Kategorijas: Recenzija

Ne tikai hohma vien

Svena Kuzmina romāns Hohma — 12 teksti par mums, kukaiņiem dzintarā

Nezinu, kā ir (bija, būs) citiem, bet man šī grāmata jāpārlasa otrreiz. Teksti par «vecu kūrortpilsētu nesezonā» vispirms atnāk kā atsevišķi stāsti — par Svena Kuzmina radīto piejūras pilsētu Hohmu un hohmiešiem, kuri pavīd te vienā, te citā teksta mirklī, bet līdz zināmam brīdim katrs savā pasaulē. Viss «saslēdzas» vienotā romānā, kad tiek tuvāk grāmatas beigām, un tāpēc ir vērts atkāpties, lai izstaigātu Hohmu vēlreiz, kā saka, ar citām acīm.

Pilsētiņa būs labi saprotama un pazīstama, jo notikumi risinās konkrētā laikā (katrai nodaļai ir sava laika «birka») un vērpjas ap zīmēm un simboliem, kas padziļina teksta virsbūvi, padara to reljefu. Nevar nepamanīt simbolismu ainā ar Ļeņina pieminekļa izņemšanu no Hohmas Akāciju laukuma — vadoņa vietā virs laukuma paceļas Uncle Ben’s mērces reklāmas plakāts (pirmajā nodaļā Tēvoča Bena saldskābā mērce). Lūk, zīme par «jauno laiku» atnākšanu eksotiska produkta un uzbāzīgas komunikācijas veidolā. Produkta un patērētāja karikatūra turpinās nodaļā Labais dakteris Levi, kad romāna galvenais varonis Marks Formans jau pats strādā reklāmas industrijā un piedalās absurda produkta absurdas komunikācijas plānošanā. Šajā teksta nogrieznī jūtama paralēle ar krievu literatūras klasiķu Ilfa un Petrova daiļradi, kur kāds ar uzmācīgu ideju apmāts personāžs (Svenam Kuzminam tas ir jucis zinātnieks Teodors Engelkinds Levi) savā apmātībā pamazām iepin arī citus, un galu galā visi šī absurda teātra dalībnieki dodas kādā tikai viņiem vien saprotamā ceļā. Absurda epizodes Hohmā ir elegantas, un, līdzīgi kā minēto krievu klasiķu tekstos, par tādām tās padara trāpīgas detaļas varoņu zīmējumos. Piemēram, vēl viena trakā zinātnieka Mariana Vilhelma Lībera aprakstā, kur zinātnieka pirkstu rotā zīmoggredzens, pie kura pielodēts metāla zvārgulītis. Spoži.

Lūk, vēl viena zīme — «laifsvapings», stāsts par vēlmi tikt vaļā no savas neizdevušās dzīves un kaut uz laiku ielīst cita ādā (nodaļā Īss ievads laifsvapingā). Un vadoņa kulta zīme tā galējās izpausmes formā — apsēstībā ar izredzētību (Hohmas kodekss). Tāda zīme ir tā sauktās «ģimenes situācijas», kurās vecāki ir tik aizņemti ar sevi, ka bērnus nevilšus pārlādē pār bortu — tā teikt, lai peld paši, gan dzīve izmācīs (nodaļa GLERTP). Šis, manuprāt, ir spilgtākais romāna teksts — par vectēvu un viņa mazmeitas Ursulas izmisīgo cīņu par noklīdušās mammas atgūšanu, viņas sasaukšanu («saziņa» ar mammu notiek naktīs, caur aizmigušā vectēva pavērto muti, meitenes izdomātā «valodā»), par kārpīšanos atpakaļ tādā bērnībā, kāda tā pēc Dieva taisnības pienākas katram desmitgadniekam.

Kas man traucēja iedzīvoties Hohmā jau ar pirmo piegājienu? Tā ir sajūta, ka autors par varas makti un uz katra soļa grib būt «hohmīgs». Lai varoņi, viņu interakcija, pat skatuve, kurā hohmieši ielikti, vienmēr būtu bagātināti ar jau iztālēm pamanāmu ironijas, joka un absurda devu. «Dažreiz es lasu tikai tādēļ, ka ceru, ka grāmata mani pārsteigs,» kādā intervijā pēc stāstu krājuma Pilsētas šamaņi (2016) iznākšanas sacījis autors. Traki negribas bārstīties ar vispārinājumiem, tomēr — droši vien jau katrs lasītājs to gaida. Ka taps pārsteigts, notverts, pavilkts aiz āķa. Lai tas notiktu, āķim jāpaliek labi apslēptam. Un ir jāaizvelk uz vietu, kurā pēkšņi nāk redzams rūpīgi glabāts pārsteigums. «Es jūtos kā kukainis dzintarā,» romāna pēdējā nodaļā Mērītāji saka Hohmā nejauši ieklīdusī Birkovas kundze, un šī viņas sajūta ir Kuzmina teksta kamertonis — atskats uz dažādos laika nogriežņos ieķepušiem mirkļiem, uz mums.

Romāns noteikti nav tikai hohma (vārds, kuru pamatā pazīstam ar jokaina atgadījuma nozīmi, tiesa, vārda nozīme senebreju valodā ir saistīta ar gudrību, viedumu) vien. Tas ir vērīgs laikmeta un cilvēku zīmējums — parodijas un paradoksa manierē. No autora tas prasa izpratni un gaumīgu stilizāciju, lai personāžu rīcības motīvi nepārkāpj ticamības robežas, proti, lai pat absurdā darbībā varētu saskatīt pamatojumu, kaut ļoti dīvainu, taču no konkrētā tēla savādības izrietošu. Tad paradokss kļūst pievilcīgi komisks un zīmīgs, kaut ko vairāk pasakošs, nevis pliekani muļķīgs. 

Jā, paradokss kā tēlojuma metode ir vēl viena paralēle ar literāras karikatūras meistariem Ilfu un Petrovu, kuru slavenākajā darbā ir tieši tik daudz krēslu, cik Hohmā nodaļu. Te katrā var atrast pa kādam briljantam, ja ir nags uz meklēšanu.

Svens Kuzmins. Hohma. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 7,18 €.

Klusā dziļumā

Režisora Viestura Roziņa Daugavpils teātrī iestudētajā izrādē Kliedzēji redz ar dzirdi un klausās ar acīm

Nevaru vien beigt atkārtot: brauciet uz Daugavpili! Drūmā Vienības nama teātra pusē, īpaši eksperimentālajā spēles laukumā, notiek brīnišķīgas lietas. Teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs šajā telpā ļauj izpausties jaunajiem režisoriem, un man nav nācies vilties šeit iestudētajās izrādēs.

Meža skaņas ainava

Viesturs Roziņš kopā ar dramaturģi Ludmilu Roziņu rakstnieka Jāņa Klīdzeja romāna Sniegi notikumus sakoncentrējis spraigā pusotras stundas darbībā. Sižets redzēts Jāņa Streiča filmā Likteņdzirnas: Eduks, uzzinājis, ka ir uz nāvi slims un dakteri viņam atlaiduši tikai pusgadu dzīvošanai, atsakās ārstēties, bet kopā ar bērnības draudzeni Tāsīti un ceļā sastapto klejojošo muzikantu Ruduku svin dzīvi. 

Tikai Daugavpils variantā Mihaila Abramova atveidotais Eduks, neredzīgā meitene Tāsīte Milenas Savkinas tēlojumā un Ruduks, ko spēlē Agris Krapivņickis, kurš vēl tikai beigs Kultūras akadēmijas aktierkursu, nav pārcelti mūsdienās, bet atstāti, kur bijuši, — dabā. Jo daba un mežs ir vēl viena svarīga darbības persona. 

Nebūtu varējusi iedomāties, ka, raugoties uz apmēram trīsreiz trīs metru laukumiņu, sajutīšu mežu ar visām tā skaņām, krāsām un smaržām. Tāsīte aicina Eduku mežā izkliegt savas sāpes, jo pati palaikam sarunājoties ar kokiem. Egle bēdājas — aktrise Kristīne Vainšteina egļuzaļā kleitā (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Valters Kristbergs) grūši pūš, bērzs — Egils Viļumovs — zuzina par matiem zaļiem, zaļiem matiem, apse — Zanda Mankopa — satrūkstas no mazākā pieskāriena, dreb un valšķīgi birdina vārdus. 

Neviens no viņiem neattēlo koku, toties katram ir sava balss un kāds mūzikas instruments. Un te sākas pats skaistākais — Jēkaba Nīmaņa skaņas burvība. Varbūt tas ir noslēpumainais, jau Elmāra Seņkova Nacionālā teātra izrādē Kaija lietotais elektroniskais instruments teremīns, varbūt kaut kādi pavisam citādi aparāti, ko aktieri palaikam izmanto, bet balss, dziedājums, murmināšana un žūžošana dubultojas, aug plašumā, atbalsojas, un tas ir mežs — bezgalīgs, brīnumains un dzīvības pilns!

