionāļiem mazāk būtiska.

Bet skaidrs, ka te ir, ko atrast. Piemēram, ja vēlaties uzrakstīt romānu, kurā zviedri un poļi cīnās par Rīgu, te būs materiāls daudziem sižetiskiem pavedieniem, ko izvērst un attīstīt. Ja gribat uzfilmēt raidījumu ciklu par novadiem, informācija kā uz delnas. Bet mani, piemēram, interesē dzīvnieku vēsture, un, jā, es uzšķīru vietu par čūsku un krokodilu izrādīšanu Vērmanes dārzā 1831. gadā, tomēr, tā kā dzīvnieki var būt minēti dažādās kategorijās un rādītājā neparādās, man atliek vienīgi lasīt cauri visu grāmatu. Tas būtībā attiecas uz visām tēmām, kur vēsture un mākslas vēsture pārklājas ar sociālo vēsturi. Tāpēc, manuprāt, šis materiāls spēs realizēt savu potenciālu tikai tad, kad būs pieejams digitālā formā ar universālu vārdu meklētāju, ja ne izvērstu tematisko rādītāju.

Vārdu sakot, es domāju, ka grāmata nav pabeigta un ir mazliet mežonīga, bet tas neizslēdz to, ka izdevums ir ļoti nozīmīgs. Grāmatas autori izdevuma ievadā likuši Erika Ādamsona pļāpīgo dzejoli par gadsimtiem, kas nāk un iet. Es to neizmantotu kā atslēgu. Manuprāt, grāmata nav melanholiska vai elēģiska, tā ir komēdija ar laimīgām beigām. Esmu pārliecināts, ka līdz ar to mūsu kultūras apziņā atkal ir ienākuši daudzi piemirsti vārdi un notikumi. Šī klātbūtne pirmajā mirklī nebūs uzkrītoša, bet pamazām tie pieteiks sevi. Turklāt man ir aizdomas, ka latviešiem dažkārt par sevi ir priekšstats, ka mēs daudzus gadsimtus esam pavadījuši lauku ikdienas vienmuļajā cikliskumā un mūsu vēsture sākusies labi ja 19. gadsimtā. Šī grāmata ļauj ieskatīties pasaulē, kas nav īpaši sakarīga, bet ir notikumiem bagāta, darbīga, viss te čum un mudž. Kā jau pēc ledus aiziešanas.

 

Artis Svece (1970) ir filozofs un publicists, Dr. phil., Latvijas Universitātes docents. Publicējies laikrakstā Diena, žurnālos Rīgas LaiksStudija, portālā Punctum u. c.

Neuzbāzīgā, pelēkā novakare

Ināras Kaijas Eglītes debijas dzejas krājums Kliedziens starp āboliem iznāk 50 gadus pēc dzejoļu tapšanas. Bet ne jau šis apstāklis grāmatu padara ievērojamu.

Kompānijās, kurās sapulcējas radoši un brīvdomājoši cilvēki, izveidojas noteikts tēlu ansamblis ar zināmu hierarhiju. Ināra Kaija Eglīte (turpmāk tekstā — Toms, ievērojot autores ilggadīgo ieskatu par savu vārdu), manuprāt, savu jaunības domubiedru ansamblī ir diezgan attālu no centra, taču tagad, kad par šo periodu tiek dalītas atmiņas, Toma klātbūtne nav nepamanīta.

Līdzīgi ir ar Toma dzeju, kuru varam lasīt izdevumā Kliedziens starp āboliem (Neputns, 2018). Stāstus, novērojumus un atzīšanās ar dzejas starpniecību lasītājam sūta nomaļa un skumja balss. Taču ne nevarīga un patētiskā bezpalīdzībā aizsmakusi. Īpaši tas jūtams agrīnākajos Toma dzejoļos, kuri saistāmi ar 20. gadsimta 60. un 70. gadiem. Ne manifestējoša un pilnu uzmanības nodevu pieprasoša lirika, bet slepens, tikai tuvākajiem domubiedriem dots signāls vai žests. Tāpēc arī grāmatas nosaukums nedaudz disonē ar tajā lasāmajiem darbiem. Kliedziens liekas pārāk skaļš un dinamisks apzīmējums lielākoties kontemplatīvajai dzejas noskaņai, kura rāmi un ar noteiktu dramatisma pulsāciju plūst pa sentimenta gultni. Tikpat savāda man likās grāmatas sastādītājas Ievas Kalniņas vēlme «uzstāt»1 uz noteiktu dzejoļu iekļaušanu grāmatā, par kuriem gan pats Toms ir vēlējies, lai tie paliktu ārpus drukātajām lappusēm. Var jau būt, ka redaktoram autoru nevajag turēt sazin kādā Ziloņkaula tronī un viņu vajag arī patirpināt, sak, «tagad tev tā neliekas, bet pēc tam tu redzēsi, ka būs labi». Cerēsim, ka šie ar pelēko krāsu nodrukātie teksti pašai to autorei kopējā izdevuma kompozīcijā šobrīd patiešām liekas iederīgi un bagātinoši.

