«Nespēju aizmirst Ivetas skatienu…»

Iveta (39) izmisīgi lūdza palīdzību valstij, taču neviens viņu nespēja pasargāt — 16. aprīlī mammas un jaunākā dēla acu priekšā viņu nogalināja bijušais dzīvesbiedrs. Vajātājs un slepkava Leons Rusiņš joprojām nav atrasts. Pārdzīvotais ir salauzis Ivetas mātes veselību, bet dēliņu tagad audzina radu ģimene

Kad rīta pusē ierodos pie Janas*, dzīvoklī klusināti skan televizors, bet citādi valda miers. Taču koridora plauktos glīti sarindotie apavi un istabā virs rakstāmgalda piekārtais alfabēts liecina, ka šeit mīt vairāki bērni. Ģimenei, kurā jau aug trīs atvases, kopš aprīļa pievienojies sešgadīgais Rihards*. Jana ar vīru uzņēmusies rūpes par Ivetas jaunāko dēlu.

Jana tikko pārnākusi mājās pēc diennakts dežūras. Par spīti negulētajai naktij, viņa ir gatava runāt par pēdējo gadu notikumiem, kas sagriezuši dzīvi kājām gaisā. 

Jana iepazinās ar Ivetu jau sen, pirms gadiem divdesmit, kad sāka draudzēties ar viņas brālēnu, savu tagadējo vīru. «Mēs nebijām sirdsdraudzenes. Aizņemtības dēļ varējām pat pusgadu netikties, nesazvanīties. Bet satiekoties allaž priecājāmies, viena otru redzot.»

Iveta bija kluss un mierīgs cilvēks, ne tāds «ballīšu zvērs kā mēs citi», nosmaida Jana. Laiku pa laikam Iveta ar bērniem ciemojās pie Janas, vasarās brauca uz ģimenes lauku mājām. Kopā ar mammu apkopa nelielu dārziņu. Ivetai gan vairāk patika rokdarbi. Jana ar apbrīnu stāsta par Ivetas smalki izšūtajām krāšņajām gleznām. Izņem no glabātavas lielu kartona kasti un pārcilā tajās saliktās lentītes, krāsainu filcu, matu sprādzes un citas lietas.

Daudzi Ivetas darbi palikuši nepabeigti. «Viņa bija gudra, visu laiku mācījās, vienmēr gribēja uzzināt ko jaunu,» saka Jana. Iveta bija izstudējusi grāmatvedību, sāka studēt farmakoloģiju, strādāja aptiekā, diemžēl studijas nepabeidza. «Leona dēļ,» norādot uz Ivetas bijušo dzīvesbiedru un slepkavu, sausi nosaka Jana. Mūsu sarunā vārdi «Leona dēļ» skan bieži.

Kad abas sievietes iepazinās, Iveta vēl bija kopā ar sava vecākā dēla Agra* tēvu. Pēc laika izšķīrās. Kādu laiku Iveta dēlu audzināja viena, bet tad, strādājot degvielas uzpildes stacijā, satika Leonu Rusiņu. «Cilvēku, kurš mācēja izlikties,» saka Jana. Sākuši kopdzīvi, un sākumā viss šķitis labi. Taču patiesībā Leona pagātnē jau bija draudi un varmācība, no kuras viņa iepriekšējā dzīvesbiedre glābiņu atrada, ar bērnu aizbēgot uz ārzemēm. Taču Iveta par to neko nezināja.

«Sākumā šķita cilvēks kā cilvēks,» atceras Jana. Pēc laika pārim pieteicās dēls. Janu ar vīru aicināja kļūt par krustvecākiem. Viņi atteicās, jo viens krustbērns jau bija. «Redz, kā dzīve piespēlēja — toreiz atteicāmies, bet tagad audzinām…»

Jana nezina sīkākas detaļas, bet Iveta nolēma pāra attiecības pārtraukt. Tomēr vīrietis uzstājīgi mēģināja panākt kopdzīves atjaunošanos. «Gribēja, lai Iveta atkal dzīvo kopā ar viņu, lai nestrādā, nemācās, sēž mājās un tikai pakļaujas viņa prasībām.»