Svešie un savējie

Daugavpils teātrī principiāli tiek nojauktas robežas starp abiem — krievu un latviešu — ansambļiem, un arī Kliedzējos galvenās lomas spēlē Milena Savkina un Mihails Abramovs no krievu trupas. Iespējams, režisoram šie aktieri bija nepieciešami ne tikai viņu mākslinieciskās dabas dēļ, bet arī tādēļ, lai vieglītiņām uzsvērtu viņu svešādību starp pārējiem. Tāsīte un Eduks ir citādie savā ciemā, bet savējie mežā. Un vēl — viņu latviešu valoda ir tik skaista un īpaša, jo intonācija, runas plūdums izceļ vārdu nozīmi, un vieglais akcents nevis traucē, bet liek ciešāk paraudzīties uz sacīto. Redzēt ar dzirdi, klausīties ar acīm — tā ir šīs izrādes būtība. 

Milena Savkina nespēlē aklumu — aktrise darbojas aizvērtām acīm, un tas ir reizē vienkāršs un apbrīnojams atradums, jo viņa patiešām eksistē sajūtās un emocijās. Tāsītes stabulīte ir arī viņas «baltais spieķis». Aktrise, kas citkārt redzēta aktīvu, dzīvi savās rokās turošu varoņu lomās, nu Tāsītes atveidojumā ir tik smalka un maiga kā tā bērza mizas virskārtiņa, kas noberžas no pieskāriena vien. Izrādē nav skaļu kaislību, ir slēpjamas jūtas, un, izrādās, pat ar sirdi viss nav saskatāms. Tāsīte ar pirkstu galiem apglāstot saredz, cik Ruduks labs, bet nesajūt, cik mīlošs. 

Mihails Abramovs, kurš parasti spēlē raksturlomas, ir nozīmīgi pabīdījis tālāk, gribas teikt, aktierisko uzdrošināšanos būt varonim. Viņš tēlo Eduku kā noslēgtu, cietu lauku puisi, kuru nāvesziņa gan satriec, gan ļauj ieraudzīt dzīvi kā nebaudīta prieka avotu. Kliegt un dzirdēt savu balsi saplūstam ar citām. Dāvināt draudzenei lakatu un ēst siļķi kā lielāko gardumu. Dzert, reibt un braukāt pa kāzām kopā ar Ruduku. «Ņemsi?» saka Agra Krapivņicka spēlētais Ruduks acumirklī atpazīstamā intonācijā un pasniedz Edukam glāzītes vietā… vargānu. Viņi dzer, strinkšķinādami apaļi ieliekto daiktu, drusku līdzīgu pūcessaktai. Raudzīdamies, kā cits ņem par sievu viņa iecerēto Benalīnu, Eduks atliec galvu, aizver acis, skandina savu vargānu un tad uzsauc, ka jāsāk danči, bet nepamana Tāsītes prieku un jau pastieptās rokas. 

Agris Krapivņickis nospēlē gan Ruduka klejotāja brīvību, gan ilgošanos no tās atteikties. Kā uzticams suns viņš ar acīm seko Tāsītei, bet nespēj viņas mīlestības vārdus nodot Edukam. Tā viņi paiet cits citam garām, žēlojot un arī mīlot, tikai ne tā, kā pašiem gribētos.

Lai nemaldina teātra reklāmā solītais par «mūsu vecāku trakās jaunības» atminēšanos. Izrāde ir par kaut ko pavisam citu, un šis laikam ir tas gadījums, kad vētraina iecere mēģinājumu gaitā ieguvusi rāmu un klusu dziļumu.

ooooo

Kliedzēji. Nākamā izrāde 29. maijā. 10,5 eiro.

Par traģēdijām jārunā cieņpilni

Lietuviešu drāma Pelni sniegā vēsturi pārvērš melodrāmā

Teicams debijas romāns — tā par lietuviešu izcelsmes rakstnieces Rūtas Šepetis vēsturisko romānu Starp pelēkā toņiem jūsmoja The New York Times kritiķe Linda Sjū Pārka. Romāna galvenā varone ir Līna Vilka — jauna lietuviešu meitene, kuras ikdienu un sapņus par mācībām mākslas akadēmijā 20. gadsimta 40. gados pārtrauc padomju okupācija un ģimenes deportācija uz lēģeri Sibīrijā. Šepetis romānu filmā Pelni sniegā ekranizējis amerikāņu režisors Mariuss Markevičs — lietuviešu izcelsmes, dzimis otrpus Atlantijas okeānam un pamatā darbojas kā kino producents Losandželosā. 

Uz Markeviča režisēto filmu — vērienīgu Lietuvas un ASV kopražojumu — gan diemžēl nav iespējams attiecināt tik jūsmīgas uzslavas, kādas par romānu ir saņēmusi Šepetis. Filmas scenārijs, ko sarakstījis neatkarīgā kino žanrā strādājošais scenārists Bens Jorks Džounss, ir saturiski knapāks par romānu — no tā izfilēti gandrīz visi cilvēcisko attiecību smalkumi.

Mazspēja režijā

Lielai daļai baltiešu daudzi filmas pavērsieni būs sāpīgi pazīstami: redzam, kā Vilku ģimenes mājā iebrāžas NKVD virsnieki, Līnu, viņas māti un desmitgadīgo brāli ar varu aizved līdz lopu vagonam, kura vairākas nedēļas ilgais brauciens atduras nomaļā gulagā. Lai tur izdzīvotu, jācīnās gan ar skaudrajiem apstākļiem, gan jāizcieš uzraugu pazemojošā nežēlība. 

Taču, skatoties filmu, nepamet sajūta, ka režisora un scenārista izpratne par atainotajiem notikumiem ir stipri virspusēja. Viņu prioritāte bijusi vērienīga «grāvēja» uzņemšana, liekot lietā pārbaudītas metodes, proti, aizgūstot «gatavas» izteiksmes formas un ainu arhitektūru no citiem — kinematogrāfiski krietni vien pārākiem — darbiem. Pelni sniegā var sazīmēt motīvus gan no Romāna Polaņska meistardarba Pianists (2002), gan Stīvena Spīlberga Šindlera saraksta (1994). Aizguvumi kinomākslā nav ne reti, ne nosodāmi, ja vien tiek gudri pielietoti un neveido filmas «pamatmasu». 

Neviens no šiem gadījumiem diemžēl neattiecas uz Markeviča filmu, kurā pietrūkst gan iedziļināšanās, gan personiska skatījuma uz šo kolektīvo traģēdiju. Filma par Vilku ģimenes izdzīvošanu Sibīrijā un stingro turēšanos pie savām vērtībām — krietnuma un godīguma — katru ainu pārsātina ar manipulatīviem elementiem: patosa pilniem tekstiem un salkanu mūziku (ko, pārsteidzoši, ir sarakstījis atzītais un par filmu Lauva ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars nominētais vācu komponists Folkers Bertelmans). 

Filmas pašpasludinātais mērķis ir pasaulei pavēstīt par Lietuvas un Baltijas piedzīvoto padomju okupācijas laikā. Retorisks jautājums — kādas ir garantijas, ka stāstītajā kāds ieklausīties, ja tiek runāts tik virspusēji? Turklāt pasaules kino pastāv cieņpilnāki un labāk artikulēti vēstījumi par padomju represijām, piemēram, Deivida Līna 1965. gada majestātiskā drāma Doktors Živago (balstīta pazīstamajā Borisa Pasternaka romānā) vai radikāli atšķirīgais Viestura Kairiša darbs Melānijas hronika. 

Vai ētiski?

Lietuvā — nozīmīgās tēmas un literārā pirmavota atpazīstamības dēļ — filma ir kļuvusi par vienu no populārākajiem kinodarbiem: tās publika mērāma vairāk nekā 250 tūkstošos skatītāju. Pieņemu, ka uzmanību pastiprina arī intriģējošā starptautisko aktieru klātbūtne. Filmā Pelni sniegā spēlē aktieri no Lielbritānijas (piemēram, Līnas lomas atveidotāja Bela Poulija), Zviedrijas, Somijas un, protams, Lietuvas. 

Filmai, protams, var piedēvēt informatīvo vērtību — šis darbs nodrošina tik nepieciešamo padomju okupācijas reprezentāciju kino, lai jaunākās paaudzes neaizmirst par šiem notikumiem. Taču — vai tik vienkāršota pieeja komplicētai tēmai maz ir ētiska pret komunistiskā terora upuriem un viņu stāstus nepamazina līdz ikdienišķas melodrāmas līmenim?

ooc

Pelni sniegā. Rež. Mariuss Markevičs. Kino no 22. marta.