Interesanti, ka Toms pielieto motīvus, kuri citos gadījumos radītu sērīgu vai pat traģisku noskaņu. Piemēram, «Miglainās un smagās / Novakarēs pelēkās / Vecām māmuļām / Kaite veca, / Kaulus kad lauž, / Vecajam šķūnim / Pa debesu acīm / Asaras rit un rit, / Siena matos — / Dzeltenzaļos krīt»2. Šajā krājumā tā nenotiek. Tāpēc, ka aprakstītās ainas sastāvdaļas ir savstarpēji papildinošas, neviena no tām nav primārā; tās nemanāmi, bet stingri ievij sevis izveidotā attēla iekšienē vispirms pašu autori, tad arī lasītāju. Toma rakstīto dzejoļu vēstījumā guldz sāpes un vientulība, kuru savā ziņā vizualizē kaut vai minētās «novakares pelēkās» un «asaras», kas «rit un rit». Un tomēr — dalīšanās ar emociju gammas pelēkāko nogriezni norit klusināti. Izmisuma jundītu apsūdzību nav, lai arī tām būtu it cilvēciski likumsakarīgs iegansts izskanēt tieši lasītājam sejā. Iespējams, tas ir savas ārpusniecības apzināšanās rezultāts, savas vietas labprātīga pieņemšana domubiedru ansambļa kopbildē.

Dzejoļos, kuri tapuši otrās tūkstošgades sākumā un laika joņus pēc tā, risinātas dažādas valodas spēles, akcentējot gan to skanisko, gan saturisko izteiksmi. Ir arī īsi atziņu noapaļojumi, piemēram, «tā klusi — / bez pretenzijām jelkādām / esmu rītausmu sagaidījusi — / vai es zinu — / Dievs vien to zina, / kālab — / varbūt pēdējo, / varbūt pirmo tādu»3. Īsie dzejoļi ir dzidri un caurspīdīgi. Liekvārdību Toma dzejai vispār nevar pārmest, bet nodaļā, kura nosaukta tāpat kā pati grāmata, lasāmie vēlīnā perioda darbi ir vēl vairāk konturēti ar askēzes un pašrefleksijas asmeņiem. To asums un precizitāte acīmredzot ir piedzīvotā un izdzīvotā uzkrājumu nopelns.

Aktiermākslas pamatos tiek runāts par «iziešanu no lomas»: atveidojamā varoņa atstāšanu teātra ēkā, nevis tā «ņemšanu sev līdzi» ikdienas gaitās. Ir sajūta, ka arī Toms savu patību dzejas izteiksmē atstāj lasītāja izpratnei un pats dodas tālāk. Nevis paliek, stāvot aiz muguras un, pār plecu skatoties, gaidot kādu noteiktu reakciju vai vērtējumu.

Cieņas un atturības caurstrāvotā garīgā klātbūtne, kura jūtama šajā izdevumā, ir tās lielākā vērtība. Lai precīzāk ieraudzītu Ināras Kaijas Eglītes dzejas tapšanas lokālo kartējumu, palīdz grāmatā ievietotās fotogrāfijas, kurās skatāmi notikumi no 60. un 70. gadu radošās, neformālās sabiedrības gaitām. Portreti, vidējie plāni un tuvplāni. Tāpat kā Toma dzejā: melnbaltā, toties pašam lasītājam pēc saviem ieskatiem un sajūtām izkrāsojamā.

1 «Visbeidzot ir arī slepena piektā daļa, kas nav izdalīta ar atsevišķu apakšvirsrakstu, bet gan teksta krāsu. Tie ir dzejoļi, ko dzejniece pati nebūtu savā krājumā iekļāvusi, bet uz to tiesībām tikt publicētiem uzstāja krājuma sastādītāja.» Ināra Kaija Eglīte.

2 107. lpp.

3 142. lpp.

 

Toms Treibergs (1985) — dzejnieks, literatūras kritiķis un publicists. Dzejoļu krājumi Gaismas apstākļi (2012) un Drudzis (2015). Darbojas etīžu teātrī Nerten un Latvijas Radio raidījumā Cienījamie lasītāji.

