Gunārs Binde. Foto — Ieva Salmane.
Latvijas fotogrāfijas leģenda Gunārs Binde tikko nosvinējis 90. dzimšanas dienu. Viņš nemēģina ķert aizejošo laiku, jo uzskata, ka fotomākslā tāpat paveicis daudz
Diena pirms mākslinieka 90. dzimšanas dienas. Mūzas iela Langstiņos, kur dzīvo ar mūziku, kino un citām mākslām saistīti cilvēki, ir piesnigusi un klusa. Mieru pāršķeļ kāda aizkavējusies Ziemassvētku ķekatnieku kompānija — lielākajai daļai maskas ir kritušas, tikai viens vēl palicis ar zirga galvu. Ja šo ainu būtu pamanījis Gunārs, tā noteikti izpelnītos viņa uzmanību. Bindem fotogrāfijā svarīgi radīt tēlu, stāstu. Vienkārši dokumentēšana viņu neinteresē.
Nelielā koka divistabu mājiņa ir izkurināta, Gunārs sveic ar siltu smaidu. Gar kājām glaužas Pincīte, melna kaķenīte ar baltu apkakli. «Cik tomēr svarīgi, ka mājās ir vēl viena tāda dvēselīte,» nosaka mākslinieks. Taču aiz smaida jaušams kāds iekšējs pārdzīvojums. Viņš katru dienu pastkastītē saņem laikrakstu. Gan tajā lasītais, gan ziņu raidījumos skatītais liekot domāt, ka pasaule iet uz galu un nekas vairs nav labojams. «Daudz runā par dabas glābšanu, grib samazināt izmešus, naftas ieguvi… Bet vai tur vēl kas ir glābjams? Un cilvēki — vairs nav īstas labestības, jūtams tikai individuālisms. Katram savas intereses, par otru labāk nedzirdēt,» saka Gunārs.