Sapņainie latviešu nemiernieki

Gata Šmita filma 1906 — Latvijas simtgades programmas noslēdzošā eksplozija

Nevarētu iedomāties labāku izskaņu Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Nupat vēl svinējām animācijas filmas par mūsdienu Maskačku Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi pirmizrādi. Savukārt ar pēdējo programmas filmu — Gata Šmita 1906 — atgriežamies vairāk nekā simt gadus tālā pagātnē, kad Rīgā darbojās nevis suņu, bet sociāldemokrātu kaujinieku grupējumi.

1906 ir valdzinošs ceļojums laikā. Skrupulozā pagātnes restaurācija veikta, nedomājot par to, cik no rūpīgi izstrādātās filmas pasaules iekļūs kadrā. Vēsturiskajai precizitātei kostīmos pievērsta tik liela uzmanība, ka skatītāju jau sāk nodarbināt Belle Époque perioda etiķetes jautājumi — vai dāmai būtu jānovelk cimds, paņemot šampanieša glāzi, un vai kungam pieklājas paturēt galvā cepuri, ēdot eklērus kafejnīcā. Bet lai diskusija par etiķeti un manierēm paliek citai reizei.

Gatis Šmits atgriezies pie pilnmetrāžas filmas režijas pēc nepilnu desmit gadu pauzes — viņa iepriekšējā filma Seržanta Lapiņa atgriešanās tika pirmizrādīta 2010. gadā. Jaunā lente 1906 pievēršas vēsturei — laikposmam pēc trauksmainajiem 1905. gada notikumiem, kad slepenpolicija jau tikpat kā pilnībā apslāpējusi sociāldemokrātu nemierus. Filmas varoņi ir pavisam neliels grupējums, kurus vieno kopēji ideāli, bet viņi palikuši bez finanšu līdzekļiem un munīcijas, tādēļ plāno uzbrukumu rūpnīcas kasei. Dzeltenās ķieģeļu ēkas, šaurās pagalmu ejas, lietainie jumti, uz kuriem norisinās viena no spraigākajām filmas pakaļdzīšanās epizodēm, kā arī kases laupīšana — filmu novērtēs vesternu cienītāji, Šerloka Holmsa un steampunk fani.

Godam ir veikts sarežģītais uzdevums — pārnest uz ekrāna kādreizējo teātra iestudējumu  (scenārija pamatā ir Ingas Rozentāles luga 1906. Trakāk vēl kā piektā gadā, ko Gatis Šmits iestudēja Nacionālajā teātrī 2009. gadā). Tomēr brīžiem varoņi par daudz izskaidro savas darbības, lietas apstākļus, piedzīvoto, laupot iespēju to pavēstīt kinovalodā. Lai gan 1906 pozicionē kā krimināldrāmu, ne mazāk interesanta attīstās paralēlā — romantiskā — filmas līnija, kad kaujinieku grupējumam pievienojas daiļā sufražiste Violeta. Filma iešūpojas lēnām, daudz uzmanības veltot personāžu un vides izzīmēšanai. Tās tempam un montāžai — ļoti pareiziem, bet brīžiem pārlieku mierpilniem, būtu nācis par labu kāds galvu reibinošs kūlenis. Tādēļ jo negaidītāks ir spriedzes kāpinājums jau pēc ainas fabrikas kasē, ko sākotnēji uztveram kā filmas kulmināciju, — seko nervus kutinoši notikumi ar maskēšanās, ķīlnieku sagrābšanas un pakaļdzīšanās elementiem.

1906 labi apzinās savu varoņu harismu — tie instagramā jau kādu laiku tiek pieteikti ar stilizētiem portretiem un kādu zīmīgu frāzi no filmas, kas precīzi ietver gan tēla raksturu, gan vēstījumu. Piemēram, Ineses Pudžas varones Violetas tēlu raksturo citāts: «Es naktīs eklērus neēdu.» Savukārt filmas galvenais varonis Pelēkais citē Raiņa Vētras sēju: «Mesti ir kauliņi.» Orators, Džentlmenis un vēl citi veido Pelēkā domubiedru — pārsteidzoši pieklājīgu nemiernieku — grupējumu, no kura tikai Kaspara Dumbura tēlā, izbijušajā jūrniekā Svilpē, manāma patiesa raušanās uz nepatikšanām. Visi šie varoņi ir arī mazliet «neformāts». Violeta jeb Dafne, kā viņa paraksta savas dzejas, ir moderna sieviete — drosmīga, neatlaidīga, gatava riskēt ideālu vārdā. Pelēkais ir tipisks pašpuika, kuru tik ļoti valdzina Violeta, ka viņš visiem spēkiem cenšas iederēties ekscentriskajā bohēmistu sabiedrībā, kur, protams, tiek atmaskots. Grupas runasvīra Džentlmeņa absurdais moto — cīņa bez ieroča — lasāms arī uz plakātiem: «Es šauju ar vārdiem.» Operācijas koordinators un smadzenes — trauslais inteliģents Oratorsar ieģipsētajām rokām kā vēža spīlēm slēpjas no ārpasaules savā istabā, lēnām jūkot prātā.

Filmas veidotājiem ir izdevies noķert pavisam ēterisku, bet izšķirošu niansi varoņu uzvedībā: tie ir apburoši provinciāli. Tieši tādi, kādi varētu būt Rīgas jaunie cilvēki 1906. gadā. It kā švīti, bet ne līdz galam — zem smalkajiem cilindriem un savirpinātajām ūsām tik ļoti redzams cauri arī lāga zēns no laukiem vai pilsētas mazāk cildenajiem rajoniem. Un tā nav aktieru nespēja iejusties tēlā, gluži pretēji — ir spēts uztvert to niansi, kādu lasām tā laika latviešu literatūrā, dzejā. Ir tikai viens absolūts tīrradnis, kurš it kā nupat izkāpis no Parīzes vilciena. Kā vampīrfilmu klasikas varonis Nosferatu — zīda rītasvārkos, aizvērtām acīm, pieplacis pie sienas blakus siltajam kamīnam — savus nevainīgos upurus gaida melanholijas saltuma mocītais grāmatu izdevējs Dancīša kungs (Vlads Nastavševs) rūpīgi ondulētiem zelta matiem.

Gata Šmita 1906. gada nemiernieki nav aukstasinīgi slepkavas, drīzāk sapņotāji — kā pazuduši jaunajā pasaules iekārtā. Un tāda ir arī šī filma, kā sapnis par aizgājušo, tomēr sapnis gana laikmetīgs — filmu ievada un noslēdz tā laika skaņdarbs, Emīla Dārziņa 1905. gada Spāniešu romance.

Par dēliem

Nacionālā teātra izrādi Par tēviem var ieteikt divu iemeslu dēļ — lai izsmietos, bet pēcāk  padomātu

Elmāra Seņkova iestudējums Par tēviem sākas lēni. Scenogrāfs Kristaps Kramiņš Nacionālā teātra Aktierzālē iebūvējis skārda garāžu, piepildot to ar darbagaldiem, saimniecībā nenoderīgiem priekšmetiem un citādu hlamu. Tā ir stereotipiska veču pasaule, kurā cits pakaļ citam iepeld un sāk to apdzīvot vesela kohorta «tēvu» — Ainārs Ančevskis, Juris Hiršs, Ivars Kļavinskis, Egils Melbārdis, Igors Šelegovskis, Reinis Suhanovs, Valters Sīlis. Visi viņi ģērbti džinsos un rūtainos kreklos — uniformā, kuras komiskais skats neviļus rada sajūtu, ka tēvi nav vīrieši vai personības, bet kaut kas mazāk. It kā viens tēls būtu sašķīdis gabaliņos, lai parādītu, no kā mīcīts.

Seņkova izrāde tēmu rāda negaidītā, tas ir — drūmā gaismā. Izrādes dramaturģija ir režisora un aktieru kopdarbs — tā ir fantāzija par viņu pašu tēviem, atmiņu un etīžu kolāža, un, ja tajā ir daļa dokumentalitātes, tad jāsaka: viņu bērnība izskatās draņķīgi. Tēvi, kuru tēlos iemiesojas aktieri, ir smieklīgas un nožēlojamas būtnes. Visi zaudējuši ģimenes (tāpēc arī eksistē garāžā), visi — alkoholiķi, katrs aizraujas ar savu dīvaino hobiju, sākot ar urīna terapiju, beidzot ar komiskiem sapņiem par jauniem mīlas piedzīvojumiem. Mākslinieku skatienā, vērojot un vērtējot tēvu vientuļo eksistenci, vīd cinisks smīns. Nav slikti — vietām etīdes ir asprātīgas, jūtams arī, ka aktieriem groteskajās lomās patīk izspēlēties. Tomēr izrāde velkas un ar savu vienveidību drīz sāk garlaikot. Tāpēc nebūs, domāju, lieki mudināt skatītāju pēc starpbrīža tomēr teātri nepamest – jo seko otrā daļa, noskaņās un arī stilistiskā gluži atšķirīga.