Tuvāk, dziļāk, klusāk

Tieši ar šiem trijiem virsrakstā pieteiktajiem apstākļa vārdiem — tuvāk, dziļāk, klusāk — var raksturot sajūtu kopumu, kas rodas, izlasot Māra Salēja jauno dzejas krājumu Tuvošanās. Dzejnieka savdabīgais rokraksts, šķiet, šajā krājumā ir sasniedzis izteiksmes pilnīgumu, grāmatas garumā intonatīvi ieturot vienas garas dzejas kopas raksturu, atklājot nevis autora daudzpusīgumu (kā apjomā ļoti plašajā grāmatā Kā pirms pērkona 2016. gadā), bet tieši lakoniskumu, valodas spilgtumu un spēju dramatisko atklāt caur tikko tveramu kustību, ainavas refleksiju, detaļu izteiksmīgumu.

Grāmata mudina jautāt, kas ir nozīmīgāks: lasītāja prāta gandarījums, baudot formas virtuozitāti un asociāciju dziļumu, vai arī emocijas, ar ko katrs var viegli identificēt arī savu nemieru, mirkļa apzinātības trauslumu un nolemtību? Šoreiz tiek uzrunāti abi — gan prāts, gan jūtīgums situācijās, kad «uz mazu brīdi tīra nebūtība ienāk patrīties gar esmi». Lai gan viegli sirreālais absurdums, īpaši vides portretējumos, liek cerēt, ka krājumu lasītāji neplosīs no konteksta izrautās citātu virtenēs, daudzu dzejoļu saturs kārdina arī ierobežota apjoma tekstā nebeidzami citēt, jo «izcirstais laiks beidzot aizaudzis un / visa tava milzīgā tukšība / ir dadžu raibeņa liela».

Salēja dzejoļu krājumus vienmēr ir raksturojusi savpatīga distance no tā, kas ir modē kādā noteikta laika sprīdī, tāpat arī vēlme neatkāpties tālu no sava individuālā pārdzīvojuma vai slēpties aiz ērtas ironijas vai konceptuālisma maskas. Šoreiz distance šķiet izzudusi pavisam; lai gan nav identificējami notikumi, kas rosinājuši tekstus, to privātums un personiskā nozīmība ir atkailinoša, graudaina, izjūtama īpaši nāves tuvumu atklājošos tekstos.

Dzejoļu krājums tēlainībā un valodas ziņā meistarīgi balansē uz lingvistiska atraduma un asociatīva paradoksa robežas ar «tumšu skripstošu sauli / debesu zilo papīru plēšot», «rudens dziesmām un gulgotavām / dzērvju krūcinātajām galgām», kur saule «klusi vervelē un negrib svilpot», tomēr grāmata nepārvēršas ekstravagantu vārdu spēļu virknēs. Tieši pretēji. Salīdzinot ar iepriekšējo krājumu, vērojama daudz lakoniskāka izteiksme. Grāmata, nebaidīšos no salīdzinājuma, ir tāds krietni patumšs, rūgts un sāpīgs Salēja ave sol esamībai visā tās trauslumā un sāpīgumā. Caur it kā nenozīmīgo «tārps neēd ābolu / zvaigzne nekrīt» tiek pateikts mirkļa nolemtības pilnais trauslums, kad «dvēsele nav tik blīva kā agrāk». Kā vienu no atslēgas tekstiem gribas uzlūkot dzejoli neizplūsti, kas ar tiešu aicinājumu «šķiedrojies / stumbrojies / spraucies / stīdzi» ir nevis didaktiska padomu virkne, bet gan tiešs atgādinājums saglabāt savu būtību.

Tā ir arī apliecinājums un himna dzīvībai, kas vislabāk nolasāma nolemtības atklāsmē un dzīvības trausluma apjautā. Līdzīgi kā iepriekšējos krājumos, ļoti būtiska autoram ir saikne ar transcendentālo vertikāli, kas ne vienmēr ir tieši identificējama kā kristietības atziņu vai reliģiska teksta paraugs. Dievišķais ir klātesošs arī tajos tekstos, kuros neparādās jēdziens «Dievs»: «ak cik skaisti — nevienam / nepiederoša skatās elpa. mirgo / tas kas palicis pāri / saule». Tekstā nereti «viss notiek pats, (..) neviens neko. sāk plaisāt gaisma», un attieksmē ir nolasāma kāda lielāka spēka vienmēr klātesošā loģika, nevis reliģiska dogmatika.

