Cīnās par zaļāku apkaimi

Kopā ar VFS Films studijas videosērijas Mēs darām tā varoņiem meklējam veidus, kā visi kopā varam dzīvot videi draudzīgāk

Grīziņkalna iedzīvotāji sarosījušies un ļoti īsā laikā panākuši, ka apkārtnes ielas kļuvušas rāmākas, draudzīgākas gājējiem, riteņbraucējiem un videi kopumā

Kopā stiprāki

Arhitekte Marta Kotello Grīziņkalnā dzīvo jau 11 gadus. Viņa bija viena no Grīziņkalna apkaimes biedrības izveides iniciatorēm, pusotra gada laikā tā kļuvusi par vienu no spēcīgākajām Rīgā.

«Viss sākās ar to, ka krustojumā Tallinas ielā pie mājas, kurā es dzīvoju, nav gājēju pārejas,» viņa stāsta. «Es sapratu, ka vienai cīnīties ir grūti, tāpēc no sākuma iestājos Avotu apkaimes biedrībā, vēlāk sakontaktējos ar Lauru Paspārni un, sākot aktīvāko iedzīvotāju apzināšanu, iepazinos ar vēl vairākiem vietējiem. 2022. gada rudenī jau nodibinājām savu Grīziņkalna biedrību. Ļoti īsā laikā esam paveikuši visai daudz, lai padarītu dzīvi apkaimē zaļāku.»

Gājēju pāreju Tallinas ielā joprojām trūkst, taču šis jautājums tiekot risināts. Tikmēr Marta kopā ar biedrību izcīnījusi, ka maksimālais ātrums uz šīs ielas nedrīkst pārsniegt 30 kilometrus stundā, arī automašīnas vairs nedrīkst novietot uz ietvēm, kā tas arvien ticis darīts agrāk.

Turklāt panākts, ka autostāvvietas ielas malās izvietotas pamīšus, kas vēl vairāk palīdz nomierināt satiksmi. Uz atbrīvotajām ietvēm aktīvisti sākumā vēlējušies iestādīt kokus, taču pilsētas centrā tas izrādījies ļoti sarežģīti dažādu tehnisku un birokrātisku iemeslu dēļ. Tomēr ideja sadzirdēta, un arī to sola risināt, saka aktīviste. Kā pagaidu variants sadarbībā ar pilsētas arhitektiem uz ietvēm novietoti soliņi un lielas apstādījumu kastes, kurās tūdaļ uzplauks korintes.

«Apkaimē ar biedrības starpniecību tiek realizētas arī vairākas citas videi draudzīgas iniciatīvas. Piemēram, mūsu kolēģe Marta Bergmane organizē mantu apmaiņas pasākumus, uz kuriem cilvēki var nest sev nevajadzīgās lietas un mainīties ar citiem. Ar tā palīdzību mēs gribam veicināt aprites ekonomiku, mainīt domāšanu par to, ka arvien jāpērk jaunas lietas,» Marta stāsta. «Šie pasākumi ir visai iecienīti un palīdz uzturēt kopienu. Tajos pieejamas arī dažādas darbnīcas, tiek pieaicināti vietējie ēdinātāji. Rīkojam tur arī zaļo stāstu sēriju, kurā aicinām sabiedrībā zināmus cilvēkus pastāstīt par to, kā dzīvot zaļāk.»

Vēl viena biedrības realizēta ideja ir mājražotāju tirdziņš, kas svētdienās notiek Jāņa Asara un Pērnavas ielas krustojumā, stāsta Marta. Biedrība panākusi, ka šajā vietā uzstādītas ceļa zīmes, kuras liedz svētdienās, kad notiek tirgus, te atstāt auto. Viņi sākumā palīdzējuši nodrošināt tirgotājus ar sēdvietām, dekoriem, teltīm. Iepriekš šajā vietā bija paredzēts ierīkot elektroauto uzlādes staciju, taču biedrība pret to iebilda, un pašlaik notiekot pašvaldības un Latvenergo noslēgtā līguma laušanas process.

«Es pati braucu ar auto, ja nevaru kaut kur nokļūt ar velosipēdu vai kājām, un man pašai ir nācies vakarā riņķot pa rajonu, lai atrastu vietu, kur novietot auto,» viņa saka. «Taču ieguvumi no drošākas un dzīvošanai patīkamākas ielas ir daudz lielāki. Pirms mēs uzlikām soliņus, cilvēki baidījās, ka uz tiem sēdēs bezpajumtnieki. Es neesmu tos vēl redzējusi; seniorus, kas uz tiem labprāt atvelk elpu, gan.»

Labi arī pārējai pilsētai

Foto — Edmunds Brencis

Andrejs Kalnačs strādā IT nozarē. Ir divu bērnu tēvs, jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Grīziņkalnā un darbojas apkaimes biedrības valdē, kur cīnās par veloinfrastruktūras izveidi.