Otrais cēliens, ja arī savu viedokli par tēviem nemaina, tad vismaz ir svaigs un asprātīgs (dzirkstošs melnais humors Latvijas teātrī negadās nemaz tik bieži) darbs, kur joka konkrētībā iezogas neviennozīmīgums. Edgara Mākena mūzikā — īpaši jau dzīvespriecīgajā dziesmiņā, kas Ingunas Jansones vārdos ietērpusi dēlu ideālās bērnības ainu, kad tēvi plosto (lasi: nav mājās), beidzot iestājies miers un ne no kā nav jābaidās. Vai traģikomiskajos DIY stila skečos, kur tēvi māca dēliem labāko, ko prot, — lētus ballīšu trikus vai to, ka nekad nevajag dzert vienam… Droši vien vajadzīgs drusku dzīves pieredzes, lai saprastu, kāda reāla elle slēpjas aiz šādām «rūpēm» un dzīvesprieka kabatām, un tas ir Par tēviem spēks — spēja černuhu rādīt tā, lai laimīgāku bērnību īpašniekiem aizkustinājumā nolītu pat pa asarai par to, cik mīlīgi dīvainīši, izrādās, var būt tēvi…

Tomēr interesantākais izrādes aspekts, manuprāt, slēpjas salīdzinājumā. Pirms apmēram desmit gadiem darbu par tēviem iestudēja arī Alvis Hermanis. Seņkovs to nevar nezināt, un, lai arī Tēvi no Par tēviem estētiski atšķiras krietni, iestudējumos ir arī virkne līdzību — dēlu pāriemiesošanās tēvos, pašu sacerētais, pieredzē balstītais dramaturģiskais materiāls, piemēram. Viena tēma, viens izejas punkts — dēli par tēviem. Un tieši tāpēc viena mākslinieka darbs liek otrā saskatīt to, ko bez salīdzinājuma ieraudzīt būtu grūtāk.

Seņkova izrādes veidotāji uz saviem tēviem skatās no bērna perspektīvas. Iemiesošanās tēva lomā nespēj noslēpt to, ka it kā pieaugušajam dēlam sāp, viņš nespēj pieņemt un saprast. Seņkovam un viņa aktieriem tēvi pieviļ, nodod, sarūgtina. Joprojām. Tas ir atklāti un skaudri, un, taisnība, ļoti aktuāli — galu galā, Latvija izceļas ar atbaidošu skaitu sliktu tēvu un tāpēc arī traumētu bērnu. Bet runa ir par ko vairāk nekā par statistiku, reģionu vai konkrētiem netikumiem. Arī Hermaņa tēvi vairākas desmitgades agrāk cieš no tām pašām ligām, kuras asredzīgi uzšķērž Seņkova iestudējums. Tikai viņu dēli savus nebūt ne ideālos tēvus nenosoda. Varbūt tāpēc, ka visas sāpes reiz pāriet. Varbūt tāpēc, ka pieaugušie dēli savus tēvus spēj ieraudzīt kā pretrunīgas personības, kuru dzīve bijusi kas vairāk nekā tikai bērna vajadzību apmierināšana. Ja Seņkova gadījumā tēvs ir funkcija, kas nav izpildīta, tad Hermanim — neviennozīmīgs cilvēks, ar kuru saista nesaraujamas saites un kurā aizvien izteiktāk ieraugi pats sevi.

Tieši par šīm atšķirībām jādomā pēc izrādes. Vai tās ir dažādu paaudžu perspektīvas? Kas mainījies — laiks, cilvēki, pasaule? Un ko īsti nozīmē pieaugt un kļūt par vīrieti? Slikti tēvi, protams, ir laba tēma komēdijai, bet būtiskāks tomēr ir jautājums, kā pasauli redz viņu dēli. Tāpēc Par tēviem var ieteikt divu iemeslu dēļ — lai izsmietos, bet pēcāk arī pārdomātu. Protams, savu, ne jau tēvu dzīvi.

Jaunie mākslinieki 5 izstādēs

Pašmāju nozīmīgākās mākslinieku kalves — Mākslas akadēmijas — studentu svaigākos darbus var novērtēt vairākās izstādēs Rīgā un citviet Latvijā

Vērtība Latvijas Mākslas akadēmijā
Akadēmijā skatāma par tradīciju kļuvusī ikgadējā konkursa SEB stipendija glezniecībā izstāde, kurā šoreiz no dažādiem skatpunktiem aplūkots plašais vērtības jēdziens. Konkursā var piedalīties ikviens akadēmijas students, neraugoties uz nodaļu un mācību gadu, tāpēc izstāde piedāvā aizraujošu kokteili ar dažādām tēmas interpretācijām, atšķirīgām glezniecības tehnikām un izpildījuma līmeņiem. Konkursa darbus vērtēs žūrija, bet izstādes apmeklētāji līdz noslēguma dienai uz vietas var balsot par savu favorītu, vērtēt un salīdzināt savu gaumi ar citu izvēlēm. Vairāki iepriekšējo gadu laureāti jau kļuvuši pazīstami Latvijas glezniecībā — izstāde ļauj iepazīt šos vārdus, vēl pirms tas noticis.
Pēc neliela pārtraukuma, no 28. marta, akadēmijas aulā būs skatāma nākamā studentu izstāde, veltīta akadēmijas simtgadei.
Līdz 15. martam. Kalpaka bulvāris 13.

Ellas Mežules darbs.
Publicitātes foto

Ellas Mežules personālizstāde viesnīcā Grand Poet Hotel
Pāris minūšu gājienā no akadēmijas mākslas cienītāji var turpināt nodoties gleznu apskatīšanai un vērtēšanai — viesnīcā Grand Poet Hotel atklāta LMA maģistrantūras studentes Ellas Mežules personālizstāde Es vēroju ātrus, vientuļus pūļus, tie man stāsta par saviem gausiem kosmonautiem. Tā ir sestā izstāde jaunās mākslinieces karjerā un atklāj Mežules vērojumus un sajūtas par cilvēka dabu un tās nenoteiktību. «Ellas darbi ir inteliģenti, iespējams, tie paver cerību civilizācijai izdzīvot šajā sadomazohistiskajā konceptuālisma pasaulē, kurā, izrādās, vēl kaut kur eksistē daba un kāds pat prot to piefiksēt,» tā studentes darbus komentē gleznotājs un LMA prorektors Andris Vītoliņš.
Izstāde atvērta ne tikai viesnīcas viesiem, bet katram interesentam. Šis varētu būt arī labs iegansts apskatīt ēku, kura pērn saņēma gada balvu Rīgas arhitektūrā.
Līdz jūnijam. Raiņa bulvāris 5/6.

33 jaunie grafiķi veltījuši kreklus Dailes teātra aktieriem.
Publicitātes foto

DT-krekli Dailes teātrī
LMA Grafikas katedras studenti pasniedzējas, meistarīgās ilustratores Rūtas Briedes vadībā aktīvi iesaistās sadarbības projektos un izrāda savus darbus dažādās Rīgas vietās. Šoreiz 33 jaunie grafiķi veltījuši kreklus Dailes teātra aktieriem — katrs teātra foajē izkarinātais baltais, sietspiedes tehnikā apdrukātais krekliņš pauž studenta priekšstatu par konkrētu skatuves personību un aktiera profesiju. Olga Dreģe raibās biksēs ar kājām gaisā, grafiski apspēlēts Laura Subatnieka uzvārds, Dārtas Danevičas portrets ar suņiem — dažu ilustrāciju varoņus var noteikt uzreiz, citas ir mazāk pašsaprotamas un tāpēc jo interesantākas.
Apskatāma foajē stundu pirms katras Dailes teātra izrādes un to laikā.
Līdz 24. martam.

Publicitātes foto

Tekstilmāksla Mākslas stacijā Dubulti
Dubultu dzelzceļa stacijā Jūrmalā skatāma izstāde Studentu dienasgrāmatas III. Iepriekšējos gados izrādītas jauno gleznotāju un tēlnieku «dienasgrāmatas», bet aktuālo ekspozīciju veido vairāk nekā 30 Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas studenšu darbi — acīmredzot darbs ar audumiem, šķiedrām un pavedieniem Latvijā joprojām vairāk ir sieviešu ziņā. Eksponātu vidū — arī septiņas tieši stacijas telpai radītas lielizmēra instalācijas. Akadēmija tekstilmākslu pozicionē kā starpdisciplināru jomu, kurā iespējams strādāt gan mākslas, gan dizaina laukā, līdz ar to izstādē var novērtēt laikmetīgās tekstilmākslas materiālus, tehniku un stāstu daudzveidību.
Projekts interesants arī ar to, ka papildus izstādei apmeklētājs var ielūkoties un piedalīties atvērtajās darbnīcās — katru dienu kāda no autorēm strādā izstāžu zālē, turpinot eksponēto darbu, pastāstot par materiāliem, ideju un tehniskajiem paņēmieniem. Precīzākiem laikiem un tēmām var sekot līdzi pasākuma lapā Facebook.
Līdz 22. aprīlim.