Autors raksta, ka «vējš man nocels valodu / un notikumi aizvelsies / kā vēlas stundas izbiedēti / pūčulēni». Var šķietami viegli atpazīt, ka tas, kas ir būtiski, nav tikai mīlestība starp diviem cilvēkiem (grāmatā gan nolasāma vairāk mājienos, žestos). Tā ir arī mīlestība starp cilvēku un Visumu, rakstnieku un valodu, pieaugušu un ikdienišķās rutīnas nenogalinātu skaistā redzējumu un spēju to paust neiztulkojami smalkā un trauslā formā, nekļūstot par mūslaikos tik ļoti tipisko pļāpāšanu prozaiskā valodā vai čīkstēšanu par savām kaitēm. Tā vietā ir nolasāma nolemtības apziņas pilna vertikāle, kas vispārējā pasaules plakanumā ir tik pieauguša, jo «saku — / esmu šai tēmai par lielu / iedod man vienu lapu / viņas dzīsla būs iela / kuru man mūžu staigāt / maldīties. tevi klaigāt».

Nelielās recenzijas nobeigumā gribu paslavēt grāmatu par tās kompozicionālo veidojumu (atzīšos, bijos, vai autora sievas Zanes Daugules kā redaktores darbs nebūs kļūdaina izvēle, jo uzskatu, ka grāmatas redaktors, tāpat kā ķirurgs, nedrīkst būt «pacientam» par tuvu; alojos, tekstu atlase ir ļoti veiksmīga), kā arī saturu papildinošo Zanes Ernštreites māksliniecisko risinājumu, kurā nesaprotu tikai grāmatas atturīgo eleganci nedaudz deformējošos, pārāk dzīvespriecīgi zaļos iekšvākus. 

 

Iveta Ratinīka (1978) ir dzejniece, literatūras pētniece, latviešu valodas skolotāja Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Dzejoļu krājumu Rūgts (2011) un tikko & tikai (2018) autore. Raksta doktordarbu par Jāņa Rokpeļņa dzeju.

Konstrukcija un plūsma

Ar Guntu Šnipki un viņas dzeju iepazinos Liepājā 2014. gada vasarā Satori autoru nometnē. Šo privāto faktu pieminu tālab, ka nometnes tēma togad bija Ceļš, bet Kārļa Vērdiņa vadītā dzejas darbnīca — veltīta topogrāfiskajai dzejai, un Gunta Šnipke, kurai tobrīd bija iznākuši jau divi krājumi, vairumam Rīgas autoru un dzejas lasītāju nebija zināma, taču nometnē cēla priekšā oriģinālus un svaigus tekstus. Savukārt Guntas Šnipkes dzejoļu krājums Ceļi, kam 2018. gada rudenī piešķirta Dzejas dienu balva un ko Artis Ostups ir nodēvējis par pērnā gada pārsteigumu1, mani pārsteidza vēl jo vairāk arī tāpēc, ka tas sastāv lielākoties no topogrāfiskiem jeb ģeogrāfiskām vietām piesaistītiem dzejoļiem, vienlaikus būdams ne tikai konceptuāli izturēts, bet arī kvalitatīvi viendabīgs krājums bez pašmērķīguma un samākslotības, kas nereti ir klātesoši pēc tik noteiktas sistēmas radītos darbos.

Dažādu konkrētu vietu izmantojums kā teksta radīšanas princips ietver īpaši augstu risku zaudēt dziļumu un pirmreizību. Pat Vizmas Belševicas grodajā poētiskajā mantojumā tie dzejoļi, kuros apdziedāti Latvijas novadi un pilsētas, lielākoties ir mazāk spēcīgi par pārējiem. Taču Šnipkes Ceļos vietu nosaukumi drīzāk izmantoti kā rāmis, kas strukturē gan personiskās, gan kolektīvās atmiņās sakņotu asociāciju plūsmu. 20. gs. Latvijas vēstures refleksijas no sievietes skatpunkta vieno Guntu Šnipki ar viņas vienaudzi, līdzīgi ārpus savas paaudzes atzinību guvušo Dainu Sirmo, taču Šnipkes atšķirība ir cietajā tvērienā, kuru kārdinājums saskaņā ar dzimtes stereotipiem nodēvēt par vīrišķu vai vismaz sasaistīt ar Šnipkes arhitektes profesiju. Arī grāmatas redaktore Inese Zandere raksta par rūpīgi izstrādātu domas konstrukciju: «Detaļa pie detaļas, vārds pie vārda sastiprinās cieši, vienīgajā autorei iespējamajā veidā, pie kura viņa nonāk, spontāno iestrādādama noturīgajā.» Tāpat vēstījumā privātais montēts ar vispārināto, bet formāli teksts organizēts tikpat kā bez atkārtošanās, turpinot modernisma tradīciju, bet ne kopējot kādu autoru vai kustību. Dažādās variācijās izkārtotas verlibra rindas, bieži ar interesantiem pārnesumiem, retāk dzejproza, arī daži grafiski paņēmieni kā 52. lpp., vizuāli imitējot augšup—lejup kustību, ucinot bērnu, kamēr vārdu fragmenti semantiski atsauc pagātnē palikušus vārdu slāņus.