Sākumā Leons turpinājis tikties ar dēlu. Viņam nebija māju, faktiski dzīvojis mašīnā. Bieži ar Rihardu ciemojušies Janas ģimenē, jo viņas jaunākā meita ir līdzīgā vecumā un abiem paticis kopā spēlēties. Tikmēr Rusiņš sēdējis virtuvē un runājis par savu dzīvi, sievietēm. «Viņš lieliski mācēja iztaisīties par upuri, sagriežot situāciju tā, ka pie visa vainīgas sievietes. Man viņa pat kļuva tā kā mazliet žēl — piedāvāju atstāt mantas mūsu lauku mājās.»

Taču drīz vien Jana sapratusi, ka vīrieša mērķis ir sanaidot radus, lai Iveta paliktu viena un neaizsargāta. «Mana attieksme pret Rusiņu krasi mainījās. Pašam gan neko neteicu, bet viņš manu attieksmi juta,» norāda Jana. Arī Rusiņš vairs nav slēpis, uz ko spējīgs. Stāstījis Janai — kad pēc kārtējā strīda Iveta sacījusi, ka vairs nevar izturēt tādu dzīvi, sagrābis viņu, iestūmis mašīnā, aizvedis uz ezeru un licis slīcināties, ja reiz nevarot dzīvot. Iveta izrāvusies un izskrējusi uz ceļa, kur viņu izglābis kāds garāmbraucējs.

Kopš 2021. gada vasaras abi vairs nedzīvoja kopā, un augusta beigās tiesa jau pieņēma pirmo lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Rusiņš pēc šķiršanās sāka terorizēt sievieti. Lai kurp dotos Iveta, visur viņš bija priekšā. Vaktēja pie darba, pie bērnudārza, pilsētā ar automašīnu negaidot aizšķērsoja ceļu. Sociālajos tīklos izveidoja Ivetas viltus profilus, tajos viņu noķengājot. Vērsās pret ikvienu, kas aizstāvēja Ivetu. Katru nakti sūtīja draudu īsziņas, reizēm pat vairākus simtus vienā naktī.

Jana atnes un pie lādētāja pieslēdz Ivetas telefonu. Atver WhatsApp un ļauj man ieskatīties sarakstē. Redzu, ka ziņa seko ziņai, bieži tikai ar dažu minūšu pārtraukumu. Rakstītais ir haotisks, murgains, taču nemitīgi atkārtojas draudi Ivetas un bērnu dzīvībai. «Kad a un r vairs nebūs…», «Drīz pazaudēsi a… un r…», «Dzimšanas dienu sagaidīsi bez a… un r…»

Iveta vērsās pēc palīdzības policijā. Kad Rusiņam noteica aizliegumu tuvoties viņai un bērniem tuvāk par 100 metriem, tas varmāku neapturēja. Tieši pretēji — nākamajā dienā pēc aizlieguma noteikšanas Rusiņš uzbruka Ivetai ar nazi. Jana un viņas jaunākā meita pērn 18. februārī bija šī uzbrukuma liecinieces pie tirdzniecības centra Sēlija, kur atradās Ivetas darbavieta. «Kad piebraucām, Rusiņš jau bija priekšā. Viņš auroja pa visu stāvlaukumu un ar nazi gāja virsū Ivetai, kura sēdēja mašīnā.» Ievainoja Ivetu. Telefonā saglabājušās fotogrāfijas, kurās redzama gara asiņojoša brūce uz sievietes vaiga. Līdzīgi cirtieni bijuši arī uz rokām. «Iveta bija ļoti nobijusies, bet es viņu pierunāju aizbraukt uz slimnīcu, piefiksēt ievainojumus,» kaut gan Janai pašai pēc pieredzētā trīcējušas rokas un kājas.