«Saskaņā ar Daugavas stadionam piegulošās teritorijas sakārtošanas projektu Jāņa Asara ielas malās bija paredzētas autostāvvietas. Darbi jau tuvojās finiša taisnei, un mēs pēdējā brīdī paguvām tajos ielēkt ar saviem ierosinājumiem. Iebildām un pārrunās ar pašvaldību panācām, ka autostāvvietu vietā tiek izveidotas velojoslas. Panācām, ka uz ielas tiek uzzīmētas piktogrammas, lieku reizi atgādinot autobraucējiem, ka maksimālais atļautais ātrums te ir 30 kilometri stundā,» viņš stāsta. «Mēs cenšamies tādā veidā padarīt vidi, kurā dzīvojam, foršāku, patīkamāku, mierīgāku. Man ir divi bērni, un es jūtos par viņiem daudz drošāk, ja mašīnas pa ielu nepārvietojas pārāk ātri. Drošību uzlabo arī tas, ka velojosla veido buferi starp ielu un gājējiem.»

Viņš nenoliedz, ka diskusijās par šo jautājumu bieži izskanējis arguments, ka apkaimē trūkst autostāvvietu, taču pārliecināt kaimiņus nav bijis grūti. Faktiski lielākā daļa automašīnu, kas tikušas novietotas uz ielas, nemaz nepieder vietējiem iedzīvotājiem. Grīziņkalns ir pirmā teritorija ārpus centra, kur autostāvvietas pieejamas bez maksas, tāpēc iespēju šeit novietot savus spēkratus labprāt izmantojuši cilvēki, kas dzīvo vai kārto darīšanas kaimiņu apkaimēs. Vairums vietējo iedzīvotāju, kuriem ir auto, kā izrādījies, izmanto maksas stāvvietas māju pagalmos.

«Taču man tā nav cīkstēšanās ar kaimiņiem par autostāvvietām. Viszaļākā automašīna ir tā, kas nav saražota. Sabiedriskais transports, pat ja tas ir autobuss ar dīzeļa dzinēju, ir videi draudzīgāks pārvietošanās līdzeklis par pilnīgi jebkuru auto, jo tajā vienlaikus pārvietojas daudz vairāk cilvēku,» saka Andrejs. «Velosipēds savukārt ir visdemokrātiskākais, jo pieejams gandrīz visiem, un arī visveselīgākais, kas nav mazsvarīgi laikmetā, kad mazkustīgs dzīvesveids rada tik daudz veselības problēmu sabiedrībā.»

Vienlaikus Andrejs pats ir arī automašīnas īpašnieks, taču izmanto to tikai izbraucieniem ārpus pilsētas. Pirms četriem gadiem, vedot bērnu uz dārziņu, sācis braukt ar velosipēdu arī ziemā un kopš tā laika ir uz pedāļiem cauru gadu. Tas ir viņa galvenais pārvietošanās veids pa pilsētu.

«Tas, ko mēs darām, saistīts ne tikai ar riteņbraukšanu. Man ir svarīgi, lai vide pilsētā būtu pieejama visiem,» viņš stāsta. «Pašlaik strādājam pie tā, lai Asara ielā tiktu ierīkotas cilvēkiem ratiņkrēslos piemērotas nobrauktuves gājēju pārejās un krustojumos, kas joprojām nav izdarīts.»

Svarīga civilizēta diskusija

Foto — Reinis Inkēns

Pašlaik ir liels apkaimju aktīvisma uzplaukums. Daudzviet Rīgā ļoti īsā laikā ir izveidojušās biedrības, kas artikulē iedzīvotāju lokālās vajadzības un palīdz īstenot dzīvē, stāsta pilsētplānotājs un antropologs Viesturs Celmiņš. «Turklāt pēdējos gados pašvaldības šādas iniciatīvas atbalsta, tas vairs nav stihisks process, kurā uzvar tas, kam skaļāka balss. Tiek rīkoti dažādi labiekārtošanas konkursi, kuros iedzīvotājus aicina iesniegt priekšlikumus, un ideju ir tik daudz, ka visām nepietiek naudas.»

Apkaimju iedzīvotāju lielāku iesaisti sabiedriskajā dzīvē veicina arī citi faktori, stāsta pilsētplānotājs. Starp tiem viņš min sociālos medijus, kas padara dažādu ideju apspriešanas procesu daudz vieglāku, kā arī faktu, ka ir augusi gan dzīves kvalitāte, gan prasības pēc tās apkaimēs, kuras agrāk skaitījās nolaistas. Kā piemēru viņš min Čiekurkalnu un Sarkandaugavu.

«Vietējo iedzīvotāju aktīvismam ir ļoti liela nozīme pilsētvides attīstībā. Taču tas rada arī jaunus izaicinājumus. Pastāv risks, ka vide tiek sakopta tikai tajās apkaimēs, kas ir aktīvas,» norāda Celmiņš. «Tas ir tikai cilvēciski, ka daudzi vēlas satiksmes ierobežojumus pie savām mājām, bet uz kaimiņu ielas labprātāk brauktu ātri un bez ierobežojumiem. Jebkurai monētai ir divas puses, un tur, kur veidojas interešu sadursmes, mums ir jāmācās par tām inteliģenti diskutēt. Taču šādas lokālas iniciatīvas neapšaubāmi palīdz padarīt pilsētu kopumā videi draudzīgāku. Nav arī nepieciešams, lai pilnīgi visi iedzīvotāji iesaistītos šajā procesā. Sabiedrības aktīvāko daļu veido kādi 10—15% no iedzīvotājiem, tie arī nosaka pārmaiņas.»