Dažos no dzejoļiem teksta saistība ar ģeogrāfisko vietu ir tieša un vienkārši nolasāma, piemēram, ievaddzejolī par Jeruzalemes mūri apcerētas cilvēku emocijas, kas virmo mūrī saliktajās zīmītēs izteiktajās lūgšanās. Citos dzejoļos vietas izvēle ir drīzāk nejauša, ja par nejaušību var dēvēt biogrāfiskajai autorei būtisku punktu pasaules kartē, piemēram, Jelgavas saistība ar mammas cepurīti 33. lpp. ir personiska, un precīzās detaļās iezīmētais 20. gadsimta latviešu skolotājas, leģionāra sievas mūžs tāds varētu būt arī bez tik precīzas ģeogrāfiskas piesaistes. Arī vairākos dzejoļos par autores dzimto pilsētu Liepāju — kurā pavadīts gandrīz viss mūžs un ar kuras nosaukumu saistās proporcionāli liels skaits grāmatas dzejoļu, un kas pēc pazīmēm varētu būt arī cita, līdzīga, pilsēta, veidojot citu, līdzīgu dzejoli — ar konkrēto vietu saista indivīda atmiņas vai zināšanas (9., 13., 37. lpp.). Vienlaikus dzejolis Liepāja. Nospiedumi daudz vairāk skar kolektīvu pieredzi, vietas izvēle tajā ir pamatota vēsturiski un ģeogrāfiski, netrūkstot ne krāšņām detaļām, ne dažādu valodas slāņu bagātīgumam. Izkārtots pēc slejas principa, šķietamā pašplūsmā uzskaitot vizuālas ainas un leksiskas vienības, šis dzejprozas teksts atgādina Uldi Bērziņu, bet reizē šķiet arī veidots tādai formai negaidīti racionāli.

Iespējams, visvairāk vietas nosaukums attaisnojas tajos dzejoļos, kuros tas patiesībā pārstāv kādu notikumu, parādību vai novērojumu, it īpaši tad, ja saistība nav tieša. Dzejolī Lestene. Smuidris, kas pats par sevi ir spēcīgs darbs, kurā saikļu pārnesumi rada sevišķi skaudru iespaidu, vietas metonīmija ir iepriekšparedzama, taču īpaši interesanta tā izrādās dzejolī Bulgārija. Forever: runātājas mamma reiz ir pabijusi Bulgārijā un stāsta par to visu atlikušo mūžu, līdz tas skan meitas galvā, kur vārds «Bulgārija» apzīmē citstarp arī telpā ierobežotā padomju cilvēka traģismu — brauciens uz Bulgāriju daudziem tā arī palicis viņu vienīgais ārzemju ceļojums.

Grāmatas pēdējo dzejoli iespējams nosaukt par eksperimentālu – burti «x», «y» un «z» aizstāj katrs savu frāzi, kas atkārtojas katrā no dzejoļa trim daļām, matemātiski strukturējot runātus un domātus monologus, burtu atšifrējumam parādoties tikai dzejoļa — un visas grāmatas — noslēgumā. Pēc izlasīšanas nepamet doma par aso kontrastu starp stingro konstrukciju un tās ietverto plūsmu, un par uzdrīkstēšanos, kas atbrīvojas spriedzē starp abiem šiem spēkiem.

1 Artis Ostups. 2018. gada grāmatu piecnieks. Punctummagazine, 9.01.2019. Pieejams http://www.punctummagazine.lv/2019/01/09/2018-gada-gramatu-piecinieks-dzeja/ (skatīts 10.01.19.)

Anna Auziņa (1975) — dzejniece, gleznotāja.  Četru dzejoļu krājumu autore. Par 2017. gadā iznākušo grāmatu Annas pūra govs saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju, laikraksta Diena gada balvu kultūrā un AKKA/LAA Autora balvu.