Iveta par uzbrukumu vērsās policijā, Rusiņam piemēroja 500 eiro sodu. Varmāka par to smējās — sacīja, ka sodus nemaksās, un turpināja vajāt Ivetu. Zvanīja un rakstīja darba devējam dažādas nekrietnības, sarīkoja skandālu aptiekā. Lai neciestu apkārtējie, Iveta no darba aizgāja. Policija Rusiņu vēlreiz administratīvi sodīja, šoreiz 100 eiro apmērā.

Jana atzīst, ka Ivetas ģimene dzīvojusi trūcīgi, daudz nabadzīgāk, nekā radi domājuši. Viņa bija pieradusi taupīt. Ivetas mammai piederošajā trīs istabu dzīvoklī, uz kuru viņa ar bērniem pārcēlās pēc šķiršanās no Rusiņa, viss bijis pamatīgi nolietots, taču tīrs un kārtīgs. Veļas mašīnu un gāzes plīti Iveta pirkusi uz nomaksu. Ar visu to vēl pamanījusies iekrāt nebaltai dienai — pēc Ivetas nāves krāmējot mantas dzīvoklī, Jana atradusi vairākas naudaszīmes.

Pēc laika Iveta sāka darbu Slimību profilakses un kontroles centrā, bet Rusiņš terorizēšanu turpināja. Iebiedēja arī Ivetas kolēģus. SPKC vērsās policijā, Rusiņam par sabiedriskās kārtības traucēšanu atkal uzlika sodu — 200 eiro. Viņš, protams, to nesamaksāja.

Ilgstošās vajāšanas laikā pret vīrieti bija ierosināti 19 dažādi procesi, tomēr valsts nespēja nodrošināt sievietei aizstāvību. Lielākais sods, ko saņēma Rusiņš, bija 25 dienu ieslodzījums pērn augustā. Pēc tā viņš kļuva vēl agresīvāks.

Jana domā, ka Rusiņam bijuši sakari policijā. Viņš daudz zinājis par dažādām policijas lietām, notiesātajiem. Janu īpaši uztrauc šī epizode: kad viņa policijā uzrakstījusi iesniegumu par Rusiņu, pēc pārdesmit minūtēm viņš jau zvanījis un to atreferējis, lamājies. «Mani viņš sāka vajāt pēc tam, kad biju kļuvusi par liecinieci uzbrukumā ar nazi Ivetai,» stāsta Jana. Kopš tās dienas viņš terorizēja arī Janu. Naktīs zvanīja desmitiem, pat simtiem reižu, sūtīja draudu ziņas. Tiklīdz sievietes nobloķēja Rusiņa telefona numuru, zvanīja jau no cita, dienā nomainot pat padsmit numuru. «Biju tā nogurusi no šiem zvaniem, ka gribēju nomainīt numuru. Vēlāk domāju — man šis numurs ir jau padsmit gadu. Kāpēc man viena nelieša dēļ tas būtu jāmaina?!»

Janai sūtītajās ziņās Rusiņš rakstīja, ka sakropļos Ivetu. «Sūtīja bildes, kurās bija redzami sakropļoti cilvēki bez rokām, kājām. Dažkārt bēru vainagi.» Tāpēc Jana pieļauj, ka Rusiņš arī liktenīgajā uzbrukumā gribēja Ivetu sakropļot. Taču parasti ātri uzvilcies un vairs nav spējis kontrolēt savu rīcību. Iespējams, tā noticis uz ceļa 16. aprīlī.

«Pucējies melnajam maisam?»

15. aprīlī Iveta devās pie friziera. Rusiņš bija viņu izsekojis un īsziņā rakstīja: «Pucējies melnajam maisam?» 16. aprīlī, dienu pirms kārtējās tiesas sēdes, kur bija jāskata krimināllieta par tuvošanās aizlieguma pārkāpšanu, Rusiņš nogalināja Ivetu. Todien sieviete kopā ar mammu un jaunāko dēlu bija devusies uz Trākšu kapiem aptuveni pusstundas braucienā no Jēkabpils.