Publicitātes foto

Skelets skapī Gulbenē
Gulbenieši un tie, kuri pavasarī plāno apmeklēt pilsētu, pieturpunktu sarakstu var papildināt ar izstādi Skelets skapī / The Hidden Secrets Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā. Tajā piedalās Mākslas akadēmijas tēlniecības, keramikas un stikla mākslas specialitāšu bakalaura un maģistra programmu studenti, kā arī pasniedzēji, kuru vidū ir Gļebs Panteļejevs, Dainis Lesiņš, Dainis Pundurs un citi pazīstami autori. Izstādes pārspīlēti piņķerīgā anotācija lielu skaidrību par tās ideju nesniedz, taču tas nemazina pārstāvēto mākslinieku profesionalitāti un iespēju iepazīt atšķirīgus radošo izpausmju veidus. Turklāt pilsētā vērts brīdi uzkavēties, lai apskatītu pašu Vecgulbenes muižas parku un tā vēsturisko apbūvi. Skelets skapī meklējams muižas teritorijā — neogotiskās Sarkanās pils mansardā.
Līdz 31. maijam.

Aizveries, raksti!

Ķīnas nomales ainava un mazs cilvēks tajā — Mo Jeņa stāsti par izdzīvošanu

Aizveries!* — šādu pseidonīmu Nobela prēmiju saņēmušais ķīniešu rakstnieks Mo Jeņs savulaik izvēlējās kā ironisku atsauci uz laikiem, kad vecāki savam pārlieku runīgajam dēlam bija likuši pie sirds nekur un nekad nepļāpāt lieku. Pagājušā gadsimta otrā puse (Mo Jeņs dzimis 1955. gadā) šādā nozīmē daudziem ir labi pazīstama un saprotama, tāpēc Jeņa satīriskais skats uz apsēstībām ar plānveida saimniekošanu un klanīšanos priekšnieku priekšā komunisma drudzī dzimušajiem ir pašsaprotams veids, kā pasmaidīt par režīmu. Par režīmu, kura īsto dabu mēs saprotam, sekas esam pieredzējuši, tāpēc atļaujamies pazoboties.

Mileniāļiem un vēlāk dzimušajiem, kā arī ārpus autoritārisma nometnēm laimīgi palikušajiem šāda rūgta pajokošanās var atgādināt muļķīgu flirtu ar nelabo. Tāpēc var saprast Rietumu literatūrkritiķu dusmīgos rūcienus pēc paziņojuma 2012. gada oktobrī, ka Nobela prēmiju literatūrā saņem Mo Jeņs, kurš nav ne disidents, ne valdošās varas kritiķis.

Kritiķi neizpratnē

«Kā būtu, ja Solžeņicins tā vietā, lai Gulagu atmaskotu, būtu mētājis par to jokus?» rakstā par Nobela prēmijas piešķiršanu Jeņam retoriski vaicāja ķīniešu literatūras eksperts profesors Perijs Links (Perry Link, The New York Review of Books). Viņam piebalsoja arī citi kritiķi un mākslinieki, to vidū Ajs Veivejs un Herta Millere, norādot, ka «sistēmas rakstnieks» Jeņs nudien nav labākais kandidāts no Ķīnas uz prestižāko apbalvojumu, ko var saņemt rakstnieks.

Oficiālā Pekina apbalvojumu sagaidīja ar urravām, prese daudzināja to par Ķīnas literatūras «uzplaukuma iemiesojumu», bet valdība solīja ieguldīt 100 miljonus dolāru, lai rakstnieka dzimto ciematu Šaņduņas provincē pārveidotu par Mo Jeņa kultūras pieredzes parku.

Ķīniešu Šukšins

Neņemos spriest par Markesa un Folknera nospiedumiem Jeņa tekstos, ko piesaukuši viņa daiļrades pētnieki un arī autors pats, bet, lasot četrus latviskotos stāstus, man izveidojās cita paralēle — ar padomju dzīves un cilvēka pazinēja Vasilija Šukšina stāstiem. Tiesa, tikai paralēle, jo atšķirīgā abu autoru tekstos laikam ir vairāk nekā kopējā. Un tomēr. Līdzības ir saskatāmas autoru dzīves pieredzēs (abi strādājuši kolhozos un rūpnīcās, izglītību ieguvuši tikai pēc pirmās darba pieredzes) un, iespējams, tieši tāpēc — stāstu tematikā.

Abu rakstnieku ierocis ir satīra, «mazā cilvēka» ikdiena divu lielvalstu — Ķīnas un kādreizējās PSRS — mazpilsētu nomalēs un laukos ir tik spilgti atainota, ka spēj pastāstīt gana daudz par komunisma plānotāju un ieviesēju alošanos.

Jeņs ir šodienas rakstnieks, tāpēc, protams, var atļauties krietni vairāk, nekā varēja Šukšins savas daiļradē 60. un 70. gados, kurš neko atmaskot, visticamāk, nemaz nebija domājis. Līdzība ir abu autoru portretēto varoņu atšķeltībā no dzīves, vientulīgums, kas attiecas arī uz it kā sabiedrībā cieši ieaustu un paklausīgu pilsoni.

Visvairāk abus autorus šķir teksta pasniegšanas veids. Šukšina stāstu pamatā ir reālistiskas ikdienas norišu ainiņas, ko par literāriem tekstiem padara smalka humora izjūta. Jeņa gadījumā runa ir par metaforu meklēšanu ikdienā — caur tām autors stāsta par nejēdzībām, trulumu, arī nežēlību, kas izriet (iespējams, būtu jālieto pagātnes forma, jo stāsti vēsta par Ķīnu pagājušajā gadsimtā) no absurdas sabiedriskās iekārtas. No idejiskas kļūdas, pārpratuma tā ir pāraugusi nāvējošā, cilvēcību un žēlastību nepazīstošā birokrātiskā mehānismā, kurai ir jāpakļaujas un tad… tik un tā jāiet bojā (stāsts Teļš). Vai arī jāspēj pielāgoties, lai izdzīvotu (Meistar, jo tālāk, jo trakāk!).

Nejēdzīgai lietu kārtībai var raudzīt pretoties, taču par to draud linča tiesa no savējiem, kuriem brīvības meklējumu izlēcieni nav nedz vajadzīgi, nedz saprotami (Lidojums). Jeņs ir diezgan prasmīgs lasītāja iežēlinātājs — ja nu «mazais cilvēks» tiek apbižots, tad uz pilnu klapi un bez laimīgām beigām (Caurspīdīgais redīss).

Kino spēks

Visi četri Jeņa latviskotie teksti ir cilvēka un sistēmas pretnostatījumi, kas gan kariķē pagātnes režīmu, taču vienlaikus noliek galveno varoni tik bezcerīgā strupceļā, ka stāstu pēcgaršā dominē rūgtums, nevis smaids. Iespējams, citi Jeņa darbi ir «humorīgāki», jo pats autors to akcentējis kā savai daiļradei raksturīgu iezīmi. «Nav nozīmes tam, cik grūti mums gāja. Cilvēki manā ciemā izmantoja humora izjūtu, lai tiktu galā ar dzīves skarbumu. To esmu mācījies no šiem ļaudīm,» Mo Jeņs saka kādā intervijā. Un tieši šukšiniskā humora viegluma Jeņa tekstos man pietrūka visvairāk. Te ir nepārprotami labo un nejauko sadursmes, taču stāstos prasās arī kāda neviennozīmīgāka nots, pretruna, kas Jeņa cilvēkus padarītu reljefākus un viņa vēstījumu — ticamāku.

Jā, bet ir vēl kāda līdzība. Jeņu un Šukšinu vieno milzīga popularitāte, ko abiem literātiem nesis kino spēks — Jeņa gadījumā tā bija filma Sarkanais sorgo (Red Sorghum, 1988.), kas balstīta viņa romānā, bet Šukšina gadījumā — vairākas filmas, īpaši jau kinolente Sarkanais irbenājs (1973), kuru viņš pats režisēja, rakstīja scenāriju un tēloja galveno lomu.

* Latviskojot Mo Jeņa izvēlēto pseidonīmu, pavēles formā tas nozīmē «aizver muti!», «aizveries!».

Mo Jeņs. Meistar, jo tālāk, jo trakāk! Stāsti. Tulkojis Raimonds Jaks. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 9,37 €.

