Trīs glīti sasukāti amerikāņu tūristi un neremdināma alkatība sastopas elegantā retrotrillerī Divas janvāra sejas
Lellītei līdzīgā būtne, ko filmā spēlē Kirstena Dansta, Atē-nās naivi koķetē ar simpātisku, grieķiski brīvi čalojošu tautieti vārdā Ridals. Amerikāņu jauneklis, kas prot izkrāpt naudu pat no dāmām, ko pats uzaicinājis uz kafiju, klusi, taču mērķtiecīgi uz šo flirtu atsaucas, ignorējot Danstas varones vīra klātbūtni. Šādi aizrit pirmās pārdesmit minūtes no Hoseina Amini režisētās filmas, nepārprotami priekšvēstot greizsirdības pilnu melodrāmu. Taču neaizmirstiet – šī elegantā, 60.gados norisošā lente (filmas Brauciens scenārista Amini debija režijā) ir slavenās detektīvu rakstnieces Patrīcijas Haismitas tāda paša nosaukuma romāna ekranizācija. Gluži kā to atcerējies, sižets drīz vien apmet negaidītu kūleni, pārvēršot filmu psiholoģiskā trillerī ar nepārtrauktu spriedzes kāpinājumu un dramatiski atainojot cilvēku spēju acumirklī pārvērsties melīgos un alkatīgos blēžos.
Cilvēknīdēja, krāpnieki
Ar neizturamas nīgrules, mizantropes un klajas antisemītes reputāciju apvītā amerikāniete Haismita, lai gan ne tik pazīstama kā, piemēram, Ērkila Puaro «māte» Agata Kristi, ir radījusi ikonisko Riplija kungu, kura «piedzīvojumi» aprakstīti vairākās grāmatās jeb «Ripliādē». Slavenāko šīs sērijas romānu Talantīgais misters Riplijs 1999.gadā uz lielā ekrāna adaptēja režisors Entonijs Mingela, savukārt autores karjerai krietnu uzrāvienu sagādāja Alfrēds Hičkoks, 1951.gadā ekranizējot Svešiniekus vilcienā. Riplija vēsmas jūtamas arī šajā spriedzes drāmā. Piemēram, Ridals, kura tēlā iejūtas brāļu Koenu lentes Inside Llewyn Davis titulvaroni, caurkritušu mūziķi spēlējušais Oskars Aizeks (Oscar Isaac), savā slīpētībā atgādina Ripliju – svešu dzīvi un mantu iekārojošu krāpnieku, kurš, vadājot tūristus pa uteni, mēdz tiem nepareizi iztulkot naudas summas, lai savā krekla atlocē vieglu roku ieslidinātu pārpalikumu.
Vai atdarinājums?
Divas janvāra sejas caurvij arī uzskatāmi Hičkoka darbu motīvi. Diezin vai Hoseins Amini, ekranizējot šo maķenīt vecmodīgo un klasisko spriedzes trilleri, ir tīšuprāt vēlējies uzņemt mūsdienīgu Hičkoka filmas versiju, taču par spriedzes lielmeistara darbu motīviem, skatoties Divas janvāra sejas, nākas aizdomāties itin bieži. Amini veidoto filmu papildina iespaidīgs instrumentālais skaņu celiņš, kas likts lietā pēc labākajām Hiča tradīcijām, šad tad pat atsauc atmiņā leģendāro vijoļu kompozīciju no Psiho dušas ainas un teju vai paģēr iekrampēties kinozāles sēdeklī. Spītējot režisora nemitīgajai tērgāšanai par lentes budžeta pieticību, Divām janvāra sejām piemītošais vēriens un detalizētais perfekcionisms ir gluži vai līdzvērtīgs Holivudas zelta laikmeta kino (20.gadsimta 20.-60.gadi). Tiesa, Amini tērgāšanā par naudas problēmām ir sāpīga daļa patiesības – lente bijusi iecerēta jau pirms daudziem gadiem un ir tapusi tikai zvaigžņu, it īpaši Denstas varones vīru spēlējošā Vigo Mortensena dalības dēļ.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.