Gan Jana, gan Ivetas advokāte brīnās par šo braucienu uz nomaļo vietu, jo pēdējās nedēļās sieviete baidījās pat iziet uz ielas. Rusiņš viņu izsekoja. Būdams garāks par Ivetu, apmeta elkoni viņai ap kaklu un cieši sažņaudza, izkliedzot draudus. «Mammu, bēgam!» ieraugot tēvu, ikreiz panikā sauca mazais Rihards.

Braucot mājās no kapiem pa vientulīgo grants ceļu, to pēkšņi aizšķērsoja Rusiņa mašīna. Ivetai nācās apstāties. Vīrietis tuvojās ar cirvi rokās, izsita stiklu. Mašīnā sēdošajai sievietei iecirta sejā. Pēc tam aizgāja uz savu auto pēc naža, atgriezās un iedūra Ivetai kaklā. Mamma mēģināja meitu aizstāvēt, arī Maijas ķermeni klāja zilumi un sasitumi.

Tūlīt pēc uzbrukuma Rusiņš aizbrauca ar savu auto. Ivetas mamma bija šoka stāvoklī — paņēma pie rokas mazo Rihardu un gāja, kur acis rāda. Uztraukumā spēja tikai uzspiest pēdējo zvanīto numuru. Atbildējusi kaimiņiene, kura no Maijas sacītā neko nav sapratusi. Palūgusi palīdzību citam kaimiņam, kam izdevies Maiju sazvanīt un beidzot saprast notikušo — tad vīrietis izsaucis policiju un neatliekamo medicīnisko palīdzību. Licis Maijai ar zēnu doties atpakaļ pie mašīnas. Glābēji bijuši klāt diezgan ātri, taču kopš uzbrukuma jau bija pagājis laiks. Lai kā mediķi centās, Ivetas dzīvību glābt vairs neizdevās.

Policija: nekas tur nenotiks

Kad advokātes Annas Nores kabinetā iesēžos apmeklētāju krēslā, man jādomā, vai tieši šeit nāves bailēs sēdējusi Iveta. Jā, apstiprina advokāte. Viņas balsī ir sāpes, acīs sariešas asaras. Nepaiet ne diena, kad viņa nedomātu par Ivetu, kura ieradās lūgt palīdzību, redzot policijas bezspēcību un arvien agresīvāku Rusiņa uzvedību. «Nespēju aizmirst Ivetas skatienu… Tas bija pilns baiļu kā cilvēkam, kam ļoti darīts pāri. Bet arī pilns uzticēšanās un cerību, ka beidzot viņai kāds palīdzēs.» Neizdevās. Advokāte sarunas laikā vairākkārt jautā, ko vēl būtu varējusi darīt, lai Ivetu izglābtu?

Iveta ar advokātes palīdzību uzrakstīja vēstules visām iespējamajām institūcijām, bet rezultātu tas nedeva. Advokātei ir trīs biezas mapes ar iesniegumiem un dažādiem dokumentiem. 2022. gada 15. septembrī abas pat rakstīja ģenerālprokuroram Jurim Stukānam, uzsverot, ka izteikti dzīvības draudi Ivetai un bērniem, aicināja nozīmēt psihiatrisko ekspertīzi Rusiņam. «Es lūdzu pasargāt mani un manus bērnus no varmākas Leona Rusiņa,» rakstīja Iveta. Kā vēlāk atzina ģenerālprokurors, viņam neesot laika lasīt vēstules, ja vien tās nav rakstījis kāds ministrs vai Saeimas deputāts. 

Ģenerālprokurora vietā atbildēja Ivetai un advokātei Norei jau zināmais Jānis Butlers, tobrīd uzraugošais prokurors Rusiņa lietā Austrumzemgales prokuratūrā. Pret prokuroru paša dzīvesbiedre 2017. gadā bija ierosinājusi tiesisko aizsardzību sakarā ar emocionālo vardarbību un vajāšanu. Nore par prokuroru saka: «Viņš neņēma vērā manus vairākkārtējos lūgumus strādāt aktīvāk. Nešķita, ka viņš draudus uztver nopietni.» Butlers atbildē norādīja, ka vēstule nosūtīta Valsts policijas Jēkabpils iecirknim. «Iveta atkal bija atgriezusies sākumpunktā, saprotot — palīdzības nebūs,» secina advokāte. 