Histērisko sieviešu katalogs

Jaunā Rīgas teātra izrāde Atnāc mani vēl satikt ironiski un izglītojoši

Izrāde piedāvā divas tēmas — dvīņi un dzejnieces. Par to, kāpēc Alvi Hermani interesē jaunās literātes Madara un Agnese Rutkēvičas, ar kurām sadarbojoties, tapis šis iestudējums, jautājumu nav — smukas kā bildes, harismātiskas un gandrīz neatšķiramas. Kā zināms, dubultnieki iztēli kairina jau gadu tūkstošiem — kā vienas dvēseles divas pusītes, absolūts labā un ļaunā nošķīrums, dievišķā manifestācija vai dabas kļūda (cirka «frīku» vēsturē dvīņu ir stipri vairāk par ziloņcilvēkiem un bārdainām sievietēm). Taču jautājums par dzejniecēm tomēr ir noslēpumaināks.

Izrādē izmantoti Austras Skujiņas, Mirdzas Ķempes, Velgas Kriles, Ārijas Elksnes, Vizmas Belševicas, Kornēlijas Apškrūmas dzīvesstāsti un dzeja, superīsi pieminētas arī Biruta Skujeniece, Amanda Aizpuriete un Aspazija, kā arī nolasīts pa Madaras un Agneses dzejolim. Līdzīgi kā citās Hermaņa «stāstu» izrādēs, autori ir gan režisors, gan aktieri (šoreiz — māsas Rutkēvičas). Protams, grūti pateikt, kurš impulss nācis no kura mākslinieka, tāpēc paliksim pie konstatējuma: jaunā izrāde ir radnieciska vairākiem citiem Hermaņa skatuves darbiem (īpaši Oņegins. Komentāri), tikai atšķirība tā, ka šoreiz dramaturģiskais materiāls izstrādāts vājāk un intonācija — ironiskāka.

Izrāde ir būvēta kā virkne anekdošu par Latvijas dzejnieču personisko dzīvi. Stāsti ir labi zināmi — tipiskais repertuārs, ar kuru literatūras skolotājas vidusskolā bagātina stundas. (Reakcija zālē gan liek domāt, ka humanitārā izglītība Latvijā ir, teikšu politkorekti, krīzē, un Atnāc mani vēl satikt var uztvert arī kā izglītojošu projektu — tā izrādi raksturo sociālo tīklu lietotāji.) No izrādes veidotāju puses gan, jāatzīst, drusku mulsina stāstu atlase. Šie, lai arī zināmākie, ne tuvu nav viss, kas par izvēlētajām dzejniecēm būtu sakāms (brīžam rodas pārdomas, vai tēmām netiek braukts «pa virsu»).

Uzmanību pievērš arī disproporcija — Austrai Skujiņai veltīta gandrīz trešā daļa izrādes, bet nākamie dzejnieču «nogrieznīši» kļūst aizvien īsāki, radot sajūtu, ka pietrūcis laika vai spēka iedziļināties. Bet intriģējošākais ir fakts, ka par minētajām personībām netiek runāts kā par māksliniecēm, bet tikai kā par ekstravagantu biogrāfiju īpašniecēm. Izrādē visas ir histēriķes, visas ir pašnāvnieces (ja nu kāda nav kārusies vai slīcinājusies, autori atrod vietu komentāram, ka pašnāvību var izdarīt arī metaforiski) utt.

Taču galvenais šoreiz nav tas, ko aktrises stāsta, bet gan — kā to dara. Izrādē spēlē četras mākslinieces — abas Rutkēvičas, Sandra un Elita Kļaviņas, un teksti starp viņām ir sadalīti konceptuāli. JRT aktrises stāsta par dzejniecēm virtuves sarunu intonācijās. «Krile pakārās pie aizkaru stangas.» — «Klau, bet cik pamatīgi tā stanga bija piestiprināta…» — «Elksne vienmēr bija eleganta.» — «Nuja, padomju laikā jau tērpus bija grūti dabūt…» It kā nevainīgie teksti ar tikko jūtamu intonācijas maiņu pielīst pilni ironiskas indes, jāatzīst, nogalinoši asprātīgas. Aktrises atgādina Hermaņa Divpadsmit krēslos visu pasauli aptenkot gatavo večiņu jaunākās versijas, bet Sandra Kļaviņa pat atsauc atmiņā Vladislava Nastavševa izrādē Peldošie-ceļojošie vulgāro un neatvairāmi pievilcīgo Ļoļečku. Pāris vietās šim slānim pieslēdzas arī dvīnes: Rutkēvičas pašironiski izspēlējas dialogos par to, kā abām sadalīt vīriešus vai kleitas, kā zināt, vai apkārtējie redz tevi kā tevi pašu… Tonis brīnišķīgi kašķīgs, un, ja tam vēl pievieno Hermaņa telpas iekārtojumu — pārdalīto istabu, kuras puses it kā spoguļojas viena otrā, piekrautas ar stereotipiskiem priekšmetiem (sākot no romantiskiem dīvāniņiem un kumodītēm ar dievināto vīriešu, pārsvarā, protams, dzejnieku, fotogrāfijām, beidzot ar galvaskausiem) —, skaidrs, ka izrāde ir asprātīga. Tomēr — tā nav par mākslu.

Rutkēvičas dzejnieču lomās gan iemiesojas (pamatā gan ārējiem paņēmieniem, mainot sasukas un kleitas, lai atbilstu «oriģinālam»), bet dzeju lasa tā, ka uztveramas ir tikai muzikālās modulācijas, ne paši teksti. Viss skan vienādi. Tas raisa dažādas sajūtas. No vienas puses, jautājumu — kāpēc ignorēt to, ka minētās dzejnieces ir ne tikai aizkustinoši komiski sievišķi, bet arī talantīgas mākslinieces? Vai to, ka viņas īstenībā ir ļoti, ļoti atšķirīgas? Jo no šī materiāla varētu radīt ne tikai asprātīgu komēdiju, ko patlaban var noskatīties JRT, bet arī paradoksālu, dramatisku stāstu par talantu, par daiļradi, par to, ko sievietei maksā būt mākslā.

No otras puses, varbūt izrāde ir tieši par to… Ka ironijas objekts ir ne tik daudz dzejnieces, cik skatītājs, kas grib viņas redzēt tieši šādi. Māsas Rutkēvičas jau arī, protams, ir atšķirīgas, lai gan izrādē uztveram viņas kā identiskas, dekoratīvas būtnes, kas maina kleitas. Neiedziļinoties, pakļaujoties piedāvātajām klišejām. Tāpat kā ar dzejniecēm, kuru dzīvē un daiļradē daudzus vairāk interesē tas, ko viņas vilka mugurā, ar ko gulēja un kādā veidā padarīja sev galu. Dzeja paliek guļot neatvērta dekoratīvi izkārtotā grāmatplauktā…

oooo

Atnāc mani vēl satikt. Nākamās izrādes 21. un 22. martā. 15—20 eiro.

Zudušo Latviju meklējot

Televīzijas ekrānos nonācis simtgades seriāls Sarkanais mežs

Līdzīgi citām simtgades filmām, Sarkanais mežs pēta Latvijas vēstures mazāk zināmās lappuses. Partizāni, mežabrāļi (un mežameitas), nacionālās pretošanās kustība — saukti dažādos vārdos, tie bija cilvēki, kuri vēl pēc kara beigām turpināja bruņotu cīņu pret padomju okupāciju. Vieni nezaudēja ticību Latvijas brīvības atgūšanai, citi glābās no izsūtīšanas uz Sibīriju, vēl citiem jaunā politiskā iekārta nozīmēja ieslodzījumu vai nāvi. 12 sēriju LTV filmai, kuras darbība norisinās paralēli Lielbritānijā un Kurzemes mežos, par pamatu izvēlēta reāla britu izlūkdienesta operācija Jungle, ieskicējot sarežģīto situāciju Latvijā pēc Otrā pasaules kara.

Īpašu uzmanību pievēršot vēsturiskajam autentiskumam, seriāls spējis pietiekami ticami uzburt laika garu. Latviešu skatītājam pazīstamāka liksies padomju realitāte, tomēr ne mazāk interesanta ir latviešu dzīve Anglijā, kur Latvijas vēstniecība bija pēdējā liecība par zaudēto brīvvalsti. Sarkanais mežs var izkliedēt plejādi mītu, kas saistīti ar šo vēstures periodu. Tomēr lielāko pārsteigumu seriāls sagādās ar to, ka galvenā sižetiskā līnija saistīta ne jau ar pretošanās kustību — filma veidota labāko spiegu filmu tradīcijās.