Vēl šā gada 11. janvārī vajāšanas nogurdinātā sieviete pilnīgā izmisumā nosūtīja vēstuli tiesībsargam Jurim Jansonam. Atbildē bija teikts, ka viņai jāpieprasa nozīmēt psihiatrisko ekspertīzi Rusiņam. Viņa to jau 2. janvārī bija lūgusi iesniegumā policijai. Rīcība nesekoja.

Advokāte saka — likumsargiem pietrūka izpratnes par situācijas nopietnību. Iesniegumi ceļoja pa kabinetiem, bet neviens neredzēja kopainu. Arī tobrīd spēkā esošie Krimināllikuma panti bija pārāk maigi, lai aizsargātu Ivetu no vajāšanas. Rusiņš policijas meklēšanā atradās jau divus mēnešus pirms slepkavības izdarīšanas. Lai gan viņš nemitīgi atradās Ivetas tuvumā, policija viņu nespēja aizturēt. «Aizbildinājās, ka nav viegli noķert cilvēku, kas dzīvo mašīnā,» saka Nore.

Arī Jana apliecina, ka pat nāves draudi policijai nav šķituši nopietni. «Man policijā sacīja: kas mīlējas, tas ķīvējas.» Policijā arī norādīts, ka «nekas jau tur nenotiks», ka Iveta pati vainīga — vairākkārt rakstījusi iesniegumus, bet tad tos atsaukusi. «Bet viņa taču to darīja draudu dēļ!» izsaucas radiniece. Tiesa noraidījusi arī Janas lūgumu piemērot Rusiņam tuvošanās aizliegumu, lai gan «viņš teica, ka viens mans bērns noslīks dīķī, otrs tiks zem mašīnas». Draudēja, ka Janu aplies ar skābi.

«Darīts maksimāli iespējamais»

Ko policija ir izdarījusi astoņos mēnešos kopš Ivetas slepkavības, lai atrastu varmāku Rusiņu? Lietas virzītāja Jēkabpilī atsakās sniegt komentārus, lai netraucētu izmeklēšanai. Tāpēc Ir to vaicāja ģenerālprokuroram Stukānam. Arī viņš detaļas izpaust nedrīkst, bet apliecina, ka «tiek darīts maksimāli iespējamais, tajā skaitā starptautiskas sadarbības ietvaros», lai apstiprinātu vai nu Rusiņa bojāeju, vai viņu atrastu un tiesātu.

Kas ir mainījies, lai šāda traģēdija neatkārtotos? Grozīts Krimināllikums — tagad par vajāšanu un draudiem, ar ko Rusiņš ilgstoši mocīja Ivetu, ir noteikts bargāks sods, tajā skaitā apcietinājums līdz pat vienam gadam. Stukāns piemin arī ierosinājumu ieviest vajātāju elektronisko uzraudzību, bet «tur vajadzīgi līdzekļi».

Veikta dienesta izmeklēšana, saistībā ar Rusiņa lietu sodīti vairāki policisti, Austrumzemgales iecirkņa priekšnieks Rolands Bērziņš pārcelts citā amatā. Ģenerālprokurors kategoriski noraida Janas minējumus, ka Rusiņam policijā bijusi kāda aizmugure.

Pēc slepkavības visas prokuratūras struktūrvienības arī aicinātas rūpīgi izvērtēt, vai citās krimināllietās neparādās līdzīgi apstākļi. Amatā augstākajiem prokuroriem uzdots iesaistīties lietas sākšanas brīdī, sniegt gan izmeklētājiem, gan uzraugošajiem prokuroriem atbalstu, lai lietas savlaicīgi virzītu uz priekšu. «Veicot pārbaudes, gan neesam konstatējuši neko ārkārtēju, kam iepriekš nebūtu pievērsta pienācīga uzmanība,» norāda Stukāns.