Vājais punkts

Sarkanā meža komandas veikums gan mākslinieciski, gan saturiski ievērojami pacels kvalitātes latiņu latviešu televīzijas seriāliem, kuru monotonā nekādība un banalitāte pēdējā laikā bijusi nomācoša. Idejas autora Normunda Puča, režisora Armanda Zvirbuļa un scenāristu Ivo Brieža un Matīsa Gricmaņa sadarbībā tapušajai filmai paredzams garš ekrāna mūžs — tā nezaudēs aktualitāti arī pēc gada vai vairākiem.

Tomēr vienā ziņā Sarkanais mežs seko vājāku pašmāju seriālu piemēriem ar tituldziesmas izvēli, turklāt izmantojot to kā publicitātes kampaņas enkuru. Pretstatā tam, cik organiski un neuzbāzīgi Zigmara Liepiņa īpaši filmai radītā mūzika papildina Sarkanā meža epizodes, viņa komponētās tituldziesmas Nav laika gaidīt skanējumā (smagnēji roķīgā manierē to izpilda Gints Grāvelis) nav nekā mūsdienīga, turklāt dziesmas patoss nograuj seriāla daudz izjustāko tonalitāti.

Tikpat pārliecinošs kā seriāla kinematogrāfiskā kvalitāte ir arī aktieriskais sniegums — lai gan brīžiem jūtams viegls teatrālisms, no tā ir pilnībā atbrīvota galveno lomu atveidotāju spēle. Pārsteidzīga šķiet Sarkanā meža veidotāju izvēle latviešu aktieriem likt runāt angliski, piemēram, britu izlūkdienesta augstāko amatpersonu sanāksmē. Te stūraino izrunu varētu aizstāt paskaidrojošs titrs — kas šī par sanāksmi un kas ir tās dalībnieki, ļaujot sarunai notikt latviešu valodā. Autori no šīs situācijas ir izvairījušies vairākās epizodēs, piemēram, kolorītās krogus ainās, kur pieaicināti angliski runājoši epizodisko lomu atveidotāji.

Kā no pieclatu monētas

Filmas veidotāji veikuši ļoti pārdomātu aktieru atlasi, vienā no galvenajām lomām pieaicinot Agnesi Cīruli, kura jau kārtējo reizi apliecina spēju apbrīnojami organiski iejusties 30.—40. gadu tēlā. Viņas atveidotās Veltas Rožkalns personības transformācija no trauslas un skaistas medmāsas taisnības cīnītājā, apveltītā ar izteiktu mērķtiecību un spītu, gan ir mazliet sasteigta. Bet jāņem vērā, ka šo tēlu var uzlūkot drīzāk kā simbolu, kuram būtu jāpiemīt tai īpašību buķetei, kas raksturo brīvās Latvijas ideālus — neatkarīga, eiropeiska, tomēr latvisko mentalitāti saglabājusī Milda no piecu latu monētas. Arī Jēkaba Reiņa atveidotā seriāla galvenā varoņa Vitolda tēlam piemīt simboliskas iezīmes. Ne velti Vitolds dienējis Latviešu leģionā, tā ir vēl viena Otrā pasaules kara stigma, par kuru seriāla gaitā tiek runāts vairākkārt.

Aktieru Jēkaba Reiņa un Jurija Djakonova (filmā — aģents Rubenis) elektrizētais, konkurences uzlādētais duets, ko iepazīsim jau nākamajās sērijās, izspēlējot gan etnisko, gan politisko uzskatu atšķirību kārtis, piešķir eleganci, spriedzi un arī humoru katrai epizodei — arī brīžos, kad filmas notikumu virzība nenotiek tik strauji, kā gribētos.

Daiņa Grūbes atveidotais Leons, partizānu vadonis ar viegli kaķisku gaitu, Jānis Vimba, kura tēlam — diplomātam Rūdolfam Silarājam — ir arī reāls prototips, Maija Doveika, Gatis Gāga, Imants Strads, Juris Žagars un vēl virkne aktieru veido rūpīgi izstrādātu personāžu režģi, kura atklāšanai labvēlīgs ir scenārija uzbūves princips — atsevišķas mikrosituācijas labi papildina galvenās sižeta līnijas. Mazliet kaitinoša var šķist notikumu skaldīšana tā, lai skatītāja interese tiktu maksimāli uzkurināta sērijas beigās, bet tas drīzāk ir kompliments scenāristu komandai par veiksmīgu sekošanu TV seriālu praksei.

Ir skaidrs, ka sestdienu vakari mums turpmākos divus mēnešus paies Sarkanajā mežā — kur neviens nav tas, par ko izliekas.

Latvijas laiks

Sarakstu valdzinājums un zināma apsēstība novedusi pie vērtīga pašapmāna

2009. gada beigās Luvrā bija aplūkojama izstāde, kuras nosaukumu varētu aptuveni tulkot kā «1003: sarakstu labirinti». Skaitlis 1003 (Mille e tre) bija atsauce uz Leporello āriju Mocarta operā Dons Žuans, tajā dona Žuana kalps stāsta par katalogu, kurā iegrāmatojis sievietes, ko viņa kungs ir mīlējis, — Spānijā tādas ir «tūkstoš un trīs, tūkstoš un trīs, tūkstoš un trīs». Izstādes kurators bija Umberto Eko, intervijā laikrakstam Spiegel (11.11.2009.) viņš izteicās: «Saraksts ir kultūras avots. Tas ir daļa no mākslas un literatūras vēstures. Ko kultūra cenšas sasniegt? Padarīt bezgalību saprotamu. Tā arī vēlas radīt kārtību — ne vienmēr, bet bieži. Un kā mēs, cilvēciskas būtnes, sastopamies ar bezgalību? Kā mēs mēģinām aptvert neaptveramo? Ar sarakstu palīdzību, ar muzeju kolekciju palīdzību, enciklopēdiju un vārdnīcu palīdzību.»

Var jau būt, ka saraksti ir mēģinājums sakārtot pasauli, bet tajos ir arī kaut kas dīvains. Mēs visi zinām, ka enciklopēdijas un datubāzes ir svarīgas, bet vismaz Rietumu kultūrā plaši izplatīta ir skepse par faktu virknēšanu kā ceļu uz patiesību vai pasaules izpratni. Nāk prātā kaut vai tikko televīzijā redzētā filma Dr. No, kurā filmas varone Hanija Raidere stāsta Džeimsam Bondam, ka viņa skolā nav gājusi, bet kopš astoņu gadu vecuma pamazām lasa enciklopēdiju, sākusi ar «A» un pašlaik tikusi līdz burtam «T», tā ka zinot vairāk nekā Bonds. Intelektuāļiem domāts analoģisks piemērs būtu Autodidakts Sartra romānā Nelabums, viņš alfabētiskā secībā lasa visas grāmatas vietējā bibliotēkā. Un šie tēli izraisa nevis nievas, bet labvēlīgu līdzjūtību un vienlaicīgi aizdomas par slimīgu apsēstību. Dona Žuana aizraušanās ar sievietēm ir fascinējoša, bet tāda ir arī Leporello vēlme cītīgi pierakstīt tūkstošiem sieviešu vārdu, tikai citā veidā. Eko pētnieciskā nopietnībā atklāj sarak-stu visuresamību, bet viņa komentāros ieskanas klīniskas intonācijas, piemēram, viņš saka, ka nenobriedušam prātam saraksti var būt bīstami. Tos nedrīkst uztvert pārāk nopietni, un tie var pārņemt tādā mērā, ka cilvēks vairs nevar rimties.

Visbeidzot, sarakstos ir ietverta vēl kāda ambivalence. Eko raksta, ka vēlme uzskaitīt lietas, kuras ir bezgalīgas, ir mēģinājums pārvarēt cilvēka ierobežotību un, galu galā, nāvi. Bet nevar nepamanīt arī to, ka šajā procesā jau ir iekodēta neizdošanās. Šis uzskaitījums pēc definīcijas nav pabeidzams, tas vienmēr ir tikai mēģinājums, pasauli neizdodas sakārtot. Šajā mēģinājumā ir arī kaut kas cēls un optimistisks. Cilvēki, kuri mēģina uzskaitīt neuzskaitāmo un sakārtot nesakārtojamo, lielākoties apzinās, ka nekādu beigu šim procesam nav un nevar būt. Tomēr viņi atkal un atkal mēģina izveidot sarakstus. Varbūt to var saukt par dumpi pret bezgalību vai savu ierobežotību. Tādā ziņā, atgriežoties pie Eko teiktā, kultūra ir arī dumpis pret nolemtību.