«Daudz runājam par atbildību. Bet mums ir jārunā par mehānismu, kas novērš sieviešu apdraudējumu. Jāizveido tāda sistēma, lai tad, ja ir pazīmes par vardarbību, tā tiktu novērsta uzreiz, pirms notiek noziegums. Manuprāt, šobrīd vēl viss nav izdarīts,» secina Stukāns. Ģenerālprokurors uzskata, ka pats Ivetas lietā ir rīkojies atbilstoši likumam. Viņš nav sazinājies ar nogalinātās sievietes ģimeni, lai atvainotos vai izteiktu līdzjūtību.

«Viņš var parādīties atkal»

Uz vientuļā lauku ceļa Rusiņš nogalināja ne tikai Ivetu. Viņš patiesībā iznīcināja viņas ģimeni. Ivetas mammai pēc pieredzētā radušies smagi mentālās veselības traucējumi. Maija atrodas sociālās aprūpes centrā un, visticamāk, vairs nekad nespēs dzīvot patstāvīgi. Pirms traģēdijas viņa dzīvoja kopā ar meitu un mazdēliem, bet nu zēnus vairs nepazīst.

Pusaudzis Agris ir palicis bez mammas, šobrīd mācās sadzīvot ar tēvu, ar kuru iepriekš attiecību gandrīz nebija. Mazais Rihards ir zaudējis gan mammu, gan tēvu, kurš šobrīd iekļauts Eiropā visvairāk meklēto noziedznieku sarakstā. Rusiņš joprojām nav atrasts, un Jana vēlreiz piemin iespējamās saites policijā. Viņasprāt, uzreiz pēc slepkavības nav notikusi intensīva meklēšana. «Man bija informācija, ka Rusiņš slēpjas pie kādas ģimenes, bet policija šo norādi ignorēja un ģimeni vispār neapmeklēja, aizbildinoties, ka tajā ir daudz bērnu.»

Uzreiz pēc slepkavības Jana paņēma pie sevis gan Ivetas mammu, gan dēlus. Trīsistabu dzīvoklī mitinājās astoņi cilvēki. Taču jau kopš pirmās dienas bija skaidrs, ka ilgi tā nevarēs. «Ivetas mammai no pārdzīvojumiem sašķobījās prāts. Viņa dienām un naktīm staigāja, gāja uz balkona, kāpa pāri tā malai. Redzēja halucinācijas.»

Viens no smagākajiem lēmumiem Janas dzīvē bijis izlemt, kur paliks Ivetas dēli. «Tas bija mokoši. Braucot ar auto, apstājos ceļmalā un no izmisuma un neziņas raudāju.» Galu galā zvanījusi vecākā dēla tēvam un lūgusi, lai viņš ņem zēnu pie sevis.

Jaunākais dēls palika Janas ģimenē. Iedzīvojies un pieņēmis jauno kārtību, taču ir ļoti emocionāls. Pēc sarunām ar psihologu ir skaidrs, ka zēns zina — mammu ir noslepkavojis tētis. Taču Jana šo notikumu necilā. Par mammu gan stāsta bieži. «Negribu, lai viņš aizmirst Ivetu.» Ik pa laikam mazais vaicā, kad atkal varēs braukt pie mammas. Viņš ir galvenais Ivetas kapa kopējs, citu nevienu negrib laist.

Par slepkavu Jana saka — gan jau kaut kur klīst ar viltotiem dokumentiem. Viņa netic versijai, ka Rusiņš izdarījis pašnāvību. «Tādi sev nedara galu,» viņa nosaka. Sievieti neatstāj sajūta, ka kuru katru brīdi viņš var atkal parādīties kāpņu telpā, uz ielas, jebkur…

* Vārds mainīts.

Leons Rusiņš nesen iekļauts Europol visvairāk meklēto noziedznieku sarakstā