Latvijas hronoloģija

Nupat izdevniecība Neputns ir laidusi klajā grandiozu sarakstu. Izdevuma nosaukums ir Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. Tā ir Latvijas vēstures notikumu hronoloģija no 13 200. gada p. m. ē. līdz 1918. gada 31. decembrim. Izdevumu sagatavojusi pētnieku komanda Raimonda Brieža vadībā. Radio raidījumā Kultūras rondo (04.12.2018.) viņi stāstīja, ka strādājuši vienpadsmit gadu. Pirmajā sējumā ir pati hronoloģija, kas aizņem apmēram 1050 lappušu blīva teksta. Otrajā ir personu un vietu rādītājs, ar kura palīdzību var orientēties pamattekstā, proti, atrast visus notikumus, kas attiecas uz konkrēto cilvēku vai vietu, teiksim, Aspaziju un Alsungu.

Notikumi ir uzskaitīti secīgi, atbilstoši gadam. Gadam veltītā sadaļa sastāv no īsiem notikumu raksturojumiem, piemēram, 1670. gadā «Limbažos darbojas skola, tur mācās 13 zēni un sešas meitenes», un «Alojā vecais stārasts dzērumā uzbrucis mācītājam ar mietu un visas draudzes priekšā nosaucis to par veco suni». Notikumi ir sadalīti kategorijās: «notikumi», «telpa», «vide», «lietas», «raksti» un «spēles». «Notikumos» ir iekļauti vēsturiski, politiski un arī ikdienišķi notikumi. Pie «telpas» atrodams viss, kas saistīts ar būvniecību un arhitektūru. «Vides» kategoriju, man jāatzīstas, es īsti nesapratu, bet autori to raksturo kā notikumus, kas saistīti ar «sabiedrības emancipāciju». Piemēram, 1864. gadā pie vides minēts, ka «21. IX Rīgas Dabaspētnieku biedrības sēdē aptiekārs Vilhelms Deringers iepazīstina ar vēžveidīgo un jūras zvaigžņu kolekciju, ko no Stokholmas atsūtījis Lovens». Varbūt kategorija domāta kā intelektuālā vide vai garīgie strāvojumi, kaut kas tāds? Pie «lietām» ierindoti fakti, kas saistīti ar mākslu, pie «rakstiem» — literatūra un teksti, pie «spēlēm» — teātris, mūzika, cirks, kino.

Piebildīšu arī, ka grāmatas iesējums un maketējums, manuprāt, ir ērts un pārskatāms. Vispār grāmata atstāj kvalitatīva izdevuma iespaidu. Latvijā regulāri nākas saskarties ar to, ka nav bijis laika, naudas, spēka, tāpēc neko vairāk nebija iespējams izdarīt. Tad šajā gadījumā patiešām var redzēt, ka ir bijis spēks radīt saturu un to atbilstoši pasniegt, un izdevums ir tādā līmenī, par kādu nebūtu iemesla kaunēties nevienai pasaules izdevniecībai.

Ambivalence

Tomēr, turpinot par iespaidiem… Jāatzīstas, ka, pirmo reizi aplūkojot grāmatu, mana reakcija nebija viennozīmīga. Neesmu vienīgais, kuram diezgan drīz ienāk prātā jautājums: «Bet kam īsti šī grāmata ir domāta?» Te, manuprāt, ir vairākas problēmas un viens risinājums.

Pirmkārt, man radās iespaids, ka šī grāmata patiesībā nav kādas dziļas stratēģijas rezultāts, lai gan autori piedāvā dažādas versijas par tās funkciju. Man ir aizdomas, ka autori ir ļāvušies sarakstu valdzinājumam un zināmai apsēstībai. Tā nav nekontrolējama apsēstība kā «vācēju» gadījumā, bet bauda, ko sniedz sarakstu veidošana, ir apslāpējusi tekstu radīšanā tik būtisko jautājumu par mērķi. Intervijā Kultūras rondo Raimonds Briedis stāsta, ka sākumā projekts bijis daudz pieticīgāks, domāts Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem. Kā zināms, 2006. gadā iznāca viņa veidotā Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā (1888—1944). Un saprotams — var taču vēl un vēl, un ir arī teātris, un kino, un vēsturiskais konteksts ir svarīgs, un kā gan ļaut aiziet zudībā aizraujošam pastāstam par piedzērušos stārastu vai jūras zvaigžņu kolekcionāru. Autori mēģina sevi apturēt, bet nevar — kur lai novelk robežu, kā lai aptver neaptveramo — nekur nav iespējams atrast sākumpunktu…, lai būtu brīdis, kad «aiziet ledus», un tas nekas, ka šis «notikums» prasījis vairāk laika nekā viss pārējais, kas aprakstīts grāmatā.

Autori racionalizē savu baudkāri — tā būs grāmata ne tikai pētniekiem, bet jebkuram, kurš gribēs iejusties laikmeta noskaņā. Bet tas, manuprāt, ir pašapmāns. Izlasi sadaļu par vienu gadu — aizraujoši, vēl vienu, tad vēl vienu, pasmejies par piedzērušo stārastu, bet ātri vien saproti, ka turpināt lasīt šos faktus vienkārši lasīšanas dēļ nav jēgas. Turklāt, jo tuvāk mūsdienām, jo informācija kļūst tehniskāka un nejaušam lasītājam neinteresanta.

Komplektā vēl paradokss. Šādu grāmatu iespējamu padara digitālā revolūcija. Ne jau tā, ka pirms informācijas digitalizācijas kāds nevarētu visus šos faktus savākt vienkopus un izdot, bet tas būtu tik darbietilpīgi un dārgi, ka praktiski neatmaksātos. Digitalizācija ļauj uzkrāt un apstrādāt milzīgu informācijas daudzumu, bet tieši informācijas pieejamība un pārsātinātība padara šādas hronoloģijas nelasāmas.

Tā ka atbilde uz jautājumu, kuriem šī grāmata pašreizējā versijā būs visvairāk noderīga, ir vienkārša: tiem, kuriem der rīki, ko šī grāmata piedāvā informācijas sakārtošanai, — gadskaitļi, atsevišķas kategorijas, personu un vietu rādītāji. Proti, ja jūs pētāt Latvijas teātra vēsturi 18. gadsimtā, šī grāmata būs ļoti noderīga, jo tajā vienuviet ir savākts tas, ko tikai ar milzu grūtībām varētu salasīt pa simtiem izdevumu. Cita lieta, ka būs arī daudz kā lieka, un, jo tālāk no mūsdienām, jo informācija kļūst vispārīgāka un profesionāļiem mazāk būtiska.

Bet skaidrs, ka te ir, ko atrast. Piemēram, ja vēlaties uzrakstīt romānu, kurā zviedri un poļi cīnās par Rīgu, te būs materiāls daudziem sižetiskiem pavedieniem, ko izvērst un attīstīt. Ja gribat uzfilmēt raidījumu ciklu par novadiem, informācija kā uz delnas. Bet mani, piemēram, interesē dzīvnieku vēsture, un, jā, es uzšķīru vietu par čūsku un krokodilu izrādīšanu Vērmanes dārzā 1831. gadā, tomēr, tā kā dzīvnieki var būt minēti dažādās kategorijās un rādītājā neparādās, man atliek vienīgi lasīt cauri visu grāmatu. Tas būtībā attiecas uz visām tēmām, kur vēsture un mākslas vēsture pārklājas ar sociālo vēsturi. Tāpēc, manuprāt, šis materiāls spēs realizēt savu potenciālu tikai tad, kad būs pieejams digitālā formā ar universālu vārdu meklētāju, ja ne izvērstu tematisko rādītāju.

Vārdu sakot, es domāju, ka grāmata nav pabeigta un ir mazliet mežonīga, bet tas neizslēdz to, ka izdevums ir ļoti nozīmīgs. Grāmatas autori izdevuma ievadā likuši Erika Ādamsona pļāpīgo dzejoli par gadsimtiem, kas nāk un iet. Es to neizmantotu kā atslēgu. Manuprāt, grāmata nav melanholiska vai elēģiska, tā ir komēdija ar laimīgām beigām. Esmu pārliecināts, ka līdz ar to mūsu kultūras apziņā atkal ir ienākuši daudzi piemirsti vārdi un notikumi. Šī klātbūtne pirmajā mirklī nebūs uzkrītoša, bet pamazām tie pieteiks sevi. Turklāt man ir aizdomas, ka latviešiem dažkārt par sevi ir priekšstats, ka mēs daudzus gadsimtus esam pavadījuši lauku ikdienas vienmuļajā cikliskumā un mūsu vēsture sākusies labi ja 19. gadsimtā. Šī grāmata ļauj ieskatīties pasaulē, kas nav īpaši sakarīga, bet ir notikumiem bagāta, darbīga, viss te čum un mudž. Kā jau pēc ledus aiziešanas.

 

Artis Svece (1970) ir filozofs un publicists, Dr. phil., Latvijas Universitātes docents. Publicējies laikrakstā Diena, žurnālos Rīgas LaiksStudija, portālā Punctum u. c.